Читать книгу Skandāliste - Kristīna Doda - Страница 9

“Vai tavu ģimeni vajā nelaimes?”

Blekbērna prātā izskanēja jautājums, tomēr viņš bija pārāk pieklājīgs, lai to uzdotu skaļi. Higenbotemas jaunkundze izskatījās gandrīz tāpat kā pirms daudziem gadiem, kad gaismā nāca viņas muļķīgās simpātijas. Toreiz Džeina sastinga, nobālēja un skatījās uz Rensomu tik izmisīgi, it kā cerētu, ka viņš visu acumirklī atrisinās.

Tagad viņa pakniksēja un, it kā pagātnes notikumi neeksistētu, teica:

– Milord, es pazemīgi pateicos par man izrādīto uzmanību.

Bija skaidrs, ka Blekbērns viņai nav vajadzīgs, tāpat kā visus pēdējos gadus.

Viņš paņēma daļēji iztukšoto šķīvi, kuru Džeina pasniedza. Viņa pagriezās, ielika roku Vaioletas elkoņa ieliekumā un devās projām tik ikdienišķā solī, ka skandālu alkstošās matronas neko nenojauta. Džeina iztaisnoja muguru, un Blekbērns atcerējās, ka viņa tā darīja arī pēc tam, kad viņas māsa zaudēja samaņu. Tā bija spēka un neatkarības pazīme, un Blekbērns to pilnībā atbalstīja.

Tomēr viņš jutās vainīgs.

“Par ko?” Rensomam nebija nekāda sakara ar Adornas pazušanu.

Tomēr viņš rīkojās pret Džeinas gribu, jo aizveda viņu projām no māsasmeitas un apgalvoja, ka uztraukumam nav pamata. Rensoms atdeva abus šķīvjus garāmejošam sulainim un sekoja Džeinai kā uzvelkama rotaļlieta, kuras aukla atrodas sievietes rokās.

To aptvēris, vīrietis attapās. Viņš bija Blekbērnas marķīzs. Viņu neinteresēja Džeinas vajadzības, un viņš neizjuta vainu. Tieši pazudusī meitene – Morānas jaunkundze – taču panāca, ka viņš izvadā Džeinu pa balles zāli.

Turklāt viņam bija pienākums pret Angliju, kas bija svarīgāks par Džeinu un viņas aizbilstamās likteni.

Rensoms pārlūkoja balles zāli. Uz viņu raudzījās cilvēki, kuri nebija tiesīgi skatīties uz tik dižciltīgu personu, un aiz muguras atskanēja čuksti. Blekbērns dzirdēja vārdus “skulptūra” un “skandāls”.

Viss bija ļaunāk, nekā Rensoms gaidīja. Karā viņu ievainoja ne tikai šķembas, bet arī kaujas skati un trokšņi. Viņš cerēja, ka pēc atgriešanās Anglijā varēs atsākt agrāko dzīvi, ka atkal būs bezrūpīgs un vienaldzīgs, bet reizēm viņš kļuva jūtīgs un pat… sirsnīgs. Tas viņam riebās, un viņam nepatika demonstrēt savu dvēseli ziņkārīgiem viesiem. Jo ātrāk tiks atrasts nodevējs, jo labāk.

Šim nolūkam var izmantot senu skandālu.

Blekbērns pievērsa skatienu Higenbotemas jaunkundzei. Viņa kopā ar lēdiju Tārlinu pa iestiklotām durvīm izgāja dārzā. Bija vēss marta vakars. Kamēr Rensoms vēroja sievietes slaido augumu, viņa nodrebēja un savilka šalli ciešāk.

Ja viņš būtu ārā, tad pieklājīgi piedāvātu sievietei savus svārkus.

Rensomam ienāca prātā ideja. Ja viņš izliktos, ka lakstojas ap Džeinu, augstākā sabiedrība ar lielāko prieku vērotu uzpūtīgā lorda Blekbērna centienus nostādīt sevi muļķa lomā, un neviens neiedziļinātos viņa rīcības motīvos. Pat nodevējs neko nenojaustu.

