Читать книгу Skandāliste - Kristīna Doda - Страница 10

DEVĪTĀ NODAĻA

Оглавление

Blekbērns bija redzējis naida izpausmes citu vīriešu uzvedībā. Viņi lamājās, sita kājas pie zemes un iesaistījās vulgāros kautiņos.

Tomēr Rensomu naids nenoveda līdz histērijai. Viņa naids bija kā ledains vējš, kas atvēsināja emocijas un prātu un raisīja atriebības alkas.

Francijā. De Sentamāns tikai izrunāja vārdu “Francijā”, un Blekbērnu pārņēma naids. Tomēr viņš parūpējās par to, lai neviens to nepamanītu. Ierasti nosvērtajā tonī Blekbērns jautāja:

– Kad jūs bijāt Francijā, de Sentamān?

– Savu dārgo tēvzemi es apmeklēju tikai pirms pusgada.

– Jūs uz turieni devāties, lai aplūkotu mākslas darbus?

– Nē. – De Sentamāns pielika plaukstu pie krūtīm, tēlodams skumjas. – Mans mīļais tēvs nosūtīja mani pie imperatora, lai lūgtu atdot mums dzimtas zemi. Francijā es ieraudzīju gleznu. – Viltīgi smaidīdams, viņš piebilda: – Tā izstādīta Fontenblo.

– Fontenblo, – Džeina noelsās. – Brīnišķīgi!

Tas patiešām bija “brīnišķīgi”. Džeinas glezna bija izstādīta Napoleona namā, kur viņam pietuvinātas personas devās medīt un izklaidēties. Ko tur darīja de Sentamāns? Blekbērns gribēja viņu iztaujāt, bet glumajam tipam varēja rasties aizdomas. Iespējams, ka viņš izmantoja Džeinas sasniegumus mākslā, lai novērstu Blekbērna uzmanību.

De Sentamāns nebija vienīgais, kurš māk novērst uzmanību. Blekbērns nolēma izlikties, ka ir uzķēries uz francūža āķa.

Viņš satvēra Džeinas elkoni un pagrieza viņu pret sevi.

– Kā jūsu glezna nokļuva Francijā un Fontenblo?

Pār sievietes seju slīdēja bālie mēnessgaismas stari.

– Tas ir uzbāzīgs jautājums, milord.

– Viss ir ļoti vienkārši, Blekbērn, – ierunājās de Sentamāns.

Rensoms nenovērsa skatienu no vaininieces.

– Es nerunāju ar jums, ser.

De Sentamāns viņam nepievērsa uzmanību.

– Bonaparts nav pietiekami dāsns, lai atdotu man zemi bez samaksas, tomēr viņam ir lieliska gaume mākslas jomā.

– Taisnība. – Fics necentās slēpt savu riebumu. – Viņš “iegūst” mākslas darbus iekarotajās zemēs.

– Higenbotemas jaunkundzes zeme nav iekarota, – Blekbērns vēsi norādīja. – Iespējams, ka viņa lolo simpātijas pret imperatoru.

Vaioleta skaļi ievilka elpu.

– Rensom, atvainojies!

– Jūs mani apvainojāt, milord! – Džeina atbrīvoja roku no vīrieša tvēriena.

Adorna nejuta saspringto atmosfēru un dzidri iesmējās. – Lord Blekbērn, tā nav taisnība! Krustmāte Džeina neatdeva gleznu. Ja jūs pazītu manu tēvu…

– Adorna, – Džeina viņu stingri pārtrauca. – Tā ir privāta lieta.

– Viņš negribēja materiāli atbalstīt krustmāti Džeinu, tāpēc viņa bija spiesta…

Džeina aizspieda Adornai muti ar plaukstu un uzsauca:

– Pietiek! – Izskatījās, ka Džeinas pacietībai pienācis gals. Viņa ielūkojās Blekbērnam acīs un teica: – Netirdiet viņu, lord Blekbērn. Adorna neatklās neko citu par manu gleznu un dzīves apstākļiem. Tā gluži vienkārši nav jūsu darīšana.

Dārzā iestājās klusums, un Blekbērns skatījās uz Džeinu. Viņa atļāvās diktēt noteikumus. Tomēr vīrietī jau bija pamodusies ziņkāre.

– Atvainojiet, jaunkundze. – De Sentamāns pieliecās noskūpstīt viņas roku un atlaida to ar acīm redzamu nožēlu. Blekbērns alka izpostīt viņa smaidošo, vardei līdzīgo seju. – Es nebūtu pieminējis jūsu brīnišķīgo gleznu, ja zinātu, ka tas jums radīs neērtības.

