Читать книгу Nozagtie skūpsti - Kristīna Doda - Страница 12

– Viņa šeit atpūšas bieži. Atvaino mani, – Brūka atbrīvojās no Rafes tvēriena, – iešu sasveicināties ar savu viešņu.

Viņa iesoļoja stiklotajā telpā.

Augstā debess, Rafe mācēja viņai krist uz nerviem. Kaitinošs, skaists un viņai pārlieku bīstams… it visā. Viņa klātbūtnē vajadzēja kontrolēt savus vārdus un izturēšanos, jo viņš allaž vēroja Brūku pārlieku cieši un vērīgi.

Tuvojoties galdiņam, viņa klusi pasauca: – Frančeska!

Ar izkoptu dejotājas kustību uzrunātā pagriezās, apbrīnojami skaisti veidotā seja atplauka priekā. Sieviete piecēlās. Viņa bija tērpusies nevainojama piegriezuma krēmkrāsas biksēs un melnā svīterī ar V veida izgriezumu; apģērbs skaisti apkļāva ikvienu ķermeņa izliekumu. Kājās melnas kurpes ar tik augstiem papēžiem, ka Brūka uz tādiem nespētu paspert ne soli. Turpretī Frančeska kustējās tā, it kā apavi būtu viņas kāju pagarinājums. Dāvājusi Brūkai parfīma piesātinātu apskāvienu, viņa ierunājās ar sulīgu itāliešu akcentu: – Brūka! Mīļā meitene, beidzot es tevi atkal satieku. Apvaicājos pēc tevis, bet tavs draugs Viktors man pateica, ka tu esot pie Sāras. – Frančeska atliecās, viņas asaru pilnās acis sastapa Brūkas skatienu. – Tāda nelaime tik brīnišķīgam cilvēkam. Viņa bija viens no diviem labumiem, ko ieguvu no savas laulības ar bastardo Gavino di Luku.

– Nespēju pat iztēloties, kas bija tas otrs, – Brūka pastrupi atteica.

Frančeska palūkojās pār viņas plecu. – Rafaelo! Manu mīļo zēn, tu esi šeit! Tā jau es cerēju. Mēs tik sen neesam redzējušies. – Viņa apmeta rokas ap dēla izvairīgi saspringto augumu.

Rafe saviebās un izteiksmīgi pacēla acis pret debesīm.

Viņiem pievērsās visi skatieni, un Rafe ienīda scēnas. – Apsēdīsimies, – viņš ierosināja.

– Protams, dārgais, citādi mēs padarām sevi citiem par apsmieklu. – Pagriezusies Frančeska piemiedza Brūkai ar aci.

Rafe atvilka krēslu vispirms mātei, tad Brūkai, un viņai steigšus nācās noslēpt smaidu.

Šis vīrietis pazina Brūku pat pārāk labi, savukārt Frančeska pazina savu dēlu. Viņa nereti mēdza uzrīkot teatrālas scēnas, lai tādējādi manipulējot iegrozītu visu pa savam prātam un piespiestu Rafi uzvesties tā, kā piedien mīlošam dēlam.

Kad trijotne iekārtojās pie galdiņa, Frančeska pievērsa lielo, eksotiski ieslīpo acu skatienu viņiem un starojoši pasmaidīja. – Cik patīkami atkal redzēt jūs kopā! Tik jaunus, kaislīgus, nevainojami saderīgus. Kā ir, vai kaisle joprojam sit tikpat augstu vilni?

Vai dieniņ… Brūkai bija piemirsies, cik šausminoši atklāti mēdz izteikties Frančeska. Turklāt viesmīlis, kas tuvojās, lai ielietu glāzēs ūdeni un pieņemtu dzērienu pasūtījumu, pēkšņi sastinga pussolī kā burvības varā nonācis; puisis katrā ziņā bija dzirdējis Frančeskas izsaucienu. – Tagad mana gaume ir nobriedusi, – Brūka teica. Atceroties nesen saņemtos skūpstus uz Sāras nama lievenēm, viņa neuzdrošinājās paraudzīties uz Rafi, tomēr negrasījās pieļaut, ka Frančeska satricina viņas pašpaļāvību. – Trent!

