Читать книгу Liedaga koki - Kārena Vaita - Страница 8

Eimija

1950. GADA VASARA

Pat tagad, pēc visiem šiem gadiem, kad es saožu vasaras zāli un Misisipi upes dūņainā ūdens piesātināto smaržu, es iedomājos par Geriju un mūsu bērnības vasarām. Par vasarām, kad mūs vēl nenomāca pieaugušo rūpes. Un es domāju par savu pirmo iemīlēšanos.

Es pavadīju vasaras Ņūorleānā un beigās arī Biloksi visu savu mūžu. Vienmēr viena, bez tēva. Māte nomira, kad man bija trīs gadi, un tēvs pārcēlās uz Filadelfiju, prom no Ņūorleānas un visa, kas viņam atgādināja par manu māti. Man šķiet, viņš būtu atstājis arī mani šī paša iemesla dēļ, taču es biju arī viņa miesa un asinis. Biju mantojusi mātes tumši rudos matus un zināju, ka viņš iedomājās par manu māti katru reizi, kad mani uzlūkoja. Tēvs tā arī nekad neatgriezās savā dzimtajā pilsētā. Viņš katru vasaru sūtīja mani uz vecmāmiņas veco māju Dārzu rajonā, kas bija tāds kā mierizlīguma piedāvājums viņa mātei, kura tā arī nebija piedevusi viņam vienīgā mazbērna aizvešanu.

Vecmāmiņa bija iespaidīga sieviete, maza un tieva kā zīmulis, ar sudrabainiem matiem, kas allaž bija saņemti ciešā mezglā. Es mēdzu pārsteigt viņu neparastās dienas un nakts stundās, cerēdama kādreiz ieraudzīt kādu vaļā pasprukušu matiņu. Man allaž nācās vilties. Viņa bija barga, cienīga, apzinājās savu vietu Ņūorleānas sabiedrībā un allaž raizējās par to, ka mana audzināšana ziemeļos padarīs mani dienvidnieku dāmas vārda necienīgu. Savā ziņā viņa mani mīlēja – gandrīz tikpat stipri, cik es mīlēju viņas veco māju un savu dzimto pilsētu. Un vēlāk arī mūsu tuvākos kaimiņus.

Tovasar, kad man bija divpadsmit gadu, es satiku Guidrijus. Es jau pazinu Guidrija kungu – viņš draudzējās ar vecmāmiņu un bija mūsu viesis pie vakariņu galda teju katru dienu. Gara auguma kalsns vīrietis ar tumšām acīm un skumju smaidu, viņš dažreiz runāja par savu sievu un abiem dēliem. Es jautāju vecmāmiņai, kāpēc viņi nekad neierodas pie tēva pusdienās, un viņa man teica, ka tie dzīvojot Atlantā. Tad viņa mani norāja un sacīja, ka par to nav pieklājīgi runāt.

Guidrija kunga māja bija kārtējā milzīgā karalienes Viktorijas stila ēka Pirmajā ielā, taču ar vienlaidu verandu, kas vijās apkārt visai mājai, un diviem tornīšiem. Krāsotāji, stāvot uz garām kāpnēm, mēdza to pārkrāsot teju katru vasaru, un baltie klūgu šūpuļkrēsli uz verandas tika pie jauniem spilveniem, taču logi allaž bija aptumšoti. Es lūkojos melnajos stiklos, un tie lūkojās man pretī kā tukšas acis. Prātoju, kas gan ir noticis mājas iekšienē, ja tā kļuvusi tik skumja.

Tās vasaras sākumā, kad vecmāmiņas automašīna iegriezās koku alejā, es sapratu, ka kaimiņos kaut kas ir mainījies. Pāraugušie krūmi, kas parasti slēpa māju un dārzu no ielas, bija izravēti, ļaujot man saskatīt ūdens strūklaku ar čurājošu puisēnu. Koši sarkani hibiski ieskāva kaļamās dzelzs žogu gluži kā caurā vīle uz vecmāmiņas salvetēm. Tiklīdz automašīna apstājās, es izskrēju ārā un pamanīju Guidrija kungu izgriežamies no sava piebraucamā ceļa ševroletā, riepu diskiem atmirdzot spožajā saulē.

Es viņam pamāju, un viņš apturēja automašīnu.

– Labdien, Guidrija kungs. Esmu klāt uz vasaru. – Vēroju, kā mans sašķobītais atspīdums pazūd, viņam nolaižot logu zemāk.

– Labrīt, Eimij. Priecājos tevi redzēt.

Sajutu spēcīgu odekolona smaržu. Paspēru soli atpakaļ un pamāju uz viņa dārza pusi.

– Man patīk tas, ko jūs esat izdarījis ar savām puķēm.

– To izdarīja mana sieva. Viņa ir ieradusies ar vienu no mūsu puikām. Mūsu vecākais pievienosies, tiklīdz beigsies skola. – Viņš pasmaidīja, taču acis palika nopietnas. – Tagad man jābrauc uz darbu. Tiksimies vēlāk, Eimij.

Viņš atkal aizvēra logu un izbrauca uz Pirmās ielas, riepām nošvīkstot uz asfalta, kad automašīna nogriezās uz Pulvera ielas pusi.

Vēlāk es jautāju vecmāmiņai, kāpēc Guidrijas kundze ir atgriezusies, taču viņa nepievērsa manam jautājumam uzmanību un noteica: – Pagātni labāk aizmirst. Mums jāizturas pieklājīgi pret Guidrijas kundzi Guidrija kunga dēļ. – Vecmāmiņas lūpas nobālēja no spriedzes, kas bija vajadzīga, lai turētu tās sakniebtas, kad viņa aizcirta kumodes atvilktni, apgāzdama visas uz tās rūpīgi novietotās sudrablietas.

