Читать книгу Skandāliste - Kristīna Doda - Страница 5

Pirms vienpadsmit gadiem…

“Tas bija viņš,” nodomāja kaisles pārņemtā Džeina.

Rensoms Kvinsijs, Blekbērnas marķīzs, soļoja pa svinīgajām telpām kā dievs, kurš pagodina niecīgos mirstīgos ar savu klātbūtni. Viņš bija stalts un lepns, un pārējie džentlmeņi balles zālē un kāršu spēles telpā nobālēja uz viņa fona. Vīrieša gaišie mati bija nevainojami apgriezti, un katrs mats laistījās kā izkusis topāzs vulkāna krāterī. Aristokrātiskais zods bija perfekts. Šo dievu garlaikoja un kaitināja ar precību nolūkiem pārņemtās mātes, kuras stumdīja savas meitas viņa virzienā.

Džeina nenojauta, ka satiks Rensomu, jo viņš saviesīgus pasākumus apmeklēja reti. Tomēr viņa jau sen klusībā cerēja, ka tas notiks. Kopš abu pirmās satikšanās Džeina viņu meklēja visur.

– Pārstāj uz viņu skatīties! – Melba mēģināja iztaisnot Džeinas melno matu šķipsnu, kas gribēja locīties. – Viņš nav domāts tev.

– Es to zinu, – Džeina atbildēja. “Protams, ka es to zinu.” Blekbērns, kurš līdzinājās dievam, bija pelnījis tādu pašu dievieti. Viņa alka uzzīmēt šī vīrieša portretu.

Viņa nicīgi aplūkoja ķiķinošās debitantes. Tās nebija pat Blekbērna kalpones amata cienīgas un nederēja pat upurjēra kārtai. Savā pirmajā Londonas sezonā Džeina neredzēja nevienu Blekbērnam atbilstošu sievieti. Vismazāk šai lomai piemērota bija viņa pati – cienījamā Džeina Higenbotema, trūcīgā un mirušā vikonta Bevridža meita.

Blekbērns pielika pie acs palielināmo stiklu sudraba ietvarā un aplūkoja meitenes, kuras baltās kleitās bija nostājušās pie sienas un viņu satraukti vēroja – kā naktstauriņi, kas gaida iespēju mesties liesmās. Kāda māte pat viegli pagrūda savu meitu, un viņa neveikli sasvērās uz priekšu. Blekbērns satvēra knīpu un piesardzīgi nostatīja viņu atpakaļ pie sienas.

Neviens nedrīkstēja izlemt Blekbērna vietā. Viņš pievērsa skatienu vienai no Fērčaildu ģimenes meitenēm – Redmondas jaunkundzei. Viņa bija skaista, bet neinteresanta. Vīrietis jutekliski paklanījās. Džeina atradās pārāk tālu, lai dzirdētu viņa teikto, bet vēroja Blekbērna skaisto lūpu kustības un domāja, cik tās ir siltas un mīkstas – ne tādas, kā vēsais māls, no kura viņa veidoja skulptūras. Blekbērns pasniedza izvēlētajai debitantei roku, un viņa iesmējās un aizklāja muti ar cimdotu plaukstu. Vīrietis nepacietīgi sarauca pieri, un Džeina saprata, ka šī meitene nesaņems otru aicinājumu uz deju.

Debitante plivināja savas gludās, baltās rokas un soļoja vīrietim blakus.

Viņa pat neaptvēra, kāds gods viņai izrādīts.

Melba paraustīja Džeinu aiz elkoņa.

– Pārstāj blenzt uz Blekbērnu! Iztaisno muguru. Tu esi skaista, gara meitene un esi pelnījusi slieties pāri visām pārējām debitantēm. – Džeina iztaisnoja plecus un pacēla zodu. Melba turpināja pamācības: – Koncentrējies. Ir ieradies lords Etavs. Tu viņam patīc. Lūdzu, papūlies piesaistīt viņa uzmanību!

Džeina uzmeta nevērīgu skatienu glītajam grāfam, kurš devās cauri pūlim.

– Es negribu ar viņu precēties. Turklāt… – Viņa plucināja cimda pogu ar pērles rotājumu. – Frederika Hārpema paziņoja, ka Etavs ir viņas pielūdzējs.

– Frederika Hārpema vēl nav saņēmusi precību piedāvājumu, tātad lords Etavs ir pieejams, – Melba paskaidroja. Viņa bija satriecoši skaista, tomēr arī praktiski domājoša sieviete.

– Viņa pret mani izturas ļoti draudzīgi, daudz draudzīgāk nekā visi pārējie Londonas iedzīvotāji.

