Читать книгу Liedaga koki - Kārena Vaita - Страница 9

Džūlija

Pēc divām dienām gaisma vēl tikko ausa, kad es piebraucu savā pazīstamajā vietā Pirmās ielas malā un uzmanīgi izcēlu aizmigušo Bo no aizmugures sēdekļa. Trejs sagaidīja mūs pie dārza vārtiņiem, ar vienu roku turēdams tos atvērtus un otrā satvēris kūpošu kafijas tasi. Strūklaka burbuļoja dārzā, un Bo pacēla galvu, lai ar interesi palūkotos uz čurājošā puisēna statuju.

– Nemaz nesadomājies, – es viņu brīdināju, kāpjot augšā pa kāpnēm uz ieejas durvīm.

Eimija gaidīja iekšā, ģērbusies džinsos, baltās kedās, rūtainā garpiedurkņu kreklā un uzlikusi galvā salmu cepuri ar platām malām. Viņa papleta rokas, lai apskautu Bo, un, kad biju nolikusi viņu zemē, zēns metās sievietei klāt.

– Atcerieties, ko jūs apsolījāt par saldējumu, Eimijas kundze.

– Es atceros, – viņa noteica un tad pievērsās man. – Mēs šodien nodarbosimies ar dārza darbiem. Gribu tikt ārā no turienes, kamēr saule vēl nav sākusi pārāk karsēt. Drīz ieradīsies Havjers.

– Havjers? – es jautāju.

– Jā, Rejas Vonas dēls. Man likās, ka viņa būs to pieminējusi. Viņš strādā pie Guidrijiem kopš viesuļvētras “Kamilla”, kas, šķiet, liecina, ka viņš ir vecāks par zāli. – Viņa sabužināja Bo matus. – Viņš ir burvis, ja runa ir par ziediem un ainavu dizainu, un, kamēr vien viņš apgalvo, ka ir par jaunu, lai ietu pensijā, viņam šeit atradīsies vieta.

Atcerējos vīrieti ar rētaino seju un vienīgo zaļo aci un apspiedu drebuļus.

Eimija turpināja:

– Jādomā, ka mēs viens otru būsim nogurdinājuši līdz Ketijas ierašanās brīdim pusdivpadsmitos. Tad paēdīsim pusdienas un pagulēsim, lai viņš būtu kārtīgi atpūties, sagaidot jūs ar Treju atgriežamies no Biloksi. Liku Ketijai iekārtot istabu Bo – tieši līdzās tavējai, gaiteņa otrā pusē pretī manējai. – Viņa pamirkšķināja Bo. – Vakar tu man teici, ka tev patīkot lego, tāpēc tavs tēvocis un Ketija pavadīja daudz laika, skraidot pa pilsētu, lai istaba būtu tāda, kāda tev patiktu.

Bo pasmaidīja pretī, un es iesānis palūkojos uz Treju, cenšoties iztēloties viņu skraidām apkārt pa gultasveļas un rotaļlietu veikaliem, lai darītu laimīgu bez mātes palikušu piecgadīgu zēnu.

Eimija atkal pievērsās man.

– Zinu, ka tava atgriešanās ir uzticības izrādīšana. Un es esmu par to pateicīga.

– Ne gluži. – Es nosarku. Man patika Eimija, un ne tikai pēc tā, ko bija stāstījusi Monika. Man viņa patika tāpēc, ka Eimija bija bez iebildumiem pieņēmusi Bo. Tāpēc, ka bija pieņēmusi mani. Taču iemesls, kāpēc Monika bija aizbraukusi, atradās mūsu starpā kā guļošs tīģeris, kas bija nekaitīgs, kamēr netika atmodināts. – Piezvanīju savam advokātam, kurš apliecināja, ka mana aizbildniecība pār Bo ir juridiski saistoša. To iespējams apstrīdēt tiesā, kas prasīs laiku. Un, ja tā notiks, es būšu aizbildne tikmēr, kamēr tiks pieņemts lēmums mainīt Monikas pēdējo gribu. – Es novērsos, nespēdama ieskatīties Eimijai acīs. – Viņš veica nelielu pārbaudi un teica, ka nez vai jūs mēģināšot aizbēgt.

– Nē, nedomāju vis.

Paraudzījos un saskatīju vieglu smaidu rotājamies ap vecās sievietes lūpām.

– Vai atvedāt savu bagāžu?

– Jā. Tā ir furgonā. Aiziešu tai pakaļ.

Trejs pasniedza man savu kafijas krūzi.

– Paturiet to, un es aiziešu pēc bagāžas. Vai furgons nav aizslēgts?

– Nē. Tur nekā daudz nav – jūs to droši vien varēsiet atnest vienā paņēmienā.

Viņš paraudzījās uz mani ar vēsu skatienu.