Tomēr doma par čukstiem un smiekliem lika savilkt roku dūrē. Pirmo skandālu lords Blekbērns pārtrauca ar savas personības spēku. Lai atgūtu godu, bija nepieciešami vairāki mēneši, un dusmas pagaisa lēni. “Centieni iekarot Džeinas simpātijas un tos pavadošie smiekli… Tik spējš un mokošs solis ir rūpīgi jāapsver.”

Caur iestiklotajām durvīm Blekbērns palūkojās uz Džeinu. Viņa bija iekūlusies nepatikšanās pašā pirmajā saviesīgajā vakarā! Rensoms nolēma Džeinu uzmanības novēršanai izmantot tikai galējas nepieciešamības gadījumā.

Tad viņš izdzirdēja kādas savedējas apnicīgo sīkšanu. – Es ļoti vēlos, lai jūsu šarmantais brālis iepazīstas ar manu jaunāko meitu, – lēdija Kinerda runāja spalgā balsī ar nazālu pieskaņu, ko mantoja visi viņas pēcnācēji.

– Protams, – Sūzana indīgi atbildēja. – Viņš ir viens. Uzrunāsim viņu!

Desmit pēdu attālumā Blekbērns ieraudzīja Sūzanas uzjautrināto skatienu. Viņš jau gadiem ilgi izvairījās no lēdijas Kinerdas gaišmatainajām, alkatīgajām meitām un negrasījās padoties tagad.

Dārzs un pienākums pret valsti aicināt aicināja. Apņēmības pilns, kā jau labs virsnieks, Blekbērns sekoja Džeinai – vēlreiz pagriezās un bēga.

Atvēris durvis, Blekbērns dzirdēja, kā Džeina pārskaitusies jautā:

– Kuri vīri ir pazuduši?

– Džeina, šeit ir vairāki simti cilvēku! – Vaioleta paskaidroja.

Blekbērns aizcirta durvis, nelikdamies ne zinis par lēdijas Kinerdas svītu.

– Kurš pēdējais redzēja Adornu? Vaioleta izbīlī palūkojās uz viņu.

– Es viņu redzēju. – No garās marmora terases stūra ēnas iznāca Fics.

Marķīzu viņa parādīšanās nepārsteidza. Par spīti apņēmībai palikt vecpuisī, Fics regulāri iemīlējās. Nebija šaubu, ka viņš iemīlējies arī valdzinošajā Adornā.

– Viņa aizgāja dejot ar Džoisa kungu, – Fics turpināja, – un neatgriezās.

– Džoisa kungs. – Higenbotemas jaunkundze straujā ritmā sita pēdu pret grīdu. – Vai es viņu pazīstu?

– Viņš ir nepatīkams tips. – Rensoms turēja durvis ciet, lai ārā neizkļūtu lēdija Kinerda.

Fics vienaldzīgi vēroja drauga rīcību.

– Brokvejs pārmeklēja spēļu telpas, Herberts gāja uz banketa zāli, un lords Malerijs apstaigāja visu balles zāli. No Adornas nav ne miņas, bet viņai blakus ar citu sievieti dejoja Sautviks. Viņš esot dzirdējis, ka Džoiss piemin saules pulksteņus.

Pie durvju stikla pieplaka lēdija Kinerda.

– Saules pulksteņi. – Rensoms aplūkoja tumšo dārzu. – Morānas jaunkundze rīkotos muļķīgi, ja piekristu vakarā doties projām kopā ar Džoisa kungu.

– Gudrība nav Adornas izteiktākā īpašība, – Džeina atzina.

– Kinerda virzās pa kreisi, – Fics brīdināja.

Blekbērns satvēra blakus durvju rokturi.

– Sveikiņi, lord Blekbērn! – lēdija Kinerda sauca, sizdama plaukstu pret stikla paneli.

Džeina ciešāk savilka plecu šalli.

– Vai lēdijas Gudridžas namā ir saules pulkstenis?

– Pie vasaras mājas, – Vaioleta atbildēja.

Lēdija Kinerda no visa spēka uzgrūdās durvīm, kas nedaudz pavērās.

– Vai iesim?

