Читать книгу Nozagtie skūpsti - Kristīna Doda - Страница 5

Trīs brāļi cits pēc cita izbira gaišajā, zaļi krāsotajā slimnīcas gaitenī. Kad aizcirtās palātas durvis, visi atviegloti uzelpoja. Tad Eli un Noa pagriezās pret Rafi.

– Cilvēk, kur tu biji aizķēries? – Eli jautāja.

– Nonna uztraucās par tevi, – Noa piebalsoja.

Eli iebelza pa brāļa labo, bet Noa pa kreiso roku.

– Ei! – Rafe saberzēja bicepsus. Skaidrs, ka tur paliks zilumi, tomēr viņš apzinājās, ka dunkas pelnītas.

Pēc tam Eli aplika vienu roku brālim ap kaklu un sāpīgi patrina viņa pakausi ar pirkstu kauliņiem, bet Noa pa to laiku mafiozo stilā noskūpstīja viņu uz abiem vaigiem. Protams, Rafe pretojās, jo tā bija pieņemts, tomēr darīja to ne īpaši dedzīgi. Kad Eli palaida viņu vaļā, visi trīs smaidīja.

Smaidīja arī medmāsas savā postenī.

Rafe pieklusināja balsi, jo lieliski zināja, cik strauji šajā pilsētiņā izplatās tenkas. – Biju Kirgizstānā. No turienes nav iespējams tik ātri tikt projām. Vispirms man vajadzēja sameklēt kādu, kurš mani aizstāj, pretējā gadījumā tai meitenei būtu… – Viņš ierāva elpu. – Lai paliek. Es ierados, cik ātri spēju.

– Es domāju, ka tu esi pielicis punktu tamlīdzīgiem apsardzes darbiem. – Eli bija trīs gadus vecāks, piedzimis Gavino di Lukas pirmajā laulībā ar čīliešu aktrisi un skaistuma karalieni, kura, uzzinot par vīra dēku ar sievieti, kas vēlāk laida pasaulē Rafi, mēģināja nogalināt lauleni ar virtuves nazi – starp citu, šis skandāls izrādījās lieliska reklāma Gavino kino karjerai. Pēc četriem cietumā pavadītajiem gadiem viņa nolaupīja savu dēlu no vecāsmātes mājas. Gadiem ilgi neviens nezināja Eli atrašanās vietu…

Viņš pats nekad nepieminēja šo prombūtnes laiku. Itin nekad.

– Man piezvanīja armijas laiku draugs, – Rafe īsi paskaidroja. – Viņa meita ir Gaisa spēku helikoptera pilote, kuras lidaparāts nogāzās netālu no Ķīnas robežas. Nemiernieki. Reliģiskie fanātiķi. Ķīnieši. Tie visi gribēja viņu dabūt savos nagos. Es mēdzu izpalīdzēt, kad vien tas iespējams.

Vecākais un jaunākais brālis pamāja ar galvu, tad visi trīs parāvās malā, kad garām drūmu seju padrāzās Keila Garsija, kura atvēra Sāras palātas durvis.

Īsajā mirklī, pirms tās aizcirtās, Rafe paguva pamanīt, ka Brūka, noliekusies pār gultu, runā ar Sāru un glāsta viņas matus.

Cik vien Rafe sevi atcerējās, vecāmāte allaž bijusi viņa stiprais balsts, cilvēks, uz kuru paļauties, cilvēks, kas viņu vienmēr atbalstīs un mīlēs. Un tagad viņa bija cietusi nelietīgā uzbrukumā.

Nonna slimnīcas gultā, Brūka viņai līdzās… abas sievietes iemiesoja sevī visu, kas Rafem dzīvē bija dārgs.

Ja vien viņš nejustos tik vainīgs par to, ka savulaik devies projām… arī par to, ka tā īsti nav bijis Beltērā pat tad, kad it kā uzturējies šeit.

Durvis aizcirtās, un di Luku brāļi, kļuvuši nopietni, devās uz tukšo uzgaidāmo telpu gaiteņa galā.

Tur visi trīs mulsi nopētīja vecmodīgo kafijas automātu.

Eli nopūtās. – Kafetērijā pasniedz mazliet labāku kafiju.

– Nevaru nekur iet, man jāsagaida Brūka. – Nonnas palātā Rafe tūdaļ bija pamanījis Brūku, kas rāmi sēdēja telpas stūrī, un ievēroja, ka viņa izskatās nogurusi, ir tērpusies džinsos, baltā pogājamā kreklā un bāli sārtās teniskurpēs. Tomēr tā īsti nebija palūkojies uz viņu. Tobrīd svarīgāk bija veltīt visu iespējamo mierinājumu un sirsnību Rafes vecaimātei.

Taču tagad priekšplānā izvirzījas cits uzdevums – atrast uzbrucēju un tad… atkal būt kopā ar Brūku, klausīties viņas balsī, elpot vienu gaisu ar viņu, alkt pēc citas dzīves un apzināties, ka to iegūt ir neiespējami.

Jo pirms daudziem gadiem Brūka bija pavēstījusi, ka negrib savā dzīvē vīrieti, kurš briesmas padarījis par savu profesiju. Ka nevēlas klaiņot pa pasauli kopā ar viņu. Nevēlas gaidīt un raizēties par vīru, gluži kā bērnībā bija raizējusies par saviem vecākiem.