– Neatstājiet savu automašīnu neaizslēgtu. Ne uz minūti. Tāpat kā Ņujorkā. – Viņš palūkojās uz krūzi man rokās.

– Virtuvē ir kafija un krūzes. Nekautrējieties.

Viņš ātri atvēra un aizvēra durvis, ielaizdams iekšā silto gaisu, kas apvēdīja manus sakarsušos vaigus. Aptvērusi kafijas krūzi, es pagriezos pret Eimiju.

– Es uzstāju, ka maksāšu jums īri. Man ir palikuši zināmi ietaupījumi, un es tikšu pie naudas, kad tiks pārdota glezna. – Uz mirkli apklusu. – Vai droši zināt, ka jums nebūs iebildumu? Monika to paņēma bez jūsu atļaujas, tātad nevarēja to nodot man legālā ceļā, jo tā vēl aizvien pieder jums. Noskatījos, kā Bo dodas pie vestibila galdiņa, uz kura bija izlikti Džordža Ora trauki. Viņš turēja rokas saliktas uz muguras, kā es to puisēnam biju ierādījusi tajās daudzajās reizēs, kad viņi ar Moniku apmeklēja izsoļu namu, un uzmanīgi nopētīja nelielu krūzi.

– Monika būs gribējusi, lai tā nonāktu pie tevis, Džūlij, tāpēc arī viņa to atstāja tev. Un es jutīšos laimīga, zinādama, ka viņas vēlmes ir izpildītas.

– Bet tas ir jūsu vīramātes – Treja vecvecmāmiņas – portrets. Jādomā, ka jūs to gribēsiet paturēt ģimenē.

Eimija noraidoši novicināja manikirēto roku.

– Manam vīram tas nekad nav paticis, viņš to ienīda, kad tas karājās mājā. Un viņa tēvs pirms tam bija to noslēpis bēniņos. Nedomāju, ka kādam tas būtu dārgs. Protams, es pazinu Kerolainu, taču man viņa vienmēr palika neizdibināma. – Viņa viegli piemiedza acis. – Viņa netika… pieņemta visās aprindās. Viņai piemita piecdesmito gadu dienvidniecei pārāk kosmopolītiska gaume un idejas. Pakļaušanās viņai nepatika, bet tolaik pakļaušanās bija viss. – Viņa devās uz virtuves pusi, runādama mierīgā tonī. – Domāju, ka tāpēc Monika arī paņēma portretu – zinādama, ka tam piemīt finansiāla, bet ne sentimentāla vērtība.

Sekoju viņai košajā virtuvē ar baltiem koka skapīšiem, mirdzošām nerūsējošā tērauda iekārtām un melnām granīta galda virsmām.

– Tādā gadījumā, ja tas tiks pārdots, es samaksāšu jums par istabu un uzturu, līdz atradīšu kādu pastāvīgāku risinājumu sev un Bo. Viņam nesen palika pieci gadi, tāpēc viņš nesāks iet bērnudārzā agrāk par nākamo rudeni. Domāju, ka tas mums dos pietiekoši daudz laika, lai visu nokārtotu. Dzirdējām, kā Trejs ienāk ar mūsu bagāžu un tad dodas uz kāpņu pusi. Cenzdamās runāt nepiespiesti, es uzsaucu:

– Maiss ar lego klucīšiem un mugursoma pieder Bo, bet brūnais koferis ir manējais.

Viņš uz mirkli apstājās.

– Ejiet aizslēgt savu automašīnu, lai tā netiktu nozagta.

Mēs ņemsim manu furgonu.

– Vai viņš vienmēr ir tik draudzīgs? – es apjautājos, ieliedama sev tasi kafijas pēc tam, kad Eimija bija no tās atteikusies.

– Tikai tad, kad jūtas skumjš vai apdraudēts, un man šķiet, ka šoreiz ir abi, – Eimija sacīja, izvezdama mūs abas atpakaļ vestibilā.

Saraucu pieri un tad devos pie Bo, kurš stāvēja pārāk tuvu lēzenam traukam, kas metāliski spīguļoja gluži kā pērle, atspoguļojot gaismu un krāsu varavīksni.

– Kad mēs vakar sarunājāmies, Trejs sacīja, ka šodien gribot braukt kopā ar mani uz Biloksi, lai iekustinātu procesu, un ka viņš sarunājis desmitos satikties ar būvnieku. Bet vai jūs skaidri zināt, kurp viņš ir ieplānojis mani aizvest? Man šķiet, ja es neatgriezīšos atpakaļ kopā ar viņu, tad jūs zināsiet, ko teikt policijai.

Eimijas acis iezibējās.