Viesmīlis tūdaļ pievērsās Brūkai.

– Frančeska, varbūt dzersi vēl tasīti espreso kafijas? – viņa piedāvāja. – Bet varbūt tu labāk gribētu glāzi vīna?

Uzrunātā plati uzsmaidīja jaunajam vīrietim. – Bērni, vai jūs baudīsiet kopā ar mani pudeli burvīgā di Luku Sangiovese vīna?

Brūkai gribējās atteikties. Pēdējā laikā iznācis gulēt pamaz, turklāt vajadzēja saglabāt skaidru galvu tagad, kad atkal uzradies Rafe. Tomēr Frančeskas sejā vīdēja noguruma pēdas, zem acīm iegūlušas tumšas ēnas, lūpu kaktiņos trīsuļoja nervozs smaids. Kaut kas nebija labi, tāpēc Brūka teica Trentam: – Mēs ņemsim pudeli divtūkstoš ceturtā gada Dragon Fire Sangiovese. Atnes trīs glāzes un, saprotams, arī ūdeni. – Pagaidījusi, kamēr viesmīlis aizsteidzas projām, viņa pagriezās pret Frančesku. – Tagad pastāsti, kas tevi atvilināja uz Beltēru.

– Es uzzināju par uzbrukumu Sārai un vēlējos pārliecināties, ka viņa veiksmīgi atlabst… – Frančeska nodūra acis un izskatījās tik vainīga, ka atlika vienīgi nobrīnīties, kā viņai savulaik izdevies iegūt Kinoakadēmijas balvu nominācijā “Labākā aktrise”.

– Un kas vēl? – Rafes balss tonis liecināja, ka nav noticējis arī viņš.

Klusums ieilga, Frančeska izskatījās nelaimīga, tālab Brūka pavaicāja: – Varbūt tevi nomoka laulības problēmas?

Trents atnesa pasūtīto, rekordīsā laikā parādīja etiķeti, saņēma apstiprinājumu, atkorķēja pudeli un ielēja dzērienu. Kad Frančeska, nobaudījusi malciņu, uzsmaidīja viņam, jaunais vīrietis atstreipuļoja atpakaļ, it kā viņa sirdī būtu ieurbusies mīlas bulta.

Tāds nu bija Frančeskas iespaids uz vīriešiem.

Brūka ar rokas mājienu aizraidīja viesmīli projām. – Es pasaukšu, ja mums vēl kaut ko vajadzēs.

Trents pamāja ar galvu. Izskatīgais jauneklis nule bija sastapis savu sapņu sievieti – tikai viņa izrādījās vecāka par paša māti.

Frančeska iemalkoja vīnu un nopūtās tā, it kā viņas sirds vai lūztu. – Mēs izšķīrāmies, bet ne jau manas vainas dēļ.

– Tā nekad nav tava vaina, – Rafe nomurmināja.

Frančeska turpināja: – Pie visa vainīgs mans vīrs. Viņš pielaida man slimību.

Brūka nespēja atcerēties, vai Rafem jebkad no izbrīna mute palikusi vaļā. – Ak debess, mammu, vai tagad tu esi vesela?

– Jā, antibiotikas visu nokārtoja, bet šis gadījums ļāva man uzzināt, ka Raimunds guļ ar citām sievietēm. Daudzām sievietēm. Arī neizskatīgām. Ne tādām kā es. – Viņa augstprātīgā riebumā sarauca degunu. – Ar netīrīgām sievietēm, kam tetovējumi uz rokām un deguna.

– Un sliktas slimības, – Rafe papildināja.

– Aizveries, Rafe. – Brūka satvēra Frančeskas roku. – Vai tu pavaicāji vīram, kāpēc viņš tā rīkojies?

– Esmu pārliecināts, ka pavaicāja gan. – Rafes mute sašķiebās raksturīgi greizajā smaidā. – Turklāt darīja to pēc iespējas skaļākā balsī.

