Читать книгу Liedaga koki - Kārena Vaita - Страница 6

Gaismas strēle plūda no kļavas manas bērnības mājas pagalmā un piezemējās zālē starp mani un Čelsiju, nemierīgi sakustoties agrā rudens vējā. Noskatījos, kā tā pārslīd pāri mauriņam un apspīd smilšu kasti, kam mēs bijām par vecu, bet kas vēl aizvien atradās agrākajā vietā zem sarkankoka verandas, krājot lapas un lāpstiņas, un Bārbiju galvas – laimīgās bērnības atliekas.

Čelsija norādīja uz mākoni augstu gaisā: tā baltums bija pārāk spilgts salīdzinājumā ar debesu tumši zilo krāsu, malas lēkšķainas un stūrainas.

– Tas atgādina vīrieti ar bērnu rokās, vai ne?

Cieši paraudzījos uz to.

– Nē. Tas atgādina mākoni.

– Skaties – tā ir seja. – Čelsija norādīja, bet es vēl aizvien neredzēju. Es nekad neredzēju. – Viņam mugurā ir vecmodīga cepure un garš mētelis. Bērna galva atrodas viņam uz pleca.

Neapmierināti piecēlos sēdus. Čelsija allaž dzīvoja kādā citā pasaulē: labākā un krāsainākā. Es saskatīju tikai melnbaltās krāsas tur, kur Čelsija redzēja varavīksni.

– Tas ir tikai muļķa mākonis. – Piecēlos un devos uz mājas pusi, juzdamās nogurusi no šīs muļķīgās spēles. – Iešu iekšā. Čelsija pagrieza galvu, aizlikdama roku priekšā sejai, lai aizsegtos no saules.

– Mamma teica, ka tev mani jāpieskata.

– Tad nāc iekšā. Es gribu skatīties televīziju.

Čelsija atkal atgriezās pie mākoņu vērošanas.

– Bet ārā ir tik labi. Drīz kļūs auksti, un tad mēs vairs nevarēsim te palikt.

Es pavilcinājos, atkal palūkodamās augšup un cenzdamās saskatīt vēl ko citu, atskaitot ūdens kondensāta pilienus. Zināju, ka mākoņi sastāv no tiem, jo biju to apguvusi dabaszinību stundās. Taču man tā arī nebija izdevies pārliecināt par to Čelsiju ar viņas nevaldāmo iztēli, kurai nekas nebija tāds, kāds izskatījās. Atkal cieši paraudzījos augšup, taču saskatīju tikai debesis.

– Iešu iekšā, – noteicu, dodamās uz priekšu un nenogaidīdama, lai palūkotos, vai Čelsija man seko.

Taču kājas piepeši likās iestrēgstam dubļos, katrs nākamais solis kļuva grūtāks par iepriekšējo, kājas nespēja tikt uz priekšu. Dzirdēju kaut kur zvanām telefonu un pagriezos, lai paraudzītos uz Čelsiju, lai pajautātu, vai viņa arī to dzirdējusi, taču Čelsija bija pazudusi, un zāle, kur viņa bija atradusies, tagad mēmi šūpojās vējā. Un tomēr telefons turpināja zvanīt.

Pieslējos sēdus savā viesnīcas gultā, plati iepletusi acis, naktskreklam līpot pie muguras, ar ierasto sajūtu, ka esmu pazaudējusi ko svarīgu, kāju vai roku. Jutu, ka tas tepat vien ir, taču katru reizi, kad pēc tā sniedzos, satvēru tukšu gaisu.

Saule ieplūda iekšā starp aizkariem, iekrāsodama istabu ar dienas gaismu. Taustījos pa naktsgaldiņu pēc sava mobilā telefona un pametu skatienu uz pulksteni, kas rādīja pusdeviņi. Samirkšķināju acis, nesaprazdama, kā esmu varējusi tik ilgi nogulēt, un tad atcerējos, ka biju iemigusi tikai pēc iepriekšējās skatīšanās pulkstenī, kad tas bija rādījis pāri četriem. Apsēdos, telefonam vibrējot manā plaukstā, un tad paraudzījos uz blakus gultu, kur Bo mani domīgi vēroja ar savām zaļganzilajām acīm, sūkādams īkšķi un plucinādams sarkano cepuri.