Vecmāmiņa turēja vārdu un uzaicināja Guidrijas kundzi uz tēju nākamajā nedēļā. Es sēdēju uz nobružāta dzeltena dīvāna vecmāmiņas viesistabā, ģērbusies kleitā ar augstu un stīvu apkaklīti, kas kņudināja kaklu un lika man turēt galvu paceltu un vērst skatienu taisni uz priekšu. Tomēr vecmāmiņa man bija atļāvusi aplikt ap kaklu mātes pērles, tāpēc es jutos ļoti pieaugusi.

Kad Kerolaina Guidrija ienāca istabā, es sajutu viņas muskusa smaržas vēl pirms tam, kad biju pagriezusies savā krēslā, lai viņu ieraudzītu. Šo smaržu biju sajutusi Guidrija kunga mašīnā – kaut kas savādi pazīstams. Eleganta, maza cepurīte bija uztupināta uz sievietes tumšmatainās galvas, un viņa bija ģērbusies pelēkā kleitā, kas šūta no spīdīga, krokaina auduma, ar lielu šallkrāgu un milzīgu lenti ap viņas šmaugo vidukli.

Man šķiet, es aizturēju elpu. Viņa bija visskaistākā sieviete, kādu jebkad biju redzējusi, ieskaitot manu māti. Sajutos mazliet vainīga par šo domu, taču Guidrijas kundze man uzsmaidīja, izdzēsdama visas domas no mana prāta. Viņai bija melni mati un zilas kaķa acis, kuras šķita nepalaižam garām nevienu sīkumu, un viņas atzinīgais smaids lika man sajusties kā izredzētajai. Īsti nezināju, kam esmu izredzēta, taču apzinājos, ka vēlos tajā piedalīties.

Aptuveni mana vecuma puika ieķērās viņai elkonī. Abiem ienākot istabā, es ievēroju, cik viņš izskatās trausls. Viņa vaigu kauli izcēlās saules apbrūninātajā sejā, un ikviens solis bija lēns un mērķtiecīgs, itin kā tiktu skaitīts. Viņš paklupa, un māte viņu saķēra. Viņš nikni atstūma mātes roku, un es notvēru zēna skatienu – tās bija krātiņā ieslodzīta savvaļas dzīvnieka izbiedētās acis. Zilpelēkas, uguns pilnas acis, ko ieskāva melnas skropstas. Kaut kas viņā man likās pazīstams, un es pasmaidīju.

Vecmāmiņa piecēlās un piegāja pie viņiem.

– Kerolaina, Gerij, ļaujiet man jums stādīt priekšā savu mazmeitu Eimiju Mersjē.

Kerolaina Guidrija man vēlreiz uzsmaidīja ar savām kaķa acīm, uzlūkodama tā, it kā mēs jau būtu pazīstamas. Viņa saņēma manus pirkstgalus un tos saspieda.

– Vai tu neesi burvīga? Un īsta mātes kopija.

Viņa oda pēc cigarešu dūmiem un smagnēja parfīma. Shalimar. Šīs pašas smaržas bija lietojusi mana māte. Es to zināju pēc vecās smaržu pudelītes uz tualetes galdiņa tēva istabā. Šķidrums jau sen bija pārvērties zeltaini oranžā, taču es vēl aizvien to sajutu viņas drēbēs tēva skapī. Piešķiebu galvu uz sāniem.

– Jūs pazināt manu māti?

Viņa eleganti izlieca vienu uzaci.

– Mēs bijām labākās draudzenes. – Viņas skatiens novērsās, dodoties apsēsties krēslā līdzās manai vecmāmiņai. Viņa apsēdās un sakrustoja kājas pie potītēm, atklādama savu kurpju nagliņpapēžus, kurus mana vecmāmiņa noteikti neatzina.

Tad es ievēroju brošu pie viņas kleitas ņiebura – aligatora formā, ar sarkanām rubīnu acīm un emaljētām dārgakmeņu zvīņām. Tā aste veidoja trijstūri.

– Man patīk jūsu piespraude, Guidrijas kundze.

Viņas cimdotā roka to uz brīdi sažņaudza, it kā pieskartos laimes amuletam vai kam tamlīdzīgam.

– Paldies, dārgā. Man to uzdāvināja tava māte, un es to dēvēju par savu talismanu. Man patīk aligatori. Jādomā, ka tie man atgādina mani pašu – tie bieži paliek nesaprasti. – Viņa paraudzījās uz manu vecmāmiņu, taču vecmāmiņa bija aizņemta ar tējas liešanu savās dārgajās ungāru porcelāna tasītēs.

Mana māte. Man gribējās pajautāt Kerolainai Guidrijai ko vairāk par piespraudi un to, kāpēc mana māte viņai to uzdāvinājusi, taču zēns viņai līdzās viegli palocījās sveicinādams, savilcis seju nopietnā izteiksmē.

– Labdien, kā jums klājas? – es noteicu ievingrinātā tonī, ko man iepriekšējā vakarā bija samācījusi vecmāmiņa. Patiesībā tas bija tā ietrenēts, ka es izteicu šos vārdus ar angļu akcentu, ar kuru būtu varējusi lepoties pat karaliene.

Zēns nosmīnēja, un es pasmīnēju pretī. Norādīdama uz krēslu sev līdzās, es sacīju:

– Gerijs var sēdēt te.

Kad viņš apsēdās, es pabīdīju uz viņa pusi savu šķīvi.

– Paņem kūku. – Es to neteicu, gribēdama izturēties nepieklājīgi, taču vecmāmiņa allaž man bija aizliegusi ēst tādas lietas, lai es nekļūtu apaļīga. Un šim puikam ļoti vajadzēja kļūt apaļīgākam.

Viņš paņēma kūku, iekodās tajā, un baltais krēms izspiedās ārā caur kārtaino mīklu, nokrītot uz viņa tumšzilās žaketes. Mani uzlūkoja pārsteigtas zilpelēkas acis.

