Читать книгу Nozagtie skūpsti - Kristīna Doda - Страница 3

Tradīcijas.

Tradīcijas bija noteikušas di Luku ģimenes eksistenci vai mūžību ilgi.

Pirms ierašanās Belaveli Brūka Petersone pat nenojauta par šādu tradīciju esamību.

Bez šaubām, viņa izprata šo jēdzienu. Līdz vienpadsmit gadu vecumam Brūka auga ģimenē, kur abi vecāki dienēja Gaisa spēkos. Armijas cilvēki, kas nevainojami prata kopt un uzturēt tradīcijas… tikai ne ar ģimeni saistītās.

Viņas tēvs, kapteinis Kenets Petersons bija kaujas lidotājs, dzimis Minesotā, gara auguma, brūni iededzis, gaišiem matiem, zilām acīm un platiem pleciem; viņa māte gatavoja lutefisk, īpatnējo skandināvu ēdienu, viņa tēvs to labprāt notiesāja. Brūka palaikam dzīvoja pie saviem vecvecākiem, kamēr māte un tēvs atradās dažādos zemeslodes “karstajos” punktos. Kaut arī meitenei tas nepatika, jo deviņus gadus vecs bērns gluži dabiski ilgojas pēc savām mājām un vecākiem, mazā vismaz guva priekšstatu, ko nozīmē būt pa pusei zviedrietei, un tas gan viņai patika, jo dāvāja kaut ko līdzīgu sakņu izjūtai, kas nav iegūstama, ja ģimene vismaz reizi gadā pārceļas uz jaunu norīkojuma vietu.

Oklahomā dzimusī Brūkas māte Ketija lepojās ar taisniem, melniem matiem, pārsteidzoši zilām acīm, valdzinoši sievišķīgu augumu un bālu ādu, kas apdega saulē, ja vien netika izmantots krēms ar aizsargfaktoru SPF50. Kad māte atgriezās Amerikā pēc norīkojuma Vidējos Austrumos un kopā ar meitu mitinājās Sanantonio karabāzē, Brūka sadraudzējās ar rudmatainu meiteni, kam bija vasarraibumaina āda un balss, kas dziedot līdzinājās Enjas tembram. Viņas vecāki bija no Īrijas un runāja ar provinciālu īru akcentu. Makbraieni bija katoļi, kas audzināja sešus bērnus, drīzumā gaidīja septīto un dzīvoja vēl pieticīgāk, nekā vairums citu Gaisa spēkos dienošo ģimeņu. Tomēr Brūkai nešķita svarīgs mēbeļu trūkums un mitekļa kailās sienas, jo viņu neizsakāmi valdzināja šie skaļie un vitālie cilvēki, tik ļoti pārņemti ar savu ticību un stāstiem par Veco pasauli, tik atšķirīgi no viņas ģimenes ar nemitīgo vecāku prombūtni un gariem vientulības brīžiem…

Nākamajā ciemošanās reizē Oklahomā meitene cerību pilna apvaicājās savai mātesmātei, vai viņi esot īru izcelsmes. Vecāmāte, biedējoši spēcīga sieva, kas viena pati bez jelkādas palīdzības bija uzaudzinājusi savus trīs bērnus, pagriezās pret Brūku un pakratīja pirkstu mazmeitai gandrīz sejā. – Mēs neesam nedz īri, nedz meksikāņi, nedz francūži, nedz jebkas cits. Mēs esam amerikāņi, to tu iegaumē.

Tā nebija vēlamā atbilde, bet mazā bija pietiekami saprātīga, lai nesūrotos. Viņa vairs nejautāja neko un raudzīja pievērst domas kam citam. Diemžēl šis “cits” izrādījās viņas vecāku rūgtuma pilnā šķiršanās.

Tā iznīcināja ikvienu tradīcijas aizmetni un apsolījumu.

Tā salauza gan viņas dzīvi, gan sirdi.