Uzsmaidīju viņam un tad sajutu, kā sirds ierasti iepukstas straujāk, aptverot, ka vienīgais cilvēks, kas varētu zvanīt uz manu mobilo, ir inspektors Kobilts. Satraukumu nomainīja ziņkārība, kad, palūkojusies uz telefona numuru, atpazinu Ņūorleānas kodu, 504.

– Hallo?

– Vai Džūlija Holta? Te Nensija Meiere no Mayer&Ryan. Atvainojos, ka zvanu tik agri, taču man ir aizraujošas ziņas, kas nav atliekamas.

Man vajadzēja kādu brīdi, lai pilnībā pamostos. Visbeidzot es izmocīju:

– Aizraujošas ziņas?

– Jā. Mums ir parādījies nopietns pircējs Eiba Holta gleznai, kuru jūs vakar atnesāt. Es zināju, ka tās ievietošana skatlogā nāks par labu. – Sajutu, kā sieviete pasmaida pie šiem vārdiem, taču viņas tonī bija arī kaut kas cits. Man nevajadzēja ilgu laiku, lai uzzinātu, kāpēc.

– Tomēr ir arī kāds noteikums.

Aizturēju elpu.

– Jā?

– Viņa vispirms grib satikties ar jums, lai parunātu par portretu. Nedomāju, ka to būs grūti pārdot, un jūs par gleznu zināt vairāk nekā es, tāpēc esmu pārliecināta, ka tā ir tikai formalitāte. Taču šī sieviete ir mūsu pastāvīgā kliente, tāpēc cerēju, ka jūs piekritīsiet tikties.

Paraudzījos uz Bo, kura pirksts nupat parādījās pirmajā cepurē izbakstītajā caurumā un kurš nupat bija ķēries pie otrā bakstīšanas.

– Jā. Protams. Es to varu. Kad?

Iestājās īss klusuma brīdis, kas lika man nodrebināties.

– Patiesībā viņa šobrīd ir te un vēlētos ar jums tikties, cik drīz vien iespējams. Zinu, ka jūs esat apmetusies viesnīcā otrpus ielai. Vai varēsiet būt te pēc piecpadsmit minūtēm?

Ieskatījos pulkstenī un tad atkal pametu skatienu uz Bo.

– Viņa šobrīd ir tur?

Klausulē atskanēja klusi, dzidri smiekli.

– Kā jau teicu, Guidrijas kundze ir mūsu pastāvīgā kliente un draudzene. Viņa man piezvanīja uz mājām vakar vakarā, pārāk vēlu, lai zvanītu jums, un lūdza, lai es to nokārtotu pēc iespējas agrāk.

Mana roka sastinga uz telefona klausules.

– Guidrijas kundze?

– Jā. Viņa nāk no senas Ņūorleānas ģimenes, tāpēc varbūt jūs atpazīstat uzvārdu. Šķiet, ka viņa ir Holta kunga pielūdzēja un viņu interesē jūsu radniecība ar mākslinieku.

– Viņa šobrīd ir tur? Jūsu veikalā?

– Jā. Varat te būt pēc piecpadsmit minūtēm?

Centos runāt rāmi, nolūkodamās uz Bo.

– Vai viņa labāk nevarētu atnākt uz viesnīcu un satikties ar mani vestibilā?

Pēc pavisam īsa klusuma brīža Nensija Meiere noteica:

– Esmu pārliecināta, ka tas nenāksies grūti.

– Lieliski. Tad dodiet man divdesmit minūtes laika, un es viņu sagaidīšu lejā pie administratora letes.

Mēs atvadījāmies, un es noliku klausuli, domām jaucoties pa galvu un jautājumiem atbalsojoties smadzenēs. Gluži kā autopilotā aši nomazgāju seju un iztīrīju zobus, tad uzrāvu mugurā iepriekšējās dienas drēbes, jo tās vēl aizvien bija uzkarinātas uz krēsla atzveltnes.

Parakņājos somiņā, sameklēju šokolādes tāfelīti, ko biju nopirkusi Ņujorkā pirms aizbraukšanas, un pasniedzu to Bo.

– Tev brokastīs nāksies ēst šokolādi. Vai nav lieliski?

