Читать книгу Liedaga koki - Kārena Vaita - Страница 5

Kāds vecs policijas inspektors man reiz teica, ka cilvēku nogurdina nevis kalns tālumā, bet gan smilšu grauds paša kurpē. Tolaik domāju, ka saprotu, ko viņš ar to gribējis teikt, taču drīz biju spiesta atzīt, ka ne gluži. Jo smilšu grauds katram ir atšķirīgs, un daži cilvēki tā arī nekad nesaprot, kas tas ir.

Nezinu, vai to panāca izpostītā pludmales māja vai vēl aizvien manāmās “Katrīnas” pēdas, tuvojoties Ņūorleānai, līdz ar mirdzošo doma kupolu, kas bija saskatāms no šosejas, taču es atcerējos šos vārdus un pasniedzos pēc mobilā telefona, lai sastādītu pazīstamo numuru.

– Inspektors Kobilts.

Sadzirdēju fonā telefonu zvanīšanu un cilvēku sarunas, taču pazīstamās skaņas nekādi nespēja nomākt slimīgo paniku, ko izjutu katru reizi, to dzirdot. Pirmajā reizē man bija divpadsmit gadu, kad es iegāju policijas iecirknī, lai kādam pateiktu, ka nevaru atrast savu mazo māsu.

– Labdien, inspektor, te Džūlija Holta.

Uz mirkli iestājās klusums.

– Sveika, Džūlij. Kādu laiku neesam saņēmuši no tevis nekādas ziņas.

– Zinu. Notika dažas… pārmaiņas. Es vairs neatrodos Ņujorkā, vismaz ne šobrīd. Patiesībā es atrodos ceļā, tāpēc arī zvanu. Gribēju būt droša, ka varēsiet mani sazvanīt, neizmantojot mājas telefonu, jo tas ir atslēgts. Jums vēl aizvien ir mana mobilā numurs, vai ne?

Dzirdēju, kā viņš izelpo, pirms atbildēt.

– Jā, Džūlij. Es zinu, ka ir. Pielūkošu, lai lietā tiktu ierakstīta piezīme par tavu veco numuru.

– Paldies. – Nospiedu bremzes, kad sarūsējis brūns sedans, vēl vecāks par manu braucamo, mainīja joslas un uznira manā priekšā, nerādot pagriezienu. – Iedomājos, vai jūs pārbaudījāt to rakstu, ko es jums aizsūtīju. Par meiteni, kas bija nolaupīta Vorčesterā. Tas nav pārāk tālu no manas dzimtās pilsētas, un meitene bija vienā vecumā ar Čelsiju.

– Jā. Puisis no Vorčesteras atradās cietumā, kad pazuda Čelsija, tā ka viņa alibi ir visai drošs.

– Ak tā. – Pamāju. – Nu, es tikai domāju, ka jūs man piezvanīsiet, lai to pateiktu.

Inspektora Kobilta balss izklausījās nogurusi.

– Paklau, Džūlij, man ir citas lietas, ar kurām nodarbojos. Tas nenozīmē, ka es neuzskatītu Čelsijas lietu par svarīgu, jo es to par tādu uzskatu. Man tikai nav laika tev zvanīt katru reizi pie katra satrūkušā pavediena. Zinu, ka inspektors Džonsons to darīja pirms pensionēšanās, kad tavas māsas lieta vēl nebija nodota man. Taču tagad viss ir citādi. Priekšniecība ir apvienojusi pārvaldes un dubultojusi manu slodzi. Taču es neesmu tevi aizmirsis. Un Čelsiju arī ne. Apsolu, ka sazināšos, ja būs kas jauns.

– Es zinu. Piedodiet. Nu, vienkārši ir pagājis zināms laiks.

– Tas nekas. Paklau, man tagad jābeidz saruna.

– Labi. Paldies, ka aprunājāties ar mani.

– Tas ir mans darbs. Un… Džūlij?

– Jā?