Blekbērns palaida vaļā rokturi un pasniedza Džeinai roku. Viņa uz to pat nepaskatījās un nosteidzās lejup pa kāpnēm. Fics sekoja.

– Cik neparasti būt ignorētam! Vai ne, Blekbērn? – Vaioleta satvēra vīrieša pasniegto roku. – Šobrīd Džeinai rūp tikai Adorna.

Tas padarīja Rensoma uzdevumu grūtāku. Viņš noveda Vaioletu lejā pa kāpnēm un dzirdēja, kā lēdija Kinerda triecas pret neaizslēgtajām durvīm. Tās atsprāga ar tādu spēku, ka izbira stikli. Blekbērns atskatījās. Lēdija iestreipuļoja terasē un iegāzās aplī sakārtotos krēslos. Atskanēja sadursmes troksnis, kliedziens un krītošu mēbeļu brakšķi. Balles zālē apklusa mūzika un viesu čalas, un cilvēki virzījās pie durvīm, kur ieraudzīja lēdiju Kinerdu kā ceptu cūku guļam uz grezna galda.

Vaioleta ieknieba Rensomam rokā.

– Uzjautrināties par tādu skatu ir bezkaunīgi!

– Taisnība. Kā tu attaisno savu sajūsmu?

– Es neteicu, ka man tas patīk!

– Bet tu viņu nebrīdināji.

– Tās būtu veltīgas pūles.

Džeina pagriezās pret viņiem un ierunājās balsī, kādu Rensoms nebija dzirdējis sen:

– Man ir jāatrod Adorna, nevis jāklausās jūsu strīdos, tāpēc tūliņ pat rimstieties!

Blekbērnam bija grūti noticēt dzirdētajam. Viņa uzdrošinājās vīrieti norāt!

Bet Džeina nepievērsa uzmanību ne Rensomam, ne viņa dusmām.

– Ficdžeralda kungs, vai jūs varat atrast saules pulksteni?

– Jā. Es labi orientējos lēdijas Gudridžas dārzā.

Jau nākamajā mirklī Džeina satvēra Ficdžeralda roku, un viņi aizsteidzās projām pa tumšo taku.

– Nu ko! – Vaioleta ierunājās. – Viņa mūs nolika pie vietas.

Blekbērna plāns cieta sakāvi. Viņš bija pārliecināts, ka Džeina joprojām lolo jūtas pret viņu, un tāpēc šo sievieti iekarot būs viegli. Izrādījās, ka nāksies viņu aplidot, turklāt enerģiski.

Tā bija nepanesama doma.

– Man nevajadzēja piekrist, ka palīdzēšu meklēt meiteni.

Vaioleta atbrīvoja roku.

– Tu vienmēr padodies pēc pirmajām grūtībām.

Viņa gribēja steigties pakaļ Džeinai un Ficam, tomēr Blekbērns satvēra sievietes elkoni un pagrieza viņu pret sevi.

– Ko tas nozīmē?

– It kā tu nezinātu! Tu pameti Džeinu pēc tam, kad izpostīji viņas dzīvi.

– Skaidrs. – Rensoms baidījās, ka Vaioleta runā par viņa nodomu izmantot Džeinu kā aizsegu. Protams, viņa par to nezināja, toties ierunājās vīrieša sirdsapziņa. – Es viņu nepametu.

– Bet tu arī nepalīdzēji pēc tam, kad sabojāji viņas reputāciju. Meitene no labas ģimenes…

– Tā ir laba ģimene tikai daļēji!

– Jā, Džeinas tēvs bija uzdzīvotājs. Bet… kā tu attaisnosi savu nepieklājīgo uzvedību? – Vaioleta bija pārskaitusies. – Un tagad es iešu palīdzēt saviem draugiem meklēt Adornu.

Sieviete aizsteidzās projām, un Rensoms palika uz vietas, griezdams zobus. Viņš nesaprata, kā Tārlins spēj izturēt kopdzīvi ar Vaioletu. Viņš nesaprata arī to, kāpēc reizēm nožēloja abu draudzības beigas. Pēdējā laikā – kopš atgriešanās no kaujas Pireneju pussalā – Rensomam bija grūti atšķirt būtisko no nebūtiskā un vajadzības no vēlmēm.

