Читать книгу Skandāliste - Kristīna Doda - Страница 6

Smiekli. Džeinai šķita, ka viņa dzird to atbalsis lēdijas Gudridžas balles zālē. Viņa zināja, ka nekad tos neaizmirsīs. Bija neiespējami aizmirst smieklus, Minu dinastijas vāzes saplīšanu drumslās un troksni, ar kuru Melbas augums atsitās pret grīdu, viņai paģībstot.

Līdz ar šīm skaņām tika iznīcināta Džeinas reputācija, viņas sapņi un visa dzīve. Kopš tās dienas Džeinas ikdiena bija sēras un pienākumi. Izdzirdot smieklus, viņa ikreiz sarāvās un pagriezās, lai pārbaudītu, vai uz viņu nerāda ar pirkstiem.

Tā nebija. Uz viņu neviens neskatījās. Visi skatieni bija pievērsti Adornai.

Citādi nemaz nevarēja būt. Adornas gaišie mati bija ieveidoti mākslinieciskā frizūrā, un cirtas vijās ap viņas garo, slaido kaklu. Vaioletas šuvēja radīja kleitu no vienkārša muslīna baltā krāsā, un zem Adornas krāšņajām krūtīm bija apsieta zeltīta lente. Viņas baltās smalkādas kurpītes apņēma mazās pēdas, un zīda zeķes čaukstēja gar lina apakšsvārkiem.

Kā parasti, Adornas augums kustējās dabiskā, sievišķīgā ritmā, kas bija kā riesta sauciens vīriešiem.

– Kundze. – Gara auguma vīrietis ar īsi apcirptiem, brūniem matiem pienāca pie Džeinas un drosmīgi paņēma viņas roku. – Ja būšu tiešs un stādīšos priekšā, vai jūs iepazīstināsiet mani ar savu aizbilstamo?

Pārējo vīriešu dusmīgā ūjināšana novērsa Džeinas uzmanību no viņa patīkamās, lūdzošās sejas. Viņa uzjautrināti atbildēja:

– Jūsu draugi to neatbalsta.

– Viņi nav man draugi, viņi ir nodevēji! – Vīrietis palūkojās apkārt. – Es varu piedāvāt cienījama cilvēka rekomendāciju. Blekbērn, pasaki šai godājamai pavadonei, kas tu esi, un paskaidro, ka esmu cienījams cilvēks!

Džeina sastinga kā Londonas ielu zeņķis, kurš sajutis briesmas. Ar acs kaktiņu viņa manīja garu vīrieti, kurš iznāca pūļa priekšgalā, un pārējie kungi paklausīgi atkāpās. Viņa ievēroja arī to, ka Blekbērns uz viņu lūkojas kā uz noplukušu klaidoni, kurai te nav vietas.

Tā bija. Tā patiešām bija.

– Fic, ja es galvošu par tavu reputāciju, tad iedragāšu savējo. – Blekbērns runāja dzelžainā, nepacietīgā balsī. Džeina trīcēja un gaidīja pazemojumu. – Tomēr es esmu iepriekš saticis šo… lēdiju un varu jūs iepazīstināt.

Tas bija viss.

Blekbērns klusā balsī iepazīstināja abus cilvēkus atbilstoši pieklājības normām. Viņa draugs Džeralds Ficdžeralds nelikās ne zinis par Blekbērna neparasto uzvedību, jo viņa uzmanība bija pilnībā pievērsta Adornai – jaukajai meitenei, kura uzplauka vīriešu uzmanības gaismā.

Izpildījis savu pienākumu, Blekbērns nepagāja malā, bet pavilka Džeinu nostāk no pūļa, un viņa sajuta pazīstamo citronu smaržu. Viņš ierunājās klusā un nicinājuma pilnā balsī:

– Pārstājiet tā drebēt! Vai jūs domājāt, ka es jūs atmaskošu?

Džeina lēni pacēla skatienu.

