Читать книгу Skandāliste - Kristīna Doda - Страница 4

Pēc mēneša lēdijas Gudridžas nama plato kāpņu augšgalā Blekbērnas marķīzs Rensoms Kvinsijs izņēma no tumši zilās vestes kabatas palielināmo stiklu sudraba ietvarā un pielika pie sejas. Apakšstāvā ap spilgtās, sārtos toņos ieturētās balles zāles kolonnām ņirbēja viesi. Viņi liecās pār balkona malu, pārvietojās starp mielasta zāli un spēļu telpām. Tukša bija tikai deju zāle, un tika gaidīta orķestra uzstāšanās.

Rensoms zināja, ka viņa māsa Sūzana ir sajūsmā. Viņai izdevās ne tikai organizēt sezonas pirmo lielo pasākumu, bet arī pārliecināt neciešamo brāli sastādīt viņai kompāniju.

Vismaz tā Sūzana uzskatīja, un Rensoms negrasījās mainīt viņas domas. Viņš ļāva sevi pierunāt noteikta iemesla dēļ, un tam nebija nekāda sakara ar vēlmi iepriecināt māsu.

– Blekbērn! – No aizmugures viņam tuvojās Džeralds Ficdžeralds. – Ko tu šeit dari? Es domāju, ka tu vairs neapmeklē saviesīgus pasākumus.

– Arī es tā domāju, tomēr kļūdījos. – Turēdams palielināmo stiklu pie acs, Blekbērns ātri aplūkoja bijušo kavalērijas komandieri.

Viņi iepazinās Ītonā. Ficu uz turieni aizveda māte – atraitne, kura ziedoja visus līdzekļus dēla izglītībai. Rensomu skolā sūtīja tēvs, kurš bija apņēmies nodrošināt dēlam visus augstdzimušas personas atvasei nepieciešamos izglītības posmus. Par spīti atšķirīgajai izcelsmei vai, iespējams, pateicoties tai, viņi kļuva par tuviem draugiem un atbalstīja viens otru. Piemēram, pēc Rensoma tēva nāves, pirmajos bezrūpīgajos gados augstākajā sabiedrībā un laikā, kad Ficdžeraldas kundzes veselība pasliktinājās līdz invaliditātei.

Fica apģērbs – tumši sarkana samta svārki ar biezi polsterētiem pleciem, veste spoža zelta krāsā, melnas bikses –, kā parasti, bija labi pašūts un zābaki ar metāla rotājumu zelta krāsā rūpīgi nospodrināti. Apģērbs bija mazliet uzkrītošs, tomēr Fics prata to nēsāt. Turklāt…

– Tu izskaties vesels, – Rensoms paziņoja, pauzdams pieklājīgu interesi.

– Es tikpat kā neko nejūtu. – Fics papliķēja pa savu augšstilbu. – Tavā vienībā bija labs ķirurgs. Paldies, ka aizdevi viņu man. – Izmantodams draudzības piešķirtās privilēģijas, viņš pastūma Rensoma palielināmo stiklu malā.

Rensoms neiebilda un pagriezās pret Ficu tā, lai viņš varētu draugu aplūkot. Šī bija abu pirmā tikšanās kopš kaujas pie Talaveras pirms desmit mēnešiem.

Fics bija garš, gandrīz Rensoma augumā. Spriežot pēc garāmejošo sieviešu izturēšanās, viņš bija arī izskatīgs. Tomēr pēdējoreiz Rensoms redzēja draugu noplukušā lazaretes teltī Pireneju pussalā – tobrīd viņš bija nobālējis no sāpēm un baidījās, ka zaudēs kāju savas “nolādētās varonības” dēļ. Tā nenotika, un Blekbērns priecājās, redzēdams draugu veselu.

Pēc visa spriežot, Fics jutās tāpat.

– Pēc šķembām nav pat palikusi īsta rēta, – viņš konstatēja.

– Ķirurgs izglāba manu aci. – Blekbērns runāja neitrālā tonī. – Nekam citam nav nozīmes.

– Protams. – Fics pārlūkoja balles zāli tāpat, kā to pirms dažiem mirkļiem darīja Blekbērns. – Viesu pārpilnība! Tur, lejā, tikpat kā nevar pakustēties.

– Kad sāksies dejas, pūlis izklīdīs. – Blekbērns atkal pielika pie acs palielināmo stiklu un vēroja burzmu apakšstāvā ar tādu skatienu, ar kādu mēdza apveltīt spāņus un prusakus. – Es, protams, nedejošu, un mana māsa uztrauksies.

