Читать книгу Liedaga koki - Kārena Vaita - Страница 7

Es braucu lēnām, cerēdama, ka domas mani panāks, un cenzdamās atcerēties kaut ko no Monikas kādreiz teiktā – kaut ko par Misisipi upi, kas atminas savus vecos krastus, pirms cilvēks mēģināja to pārveidot, un kā laiku pa laikam dižā upe cenšas atkal pieprasīt to, kas tai reiz piederējis.

Braucu garām plašiem lieveņiem un kaļamās dzelzs balkoniem; daļa māju bija nolaistas, citas tika pārbūvētas. Svaigas koksnes un trūdu smakas pārpludināja ielas kā unikāls parfīms pilsētai, kuru es nespēju īsti nodefinēt. Ņūorleāna simbolizēja reizē Monikas mājas un izraidīšanu, taču, atkal braucot uz māju Pirmajā ielā, es spēju tajā saskatīt vienīgo iespēju tikai man pašai.

Man bija vajadzīgas gandrīz divas stundas, lai sagatavotos un pavilktu garumā laiku, līdz beidzot apturēju furgonu Pirmajā ielā. Trejs mūs gaidīja šūpuļkrēslā, kad mēs aizvērām dārza vārtiņus un devāmies uz lieveņa pusi. Viņš piecēlās, īsti nespēdams noslēpt pārsteigumu par to, ka mēs patiešām esam ieradušies. Ventilatori lēnām griezās virs galvas, apvēdīdami mūs ar zaļajām un briedīgajām dārza smaržām.

Trejs aiztaupīja smaidu Bo.

– Sveiks, vecīt. Es esmu Trejs.

Viņš mani uzlūkoja, kā lūgdams atļauju teikt ko vairāk.

Notupos Bo priekšā.

– Tas ir tavs tēvocis Trejs. Tavas mammas brālis.

Bo izskatījās samulsis kā jebkurš cilvēks, kuram pirmoreiz pavēstīts, ka viņa mātei vispār ir brālis. Mazais zēns raudzījās no vienas pieaugušā sejas uz otru, lai pārliecinātos, vai mēs nemelojam. Visbeidzot viņš noteica:

– Ā.

Iebāzis vienu roku kabatā, Trejs pastiepa otru uz zēna pusi un, brīdi pavilcinājies, viegli sabužināja viņa matus.

– Tavai mammai garšoja saldējums, un es varu saderēt, ka tev arī tas garšo.

Bo piespieda seju man pie kājas un tad pamāja.

– Super. Tāpēc ka virtuvē man tas ir sagatavots. Iedomājos, ka tu varētu aiziet paēst, kamēr mēs ar Džūliju aprunāsimies.

Atcerējusies šokolādes tāfelīti, ko Bo bija nolocījis brokastīs, es sacīju:

– Patiesībā viņam vispirms jāpaēd pusdienas. Kaut kas veselīgs.

– Es to varētu sarūpēt. Taču saldējumu arī. – Viņš pamirkšķināja Bo un atvēra augstās koka durvis, tad atkāpās, ļaujot mums ar Bo ieiet iekšā viņam pa priekšu.

Es ievēroju pulētās koka grīdas, mirdzošās lustras un tumšās mēbeles. Milzīgā vestibila labajā pusē slējās majestātiskas kāpnes ar laukumiņu pa vidu, bet pie pretējās sienas atradās desmit pēdas augsts apzeltīts spogulis. Pāris karalienes Annas stila krēslu bija ievietoti alkovā, kas veidojās kāpņu pagrieziena vietā, un pie sienas greznos zelta ietvaros bija piekārti bērnu zīmējumi, piešķirot telpai negaidītu mājīgumu un nenovēršot uzmanību no apjomīgajām gleznām pie citām sienām. Uz galdiņa netālu no durvīm atradās keramikas trauku kolekcija.

Daudz nedomājot, es piegāju tuvāk, lai to labāk apskatītu, atpazīstot teju varavīkšņaino glazūru un neiespējami plānās bļodiņu un krūku sieniņas.

– Vai tie ir Džordža Ora darbi?

Trejs nostājās man līdzās.

– Jā. Biloksi trakais podnieks. Esat par viņu dzirdējusi?

– Bez šaubām. Viņš ir labi pazīstams mākslas pasaulē. Pēc mākslas vēstures studijām es strādāju izsoļu namā Ņujorkā. Laiku pa laikam pie mums nonāca daži viņa darbi. Tie ir brīnišķīgi.

– Tie nav īsti manā gaumē, taču Eimijai un Monikai patika, un viņas tos sakrāja gadu gaitā.

Miniatūra sieviete ar pilnīgi sirmiem matiem vecumā pēc piecdesmit, ģērbusies džinsu svārkos un sporta kreklā, iznāca pa durvīm vestibila dziļumā.

Trejs iepazīstināja ar viņu.

– Tā ir Ketija Volfa. Viņa rūpējas par manu vecmāmiņu un māju. Vēl viņa gatavo mazas maizītes ar pimento sieru un bagātīgas saldējuma porcijas. Domāju, ka viņa varētu tevi iekārtot virtuvē, Bo. Kā tas izklausās?

– Kas ir pimento siers? – mēs ar Bo iejautājāmies unisonā.

– Debesis zemes virsū, – Ketija atbildēja, ar draudzīgu smaidu pasniegdama Bo roku.

Kad biju uzmundrinoši pamājusi, Bo ļāva sevi aizvest pa durvīm, pa kurām Ketija tikko bija ienākusi. Uzsaucu viņiem pakaļ:

– Sarkanā cepure – tas nekas, ja viņš negribēs to nolikt, labi?

Ketija pamāja un parādīja man augšupvērstu īkšķi, vadīdama Bo ārā pa durvīm.

Pagriezos pret Treju.

– Tā bija Monikas cepure. Viņš nešķiras no tās kopš mātes nāves. Neesmu bērnu psiholoģe, taču domāju, ka šobrīd tā viņam ir vajadzīga.

