Читать книгу Nozagtie skūpsti - Kristīna Doda - Страница 2

Kad Sāra di Luka pameta pilsētu, lai stūrētu auto mājup pa līkumoto lauku ceļu, viņa iztēlojās, ka saklausa pat to, kā jaunās lapiņas ar pūlēm spraucas laukā no vīnogulājiem. Caur nolaisto logu salonā ieplūda vējš, kas smaržoja pēc svaigi uzartas zemes un tikko nopļautas zāles piesaulē, bet vēsais gaiss pieglaudās kaklam kā izmeklēti smalka kažokāda. Koši zaļās vīnogulāju rindas lika lūpām pavērties smaidā – vēl viens gads, vēl viens pavasaris, vēl viena diena. Viņas vecumā tam visam bija nozīme, un apkārtnes ainava dāvāja tādu prieku, ko nespētu aizstāt itin nekas cits.

Apstādinājusi auto pie savas simt desmit gadus vecās lauku mājas, kas slējās uz pakalna Belaveli ielejas tālākajā galā, Sāra izkāpa no Ford Mustang ar paceļamu jumtu. Auto viņa bija pirkusi jaunu tūkstoš deviņi simti sešdesmit septītajā gadā. Oficiāli mašīnas krāsa skaitījās “pleiboju rožainā”; viņas mazdēli gan bija iedēvējuši to par “puprozā”. Viņa smējās – puikas paliek puikas –, un brauca gadu no gada lēnāk. Refleksi, jūs jau saprotat.

Vecums nav domāts mīkstčauļiem.

Šis teiciens nekad neizpalika telefona sarunās ar viņas svainēm. Ja vien tas nebūtu tik sasodīti patiess…

Sāra uzkāra rokassomu uz elkoņa un izcēla no pasažiera sēdekļa iepirkumu maisus, tad uzmeta skatienu plašā, balti krāsotā lieveņa kāpnītēm. Pakāpieni šauri un stāvi, gaužām neatbilstoši mūsdienu celtniecības kodeksam, bet tāds neeksistēja, kad sīkstie ieceļotāji plēsās vai pušu, Kalifornijas centrālās ielejas svelmē būvēdami savus mājokļus. Šī ēka ar augstajiem griestiem, šaurajiem logiem, krāšņi rotātajām apmalēm un dziļu pagrabu savulaik tika uzskatīta par īstu modernas lauku mājas iemiesojumu.

Uzkāpusi lievenī, Sāra nometa pie ārdurvīm rokassomu un iepirkumu maisus, tad ieslīga lielā šūpuļkrēslā un pārlaida skatienu ielejai, kas aizlocījās starp mežainajiem Centrālās Kalifornijas pakalniem. Auglīgās ieplakas auklēja savā klēpī dārzus, kas izšķērdīgi zaļoja no kalniem noskalotās leknās augsnes slāņos. Bet ielejas augstākajās nogāzēs visur vīdēja melnu akmeņu izvirzījumi, gluži kā zemes kauli, tie šķita metam izaicinājumu vīnogulājiem, kuru saknēm bija atvēlēta gaužām skopa zemes kārtiņa. Šie sīkstie vīnogulāji riesa vislabākās ogas, no tām darītais vīns divdesmitā gadsimta sākumā bija padarījis di Luku vārdu slavenu.

Kad nāca alkohola aizlieguma gadi, varas pārstāvji sadragāja viņu vīna mucas un iznīcināja iespēju vairot ģimenes turību.

Sāra šūpojās krēslā, bet lieveņa grīdas dēlis žēli čīkstēja, itin kā justu viņas sāpošo muguru un trīcošās kājas.

Tūkstoš deviņi simti divdesmit pirmajā gadā di Lukas uzņēmās pārdrošu risku un atvēra Beltēras kūrortu, atpūtas vietu naudīgiem ļaudīm, kas ieradās no Sanfrancisko un Sakramento, bet trīsdesmitajos gados arī no plaukstošās Holivudas. Šeit bagātnieki izklaidējās, atslābinājās, tika visvisādi lutināti. Tagad kūrorta komplekss atgādināja dārgakmeni vīnogulāju vidū un bija uzskatāms par di Luku ģimenes bagātības un ietekmes stūrakmeni.