– Draudzīgi? – Gaisā atbalsojās ar nepatiku izrunātais vārds.

– Jā. – Džeina atsauca atmiņā abu meitenīgi atklātās sarunas pie tējas tases.

Melba aizvēra ar ziloņkaula rokturi rotāto vēdekli.

– Džeina, tu esi neticami naiva! Frederika Hārpema ir tikpat draudzīga kā kobra zooloģiskajā dārzā. Turies no viņas pa gabalu. Neapspried savas nepiedienīgās ambīcijas ar viņu!

Džeina pavēra muti, lai atzītos, ka to jau izdarījusi.

– Mēģini piesaistīt lorda Etava uzmanību. – Melba apzinājās, ka māsai piemīt ēzeļa cienīga stūrgalvība, tāpēc klusā balsī piebilda: – Lūdzu, Džeina! Vai tu vismaz pamēģināsi?

Izdzirdot māsas vārgo balsi, viņa atbildēja:

– Tu atkal esi nogurusi. Pēdējā laikā tas bieži notiek.

Vai tu beidzot esi stāvoklī?

Melba aplika roku ap Džeinas pleciem.

– Nē, es neesmu stāvoklī. Citādi Elieizers nebūtu man ļāvis ierasties šajā pasākumā.

– Žēl, – Džeina nočukstēja. Viņa dievināja septiņus gadus veco Adornu un gribēja, lai pasaulē nāktu vēl citi māsas bērni.

– Tu nedrīksti skaļi paust tādus novērojumus. Jaunai sievietei pat nebūtu jāzina, ko tas nozīmē.

Melba runāja bargi, tomēr Džeina redzēja māsas vaigā iegulstam bedrītes. Džeina māsu vienmēr spēja uzjautrināt, un Melba viņu mīlēja. Tās bija maigas attiecības starp divām sievietēm, kas palikušas bez ģimenes atbalsta.

– Blēņas! – Viņa aplika roku ap Melbas slaido vidukli un apskāva viņu. – Es esmu jauna, bet ne dumja. Ja vēlos sekot savam aicinājumam, man jāspēj pilnībā izprast ķermeņa funkcijas.

– Dārgā… – Melba rūpīgi izvēlējās vārdus. – Es apzinos, ka iedrošināju tevi pievērsties hobijam, tomēr gribēju, lai tu to uztver kā vienkāršu brīvā laika pavadīšanas nodarbi. Gluži kā izšūšanu.

Džeina jutās patiesi aizvainota un atcirta:

– Tā nav nekāda izšūšana! Tas ir Dieva dots talants!

– Tā ir tev nepiemērota nodarbošanās, – Melba aukstasinīgi atbildēja.

– Man jāliek savas spējas lietā, citādi neizdzīvošu.

– Nepārspīlē, dārgā. – Melba pagrieza Džeinas seju pret sevi. – Tu esi trūcīga vikonta meita, tāpēc nedrīksti domāt par savu aicinājumu. – Viņas tvēriens kļuva ciešāks, un balss tonis bija nopietns. – It sevišķi šeit! – Tobrīd tuvojās Etavs. Grāfs palocījās, un Melba viņu uzrunāja: – Dārgo milord, es priecājos jūs redzēt! Vai atkal ieradāties, lai aizvilinātu projām manu mīļo māsu?

– Jā, bet es atradu kaut ko labāku. – Vīrietis atkāpās, pacēla īkšķi un pār tā malu vēroja abas sievietes. – Divas skaistas māsas apskaujas! Tas ir brīnišķīgs skats.

Džeina uzreiz iztēlojās portretu. Melba, kura patiešām līdzinājās dievietei ar gaišajiem matiem un skaisto seju, uzzīmēta ar nimbu, savukārt Džeina attēlota kā mirstīgā, bet garāka auguma, izturīgāka, tumsnēja, ar lielām, spēcīgām rokām, kas norāda uz viņas statusu. Tā būtu brīnišķīga glezna, un Džeina gribēja to dāvināt Melbai pateicībā par ilgstošajām mātišķajām rūpēm.

– Jums ir savāda sejas izteiksme, Higenbotemas jaunkundze. – Lords Etavs viņu ieinteresēti vēroja. – Reizēm man šķiet, ka jūs nezināt, kur atrodaties.

Samirkšķinājusi acis, Džeina noskaldīja:

– Es zinu, kur atrodos, tikai ne vienmēr gribu te būt.

– Džeina!

Lords Etavs iesmējās un pacēla roku.