Īsi pamājis, viņš pieveda mani pie augstām durvīm kāpņu apakšā un ļāva man pirmajai ieiet istabā. Skaista arka aplieca soliņu un logu telpas kreisajā pusē, un tai pretī atradās marmora kamīns. Augstie griesti sastāvēja no sijām, kas akcentēja franču durvis no grīdas līdz griestiem ar skatu uz dārzu. Pie sienām karājās ierāmētas gleznas, un man nācās savaldīties, lai nenopētītu tās visas sīkāk. Tomēr divas pie kamīna lika man apstāties. Portretos attēlotajiem bērniem varēja būt kādi pieci vai seši gadi, abiem bija vienādi smilškrāsas mati un nebēdnīgas zaļganzilas acis, un abi šķelmīgi smaidīja.

– Tie esat jūs ar Moniku, vai ne?

Trejs pamāja, un viņa seja neko nepauda.

– Manējais tika gleznots no dabas, bet Monikas – pēc fotogrāfijas, jo viņa nespēja nosēdēt mierīgi.

Viegli pasmaidot, noteicu:

– Tas izklausās pēc Monikas. Un jūsu portretā tikpat labi varētu būt attēlots Bo. – Atcerējusies vestibilā sakarinātās gleznas, es apjautājos: – Vai tie priekšnamā ir Monikas darbi?

– Jā. Eimija allaž bijusi Monikas lielākā fane. Jau kopš piecu gadu vecuma, kad tapa tie zīmējumi. Eimija gribēja, lai Monika pierastu pie tā, ka viņas darbi tiek izstādīti.

Atkal sajutu sirdī tukšumu. Apsēdos Treja norādītajā krēmkrāsas dīvānā, prātodama, ko viņš domā par savu un Bo līdzību, un netikdama skaidrībā par to, vai viņš vienmēr ir tik neizdibināms.

– Kur ir Guidrijas kundze?

Viņš apsēdās uz pretējā dīvāna, taču neatbalstījās pret atzveltni, atgādinot lauvu, kurš ir gatavs lēcienam.

– Viņa jutās nogurusi pēc tik agras celšanās, satikšanās ar Bo un ziņām par Moniku. Es viņai ieteicu kādu laiciņu pagulēt, lai varu viņu pasaukt, kad jūs ieradīsieties.

Palūkojos uz viņu, saraukusi uzacis.

– Es esmu klāt.

– Sākumā gribēju aprunāties ar jums aci pret aci. Noskaidrot dažus jautājumus. – Viņš sarauca uzacis tāpat kā es. – Neraizējieties. Es nekožu.

Saraucu pieri, īsti nezinādama, vai var viņam ticēt. Biju dzirdējusi pārāk daudz Monikas stāstu par to, ka viņas brālis aizraujas ar dūru cīņām un tāpēc vairākas reizes izmests no skolas. Un par to, kā viņš reiz atvilcis pie Monikas namdurvīm puiku, liekot viņam atvainoties, ka tas bija izbeidzis attiecības ar viņu, atstājot zīmīti skapītī. Sajutu, kā manas lūpas nodreb pie šīm atmiņām, cenšoties savietot šo puiku un aizbildniecisko brāli ar bargo un dusmīgo advokātu savā priekšā. Es to nespēju. Tomēr es spēju saprast, kāpēc zēns no Monikas atmiņām bija mainījies. Pazudušā meklēšana atstāja savu ietekmi uz meklētājiem. Es to zināju, vienkārši paskatoties spogulī.

Durvis atvērās, un ienāca Ketija ar paplāti, kas bija piekrauta ar kafijas kannu, tasītēm, karotītēm, krējumu un cukuru. Atpazinu savādo riekstu smaržu, kāda bija raksturīga Monikas gatavotajai kafijai – tai, kuru agrāk biju noniecinājusi, bet pēc kuras tagad ilgojos.

– Iedomājos, ka jūs gribēsiet kafiju, – Ketija noteica, novietodama paplāti uz eleganta zema galdiņa, kas atradās starp dīvāniem. Viņa izslējās, iespraudusi rokas sānos. – Un tam puikam pilnīgi noteikti garšo pimento siers. Dodiet ziņu, ja gribēsiet dabūt recepti. Tā piederēja manai vecmāmiņai, bet receptes jau tam ir domātas, lai tajās dalītos.

– Paldies, – es atbildēju.

Likās, ka Ketija grib teikt vēl kaut ko, taču Trejs viņu uzlūkoja ar sarauktu pieri.

– Nu labi, tad es laikam iešu atpakaļ pie Bo.

– Paldies, Ketij, – Trejs noteica, pielikdams tasi pie lūpām un iedzerdams malku.

Pievienoju biezajai cigoriņu kafijai krējumu un cukuru, pirms izbaudīt garšu, atpazīdama uz porcelāna Haviland Limoges rakstu.

– Vai piezvanījāt Monikas advokātam?

– Protams.

– Tad jūs zināt, ka es saku patiesību.

– Dažos jautājumos jā. – Viņš iztukšoja savu tasi un nolika to uz galda, porcelānam nodzinkstot pret apakštasīti. Viņš pabungoja ar pirkstiem pa kāju un tad piecēlās. – Kā jūs iepazināties ar Moniku?

Izstāstīju viņam to pašu stāstu, ko biju stāstījusi Rejai Vonai – mēs satikāmies Eiba Holta gleznu izstādē.

– Tobrīd viņa bija nodzīvojusi Ņujorkā kādus piecus gadus un viņas vārds bija kļuvis zināms.

– Monika Ārmstronga. – Viņš izrunāja šo uzvārdu ar smīnu. – Nezināju, ka viņa ir mainījusi vārdu, līdz šopēcpusdien aprunājos ar viņas advokātu.

– Es pat nezināju, ka tas nav viņas īstais vārds, līdz… līdz viņa saslima un man visu izstāstīja.

– Tā viņai bija vieglāk slēpties, – viņš klusi noteica.

– Kāpēc viņa to gribēja? – Cieši satvēru savu kafijas tasi, gaidīdama viņa atbildi, un vieglā pulksteņa tikšķēšana uz kamīna dzegas bija vienīgā, kas liecināja par laika ritumu.

– Es nezinu, – viņš noteica nogurušā balsī, itin kā būtu jautājis un atbildējis uz šo jautājumu jau daudzas reizes pirms tam, un es gandrīz noticēju, ka viņš saka patiesību.