Mani drīzāk sasmīdināja puikas sejas izteiksme, nevis krēma pikucis uz viņa žaketes, un es aizspiedu muti ar plaukstu, lai vecmāmiņa to neredzētu. Turpinādams skatīties uz mani, Gerijs noņēma balto pikuci ar pirkstu un tad aši to noslaucīja manā mežģīņu kleitā.

Paraudzījos uz izsmērēto krēmu un pārsteigumā noskatījos, kā tas lēnām slīd lejup pa kleitu un tad iekrīt man klēpī. Pacēlu acis, un viņš pasmaidīja. Es atbildēju uz smaidu un iesmējos. Drīz vien mēs locījāmies smieklos, sitot viens otram uz pleca. Līdz es nokritu no dīvāna.

Vecmāmiņa ieknieba man delmā, pieceldama mani kājās. Gerijs pārstāja smieties.

– Eimij! Vai tu neesi mazliet par lielu, lai tā uzvestos?

Es nostājos viņas priekšā un vairs nesmējos.

Viņa pieliecās uz manu pusi un ļoti klusi noteica:

– Ej un sakopies. Un, kad atgriezīsies, es gribu redzēt savā priekšā nobriedušu jaunu dāmu.

Viņa ātri mani palaida vaļā, un es sajutu, ka uz rokām palikuši zilumi.

Vecmāmiņa gaidpilni paraudzījās uz Guidrijas kundzi, kura centās noslēpt smaidu. Viņas seju pārklāja it kā maska, un viņa uzmeta Gerijam bargu skatienu.

– Un, Gerij, ceru, ka tu uzvedīsies kā jauns džentlmenis.

Metos augšā pa kāpnēm, pamezdama skatienu atpakaļ. Guidrijas kundze un Gerijs noskatījās man pakaļ. Guidrijas kundze pamirkšķināja, atgādinot man kaķi, kas lēni izstaipās pēc ilgstošas laiskošanās.

Pēc tam mēs ar Geriju kļuvām nešķirami – pavadījām visas pēcpusdienas kopā garajā Ņūorleānas vasarā, līdz man nācās atgriezties skolā Filadelfijā. Lielākoties mēs braukājām ar divriteņiem pa Sentčārlza avēniju – lēnām, lai Gerijs pārāk nepiepūlētos, un pa Odubona parku, šķērsojot Pulvera ielu un dzelzceļa sliedes līdz aizsargdambim, lai paskatītos, kas peld pa upi. Dienās, kad lietus kapāja ozolus Sentčārlza avēnijā, mēs uzrāpāmies vecmāmiņas mājas augšējā stāvā, lai biedētu viens otru ar spoku stāstiem. Mēs sēdējām tumsā ar cepumu šķīvi un kokakolu, ko pa stāvajām, šaurajām kāpnēm bija uznesusi tante Rouzena.

Tante Rouzena bija strādājusi pie vecmāmiņas ilgi pirms manas piedzimšanas un bija kļuvusi praktiski par mēbeli vecmāmiņas mājā, tikpat ierastu kā mozaīkas logi. Mēs viņu saucām par tanti Rouzenu, lai arī es tā arī nesapratu, kam viņa ir tante. Viņas āda bija tikpat melna kā manas lupatu lelles acis. Nolikusi paplāti starp mums, viņa pētoši paskatījās un brīdināja no spoku izsaukšanas. Es gribēju, lai viņa paskaidrotu, pastāstītu, kā izsaukt garus, lai es atkal varētu aprunāties ar savu māti un saprast viņas nāvi. Taču tante Rouzena tikai purināja galvu, pārkrustījās un atstāja mani ar visiem maniem neatbildētājiem jautājumiem.

Kādā pēcpusdienā nedēļu pirms manas aizbraukšanas Gerijs atnāca, lai apjautātos, vai es negribētu ar divriteņiem aizmīties līdz aizsargdambim. Mēs abi bijām dzimšanas dienā saņēmuši divriteņus, viņš sarkanu un es melnu, jo vecmāmiņa uzskatīja sarkanu krāsu par pārāk uzkrītošu meitenei, un mēs ar tiem braukājām apkārt augu vasaru. Viņa pat bija man atļāvusi nopirkt zilus džinsus, jo uzskatīja, ka tie būs pieklājīgāki par svārkiem, braucot ar divriteni.

Es negribīgi atvēru durvis. Neveiksmīgi mēģinādama izskatīties pēc savas iemīļotākās kinozvaigznes Ritas Heivortes, biju nogriezusi matus. Man nebija ienācis prātā, ka dabiski cirtaini rudi mati varētu neizskatīties tāpat kā viņai. Gerijs stāvēja manā priekšā, pārsteigumā klusēdams ar pavērtu muti, taču nespēdams pateikt ne vārda pirmo reizi, kopš es viņu pazinu, un ar skatienu urbdamies manos matos. Aizcirtu durvis viņam deguna priekšā, pirms viņš bija paguvis izdomāt kādu sakāmo, un devos projām. Viņš atvēra durvis, un viņa balsī skanēja smiekli.

– Ak tu tētīt, Eimij. Es negribēju blenzt. Tu tikai izskaties mazliet… citādi.

Jutos ļoti aizskarta. Viņa mātes mati bija tieši tādi kā Ritai Heivortei, ja neskaita krāsu, un es biju gribējusi, lai manējie izskatītos tāpat. Taču, ja viņējie krita piķa melnos viļņos apkārt sejai, manējie atgādināja klauna parūku.

Nespēdama izbēgt no Gerija pašas mājā, es paskrēju viņam garām un metos ārā pa durvīm. Paķēru savu divriteni, uzlēcu tam virsū un izbrāzos ārā uz ielas, mīdama pedāļus tik ātri, cik vien spēju, lai aizmītos līdz aizsargdambim. Gerijs man sekoja cieši pa pēdām klepodams un smiedamies. Es priecājos, dzirdot viņa klepošanu. Cerēju, ka viņš aizrīsies un nosmaks.