– Seniem mūsu draugiem, Kennijiem, pieder būvniecības uzņēmums Biloksi – “Kenniju un Moišu būvniecība”. Tā ir tā pati ģimene, kas man palīdzēja atjaunot “Upesdziesmu” pēc “Kamillas”, lai gan tagad uzņēmumā strādā dēls un vedekla, nevis tēvs. Viņi gribēs aprunāties par būvniecības plāniem, apdrošināšanas naudu, termiņiem un tamlīdzīgām lietām. Un man šķiet, viņš gaida, ka jūs zaudēsiet dūšu, saskaroties ar tik apjomīgu projektu.

– Un šajā ziņā viņam būs taisnība, – es noteicu, aizvezdama Bo tālāk no galdiņa. – Taču man līdzi ir viens no Monikas mazajiem zīmējumiem ar “Upesdziesmu” un fotogrāfijas projekta izstrādāšanai. Nedomāju, ka viņa būtu gribējusi, lai māja izskatītos savādāka, un ceru, ka Trejs domā tāpat.

Trejs nokāpa lejā pa kāpnēm. – Mums vajadzētu atgriezties ap vakariņu laiku, un, ja nē, es tev piezvanīšu. – Viņš noskūpstīja Eimiju uz vaiga un tad sabužināja Bo matus. – Pārāk nepriecājies bez manis, labi?

Bo ieķiķinājās, un Eimija pasmaidīja. – Mēs centīsimies.

Notupos Bo priekšā. – Tu atceries no galvas mana mobilā numuru, vai ne? Zvani man, ja kas atgadās, labi? – Apskāvu un noskūpstīju viņu un tad devos uz ārdurvīm. Pirms iziešanas es atkal pagriezos pret Eimiju. – Vai jūs man kādreiz pastāstīsiet, kuru brāli īsti apprecējāt?

– Domāju gan. Mēs aprunāsimies vēlreiz, kad jūs būsiet atgriezušies. Man vēl ir tik daudz kas tev jāpastāsta.

Es pamāju.

– Labi. Tad uz redzēšanos. – Sekoju Trejam ārā pa durvīm, un, aizverot tās aiz sevis, man šķita, ka sadzirdēju Eimiju sakām vēl ko citu. Tikai tad, kad iesēdos Treja automašīnas pasažiera sēdeklī, es sapratu, kas tas bijis. Tev vēl tik daudz kas jāuzzina.

Kad man bija desmit gadi un Čelsijai kādi astoņi, vecāki aizveda mūs un vecāko brāli uz Keipmeju Ņūdžersijā, lai mēs pirmoreiz redzētu okeānu. Kailām kājām stāvēju smiltīs, juzdama nepatīkamu kņudināšanu starp kāju pirkstiem un gribēdama bēgt. Viļņi skalojās pret krastu, liekot man neziņā un bailēs atkāpties. Taču Čelsija bija skrējusi uz priekšu, pavērsusi seju pret sauli, un tad metusies ūdenī. Viņa bija iznirusi ar ādai pielipušiem matiem, stāstīdama, cik viss ir mierīgs un kluss zem viļņiem, cik tumšs, atgādinot viņai par slepenu pasauli, kurā visi pagātnes sliktie darbi ir aizmirsti un viss, kas bijis vecs, atkal kļūst jauns. Taču es spēju domāt tikai par to, cik liels ir okeāns, un ka tad, ja aizietu pietiekoši tālu, es pārkristu pāri malai. Un cik ļoti, ļoti auksts tas likās manām pēdām, kad centos no tā izbēgt.

Pusotras stundas ilgais brauciens uz Biloksi pagāja klusumā, ja neskaita Treja pastāvīgo radiostaciju pārslēgšanu, izvēloties starp klasisko roku, kantrimūziku un runāšanu. Likās, ka tam ir mazāk sakara ar viņa klausītāja gaumi un vairāk ar nevēlēšanos sarunāties ar mani.

Es pavadīju laiku, lūkodamās laukā pa atvērto logu, baudīdama septembra siltumu un ainavu, kuru nebiju pietiekoši labi aplūkojusi iepriekšējā brauciena laikā, jo toreiz sēdēju pie stūres.

Mēs pārbraucām pāri ezeram, kura nosaukumu nespēju izrunāt, taču bija apņēmusies nejautāt to Trejam, un tad šķērsojām purvājus un priežu mežus, šosejai vijoties gar krastmalu. Kādā brīdī nomaļā šosejas posmā, kuram nevarēja saskatīt ne sākumu, ne galu, priekšā ceļmalā gulēja kaut kas garš un tievs, kas atstaroja saules gaismu. Mums piebraucot tuvāk, es piemiedzu acis, cenzdamās labāk aplūkot to, kas atrodas ceļmalā, uz brīdi pieļaudama, ka tas varētu būt liels alnis.

Staipīju kaklu, mums braucot tam garām, un iztrūkusies ievēroju aligatora garo purnu un zobaino muguru līdz ar asiņu plankumu gaišajā un daļēji saskatāmajā apakšdaļā. Trejs pat nepagrieza galvu.