Dārzu ieskāva dūmaka. Vietumis dega lāpas, kuras spožumā pārspēja pusmēness stari pār noliektajiem koku zariem. Vakara gaiss smaržoja pēc neļķēm, ko Sūzanas dārznieki bija bagātīgi sastādījuši. Aiz augstās sienas bija dzirdama attāla zirga pakavu klaudzoņa uz rosīga ceļa.

Tā bija Londona. Pilsēta ieskāva Sūzanas īpašumu no visām pusēm, bet viņas dārzs nodrošināja bezrūpīgu atmosfēru visiem – izņemot tos, kuri uztraucās par jaunu sievieti, ko izvirtulis ievilinājis nomaļā vietā un nolaupījis. Ja Morānas jaunkundze bija nolaupīta, tad būs spiesta apprecēties vēl pirms sezonas sākuma, un Džeinai vajadzēs atgriezties… vietā, no kurienes viņa nākusi.

Rensoms jau bija nospriedis, ka Džeina derēs viņa nolūkiem. Viņa nedrīkstēja izjaukt plānus. Tādēļ nekavējoties bija jāatrod Morānas jaunkundze. Blekbērns platiem soļiem devās uz priekšu, pagāja garām Vaioletai un panāca Džeinu un Ficu.

– Saules pulkstenis ir pavisam netālu, – viņš runāja klusā balsī, uzmanīgi pētīdams ēnas. – Esiet klusi! Šeit ir dārza centrs, kurā krustojas vairāki ceļi. Es nevēlos vajāt mūsu upuri un negrasos aiziet, pirms būsim izpildījuši savu pienākumu.

Šķita, ka Džeina uzmet viņam savādu skatienu, un Vaioleta iespurdzās.

Rensoms pieskārās Fica plecam, lai dotu zīmi, ka abiem jāturpina ceļš kopā. Viņš pagāja uz priekšu, gatavs cīniņam, un lika lietā savas rūdīta karavīra klausīšanās prasmes. Viņi sajuta vieglu vēja pūsmu, kas iekustināja zarus un atnesa čukstus franču valodā. Rensoms sastinga un pūlējās saklausīt vārdus. Šķita, ka visi kara dievi svētī viņu un viņa plānu.

– Ejam! – marķīzs teica, pagriezies pret Ficu.

Tomēr Rensomam blakus nestāvēja Fics. Džeina izskatījās kā garkājaina stirna, kura gatava steigties pakaļ savam mazulim.

Vasaras mājiņā kāds aizelsies ķiķināja klusā balsī. Džeina metās uz priekšu, un Rensoms kopā ar viņu tuvojās saules pulkstenim. Aiz muguras bija dzirdami Vaioletas un Fica soļi. Uz priekšu un pa kreisi, ceļā uz vasaras māju joprojām skanēja pavedinoša ķiķināšana.

Neizklausījās, ka Adorna cīnās ar uzbrucēju, drīzāk otrādi. Blekbērns prātoja, vai vajadzēs aizsegt Džeinas acis.

Pirms viņš paguva pieņemt lēmumu, viņi nogriezās ap stūri un ieraudzīja muguru uzgriezušu Adornu stāvam ceļa vidū. Blekbērns samiedza acis un ieraudzīja, ka sievietes uzmanība ir pievērsta garam, tumsnējam, labi ģērbtam džentlmenim. Starp viņiem uz zemes gulēja Džoisa kungs. Vīrieša acis bija aizvērtas, un uz zoda rēgojās tumšs zilums.

– J’ai un escalier, – teica Adorna.

– Patiešām? – Vīrietis uzjautrinājās, jo Adorna teica, ka viņai pieder kāpnes.

– Un… je veux parler avec d’épaule.

Džeina izgrūda nopūtu, kurā bija dzirdams gan atvieglojums, gan niknums, un nočukstēja:

– Viņa grib runāt ar viņa plecu. Viņa labprāt runātu ar jebkuru. – Džeina apturēja Blekbērnu, uzliekot plaukstu viņam uz krūtīm, un iesaucās: – Adorna!