– Aizveries, Rafe, – šoreiz teica viņa māte, kura atkal pievērsās Brūkai. – Jā, pavaicāju. Raimunds teica, ka es kļūstot veca un pamazām zaudējot skaistumu.

Gan Rafe, gan Brūka kā apstulbuši raudzījās uz Frančeskas garajām kastaņbrūnajām cirtām, dzidro ādu, kurā manīja tikai dažas niecīgas grumbiņas, pārsteidzoši zilajām acīm un seju, pret kuru neviens nespētu palikt vienaldzīgs.

– Tu joko, – Rafe teica. – Pat es spēju saskatīt, ka tu esi lieliska.

– Ak, paldies, dēls. – Frančeska noglāstīja viņa roku. – Bet manas krūtis… tās gan rāda uz dienvidiem.

– Tev ir piecdesmit, – viņš pastrupi bilda. – Zināmas nodevas gravitācijai ir neizbēgamas.

– Aizveries, Rafe. – Brūka pievērsās Frančeskai. – Man rodas iespaids, ka Raimunds ir vājš un vardarbīgi noskaņots vīrietis. Es priecājos, ka esi tikusi no viņa vaļā.

– Jā. – Frančeska kā tostā augstu pacēla glāzi un nodzēra malciņu.

Rafe pazina savu māti, pazina arī palaidnīgo izteiksmi, kas vīdēja viņas sejā. Viņš apdomīgi nolika savu glāzi uz galda. – Ko tu viņam nodarīji, māt?

Frančeska iesmējās dziļus un siltus smieklus. – Skandāls iekļuva visās ziņu pārraidēs.

– Mums šeit bija citas rūpes, – Rafe paskaidroja.

– Es kaut ko dzirdēju par tavu šķiršanos, bet tur netika minēti iemesli, – Brūka atzina.

Frančeska ar lielu pompu paziņoja: – Reportieru kameras notvēra brīdi, kad Raimunds skūpsta savu vīrieškārtas mīļāko.

– Viņš ir homoseksuāls? – Brūka šķita šokēta… un vienlaikus vīlusies.

– Paklau, kāpēc tu tā brīnies? – Rafe apjauta, ka runā pārāk asā tonī, tālab pieklusināja balsi. – Daudzi žigolo ielaižas ar tiem, kas maksā.

– Bet tēlojumā viņš allaž šķita tik seksuāli uzlādēts… – Brūka pietvīka, itin kā būtu paslepus jūsmojusi par šo aktieri.

– Ak, tāds viņš patiešām ir. – Frančeska abām rokām sabužināja smagās matu cirtas. – Vīrieši viņu neinteresē. Taisnību sakot, Raimunds ne acu galā necieta manus draugus gejus, izvairījās sastapties ar viņiem un mēdza skaļā balsī izmest aizskarošas piezīmes. Man nebija grūti pierunāt mīļo Nevilu, lai iesaista Raimundu skandālā; Nevils piekrita uzreiz. Patiesībā pat atzinās, ka allaž esot sapņojis noskūpstīt Raimundu. Kad mans bijušais vīrs iznāca no naktskluba un nostājās pozēt fotokamerām, Nevils jau bija sniedzis interviju, kurā atzinās, ka šķiršanās iemesls esot bijusi viņu mīlestība.

Tikai tagad Brūka apjauta, ka savu greizo pussmaidu Rafe mantojis no mātes.

Frančeska turpināja: – Paparaci bija stāvā sajūsmā. Viņi teju vai piestūma Nevilu Raimundam klāt. Nevils apmeta viņam apkārt rokas un uzrunāja par “dārgumiņu”. Nevils ir izbijis regbija spēlētājs; kaut arī Raimunds spīrājās pretī, viņam nebija ne mazāko izredžu atsvabināties no apskāviena… – Frančeskas smiekli bija zemi un saspringti. – Tika pat uzņemta fotogrāfija, kur Nevila plauksta saspiedusi Raimunda glīto pēcpusi. Protams, manam bijušajam arī turpmāk tiks piedāvātas galvenās lomas, bet… domāju, ka scenāriji būs gluži citas ievirzes.