– Turpini man sūtīt informāciju. Nekad nevar zināt, ko es varu būt palaidis garām un kas var izrādīties pavediens.

Pasmaidīju klausulē.

– Paldies, es to darīšu. Visu labu.

Izslēdzu telefonu, tad nobraucu no šosejas un sekoju norādēm uz Sentčārlza avēniju. Dažus kvartālus braucu paralēli tramvajam ar atvērtiem logiem, kuros varēja redzēt pasažierus ar garlaikotām sejas izteiksmēm. Kāds tūrists izliecās pa logu, lai uzņemtu fotogrāfiju, un tad aši atkal apsēdās, lai izvairītos no elektrības staba.

Šejienes mājas un veikali bija vēl labāk saglabājušies par tiem, ko biju redzējusi no šosejas, tuvodamās pilsētai, taču man nācās līkumot, lai izvairītos no milzīgajām bedrēm, liekot Bo ieķiķināties aizmugures sēdeklī. Apmetu kārtējo pārspīlēto līkumu tikai tādēļ, lai vēlreiz dzirdētu viņa smieklus.

Biroju ēkas atkāpās, dodot vietu lielām mājām, man iebraucot Dārzu rajona dzīvojamajā zonā. Nogriezos pa kreisi Pirmajā ielā, šķērsodama tramvaja sliedes un pretējo kustības joslu, un gandrīz saskrējos ar Jeep Cherokee ar Ņujorkas numuriem un Tuleina universitātes uzlīmi logā. Par spīti vēsumam sajutu, ka esmu nosvīdusi. Četri gadi Manhetenā bez mašīnas nebija man ļāvuši praktizēties manevros, kas bija vajadzīgi braukšanai pa pilsētu.

Lielo ozolu aizsegu Sentčārlza ielā nomainīja iežogoti dārzi ar kokiem un krūmiem, kurus es nepazinu un kas rotāja aiz tiem vīdošās savrupmājas gluži kā mežģīņu priekšautiņi. Samazināju ātrumu, lai tos aplūkotu, saprazdama, ka manas zināšanas par Ņūorleānu galvenokārt aprobežojušās ar to, ko biju redzējusi ziņās par viesuļvētru “Katrīna”, un Monikas stāstiem par Mardi Gras ballēm un Svētās sirds skolā pavadītajiem gadiem. Taču nekas no tā nebija mani sagatavojis šim fantāzijas lidojumam. Nespēju iedomāties nevienu citu vārdu, kas spētu precīzāk aprakstīt visa redzētā pārpasaulīgo eksotiku.

Man aizmugurē nosignalizēja mašīna, un es sapratu, ka esmu pilnīgi apstājusies vienvirziena ielas vidū. Sāku braukt uz priekšu, meklējot mājas numuru, un tad iebraucu brīvā vietā ielas malā netālu no vajadzīgās ēkas. Dzelzs vārti ar rožu rakstiem un ģerboni augšpusē nošķīra dārzus no saplaisājušajiem un nelīdzenajiem trotuāriem, kamēr tuvējo ozolu saknes izrādīja nepacietību pret cilvēku klātbūtni, cenšoties izspiest akmens un bruģa segumu.

Nolaidu logu par dažām collām zemāk un ieelpoju, sajuzdama gaisu, kas bija zaļš, mitrs un smaržīgs. Pirmoreiz mūžā nožēloju, ka neprotu gleznot vai zīmēt, vai kādā citā veidā iemūžināt šo ielu ar tās nelīdzenajiem ceļiem un ietvēm, nevainojamās mājas ar to ekscentriskajiem dārziem ar bagātīgo ziedu un lapu paklāju. Čelsija būtu to varējusi. Čelsija zinātu, kā to uzlikt uz papīra vai audekla.

