Читать книгу Skandāliste - Kristīna Doda - Страница 8

Lēdija Gudridža pazina viešņu, turklāt bez grūtībām. Džeina nespēja paskatīties uz Blekbērnu. Viņš augstprātīgi smīnēja.

– Rensom, tev nav iemesla izturēties nejauki. Ja tu nebūtu iejaucies, Higenbotemas jaunkundzi neviens nebūtu ievērojis.

– Vai tiešām, Sūzana? – Rensoms prasīgi lūkojās uz māsu.

Viņa piekāpās:

– Iespējams, ka tā nav taisnība. Higenbotemas jaunkundze, redzu, ka esat pārstājusi Rensomu pielūgt. Žēl, ka viņš tik un tā ir iedomīgs. – Lēdija Gudridža norādīja uz diviem smalkiem, polsterētiem, sārtiem krēsliem, kas bija atbalstīti pret kolonnu. – Vai apsēdīsimies?

– Protams.

Džeinu pārņēma emociju jūklis. Spilgtā sieviete vienmēr izturējās laipni. Reiz, kad Džeina tika pazemota, lēdija Gudridža viņu atbalstīja. Sūzana bija pilnīga un valkāja apģērbu sārtos toņos, tomēr bija ļoti līdzīga brālim.

Gaišie mati un spēcīgie sejas vaibsti, kas vīrietim ļoti piestāvēja, piešķīra lēdijai Gudridžai nopietnu sejas izteiksmi, kas mēdza aizbaidīt biklas debitantes.

Džeina apspieda šādu refleksu. Galu galā viņa jau sen vairs nebija debitante. Tomēr viņa palika stāvam kājās, kad lēdija Gudridža apsēdās.

– Ko tu gaidi? – Sūzana nepacietīgi atvairīja brāli. – Ej! Mēs gribam paēst.

Viņš vilcinājās un vēroja māsu caur palielināmo stiklu sudraba ietvarā.

– Es baidos atstāt Higenbotemas jaunkundzi divatā ar tevi.

– Es esmu atbrīvojusies no savām kanibālisma tieksmēm. – Lēdija Gudridža tikko jaušami pasmaidīja. – Vismaz tikmēr, kamēr esmu paēdusi. Es vēlos balodi, aprikožu virtuli un ceptu brieža gaļu. Atnes to!

Pavēle Džeinu izbrīnīja, un viņa gaidīja vīrišķīga temperamenta un ievainota lepnuma sprādzienu. Tomēr Rensoms atbildēja:

– Sūzana, tev vajadzīgs vīrs.

– Vīrs! – lēdija Gudridža atcirta. – Vīrs! Ko es iesāktu ar vīru? Pirmo vīru es apbedīju gadu pēc mūsu kāzām. Es nevēlos to piedzīvot vēlreiz.

– Šoreiz apprecies ar jaunu vīrieti, – Blekbērns ierosināja. – Izvēlies jebkuru, kurš tev patīk. Šoreiz tētis nevarēs uzspiest tev saderināšanos, un vīrs apvaldīs tavu vēlmi uzkundzēties.

– Tā ir iedzimta īpašība, – viņa atbildēja.

Blekbērns skumji saskatījās ar Džeinu.

– Ak, māsas, – viņš paziņoja tādā tonī, it kā Džeinai būtu jāsaprot viņa ciešanas, paklanījās un devās uz banketu zāli.

Lēdija Gudridža lūkojās uz brāli ar nešaubīgu lepnumu.

– Ar viņu ir jārunā stingri, citādi viņš tevi samīdīs.

Šķita, ka sieviete gaida atbildi, tāpēc Džeina noteica:

– Jā, lēdija.

– Cik noprotu, jūs esat tās meitenes pavadone, – lēdija Gudridža turpināja un sakārtoja kleitas svārku daļu.

Tagad Džeina atcerējās vēl vienu lēdijas Gudridžas īpašību – viņa bija ārkārtīgi tieša, tāda pati kā Džeina jaunībā.

– Adorna. Jā, viņa ir mana māsasmeita.

– Protams. Melbas meitene. Es nosūtīju līdzjūtības vēstuli un cerēju saņemt atbildi.

Tas bija pārmetums, tomēr Džeina neļāvās vainas izjūtai. Laiks pēc Melbas nāves bija ļoti grūts. Džeinai nācās kļūt par brīvprātīgu Elieizera mājkalpotāju un vienīgo Adornas audzinātāju, turklāt viņu pārņēma nepārejoša vientulības izjūta.

Lēdija Gudridža neparasti vērīgi turpināja:

– Es rīkojos nepieklājīgi, piesaucot tik skumju periodu jūsu dzīvē. – Viņa pacēla monokli un pievērsās balles zālei. Piepeši pūlis pašķīrās, un skatienam parādījās Adorna, it kā lēdija Gudridža būtu to panākusi ar burvju spējām. Namamāte viņu rūpīgi aplūkoja. – Meitene ir ļoti līdzīga Melbai.