Sāras sirdi pildīja lepnums, apzinoties, cik dziļas saknes viņas ģimene laidusi šajā ielejā, cik daudzi šīs pasaules bagātie un slavenie brauc atpūsties Beltērā.

Bet vienlaikus viņa skuma pēc senajām dienām, kad šī vīndaru valstība bija kluss, laucinieciski mājīgs nostūris.

Varbūt šāda nostalģija bija uzskatāma par vēl vienu vecuma vēstnesi? Gluži kā pagurums, kas pārņēma Sāru pēc ikdienišķa brauciena uz pārtikas tirgotavu?

Nelaime tā, ka viņa nedrīkstēja pasūtīt pārtikas piegādi mājās vai palūgt kādu no jaunākajiem kūrorta darbiniekiem sagaidīt viņu pēc veikala apmeklējuma, lai sanestu pirkumus virtuvē. Pietika vienreiz to izmēģināt, un stundas laikā visi trīs viņas mazdēli ieradās pārliecināties, vai vecāmāte nemirst, kādas bīstamas kaites pievārēta.

Viņa mira, bet no vecuma, un nāve ieradīsies tai noliktajā laikā. Taisnību sakot, mūsdienās astoņdesmit gadi nebūt neskaitījās tik ievērojams vecums.

Sāra novaidēdamās izstiepa kājas.

Protams, tas nebija maz.

Vienmēr darbīga un kustīga, viņa arī tagad bija gluži labā formā. Tikai… Sāra nikni paglūnēja uz savām kurpēm, neglītiem un izturīgiem apaviem, kas dāvāja pēdām visdrošāko atbalstu. Palaikam tomēr radās vēlēšanās uzaut augstpapēžu kurpītes un padejot.

Lai uzberztu tulznas, vai?

Nebija nozīmes sūroties. Citiem klājas vēl sliktāk. Ja Sāra padosies laiskumam, pārtrauks pati iepirkt pārtiku un automašīnā doties uz baznīcu, mazdēli drīz vien ievīstīs savu vecomāti tik blīvā uzmanības un rūpju kūniņā, ka no viņas vairs nebūs nekādas jēgas. Ar jaunu sparu Sāra pievērsās neatliekamajam uzdevumam novietot pārtiku vēsumā, pirms tveicē nav atlaidušies saldētie zirnīši un izkusis saldējums.

Ar piepūli uzslējusies kājās, viņa paņēma pirkumus, atvēra ārdurvis un nokļuva puskrēslā grimstošajā hallē, atstāja aiz muguras viesistabu kreisajā pusē un guļamistabu labajā, tad pagāja garām vannasistabai un otrai guļamistabai, līdz nonāca plašā, vecmodīgi iekārtotā virtuvē. Visas ierīces bija jaunas un modernas, bet zēni bija vēlējušies atjaunot arī pārējo, proti, nomainīt vecās puķotās tapetes, virtuves skapīšus un letes, tomēr Sāra bija strikti atteikusies. Jo tad viņi uzstātu, ka vecaimātei jāpārceļas uz kūrorta viesnīcu, lai izvairītos no remonta laikā neizbēgamā jucekļa un neērtībām.

Laiku pa laikam Sāra devās turp, lai izpeldētos viesnīcas baseinā, izbaudītu masāžu spa centrā, sastaptos ar kūrorta viesiem. Tomēr lieliski apzinājās, ka viņas vecuma cilvēks, kas spiests uz mēnesi pamest savas mājas, pastāvīgi ilgosies pēc miera un klusuma, ko nodrošina netraucēta eksistence savā nodabā.

Zēni apgalvoja, ka viņa esot izolēta no dzīves.

Viņa apliecināja, ka jūtas apmierināta.

Nometusi rokassomu un iepirkumus uz galda, Sāra mazliet nobrīnījās, ka pagraba durvis ir atvērtas – savādi, bet viņa neatcerējās, ka atstājusi tās vaļā – un devās iegrozīt krānu pret izlietnes vidu. Laikam šīrīta steigas dēļ tas palicis šķībi. Viņa paraudzījās pa logu pagalmā.