– Nevajag viņu norāt! Higenbotemas jaunkundzes neatvairāmā atklātība ir padarījusi šo garlaicīgo sezonu baudāmāku.

Par savu neatvairāmo atklātību Džeina neko nezināja, bet sezona patiešām bija garlaicīga. Kā augstākās sabiedrības pārstāvji to spēja izturēt? Gadu no gada viņi pļāpāja par jaunāko modi, dejām, par kāda dižciltīga cilvēka svārku piegriezumu. Viņi dzīvoja nemitīgās bailēs no atstumšanas, tomēr klusībā gaidīja, līdz kādam gadīsies kaut mazākais pārkāpums un būs iegansts baumām.

Tas viss Džeinai riebās, un sākumā viņai klājās grūti, kā jau gara auguma sievietei ar spēcīgu raksturu, kura nebaidījās lūkoties vīriešiem acīs. Pēc lorda Etava slavenās ķildas ar Hārpemas jaunkundzi viņš sāka pievērst uzmanību Džeinai. Viņa bija pārliecināta, ka sākotnējais nolūks ir aizskart Hārpemas jaunkundzes jūtas, bet tagad tā vairs nebija. Lordam Etavam patika Džeinas godīgums, un viņa uzmanības rezultātā Džeina kļuva par populāru tenku objektu Etava līdzgaitnieku vidū.

Tas traucēja sievietei, kura gribēja vienīgi pielūgt savu varoni – savu iedvesmas objektu – no attāluma. Džeina palūkojās uz deju zāli un ieraudzīja viņu, lordu Blekbērnu, kurš gatavojās dejai ar kārtējo vientiesi, kas nebija pelnījusi viņa uzmanību.

Lords Etavs paklanījās un aizsedza skatu.

– Higenbotemas jaunkundze, vai pagodināsiet mani ar deju?

Viņa aptvēra, ka tā ir iespēja nokļūt tuvāk Blekbērnam, un atbildēja:

– Mēs varam dejot jau tūlīt!

Blakus stāvošā Melba noelsās.

Arī lords Etavs satrūkās, tomēr atguvās un pastiepa roku.

– Atsvaidzinoša un neatkārtojama, – viņš teica.

Džeinu neinteresēja vīrieša domas. Viņa gribēja vienīgi dejot lorda Blekbērna tuvumā.

Uz deju grīdas viesi sastājās divās rindās, vienā – vīrieši, otrā – sievietes. Lords Etavs atradās pretī Džeinai. Viņas pienākums bija skatīties tikai uz savu deju partneri, tomēr divu dejotāju attālumā bija arī Blekbērns. Džeina nespēja turēties pretī kārdinājumam, un viņas skatiens aizklīda pie iedvesmas objekta.

Sveču gaisma izcēla vīrieša augstos vaigu kaulus un aizēnoja viņa sejas apakšējo daļu, kuru Džeina bija iegaumējusi jau iepriekš. Lords Blekbērns bija daudzpusīgs, un Džeinu sajūsmināja viņa dažādās emocijas. Viņa varētu veltīt visu dzīvi centieniem iemūžināt viņu mākslas darbā, tomēr tas nekad neizdotos pilnībā.

Kāds Džeinu iedunkāja. Viņa pagriezās un ieraudzīja blakus stāvošo, neapmierināto sievieti, un aptvēra, ka deja ir sākusies, tādēļ paklausīgi pacēla kleitas svārku daļu un metās dejas solī.

Viņas kleita bija darināta no tumši zila samta. Melba iebilda pret tās valkāšanu un apgalvoja, ka krāsa neglaimo māsas sejas ādai, tomēr Džeina neatkāpās no sava. Blekbērns viņu neievēroja, tomēr katrs vīrieša skatiens bija kā samtains pieskāriens, un kleita bija kā veltījums Blekbērna skaistajām tumši zilajām acīm.

Dejojot saspringa Džeinas nervi. Pāri pakāpeniski mainīja dejas partnerus, līdz visi vīrieši bija dejojuši ar visām sievietēm. Tas nozīmēja, ka Džeina dejos ar Blekbērnu. Viņai būs iespēja paklanīties. Viņai būs iespēja pieskarties vīrieša rokai un ielūkoties viņa sejā tāpat kā iepriekšējās reizēs, kad viņa bija uz deju grīdas kopā ar vienaldzīgo lordu.