– Jā. Viņa ir tikpat skaista kā māte.

– Atšķirībā no Melbas viņa nav gudra. – Lēdija Gudridža paskatījās uz Džeinu. – Tomēr pietiks ar jums.

Džeina nesaprata, ko tas nozīmē, tomēr atturīgi sacīja:

– Paldies, lēdija.

– Lūdzu, beidzot apsēdieties! – Tiklīdz Džeina pakļāvās, lēdija Gudridža turpināja: – Cik noprotu, viņas tēvs ir tirgotājs.

Salikusi rokas klēpī, Džeina atbildēja:

– Adornas tēvs? Jā, viņš ir tirgotājs.

– Žēl, – lēdija Gudridža paziņoja. – Tomēr meitenes mātes dižciltīgā izcelsme, viņas izskats un izturēšanās noteikti trāpīs mērķī. Kā jums izdevās izaudzināt tik pašapzinīgu meiteni?

– Adorna apjauš savu skaistumu, tomēr nesaprot, ka citus daba nav tā apveltījusi.

– Skaidrs. – Lēdija Gudridža vēlreiz nopētīja Adornu.

Šoreiz meitene to pamanīja. Ieraudzījusi Džeinas blakussēdētāju, Adorna iepleta acis un apveltīja abas sievietes ar smaidu.

Lēdija Gudridža apmulsa, ieraudzījusi skaisto smaidu, kas papildināja meitenes jau tā žilbinošo daiļumu.

– Es neapskaužu jūsu pienākumu pavadīt Adornu viņas pirmajā sezonā. Tēviņi ir viņu ieraudzījuši, un drīz sāksies posts.

– Tas ir biedējoši. – Sevišķi pēc nolaupīšanas mēģinājuma. – Tomēr Adorna ir jauka meitene, kura mani mīl un ciena, un viņa manī ieklausīsies.

– Viņa ieklausīsies jūsu padomos par precībām? – lēdija Gudridža zīmīgi jautāja.

Ievainotais pašlepnums uzjundīja Džeinas dusmas, un viņa ielūkojās lēdijas Gudridžas acīs.

– Par manierēm.

Lēdija Gudridža pasmaidīja, un viņas skarbie vaibsti atmaiga.

– Jūs esat pieaugusi, Džeina Higenbotema.

Džeina aptvēra, ka lēdija Gudridža viņu pārbauda.

“Kāpēc?”

– Atgriezies no Pireneju pussalas, mans brālis gandrīz pilnībā norobežojās no augstākās sabiedrības, – lēdija Gudridža sacīja, rūpīgi vērojot Džeinu. – Bija muļķīgi stāties pretī Napoleonam brīdī, kad brālis vēl nebija sarūpējis mantinieku, un es viņu par to brīdināju, ticiet man. Es viņam teicu: “Figij…” – Lēdija Gudridža papliķēja Džeinas roku. – Es viņu joprojām saucu par Figiju.

– Varu derēt, ka viņam tas nepatīk, – Džeina negaidītā mierā atbildēja.

– Nepatīk, bet šad un tad Rensomam ir jānolaižas no saviem marķīza augstumiem. Lai nu kā, es teicu: “Figij, tev ir trīsdesmit četri gadi, tev ir marķīza tituls, tu joprojām neesi precējies un, pats svarīgākais, tu esi ļoti bagāts. Tev vajadzīga sieva.”

Džeina apvaldīja smaidu, iztēlodamās Blekbērna reakciju.

– Vai viņš piekrita?

– Viņš man nekad nepiekrīt. – Lēdija Gudridža pasmaidīja, un pūdera virskārtā parādījās plaisas. – Es esmu desmit gadus vecāka par Rensomu. Tagad viņam būtu jāsaprot, ka man vienmēr ir taisnība. Higenbotemas jaunkundze, pēc balles skulptūra palika manā īpašumā, un es to rūpīgi aplūkoju. – Džeina piesarka, bet lēdija turpināja: – Skulptūra bija ļoti iespaidīga, un tagad mani interesē jūsu izaugsme mākslas nozarē.

Tas Džeinu nemaz nepārsteidza.

– Es nodarbojos ar skicēšanu.

– Nešaubos, ka jums tas ļoti labi padodas. Bet… kā sokas ar tēlniecību?

Par piepešajām skumjām, kas viņu pārņēma, Džeina nelikās ne zinis.

– Es vairs neizmantoju mālu.

– Diemžēl es jau baidījos, ka tā notiks. Izcils talants ir aizlaists nebūtībā, un tas viss mana brāļa aizvainojuma dēļ. Jāatzīst, tagad viņš ir tik nopietns, ka drīzāk gribētos, lai viņš ir tikpat neciešams kā agrāk.