– Kopš kura laika tevi uztrauc lēdijas Gudridžas viedoklis?

“Skaidrs, ka tev nav māsu un brāļu,” Blekbērns nodomāja.

– Viņa ir mana māsa, un es esmu desmit gadus jaunāks. Viņa prot panākt, ka es jūtos neomulīgi.

Fics gandrīz nemanāmi pasmaidīja.

– Viņa prot iebiedēt daudzus.

– Tikai ne tevi.

Šoreiz Fics skaļi iesmējās un atmeta galvu tā, ka modernā frizūra plīvoja, un dižciltīgie viesi palūkojās augšup.

– Labi, ka spēju tevi uzjautrināt, – Blekbērns vēsi atbildēja, tomēr rūpīgi vēroja draugu. Ficam bija kaut kas padomā. Drudžainais spīdums acīs liecināja par nebēdnīgiem plāniem vai kaut ko vēl ļaunāku.

– Atvaino! Man būtu jāuzjautrina tevi, vai ne? – Fics satvēra Blekbērna roku. – Kā tu pamatosi atteikšanos dejot?

Blekbērns pieliecās tuvāk.

– Aizdod man savu ievainoto kāju.

– Pasarg’ Dievs! To es nedarīšu, – Fics nosvērti atbildēja. – Kāja man nodrošina lēdiju līdzjūtību.

Rensoms skaļi iesmējās.

– Tu gan esi viltnieks!

– Labāk būt viltniekam nekā īgņam. – Fics uzsvērti palūkojās uz draugu.

– Vai tu runā par mani? – Blekbērns piespieda plaukstu pie krūtīm. – Vai es esmu īgņa? Es uzskatu, ka esmu tikai konservatīvs.

Fics pārlaida skatienu Blekbērna nomācošajam apģērbam – melnajiem saviesīgo pasākumu svārkiem un biksēm, melnajiem zābakiem, baltajam kreklam un kaklautam, kas sasiets “ūdenskritumā”.

– Jā, tu patiešām ģērbies konservatīvi. Dzirdēju, ka tu katru dienu pavadi Ārlietu ministrijā, – viņš dusmīgi palūkojās uz Blekbērnu, – un strādā.

– Vai tiešām? – Rensoms piemirsa, ka šīs baumas jāuztur pie dzīvības, un turpināja vēsā tonī: – Kurš par mani ziņo?

– Visi. Tu biji Londonas galvenais tenku objekts, jo valkāji no modes izgājušu apģērbu un devies izjādēs neparastā diennakts laikā. Agri no rīta!

Blekbērns rotaļājās ar sava palielināmā stikla sudraba ķēdi.

– Eiropā es uzzināju, ka izklaidēties var arī pirms pusdienlaika.

– Baumo, ka tu esi iesaistījies spiegošanā.

Smalkā sudraba ķēde Blekbērna pirkstos nokrakšķēja kā nodevēja sprands karātavu cilpā.

– Spiegošanā?

Fics skatījās, kā Blekbērns noņem ķēdi.

– Es teicu to pašu. Blekbērns ir spiegs? Blēņas! Viņš ir pārāk pareizs.

– Tieši tā.

– No pārāk labas ģimenes.

– Es esmu Kvinsijs.

– Pārāk… garlaicīgs.

“Aizduļķota, zila acs. Dreboša, veca balss. Anglijas liktenis ir tavās rokās, lord Blekbērn. Nodevējs ir kaut kur tepat.”

Blekbērns turpināja pēc iespējas nicinošākā tonī:

– Ja ir garlaicīgi apzināties tiesību vērtību, tad piekrītu, ka es esmu garlaicīgs.

– Ja neņem vērā darbu Ārlietu ministrijā.

– Tā bija mirkļa iegriba, kas jau sen beigusies. – Blekbērns ieslidināja ķēdi vestes kabatā. – Vai par to nebaumo?

– Es dzirdēju, ka tu apmeklēji Stokfišu ģimenes viesības Saseksā un devies medībās kopā ar Makleodu ģimeni Skotijā.

“Turi acis un ausis vaļā. Mēs zinām par de Sentamānu, bet mums jānotver tas, kurš plānoja operāciju. Turi acis vaļā. Noskaidro, kā tiek nodota informācija. Noskaidro, kā informācija noplūst no Ārlietu ministrijas. Uzzini, kurš ir viņu vadonis.”