Bo seja atplauka, uzlūkojot mani, un retais smaids atklāja spraugu apakšējā priekšzoba vietā. Sabužināju zēna matus, domās apņemdamās pielūkot, lai viņš paēstu kārtīgas pusdienas. Notupusies viņa priekšā, es noteicu:

– Bo, man uz brīdi jānokāpj lejā, lai ar kādu aprunātos, taču tev vajadzēs palikt vienam. Vai tu esi ar mieru?

Viņa smaids sašķobījās, un īkšķis atkal pietuvojās mutei. Bo lēni pamāja.

– Labi. – Ierakstīju sava mobilā telefona numuru ar lieliem cipariem piezīmju grāmatiņā pie gultas un noliku to līdzās telefonam. – Es ieslēgšu savu telefonu, tāpēc tad, ja tev kaut kas būs vajadzīgs, zvani man, labi? Vispirms tev vajadzēs nospiest devītnieku, tāpēc spied visus ciparus tā, kā esmu tos pierakstījusi. – Nogaidīju, līdz viņš bija izpētījis ciparus uz papīra un atkal pievērsis uzmanību man. – Ieslēgšu tev multiplikācijas filmas, ko paskatīties, un es gribu, lai tu apsēstos uz gultas un apēstu savu šokolādi, līdz es atgriezīšos. Ja kāds klauvēs pie durvīm, neatbildi. Uzlikšu pie durvīm zīmi, lai istabene nevērtu vaļā. Bet tu paliec tepat, kamēr atgriezīšos, saprati? Un es apsolu, ka nebūšu prom ilgi.

– Labi, Džūlij, – viņš noteica un atkal ķērās pie īkšķa sūkāšanas. Noskatījos, kā viņš tur sēž Sūkļa Boba pidžamā, piespiedis pie sejas savas mātes sarkano cepuri. Man negribējās viņu atstāt, taču Bo nekad nebija izrādījis nepaklausību, pat ne agrā bērnībā. Viņš allaž bija juties apmierināts, klausīdams mātei. Turklāt es sev iestāstīju, ka lielāka nelaime varētu gaidīt viņu lejā.

Pieskārusies viņa vaigam, es noteicu:

– Paldies, ka tu esi tik brašs puika. Apsolu tev, ka vēlāk kļūs labāk. – Tāpēc ka nekas nevar kļūt vēl ļaunāk. Piecēlusies vēlreiz sabužināju viņa matus un tad ieslēdzu televizorā Nickelodeon kanālu. Uzmetusi plecā somiņu un iebāzusi atslēgu kabatā, noskūpstīju Bo uz pieres un tad uzliku ārpusē zīmīti “Lūdzu netraucēt”, pirms aizvērt aiz sevis durvis.

Manas plaukstas bija nosvīdušas, kamēr lifts brauca lejup – daudz lēnāk, nekā man bija palicis atmiņā. Tas atvērās pirmajā stāvā, un durvis atkal gandrīz paguva aizvērties, pirms es biju saņēmusies, lai paspertu soli uz priekšu.

Es būtu pazinusi Eimiju Guidriju, pat nezinādama viņas vārdu, pēc Monikas stāstītā, pēc tā, kā viņas vārdi bija uzbūruši manā prātā cilvēkus ar miesu un asinīm. Guidrijas kundze bija, kā agrāk teiktu, izskatīga sieviete ar spēcīgiem vaibstiem un platu pieri. Iztēlojos, ka jaunībā viņa bijusi skaista: agrāk rudie mati bija izbalējuši līdz nespodram dzeltenumam, viņas gaišo ādu tagad klāja smalku krunciņu tīklojums. Taču viņas rudzupuķu zilās acis bija asas un skaidras, roka, kas turēja spieķi, likās spēcīga un stingra, un pats spieķis bija vienīgais atgādinājums par to, ka viņai ir septiņdesmit divi gadi.

Mans piesardzīgais smaids pilnībā izgaisa, kad vīrietis, kurš stāvēja līdzās Guidrijas kundzei ar muguru pret mani, pagriezās. Viņa sejā parādījās tāds pats pārsteigums, kādu sajutu es.

– Jūs? – viņš iejautājās piesmakušā balsī.