Šķērsoju rensteli uz divriteņa un iebraucu parka zonas nīkulīgajā zālē, sakozdama zobus, lai neļautu tiem nolūzt. Tuvojoties stāvajam pakalnam, es nolēcu no divriteņa, ļaujot tam ietriekties zemē. Nikni soļoju uz upes pusi, rāpdamās augšā pa aizsargdambja nogāzi, līdz biju sasniegusi virsotni. Piepūties kaķis ar dubļu izraibinātu kažoku gulēja uz sāniem, un mušas riņķoja tam apkārt, veidodamas oreolu. Kaķa glāžainās acis bija atvērtas, ar neredzošu skatienu lūkodamās vasaras dienā. Lēnām piegāju tam klāt un pieliecos, atbalstījusi rokas pret sasvīdušajiem ceļgaliem. Mušas kārīgi spindza apkārt dzīvnieka purnam, un atvērtā mute bija sastingusi kaķa smaidā.

Gerijs nāca uz manu pusi, stumdams savu riteni un smagi elpodams. Viņš apstājās, mēģinādams dziļi ievilkt elpu.

– Eimij…

Es vēl aizvien sadzirdēju smieklus viņa balsī, un man prātā iešāvās doma par atriebību. Daudz nedomādama, es pasniedzos un saķēru kaķi aiz priekšķepām. Viegli ieņurdējusies, es to savicināju gaisā, palaižot vaļā, tiklīdz biju izveidojusi pusloku. Tas trāpīja Gerijam pa vēderu, un viņa acis plati iepletās, dīvainā kārtā atgādinot beigtā kaķa acis. Gerijs nometa divriteni un pastreipuļoja atpakaļ, novicinādams rokas kā vējdzirnavu spārnus, gļotainam traipam parādoties uz viņa zilbalti svītrotā krekla. Viņš sagrīļojās uz aizsargdambja malas, mežonīgi vicinādams rokas, un tad noslīdēja pa akmeņaino nogāzi uz ūdens pusi. Viņš gulēja uz muguras vietā, kur bija apstājies, skatījās augšup debesīs… un smējās.

– Aizveries!

Viņš neaizvērās. Es paķēru viņa divriteni, nostūmu to lejā pāri akmeņiem un stiepļu žogam un iemetu ūdenī. Gerijs piecēlās un beidzot apklusa.

– Kāda velna pēc tu to izdarīji? – Viņš pieslējās kājās, viegli sagrīļodamies un noskatīdamies, kā stūre lēnām iegrimst duļķainajā ūdenī, kamēr pakaļējais ritenis vēl bija saskatāms. Visas dusmas piepeši bija pazudušas, un es sāku apzināties, cik briesmīgi biju izrīkojusies.

– Gerij, piedod. Es tev to atlīdzināšu – kaut kā. Atdošu tev savējo. – Divritenis sašūpojās, aizmugurei apsviežoties pāri stūrei, un peldēja dziļumā. Liels koka zars rēgojās ārā no ūdens gluži kā atriebīga roka un saķēra priekšējā riteņa spieķus, neļaujot tam virzīties tālāk upes straumē.

Gerijs uzkāpa uz liela akmens, kur ūdens sniedzās viņam līdz potītēm.

– Nevajag, Gerij! Tur ir dziļš, un straume ir ļoti nejauka.

Viņš pablenza uz mani.

– Es protu peldēt. Un tas nav tik tālu. – Viņš paspēra vēl vienu soli uz priekšu, iegrimdams līdz ceļiem. Es vairs nespēju saskatīt viņa pēdas.

– Lūdzu, apstājies – neviens nespēj papeldēt tajā straumē.

Viņš nepievērsa uzmanību maniem lūgumiem un turpināja iet dziļāk ūdenī. Kad tas bija aizsniedzies līdz Gerija kaklam, viņš metās peldus uz divriteņa pusi.

Upe tūlīt pat pastūma viņu malā. Peldot garām ritenim, viņš novicināja roku un saķēra zaru, kura tumšā miza rēgojās ārā no brūnā ūdens. Viņa galva nozuda zem ūdens virsmas un tad atkal parādījās kopā ar atlūzām, kas bija ieķērušās viņa matos no netīrā ūdens. Straujais ūdens griezās vērpetēs ap Geriju un viņa divriteni. Ja viņš censtos cīnīties ar upi un peldēt atpakaļ uz aizsargdambi, upe viņu uzveiktu.

Uz aizsargdambja man aiz muguras atskanēja soļi, un es pagriezos un ieraudzīju apmēram septiņpadsmit gadus vecu puisi skrienam uz mūsu pusi. Atvieglojums lika maniem ceļgaliem saļodzīties, un es paklupu un tik tikko noturējos, lai nepievienotos Gerijam ūdenī. Puisis acīmredzot bija vērojis notikušo, jo viņš paskrēja man garām un devās uz aizsargdambja malu.

– Gerij! Turies cieši! Es dabūšu tevi laukā!

Puisis pagriezās, piespiedis rokas pie sāniem un žņaudzīdams dūres, meklējot ko tādu, kas palīdzētu izvilkt Geriju laukā no ūdens. Daudz nedomādama, es atpogāju savu blūzi, nosvīdušajiem pirkstiem ķeroties aiz plastmasas pogām. Puisis lielām acīm pablenza uz mani, un tad viņa skatienā parādījās sapratne. Man nenāca ne prātā mulst. Es biju vēls ziediņš, un mans baltais kokvilnas krūšturis bija domāts tikai kā pamudinājums ātrākam briedumam.