Palūkojusies pāri ielai, pamanīju uz ietves ar zilām flīzēm izliktus apdauzītus skaitļus: 1520. Būtu pazinusi māju pēc Rejas Vonas apraksta, kurā viņa pieminēja sārtu karalienes Viktorijas stila celtni ar skaistu dārzu, taču biju pārāk aizņemta ar apkārtnes aplūkošanu, lai to ievērotu. Platas kāpnes veda uz elegantu verandu, kas vijās visapkārt mājai; to rotāja pīti šūpuļkrēsli un augi, kas nokarājās no verandas griestiem. Pieskaņoti tornīši ieskāva mājas priekšu kā iekavas, piešķirot tai apšaubāmu līdzību ar pili. Lielas dubultas koka durvis atradās vidū, un abās pulētajās durvīs vīdēja lieli, četrstūraini logi kā nogurušas acis, kuras aizdomīgi uzlūko zaļojošo dārzu.

Izslēgusi motoru, es pagriezos, lai paraudzītos uz Bo, kurš bija aizmidzis ar īkšķi mutē un mātes cepuri, kas bija piespiesta pie vaiga kā spilvens. Gribēdama vispirms novērtēt situāciju, nolēmu ļaut viņam pagulēt vēl kādu minūti. Uzmanīgi pavēru logus, tad attaisīju durvis un klusītēm atkal aiztaisīju, negribēdama viņu pamodināt. Palūkojusies uz ielu, es to šķērsoju, lai pieietu pie mājas, un apstājos. Monika nekad man nebija gleznojusi šo māju, un par to es jutos pateicīga. Ja es būtu zinājusi, ko gaidīt, tad nemūžam nebūtu saņēmusi drosmi, lai apturētu mašīnu pie šīs mājas, pieietu pie durvīm un pieklauvētu.

Mani nomāca ne tikai mājas lielums. Jā, tā bija biedējoša, taču es daudzkārt biju sadarbojusies ar bagātiem investoriem izsoļu namā. Taču manis atnestās ziņas par pazudušās mazmeitas nāvi un mazmazdēla eksistenci lika man apstāties uz ietves pie vārtiem. Pagalma vidū burbuļoja strūklaka, nomierinot manus saspringtos nervus.

Kāda skaņa pievērsa manu uzmanību dārzam. Izbalējušā kombinezonā un salmu platmalē tērpies vīrietis bija pietupies pie puķu dobes un ravēja ārā sausus un novītušus stiebrus. Viņam rokās bija dārznieka cimdi, un āda uz viņa plaukstām un delmiem bija karameļu brūnumā.

Itin kā sajutis, ka tiek novērots, vīrietis pagriezās pret mani ar seju. Pirmais, kas mani pārsteidza, bija fakts, ka viņš izrādījās daudz vecāks, nekā biju iedomājusies. Un tad es aptvēru, ka blenžu, un viņš blenza man pretī ar vienu aci, kas bija caururbjoši zaļa. Otrā acs bija neredzama zem plakstiņa rētainās un raibās ādas, kas likās saplūstam ar vaiga nelīdzenumu.

Juzdamās neomulīgi, es pacēlu roku sveicienam un tad nokāpu uz trotuāra, lai pagrieztos un mestos atpakaļ uz automašīnu. Ar acs kaktiņu noskatījos, kā vīrietis atkal ķeras pie dārza darbiem, kamēr es aizvēru logus un iedarbināju motoru.

Palūkojos uz aizmugures sēdekli un ieraudzīju, ka Bo mani klusējot vēro, sūkādams īkšķi. Zēns bija par lielu, lai to darītu, taču pēdējā laikā bija tik daudz zaudējis, ka man negribējās tagad likt viņam to atmest.

– Es gribu mājās, – viņš sacīja ar īkšķi mutē.

Ja vien es zinātu, kur tas ir. Jau nez kuro reizi nobrīnījos, kā esmu te nonākusi, kā rūpīgā Džūlija ar visiem saviem organizatoriskajiem plāniem ir pārvērtusies šajā sievietē, kuras vienīgās mājas, šķiet, bija vecs furgons un kuras izredzes uzlabot savu pašreizējo situāciju bija visai apšaubāmas.