Tas mirklis strauji tuvojās. Viņi nostājās pretējo rindu malās un tuvojās viens otram. Džeina ievēroja nepatikas dzirksti Blekbērna skatienā, kad viņš sievieti ieraudzīja, tomēr viņa apņēmās vīrieti neapkaunot. Viņa pakniksēja. Viņš paklanījās. Viņš pastiepa roku. Viņa to satvēra. Džeina bija tik sajūsmināta, ka gandrīz metās Blekbērna apskāvienos.

To nedrīkstēja. Pēc īsa klupiena Džeina attapās. Viņi dejoja līdz rindas galam un šķīrās. No šī brīža svinīgais vakars kļuva neinteresants.

Džeina redzēja Blekbērnu un pieskārās vīrieša rokai. Viņa gribēja atgriezties mājās un turpināt iesākto darbu.

– Paldies par deju, Higenbotemas jaunkundze. – Lords Etavs veda sievieti atpakaļ pie māsas. – Man tā sagādāja prieku.

– Jūs man glaimojat, – Džeina automātiski atbildēja.

Melba varēja ar viņu lepoties.

– Dārgā Džeina! – lords Etavs turpināja. – Es vēlos kaut reizi saņemt jūsu nedalītu uzmanību!

Izbrīnā Džeina samirkšķināja acis.

– Nedalītu uzmanību?

– Jūs ik pa brīdim iegrimstat citā pasaulē, kur pārējiem nav vietas. Kad jūs veraties manī ar savām lielajām, zaļajām acīm…

Sezonas sākumā, pirmo reizi satikusi Blekbērnu, Džeina bažīgi aplūkoja savu spoguļattēlu. Viņa bija gara un slaida, ar mazām krūtīm, samērā muskuļotu augumu, un viņas āda saulē viegli iedega. Džeinai bija patīkams smaids, glīti zobi un gari, melni mati, kas pretojās ieveidošanai. Viņai nebija lemts kļūt par modes dāmu, tomēr viņas acis bija nefrīta krāsā, nevis zaļas, un tumšo, ieliekto skropstu ietvarā tās izskatījās pat samērā glītas. Diemžēl ar to nepietika.

– Džeina. – Lords Etavs saspieda sievietes plaukstu, atgriezdams viņu realitātē. – Tu to atkal izdarīji! Lūdzu, ieklausies manī!

Viņa palūkojās apkārt. Etavs bija atvedis viņu uz mīlētāju iecienītu lapeni. Tomēr Džeina nebija lorda Etava mīļotā un arī nealka par tādu kļūt. Viņš bija glīts, turīgs vīrietis un, pēc visa spriežot, labs cilvēks. Īsts jaunavas sapnis. Tomēr Džeina jau astoņus gadus vēroja Melbas laulību un pazina vīrieti, kurš ir sekls un viegli aizraujams. Viņa negribēja precēties ne ar Etavu, ne ar jebkuru citu vīrieti. Džeinai bija citi, neparastāki sapņi – kā arī ambīcijas mākslā.

– Lord Etav, man jādodas.

– Tavām bažām ir pamats. – Vīrietis pieliecās tuvāk. – Ja tu zinātu, ko es jūtu, tu baidītos palikt ar mani divatā.

Džeina nosprieda, ka Etavs mēģina izlikties bīstams un juteklisks, bet viņam tas neizdevās. Viņam vajadzētu mācīties no Blekbērna.

Etavs atpogāja Džeinas cimdu un uzspieda miklu skūpstu uz viņas plaukstas locītavas. Viņa saprata, ka jābēg.

Tiklīdz viņa parāva plaukstu atpakaļ, cimds palika Etava rokā. Džeina to paķēra no vīrieša pirkstiem un steidzīgi uzvilka atpakaļ rokā.

– Lord Etav, lūdzu! Viņš pienāca tuvāk.

– Dārgā Džeina, es apzinos, ka izturos pārāk strauji, tomēr es no visas sirds lūdzu…

Piepeši orķestris nospēlēja melodiju, kas līdzinājās fanfaru skaņām.

– Kas tas? – Džeina nobēra.

Viņa pārtrauca lorda Etava kvēlo uzstāšanos, un viņš neapmierināti samiedza acis.

– Kas?

Džeina pagāja viņam garām un ielūkojās balles zālē.

– Kas… – Lords Etavs sekoja viņas skatienam. – Ā, tā ir Frederika. – Viņš izrunāja sievietes vārdu īpaši noniecinošā tonī. – Par viņu mums nav jāuztraucas. Mēs esam viens otram.

– Kāpēc viņa stāv uz orķestra platformas? – Džeina iegāja dziļāk balles zālē. Patiesībā viņu neinteresēja Frederikas uzvedība, tomēr viņa sevi paglāba no ļoti nepatīkamas situācijas.