– Jums vajadzēs man pastāstīt, kā viņa nomira. Esiet tik atklāta, cik vien iespējams, un es pēc tam izlemšu, cik daudz no tā atklāt vecmāmiņai. Viņai jau tā ir grūti, tāpēc gribu aiztaupīt vēl lielākus pārdzīvojumus.

Iedzēru vēl vienu malku kafijas: cigoriņu aromāts man atgādināja Moniku un pirmo reizi, kad viņa skatījās, kā es to pagaršoju, jau pēc brīža vēlēdamās izspļaut.

– Pie vainas bija viņas sirds. Iedzimta sirdskaite, kuru atklāja tikai tad, kad jau bija par vēlu. Viņa bija iekļauta transplantācijas gaidītāju sarakstā… – Apklusu, sapratusi, ka neesmu pateikusi to, ko viņš patiesībā vēlas dzirdēt. – Viņa nomira mierīgi. Miegā. Viņa nebija viena. Monika ar Bo dzīvoja pie manis visu pēdējo gadu, tāpēc ka viņa nevarēja samaksāt īri un bija tik… vārga. Viņai vajadzēja palīdzēt pieskatīt Bo. Es gulēju uz izvelkamā krēsla dzīvojamajā istabā, un viņi ar Bo guļamistabā. Kādu dienu es iegāju viņu pamodināt un… – Aprāvos, nespēdama turpināt. – Man ļoti žēl. – Īsti nezināju, par ko. Žēl, ka viņš bija zaudējis māsu? Žēl, ka viņš to bija beidzot atradis, taču atradis par vēlu? Vai žēl, ka tā biju es, nevis Monika, kas nokļuvusi līdz Ņūorleānai?

Uzmanīgi uzlikusi tasi uz paplātes, es noteicu:

– Par portretu. Jūs teicāt, ka tas esot zagts.

– Jā, savā ziņā tā bija. Monika to nozaga. Tas atradās augšstāva vestibilā gadiem ilgi. Tāpēc tad, kad mana vecmāmiņa to ieraudzīja Mayer&Ryan skatlogā, viņa to pazina un piezvanīja man.

– Jūs gribat teikt, ka Monika paņēma to līdzi aizbraucot? – Tas pazuda, kad viņa aizbrauca, tāpēc secinājums bija acīmredzams. Mans vectēvs, Eimijas vīrs, mums teica, ka viņa to būs paņēmusi drošības dēļ. Kā jau jūs droši vien zināt, glezna ir ļoti vērtīga. Mēs pieņēmām, ka Monika būs to pārdevusi pirms daudziem gadiem, lai arī nespējām sadzīt tai pēdas. Un tagad mēs zinām, kāpēc.

Es saraucu pieri.

– Ne gluži. Mēs zinām tikai to, ka viņa to nepārdeva. Un ka viņa to atstāja man pēc savas nāves. – Palūkojos uz Treju. – Iedomājos, ka Monika atstāja to man tā paša iemesla dēļ, kādēļ, jūsuprāt, viņa to paņēma. Drošības dēļ. – Noriju siekalas, nolēmusi runāt tiešu valodu. Galu galā viņš bija jurists. – Man ir vajadzīga nauda. Bo dēļ. – Dziļi ievilku elpu, liekot sev turpināt. – Es piepeši zaudēju darbu un, godīgi sakot, izputēju. Man ir jāzina, vai glezna ir mana un vai varu to pārdot.

Viņa zilganzaļās acis uzmanīgi mani nopētīja.

– Un Bo? Vai par viņu arī ir iespējams vienoties?

Strauji pielēcu kājās, ar ceļgalu aizķerdama paplātes malu, tā ka visi uz tās esošie priekšmeti sašutumā nodžinkstēja.

– Es esmu Bo aizbildne. Un nevis jūs. Un man nākas pieņemt, ka ir kāds iemesls, kādēļ Monika tā rīkojās. Cerēju, ka varēšu zēnam ļaut iepazīties ar Monikas – ar viņa – ģimeni, kamēr mēģināšu saprast, kas viņai lika bēgt tik tālu un tik ātri no jums visiem. Un, kamēr nebūšu to sapratusi, es nekādā ziņā neiesaistīšos sarunās par Bo. Ja gribat ar viņu tikties, jums nāksies to kārtot ar manu starpniecību.

Ārēji Trejs likās nesatricināms, taču es ievēroju, kā vīrieša žoklī sāk pulsēt dzīsliņa un viņš sakož zobus tieši tāpat, kā to bija darījusi viņa māsa.

– Viņam ir ģimene. Viņam ir mājas. Šeit, pie mums. Un jūs, – viņš dūra ar pirkstu manā virzienā, – atstājāt viņu viesnīcas numurā. – Viņa skatiens bija ass.

Treja vārdi bija sāpīgi, jo es vēl aizvien turpināju to sev pārmest, tomēr atteicos nodurt acis.

– Tāpēc, ka Monika no jums aizbēga. Man nebija ne jausmas, kādi cilvēki jūs esat, un es darīju visu iespējamo, lai pasargātu Bo. Monika man uzticējās, ieceļot mani par viņa aizbildni. Mani, nevis jūs. Un jūs viņam esat sveši. Nepadariet to par cīņu, kurā vienīgais zaudētājs var būt tikai Bo.

Trejs nepakustējās, kamēr es runāju. Tas mani kaitināja, taču es neapsēdos.

Viņš lēnām piecēlās, viegli pārspēdams manas piecas pēdas un sešas collas.

– Un pludmales māja? Vai esat izdomājusi, ko jūs iesāksiet ar to? Atcerieties, ka puse no tās pieder man.

Ievilku plaušās gaisu, iztēlodamās, ka atkal saožu ūdens smaržu un saskatu salauztos ozolus un spokainos lieveņa pakāpienus.

– Ceru, ka tā ir ko vērta, jo, kā jūs droši vien zināt, tur nav nekā cita, izņemot smiltis, dubļus un ozolu.

Viņa atbilde bija skarba.

– Esmu to redzējis. Biežāk, nekā man būtu gribējies. Un tur ir daudz vairāk par smiltīm, dubļiem un koku, taču nedomāju, ka jūs to sapratīsiet.

