Читать книгу Skandāliste - Kristīna Doda - Страница 2

– Cerams, ka neviens neatceras skandālu. – Elieizers Morāns pār drebošo, zaķa purnam līdzīgo degunu lūkojās uz savu svaini. – Es negribu, lai manas meitas labo vārdu aptumšo tavs kauns.

Džeina Higenbotema, jau tērpusies savās vecajās, brūnajās ceļojuma drānās, izslēja muguru cietajā krēslā. Viņa zināja, ka atstāj cieņpilnu un mierīgu iespaidu. Viņa rūpīgi kopa šādu tēlu, un tas noderēja tieši šādās situācijās. Džeina bija pārliecināta, ka Elieizers viņu ieaicināja savā tumšajā viesistabā ne tikai tāpēc, lai atkal pārmestu par seno skandālu. “Kāpēc es te atrodos?”

Viņa nosvērtā balsī atbildēja:

– Nedomāju, ka augstāko sabiedrību interesēs tik sens notikums. Viņi ātri vien pievēršas jauniem skandāliem.

– Tomēr šajā bija iesaistīts lords Blekbērns.

Džeina nodūra skatienu uz cimdotajām rokām. Kariete viņu gaidīja. Adorna viņu gaidīja. Londona viņu gaidīja.

Un Elieizers turpināja:

– Lords Blekbērns ir viens no turīgākajiem Londonas iedzīvotājiem. Viņš nosaka modi. Visi viņu atdarina. – Vīrietis satvēra vecmodīga krēsla augsto atzveltni, un viņa pirkstu kauliņi kļuva balti. – Par spīti tam visam, daži Blekbērnu joprojām dēvē par “Figiju”.

Džeina sarāvās.

– Kopš atgriešanās no Londonas mana uzvedība ir priekšzīmīga, – viņa drosmīgi atbildēja.

– Tu joprojām zīmē skices, – Elieizers izmeta tik apsūdzošā tonī, kādā bija ierasts runāt par prostitūciju.

– To dara visas sievietes.

– Tevi nodod talants.

– Es centīšos skicēt sliktāk.

– Nerunā pretī! Tevis zīmētie portreti ir graujoši, un tu labi to zini.

Šie portreti bija tikai aptuvenas skices, kurās Džeina attēloja iespaidus par apkārtējiem cilvēkiem. Tomēr Elieizers reiz ieraudzīja skicē sevi un pazina skopo skatienu.

Viņš to neaizmirsa un nepiedeva.

Elieizers šķirstīja biezo ieņēmumu un izdevumu grāmatu un pakratīja to Džeinas virzienā.

– Nespēju noticēt, ka finansēju tavu nepārdomāto sezonu. Tas nebija mans pienākums, bet mana dārgā Melba uzstāja. Es viņu jau brīdināju, ka tas slikti beigsies. – Viņš paskrāpēja ādas vākus. – Man, protams, bija taisnība. Tas beidzās slikti.

Džeina to bija dzirdējusi jau vairākkārt. Pirms vienpadsmit gadiem Elieizers nopirka viņai apģērbu un noīrēja māju modernā Londonas daļā. Džeina viņam atmaksāja ar katastrofu. Tomēr Elieizers tā rīkojās tikai tāpēc, ka to lūdza Melba – Džeinas māsa un Elieizera sieva, kuru viņš dievināja tik ļoti, cik vien spēja viņa skopā sirds.

Arī Džeina darīja to, ko lūdza Melba – viņas skaistā vecākā māsa. Pat astoņpadsmit gadu vecumā Džeina nojauta, ka neiederas augstākajā sabiedrībā, tomēr Melba noraidīja viņas iebildumus.

“Dārgā, tev ir jāapprecas. Ko citu var darīt lēdija?”

Tagad Džeina saprata, ka Melba nojauta nāves tuvumu un gribēja, lai māsa pārceltos uz dzīvi atsevišķā namā. Un māsai izrādījās taisnība – jebkuras precības būtu labākas par dzīvi Elieizera maizē.

– Es biju tava kalpotāja. Es uzaudzināju tavu meitu. – Džeina klusi ievilka elpu. – Tagad es būšu viņas pavadone.

Elieizers pagriezās pret logu un aplūkoja ielu, pat paliecās uz priekšu, it kā būtu ieraudzījis kaut ko interesantu.

– Es varēju nolīgt šim darbam citu cilvēku, un tas izmaksātu lētāk.

No ielas atskanēja kliedziens. Džeina piecēlās kājās un paraudzījās ārā. Trūcīga sieviete bija nozagusi ābolu, un ielas tirgotājs viņu sita. Džeinai bija nepatīkami uz to skatīties. Viņu no nokļūšanas līdzīgā stāvoklī sargāja tikai Elieizera labvēlība.