Zēnus mūždien nomoka visvisādas raizes. Tagad viņi vēlējās pagarināt piebraucamo ceļu apkārt mājai, lai Sārai nenāktos mērot tik garu ceļu ar smagajām iepirkumu somām, bet tad vajadzētu nocirst zaļoksno ozolu, kas auga pagalmā.

Raženi sakuplojušo mūžzaļo koku tūkstoš deviņi simti otrajā gadā bija iestādījusi pirmā di Lukas kundze, kura togad apprecējās ar Ipolito di Luku un ienāca šajā namā kā jauna sieva.

Gluži kā māja, ieleja un pati Sāra, arī ozols, pārcietis vētras, ugunsgrēkus un sausumu, pārticības un trūkuma gadus, bija kļuvis vecs un sīksts. Tā lapotnes trizuļojošā paēnā bija rotaļājušās, izaugušas un darbojušas daudzas di Luku ģimenes paaudzes. Sāra nemūžam neļautu iznīcināt nedz ozolu, nedz arī vecuma dēļ panīkušos rožu krūmus, ko tūkstoš deviņi simti četrdesmitajā gadā no Anglijas atsūtīja jaunais Džozefs di Luka, viņas vīra brālēns. Karš bija izdzēsis jaunekļa dzīvību. Sena, tomēr joprojām dzīva sāpe. Ak, nemaz nepieminot to, ka nedrīkstēja aiztikt amariļļus, ko zēni uz Ziemassvētkiem audzēja podos un pēc tam izstādīja laukā…

Gar vaigu noglaudās vēsa gaisa pūsma.

Sāru ķēra stindzinoša atskārta.

Pagraba durvis ir vaļā.

Viņa pagriezās. Jā, tās patiešām vīdēja pretī kā tumša rīkle, caur kuru iespējams nokāpt bezlogu pagraba tumsā.

Kāpēc pagraba durvis ir atvērtas?

Viņa nebija atstājusi tās vaļā. Noteikti ne. Vecajā namā Sāra bija uzaudzinājusi dēlu un trīs enerģiskus mazdēlus; tolaik stāvās trepes un aukstā betona grīda to lejasgalā bija biedējusi viņu vai līdz nāvei. Viens kritiens, un bērna galvaskauss būtu pušu. Tomēr to viņa zēniem neteica, jo šādi vārdi tiktu uztverti kā izaicinājums. Tā vietā Sāra paskaidroja, ka pagrabā glabājot savus vīnus, kuru nobriešanai nepieciešama tumsa un vēsums. Mazie saprata. Ja di Luku ģimenē kaut kas tika uztverts nopietni, tas bija vīns.

Viņas vīns… vīna pudeles…

Sirds sažņaudzās.

Viņa nekad neatstāja krānu šķībi. Un atcerējās, ka šorīt bija pabeigusi mazgāt traukus, noslaucījusi izlietni ar mitru trauku dvieli un pagriezusi krānu kā pienākas.

Asinsspiediens strauji paaugstinājās, nejauki sareiba galva. Nenovēršot skatienu no atvērtajām pagraba durvīm, Sāra virzījās projām no izlietnes.

Kāds bija uzturējies viņas mājā. Varbūt joprojām atradās šeit.

Skatiens pārslīdēja telpai. Viņa neieraudzīja neko neparastu. Neieraudzīja nevienu.

Jātiek laukā no šejienes.

Rokassoma un auto atslēgas atradās uz galda.

Lai kas būtu nelūgtais apmeklētājs, viņš bija projām. Jācer, ka projām.

Strauji, bet klusi Sāra piegāja pie galda, lai paņemtu vajadzīgo.

Apbrīnojami, cik spēji pagaist visas vainas un nogurums, kad uzrodas nepieciešamība tikt projām.

Sāra apņēmīgi pagriezās uz pagalma puses durvīm, pa ceļam somiņā taustīdamās pēc mobilā telefona. Nācās nolaist skatienu, lai meklēto ieraudzītu, un tajā brīdī nočīkstēja pagraba durvis. Viņa pavērās atpakaļ un redzēja tās nošūpojamies virās.