Atbrīvojies no krekla, puisis paņēma manu blūzi un sasēja abus apģērba gabalus kopā. Nevilcinādamies viņš atsprādzēja jostu un novilka bikses, pievienodams arī tās, lai izveidotu garu virvi.

Atbalstīdamies pret akmeņiem, svešais iemeta improvizēto glābšanas virvi ūdenī. Es stāvēju viņam līdzās uz slidenajiem akmeņiem, nemanīdama, ka ūdens ieplūst man kurpēs. Ieraudzīju savu blūzi zem ūdens virsmas: tā meklēja ceļu pretī Gerijam kā bāla ūdensčūska. Viņa pirksti ķērās pie zara, un galva bija atkritusi atpakaļ ūdenī, lai noturētu vaļā muti. Viņa acis bija aizvērtas, un es sajutu pirmos panikas vēstnešus.

– Gerij! Atver acis! Šis nav īstais brīdis snaušanai! – Mana balss pusteikumā aizlūza.

Viņš pavēra acis un veltīja man vārgu smaidu. Es dziļi izelpoju.

Puisis atkal ierunājās:

– Gerij, es gribu, lai tu saķertu to blūzi. Tikai nelaid vaļā zaru, kamēr nebūsi kārtīgi pieķēries virvei, saprati?

Gerijs pamāja. Viņa acis bija pavērtas šaurās spraudziņās, lūpas kļuvušas zilas.

Viņš pastiepa roku pēc blūzes, bet nesaķēra to, plaukstai bezmērķīgi nošļakstot ūdeni.

Mani kratīja drebuļi, un balss trīcēja.

– Gerij, tev ir jāpaslienas augstāk, lai tu redzētu blūzi. Saņemies! Es tev ļaušu man iesist, kad būsi ticis laukā no turienes, labi? Tikai pamēģini.

Viņa galva parādījās virs ūdens pietiekoši augstu, lai pleci uz brīdi pāršķeltu tā virsmu. Viņš pamanīja blūzes piedurkni, saķēra to ar vienu roku un tad palaida vaļā zaru. Viņa galva pazuda duļķainajā ūdenī, un es pieslējos kājās.

– Gerij! – pakrūtē sažņaudzās kamols, un es pametu skatienu uz puisi sev līdzās un nospriedu, ka labāk miršu nekā vēl vairāk izgāzīšos ar vemšanu.

Gerija galva atkal parādījās, un es klusībā raidīju pateicību Jaunavai Marijai, pirms mesties palīgā puisim, lai palīdzētu viņam izdabūt Geriju laukā. Mēs abi reizē stenējām un vilkām virvi. Gerijs izrādījās daudz smagāks, nekā vajadzētu. Viņš bija sīks un droši vien svēra tikai kādas astoņdesmit mārciņas pat ar ūdens piesūcinātajām drēbēm. Tad es ievēroju, ka ar otru roku viņš bija saķēris riteni.

Es uzsaucu:

– Met nost riteni, Gerij, tā būs vieglāk.

Viņš papurināja galvu un kūļāja kājas tuvu ūdens virsmai, taču turpināja turēties pie divriteņa stūres. Turot improvizēto virvi, mēs sākām kāpties atpakaļ, un Gerijs pietuvojās aizsargdambja malai. Puisis pagriezās pret mani: viņa acis bija piemiegtas.

– Vai vari stāvēt tepat un turēt virvi? Es pieiešu mazliet tuvāk.

Pamāju, neļaudama savam ķermenim sabrukt. Mani pleci tika pavilkti uz priekšu, kad viņš atlaidās, un kedā ieautā pēda paslīdēja uz slapjajiem akmeņiem un stieples, taču es noturējos kājās. Puisis sāka vilkt virvi, kuras galā karājās Gerijs. Izdzirdēju triumfa saucienu, kad viņš saķēra Geriju aiz krekla.

Puisis izcēla Geriju ar visu viņa divriteni laukā un pa pusei aiznesa, pa pusei aizvilka augšup pa akmeņaino nogāzi uz aizsargdambja virsotni. Viņš nometa divriteni malā un novietoja Geriju tur, kur bija atradies beigtais kaķis. Gerija acis bija aizvērtas, un viņu raustīja nekontrolējams klepus, zēnam tverot gaisu. Aizrāpos līdz viņam un pagriezu uz sāniem. Atkal apsēdos, kad viņam pa mutes kaktiņu izplūda duļķaina ūdens straumīte.

Vecākais puisis mēģināja izraisīt savas piemirkušās bikses no mūsu improvizētās virves. Viņš sēdēja, ģērbies bokseršortos un baltā kreklā, melnajiem matiem veidojot uz pieres kaut ko līdzīgu V burtam. Uzlūkojot puisi ar piemiegtām acīm, viņš man atgādināja Bēlas Lugoši attēlus no filmas “Drakula”. Nezinu, vai tā bija dabiska reakcija uz šoku, taču nolūkošanās uz vampīru, kas sēž aizsargdambja virsotnē vienā apakšveļā, man piepeši izlikās briesmīgi smieklīga.

Pirmais smējiens izlauzās kā burbulis, un tam sekoja pārējie. Es nespēju paelpot, tāpēc apgūlos uz asfalta līdzās Gerijam, saulei sildot manu ādu. Ūdens peļķe, kas bija izveidojusies viņam apkārt, sāka plūst uz manu pusi un saslapināja manus zilos džinsus. Vēl aizvien smiedamās, es pagriezu seju pret Geriju. Viņa acis bija aizvērtas, taču es saskatīju viņa lūpās smaidu.

– Pie joda, par ko tu smejies? Tu varēji nogalināt manu brāli!

