Читать книгу Nozagtie skūpsti - Kristīna Doda - Страница 11

Rafe sekoja Brūkai, kas pameta publisko autostāvvietu, kur ņudzēja tūristu – pavasara baudītāju drūzma, aizsoļoja pa sānielu un nogāja garām Beltēras portika ēnā novietotajām automašīnām.

Kūrorta viesnīcas galvenā ēka bija būvēta divdesmitajos gados Kalifornijai raksturīgajā spāņu stilā – biezas, zeltaina apmetuma klātas sienas, kas sargāja no vasaras svelmes, māla dakstiņu jumts un zaļi krāsoti logu aizvirtņi. Gadu gaitā ģimene šo celtni bija aizvien paplašinājusi, un tagad to veidoja trīs spārni, kuros izvietotas simt viesiem domātas istabas. Katra nākamā paaudze bija pārveidojusi viesnīcu pēc sava prāta, tāpēc no oriģinālās ēkas bija saglabājušās tikai nedaudzas detaļas, bet pēdējo piecdesmit gadu laikā starp kokiem un vīna dārzos vēl tika sabūvētas arī daudzas atsevišķas kotedžas.

Di Luku ģimene allaž turēja cieņā Kalifornijas vēsturi, kas bija nesaraujami saistīta ar viņu ģimenes hroniku; kāpumi un kritumi, vīnogas un zeme, kvēle un krāšņums.

Viesnīcas parādes ieeja veda uz Pirmo ielu un pilsētiņas drūzmaino centru. Caur aizmugures durvīm varēja nokļūt viesu reģistrācijas zonā. Tur kalpotāji rūpējās par iebraucēju auto novietošanu, ārpusē gaidīja golfa mašīnas, lai aizvizinātu klientus uz kotedžām… Brūka devās turp, pa ceļam pamājot ar galvu izsūtāmajiem, jaunam vīrietim un sievietei neuzkrītošos tumšos golfa kreklos un haki krāsas chinos biksēs, kuri patlaban stūma pie reģistrācijas letes bagāžas ratiņus.

Viņa apstājās un kritisku aci pavēroja, kā darbojas šai dienai izraudzītās Folderolas vīna darītavas pārstāvis, kurš piedāvāja iebraukušajiem viesiem nobaudīt četru vīnu izlasi, apsprieda šo dzērienu plusus un mīnusus, kā arī sniedza interesentiem visu nepieciešamo informāciju.

Kūrortviesnīcas klientiem pastāvīgi bija pieejamas lielas paplātes ar atspirdzinošiem dzērieniem, un kāds bija izlējis limonādi uz spodrinātās betona grīdas. Viena no istabenēm patlaban bija notupusies zemē un uzslaucīja slapjumu.

Brūka nostājās līdzās un uzlika roku uz Medlinas pleca.

Nebija brīnums, ka meitene satrūkās. Viņa atgādināja ielaspuiku – sīka un kalsna, gaišie mati noskūti gandrīz līdz ādai, ap vienas rokas locītavu čūskas tetovējums, kakla sānu daļā aizdzijusi rēta. Uzkopšanas daļas darbinieki sūrojās, ka jaunā kolēģe esot jocīga, tomēr piedeva tai visas dīvainības, jo Medlina strādāja, spēkus netaupīdama, nekurnēdama piekrita aizvietot kolēģus, ja tie vēlējās doties brīvsolī, un vajadzības gadījumā strādāja divas maiņas no vietas, ja tajā brīdī trūka darbinieku.

Brūka jautājoši uzrauca uzaci, un menedžeris aiz letes atbildēja ar galvas mājienu. Kaut arī bija sācies pēcpusdienām raksturīgais viesu pieplūdums, viņš un pārējie darbinieki tika galā nevainojami.

Ievilkusi pirmo īsti dziļo elpu kopš tā brīža, kad Sāras palātā ienāca Rafe, Brūka manīja, ka saspringums atslābst. Viņa bija atgriezusies savā elementā, bija atbildīga par to, lai Beltēras kūrorta viesi justos apmierināti, pienācīgi paēdināti un izklaidēti; viņas padotie prata savu darbu.

Pie konsjerža galda Brūka pagaidīja, līdz viņas vietnieks Viktors Ruizs izklāj padzīvojuša pāra priekšā vīna reģiona karti, kurā iezīmē ieteicamos galamērķus.

– Kā viņš izlemj, kurp tūristiem doties? – pavaicāja Rafe.

– Ja atbraucēji zina, kādiem vīniem dod priekšroku, mums rodas atspēriena punkts. Bet bieži vien ļautiņiem nav ne jausmas, kas īsti tiem ir pa prātam – Cabernet vai Carignan, baltais vai sarkanais, vai varbūt vīns viņiem negaršo vispār. Tad uzdevums kļūst sarežģītāks. Restorānos viss notiek vienkāršāk. Ikviens zina, kādiem ēdieniem dod priekšroku, lai gan reizēm cilvēki melo, jo grib izlikties izsmalcināti. – Piepeši rinda pie galdiņa izstiepās garumā, jo klāt pienāca vēl četri pāri, bet no lifta patlaban izkāpa jauns puisis un meitene, kas izskatījās gaužām apjukuši un noraizējušies. – Vai tu mani atvainosi? – Brūka negaidīja atbildi. Pēcpusdienās uz personāla pleciem gūla divkārša slodze, un katrs darīja visu, ko vien spēja; ja Rafem tas sagādā neērtības… hmm, lai tā būtu.