Nebiju gatava atbildēt un stāvēju klusēdama, prātojot, kāpēc es ceru, ka viņš nepamanīs man mugurā tās pašas drēbes, kurās bija mani redzējis iepriekšējā dienā.

Nepievērsdama uzmanību mazdēlam, Eimija Guidrija pastiepa savu brīvo roku.

– Jūs laikam būsiet Džūlija Holta. Eimija Guidrija, un tas ir mans mazdēls Trejs Guidrijs.

Pasniedzu plaukstu, un viņa to viegli saspieda, ādai atgādinot noslīpētu papīru. Trejs turēja rokas gar sāniem, un es neieminējos, ka skaidri zinu, kas viņš ir.

– Ceru, jums nav iebildumu, ka esmu paņēmusi līdzi vēl kādu, taču es vairs nevaru pabraukt ar mašīnu, un Trejs pieteicās mani aizvest. – Viņa norādīja uz dīvānu un diviem krēsliem vestibila pretējā malā pie ieejas durvīm. – Vai apsēdīsimies?

Es pamāju un ļāvu, lai Guidrijas kundze, ar brīvo roku ieķērusies Trejam elkonī, rādītu ceļu.

Kad Guidrijas kundze un Trejs bija iekārtojušies uz dīvāna un es apsēdos vienā no krēsliem, Guidrijas kundze saliecās uz priekšu, gatavodamās runāt, taču Trejs viņu apturēja, uzlikdams plaukstu uz delma.

– Kur jūs dabūjāt to gleznu? Vai tāpēc jūs vakar bijāt mūsu mājā?

Guidrijas kundze, kuras skatiens bija piesardzīgs, taču ne nelaipns, iejaucās.

– Es atgriezos no kosmētiķes un ieraudzīju gleznu veikala skatlogā. Jūs nespējat iztēloties manu pārsteigumu…

Trejs viņu pārtrauca.

– Vai jūs zinājāt, ka glezna ir zagta?

– Ko? – Grasījos piecelties, taču Eimija pacēla roku.

– Lūdzu, pagaidiet. – Viņa sarauca pieri, uzlūkojot mazdēlu. – Piedodiet. Trejs ir jurists, un man šķiet, ka viņš pārāk pieradis pratināt naidīgi noskaņotus lieciniekus.

Atkal apsēdos savā krēslā.

– Paklausieties, man nebija ne jausmas, ka tā būtu zagta. Tā tika… man uzdāvināta. Un dāvinātāja bija laba draudzene.

– Kas viņa tāda ir? – Trejs sēdēja uz dīvāna malas, uzlicis rokas uz ceļgaliem, itin kā gribētu celties kājās.

Paraudzījos no cerību pilnās sejas uz dusmīgo, zinādama, ka tas, ko grasījos pavēstīt, mainīs viņus uz visiem laikiem. Pametu skatienu uz loga pusi, aiz kura rēgojās zaļgani pelēks rīts, vējam purinot garāmgājēju matus. Tuvojās vētra.

Atkal ieskatījos viņiem acīs.

– Monika Guidrija.

Eimija sažņaudza Treja plaukstu.

– Jūs esat viņu satikusi? Vai viņa ir šeit?

Papurināju galvu.

– Nē. Man ļoti žēl. To es vakar gribēju pateikt. Bet es… – Nespēju turpināt. Nebija viegli atzīties gļēvulībā. Dziļi ievilkusi elpu, es noteicu: – Monika nomira gandrīz pirms trim mēnešiem. Ņujorkā.

Eimija klusi noelsās un aizsedza muti ar plaukstu. Trejs pasniedzās viņai pretī, un viņa piespieda seju pie mazdēla pleca. Novērsos, nespēdama noskatīties tajā, kas man tik ilgu laiku bija liegts.

– Man ļoti žēl, – es noteicu, sajuzdamās muļķīgi neiederīga.

Treja balss, viņam ierunājoties, likās aizsmakusi.

– Man vajadzēs pierādījumus. Miršanas apliecību. Jebko.

Es pamāju un tad izņēmu no somiņas vizītkarti.

– Tas ir Monikas advokāts, kurš par visu rūpējās. Esmu pārliecināta, ka viņš sagādās jums visu nepieciešamo.

Eimija pacēla galvu un palūkojās manī ar sāpju pilnu skatienu.