Vārds “brālis” uzsūca manus smieklus gluži kā sūklis. Es piecēlos sēdus, nolūkodamās uz drūmo ēnu savā priekšā, lielākajam puisim pieceļoties. Viņš bija pamanījies uzvilkt savas slapjās bikses un atglaust matus no pieres, iznīcinot visas domas par asinssūcējiem. Nolūkojos viņā, nespēdama izteikt ne vārda. Tas bija Gerija vecākais brālis Veslijs, kuram šodien vajadzēja atgriezties no skolas ziemeļos. Tas pats brālis, par kuru Gerijs runāja ar tādu bijību un par kura eksistenci es stipri šaubījos, pat neskatoties uz to, ka Guidriju māja bija pilna ar viņa fotogrāfijām.

Tomēr puisis manā priekšā nelīdzinājās tam, kurš bija redzams plakanajās viendimensijas fotogrāfijās. Veslijs ar miesu un asinīm izskatījās iespaidīgs. Tikai septiņpadsmit gadu vecumā viņš jau bija krietni vairāk nekā sešas pēdas garš, ar platiem pleciem un muskuļotām kājām. Saskatīju tumšu matu kušķi rēgojamies zem viņa apakškrekla apkaklītes, un viņa balss bija tikpat zema kā manam tētim. Divreiz samirkšķināju acis, iedomādamās, cik ļoti viņš atgādina kādu filmzvaigzni no žurnāla Life, par kurām tante Rouzena allaž runāja.

– Te būs. – Viņš iespieda man rokās samirkušo blūzi.

Paķēru to un pieslējos kājās, sajuzdama, kā acis sāk nodevīgi kņudēt. Vecmāmiņa man allaž sacīja, ka raudot es izskatoties pēc Frankenšteina, un es negrasījos ļaut viņam sevi ieraudzīt tādā izskatā. Noriju siekalas, pirms ierunāties, pagriezties un uzvilkt mugurā slapjo blūzi.

– Ko tu gribi ar to teikt? Viņš pats bija tik stulbs, ka ielēca upē. – Pametu raižpilnu skatienu uz Gerija pusi. – Dieva dēļ, Gerij, kā tu varēji būt tāds muļķis? – Pietupos viņam līdzās.

Gerijs bija pamanījies piecelties sēdus un aptvēra savus ceļgalus. Viņš atbalstīja galvu pret tiem un noteica vārgā balsī:

– Patiešām, Veslij, tā ir mana vaina. Lūdzu, nepārmet viņai. – Viņš dziļi ievilka elpu, plati smaidīdams. – Turklāt es tiku pie sava divriteņa.

Veslijs paraudzījās uz mani un tad atkal uz Geriju.

– Es tik un tā domāju, ka mums tas ir jāpastāsta viņas vecākiem. – Viņa skatiens aizklīda līdz manām plakanajām krūtīm. – Viņa nav par lielu, lai dabūtu kārtīgu pērienu.

Es izaicinoši izslēju zodu.

– Tu nevarēsi pastāstīt maniem vecākiem. Viņi te nedzīvo. Un man ir gandrīz divpadsmit gadu.

Gerijs pacēla skatienu.

– Tā ir taisnība. Viņa dzīvo pie vecmāmiņas, Mersjē kundzes mums kaimiņos.

– Gerij! – Uzmetu viņam niknu skatienu. Viņš atkal atbalstīja galvu pret ceļgaliem.

– Piedod. – Viņa balss izklausījās apslāpēta.

Veslijs atkal paskatījās uz mani ar koši zilām acīm zem tumšām uzacīm. Viņa mitrās skropstas bija salipušas virs acīm un atgādināja kroni. Puiša mutes kaktiņos parādījās smaids.

– Tu pilnīgi noteikti neizskaties pēc divpadsmitgadīgas. – Viņš pašūpoja galvu, itin kā cenzdamies to izvēdināt. – Lai notiek. Taču tev man jāapsola, ka izturēsies pret viņu saudzīgāk. Viņš ir trausls.

– Neesmu vis! – Gerijs pacēla galvu, un es jutos atvieglota, ieraugot viņa vaigos košus plankumus. – Es tikai dažreiz nogurstu, bet neesmu nekāds mēra slimnieks.

Veslijs pietupās Gerija priekšā.

– Es to nedomāju tā. Tu tikai ātri nogursti – un taviem draugiem to vajadzētu zināt. – Viņš pameta skatienu uz manu pusi.

Tad Veslijs uzvilka Geriju kājās.

– Nāc. Divriteni es aizstumšu mājās tavā vietā.

Gerijs atstūma Vesliju.

– Es neesmu nekāds vārgulis. – Viņš panācās uz manu pusi, cirtainajiem matiem spurojoties. Pienācis klāt, viņš atvēzēja roku un spēcīgi uzsita man pa plecu.

Es sagrīļojos.

– Au! Kāpēc tu tā izdarīji? – Pieskāros savam sāpošajam plecam un iedomājos, kā gan izskaidrošu zilumu vecmāmiņai.

– Tāpēc, ka neesmu nekāds vārgulis. – Viņš paberzēja pirkstu kauliņus un veltīja man vieglu smaidu. – Turklāt tu man teici, ka es to drīkstēšu.

Veslijs atmeta galvu atpakaļ un iesmējās.

– Pilnīgi noteikti, tā viņa teica.

Man gribējās dusmoties uz Vesliju par to, ka viņš mani neaizstāv. Viņš bija vecāks un zināja, ka džentlmenis nedrīkst sist dāmai. Man neienāca prātā, ka varbūt viņš nesaskata manī dāmu, bet gan tikai stūrainu bērnu ar plakanām krūtīm, garām, kaulainām kājām un koši rudiem matiem, kuri nekādi neturējās zirgastē. Tomēr es nespēju dusmoties uz viņu. Balss aizķērās man kaklā. Sajutu, kā karstums pārklāj kaklu un vaigus, uzlūkojot Vesliju un viņa krūtīm pielipušo slapjo kreklu.