Neērtības? Vai es esmu neērts?” Blekbērns nodomāja.

– Neraizējieties, – Džeina atbildēja.

Viņa izklausījās nedaudz satraukta. “Vai tādēļ, ka Blekbērns uzzināja par viņas svaiņa skopo dabu?” marķīzs prātoja. “Kāpēc lai tas viņu apbēdinātu? Lielākā daļa sieviešu izmantotu šādu argumentu, lai mani nosodītu. Iespējams, ka Džeina ir gudrāka, nekā esmu gaidījis. Sievietes mazrunība panāca to, ko nespēja paveikt pārmetumi. Tā lika man justies atbildīgam.”

De Sentamāns atbaidoši sirsnīgā tonī teica:

– Es gribēju tikai pateikt, cik ļoti man patika jūsu mākslas darbs.

– Paldies. Priecājos, ka vismaz kāds… – Džeinas balss notrīsēja. – Priecājos, ka jūs sapratāt emocijas, kuras es attēloju uz audekla.

Adorna parakņājās somiņā un iedeva Džeinai mutautiņu.

Blekbērns apstulba. Džeina bija tuvu asarām. Kāpēc? Pirms vienpadsmit gadiem viņa neraudāja ne Sūzanas balles zālē, ne Rensoma darbistabā. Apkaunojošā situācijā viņa izturējās apbrīnojami savaldīgi. Kāpēc lai Džeinu tā saviļņotu parasts kompliments?

Tomēr viņa, bez šaubām, bija aizkustināta. Adorna krustmāti cieši apskāva, un Vaioleta uzlika roku viņai uz pleca. Fics neveikli noklepojās.

Bija jārīkojas, iekams visus klātesošos pārņem emocijas.

– Mums vajadzētu atgriezties balles zālē. – Blekbērns ievēroja, ka runā mazliet uzpūtīgi.

Šoreiz de Sentamāna smaidā jautās izsmiekls.

– Izliksimies, ka devāmies pastaigā pa dārzu, lai patvertos no karstuma, – Blekbērns turpināja. – Ja Adornai apkārt būs tik daudzi cienījami pavadoņi, tenkām nebūs pamata.

– Ko iesāksim ar Džoisa kungu? – Vaioleta jautāja.

– Es likšu kalpotājiem viņu savākt un ienest karietē. – Blekbērns pat nepalūkojās uz piekauto. – Fic, vai tu Džoisa kungam paskaidrosi, ka nav vēlams turpmāk runāt ar Morānas jaunkundzi?

Fics rotaļīgi pasmaidīja.

– Ar lielāko prieku! Domāju, ka rīt viņu apciemošu.

Kad viesi tuvojās balles zālei, Blekbērns prātoja, ka Ficu varētu sūtīt līdzīgos norīkojumos pēc visiem saviesīgajiem pasākumiem.

De Sentamāns pietuvojās Džeinai.

– Kas ir Morānas jaunkundzes franču valodas skolotājs?

– Viņa vārds ir mesjē Šasērs. – Rensoms dzirdēja, ka Džeina runā mierīgā balsī, un jutās atvieglots. – Viņš ir labs skolotājs, bet Adornas franču valodas zināšanas joprojām ir vājas.

– Pjērs Šasērs. Es viņu pazīstu. – De Sentamāns runāja pieklājīgi vienaldzīgā tonī. – Patīkams jauns vīrietis. Viņš ir imigrants, tāpat kā es, bet ne aristokrāts.

Vīrieša augstprātība Blekbērnu tracināja. De Sentamāns bija parasts francūzis, kurš izstaroja iedomību un oda pēc ķiplokiem.

Kad Blekbērns devās augšā pa kāpnēm, lai nokļūtu terasē, viņam klāt pienāca Vaioleta un pavisam klusi paskaidroja:

– Džeina pārdeva gleznu.

Abi apstājās.

– Viņai bija jāsedz dzīvošanas izdevumi, – Rensoms secināja.

– Jā. – Viņa skatījās, kā Džeina sper soļus uz kāpnēm. – Morāna kungs viņai nedeva nevienu peniju.

– Tas mani neizbrīna. Morāns ir krāpnieks un lielībnieks, un es vienmēr esmu turējies no viņa pa gabalu. – Rensomam bija iespēja noskaidrot patiesību par Džeinas dzīves apstākļiem, un viņš rūpīgi izvēlējās vārdus. – Žēl, ka Higenbotemas jaunkundze tevi apgrūtināja ar stāstiem par savām bēdām.

Skandāliste

Подняться наверх