Norādījumi atbalsojās Blekbērna prātā, un viņš pārlūkoja balles zāli. Viņš pūlējās koncentrēties, tomēr tas neizdevās. Šķemba acī bija izpostījusi ne tikai nevainojamos sejas vaibstus, redze vairs nebija tik asa kā iepriekš, un viņš vairs nevarēja precīzi notēmēt pirms šaušanas. Viņš nekad vairs nemedīs briežus savā Skotijas īpašumā.

Viņš nekad vairs nevarēs doties uz Pireneju pussalu un ar nevainojamu precizitāti nošaut Napoleona karavīru.

Tagad Blekbērns bija spiests strādāt pie Tomasa Smita, gluži kā sacīkšu zirgs, kuram uzlikti groži.

Viņš spiegoja Tomasa Smita labā.

To darot, Blekbērnu pārņēma rūgtums – viņš pārstāvēja vienu no Anglijas senākajām aristokrātu dzimtām, bet nolaidās līdz nekrietniem meliem. Tomēr viņš nespēja atteikt Tomasam Smitam un nepildīt solījumu, ko bija devis puisim, kurš nomira Blekbērna rokās.

– Pa kreisi ir savedēja, – Fics brīdināja.

Blekbērns palūkojās turp. Viņiem tuvojās lēdija Kinerda – agrāk Fērčaildas jaunkundze. Viņu Rensoms varēja saskatīt, jo lēdijas Kinerdas iespaidīgie gurni šūpojās kā kuģis viļņos. Līdzi sieviete vilka vienu no savām skaistajām, uz vīriešiem kārajām meitām. Blekbērns nošņāca:

– Ejam.

Fics uzjautrināti vilcinājās.

– Kāpēc? Kinerdas meita tev labi derētu.

Sievietes jau bija bīstami tuvu.

– Kam viņa derētu?

– Tavas līgavas lomai.

Blekbērns pagrūda Ficu, un nelabojamais nelietis smejoties aizbēga lejup pa kāpnēm. Kad viņi nokļuva lejā, Fics draugu iedunkāja.

– Klau, Blekbērn, es gribēju teikt, ka par tevi klīst vēl citas baumas.

– Kādas? – Rensoms draudīgi jautāja.

– Runā, ka tu nevis vajā spiegus, bet gribi iestūrēt laulības ostā.

– Nolāpīts! – Tas bija negaidīti.

“Tu nedrīksti izrādīt savus slepenos nodomus. Tev ir jāielaužas augstākajā sabiedrībā. Piesaisti sev uzmanību tāpat kā pirms daudziem gadiem. Sarīko vēl vienu skandālu, un tad augstākajai sabiedrībai būs iegansts tenkām. Ja to nevēlies, tad ļauj viņiem domāt, ka tu meklē sievu.”

– Tikai nesaki, ka tā ir taisnība! – Fica sejā mijās sašutums, mulsums un ļauns prieks.

Smita kungs nolēma aizsākt šīs baumas. Blekbērns zināja, ka tās būs neiespējami apturēt.

Fics izdarīja secinājumus par drauga klusēšanu.

– Ak Dievs, tā ir taisnība! Varenais Blekbērns beidzot kritīs.

Rensoms nosprieda, ka baumas ir labākas par vēl vienu skandālu, tāpēc piekrita:

– Tā ir.

– Tu bez grūtībām iekarosi kādas turīgas mantinieces sirdi. – Fica balsī bija dzirdams no tēva pārņemtais īru laucinieka akcents. – Ko gan es runāju? Tev nav vajadzīga nauda. Tev vajadzētu atraidīt mantinieces un atstāt viņas tiem, kuriem bagātība ir patiešām vajadzīga.

– Tātad arī tu meklē sievu? – Blekbērns atbildēja.

No garāmejoša sulaiņa nestās paplātes Fics nocēla brendija glāzi un iztukšoja.

– Vīrieša dzīves alga ir ciešanas, tas ir, laulība.

Agrāk Fics zvērēja, ka laulībā viņš nekad nedosies – lai cik stipri vajadzētu savilkt jostu.

– Vai tevi vajā kreditori? – Blekbērns apjautājās.

– Jā, kā jau parasti. – Fics saviebās stiprāk nekā parasti. – Parazīti! – Viņš atdeva sulainim glāzi. – Tātad mūsu medījums ir vismaigākais un saldenākais, – viņš uzjautrinājās.

– Tās nav medības, – Blekbērns atcirta. – Sievietes šeit ir kā ķēves, kuras tiek demonstrētas ērzeļiem. Sajutis īstās ķēves smaržu, ērzelis sāk kārpīt zemi. Staļļa saimnieks tur abus dzīvniekus kopā, līdz tie paveic darbiņu.