– Šovakar mēs apmetīsimies viesnīcā. Vai tas nebūs jautri?

Bo turpināja sūkāt īkšķi, neko nesakot, un viņa klusēšana bija apsūdzoša. Atkal pievērsusi skatienu navigatoram, nospiedu “tuvējo vietu” taustiņu, lai sameklētu viesnīcu. Dārzu rajonā bija vairākas pansijas, taču es jutu nepieciešamību atrasties tālāk no mājas Pirmajā ielā un tālāk no caururbjošā skatiena, kas piederēja vīrietim ar sabojātu seju un vienu dzidri zaļu aci.

Izvēlējusies tālāku ķēdes viesnīcu ar pazīstamu nosaukumu, devos atpakaļ pa ceļu, pa kuru biju atbraukusi, pa Sentčārlza avēniju, uz pilsētas centra pusi. Apbraucu lielās bedres, lai apmestu loku, kura vidū atradās ģenerāļa Lī statuja. Monika man reiz bija teikusi, ka konfederātu ģenerāļa statuja visu laiku raugoties uz ziemeļiem, jo reiz viņš teicis, ka vairs nekad negriezīšot ziemeļiem muguru.

Mājas nomainīja uzņēmumi un veikali, kad es šķērsoju divas galvenās centrālā darījumu rajona maģistrāles, Poidrasa un Kanāla ielu, tad iegriezos slavenajā Burbona ielā un iebraucu franču kvartālā. Es braucu lēni, negribēdama notriekt kādu gājēju, kuri, šķiet, uzskatīja, ka var šķērsot ielu jebkurā vietā nesodīti, turklāt kustējās nesteidzīgi, ar vieglām un gurdām kustībām, kas tik ļoti atšķīrās no Manhetenas gājēju ķermeņa valodas. Pūšamo instrumentu kvartets spēlēja džezu Burbona un Ibervilas ielas stūrī. Trombona kastē viņiem priekšā bija samestas monētas, un mūzika man atgādināja šī dīvainā jaunā piedzīvojuma skaņu celiņu.

Iegriezos Karaļa ielā un atradu apsargājamo viesnīcas automašīnu stāvvietu. Kamēr darbinieki krāva manu bagāžu ratiņos, liku Bo turēties ar vienu roku man pie jostas, spiezdama sev klāt iesaiņoto gleznu. Paraudzījos apkārt, cenzdamās sakopot domas, un ieraudzīju T.G.I. Friday, kuru biju ievērojusi, braucot iekšā. Bo garšoja vistas gaļas pirkstiņi, un es iedomājos, ka viņš ir pelnījis kādu kārumu pēc vairāk nekā divas dienas ilgās sēdēšanas furgonā ar mani un maniem nožēlojamajiem mēģinājumiem likt viņam noticēt, ka viss būs kārtībā.

Mans skatiens pakavējās pie veikala vitrīnas pāri ielai, kurā bija izstādīti un prasmīgi apgaismoti ierāmēti mākslas darbi. Lai arī nekad nebiju apmeklējusi Ņūorleānu, es zināju par Karaļa ielu ar tās pasaulslavenajiem antikvariātiem un mākslas galerijām. Šis konkrētais veikals, Mayer&Ryan, šķita apvienojam sevī abus. Sajuzdama gleznas smagumu savās rokās, uzgriezu muguru veikalam un iegāju viesnīcā.

Mūsu istaba bija maza, bet tīra, cena saprātīga. Tomēr, ņemot vērā savus ierobežotos līdzekļus, man vajadzēja drīz vien izdomāt, ko iesākt tālāk. Pabāzusi portretu zem drēbēm savā koferī, aizvedu smaidošo Bo un viņa mātes cepuri uz T.G.I. Friday, kur mēs abi saēdāmies vistas gaļas pirkstiņus, un tad atgriezāmies viesnīcā un agri likāmies gulēt. Bo aizmiga uzreiz, taču, par spīti nogurumam, tā vien likās, ka manus plakstiņus notur vaļā kāda atspere. Es grozījos un dīdījos, un spožie skaitļi uz pulksteņa ciparnīcas ņirdzīgi mani uzlūkoja, soļodami uz priekšu.