Meitene neizrādīja nekādu nožēlu vai vainas apziņu un atbildēja:

– Krustmāte Džeina! – Viņa metās uz priekšu, izstiepusi rokas. – Tu mani atradi! Es jau teicu lordam de Sentamānam, ka tā notiks!

De Sentamāns. Blekbērns saspringa. Protams. Viņš jau iepriekš bija saticis šo imigrantu no Francijas, bet pirmīt viņu nepazina. Šis vīrs prata saplūst ar pūli. Ko teica Smita kungs?

“Mēs zinām, ka lietā ir iesaistīts vikonts de Sentamāns, bet – kā viņš saņem informāciju? Kā informācija izkļūst no Ārlietu ministrijas?”

– Viņš runā franču valodā tāpat kā mesjē Šasērs, kaut gan viņi nav pazīstami, – Adorna sajūsmināti paziņoja.

– Un viņš man ļāva patrenēties!

“De Sentamāns ir viens garas ķēdes posms. Garu ķēdi ir viegli pārraut, bet to ir viegli arī salabot. Mēs to esam pārrāvuši jau iepriekš. Kāds gudrs cilvēks to labo. Mēs tev uzticam viņa atrašanu.”

Džeina ielika plaukstas Adornas rokās un pievilka viņu sev klāt.

– Es tevi atradu, bet nesaprotu, kāpēc tu neklausīji manam lūgumam palikt iekštelpās.

Adorna nolieca galvu un palūkojās uz savu krustmāti caur skropstām.

– Es atceros, ka tu man liki neticēt džentlmenim, kurš grib man kaut ko parādīt. Tomēr Džoisa kungs atstāja labu iespaidu un prata noteikt laiku pēc mēnessgaismas un saules pulksteņa. Es domāju, ka tev tas patiks.

Fics metās meiteni aizstāvēt:

– Nerājiet viņu, Higenbotemas jaunkundze! Viņai bija labi nodomi.

Meklēdama atbalstu, Džeina paskatījās uz Blekbērnu, un viņš nedzīvi pasmaidīja. Patiesībā viņš bija iegrimis atmiņās par kauju. Krustuguns nopļāva viņa karavīrus. Gar ausīm svilpa lodes, vīri kliedza un krita, un lielgabalu ložu dārdoņa liecināja, ka Francija uzbrukumu gaidīja.

Rensoms palūkojās uz mēnesi un ievēroja, ka baltā mala viļņojas. Viņš nebija zaudējis redzi un nebija tāds muļķis, lai skumtu par nieka redzes vājumu. Viņš spiegoja, lai atlīdzinātu vīriem, ar kuriem kopā aizgāja karā un zaudēja bezcerīgā cīņā Pireneju pussalā.

Džeinas balsī skanēja dusmas:

– Nevaru iedomāties, kā iespējams noteikt pareizu laiku pēc mēnessgaismas. – Viņa norādīja uz ainu Adornai aiz muguras. – Kad tu uzzināji, ka Džoisa kungam ir citi nodomi?

– Viņam nebija citi nodomi, viņš gribēja mani noskūpstīt un… un… veikt neķītras darbības. Es nepiekritu, bet viņš neklausīja, un tad, un tad… – Viņa pastiepa roku de Sentamānam, un viņš pārkāpa pāri gulošajam Džoisam, lai roku satvertu. – Šis džentlmenis mani izglāba.

– Jūtos pagodināts par iespēju to izdarīt, – de Sentamāns noteica ar franču akcentu. Anglijas gaisu maitāja viņa franču odekolons.

– Viņš iebelza Džoisa kungam pa galvu.

Fics piegāja pie gulošā vīra un viņu pabakstīja.

– Viņš ir dzīvs.

– Es parūpējos par to, lai viņš nenomirtu. – De Sentamāns neskopojās ar platiem smaidiem un skūpstīja sieviešu plaukstas. – Anglijas likums nostājas pret franču imigranta tiesībām iekaustīt britu pilsoni pat tad, ja sods ir pelnīts.