– Tas ir ciniski, tomēr precīzi teikts. – Fics to bija dzirdējis jau iepriekš. – Ja tu tā domā, tad kāpēc meklē līgavu?

Ikvienam Blekbērna pēkšņā interese par laulībām varētu šķist aizdomīga, tāpēc bija jāsniedz ticams skaidrojums.

– Es nokļuvu pārāk tuvu nāvei un aptvēru, ka māsai ir taisnība. Dzīve ir īsa, un Kvinsiju dzimtas vārds ir jānosargā. Man nepieciešams mantinieks.

– Tev rūp Kvinsiju dzimtas vārds. Kā gan citādi! – Fics iesmējās, bet aprima. – Jā. Karš izmainīja mūs visus.

Rensoms satrūkās un palūkojās uz draugu. Viņš nešķita mainījies, tomēr… Fics izrādīja lielāku neapmierinātību nekā parasti, tad atslāba un tēlotā izmisumā paziņoja:

– Nolāpīts! Visas tavas darbības kļūst par modes lietu. Tas nozīmē, ka šogad visi džentlmeņi apprecēsies. Atlikušo līgavu būs tik maz, ka man nebūs plašu izvēles iespēju.

– Mani neinteresē, ko dara citi. – Rensoms runāja no sirds.

– Tieši tāpēc viņi tevi kaislīgi atdarina. Tu dari, ko gribi, un pārējo… arī tavas māsas… viedoklis tev ir vienaldzīgs. – Fics norādīja uz kāršu spēles telpu, kur vīri sēdēja bagātīgi polsterētos krēslos lēdijas Gudridžas iecienītajā sārtajā krāsā. Ieraudzījis kādu jaunavu, viņš piebilda: – Tā sarkstošā meitene ar ziloņkaula krāsas galvassegu atbilst tavam tipam.

Rensoms sāpēs aizvēra acis. Pēdējoreiz kopā ar sievieti viņš bija visnotaļ sen, tomēr šīs meitenes sārtās un baltās kleitās atstāja viņu vienaldzīgu. Viņas nebija kaislīgas un interesantas. Viņas bija nepieredzējušas, izlutinātas un nekam nederīgas, pateicoties sabiedrībai, kas no meitenēm neko neprasīja. Pirms kara Rensoms bija tāds pats.

Kāds ar elkoni pastūma Blekbērnu malā, un viņš atvēra acis.

– Nē.

– Tev agrāk patika sievietes ar krāšņām… – Fics pabeidza teikumu ar žestu.

– Nē. – Blekbērns aizgāja.

Fics viņu panāca.

– Paklausies, man nepieciešams tavs prestižs, lai saglabātu vietu Londonas augstākās sabiedrības priekšgalā. Es to nespēšu, ja tu aiziesi projām.

Blekbērns palēnināja gaitu. “Kā lai atsaku tik līksmi bezrūpīgam cilvēkam?”

– Tātad Sūzanai ir taisnība… tu patiešām esi nelietis.

– Bet viņa to teica sirsnīgi, vai ne? – Fics lepni izslēja muguru.

– Ļoti sirsnīgi, kaut gan es nesaprotu iemeslu.

– Sūzana ir vientuļa atraitne. Viņai patīk šarmantu vīriešu sabiedrība, un es tāds esmu. Trūcīgam vīrietim nav izvēles, atšķirībā no drūmiem lordiem, ap kuriem spieto sievietes. – Fics samiedza acis neskaitāmo sveču radītajā dūmakā. – Tur ir milzīgs pūlis.

Dumji smaidošās debitantes, viņu pielūdzēji un bīstamās mātes Blekbērnam nepatika, tomēr uzturēšanās šo cilvēku sabiedrībā un sarunas ar viņiem bija Rensoma pienākums.

– Pūlis.

Fics sajuta Blekbērna vilcināšanos un nodomāja, ka viņš padodas.

– Jā, pūlis, un vidū atrodas sieviete, kuras skaistums ir pat Blekbērnas marķīza cienīgs.

Tas bija Rensoma nolādētais pienākums.

Viņš aplūkoja pūli, kas kļuva arvien ciešāks. Tad viņš pieņēma lēmumu un uzlika rokas Ficam uz pleciem.

– Ejam!

Plati pasmaidījis, Fics izcīnīja vietu pūlī. Viņš prasmīgi veica ledlauža pienākumus, un Blekbērns viņam sekoja, ierasti nelikdamies ne zinis par sveicieniem. Viņš runāja tikai ar tiem cilvēkiem, ar kuriem gribēja runāt, tāpēc centieni pievērst viņa uzmanību bija veltīgi.