– Es ne reizi neesmu saņēmis piedāvājumu sadarboties ar Blekbērnu. – Viņš uzmeta svainei dusmīgu skatienu. – Jo tu viņu pazemoji.

“Es viņu pazemoju?” Džeina piespieda sevi klusēt. Protams, tā bija taisnība. Tomēr reizēm Džeina prātoja, kāpēc neviens neuztraucas par viņas zaudēto godu un sievietes reputācija ir tik mazvērtīga.

Tam vairs nebija nozīmes. Pirms vienpadsmit gadiem viena šaušalīga notikuma rezultātā tika izpostīta Džeinas reputācija, un viņa pazaudēja savu iedvesmas objektu.

– Nedomāju, ka lorda Blekbērna publiskais tēls ir ievērojami cietis.

– Lorda Blekbērna reputācija kļūst arvien labāka. – Elieizers pastiepa kaklu un skatījās, kā policists aizvelk zagli. – Kad viņš sagatavoja militāro pulku un veda to kaujā Pireneju pussalā, Blekbērna paraugam sekoja neskaitāmi jauni lordi. Kad viņš sāka valkāt aizsegu pār ievainoto aci, visi modernie jaunieši sāka darīt to pašu.

Džeina atslīga krēslā.

– Lordu Blekbērnu ievainoja? Elieizers pagriezās pret viņu.

– Ja jau es tā teicu, tad tā ir patiesība, vai ne?

Atklāti izrādīt interesi Džeina negribēja, tomēr nespēja turēties pretī kārdinājumam.

– Vai viņš… zaudēja aci?

– Nezinu. Kā lai es to zinu? Es jau teicu, mūsu attiecības nav tuvas.

Džeina saspieda cimdotās plaukstas kopā tik cieši, ka iesāpējās roku muskuļi. Viņai nerūpēja lorda Blekbērna veselība, un viņa to domās atkārtoja atkal un atkal.

Kad atskanēja bikls klauvējiens pie durvīm, Džeina salēcās. Telpā ielūkojās izstīdzējis, trūcīgi ģērbies francūzis. Beidzot bija ieradies mesjē Šasērs – Adornas franču valodas skolotājs. Džeina jutās viņam pateicīga par nepatīkamās sarunas pārtraukšanu un piecēlās kājās.

Ieraudzījis sievieti, viņš ienāca istabā, bijīgi uzrāvis plecus. Viņam rokās bija saburzīta krēmkrāsas papīra lapa.

– Mademoiselle, es esmu ieradies, lai pateiktu…

Elieizers skaļi iesmējās.

– Ko?

Mesjē Šasēra tēvs bija dižciltīgs imigrants, kurš Franču revolūcijas laikā zaudēja visu. Dēls daudz zināja par asiņaino teroru, tomēr, ieraudzījis savu aizkaitināto darba devēju, Šasērs nobālēja.

– Je regrette, mademoiselle, je ne réalise…

– Runā taču angļu valodā, muļķa varde! – Elieizers pārskaities glūnēja uz jaunieti un pievērsās Džeinai. – Šai debijai es esmu iztērējis jau trīssimt mārciņu, tostarp arī šim memmesdēliņam!

– Elieizer, mēs par to jau runājām. Adornai ir jāprot dejot, tāpēc mēs nolīgām deju skolotāju. Viņai jāprot spēlēt mūzikas instrumentu, tāpēc mēs nolīgām klavierskolotāju. – Džeina uzsmaidīja mesjē Šasēram. – Un viņai ir jāprot runāt franču valodā kā visiem civilizētiem ļaudīm.

– Oui. – Jaunais francūzis pielika roku pie sirds, iztaisnoja muguru un nostājās svinīgā pozā. – Francija ir civilizācijas pamats.

Elieizers nepieklājīgi iespurdzās.

– Francūži ēd cūku saraktas sēnes.

Džeina domāja, ka mesjē Šasēru pārņems galliskas dusmas, jo, par spīti trūkumam, viņš ļoti lepojās ar savu izcelsmi. Tādā gadījumā viņa zaudētu vienīgo skolotāju, kurš bija ar mieru apmācīt Adornu par ļoti nelielu samaksu – tas Elieizeram bija svarīgi – un kurš piekrita doties Adornai līdzi uz Londonu, lai iemācītu viņai franču valodas pamatus.

Aizvainotais skolotājs savilka roku dūrē. Papīra lapa plaukstā iečaukstējās. Skaņa palīdzēja atjēgties, un vīrietis nodūra skatienu uz lapu. Sārtums viņa vaigos atkāpās, un pleci saguma. Viņš pietuvojās Džeinai, iesāņus lūkodamies uz Elieizeru, un klusā balsī teica:

– Mademoiselle, atvainojiet, bet es nevarēšu pildīt savu solījumu un doties uz Londonu kopā ar jums.