Džeina reaģēja ļoti saprātīgi un uzlūkoja de Sentamānu ar aizdomām.

– Diemžēl es jūs nepazīstu.

– Atļaujiet man. – Blekbērns nostājās pie Džeinas labā pleca. – Džeina Higenbotema… šis ir vikonts de Sentamāns.

– Priecājos iepazīties, – Džeina neapmierināti noskaldīja.

Bet de Sentamāns piespieda roku pie krūtīm un sāka streipuļot atmuguriski, it kā viņam būtu lēkme.

– Džeina Higenbotema? Jūs esat mademoiselle Džeina Higenbotema?

– Jā. – Džeina pietuvojās Rensomam, lai attālinātos no de Sentamāna, kuru nesaprotamu iemeslu dēļ bija pārņēmis entuziasms.

Blekbērns viņai pieskārās. Viņš tikai pielika pirkstu galus pie lāpstiņām, bet ar to pietika, lai sievieti iedrošinātu un apliecinātu, ka vīrietis ir blakus.

Viņš sāka prātot, kāpēc tā rīkojas. Taisnība – situācija bija neparasta, bet Džeinai nekas nedraudēja. Tomēr viņa, pēc visa spriežot, meklēja aizstāvi, un Rensoms uz to instinktīvi reaģēja. Lai gan bija bezjēdzīgi aizsākt baumas par romantisku interesi, atrodoties dārzā tikai tuvāko draugu lokā.

– Mademoiselle, es jūtos bezgala pagodināts! – Glumais francūzis satvēra Džeinas roku savās plaukstās. – Es esmu redzējis jūsu darbus.

Dārzā iestājās absolūts klusums, kas smagnēji apslāpēja visas skaņas.

Skulptūra. Blekbērna dzīslās ieplūda šausmas. De Sentamāns bija redzējis skulptūru.

Džeina izbīlī ierunājās:

– Manus… darbus?

Kāpēc de Sentamāns bija redzējis skulptūru? Nolāpītais mākslas darbs bija noslēpts un pieejams tikai atsevišķām personām.

De Sentamānu mulsināja klusums un Džeinas apjukums.

– Jā, es redzēju jūsu brīnišķīgo gleznu.

Blekbērnu pārņēma atvieglojums, un viņš atkāpās. Tad viņš aptvēra, ka varbūt noticis kaut kas vēl ļaunāks. “Vai Džeina tagad glezno to, ko iepriekš atveidoja skulptūrā?” Viņš saraustīti pajautāja:

– Kas attēlots gleznā?

De Sentamāns bijīgi nopūtās.

– Māsas kā dievietes. Gaišmatainā skaistule ir tik trausla, un jūs, Higenbotemas jaunkundze, tik stipra, un pēdējā šķiršanās ir tik tuvu…

Lai kur arī glezna atrastos, tā nevarēja pazemot Blekbērnu.

– Tātad gleznā attēlota Higenbotemas jaunkundze un viņas māsa.

– Oui. Esmu redzējis, kā pieauguši vīrieši slauka asaras, ieraudzījuši attēlotas tādas sāpes un lepnumu. – De Sentamāns ar pirksta galu notrausa neredzamu asaru.

– Jaunkundze, jūs esat ģeniāla gleznotāja, ģeniāla!

– Piekrītu! – Adorna apvija roku ap savas krustmātes elkoni un atbalstīja galvu pret viņas plecu. – Es atceros šo gleznu. Viņa to uzdāvināja mammai, bet tētim glezna nepatika. Pēc mammas nāves glezna pazuda.

Blekbērns bezgalīgi nicināja de Sentamānu. Sākotnējām bailēm nebija pamata, bet tagad to vietā stājās aizdomas.

– Kur jūs aplūkojāt šo… ģeniālo darbu? – viņš jautāja.

Apstiprinādams Blekbērna aizdomas, de Sentamāns pašapmierināti, ļauni pasmaidīja.

– Vietā, kur tam jāatrodas, vienīgajā valstī, kur mīt patiešām civilizēti ļaudis. Francijā, milord. Francijā.