Beigu beigās izkāpu no gultas un piebīdīju krēslu pie zemā loga. Pabīdījusi aizkarus malā, varēju redzēt Karaļa ielu, kas nebija pilnīgi tukša pat šajā vēlajā stundā. Tas mani nomierināja, atgādinot par dzīvokli Ņujorkā un pilsētu, kas nekad neiemiga. Tas man lika sajust radniecību ar visām tām dvēselēm uz ielas, kas bija nomodā tāpat kā es, izvairoties no tumsas, kas vajāja viņu naksnīgos sapņus.

Izņēmu gleznu no kofera un attinu to, un tad atkal atgriezos krēslā pie loga. Blāvā ielas laternu gaisma meta ēnas uz portreta, izdzēšot visus sievietes vaibstus, izņemot dārgakmeņu mirdzumu piespraudē ar aligatoru un caururbjoši zilās acis. Likās, ka sieviete mani vēro, nosodīdama manu neizlēmību.

Atbalstījusi portretu pret krēsla kājām, es uzliku elkoņus uz palodzes un piespiedu pieri pie aukstā stikla. Mayer&Ryan skatlogs vēl aizvien bija apgaismots, apzeltītos ietvaros ierāmētās gleznas un tumšā furnitūra zaigoja kā mirāža.

Zināju, ka man ir jāpieņem lēnumi, jāizšķiras par savu nākotni, par Bo nākotni. Par naudu un darbu, un izpostīto “Upesdziesmu”. Taču pirms lēmumu pieņemšanas man vajadzēja saprast, ko vēlos. Un tā bija vislielākā problēma. Kopš divpadsmit gadu vecuma bija tikai viena lieta, ko vēlējos, viena lieta, par ko katru dienu lūdzos, viena lieta, uz ko jebkad biju atļāvusies cerēt. Biju baidījusies, ka cita vēlēšanās varētu padarīt manas alkas atrast Čelsiju mazāk spēcīgas, aizvest mani nepareizajā virzienā.

Viss, ko biju darījusi vai sasniegusi pēdējo septiņpadsmit gadu laikā, bija nejaušs un neplānots. Sākot ar koledžas izvēli līdz karjeras uzsākšanai, tas viss bija pakļauts gadījumam, jo es nekad neatļāvos neko vēlēties.

Palūkojos uz portretu, uz tā apakšējo labo stūri, kur uz audekla bija uzvilkts mana vecvectēva paraksts. Ja es to varētu pārdot, ienākumi sniegtu drošību, vairāk laika īstajai iespējai, kas varētu parādīties, naudu, lai uzturētu mani un Bo zināmu laiku. Uzmanīgi atkal iesaiņodama gleznu, iedomājos par Moniku, kura bija mirusi neaptveramajā divdesmit astoņu gadu vecumā, un mēģināju izdomāt, kāpēc viņa man atstājusi gleznu.

Ja es būtu labāk iekārtojusies dzīvē, ar sev piederošu māju un kādu, ar ko dalīties, Monika būtu varējusi vēlēties, lai es to paturētu: tas bija labs ieguldījums un tajā pašā laikā daļa no manas ģimenes mantojuma. Kas tāds, ar ko pārsteigt ciemiņus ģimenes viesībās.

Taču man nebija nekā no tā visa. Pat Bo klātbūtne manā dzīvē bija īslaicīga, to es tagad sapratu. Par spīti tam, kas bija aizvedis Moniku prom no viņas ģimenes un mājas, rīkojums par dēla aizbildniecību un man uzdāvinātā “Upesdziesma” savā tagadējā veidolā acīmredzami nozīmēja, ka viņa vēlējās, lai Bo būtu te, dienvidos. Un varbūt portrets bija pagaidu iztikas līdzekļi.