– Vai tas bija sabraukts aligators?

Trejs pamāja, iedzerdams malku kafijas, kuru bija nopircis McDonald’s iebrauktuvē.

– Laiku pa laikam tādi te gadās.

Es atslīgu sēdeklī, piespiedusi galvu pie balsta.

– Ziemeļos ceļmalās var redzēt tikai pa kādam briedim, sunim vai kaķim.

Viņa seja sašķobījās.

– Nujā, te viss ir mazliet citādi.

Mana sirds sažņaudzās, atceroties, ka Monika bija teikusi tieši to pašu.

Pabraucām garām pilsētām ar pazīstamiem nosaukumiem: Veivlenda, Longbīča, Beisentluisa. Nejutos droša par to, kāpēc tie man šķiet pazīstami, taču domāju, ka Monika bija tos pieminējusi, vai arī es biju dzirdējusi tos televīzijas reportāžās pēc “Katrīnas”. Taču, lasot tos, man gribējās izrunāt tos skaļi, ļaut šiem nosaukumiem noripot no manas mēles gluži kā iemīļotajam ēdienam, kas tiek ilgi un gaidpilni baudīts. Tomēr es turpināju klusēt, apzinādamās Treja klātbūtni blakus sēdeklī un juzdamās gluži nevietā starp aligatoriem un dīvainiem vietu nosaukumiem.

Ļāvu saviem plakstiņiem aizvērties, jūtot, kā ķermeni ieaijā riepu švīkstēšana uz ceļa. Kad pamodos, nezināju, cik ilgi esmu gulējusi un kāpēc mēs ar Treju nesarunājāmies. Tomēr es atcerējos, par ko biju sapņojusi, un pamostoties tas vēl aizvien likās tik dzīvs, ka, palūkojoties ārā pa furgona logu, gaidīju, ka ieraudzīšu māju ar baltajām kolonnām, kas atstaros saules gaismu, padarot mani teju vai aklu.

– Kāpēc māja tika nosaukta par “Upesdziesmu”? – es apjautājos, aizvērdama acis, lai pasargātu tās no sapnī redzamās gaismas.

Viņš neatbildēja uzreiz. Visbeidzot Trejs noteica:

– Nosaukumu izdomāja Monika. Laikam nosprieda, ka tas ir vajadzīgs. Māja bija nostāvējusi kopš deviņpadsmitā gadsimta četrdesmitajiem gadiem bez nosaukuma, taču tas Monikai nelikās pareizi. Un tā arī nemaz nebija tik liela māja vai tāda, kurai būtu vajadzīgs nosaukums. Tikai tipiska kotedža, kas būvēta drīzāk ērtībām nekā izrādīšanās dēļ.

– Tieši tas viņai tajā patika, – es noteicu, uz brīdi aizmirsusi, ar ko sarunājos.

Trejs palūkojās uz mani ar jautājošu skatienu.

– Jā. Tā bija. – Viņš pievērsās ceļam un tad ierunājās atkal: – Viņa laikam jums ir daudz stāstījusi par sevi un ģimeni. Daudz personiska.

Es sagrozījos sēdeklī.

– Jā, viņa stāstīja gan. Un es viņai stāstīju par sevi un savu ģimeni. Mēs abas dzīvojām visai vientuļi. Droši vien tas arī mūs sākotnēji satuvināja. Taču mēs allaž jutām, ko varam stāstīt un ko labāk neaiztikt.

Trejs ilgāku laiku klusēja.

– Vai viņa jums kādreiz izstāstīja, kāpēc ir aizbraukusi?

Mēs braucām garām ceļa zīmei, kas norādīja uz Īstbīčas bulvāri. Es papurināju galvu.

– Nē. Es viņai jautāju, daudzas reizes. Viņa nekad negribēja par to runāt. – Uzmanīgi palūkojos uz Treja profilu. – Es zinu, ka jūs abi bijāt tuvi. Un ka Eimija un Monika drīzāk bija māte un meita, un ka Eimija praktiski uzaudzināja jūs abus. Nespēju noticēt, ka neviens no jums nezina, kāpēc Monika kādu dienu sakravāja mantas un devās projām, neko nepaskaidrojusi.

– Es arī ne, – viņš klusi noteica. Neskatīdamies uz mani, viņš piebilda: – Tomēr tas ir interesanti. Jo man arī ir grūti noticēt, ka viņa neuzticēja patiesību cilvēkam, kuru pazina tik labi, lai uzticētu tam savu dēlu.

Atkal sajutu, kā rīklē gluži kā žults uzvirmo jau pazīstamās dusmas, taču neļāvu tām izlauzties.

– Tad jau tas mūs padara līdzīgus, vai ne?

Viņš iedzēra kafiju, itin kā nebūtu dzirdējis manis teikto. Kad Trejs atkal ierunājās, viņš runāja par māju.