Ieklausījos, kā viņš veido vārdus, savādi noapaļodams patskaņus, un atkal sajutu ilgas pēc Monikas. Tas pastiprināja manas dusmas.

– Ir pagājuši pieci gadi kopš viesuļvētras “Katrīna”, taču tur nekas nav atjaunots. Vai jūs domājāt, ka viņa neatgriezīsies un tāpēc nav svarīgi, vai jūs tur kaut ko atjaunojat vai nē?

Treja žoklī turpināja pulsēt dzīsliņa, un uz mirkli man likās, ka viņš neatbildēs, tomēr es atteicos nodurt acis. Gadu gaitā biju pieradusi uzdot neērtus jautājumus augstāk stāvošiem cilvēkiem. To bija viegli paveikt, ja nebija nekā, ko zaudēt.

– Es gaidīju viņu atgriežamies. – Viņš apklusa. – Lai mēs varētu to atjaunot kopā. Man nelikās pareizi darīt to bez viņas.

Mana sirds sažņaudzās krūtīs, labi saprotot, ko tieši viņš gribējis teikt. Nevēlēšanās atjaunot māju bez māsas bija saistīta ar to pašu iemeslu, kura dēļ es vairs nekad nepētīju mākoņus.

Es nokremšļojos.

– Ja tas ir mierinājums, es nedomāju, ka Monika zināja par mājas sabrukšanu. Nezinu, vai tāpēc, ka viņa bija optimiste, vai tāpēc, ka deva priekšroku dzīvošanai iedomu pasaulē. Mēs visi redzējām ziņu sižetus par viesuļvētru. Lielākā daļa bija veltīti Ņūorleānai, taču Biloksi un mājas dēļ mēs skatījāmies ziņas par līča piekrasti. Šķiet, mēs abas pieņēmām, ka “Upesdziesma” ir pietiekoši veca un izturējusi jau daudzas vētras, tāpēc tai vajadzētu izturēt arī “Katrīnu”.

Trejs sakrustojas rokas virs krūtīm, itin kā kaut ko sargādams.

– Es varētu piekrist iedomu pasaulei. Viņa mērīja sevi un citus ar neiespējamu mērauklu. Vairums no mums nespēja tai atbilst.

Gluži kā gaidīdams manu nākamo jautājumu, viņš strauji mainīja tematu.

– Es gribētu izpirkt jūsu daļu no īpašuma. Un, tā kā man šķiet, ka Monika to vēlētos, es jums samaksāšu vairāk par tirgus vērtību. Kā jau jūs varat iedomāties, zemes gabals ar māju būtu vērtīgāks, taču es apzinos, ka jūs savā situācijā nevarat gaidīt, līdz māja tiks atjaunota.

Lūkojos uz Treju, taču viņa skatiens bija neizdibināms. Iedomājos par piekrastē redzēto postažu, par visiem tukšajiem zemes gabaliem, par izretinātajiem kokiem un centos iztēlojos jaunu māju krastmalā, kas jau vienreiz bija izrādījusies tik nodevīga. Tam bija vajadzīga neziņa un akla ticība, kas man nepiemita. Pat doma vien par to visu, kas vēl bija darāms, mani nogurdināja. Un Trejs man piedāvāja izeju.

– Jūs gribat izpirkt manu daļu no Biloksi mājas. Par cenu, kas ir augstāka nekā tirgus vērtība.

– Jā.

Novērsos, kaunēdamās par to, cik ļoti man gribējās atbildēt piekrītoši. Taču kaut kas mani atturēja. Varbūt tikai apziņa, ka Monika ir mīlējusi šo māju un vēlējusies kādu dienu aizvest turp savus bērnus. Vai varbūt tas tāpēc, ka baltā māja pludmalē bija kalpojusi par nākotnes laimes simbolu mums abām. Par simbolu saulē pavadītām dienām, kur vairs nebūtu nepieciešamības savilkt galus kopā, kur nebūs slimības un nebeidzamo meklējumu.

Trejs ierunājās:

– Padomājiet par to dažas dienas, taču man šķiet, jūs drīz redzēsiet, ka šobrīd tas ir labākais risinājums. – Viņš pagriezās un devās uz loga pusi, atvilkdams aizkaru, lai palūkotos ārā. – Bo tēvs – vai viņš atrodas kaut kur pie apvāršņa? Nodūru skatienu, ievērodama švīku uz savām melnajām bezpapēžu laiviņām, kuras biju pirkusi vairs neesošam darbam. Papurināju galvu.

– Viņš bija… īslaicīgs draugs. – Ar grūtībām ieskatījos Trejam acīs. – Monika pat nezināja viņa uzvārdu. Kad viņa saprata, ka ir stāvoklī, viņš jau sen bija nozudis. Taču viņa gribēja bērnu – ļoti, lai arī ārsts centās viņu no tā atrunāt.

– Sirds dēļ?

Es pamāju, atcerēdamās to visu.

Trejs turpināja pētīt ārā pa logu redzamo ielu, taču es manīju, ka viņa poza pauž iestudētu nevērību, ka ikviens viņa vārds ir izsvērts un ka man jābūt ļoti, ļoti piesardzīgai.

Trejs turpināja.

– Interesanti, vai jūs zināt, kas tā par sievieti, kas attēlota portretā?

Auksta gaisa plūsma novilnīja man pār muguru, kad es papurināju galvu.

– Nē. Mans vecvectēvs gleznoja daudz portretu privāti, un daudzi no tiem tā arī nav parādījušies publiskai apskatei. Spriežot pēc matu sakārtojuma un kleitas, izskatās pēc divdesmitā gadsimta piecdesmitajiem gadiem, taču neko citu es nezinu. – Piemiedzu acis. – Kāpēc jūs to jautājāt?

Viņš pagriezās pret mani ar gandrīz pašapmierinātu sejas izteiksmi.

– Tas ir manas vecvecmāmiņas Kerolainas Guidrijas portrets. Un to uzgleznoja jūsu vecvectēvs Eibs Holts tūkstoš deviņi simti piecdesmit sestajā gadā. Savāda sagadīšanās, vai ne?