– Ko? – Elieizers pielika roku pie auss. – Ko tu teici?

Džeina izbrīnā raudzījās uz mesjē Šasēru.

– Bet jūs gribējāt atgriezties Londonā. Jūs teicāt, ka sezonas laikā tur atradāt daudzus apmācāmos.

Šasērs nolieca galvu vēl zemāk un pavicināja papīra lapu.

– Es saņēmu šo lettre. Mademoiselle Kaningema, viena no manām jeune skolniecēm… ir mirusi.

To dzirdēja arī Elieizers un ieaurojās:

– Kāds mirušai meitenei sakars ar Adornu?

– Notiek izmeklēšana, – skolotājs atzinās. – Viņi grib mani iztaujāt. Viņu… noslepkavoja.

– Noslepkavoja? – Džeina nepazina Kaningemu ģimeni, bet spēja iztēloties, kā justos, ja nogalinātā būtu Adorna. – Šausmīgi! Kā? Kāpēc?

Šasērs stingi lūkojās uz Džeinu, it kā viņas balss nespētu šķērsot vīrieša skumju sienu. Viņš attapās un teica:

– Mademoiselle, es esmu tikai skolotājs.

– Ja jūs esat tikai skolotājs, kāpēc izmeklētāji par jums interesējas? – Elieizers viltīgi ierunājās. – Vai jūs esat aizdomās turamais?

Džeina bija šausmās.

– Elieizer! Vai tad tu neredzi… – “Vai tu neredzi, ka šis nekaitīgais jaunietis dzīvo trūkumā un klusā bezcerībā, cīnīdamies par savu eksistenci?”

– Nē, mademoiselle, viņam ir taisnība. – Skolotājs sarāvās vēl mazāks. – Bet es nezinu, kāpēc esmu aizdomās turamais. Dienu pirms meitenes nāves mēs mācījāmies franču valodu viņas skaistajā mājā. Kad es pēdējo reizi uzlūkoju viņas visage belle, spīdēja saule, bet, kad devos uz nākamo mācību stundu, no jūras pilsētā ievēlās bieza migla. Tā bija zīme, ka es viņu nekad vairs neredzēšu. – Šasērs iešņukstējās, izņēma kabatlakatu un noslaucīja degunu. – Un tagad es saņēmu lettre no konstebla.

Džeina ievēroja vīrieša apsārtušās acis. Viņam sāpēja, kā jau cilvēkam, kurš uzzinājis par jaunas sievietes slepkavību. Turklāt viņš tika turēts aizdomās, jo neilgi pirms sievietes nāves viņu satika. Un noteikti Šasēru turēja aizdomās arī tautības dēļ.

– Man ir ļoti žēl.

– Merci, mademoiselle. – Šasērs vēlreiz iešņukstējās.

– Viss ir skaidrs. – Elieizers gandarīti saberzēja rokas. – Adornu nedrīkst apmācīt slepkava. Es ietaupīšu daudz naudas!

“Tu neietaupīsi neko,” Džeina nodomāja. Atšķirībā no Elieizera viņa nesteidzās nosodīt skolotāju. Viņa pavadīja mesjē Šasēru līdz durvīm un klusā balsī ierunājās:

– Ja nokļūsiet Londonā, sazinieties ar mums. Mēs dzīvosim pie lēdijas Tārlinas Kevendiša laukumā. Tur jūs varēsiet skolot Adornu.

Mesjē Šasērs palocījās.

– Paldies. Es ļoti vēlos apmācīt mademoiselle Morānu.

– Es zinu.

Reiz Adorna noveda mesjē Šasēru līdz dusmu asarām, jo nemācēja locīt vienkāršu darbības vārdu. Tomēr viņš atgriezās atkal un atkal. Tāpat kā visi pārējie vīrieši, arī mesjē Šasērs iemīlējās Adornā un atvadījās no viņas nelabprāt.

– Slepkava? Es biju pārliecināts, ka Šasērs ir tikai bezkaunīga varde. – Elieizers pasmīnēja un saviebās. – Tomēr esmu viņam samaksājis tik daudz, ka Adornai būtu jāprot runāt arī ķīniešu valodā. Jāatzīst, viņa ir pārāk neapķērīga.

Džeina to neapstrīdēja, tomēr Adornas prāta spējām nebija nozīmes.

– Adorna ir tikpat skaista kā viņas māte. Ja viņa saņems nepieciešamo apmācību, tad noteikti izdevīgi apprecēsies. Vai tu to vēlies?

– Protams, ka vēlos, – Elieizers dusmīgi attrauca.

– Man ir vajadzīgi izdevīgi sakari.