– Tu esi garāks par mani. Vai redzi jauno skaistuli? – Fics jautāja.

Blekbērns aplūkoja divus jauniešus, kuru dārgais apģērbs neatbilda viņu ienākumiem.

“Viņš slēpjas augstākajā sabiedrībā, kur vienīgais grēks ir no modes izgājis tērps vai naudas trūkums. Vislabākais veids, kā nopelnīt naudu, ir spiegot Francijas labā.”

– Kāpēc tu blenz uz vīriešiem? – Fics rotaļīgi pagrūda draugu. – Sievietes ir šeit! Sievietes, Blekbērn, sievietes! Vai atceries viņas? Maigas, smaržīgas, apveltītas ar interesantām ķermeņa daļām. – Fics ar žestu norādīja uz auguma ieliekumiem gurnu un vidukļa apvidū. – Brīnišķīgi, blēdīgi radījumi, kuri metas bēgt no prasmīga mednieka.

Dzirdot Fica tīksmināšanos, Blekbērns viņu apskauda. Neviena sieviete nespēja likt Rensomam tā justies. Viņas bija viegli iegūt, un Blekbērnu pārņēma nicinājums, kad tapa skaidrs, ka sievietes interesē visi turīgie vīrieši. “Varbūt kāda atšķīrās no pārējām? Varbūt es viņu palaidu garām?”

Tas nebija iespējams. Tad Blekbērnam nāktos atzīt, ka viņš ir akls muļķis. Visas klātesošās sievietes izskatījās vienādi, runāja vienādās balsīs un apsprieda vienas un tās pašas tēmas.

– Šeit nav nekā tāda, ko būtu vērts redzēt.

– Kas meklē, tas atrod īstu dārgakmeni, Blekbērn! – Fics apstājās. – Paskaties tikai uz tiem siekalainajiem tēviņiem! Viņi ir saspiedušies kopā plecu pie pleca un gandrīz vai kārpa zemi.

– Ērzeļi, – Blekbērns atgādināja.

Fics iesaucās:

– Laidiet mūs! Tieši tā, puiši. Arī citi drīkst uz viņu paskatīties. – Vīrieši pagriezās un palaida Ficu garām.

Viņš spraucās uz priekšu un uzrunāja visus pēc kārtas: – Sautvik, vai tava sieva zina, ka tu ložņā gar jaunu meiteni? Lord Malerij, tu neesi pietiekami gudrs, lai sacenstos ar šiem izsmalcinātajiem jaunekļiem!

Blekbērns sekoja Ficam uz pēdām, piesegdams draugu un pats nezinādams iemeslu.

– Brokvej, tu esi pārāk vecs, lai piedalītos šajā spēlē! Neviena sieviete ar labu gaumi neizvēlēsies… – pūlis pašķīrās, un Fics spēji apstājās. – …tevi.

Nepagūdams tik spēji nobremzēt, Blekbērns uzskrēja viņam virsū.

– Atvaino, draugs, bet…

– Esmu jūsu rīcībā, kundze! – Fics atguvās un noliecās, un Blekbērns ieraudzīja nevis dārgakmeni, bet gan nosvērtu gara auguma lēdiju. Zaļās kleitas griezums glaimoja slaidajam augumam. Mežģīņu šalle apsedza nelielas krūtis, un sievietes cimdotās rokas bija piespiestas pie vēdera, it kā viņa būtu dziedātāja, kura gaida dziesmas sākumu. Viņa nēsāja vecmeitas cepuri kā apbalvojumu par piedalīšanos karā, un seju ieskāva tumšas matu šķipsnas. Nopietnā mute nebija aicinoša. Bija skaidri redzams, ka sieviete ir vecmeita. Pavadone.

Blekbērns grasījās aizgriezties.

Tad pavadone uzsmaidīja blakus stāvošajai sievietei – debitantei ar gaišiem matiem un iespaidīgām krūtīm. Vecmeitas vienkāršos sejas vaibstus izgaismoja lepnuma un gandarījuma pilns smaids, un viņas glīto acu skatienā parādījās zaļa dzirksts… Blekbērns šīs acis bija redzējis iepriekš.

Viņš aprāvās un nenovērsa skatienu no sievietes. “Tā nevar būt viņa.” Rensoms nosprieda, ka viņu maldina nogurušais un aizdomu pilnais prāts. Viņš samirkšķināja acis un vēlreiz paskatījās uz sievieti.

Tā bija viņa. Skandalozā Džeina Higenbotema, kura iznirusi no pagātnes dzīlēm, lai atkal padarītu Rensoma dzīvi par elli.