Gaisa plūsma likās mani apņemam no visām pusēm, kamēr es uzlūkoju Monikas brāli, īsti nesaprazdama, ko viņš man saka. Bērnībā mēs ar Čelsiju mēdzām izbāzt galvu pa atvērtu automašīnas logu un mēģināt sarunāties, vējam sitoties sejā un piepildot muti. Šobrīd es jutos tieši tā, nespēdama ne parunāt, ne paelpot, juzdama, ka nosmakšu, paverot lūpas. Smagnēji apsēdos uz dīvāna, cenzdamās izveidot vārdus, lai uzdotu pareizo jautājumu.

– Man nebija ne jausmas…

Durvis atvērās, un ienāca Ketija Volfa.

– Bo ēd jau otro saldējuma porciju. Ceru, ka tas nekas. Viņš piekoda pie sviestmaizes burkānu nūjiņas, ja tas jūs nomierina. Viņam garšo pralinē, un tā vien šķiet, ka nekad agrāk viņš tādus nav redzējis.

Vārgi pasmaidīju.

– Nav jau arī. Paldies, Ketij. – Mans vēders ierūcās, un es atskārtu, ka visu dienu neesmu neko ēdusi, tomēr apzinājos, ka šobrīd mans kuņģis nespētu neko uzņemt.

Ketija paraudzījās uz Treju.

– Eimijas kundze artrīta dēļ nevarēs nokāpt lejā, taču viņa gribētu aprunāties ar Džūliju.

Trejs atkāpās no loga.

– Varu uzvest viņu augšā.

Ketija papurināja galvu.

– Nē. Viņa grib aprunāties ar Džūliju divatā. Viņa ierosināja, ka tu varētu pavadīt laiku kopā ar Bo, kamēr viņas runājas. Tas prasīšot zināmu laiku.

Kādu brīdi likās, ka Trejs iebildīs, taču tad viņš pamāja.

– Labi. Parādīšu Džūlijai, kurp jāiet, un tad pievienošos jums ar Bo virtuvē.

Ketija uzsmaidīja mums abiem un aizgāja, ar sporta kurpēm klusi pārvietodamās pa koka grīdu.

– Šeit, – Trejs sacīja, norādīdams uz durvīm. Es piecēlos ar tādu sajūtu, it kā manas kājas piederētu kādam citam, un izgāju vestibilā. Paraudzījos uz virtuves durvīm, gribēdama pārliecināties, ka Bo nekas nekaiš.

– Viņš ir labās rokās pie Ketijas, – Trejs noteica, kā nolasījis manas domas. – Viņa ir diplomēta medmāsa un var tikt galā ar jebkuru negaidītu situāciju.

Pamāju, juzdamās pārliecināta.

– Pasakiet viņam, ka esmu augšstāvā un neesmu aizgājusi. Dažreiz viņš kļūst nemierīgs.

Izskatījās, ka Trejs grib ko teikt, taču tad viņš norādīja uz lielajām kāpnēm.

– Uzkāpiet augšā un nogriezieties pa labi. Otrās durvis kreisajā pusē. Tikai vispirms pieklauvējiet, lai viņa zinātu, ka jūs esat klāt.

Jutos tik nervoza, ka man sareiba galva.

– Jūs nebaidāties, ka nozagšu jūsu ģimenes sudrablietas?

Treja lūpas nodrebēja, tomēr viņš nepasmaidīja.

– Tās ir apdrošinātas.

Uzgriezu muguru un sāku kāpt augšā pa kāpnēm, apzinādamās, ka viņš nav izkustējies.

– Kā jūs zaudējāt darbu?

Pusceļā pagriezos un paraustīju plecus.

– Es biju vajadzīga Bo. Nevarēju atstāt viņu ar aukli pēc visa, ko viņš bija pārdzīvojis. Nelaimīgā kārtā mans priekšnieks tam nepiekrita. – Negribēju redzēt Treja šaubas vai nepatiku, tāpēc pagriezos un turpināju kāpt augšup, līdz nonācu kāpņu laukumiņā ar balkonu virs vestibila un lielu vitrāžu, kas klāja lielāko daļu no sienas.

– Paldies, – viņš sacīja manai mugurai.

Mani soļi kļuva lēnāki.

– Par to, ko esat darījusi Bo labā. Taču tas neko nemainīs. Mans piedāvājums izpirkt jūsu mājas daļu vēl aizvien ir spēkā. Mēs abi zinām, ka jūs te neiederaties. Esam pateicīgi, ka atvedāt Bo atpakaļ pie viņa ģimenes, taču viņš nav un nekad nebūs jūsējais.

Karstums iesitās man sejā, kakls aizžņaudzās, un acīs sariesās asaras – vienu briesmīgu brīdi man jau likās, ka tūlīt sākšu raudāt. Taču es koncentrējos uz katru soli, turēdama muguru taisnu un zodu augstu izslietu, un turpināju kāpt augšā, ne reizes nepalūkodamās atpakaļ.

Durvis uz Eimijas Guidrijas guļamistabu bija viegli pavērtas. Es klusītēm pieklauvēju un tad iegāju baltā istabā, ko apspīdēja gaisma no augstajiem logiem, kas veidoja divas istabas sienas. Alkovā aiz arkas pa kreisi no durvīm atradās grezna gulta ar baldahīnu, neliels naktsgaldiņš un klubkrēsls. Eimija Guidrija, ģērbusies tajos pašos svārkos un blūzē, kas viņai bija mugurā pirmīt, bet bez žaketes, sēdēja, salikusi zeķēs tērptās kājas uz gultas pārvalka, atbalstījusies pret lieliem spilveniem un uztupinājusi uz deguna nelielas lasāmbrilles. Viņai līdzās gultā atradās liela koka kārba ar atvāžamu vāku, kas bija atvērts kā mute.

Vecā sieviete pasmaidīja, man pienākot tuvāk gultai.

– Lūdzu, sēdieties, – viņa sacīja, norādīdama uz mīksto klubkrēslu, kas bija pārvilkts ar dzeltenbaltu audumu. Viss šajā telpā bija grezns – no smalkajām antīkajām mēbelēm līdz apgleznotajām sienām un smalkajiem griestu rotājumiem. Tāpat kā gultā atlaidusies sieviete, tā bija skaista, ērta un eleganta – tieši tādu es būtu vēlējusies redzēt savu guļamistabu, ja vien būtu par to aizdomājusies un vēlētos kaut ko tik paliekošu kā māju ar savu guļamistabu tajā.