Ja Elieizers kaut reizi būtu izrādījis jūtas pret savu vienīgo bērnu, Džeina viņam spētu piedot daudz. Tomēr jau kopš Adornas dzimšanas brīža viņš uztvēra meitu kā ieguldījumu. Tagad viņš cerēja iegūt peļņu, un tas Džeinu sadusmoja.

– Uztver iztērēto naudu kā ieguldījumu. Adorna tev nodrošinās sakarus augstākajā sabiedrībā. Tos pašus sakarus, kurus es nevarēju nodrošināt.

– Jā, tu briesmīgi izgāzies. Es Anglijas bankā noguldīju desmit tūkstošus mārciņu un pieprasīšu atskaiti par katra centa tērēšanu.

– Tu saņemsi atskaiti. Adorna ir jānodrošina ar vislabāko apģērbu un zināšanām, lai viņa pārspētu visas pārējās debitantes.

– Starp citu… – Elieizers norādīja uz svaini ar pirkstu. – Neceri, ka es pirkšu jaunus apģērbus tev.

– Kopš savas pirmās sezonas es visus tērpus pērku pati, – Džeina lepni paziņoja, – un tā būs arī turpmāk. Atgādinājums nokaitināja Elieizeru vēl vairāk. Viņš nezināja, kur Džeina dabū naudu, un labprātāk ļautu viņai lūgties katru peniju. Vara Elieizeram sagādāja baudu, tāpēc Džeina izmantoja katru izdevību viņam ieriebt.

Tomēr viņas nelielie iekrājumi bija gandrīz beigušies. – Es joprojām uzskatu, ka tev vajadzētu palikt šeit, Sitingbornā.

Džeina zināja, ka Elieizers grib viņu ieslodzīt augstajā, šaurajā, drūmajā namā, līdz izsīks viņas pēdējās prieka un cerību paliekas.

Diemžēl arī viņa to reizēm vēlējās. Atgriezties sabiedrībā pēc notikušā… Džeina piespieda plaukstu pie sāna, kur sajuta baiļu šautru.

Džeinai bija divdesmit astoņi gadi, un viņa bija vienpate. Ikreiz, atceroties šaušalīgo sezonu Londonā, Džeina aptvēra, ka drīzāk būtu ar mieru ubagot uz ielas, nevis atgriezties vietā, kur tika nepanesami pazemota.

Tomēr viņa bija spiesta atgriezties.

Drūmo klausības gadu laikā Džeina apguva daudz noderīga, tostarp arī iemācījās nosvērtību. Viņa nolēma doties uz Londonu un satikt dižciltīgos cilvēkus, kurus redzēja murgos. Viņi Džeinu pat nepazīs, bet viņa gribēja redzēt Adornas triumfu. Tagad svarīga bija tikai Adornas reputācija.

– Mēs pateicām lēdijai Tārlinai, ka ieradīsimies šodien pēcpusdienā, – viņa paskaidroja. – Domāju, ka mums ir laiks doties.

Elieizers atlaidās krēslā un sakrustoja rokas uz krūtīm.

– Protams. Tava dārgā draudzene lēdija Tārlina nedrīkst gaidīt pārlieku ilgi.

– Mēs esam pateicīgi lēdijai Tārlinai, – Džeina atgādināja. – Viņa apmaksā Adornas izdevumus uz trauslas vienošanās pamata.

– Jā, viņa ir tava draudzene. Tava dižciltīgā draudzene, – Elieizers izmeta. – Tu izliecies, ka mani cieni, bet neļauj aizmirst, ka tu esi augstdzimusi sieviete, bet es esmu parasts tirgotājs.

– Tā nav taisnība, – Džeina atcirta. Sākotnēji viņa nejuta nicinājumu pret Elieizeru. Viņš to nopelnīja pats.

– Šobrīd tam nav nozīmes. – Viņš noslēpumaini pasmīnēja. – Ej! Ko tu gaidi?

Džeina sarāvās un pagriezās pret durvīm. Elieizers draudēja, ka neļaus Džeinai doties uz Londonu, bet viņa joprojām nezināja iemeslu.

– Ej, – viņš atkārtoja.

“Vai es beidzot uzzināšu šo pārrunu iemeslu?” Džeina prātoja.

Kad viņa atvēra durvis, Elieizers ierunājās:

– Vai tu pazīsti Oltenas kundzi?

Sastingusi Džeina stingri satvēra durvju malu.

– Miesnieka sieva. Protams, ka es viņu pazīstu. – Oltenas kundze bija nejauka sieviete ar sakniebtām lūpām, kura ar baudu mocīja savus klientus.

– Mēs ar viņu noslēdzām vienošanos. Nākamajā mēnesī mēs precēsimies, – Elieizers gandarīti izrunāja vārdus, no kuriem Džeina baidījās katru dienu kopš Melbas nāves pirms desmit gadiem. – Tev būs jāatrod cita dzīves vieta.