Viņa domāja, ka nav aizmirsusi Blekbērnas marķīzu Rensomu Kvinsiju, tomēr tie izrādījās maldi. No vīrieša ziemeļnieciskā skaistuma aizrāvās elpa. Viņš šķita garāks nekā iepriekš, bet šādu iespaidu varēja radīt Džeinas pazemojums. Mati likās gaišāki nekā agrāk, un sirmuma dēļ to zeltainā nokrāsa nebija tik izteikta. Blekbērns lūkojās caur palielināmo stiklu sudraba ietvarā, ko Džeina labi atcerējās, un viņa tumši zilo acu skatiens bija tik caururbjošs, ka spētu ievainot.

– Es negrasījos viesiem paskaidrot, ka jūs pašrocīgi padarījāt mani par izsmiekla un pazemojuma objektu. – Runājot Blekbērna aristokrātiskais akcents kļuva asāks, un viņš runāja arvien zemākā balsī. – Lielākā daļa cilvēku ir aizmirsuši skandālu, un es nevēlos to atsākt.

Viņš, visticamāk, cerēja, ka Džeina nobīsies un metīsies bēgt. Acīmredzot viņš nezināja, ka pēc tās senās balles Džeina ir piedzīvojusi vēl sliktākus notikumus.

Viņa iztaisnoja muguru un pašpārliecināti atbildēja:

– Jūs esat aizmirsis, ka skandāls pazemoja vēl kādu.

– Kuru?

Blekbērns pievērsa skatienu pļāpājošajam Ficam un pārējiem viesiem un visbeidzot palūkojās uz Džeinu.

“Vai lords Blekbērns patiešām ir neiejūtīgs? Varbūt viņš ir gluži vienkārši nevērīgs?”

– Cik neērti, ka jādomā par kādu citu, nevis sevi pašu, lord, – Džeina atcirta. – Jums tas ir arī neierasti.

Viņš dusmās iepleta nāsis un aplūkoja Džeinu.

– Jūs esat bezkaunīga!

– Es sekoju jūsu paraugam, milord.

Blekbērna lokanais augums bija kļuvis muskuļotāks, un tagad viņš izskatījās vēss un stingrs kā marmors. Viņu neinteresēja Džeinas domas un ciešanas, bet viņa tik un tā jutās gandarīta par izdevību ieraudzīt savu ienaidnieku. Viņa jutās gandarīta par spēju runāt pretī, izmantot savu gudrību un sniegt bezkaunīgo atbildi, kādu Blekbērns pelnījis. Jebkuri turpmāki pazemojumi bija Džeinas uzlabotās pašapziņas vērti.

Sievietes triumfu iztraucēja Adornas valdzinošā balss:

– Krustmāte Džeina, vai iepazīstināsi mani ar lordu? Džeina spēji atgriezās realitātē un aptvēra, ka nedrīkst pazemot Blekbērnu. Viņš bija rupjš briesmonis, tomēr turīgs, ietekmīgs aristokrāts. Adornas dēļ Džeinai bija jāuztur abpusējas cieņas ilūzija. Viņa mācēja izlikties par nejūtīgu un lika šo spēju lietā. Viņa iepazīstināja viesus un gandarījuma un senu sirdssāpju jūklī gaidīja mirkli, kad Blekbērns ieraudzīs Adornu. Kad viņš patiesībā ieraudzīs Adornu un kļūs par viņas sievišķības upuri.

Blekbērns pavērsa palielināmo stiklu pret Adornu, kura pakniksēja un nomurmināja pieklājīgas frāzes.

– Kā jums klājas, Morānas jaunkundze?

Vīrieša smaids, pieklājīgā izturēšanās un paklanīšanās bija pavadones – savedējas – sapnis.

Tobrīd Džeina sev atgādināja, ka ir savedēja, kura meklē labāko laulību piedāvājumu māsasmeitai. Ja precinieks izrādītos Blekbērns… Džeina jau iepriekš bija piedzīvojusi sāpīgus likteņa pavērsienus un izdzīvoja. Šis gadījums nebūtu izņēmums.

– Vai jums ir atlikusi kāda neaizrunāta deja? – viņš jautāja.