– Viņš ir gana neciešams.

– Hm. – Lēdija Gudridža samiedza acis, un Džeina sajutās neērti. – Kopš brieduma sasniegšanas Rensoms uzskata, ka rīkojas pareizi pat tad, ja tam ir sliktas sekas. Viņa kaislīgā uzvedība jūsu neapdomīgās ciemošanās laikā izpostīja jūsu reputāciju. Domāju, ka tagad viņš gribēs atlīdzināt par pāridarījumu.

– Viņš rīkojas atriebības kāres, nevis kaisles vadīts. – Džeina jutās neomulīgi.

– Dārgā, mani tu neapmuļķosi! Es biju viena no sievietēm, kuras jūs atklāja plašākai sabiedrībai. – Lēdija Gudridža palūkojās apkārt un samiedza acis, tad pasmaidīja un pievērsās Džeinai. – Es zinu, kā izskatās kaisles sekas.

Džeina sajuta karstuma vilni un piesarkumu.

Pēc īsa, nepatīkama klusuma brīža lēdija Gudridža uzlika pirkstu uz Džeinas zoda un pagrieza viņas seju pret sevi. Džeina drosmīgi ielūkojās lēdijai acīs. Tomēr tas bija ļoti īss brīdis. Bija pārāk grūti saglabāt vēsu prātu, tāpēc viņa nodūra skatienu lēdijas Gudridžas klēpī.

– Ļaujiet man minēt. – Lēdija Gudridža spēcīgi pabungāja ar pirkstu. – Jūs kopš tās reizes neesat skūpstījusi citu vīrieti.

Tobrīd Džeina aptvēra, ka gaida Blekbērna atgriešanos, jo tā būtu patīkamāka par šo drausmīgo sarunu.

– Jūs esat tā pati neskartā meitene, kāda bijāt pirms vienpadsmit gadiem. Jūs joprojām esat…

“Lūdzu, nesakiet to, lūdzu, nesakiet to!” Džeina klusībā skaitīja.

– …jaunava! – lēdija Gudridža paziņoja.

Džeina ielūkojās sievietes lepnajā sejā un cerīgi pavērsa skatienu uz banketu zāli… un ieraudzīja blakus stāvam Blekbērnu. Viņš turēja divus šķīvjus un bezkaislīgi klausījās māsā. Džeina gribēja, lai marķīzs viņu izglābj. Viņa negribēja, lai viņš dzird šo sarunu.

– Rensom, – lēdija Gudridža gandarīti iesaucās, – tu atnesi ēdamo!

– Tu man liki to darīt. – Vīrieša skatiens bija piekalts Džeinai.

– Žēlīgā debess, man nav laika ēšanai! – Lēdija Gudridža iztrausās no smalkā krēsla. – Es esmu namamāte, un dejas ir sākušās!

Tā arī bija. Orķestris spēlēja jautru melodiju, bet Džeina to nebija ievērojusi. Tagad viņa redzēja visu – dejotājus, koķetējošās debitantes, alkatīgās pavadones. Tomēr galvenā bija saruna, ko lords Blekbērns noklausījās. Džeina kaunēdamās nodrebēja.

Patiesībā tas likās muļķīgi, jo bija pašsaprotams, ka Džeina ir jaunava. Visas neprecētās sievietes tika uzskatītas par jaunavām. Tomēr šis apzīmējums Džeinu no lepnas vecmeitas pārvērta sievietē ar fiziskām īpatnībām. Iepriekš Džeina bija pārliecināta, ka Blekbērns nedomā par viņas vidukli, gurniem un… citām ķermeņa daļām, bet tagad marķīza skatiens uzkavējās pie viņas krūtīm. Viņa pacēla roku un savilka šalli ciešāk.

Lēdija Gudridža norādīja uz atbrīvoto sēdvietu.

– Rensom, apsēdies te un paēd pats. Higenbotemas jaunkundze, izbaudiet pasākumu! Ar nepacietību gaidu mūsu nākamo sarunu.

Samulsusī Džeina skatījās, kā viņas mocītāja aiziet. Viņa pūlējās izdomāt iemeslu nozušanai, bet apkaunojuma dēļ prāts nedarbojās kā parasti.

– Jūsu šķīvis. – Blekbērns to pastūma Džeinai zem deguna. – Ceru, ka jums patiks manis izvēlētie ēdieni. Sūzana tā aizrāvās ar savu pasūtījumu, ka aizmirsu noskaidrot, ko jūs gribat.

– Izskatās jauki. – Džeina pat nespēja aptvert, kas salikts uz šķīvja. Viņa piesardzīgi paņēma izsmalcināti rotāto Ķīnas porcelāna šķīvi tā, lai nepieskartos Blekbērnam, un cerēja uz kādu austrumniecisku lāstu, kas ievilktu šķīvja turētāju ellē.