– Mēs gribēsim pārvest atpakaļ arī viņas mirstīgās atliekas. Viņai ir jāatgriežas mājās.

Trejs izrāva vizītkarti man no rokām.

– Vecmāmiņ, mēs nezinām…

Viņa saspieda mazdēla plaukstu, likdama viņam apklust.

– Paldies, Džūlij, par to, ka mums pateicāt.

Es sažņaudzu rokas.

– Taču glezna nebija zagta. Monika nemūžam neņemtu neko, kas nepieder viņai. Un viņa to novēlēja man līdz ar “Upesdziesmu”.

Trejs palūkojās uz mani ar aizkaitinājuma pilnu pārsteigumu, taču vieglais smaids Eimijas lūpās man likās intriģējošāks. Jau grasījos teikt, ka viņi var pārbaudīt manus apgalvojumus, sazinoties ar Monikas advokātu, taču aprāvos, kad ieraudzīju, ka Treja seja sašķobās, ieraugot kaut ko man aiz muguras.

Izsekoju viņa skatienam un pamanīju Bo vestibila vidū. Viņš bija basām kājām un vēl aizvien tajā pašā Sūkļa Boba pidžamā, kas tagad, tāpat kā seja, bija notraipīta ar izkusušu šokolādi. Zēns bija sažņaudzis labajā plaukstā izplūkāto cepuri, un, attapies, ka cilvēki viņu vēro, viņš lēnām pacēla īkšķi pie mutes, neviļus sākdams vēl vairāk atgādināt bāreni, kāds patiesībā arī bija.

– Bo, – es noteicu, pieveikdama attālumu starp mums, cik ātri vien varēdama. Nepievērsdama uzmanību šokolādei, pacēlu viņu augšup. – Kāpēc tu nokāpi lejā? Es tev liku palikt istabā.

Viņš mani nopietni uzlūkoja cauri biezajām skropstām ar acīm, kas atbruņojoši atgādināja tēvoča acis.

– Es nosmērējos ar šokolādi, un man vajadzēja dvieli, bet es nevarēju to aizsniegt. Tāpēc gāju tevi meklēt, lai tu to noceltu.

Aizvēru acis, juzdama, kā pakrūtē ieplūst nelabums, un piespiedu viņu ciešāk sev klāt. Augstais dievs. Kā es varēju būt tik stulba?

– Ak, Bo. Man prieks, ka tu mani atradi. Taču apsoli, ka tu vairs nekad, nekad nekur neiesi bez manis. Apsoli man.

Viņš uzlika plaukstas man uz vaigiem, piespiezdams sarkano cepuri klāt vienam no tiem.

– Es apsolu, Džūlij. – Bo noglāstīja man vaigus, itin kā cenzdamies nomierināt, un tas mani sasmīdināja. Gandrīz.

– Bo?

Mēs abi pagriezāmies pret Treju, kurš bija nostājies mums līdzās. Zēns un vīrietis uzlūkoja viens otru ar vienādām acīm, un abiem mati bija gandrīz tādā paši tumši blondā tonī, tikai Treja matus caurvija zeltainas šķipsnas – kā cilvēkam, kurš daudz laika pavada ārā.

Eimija piecēlās un pienāca mums klāt.

– Tas ir Monikas puika, vai ne? – Viņa pastiepa trīcošu plaukstu, lai viņam pieskartos, taču Bo paslēpa galvu man pie kakla.

Uzliku smago bērnu sev uz gurna.

– Pēdējā laikā viņš ir daudz ko pārcietis. Parasti viņš ir ļoti sabiedrisks.

Maigums, kas bija parādījies Treja acīs un lūpās, vērojot Bo, nozuda, tiklīdz viņš atkal pievērsās man.

– Ļaujiet man minēt. Monika atdeva Bo jums līdz ar zagto gleznu un māju.

Es aizvēru acis, cenzdamās savaldīt dusmas kaut vai Bo dēļ, kurš jau tā bija pietiekoši daudz pārcietis.

– Klausieties, es neko no tā nelūdzu, un es negrasos te stāvēt un strīdēties ar jums par to, vai Monikai bija vai nebija taisnība. Šobrīd man ir jānomazgā un jāsaģērbj Bo un jāizdomā, ko darīt tālāk.