Rafe atzvēlās ērtāk krēslā un skaļi nospurcās.

– Tā nu es braucu šurp, lai apraudzītu Sāru, kura vienmēr izturējusies pret mani tik mīļi un ļāvusi justies tā, it kā būtu manējā, nevis Gavino māte, bet šeit uzzinu, ka viņa atrodas slimnīcā! – Frančeskas acis pildījās asarām, un Rafe vēlējās noticēt, ka Sāras nelaime patiešām skumdina viņa māti. – Gribu viņu apciemot, bet reģistratūrā man pateica, ka klāt laižot tikai ģimenes locekļus. Vai mani laidīs?

– Viņa priecāsies tevi redzēt. – Brūka ar rokas mājienu paaicināja pie galdiņa Trentu. – Lūdzu, aizej uz reģistratūru un pasaki, lai rezervē mis Pastorei apartamentus, sākot no šī vakara.

Trents mirdzošām acīm pamāja ar galvu un atmuguriski kāpās atpakaļ, itin kā Frančeska būtu kādas karaliskās ģimenes pārstāve.

Jauneklis bija neglābjami savaldzināts.

– Dažas nedēļas padzīvošu šeit. Vai es tev nesajaucu kārtis, mīļā meitene? Ceru, ka tev neiznāks darīšana ar sašutušiem viesiem, kas jau iepriekš rezervējuši sev istabu? – Frančeska bažījās, ka cilvēks, ar kuru viņa draudzējas, proti, Brūka, viņas dēļ būs spiesta risināt konfliktus, kas neizbēgami jebkuras viesnīcas ikdienā.

– Patlaban vēl nav tūrisma sezona, un tu dod priekšroku dārgajiem apartamentiem, tāpēc es iekārtošu tevi Miljonāru alejā. Kad atgriezīsies no slimnīcas, mēs tevi piereģistrēsim, un tad es pavadīšu tevi uz kotedžu. – Brūka piecēlās, tā arī nepieskārusies savai vīna glāzei. – Mums tas būs liels atspaids, ja tu mazliet izklaidēsi Sāru. Lūdzu, pasaki viņai, ka vakarā es vēlreiz iegriezīšos slimnīcā. – Tad pievērsās Rafem. – Puiši droši vien arī?

– Protams. – Rafe palīdzēja savai mātei piecelties.

– Iešu pateikt šveicaram, lai izsauc tev auto.

– Bet pēc tam tev atradīsies laiks, lai iepazīstinātu mani ar viesnīcas nodaļu personāla vadītājiem? – Rafe gribēja zināt.

Brūkas sejas izteiksme sastinga un kļuva salti neizdibināma. – Ja tu tā vēlies.

Rafe noraudzījās viņai nopakaļ – gara auguma, atturīga, iekārojama un kļuvusi viņam tik sveša.

Iekļāvusi plaukstā dēla vaigu, Frančeska piespieda Rafi paraudzīties viņai acīs. – Vai tu atnāksi pabūt kopā ar savu mammu?

– Atnākšu. – Izsprukt tā kā tā neizdosies, lai gan Rafe ne acu galā necieta emociju vētras, kas mūždien mutuļoja ap viņa māti.

– Tas ir labi. – Frančeskas seja atplauka starojošā smaidā, kura dēļ vīrieši visā pasaulē bija gatavi teju vai mirt. – Savukārt es palīdzēšu tev piepildīt tavas sirds karstāko vēlmi.

Nē, tikai ne to, sasodīts, nē. Rafe pārgāja uz itāliešu valodu – Mamm, lūdzu. Man ir viss, kas vajadzīgs.

– Nē! – Frančeska apņēmīgi iebilda. – Es saku, ka tev laiks pielikt punktu dzīvošanai tikai pa pusei. Pienācis brīdis, lai tu iegūtu visu, ko patiešām vēlies.