– Peskagulas upe netālu no šejienes tiek dēvēta par Dziedošo upi. Nosaukums cēlies no turienes.

– Tas ir skaisti. Bet kāpēc to tā sauc?

– Tāpēc ka vasaras beigās un agrā rudenī krēslas stundās tā atgādina bišu stropa sanoņu. Neviens nav spējis atrast kādu zinātnisku izskaidrojumu, tāpēc cilvēki uzskata, ka leģenda ir patiesa. Es zinu, ka Monika tā domāja.

– Leģenda?

Viņš ieslēdza pagrieziena rādītāju un iebrauca malējā joslā, gatavodamies nobraukt no šosejas.

– Tā vēsta, ka vietējā indiāņu cilts nolēmusi labāk noslīcināties upē nekā krist savu nāvīgo ienaidnieku gūstā un kļūt par to vergiem. Viņi dziedot devās nāvē, vīrieši, sievietes un bērni, un šo dziesmu cilvēki dzirdot.

– Un Monika tam ticēja?

– Viņa apgalvoja, ka jā. Kad Reja Vona izstāstīja šo stāstu, viņa tā iespaidā raudāja dienām ilgi. Tikai tad, kad Eimija viņai ļāva nosaukt māju tam par godu, viņa rimās. Taču tāda jau Monika bija. Necieta netaisnību un negodīgumu nekādā veidā. Laikam par to mums jāpasakās saviem vecākiem.

– Tam, ka viņi izšķīrās.

Viņš uzmeta man īsu skatienu.

– Jā, un visam, kas notika pirms tā. Viņi neko nepaturēja pie sevis, pat ja istabā bija Monika. Es reaģēju, samizodams pirmo puisi, kurš uz mani šķībi paskatījās. Monika reaģēja… nu, viņa kļuva par paraugbērnu. Godīgu un taisnīgu. Viņai likās – ja viņa būs laba, tad mūsu vecāki tik ļoti nekliegs viens uz otru.

Atbalstīju galvu pret sēdekli un uz brīdi aizvēru acis, atcerēdamās pati savu ģimeni un to, kā ikviens reaģēja citādi, saskaroties ar vienu un to pašu nelaimi.

– Viņa vēl aizvien bija tāda pati. Ņujorkā. Pat tad, kad nevarēja samaksāt īri, viņa nepagāja garām ubagam, neko tam neiedodot.

Trejs izslēdza radio un brīdi nogaidīja, lai ierunātos, itin kā katru vārdu vajadzētu iepriekš izmērīt un izsvērt.

– Vai jūs stāstījāt Monikai par savu māsu?

Sajutos tā, it kā man pār sirdi būtu pārripojis akmens, pirmo reizi saskatīdama līdzās sēdošajā vīrietī nevis ienaidnieku, bet gan cilvēku, kurš pazinis pazudušu meiteni un meklējis viņu, gadiem ilgi nezinot, kur viņa palikusi.

– Jā, stāstīju. Sākumā ļoti daudz.

Viņa zods iedrebējās.

– Un tomēr nespējāt viņu pierunāt piezvanīt mums?

Smagums, kas nospieda manu sirdi, tika nobīdīts malā, pagriežoties pret viņu.

– Skaidrs, ka es to darīju. Tāpēc jau mēs pārstājām par to runāt. Nekas no manis teiktā nespēja viņu pārliecināt par pretējo. – Jutos samulsusi, manot, kā asaras sariešas zem plakstiņiem, un pagriezu galvu sānis, vērodama garām slīdošās augstās priedes. Tomēr par spīti savam niknumam es sadzirdēju bēdas viņa balsī, pilnīgo apjukumu un neizpratni un pirmo reizi biju gatava noticēt, ka varbūt Trejs patiešām nav zinājis, kāpēc.

– Man ļoti žēl, – viņš noteica klusā balsī.

Būdama pārāk tuvu asarām, es tikai pamāju.

Mēs nobraucām no šosejas un iegriezāmies Pludmales bulvārī, četrjoslu ielā, kas virzījās paralēli pludmalei. Iepriekšējā brauciena laikā es biju pārāk satraukta un nogurusi, lai ievērotu ko vairāk par ielu nosaukumiem un adresi, kurā vajadzēja atrasties neesošai mājai. Neatcerējos redzējusi baltās smiltis, mirguļojošo ūdeni vai staltās mājas, kas izaicinoši uzlūkoja krastmalu – mājas, kas bija iespiestas starp tukšiem zemes gabaliem un kāpnēm, kas veda uz nekurieni.

Pagriezos pret Treju.

– Vai vispirms brauksim uz mājas vietu? Mums vēl aizvien ir vairāk nekā stunda laika, pirms tikties ar būvniekiem.

– Beigās. Iedomājos, ka jums vajadzētu apskatīt Biloksi, lai patiesi novērtētu, kur esat nonākusi.