Brūka zināja, ko vēlas vai nevēlas no dzīves. Tolaik viņš bija ar to samierinājies, tomēr ikviena tikšanās reize apstiprināja, ka tieši šī sieviete viņam ir īstā un vienīgā.

Brūka bija iesakņojusies Belaveli, un šīs saknes ieaugušas jo dziļi.

– Vai nonnas stāvokli mediķi uzskatīja par ļoti bīstamu? – Rafe vaicāja brāļiem. Kokšāltau kalnos saņemtā vēsts par uzbrukumu sākumā šķita gluži vai neticama. Klīstot tālos pasaules ceļos, Belaveli ieleja un nonnas māja viņa atmiņā allaž zaigoja siltā mirdzumā kā nesatricināma miera un drošības osta.

– Mums likās, ka zaudēsim viņu. – Noa drebošām rokām piepildīja trīs kafijas tases sev un brāļiem.

Nelietīgais uzbrucējs bija atņēmis Sārai drošības sajūtu, vienlaikus nolaupot Rafem mierinošos maldus par vecāsmātes nemirstību un mājām, kur viņš būs gaidīts vienmēr.

Rafe parūpēsies, lai šis noziedznieks nožēlotu to, ka vispār nācis pasaulē. Viņš sakļāva plaukstas ap kafijas tasi, tās siltums mazliet nomierināja. – Ko jūs man vēl neesat pastāstījuši par uzbrukumu?

– Sasodīts, nav nekā stāstāma. Ne mazākā sīkuma. – Iedzēris kafijas malciņu, Eli noskurinājās par dzēriena pretīgo garšu.

– Mūspusē vardarbība nav ierasta lieta. – Noa bija Beltēras kūrorta direktors, tālab viņam iznāca darīšana gan ar pilsētas, gan štata varas iestādēm. – Protams, gadās pa narkomānam vai iedzērušam tūristam, palaikam tiek apzagts kāds veikals, bet šādi uzbrukumi gan nenotiek. Poličiem trūkst darbinieku un aprīkojuma, lai atklātu tik nopietnus noziegumus.

– Sadabū man policijas ziņojumu. – Atcerējies, ka runā ar saviem brāļiem, nevis padotajiem, Rafe piemetināja: – Lūdzu, varbūt tu varētu man sadabūt policijas ziņojumu?

Eli sameklēja savu viedtālruni un nospieda vairākus taustiņus. – Pārsūtīju to tev. Vai apskatīsies tūlīt?

– Nē. – Visticamāk, ka ne. – Vispirms gribu izdarīt pats savus secinājumus, ko nesaduļķotu citu vērojumi un spriedumi.

– Braiens Djūpejs apgalvoja, ka vainīgs varot būt kāds klaidonis, – Noa teica. – Un jāatceras, ka viņš ir policijas priekšnieks.

– Policijas priekšnieks ir Dopejs1? – Rafe teju neticēja savām ausīm.

Eli iesmējās, atcerējies skolas laiku iesauku. – Jā, bet tagad mēs to izrunājam kā “Djūpejs”.

– Bet kas liek Dopejam tā domāt? Tiesa, viņš vienmēr bijis idiots. – Rafe acumirklī izmeta no prāta minēto personu.

– Tas gan, bet viņam garšo nonnas cepumi, – Noa bilda. – Rafe, Braiens patiešām darīja, ko spēja, bet zaglis, vai kas nu tas bija, aiz sevis nav atstājis nekādas pēdas. Policisti pat mēģināja meklēt pirkstu nospiedumus, tomēr palika bešā.

– Tātad noziedznieks valkājis cimdus un nebūt nav parasts narkomāns, kas zog, lai dabūtu nākamo devu. – Rafe uzlūkoja brāļus; atzvēlušies pret sienu, abi vaikstījās par nebaudāmo dziru.

Iedzēris malciņu, viņš nosprieda, ka tik ļauni nemaz nav. Kafija bija rūgta un pliekana, bet vismaz karsta.

Tiesa, ko viņš no tā sajēdza? Kirgizstānā uz katra stūra neatrodas Starbucks kafejnīcas.

– Un ja nu Braienam taisnība? Ja nu noziegumu izdarījis kāds, kas nejauši ieklīdis mūspusē? – Noa šķita nomierinājies, kaut arī, spriežot pēc izskata, pēdējās dienas bija aizvadījis nerimtīgu raižu ēnā.

– Tādā gadījumā nonna par mums nebaiļotos. – Rafe atcerējās viņas sacīto: “Viņiem ir naži. Viņiem ir šaujamie. Pagājuši tik daudzi gadi, bet viņa dusmas nav rimušas…” – Kam īsti dusmas nedod miera? Vai Marino klanam?

– Viņiem nesavaldība ir asinīs, toties pietiek godaprāta nebrukt virsū vecām dāmām, – Noa iebilda. – Toties vecais un ļaunais riebeklis Džozefs Bjankini ir palicis pēdējais savā ģimenē, un es nudien nesaprotu, kālab viņam vajadzētu sākt visu no jauna.

– Tādā gadījumā saki, par ko viņa runāja? – Rafe neatlaidās.