Apsēdos un sažņaudzu rokas klēpī, īsti nezinādama, kā Eimija mani uzņems, Treja dzēlīgajiem vārdiem vēl aizvien atbalsojoties atmiņā.

– Lūdzu Ketijai atvest šurp Bo, tiklīdz būsim beigušas, taču vispirms vēlējos kārtīgi izrunāties divatā.

Es piesardzīgi pamāju.

– Labprāt atbildēšu uz jebkādiem jautājumiem par Moniku. Viņa allaž jūs pieminēja ar labu vārdu.

Eimija skumji pasmaidīja.

– Jā, jā. Taču vispirms es gribēju parunāt par tevi.

Nemierīgi sagrozījos krēslā.

– Labi. Taču tur nav nekā daudz, ko teikt.

Eimija nopētīja mani pāri briļļu malai, likdama man sajusties kā kukainim zem mikroskopa, kas nolikts izpētei.

– Mans mazdēls noņēmās ar telefonu un datoru, kamēr gaidījām ierodamies jūs ar Bo. Viņš atrada vairākus avīžrakstus no tūkstoš deviņi simti deviņdesmit trešā gada, kad jums bija divpadsmit gadu.

Ventilators atdzīvojās, sakustinot vairāku fotogrāfiju stūrus, kas bija izmētātas uz gultas pārsega līdzās kārbai. Nolūkojos uz tām, cenzdamās atrast vārdus savai aizstāvībai un zinādama, ka pēc visiem šiem meklējumu gadiem tādu nav.

– Cik skumjš notikums. Tu biji vēl maza, tikai divpadsmit gadus veca, kad tava māsa tika nolaupīta. Jādomā, ka tu vainoji sevi.

Pacēlu skatienu, sadzirdējusi sapratni Eimijas balsī.

– Skaidrs, ka vainoju. Māte man lūdza pieskatīt mazo māsu, kamēr viņa aizies uz pārtikas veikalu pēc piena un olām. – Es apklusu un tad ar piespiešanos turpināju: – Tā bija mana dzimšanas diena, un viņa gatavoja man torti.

Eimija uzmanīgi noņēma brilles un nolika tās sev klēpī.

– Un tava ģimene – kur viņi ir tagad?

Uzliku rokas uz krēsla paroceņiem, gatavodamās doties projām.

– Negribu būt nepieklājīga, taču tā nav jūsu darīšana. Mums ir jārunā par Bo, portretu un pludmales māju. Un tam, kas noticis ar manu ģimeni, nav nekāda sakara ar to visu.

Vecā sieviete pasmaidīja, taču viņas pierē parādījās viegla krunka.

– Es nepiekrītu. Tavai pagātnei ir tiešs sakars ar to, kāpēc tu tagad atrodies te.

Atslīgu krēslā, juzdamās samulsusi.

– Nesaprotu, kādā veidā.

– Ļauj vecai sievietei izteikties nesakarīgi. Un tagad pastāsti man – kur ir tava ģimene?

Pēc brīža es atbildēju:

– Mana māte nomira pirms desmit gadiem no smadzeņu aneirismas. Tēvs dzīvo Kanādas tuksnešos, mainīdams draudzenes kā cimdus, un mans vecākais brālis, kad es ar viņu pēdējoreiz runāju pirms kādiem pieciem gadiem, dzīvoja Kalifornijā un strādāja par viesmīli. Un tagad, lūdzu, pasakiet man, kā tas viss ir saistīts ar Bo un visu pārējo. – Nepūlējos noslēpt asumu savā balsī.

Eimija neko neteica. Tā vietā viņa pasniedzās, paņēma divas fotogrāfijas un tad pabīdīja tās uz manu pusi.

– Vai tu zini, kas tas ir?

Paņēmu tās, lai nopētītu, viegli mainīdama leņķi, lai izvairītos no spožās saules atspīduma no logiem. Pirmajā fotogrāfijā bija redzama “Upesdziesma” – tieši tāda, kādu Monika bija to attēlojusi: ar graciozām kolonnām, verandu, kas pilna ar dažāda lieluma šūpuļkrēsliem, smilšainu pagalmu un lielu ozolu. Pat šūpoles karājās tajā pašā zarā, kurā tās bija uzgleznojusi Monika. Uz verandas kāpnēm bija sastājušies seši cilvēki, mazākais bija Bo vecumā, bet lielākais jau pusaudzis. Atpazinu iedegušu un laimīgu Moniku bērnībā, stāvot aizmugurē un balstoties pret kolonnu, un viņai uz gurna bija uztupināts mazs bērns.

Nenovērsdama skatienu no fotogrāfijas, es sacīju:

– Monika man uzgleznoja māju un tik daudz stāstīja par tajā pavadītajām vasarām un nedēļas nogalēm, ka jūtos gandrīz vai tā, it kā pati būtu tur bijusi. – Uz brīdi apklusu, norīdama kamolu kaklā. – Viņa sapņoja, ka kādu dienu atgriezīsies tajā ar saviem bērniem.

Eimijas balsī ieskanējās maigs smaids.

– Viņa mīlēja to māju. Priecājās, kad atbrauca brālēni, māsīcas un draugi. Tas bija viņas patvērums no pilsētas un skolas. No vecāku ķīviņiem. Viņa tos ienīda. Bet māja un pludmale viņai bija īsta lūgšana. Tās mierināja viņas dvēseli labāk par visu citu.

Aizliku fotogrāfiju aiz otras un ieliku to sev klēpī, nevēlēdamās apskatīt šo attēlu sīkāk. Tā bija šī pati māja bez cilvēkiem, jumta un daudz kā cita. Koku zari un atkritumi bija izkaisīti pa pagalmu, veca automašīna bija apgāzta otrādi pie ozola, itin kā kāds to tur būtu novietojis joka pēc.

Pastiepu fotogrāfiju Eimijai. – Vai tas ir pēc “Katrīnas”?