Raudzījos uz viņa profilu un krūtīs iecirsto zodu, kas man tik ļoti atgādināja Moniku un Bo. Tiklīdz viņi bija kaut ko ieņēmuši galvā, tikpat kā nebija cerību viņus pārliecināt par pretējo. Taču es biju no Jaunanglijas un šo to zināju par spītību, kādu nepazina pat mūļi – inspektors Kobilts man to bija teicis ne reizi vien.

– Ja jūs domājat, ka viesuļvētras seku demonstrēšana liks man mainīt domas, jūs kļūdāties. Es arī tāpat uzskatu, ka mājas atjaunošana viesuļvētru zonā ir, mazākais, tuvredzīga un egoistiska. Es to daru Monikas dēļ. Viņa sapņoja par to, ka kādu dienu atvedīs šurp savus bērnus, bet nespēja piepildīt šos sapņus. Tāpēc viņa tos uzticēja man – nez kāda iemesla dēļ. Kad tas būs padarīts, es aizbraukšu. Nedomāju, ka viņa gribēja, lai māja piederētu man: drīzāk lai es to saglabātu Bo dēļ. Taču domāju, ka to varēsiet izdarīt arī jūs.

Treja zods viegli saspringa, iebraucot stāvvietā.

– Tuvredzīgi un egoistiski? – Viņš atsprādzēja drošības jostu. – Nespēju noticēt, ka esmu tik ilgi gaidījis, lai atjaunotu “Upesdziesmu” kopā ar savu māsu, un ka mana pacietība tiek apbalvota ar to, ka man ir darīšana ar cilvēku, kurš nesaprot, ko nozīmē dzīvot te. Un ko nozīmē būt piederīgam vietai, kas ir pārdzīvojusi daudz ko ļaunāku par tādiem cilvēkiem kā jūs, kuri vēlas, lai mēs, – viņš novicināja roku, ietverdams šajā žestā zundā peldošās laivas, automašīnas, ozolus, bāku, mājas, – dotos projām. Ļaujiet man jums atgādināt, ka mēs esam zvejojuši, cēluši mājas, ražojuši, audzējuši un dzīvojuši šeit gadsimtiem ilgi. Un es neļaušu nevienam tādam kā jūs, cilvēkam bez saknēm, bez mājām, bez kādas izpratnes par to, ko tas nozīmē, stāstīt man, ka es esmu “tuvredzīgs un egoistisks”. – Viņš atvēra durvis un izkāpjot tās atkal aizcirta.

Izrāpos ārā pēc viņa, juzdamās kā iedzīta slazdā.

– Klausieties, es atvainojos. Negribēju jūs apvainot. Saprotu, ka esmu svešiniece, un jādomā, ka tas mani padara mazliet nesmalkjūtīgu. Apsolu turēt savas izjūtas pie sevis, kamēr mēs kopīgi darbosimies pie šī projekta. Centīšos domāt tā kā Monika un izslēgt savas domas.

– Un kā tad Bo? Vai jūs vienkārši aiziesiet projām, kad māja būs pabeigta?

– Es ne… nē. To es nespētu. Vai es varu viņu izaudzināt saviem spēkiem? Nezinu. Jums ir jāsamierinās ar to, ka šobrīd mēs visi atrodamies nenoteiktā situācijā bez skaidrām atbildēm. Nevaru pateikt, ka atstāt Bo pie viņa ģimenes tā vietā, lai paturētu viņu pie sevis, ir pareizā izvēle. Lai to varētu, man jūs jāiepazīst labāk. Bet arī tad Bo vienmēr būs daļa no manas dzīves. – Dziļi ievilku elpu, sajuzdama sāli un savu vārdu patiesīgumu. Tā bija pirmā noteiktā doma, kas man bija radusies pēdējo mēnešu laikā.

Viņš neko neatbildēja, tikai sakrustoja rokas uz krūtīm un nolūkojās uz atklāto ūdens klajumu, virs kura riņķoja kaijas, pārmeklēdamas ūdeni un smiltis. Mēs stāvējām U veida stāvvietā, kas sniedzās līdz gandrīz pamestam liedagam. Zināju – pat par spīti tam, ka agrā rudens gaisa temperatūra ir samērā augsta, ūdens nebūs silts. Aiz mums starp divās daļās sadalīto šoseju slējās Biloksi bāka. Atpazinu to pēc Monikas rādītajiem attēliem: fotogrāfijas ar smejošu Moniku bērnībā kopā ar brāli un brālēniem.

– Monikai patika šī bāka. Viņa sacīja, ka, dodoties uz piekrasti un to ieraugot, viņa apzinājusies, ka atrodas mājās. Nespēju noticēt, ka tā ir pārdzīvojusi “Katrīnu”. – Palūkojos pāri plecam, atcerēdamās Rejas Vonas teikto, ka nevajag izrunāt šo vārdu skaļi, un prātodama, kurš vēl to varējis dzirdēt.