Nokaunējusies par savām domām un vēl vairāk satraukta par to, ka viņš varētu pieķert mani sarkstam, kas, kā es labi zināju, lika man izskatīties pēc redīsa ar rudiem matiem, es devos projām viņiem pa priekšu. Paķēru savu divriteni un izgrūdu visnopietnāko apvainojumu, kādu vien spēju iedomāties.

– Ceru, ka jūsu pauti nokritīs kāzu naktī! Jums abiem!

Uzlēcu uz divriteņa un minos, cik ātri vien spēdama, līdz vairs nespēju sadzirdēt viņu smieklus.

Džūlija

Pieklauvējusi pie durvīm, istabā ienāca Ketija Volfa ar nelielu paplāti, uz kuras atradās ūdens glāze un plastmasas glāze ar divām baltām tabletēm.

– Pienācis laiks iedzert zāles, Eimijas kundze.

Eimija atgaiņājās no Ketijas.

– Es neesmu nekāda vecā vārgule. Kļūdas pēc pateicu savam ārstam, ka man sāp gurns, un tagad man jādzer viņa zāles. Tās uzdzen man nogurumu, un nedomāju, ka esmu gatava pavadīt pēcpusdienu gultā.

Ketija pasniedza viņai tabletes.

– Eimijas kundze, nākamnedēļ jums jāiet pie ārsta, un ar viņu arī varēsiet apspriest savas bažas. Tikmēr jums ir jādzer zāles.

Es sagrozījos krēslā un noskatījos, kā Ketija pasniedz zāles, apjauzdama, ka mani vaigi smeldz, it kā es ilgu laiku būtu smaidījusi, klausoties Eimijas stāstā.

Kad Ketija pasniedza Eimijai ūdens glāzi, viņa sacīja:

– Vai tagad esat gatava uzņemt Bo? Man šķiet, ka Trejs viņu ir krietni nogurdinājis, ārā spēlējot ķērenes.

– Man būtu gribējies to redzēt, – noteica Eimija, nolikdama glāzi atpakaļ uz paplātes. Gluži manas domas. – Jā, lūdzu, sūti Bo augšā.

Pasmaidījusi Ketija aizgāja, bet es vēl aizvien atrados karstajā vasaras dienā pirms sešdesmit gadiem.

– Ja Kerolaina Guidrija bija jūsu vīramāte, kuru dēlu jūs apprecējāt – Vesliju vai Geriju?

Eimijas acis likās tumšākas, it kā arī tās vēl aizvien vērotu senatnes notikumus un cilvēkus. Kad vecā sieviete ierunājās, viņa neatbildēja uz jautājumu, un man tikai vēlāk ienāca prātā, vai tas ir bijis tīšām.

– Pēc tās pirmās vasaras vairums vasaru, kuras es pavadīju ar Guidrijiem, tika pavadītas Biloksi. – Viņa paraudzījās lejup uz savām rokām, kas bija ieliktas klēpī: vienīgā rotaslieta bija vienkāršs zelta gredzens kreisajā rokā. – Man šķiet, ka cilvēki iemīl kādu vietu to ļaužu dēļ, kurus viņi tur satiek. Es mīlu Ņūorleānu galvenokārt tāpēc, ka to mīlēja mana māte, un tagad tāpēc, ka tās ir mājas. Taču es mīlēju “Upesdziesmu” tā paša iemesla dēļ, kura dēļ to mīlēja Monika. Tāpēc, ka tur es jutos laimīga. – Viņa uz mirkli apklusa. – Un drošībā.

Es paliecos uz priekšu.

– Kāpēc jums ar Moniku vajadzēja justies drošībā?

Pie durvīm atkal atskanēja klauvējiens, un Bo ieskrēja iekšā, mezdamies man klāt. Es zēnu apskāvu, sajuzdama viņam raksturīgo sviedru un bērnu šampūna smaržu. Satraukumā palūkojos apkārt, aptvērusi, ka viņam rokās nav sarkanās cepures. Nebiju paguvusi neko pateikt, kad Trejs parādījās alkovā, turēdams cepuri.

– Neraizējieties, tā ir pie manis. Viņš man to iedeva, lai varētu iemērkt abas plaukstas strūklakā.

Centos saglabāt mieru.

– Jūs ļāvāt viņam tuvoties strūklakai?

Viņš mani uzlūkoja ar nicinājumu.

– Un man ir izdevies panākt, lai gan zēns, gan cepure būtu drošībā. Laikam tas nozīmē, ka neesmu pilnīgs nepraša.

– Paskaties, ko tēvocis Trejs man iedeva! – Bo nepacietīgi izraisījās no mana apskāviena un, atstiepis apakšlūpu, palūkojās uz savām krūtīm, uz kurām spīguļoja krelles ar zeltainām, zaļām un violetām metāliskām pērlītēm. Vēl tur bija plastmasas medaljons ar romiešu dieva attēlu – viņš bija redzams ar vīna glāzi rokās, vīnogulājiem vijoties apkārt. Apakšā bija uzdrukāti vārdi KREWE OF BACCHUS 1987.

– Tas ir ļoti skaists, Bo. Vai tu pateici paldies?

Bo pamāja.

– Jā. Un viņš teica, ka katru reizi, kad dalīšos ar viņu savā konfektē, varēšu dabūt vēl vienu.

Es paraudzījos uz Treju. Viņš paraustīja plecus.

– Ketija man nesaka, kur viņa glabā savus konfekšu krājumus, tāpēc man nācās ķerties pie apšaubāmām metodēm, lai dabūtu to, ko vēlos.

Viņa vārdi izskanēja viegli, taču es sajutu, kā mans skausts pārklājas ar zosādu.

Piecēlos un saņēmu Bo aiz rokas.

– Bo, tā ir tava vecvecmāmiņa. Viņa bija ļoti īpaša tavai mammai.

Eimija uzplāja pa gultas malu.