– Nemaz nedomājiet, ka varēsiet viņu aizvest.

Nez vai kādreiz biju jutusies niknāka vai gurdāka, vai vēl vairāk apjukusi. Bo sastinga manās rokās, un es sapratu, ka viņš ir sajutis manu spriedzi. Dziļi ievilkusi elpu, es ierunājos klusā un nosvērtā balsī:

– Es mīlēju Moniku gluži kā māsu un ilgojos pēc viņas katru dienu. Es cenšos piepildīt viņas pēdējo vēlēšanos, cik labi vien varēdama. Ja jūs uz mirkli pārstāsiet būt advokāts, varbūt spēsiet saskatīt, kādā situācijā mēs ar Bo šobrīd atrodamies, un ļausiet mums atvilkt elpu.

Klusa plaukšķināšana atkal pievērsa mūsu uzmanību Eimijai, kura centās sist plaukstas, vēl aizvien vienā rokā sažņaugusi spieķi.

– Bravo, Džūlij! Beidzot kāds neļauj Trejam sevi iebiedēt. Domāju, ka Monika būs izdarījusi pareizo izvēli.

Savaldījos, lai neatbildētu uz viņas smaidu, vēl īsti nezinādama, kuri ir mani sabiedrotie.

Eimija turpināja:

– Lūdzu, nāc ar mums uz māju, lai varam visu apspriest civilizēti. – Viņa pieskārās manai rokai ar saviem vieglajiem pirkstiem. – Lūdzu. Es mīlēju Moniku un nupat esmu uzzinājusi, ka vairs nekad viņu neredzēšu. – Viņa paraudzījās uz Bo. – Taču tas ir viņas dēls, un es gribu viņu iepazīt. Vēlos, lai viņš uzzinātu par savu māti. – Viņas zilās acis mani uzlūkoja ar atklātu skatienu. – Lūdzu, nāciet mums līdzi. Mums ir tik daudz kas jāuzzina.

Kārtējo reizi pabrīnījusies par neizbēgamību, kas pavadīja manu dzīvi tik ilgu laiku, es pamāju, juzdama, ka izvēles iespējas ir izsmeltas.

– Labi. Dodiet man stundu laika, un mēs būsim klāt. Es zinu adresi.

– Pateicos. – Eimija saspieda manu plaukstu un tad nolaida roku.

Es devos uz lifta pusi, kad Trejs man uzsauca:

– Zināt, vienā ziņā jums nav taisnība. Pagriezos un jautājoši uzlūkoju viņu.

– Jums nepieder pludmales māja. Man ir līgums, un es to varu jums parādīt.

Sajutu, kā krūtīs uzmutuļo dusmas.

– Ko jūs ar to gribat teikt? Monika man atstāja atslēgas ar sava advokāta starpniecību, norādot, ka man ir jāpārņem īpašums.

Viņš papurināja galvu.

– Puse no tā pieder man. Mūsu vectēvs to uzdāvināja man un Monikai. Mums abiem.

Tad kāpēc māja ir sabrukusi? Man gribējās to pajautāt, taču es savaldījos. Atšķirībā no viņa es nesteidzos izdarīt secinājumus un steigties ar pieņēmumiem pat tad, kad nekas šķietami neliecināja par pretējo.

Mūsu skatieni sastapās, un man likās, ka viņš mudina mani uzdot pēdējo jautājumu, kas vēl aizvien bija palicis neizteikts. Visbeidzot, pēc ilgāka klusuma brīža es noteicu:

– Vai jūs kādreiz viņu meklējāt?

Treja acis uz mirkli iepletās, ļaujot man saskatīt to pašu aizvainojumu un dusmas, ko saskatīju pati savās acīs katru reizi, kad ielūkojos spogulī.

– Katru dienu. Kopš viņas aizbraukšanas nav pagājusi neviena diena, kad es nebūtu viņu meklējis.

Izturēju viņa skatienu vēl īsu brīdi un tad atkal pagriezos uz lifta pusi, prātodama, vai beidzot būšu atradusi to, ko meklēju. Iekāpu liftā un nospiedu mūsu stāva pogu, vērodama, kā Monikas brālis un vecmāmiņa lēnām nozūd aiz durvīm, kas aizvērās, mūs nošķirot.