– Tā pārdzīvoja “Katrīnu”. Un visas vētras kopš tās uzcelšanas deviņpadsmitā gadsimta astoņdesmitajos gados. Tagad tā ir kļuvusi šķība pēc trīsdesmit pēdas augstajām bangām pēc “Katrīnas”, taču vēl aizvien turas. – Viņš uzlika saulesbrilles, un to stiklos parādījās divas bākas. – Nupat ir beigusies liela restaurācija, tāpēc domāju, ka tā spēs pārdzīvot vēl citas viesuļvētras. Un naftas izplūdi.

Asi paraudzījos uz viņu.

– Jādomā, ka jums tas nebija vajadzīgs piedevām pie visa cita.

– Nē, skaidrs, ka nebija.

Trejs norādīja uz būvlaukumu pāri ielai.

– Tas ir jaunais vēstures centrs. Agrāk tur atradās māja, kas bija celta deviņpadsmitā gadsimta piecdesmitajos gados.

– Pirms “Katrīnas”.

Viņš pamāja.

– Bija atlikušas tikai astoņas logu mozaīkas, kuras atrada neskartas drupu kaudzē. Tas ir apbrīnojami, kas izdzīvoja un kas ne. Šķiet, ka tur nav nekādas loģikas.

Sajutu spēcīgu vēja brāzmu, kas man lika ciešāk piespiest pie kakla svīteri. Novērsos, raudzīdamās uz ūdens pusi, un saskatīju tur tālīnu zemes strēli.

– Kas ir tur?

– Kuģu sala. Patiesībā Austrumu Kuģu sala. Agrāk tā bija viena sala, līdz “Kamilla” sešdesmit devītajā gadā to pāršķēla uz pusēm, tāpēc tagad mums ir Austrumu un Rietumu sala. “Katrīna” iznīcināja gandrīz visu, kas bija palicis pāri no Austrumu salas. Salas galā ir vecs cietoksnis, un krastā var nolīgt laivu, lai aizbrauktu to apskatīt. Bērnībā tā bija viena no manām mīļākajām nodarbēm.

Es nopētīju Treju, cenzdamās iztēloties viņu bērnībā, Bo vecumā, kad viņš bija ilgojies nokļūt uz laivas, lai apskatītu cietoksni, taču nespēju. Tāpat kā nespēju iztēloties vētru, kas spēja pāršķelt salu divās daļās.

– Vai mums ir laiks pastaigai?

Viņš paraustīja plecus.

– Kāpēc ne?

Uz brīdi paraudzījos uz Treju, tik ļoti vēlēdamās, lai viņš man patiktu, lai es atcerētos, kāds brālis viņš bijis Monikai, kā visi Monikas stāsti un labās atmiņas bija grozījušās ap viņu.

Viņš novilka kurpes, un es noāvu savas balerīnu tipa čības un sekoju viņam. Trejs pārkāpa pāri zemai barjerai, kas norobežoja asfalta strēli no pludmales. Es kādu brīdi stāvēju, atcerēdamās to seno dienu, kad biju stāvējusi Keipmejas pludmalē kopā ar Čelsiju. Taču šeit vējš bija maigāks, ūdens brūnāks, smiltis baltākas. Viss bija pazīstams, tomēr atšķirīgs, atgādinot iekošanos šokolādes saldējumā, lai konstatētu, ka tas garšo pēc zemenēm.

– Kas noticis? – Trejs bija apstājies, lai atskatītos uz mani, un viņa sejā zem saulesbrillēm bija parādījies negaidīts smaids.

– Nekas. Tikai… smiltis. Tās ir pārāk baltas. Un smalkas – gandrīz kā sāls.

Pamājis viņš pagriezās un sāka soļot uz rietumiem pa pludmali.

– Jā, te tās ir īpašas. Tāpat kā sabraukti aligatori. – Sadzirdēju, ka viņš smaida.

Es panācu Treju, un mēs kādu laiku gājām gar slēgtu motorlaivu un pludmales saulessargu novietni, turēdamies tālāk no viļņiem platajā liedagā un neattālinādamies no Pludmales bulvāra. Biju noliekusi galvu, meklēdama gliemežvākus, pa reizei apstādamās, lai kādu paceltu un iebāztu svītera kabatā. Tu allaž krāj mantas. Monika bija man to sacījusi tik daudz reižu, ka es to vairs nedzirdēju. Un biju pārstājusi brīnīties, kāpēc jūtu vajadzību vākt nelielas kolekcijas.

Uz brīdi apstājos, notraukdama no rokām smalkās smiltis.

– Vai no tām var celt smilšu pilis?

Trejs izlieca uzaci virs saulesbrillēm.

– Pilnīgi noteikti. – Viņš paspēra pāris soļu. – Varbūt Bo jums kādudien parādīs.