Tomēr Blekbērns atdeva šķīvi, un Džeina joprojām bija lēdijas Gudridžas balles zālē. Turklāt viņa arī tur jutās kā ellē.

Vīrietis apsēdās viņai blakus.

– Mandeļu cepumi ir diezgan labi, un tie palīdzēs nomierināt vēderu pēc sarunas ar manu māsu.

Iespējams, ka Blekbērns mēģināja jokot. Džeina palūkojās uz viņa saraukto pieri.

Varbūt tas tomēr nebija joks. Viņa paņēma kaut ko apaļu, plakanu un sausu un nokoda gabaliņu.

– Ļoti garšīgi.

– Tā ir eļļā vārīta aprikoze, – Blekbērns mierīgi paskaidroja.

– Nu… tā tik un tā ir garšīga. – Džeina nosusināja muti ar vīrieša pasniegto salveti, saņēma drosmi un ielūkojās balles zālē. Diemžēl aizdomām bija pamats, jo, pateicoties abu Kvinsiju ģimenes pārstāvju uzvedībai, viņa bija uzmanības centrā. Dāmas izteica minējumus par notiekošo, un Džeina juta neskaitāmu vēdekļu radīto gaisa plūsmu pār saviem sakarsušajiem vaigiem. Sākumā šķita, ka nāksies tikai pastaigāties pa balles zāli un atgriezties pie Adornas, bet situācija tikai pasliktinājās.

Tomēr Džeina nedrīkstēja un neļāva sev kļūt par viegli iebiedējamo meiteni, kāda viņa bija agrāk. Viņa tagad bija nevis biklā muļķe, bet gan mierīgā un nosvērtā Džeina Higenbotema. Pat ja augstākā sabiedrība viņu atcerētos – tā kļuva par reālu iespēju –, sievietes mierīgā izturēšanās, vecmeitas cepure un, pats galvenais, cienījamais vecums viņu pasargātu no vulgāriem minējumiem.

Viņa uzdrošinājās vēlreiz palūkoties uz Blekbērnu. Viņš bija saraucis pieri un sakniebis lūpas. Un rēta nekļūdīgi liecināja, ka šis cilvēks nav dievs.

“Marķīzs ar mani vairs nemanipulēs.”

Džeina nogaršoja cepumu un klusībā apņēmās turpināt iejušanos Adornas garlaicīgās pavadones lomā, lai negribētā uzmanība pazustu.

– Mandeļu cepumi patiešām ir gardi.

– Higenbotemas jaunkundze… – Blekbērna balsī atskanēja tāda pati nepacietība, kādu izjuta arī Džeina. – Es atvainojos par māsas uzvedību. Viņa ir ļoti tieša, jo uzskata, ka lēdijas Gudridžas tituls pieļauj atkāpes no elementārām manierēm.

– Šķiet, ka tas ir iedzimts, – Džeina atbildēja vēsā balsī.

– Ēdiens jūs padarījis kvēlāku… – Blekbērns uzdūra uz dakšiņas brieža gaļas gabalu. – …un bezkaunīgāku. Ja vēlaties, lai uzdodu jautājumus par jūsu aktivitātēm… vai to trūkumu… pēdējo vienpadsmit gadu laikā, jāatzīst, ka es esmu tikpat ziņkārīgs kā mana māsa.

Tobrīd Džeina sāka prātot, kāpēc savulaik uzskatīja šo vīrieti par neatvairāmu.

Viņa pavēra muti, lai atbildētu, bet atskanēja pazīstama balss:

– Džeina!

Pie viņas piesteidzās Vaioleta, kura izskatījās nevis kā lēdija Tārlina, bet gan kā kaislīgā, nepiespiestā draudzene, kāda viņa bija pirms daudziem gadiem. Ap kājām viņai plīvoja kleita no gaiši zaļa batista, viņas mati bija sakārtoti augstā frizūrā, un pleci likās saspringti.

Saņēmusies, Džeina piecēlās kājās. Iepriekš viņa pat nepieļāva iespēju, ka tiks pazīta, bet Blekbērns piespieda ielūkoties patiesībai acīs. Tas bija laika jautājums, un Vaioletas saspringtā sejas izteiksme liecināja, ka nepatīkamais brīdis ir pienācis.

Kad Blekbērns pieklājīgi pieslējās kājās, Vaioleta pat nepapūlējās uz viņu dusmīgi paskatīties un sacīja:

– Viņa ir pazudusi!

Džeina gatavojās katastrofai, bet bija noticis kaut kas daudz sliktāks.

Vaioletas klusā balss panikā drebēja:

– Adorna ir pazudusi.