Taču man šī nebija nekāda svētvieta. Nekad nebiju atļāvusies cerēt, ka man tāda ir – patvērums no mūžīgajiem meklējumiem, alkstot pēc kā tāda, kas likās aizvien nesasniedzamāks. Piecēlos un iebāzu gleznu atpakaļ savā koferī, sajuzdamās drošāk tagad, kad biju pieņēmusi lēmumu, samērā pārliecināta par to, ka esmu nonākusi pie tā paša secinājuma, pie kura bija nonākusi Monika, nolemjot atstāt gleznu man.

Izlēmusi, ko darīt, es atgriezos gultā, cerēdama dažas stundas pagulēt, līdz Bo pamodīsies. Gulēju gultā līdzās viņējai, pagriezusies ar seju pret puisēnu, un iemigu, klausīdamās, kā viņš brīdi pa brīdim sakustina pirkstu, urbinādams caurumu savas mātes sarkanajā cepurē.

Nākamajā rītā pulksten desmitos kopā ar Bo un gleznu es šķērsoju ielu un pēc pusotras stundas iznācu ar parakstītu līgumu par gleznas nodošanu komisijā. Pārrunas ar vienu no īpašniecēm, Nensiju Meieri, noritēja bez aplinkiem, tiklīdz viņa bija sapratusi, ka es zinu pietiekoši daudz ne tikai par gleznu un tās autoru, bet arī par gleznas vērtību. Meieres kundze bija piesardzīga un nedeva garantijas par to, kad, viņasprāt, gleznu izdotos pārdot, piesaukdama ekonomiku un rūkošo tūristu skaitu, taču es biju redzējusi priecīgo satraukumu viņas acīs, kad sieviete man pavēstīja, ka viņiem esot vairāki pastāvīgie klienti, kuri varētu par to ieinteresēties. Vēl viņa apsolīja novietot gleznu lielajā vitrīnā, jo krāsas saistīja skatienu un piespraude ar aligatoru varēja pievilināt gan vietējos, gan tūristus.

Stāvēdama uz ielas ar skatu uz viesnīcu, apsvēru iespēju kāpt furgonā un braukt atpakaļ uz sārto karalienes Viktorijas laiku māju Pirmajā ielā, lai pavēstītu Eimijai Guidrijai to, ko viņa nevēlēsies dzirdēt. Tomēr es vilcinājos, sajuzdama Bo mīksto plaukstiņu savējā, mums stāvot uz ietves un gaidot, kad varēsim doties pāri. Nez kāda iemesla dēļ Monika bija iecēlusi mani par Bo aizbildni, viņa aizstāvi. Nebija grūti samanīt tajā visā ironiju. Un, lai arī uzskatīju, ka neesmu sagatavota šim uzdevumam, es tomēr gribēju noskaidrot, kas ir šie Guidriji, pirms iepazīstināt ar viņiem Bo.

Pazinu Guidrijus pēc Monikas stāstiem: viņu vārdus, vaļaspriekus, iemīļotākos ēdienus, pagātni. Taču es nezināju, ko viņi bija izdarījuši, lai liktu Monikai aizbraukt, lai viņa paliktu viena astoņpadsmit gadu vecumā. Monika bija pavadījusi desmit nākamos savas dzīves gadus, atjaunojot labās daļas no savas pagātnes ar stāstiem un gleznām, bet nekas no tā nebija izskaidrojis nepiedodamo. Par spīti Rejas Vonas teiktajam ar šo vienu neizskaidroto iemeslu pietika, lai es kļūtu piesardzīga, ja runa bija par Bo.

Mēs devāmies uz viesnīcas biroju ar datoru, kas bija domāts viesu vajadzībām. Sameklēju Google meklētājā dienas aprūpes centru ķēdi, kuru Monika bija izmantojusi ārkārtas gadījumos Ņujorkā. Tā nebija lēta, taču droša, un es jutos atvieglota, ieraugot, ka viens tāds atrodas Noliktavas ielā netālu no Pirmās ielas.