– Nē. Tas bija tūkstoš deviņi simti sešdesmit devītā gada augusts, viesuļvētra “Kamilla”.

– “Kamilla”?

– Tu esi pārāk jauna. Kopš “Katrīnas” cilvēki domā, ka tā bijusi vienīgā viesuļvētra, kas reiz skārusi līča piekrasti. “Kamilla” bija piektās kategorijas viesuļvētra, tāpat kā “Katrīna”. Skāra Paskristianu, taču toreiz Ņūorleāna netika tik briesmīgi applūdināta. Misisipi piekraste toreiz tika izpostīta tāpat kā pēc “Katrīnas”.

Noliku fotogrāfiju uz gultas līdzās kārbai, gribēdama, lai tā atrastos tālāk no manis.

– Kāpēc jūs man to rādāt?

– Trejs tev piedāvāja atpirkt tavu īpašuma daļu, vai ne?

– Jā.

– Un ko tu atbildēji?

Ļāvu galvai atslīgt pret sēdekli.

– Man nebija, ko viņam atbildēt, tāpēc ka es patiešām nezinu.

– Un, ja tu nepaliksi, lai to atjaunotu, ko tu darīsi? Ko darīs Bo?

Eimijas balss nebija apsūdzoša, taču es zināju, ka man jābūt uzmanīgai. Ieskatījos Eimijai acīs un pateicu patiesību.

– Man nav ne jausmas. Par spīti tam, ka Monika man uzticējās, nododot Bo manā aprūpē, man nav ne darba, ne māju, ne arī īstas ģimenes, ko būtu vērts pieminēt. Tā nav nekāda labā situācija. – Mēģināju pasmaidīt, taču jutu, ka manas lūpas nodreb.

– Es te sēdēju, kamēr Trejs tevi pratināja apakšstāvā, un daudz domāju par šo situāciju. Pirmkārt, man vajadzēja samierināties ar to, ka vairs nekad neredzēšu Moniku. – Viņa uz brīdi aizvēra acis. – Taču manas bēdas palīdz remdēt Bo. Tā vien šķiet, ka mums tiek dota otrā iespēja. Visiem, ieskaitot tevi.

Sāku protestēt, teikt viņai, ka neesmu cilvēks, kas pelnījis otro iespēju, taču viņa pacēla roku un turpināja:

– Tev pieder puse no pludmales mājas un aizbildniecība pār mazu zēnu, kurš tevi mīl un kuru, jādomā, tu arī mīli. Es nepavisam tevi nepazīstu, taču zinu, ka Monika pazina cilvēkus un allaž rūpīgi izvēlējās draugus. Tāpēc es domāju, ka tev vajadzētu palikt te un atjaunot “Upesdziesmu”. Tas dos tev un Bo pietiekoši daudz laika, lai pierastu pie šīs vietas un izlemtu, vai jūs vēlaties tur palikt.

– Man? Atjaunot? – Papurināju galvu. – Pirmkārt, es neko nezinu par būvniecību un māju atjaunošanu. Un, otrkārt, vai jūs esat tur bijusi? Esat to redzējusi? Tik daudzi cilvēki nav pārcēlušies atpakaļ uz turieni un atjaunojuši mājas, un es to pilnībā saprotu. Kāpēc ieguldīt tik daudz laika un naudas, ja katra nākamā viesuļvētru sezona nes sev līdzi jaunus draudus?

Eimija mani uzlūkoja ar apņēmīgu zilu acu skatienu.

– Kāpēc būvēt debesskrāpjus Sanfrancisko, ja tos var iznīcināt zemestrīce? Un kāpēc būvēt fermas Kanzasā un Oklahomā, ja tās var nopostīt vētra? – Viņa iespurcās, un tas likās tik neraksturīgi elegantajai vecajai sievietei, ka es gandrīz iesmējos. – Un kur lai mēs ietu? Ja reiz mēs vēl elpojam, tad mums ir jāturpina cīnīties. Tāpēc mēs atjaunojam. Mēs sākam no sākuma. Tieši to mēs darām. Domāju, ka viņa būtu to vēlējusies Bo dēļ – lai viņš iederētos, lai viņam būtu vieta, kur atgriezties pēc visiem klejojumiem. Vieta, kuru viņš varētu dēvēt par mājām, tāpēc ka viņš to jūt un ieelpo. Sagaršo.

Eimija paliecās uz priekšu, un viņas vaigi bija piesārtuši. – Tev ilgu laiku nav bijis vietas, ko saukt par mājām. Varbūt tad, ja būtu, tu to saprastu. – Viņas pleci izslējās, un es uz mirkli ieraudzīju, kāda Eimija Guidrija bijusi jaunībā. Eimija pabungoja pa fotogrāfijām. – Kā tu domā, kurš atjaunoja “Upesdziesmu” pēc “Kamillas”? Es. Tāpēc ka aiziešana nebija iespēja, kuru man būtu gribējies apsvērt.

Uz mirkli aizvēru acis, cenzdamās atcerēties, ko bija sacījusi Reja Vona. Es klusi atbildēju:

– Ja tu neesi miris, tad ar tevi nav cauri.

– Ak tā, tu esi satikusies ar Reju Vonu. – Eimija viegli pasmaidīja, iegrimusi slēptās domās.

Es pamāju.

– Tad kāpēc Monika aizbrauca? Ja tas viss viņai tik daudz nozīmēja, kāpēc viņa to atstāja un neatgriezās?

– Es nezinu. – Eimijas atbildē jautās tas pats nogurums, kas Treja atbildē uz šo pašu jautājumu, un es atkal sāku prātot, vai varu tam ticēt.

Eimija turpināja.

– Taču es zinu, ka neatkarīgi no aizbraukšanas iemesliem Monika būtu gribējusi, lai Bo atgrieztos un izbaudītu laimīgu bērnību “Upesdziesmā” tāpat kā viņa pati.

Atbalstīju elkoņus pret ceļgaliem, aptverdama zodu ar plaukstām.

– Tad varbūt man vajadzētu ļaut Trejam atpirkt manu daļu un pašam visu atjaunot.

Eimija sarauca pieri, itin kā runādama ar nepaklausīgu bērnu.