Nostājusies aiz galda, viņa vispirms apkalpoja lielāko viesu grupiņu, rezervējot šiem četriem pāriem vietas uz vīna reģiona apskates ekskursiju nākamajā dienā. Tad palīdzēja divām vecākām dāmam pasūtīt galdiņu Speak–Easy’s Cajun restorānā, diviem jauniem vīriešiem jau krietnās burās parādīja ceļu uz peldbaseinu, tiesa, piekodinot vispirms pieteikties dežurējošai slīcēju glābējai. Visbeidzot Brūka apskatījās, kur palicis puisis un meitene, un ieraudzīja, ka pārītis sarunājas ar Rafi. Jaunieši smējās, māja ar galvu un vairs nešķita tik noraizējušies.

Jauki, šis taču bija ģimenes uzņēmums. Nepieciešamības gadījumā arī Rafe varēja te pielikt savu roku.

Brūkas skatiena pavadīts, Rafe izveda jauniņos viesus uz Beltēras galvenās ielas, kur žestikulējot norādīja vajadzīgo virzienu.

Kad viņš atgriezās vestibilā, drūzma piepeši bija apsīkusi, ļaujot Viktoram, Rafem un Brūkai atviegloti uzlūkot citam citu.

Abi vīrieši, kas tuvojās viens otram, lieliski apzinājās savu vērtību.

Brūka iepazīstināja: – Rafe, šis ir Viktors Ruizs, mans vietnieks, bet pēdējā laikā arī mana darbiem pārlieku apkrautā labā roka. Kopš Sāra guļ slimnīcā, es bieži uzturos pie viņas, un Viktors šeit raujas vai pušu. – Kamēr abi vīrieši sarokojās, viņa paskaidroja Rafem: – Viktors ir no Paragvajas, apguvis amatu un strādājis labākajās Dienvidamerikas viesnīcās. Kad atpūtos Buenosairesā, pie viena pavēroju viņu darbā. Viktors pazina slavenības, vienmēr prata pateikt īstos vārdus, vadīja savus padotos taktiski un neuzkrītoši. Tāpēc es ņēmu un pārvilināju viņu uz Savienotajām Valstīm.

Viktors nozibināja acis un palocījās uz viņas pusi. – Mīļu prātu ļāvu, lai mani pārvilina, it īpaši tāpēc, ka tas deva iespēju strādāt kopā ar starptautiski pazīstamu profesionāli.

– Tu esi pārāk laipns. – Brūka juta, ka Rafe vēro viņus bez smaida sejā. – Viktor, kāpēc tu man sūtīji peidžera ziņu?

– Es nesūtīju, – Viktors atbildēja.

– Tiešām? – Brūka izvilka aparātiņu un pārbaudīja. – Bet kāds tomēr sūtīja. Es atļāvu to darīt tikai tev, tāpēc nospriedu…

– Nē, bet ja reiz tu esi šeit… – Viktors sāka runāt par problēmām, kas kūrortviesnīcas darbā radās vai ik dienu, bet ko lieliski spēja atrisināt pats saviem spēkiem.

Brūka klausīdamās rauca pieri. Ja Viktors nebija sūtījis ziņu, kurš tad? Pavisam nedaudzi zināja viņas numuru, un tiem visiem bija stingri piekodināts netraucēt, kamēr viņa atrodas slimnīcā pie Sāras. Brūka pārtrauca Viktoru. – Vai radusies problēma, kam nepieciešama mana iejaukšanās?

– Tikai viena. Ieradusies viešņa, kas vēlas runāt ar tevi, un vienīgi ar tevi. – Sacītais izklausījās nopietni, bet Viktora acis nerātni iezibējās. Viņš pameta ar roku vajadzīgajā virzienā.

Brūka nogriezās ap stūri un pārlaida skatienu krāšņajai telpai, kurā Noa bija iekārtojis viesnīcas foajē.

Trīs divdesmit pēdu augstas stikla sienas pavēra skatu uz dārziem ar tik bagātīgi krāšņu un krāsainu augu valsti, ka ikviens apmeklētājs jutās kā paradīzē nonācis. Ceturto sienu veidoja plats kamīns no grīdas līdz griestiem, abpus tam atradās durvis uz liftiem un reģistrācijas zonu. Telpas vidū bija ierīkots neliels bārs, rītos foajē tika pasniegtas kontinentālas brokastis, bet vakaros piedāvāti dzērieni. Ikviens sēdeklis nodrošināja viesiem maksimālas ērtības. Apmeklētājiem tika piedāvāts avotūdens un mazās Āzijas bļodiņās pasniegtas sālītas zaļās sojas pupiņas. Šeit taču bija Kalifornija, holistiskas pārtikas, vides tīrības un sakāpināta snobisma valstība.

Viktors vēlreiz pamāja ar roku. – Atgriezusies tava itāliešu draudzene.

– Mana itāliešu draudzene? – Brūka ar skatienu pārmeklēja telpu, līdz pamanīja spilgti rudu cirtu mākoni. – Frančeska? Atgriezusies Frančeska?

– Frančeska? Vienīgā man pazīstamā Frančeska ir… Ak Dievs! – Pirmo reizi pēc Rafes ierašanās Beltērā radās iespaids, ka viņam kājas atsakās klausīt. Pirms Brūka paguva iesteigties foajē, viņš satvēra tās roku. – Mana māte? Vai ieradusies mana māte?