– Nāc un apsēdies, mīļais, un mēs mazliet aprunāsimies. Un tu vari saukt mani par Eimijas kundzi, tāpat kā visi citi. Kādu mirkli likās, ka Bo vilcinās. Es gaidīju, uzlikusi roku Bo uz pleca, līdz viņš pagājās uz priekšu un brīvprātīgi uzkāpa pa nelielajām kāpnītēm augstās gultas malā. Trejs pasniedza viņam cepuri.

Noskatījos, kā Eimija uzliek plaukstu uz Bo rokas, un viņas seja bija atdzīvojusies, kā ieraugot ilgu laiku neredzētu paziņu.

– Kura ir tava mīļākā krāsa, Bo? – Eimija iejautājās aizlūstošā balsī.

Bez vilcināšanās viņš noteica:

– Sarkanā. – Bo īkšķis atkal bija pamanījies iekļūt viņam mutē.

Trejs pieskārās manam elkonim, liekot man pagriezties.

Viņš sakrustoja rokas un lēnām ierunājās:

– Vai viņa jūs pārliecināja pārdot man?

– Nez vai. – Uz mirkli aizvēru acis, atsaucot atmiņā Eimijas teikto. Varbūt tāpēc, ka viņa domāja: tev ir jāatjauno kas vairāk par māju. Dziļi ievilku elpu. – Viņa domā, ka Monika būtu gribējusi, lai es atjaunotu “Upesdziesmu”. Bo dēļ. Un tas ir neticami, ka es to saku, taču man šķiet, ka viņai varētu būt taisnība.

Treja skatiens sadrūma.

– Es esmu Monikas brālis. Es gluži labi spēju atjaunot māju, atstājot to mantojumā Bo. Nespēju iedomāties nevienu iemeslu, kāpēc lai kāds uzskatītu, ka jūs to spētu labāk par mani.

Ieskatījos viņam acīs.

– Varbūt tāpēc, ka esmu ilgāk nekā jūs saskārusies ar nezināmo, es uzskatu, ka dažreiz ir mazāk svarīgi zināt, kāpēc. Un varbūt tā vietā mēģināt iet uz priekšu.

– Redzu, cik labi tas pagaidām ir iedarbojies uz jums. Jūs bijāt tā koncentrējusies uz māsas meklējumiem, ka man tā vien šķiet – visa pārējā jūsu dzīve palika novārtā.

Manā galvā uzplaiksnīja gaisma, apžilbinot mani aiz dusmām. Viņam nebija ne jausmas, kā tas bija – būt vienīgajai, kas vēl aizvien meklē. Zināju, ka nevēlos atjaunot “Upesdziesmu”, zināju, ka man nav intereses vai pieredzes, zināju, ka neesmu tāds cilvēks, kas apzināti spēj izaicināt likteni un kaut ko būvēt kustīgās smiltīs līdzās atklātam ūdenim. Varbūt tāpēc, ka viņa domāja: tev ir jāatjauno kas vairāk par māju.

– Džūlija?

Atkal pievērsu savu uzmanību Bo.

– Eimijas kundze teica, ka mēs esam beiguši, taču rīt viņa man ļaus paspēlēties strūklakā un ļaus statujai mani apčurāt.

Es savaldīju elpu, konstatēdama, ka ir vieglāk nomierināties, uzgriežot muguru Trejam, kurš izgāja ārā no istabas, viņa dusmām atbalsojoties gaisā.

– Tas izklausās jautri. – Izmocīju smaidu. – Taču mēs rīt varbūt te vairs nebūsim…

– Es nupat iedomājos, – Eimija pārtrauca, – ka jūs ar Bo varētu apmesties te, pie manis. Mājā jau gadiem ilgi nav bijis neviena bērna, un es gribu pavadīt pēc iespējas vairāk laika ar Bo, lai kompensētu pirmos piecus viņa dzīves gadus.

– Nedomāju vis…

Eimija pacēla roku.

– Tev tas nav jāizlemj šobrīd. Padomā par to šovakar viesnīcā un dod man ziņu rīt. Man šķiet, ka tev vajadzēs kaut kur atstāt Bo, kad būsi ķērusies klāt “Upesdziesmai”.

Es saraucu pieri.

– Es neteicu…

– Tas nebija vajadzīgs. Es to redzēju pēc Treja sejas. Lūdzu, esi pacietīga ar viņu, Džūlij. Viņš ir pārcietis briesmīgu triecienu. Viņi ar Moniku bija tik tuvi kā dvīņi.

Pieliecu galvu, cenzdamās savaldīt dusmas, lai Eimija tās neredzētu. Bo atbalstīja galvu man pret gurnu un atkal sāka sūkāt īkšķi.

– Es tev rīt piezvanīšu, lai uzzinātu atbildi. Un lai aprunātos par portretu.

Saņēmu Bo aiz rokas un vedu viņu uz durvīm. Sarkanā cepure bija iespiesta starp mums.

– Eimijas kundze? Jūs neatbildējāt uz manu jautājumu.

Par to, kāpēc jums ar Moniku vajadzēja justies drošībā.

Vecās sievietes zilās acis satumsa.

– Jādomā, ka tev vajadzēs atgriezties, lai uzzinātu stāsta atlikušo daļu.

– Vai tā man pavēstīs, kāpēc Monika aizbrauca?

Eimija viegli paraustīja plecus.

– Varbūt. Ceru, ka tev atradīsies trūkstošie fragmenti, lai varam salikt tos kopā.

– Un ko tad, ja es neatgriezīšos?

Eimija uzlika galvu uz spilvena un aizvēra acis, vieglam smaidam rotājoties lūpās.

– Tu atgriezīsies.

Ilgu laiku nolūkojos uz viņu, lai tad pagrieztos un izietu no istabas, klusītēm aizverot aiz sevis durvis.