Piesaistījusi viesu neviltotu uzmanību, Frederika pasmaidīja un aicināja viņus pienākt tuvāk.

– Esmu atklājusi kaut ko pavisam neparastu. – Viņas balss skanēja visā balles zālē. – Vienam no mums piemīt patiess, brīnišķīgs talants.

Viņa palūkojās uz Džeinu un pievērsa alkatīgu skatienu Etavam.

Telpā ienāca četri vīri, nesot kvadrātveida galdu, uz kura atradās aizklāts priekšmets stāvoša cilvēka formā. Džeinas sirds sāka pukstēt straujāk. “Nevar būt… Kā es nožēloju, ka neņēmu vērā Melbas brīdinājumu par Frederiku!”

Džeina rūgti aptvēra, ka ir rīkojusies kā muļķe. Kā absolūta muļķe.

– To nevajadzētu slēpt no sabiedrības. – Frederika pasmaidīja. – Šis darinājums var mūs visus… izklaidēt. – Viņa savilka gludās, spilgtās lūpas ļaunprātīgā smaidā. – Ļaujiet jums parādīt… – Frederika norāva drānu.

– …Džeinas Higenbotemas darinājumu!

Telpā spēji kā zibens šautra iestājās klusums. Gluži kā pērkona dārds atskanēja viesu elsas. Džeina dzirdēja čukstus kā brīdinošu vēja pūsmu pirms nāvējošas vētras.

– Blekbērns.

– Lords Blekbērns.

– Tas ir Blekbērns.

– Viņš ir kails!

Īsu, gandarītu mirkli Džeina apbrīnoja pašas radīto skulptūru. Neskaitāmu sveču mestajā gaismā tā izskatījās brīnišķīgi. Skulptūras spēcīgie vaibsti izstaroja lepnumu un pārākumu. Klasiskā poza atklāja skatienam visus muskuļus, un šķita, ka tie kustas zem gludās māla ādas. Skulptūra izskatījās tik atbilstoša realitātei, ka Džeinai gribējās no lepnuma kliegt.

Tas bija viņas darbs. Vislabākais. Šai statujai viņa veltīja savu sirdi un dvēseli un lika lietā visas savas iemaņas. Viņa ticēja, ka viesi spēs novērtēt mākslu un skaistumu. Ka viņi reaģēs uz skulptūru ar pelnītu apbrīnu.

Džeina novērsa skatienu no sava darinājuma un cerīgi palūkojās apkārt.

Tomēr viņa neredzēja apbrīnu. Viesu acīs vīdēja tikai šausmas. Satraukums. Nicinājums.

Viesi pašķīrās, un Džeinas priekšā nostājās Blekbērns. Tanī mirklī Džeinas dzīve pārvērtās par murgu. Viņa ievēroja, ka Blekbērna pierē pulsē koši sarkana vēna. Viņa skaistā, dāsnā mute bija sakniebta šaurā līnijā. Viņš savilka un iztaisnoja baltas smalkādas cimdos tērptos pirkstus, it kā ar tiem žņaugtu Džeinas kaklu. Īsts dusmu iemiesojums.

Viņa norija siekalas un atkāpās, meklēdama lorda Etava roku atbalstam.

Grāfs bija nozudis.

– Lord Blekbērn, atzīstieties! – Frederika apklusa un iespurdzās. – Vai jūs… pozējāt… šai statujai?

– Nē, – Džeina izdvesa. – Ak nē!

Blekbērns pagrieza galvu un pārskaities skatījās uz Frederiku.

Viņa ļāva noprast, ka Blekbērns ir pacietīgi pozējis, kamēr Džeina rada mākslas darbu, bet tie bija meli. Skulptūra bija tapusi tikai ar rūpīgu novērojumu un spilgtas iztēles palīdzību.

– Nē, – Blekbērns atcirta.

Tomēr uzjautrināta, nezināma vīrieša balss paziņoja:

– Blekbērns neatzīsies. Protams! Kurš gan to darītu?

Spriedze viesu vidū atslāba kā pārplūdis dambis.

No visām balles zāles malām atskanēja skaļi smiekli. Augstākās sabiedrības lordi un lēdijas rādīja uz Džeinas labāko mākslas darbu ar pirkstiem un smējās. Pār sieviešu vaigiem sāka tecēt smieklu asarās izšķīduša pūdera straumītes. Vīriešu kaklautu mezgli atrisa. Blekbērns sāka rupji lamāties, un Džeina pamira no kauna.

Viņas reputācija bija sagrauta.