Sārai tuvojās vīrietis, tam rokā metāla stienis. Uzbrucējs atvēzējās, tēmēja viņai pa galvu.

Sāra aizsargādamās pašāva priekšā elkoni.

Sekoja sitiens.

Caur nerviem izbrāzās griezīgu sāpju vilnis.

No sāniem saņemtais sitiens trieca uzbrukuma upuri pret sienu.

Par laimi, apmetums zem puķotajām tapetēm bija tik vecs, ka sabirza vietā, pret kuru atsitās viņas galva. Par laimi…

Sāru atžilbināja saules stari sejā. Krietnu brīdi viņa nesaprata, kālab guļ virtuvē uz grīdas un redz tikai ar vienu aci?

Un tad spēji atgriezās atmiņa.

Iebrucējs. Tikt laukā!

Sāra uzslējās sēdus. Labā roka nevarīgi noslīga gar sānu. Cits pēc cita uzplūda sāpju viļņi. Gribējās izvemties, bet viņa neuzdrošinājās to darīt, jo baidījās kustēties. Baidījās arī palikt šeit. Viņa ieklausījās pierastajā mājas klusumā, tad apjauta, ka seju apvēdī silta vēsma, un piesardzīgi pagrieza galvu.

Pagalma puses durvis vaļā.

Ļaundaris bija projām.

Lēni jo lēni – katra kustība bija mokoši sāpīga – viņa atkal atslīga guļus, veca, ievainota sieviete, kas nevēlas skatīt vaigā to, kas vēl gaidāms.

Sāra gulēja aizvērtām acīm, cīnījās ar nelabumu un mēģināja vēsu prātu izvērtēt situāciju.

Ja uzbrucējs vēl atradās tuvumā, viņai draudēja briesmas. Tomēr viņš būtu varējis itin viegli piebeigt savu bezsamaņā guļošo upuri, un tas ļāva domāt, ka tagad ļaundaris ir pametis nozieguma vietu.

Vai šim nelietim bija uzdots Sāru ievainot viņai par biedinājumu, vai arī uzbrukums noticis panikas uzplūdā? Cerams, ka vainojama panika, citādi bail pat iztēloties elles ugunis, kurās degs šī neradījuma dvēsele, ja viņš no brīva prāta piekritis ielauzties namā un uzbrukt vecai sievietei.

Bet vēl vairāk viņai negribējās domāt par cilvēku, kurš, visticamāk, bija pasūtījis šo uzbrukumu. Tiesa, viņa dvēsele bija nolādēta jau pirms daudziem gadiem.

Lai cik skaudri mocīja sāpes, vajadzēja piecelties, tikt pie telefona, piezvanīt… Apžēliņ, viņas mazdēli būs satriekti, kad uzzinās par notikušo.

Tomēr izvēles nebija, uz grīdas vīdēja asiņu traipi, un viņa gandrīz nešaubījās, ka dabūjusi smadzeņu satricinājumu. Sāra atkal lēni atvēra acis, nē, vienu aci.

Uff… plauksta bija instinktīvi sažņaugusi mobilo telefonu. Malacis, Sāra.

Piemiegusi redzīgo aci, Sāra sameklēja uz skārienjutīgā ekrāna ciparus deviņi, viens, viens un runāja ar dispečeri, kura, protams, pazina zvanītāju, gluži kā teju ikviens Belaveli iedzīvotājs. Kad saruna bija galā, Sāra zināja, ka nav jāapgrūtina sevi ar zvanīšanu mazdēliem. Baumu telefons darbojās bez aizķeršanās, tātad drīz vien viņi būs klāt.

Sāra rūpīgi uzmeklēja vajadzīgos numurus, lai veiktu konferences zvanu un sazinātos ar savām svainēm – viena dzīvoja Fārailendā, otra Vašingtonas štata piekrastē.

Viņa netērēja laiku, lai sasveicinātos, bet gluži vienkārši pateica to, kas bija jāpasaka. – Tas sākas atkal.