Kad biju aizpildījusi vajadzīgos dokumentus un saņēmusi apstiprinājumu, ka zēns netiks nošķirts no savas cepures, Bo ar asarām acīs atvadījās. Apsolīju viņam to atlīdzināt. Kaut kā.

Braukāju pa Dārzu rajonu gan ziņkārības dēļ, gan tāpēc, ka gribēju novilcināt laiku. Lepnas savrupmājas atradās aiz saplaisājušas ietves, grieķu renesanses stila ēkas ērti sadzīvoja ar itāliešu villām un vecmodīgām karalienes Annas laikmeta savrupmājām. Apmaldījos vienvirziena ieliņu labirintā un nonācu Vašingtona ielā pie kapsētas ar kapu plāksnēm, kas raisīja asociācijas ar mirušo pilsētu.

Lēnām metu cilpas, braucot atpakaļ uz Pirmo ielu, un novietoju furgonu tajā pašā vietā ielas malā, kurā biju apstājusies iepriekšējā dienā. Vairākas minūtes nosēdēju automašīnā, sajuzdama, kā saule cauri logiem silda ādu, un vēroju māju otrpus ielai. Dziļi ievilkusi elpu, izkāpu no furgona, nogludinādama blūzi un svārkus cerībā, ka tikšu uzskatīta par solīdu. Bo man bija teicis, ka es izskatos labi, taču viņam bija pieci gadi.

Apstājusies pie dārza vārtiņiem, ielūkojos iekšā pagalmā un jutos atvieglota, konstatējot, ka tas ir tukšs, ja neskaita strūklaku un maza zēna statuju. Rokturis padevās viegli, vārtiņi atvērās bez iebildumiem, gluži kā aicinādami mani sameklēt kādu citu iemeslu, lai neietu tālāk. Rūpīgi aizvērusi vārtiņus aiz sevis, es stāvēju klusajā dārzā, apbrīnodama košās krāsas podos un puķu dobēs un ieklausīdamās, kad uz ielas man aiz muguras garām pabrauca mašīna.

Uzkāpusi pa kāpnītēm līdz verandai, sajutu gaisa smagumu: tas bija nomācošs un mitrs, tas nesa sev līdzi pārāk daudz atmiņu, kas nebija manējās. No zemā dzīvžoga, kas norobežoja celiņu, atskanēja kukaiņu sisināšana, taču es nespēju pārtulkot, ko viņi mēģināja man pateikt.

Pamanīju durvju zvanu, kas bija iestrādāts greznā misiņa plāksnē, un pacēlu roku, bet tad aprāvos. Ko lai es saku? Labdien, esmu jūsu sen zudušās mazmeitas draudzene. Viņa ir mirusi, taču pie manis ir viņas mazais dēls, jo viņa iecēla mani par viņa aizbildni. Zinu, ka viņa vieta ir pie jums, nevis pie manis, taču nezinu, kas jūs par cilvēkiem. Un es īsti nezinu, vai spēšu no viņa šķirties.

Pēdējais arguments pārsteidza mani pašu. Es mīlēju Bo, taču nekad nebiju uzskatījusi viņu par savējo. Es kolekcionēju mantas: tasītes, karotītes, šujmašīnas, kas atgādināja manas mātes agrāk lietotās. Tagad tas viss bija salikts kastēs un atradās noliktavā Ņūdžersijā. Tomēr es nekad nebiju vēlējusies tās pietiekoši, lai nespētu no tām šķirties. Jādomā, ka zemapziņā tas bija apzināts lēmums. Taču nu es sajutu, ka Bo aiziešanu pavadītu griezīga stirkšķēšana, gluži kā pārplēšot audumu.