Paraudzījos uz viņu, lai redzētu, vai viņš piedāvā olīvkoka zaru, un tad apstājos, ievērodama tādu kā skulptūru ceļa vidū.

– Kas tas? – es apjautājos, norādīdama ar roku.

Trejs izsekoja manam skatienam un tad devās uz ceļa pusi.

– Tas ir “Katrīnas” koks. Nāciet. Es jums parādīšu.

Pieliku soli, lai neatpaliktu, un tad aši notraucu smiltis no pēdām, lai uzvilktu kurpes, kad bijām nonākuši pie ceļa. Nogaidījām, lai garām pabrauc mašīna, un tad šķērsojām ielu, lai nonāktu drošības saliņā, kur atradās kokā grebtu brūnu delfīnu bars.

Trejs nostājās man līdzās un paraudzījās augšup uz skulptūru. Viņa seja neko nepauda.

– Tas bija viens no vairākiem simtiem ozolu, kas ieskāva Pludmales bulvāri pirms viesuļvētras. Daudzi no tiem gāja bojā, jo vētras bangas atskaloja sālsūdeni un tos iznīcināja. Un no tiem, kas izdzīvoja, palika tikai stumbeņi. Beigu beigās dzīvajos kokos lapas atauga, bet uz nokaltušajiem bija pārāk sāpīgi skatīties. – Viņš noņēma savas saulesbrilles un aizkabināja tās aiz krekla apkaklītes. – Šurp atbrauca kāds puisis no Floridas un nolēma pārvērst nokaltušos kokus dažādās skulptūrās. Un es zinu, ka vēl vismaz viens mākslinieks viņam pievienojās, lai pārveidotu nokaltušo koku stumbrus. Te ir kāds ducis, lielākoties Pludmales bulvārī.

Nopētīju skulptūru rūpīgāk: graciozās delfīnu muguras, tiem peldot cauri neredzamiem viļņiem un sniedzoties pretī debesīm. Bars bija sadalīts divos žuburos, katru no tiem veidoja vairāki delfīni, kas balansēja cits uz cita. Skulptūra izstaroja savādu trausluma un spēka mistrojumu, gluži kā zirnekļa tīkls uz metāla pamatnes.

– Un vai uz šo nav pārāk sāpīgi noskatīties?

Viņš paraudzījās uz mani ar vēsu skatienu.

– Ko jūs gribat teikt?

Es aizvēru muti, īsti nezinādama atbildi. Nesapratu šo vēlmi turēties pie sāpīgām atmiņām, uzskatot tās par nevajadzīgu uzmanības novēršanu. Tāpat kā manam tēvam, kurš stundām ilgi sēdēja Čelsijas guļamistabā raudādams. Tā bija mana māte un pēc viņas nāves es, kas uzstāja, ka jāmeklē, zinot, ka mūsu ģimene vairs nekad nebūs pilnīga, ja mēs viņu neatradīsim.

– Man liekas, ka cilvēki gribētu kokus nozāģēt un iestādīt jaunus. Vai uzcelt augstu sienu vai… tamlīdzīgi. Varbūt iestādīt kokus tukšajos zemes gabalos tā vietā, lai atjaunotu mājas, kuras atkal varēs aiznest vējš. Darīt jebko, kas palīdzētu cilvēkiem atrisināt problēmu tā vietā, lai to radītu atkal no jauna.

Viņš paraudzījās uz mani tā, it kā es nupat būtu sākusi runāt ķīniešu valodā, bez kādas cerības tikt pie tulkojuma.

– Kāpēc jūs esat šeit, Džūlij? Ko jūs gribat?

Lūkojos uz viņu, cenzdamās izdomāt, kā lai izskaidro, ka esmu izdzēsusi vārdu “gribēt” no sava vārdu krājuma jau pirms daudziem gadiem un aizvietojusi to ar vārdu “vajadzēt”. Tas padarīja dzīvi daudz vieglāku, aizslaukot no tās visas nevajadzīgās un liekās sanesas, tāpat kā vētra, manuprāt, aiznesa projām visu, kas nebija pietiekoši spēcīgs, lai uzvarētu cīņā.

– Neko, – es izmocīju. – Esmu šeit, lai darītu to, ko vēlējās Monika, tāpēc ka viņa to nevar. Tas arī viss. – Atkal paraudzījos uz delfīniem, uz viņu gandrīz vai smaidiem un ķermeņiem, kas tiecās uz priekšu pretī… kam? Ieskatījusies savā rokaspulkstenī, es noteicu: – Mums vajadzētu atgriezties pie furgona.

Uzgriezusi muguru Trejam un nokaltušajam ozolam, devos uz priekšu pa ceļa malu uz bākas pusi, pa vienam vien izmezdama savus gliemežvākus, līdz manas kabatas bija tukšas.