– Kā tu domā, kāpēc Monika atstāja savu mājas daļu tev, nevis Trejam? Būtu tikai loģiski, ja Trejam piederētu viss īpašums. Tātad viņa to atstāja tev ar nolūku. Varbūt viņa nezināja, ka māja ir nopostīta, taču viņa varēja nojaust, ka tā ir pārcietusi vētru. Un, labi pazīdama savu brāli, viņa būs zinājusi, ka viņš neko neuzsāks ar to, kamēr viņa nebūs atgriezusies.

Sagrozījos savā krēslā, īsti nezinādama, kurp viņa stūrē.

– Tad ko jūs gribat teikt?

– Es gribu teikt, ka, manuprāt, viņa gribēja, lai jūs atjaunotu “Upesdziesmu” tās agrākajā izskatā.

– Bet kāpēc es?

Eimijas seja atmaiga, uzlūkojot mani.

– Varbūt tāpēc, ka viņa domāja – tev jāatjauno kas vairāk par māju.

Strauji piecēlos kājās, juzdamās nikna, taču īsti nezinādama, uz ko.

– Nedusmojies, Džūlij. Es sēroju par savu mazmeitu un cenšos pieņemt un saprast viņas vēlmes, un to ir grūti izdarīt, ja viņas vēlmju uzklausītāja ir svešiniece, kura negrib iesaistīties. Taču viņas un Bo dēļ es mēģināšu tevi pārliecināt palikt un atjaunot “Upesdziesmu”. – Viņa paliecās uz priekšu, cieši saņēmusi rokas klēpī, itin kā cenzdamās savaldīt savas izjūtas. – Vai tu kādreiz esi domājusi, kas notiks, kad tu atradīsi savu māsu? Kurp tu viņu vedīsi, kad būsi atradusi?

Atbalstīju pieri pret plaukstām, aizmiegdama acis.

– Es nezinu. Nekad neesmu domājusi, kas notiks pēc tam. Eimija sāka vākt kopā uz segas pārvalka saliktās mantas un likt tās kārbā, atstājot mājas fotogrāfijas.

– Negribu atkārtot acīmredzamo, Džūlij, taču tev šobrīd ir jādomā par bērnu. Par bērnu, kuram ir vajadzīgas mājas. Un nākotne. Tev ir laiks sākt nopietni aizdomāties, kas notiks pēc tam.

Gribēju strīdēties pretī, taču apzinājos, ka Eimijai ir taisnība. Kad tu atradīsi savu māsu. Eimija to pateica tā, it kā tam ticētu, un es atmaigu pret viņu.

– Man ilgu laiku nav bijis iespējas domāt par nākotni. Vienmēr esmu domājusi par Čelsijas meklēšanu. Un es vēl aizvien ticu, ka man izdosies viņu atrast. Laikam tā ir akla ticība, taču es nespēju atmest cerību.

Eimija pastūma fotogrāfijas uz manu pusi.

– Tici man, es zinu, kas ir akla ticība.

Atkal paberzēju plaukstas pret svārkiem, vēl aizvien nezinādama, ko man vajadzētu darīt. Skaidri zināju, ka “Upesdziesmas” atjaunošana ir izslēgta. Tas bija tik grūti, tik visaptveroši, tik… pastāvīgi. Tieši tas, kas man nebija vajadzīgs, bet bija vajadzīgs Bo.

Eimija mani vēroja tā, it kā spētu lasīt manas domas. Dziļi ievilkusi elpu, es sacīju:

– Man tagad vajadzētu iet pēc Bo.

Itin kā nebūtu mani dzirdējusi, Eimija ierunājās:

– Vai Trejs pateica, kas attēlots tajā portretā, kuru Monika tev atstāja?

– Jā, pateica. Patiesībā tas mani pārsteidza. Jūsu vīramāte, vai ne? Man tas lika apšaubīt… daudz ko. Piemēram, to, ka Monika mani sameklēja Eiba Holta izstādē. Tas liek man domāt, ka mūsu tikšanās nebija gluži nejauša. Taču es nespēju izprast, kāpēc. – Juzdamās neērti, piecēlos kājās. – Iešu pakaļ Bo.

Eimijas zilās acis mani caururbjoši uzlūkoja.

– Kad Monika aizbrauca, tā nebija pirmā reize, kad šai ģimenei bija darīšana ar nozušanu.

Gaisa kondicionētājs pūta vēsu gaisu man sejā, liekot nodrebināties.

– Ko jūs gribat teikt?

– Kerolaina Guidrija, tā sieviete portretā, arī pazuda. Tūkstoš deviņi simti piecdesmit sestajā gadā. Neilgi pēc tam, kad tavs vecvectēvs uzgleznoja viņas portretu.

Pavēlēju sev runāt, lai arī mute bija sausa.

– Kas ar viņu notika?

Eimija atbalstījās pret spilveniem.

– Tas ir garš stāsts.

Ielūkojos pulkstenī, gribēdama ātrāk doties projām.

– Man jāiet pēc Bo. Mēs runājam jau ilgu laiku.

– Kurp jums ir jāiet? Bo ir mans mazmazdēls, un tu esi viņa aizbildne. Jūs varat palikt, cik ilgi vien gribēsiet. Turklāt pie Bo šobrīd ir Trejs. Un, ja kādam vajag savā uzvedībā ieviest korekcijas, kuras spēj izraisīt tikai mazi bērni, tad tas ir Trejs.

Jutu, kā manas lūpas izlokās pussmaidā.

– Varat man pateikt, vai viņa tika atrasta? – Manas rokas pārklāja zosāda, un es atkal nodrebinājos, vārdiem atbalsojoties prātā. Tas liek man domāt, ka mūsu tikšanās nebija gluži nejauša.

Zilās acis mani klusējot uzlūkoja.

– Tā būtu steigšanās notikumiem pa priekšu. Turklāt tev ir jāzina viss stāsts. Tas tev ļaus saprast cilvēkus, kuri atjauno un dara to, nedomājot par draudošajām viesuļvētrām.

Es lēnām apsēdos, atkal sajuzdama zem sevis vēso audumu. – Lai notiek. Taču tikai neilgu laiku. Man jāiet atpakaļ pie Bo.

Eimija atkal aizvēra acis un sāka runāt.