Džeina pat nesarāvās.

Adorna uzsmaidīja lordam, paraustīja plecus un atbildēja:

– Jums ir paveicies. Tieši viena deja ir atlikusi.

– Lūdzu, atvēliet to manam draugam Ficam. – Blekbērns nopūtās tik grūti, it kā doma par deju ar skaistu jaunavu viņu garlaikotu līdz asarām. – Viņš ir kara veterāns, bet droši vien joprojām spēj pakustēties lēnas mūzikas pavadībā.

Džeina dusmīgi palūkojās uz neciešamo vīrieti. “Vai viņš grib atriebties ar rupjību?”

Blekbērns pirmo reizi atvirzīja palielināmo stiklu no sejas. Līdz pat uzacij stiepās neliela bāla rēta, kas piešķīra acs kaktiņam noslīdējušu izskatu. Pirms desmit gadiem lords Blekbērns bija nevainojams, augstprātīgs un tik neapdomīgs, ka balansēja uz cietsirdības robežas.

Džeina viņu uzskatīja par dievišķu būtni, kuru nevar ievainot ne ar vārdiem, ne ieročiem. Tagad viņa lūkojās vīrieša sakropļotajā sejā un zaudēja pamatu zem kājām.

– Vai zini, – Ficdžeralda kungs iebilda tēlotās dusmās, – es pats protu uzlūgt meiteni uz deju!

– Protams, lord Blekbērn. Es labprāt dejošu ar Ficdžeralda kungu. Šaubu nav, ka viņš ir glītākais vīrietis Londonā. – Adorna jutekliski pievērtām acīm palūkojās uz Ficdžeralda kungu, un visapkārt stāvošie vīri protestēja skaļās, sašutušās balsīs.

Džeina nopētīja Blekbērna glīto degunu, izsmalcinātos vaigu kaulus un stingro zodu. Šī seja iemiesoja aristokrātijas un spēcīga rakstura labākās iezīmes. Tomēr vaibsti pauda arī ievainojamību.

Viņa ievēroja arī īpatnējo iespaidu, kādu radīja Blekbērna rēta. Vēlme sākt mākslas darbu pieņēmās spēkā. Lai izpaustu dusmas par Blekbērna sāpēm un pieprasītu paskaidrot, kāpēc viņš pakļāvis sevi briesmām, Džeina meklēja vārdus. Viņa alka pielūgt vīrieti tāpat kā agrāk.

Tomēr viņš jau aizgriezās. Par laimi, Džeina attapās.

– Lord Blekbērn! – Adorna ierunājās nopietnā balsī. Džeina izbijās, jo meitene izklausījās gluži kā viņas māte. – Jūs esat man parādā pakalpojumu.

Blekbērns apstājās, atkal pielika pie acs palielināmo stiklu un palūkojās uz Adornu kā uz kucēnu, kurš iecirtis zobus viņa svārkos.

– Vai tiešām?

– Drīz sāksies dejas, un mana krustmāte paliks viena.

Džeina ieelsās.

– Adorna, nē!

Lords un debitante nelikās zinis par iebildumiem.

– Jūs par viņu parūpēsieties, – Adorna paziņoja.

– Vai tiešām?

– Jā.

Pirms desmit gadiem Džeina visu laiku veltīja Blekbērna pētīšanai, iegaumēja katru viņa izrunāto vārdu un izpētīja visas sejas izteiksmes.

Tagad Blekbērns palūkojās apkārt, ievērojis, ka telpā iestājies klusums. Džeina saprata, ka viņš apsver nicinoša atteikuma sekas. Bija redzams, ka vīrietis prāto, vai par šo notikumu tiks baumots un Džeinas Higenbotemas un Blekbērna vārdi atkal tiks saistīti.

Viņa redzēja, kā vīrietis pieņem lēmumu.

Blekbērna pilnīgajās lūpās parādījās smaids. Viņš eleganti paklanījās un pastiepa roku.

– Es ar lielāko prieku izklaidēšu… lēdiju.