Roka noslīga lejup, un es pieķēru sevi vērojam durvju pulēto koku, izklaidīgi prātojot, cik daudzas reizes to vajadzēja pielabot šajā klimatā, lai tas saglabātos šādā izskatā. Īsti nezinu, cik ilgi biju tur nostāvējusi, ieklausīdamās tūkstoš neredzamu kukaiņu spārnu nebeidzamajā ritmā, kas piepildīja manu galvu ar tādu troksni, ka es nespēju padomāt loģiski. Paspērusi soli atpakaļ, pagriezos un nokāpu lejā pa verandas kāpnēm, lai atkal apstātos. Man vajadzēja vairāk laika. Bo vajadzēja vairāk laika. Vēl vienu dienu. Vēl vienu dienu, lai aiztaupītu jaunās ziņas Guidriju ģimenei, lai iestāstītu sev, ka viņiem būs labāk neuzzināt. Tāpēc ka pēc pašas ilgajiem meklējumu gadiem es labi apzinājos, ka atdotu jebko, lai tikai zinātu.

Gandrīz biju nonākusi pie dārza vārtiņiem, kad sadzirdēju sev aiz muguras atveramies ārdurvis. Uzliku roku uz roktura un to pagriezu, iracionāli cerēdama, ka neesmu vēl pamanīta, un iztēlojos sevi skrienam pāri ielai pie furgona.

– Vai varu palīdzēt?

Tā bija vīrieša balss, un tā mani izbiedēja. Nez kāpēc biju iedomājusies, ka Eimija Guidrija dzīvo viena. Lēnām pagriezos un palūkojos uz vīrieti manā priekšā. Viņš bija aptuveni manā vecumā un nolūkojās uz mani ar to pašu ziņkārīgo skatienu, kas, jādomā, atspoguļojās manā sejā. Viņš turēja rokās kūpošas kafijas krūzi un bija pasitis padusē sarullētu avīzi. Viņš bija sabāzis kreklu biksēs, pārmetis pāri pleciem neaizsietu kaklasaiti un uzāvis kājās tumšas kurpes. Taču viņa mati bija gaišā smilšu krāsā un saules izbalināti, un acis bija neparasti zaļganā tonī. Kā Bo. Kā Monikai.

Zināju, ka viņa vārds ir Veslijs Džons Guidrijs Trešais, ka viņu dēvē par Treju, viņam patīk džeza mūzika un viņš pusaudža gados ir spēlējis trompeti, taču nekad nav guvis lielus panākumus. Viņam patika makšķerēšana un garšoja mājas alus, un viņš bija iestājies Tuleina universitātē. Viņš bija sporta meistars šahā, necieta zaudējumus, labprāt slēpa kukaiņus un sīkus reptiļus vietās, kur citi tos negaidīti atrada. Un viņš bija Monikas vecākais brālis.

Es sastingu, nespēdama izteikt neko no tā, ko vēlējos. Vai tev viņas pietrūka? Vai tu kādreiz viņu meklēji? Un tad: kāpēc tu liki viņai aizbraukt? Negaidīti es noteicu:

– Nē, atvainojiet. Nupat sapratu, ka šī nav īstā māja.

– Es pazīstu visus kaimiņus. Ja nosauksiet uzvārdu, pateikšu jums, kura ir viņu māja.

Atvēru vārtiņus ar trīcošu roku, īsti nesaprazdama, kāpēc esmu zaudējusi drosmi. Varbūt tāpēc, ka, stāvēdama pie durvīm, biju iztēlojusies, kā viņi paņem Bo un es viņu vairs nekad nesatieku.

– Tas nekas. Gan atradīšu. – Vārtiņi skaļi aizcirtās aiz manis. Piesteidzos pie furgona un iekāpu iekšā. Novērsusi skatienu no sārtās mājas, iedarbināju motoru un izbraucu uz ielas. Pēdējo reizi palūkodamās, ievēroju, ka ārdurvis ir aizvērtas un vecais vīrs, kuru biju redzējusi iepriekšējā dienā, tagad stāvēja ornamentiem rotātā žoga stūrī, vērodams mani ar savu izķēmoto seju, ar vienīgo aci sekodams man, kamēr es braucu uz priekšu pa ielu.