Ieradusies Belaveli, Brūka ātri vien saprata, ka di Luku ģimenes tradīcijas ir gluži kas cits. Protams, arī viņi bija amerikāņi. Imigrants Ipolito di Luka bija ieradies Kalifornijā deviņpadsmitā gadsimta beigās un apprecējis itāliešu meiteni, kuras tēvam Belaveli piederēja zemes gabals un vīnadārzi. Kopš tā laika visi bērni, kas dzima šajā ģimenē, bija ASV pilsoņi un angļu valodu uzskatīja par savu dzimto mēli.

Tomēr di Lukas neatteicās arī no itāliskā. Viņi runājot žestikulēja. Dzēra vīnu. Sarakstījās ar ģimenes locekļiem Vecajā pasaulē. Gatavoja itāliešu maltītes, pareizāk sakot, Itālijas ziemeļiem raksturīgus ēdienus. Protams, viņi šad tad pasūtīja vakariņas no ķīniešu restorāna un allaž cepa tītaru Pateicības dienas mielastam, bet ikviens prata pienācīgi novērtēt katlu ar zeltainu, lēni virstošu kukurūzas putru polenta, un lai Dievs žēlīgs, ja kāds labticīgs aplamnieks uzdrošinājās pieminēt “ātro” polenta. Piedevām di Lukas flirtēja… Brūkai tā īsti nekļuva skaidrs, kā tieši flirtēšana saistāma ar itāliešu tradīcijām, bet tā nu tas bija. Itin visi di Luku ģimenes vīrieši un sievietes izmantoja flirtu kā garšvielu, kas piešķīra attiecībām baudu un aromātu.

Di Luku tradīcijas izpaudās arī tā, ka viņi labprāt uzņēma savas ģimenes klēpī tos cilvēkus, kuri tiem bija iepatikušies. Brūka to zināja no savas pieredzes, jo bija kļuvusi par šīs ģimenes daļu gandrīz kopš pirmās Belaveli pavadītās dienas. Lai kā ievirzītos dzīve, viņa bija un palika viena no di Lukām, gandrīz vai meita, bet noteikti īsts ģimenes draugs.

Ģimenes tradīcijas paredzēja arī to, ka gadījumā, ja kāds sasirga, vājinieks tika apbērts ar puķēm, kartītēm, telefona zvaniem, ap viņu pulcējās paši tuvākie un mīļākie.

Kad Rafe di Luka iesoļoja Sāras palātā, Brūka jau bija gaidījusi šo brīdi. Gaidījusi viņa ierašanos…

Iepriekšparedzamība vienalga nespēja gaisināt labi pazīstamo, saldi tirpinošo sajūtu. Vīrieša atsperīgais solis, apņēmīgais profils, acij tīkamais, gluži kā izdreijātais augums zilos džinsos un melnā ādas jakā…

Rafe sasveicinoties pamāja ar galvu saviem abiem brāļiem.

Eli bija vecākais; trīsdesmit četri gadi, visgarākais augums, vismazākā iespējamība, ka viņš palaidīs muti un iesaistīsies kautiņā, – un visticamākais kandidāts uzvarai, ja tas tomēr notiktu.

Divdesmit astoņus gadus vecais Noa bija trīs gadus jaunāks par Rafi, lepojās ar di Luku ģimenei raksturīgām melnām matu cirtām un zaļām acīm, kas bija sagrozījušas galvu ne vienai vien sievietei.

Brāļi bija izskatā ļoti līdzīgi, bet elpu aizraujoši glītais Rafe šajā ziņā visvairāk bija mantojis no tēva – gan tikai pēc ārējā veidola, jo ik dienu saskārās ar īstām briesmām, nevis filmu scenārista drudžainās iztēles augļiem.

Brūka sagatavojās brīdim, kad vīrieša kaismīgais skatiens pievērsīsies viņai.

Rafe izlikās nemanām palātas stūrī sēdošo Brūku. Pat neparaudzījās uz viņas pusi.

Par spīti šādai nevērībai, telpa piepeši šķita sarāvusies mazāka, gaiss siltāks un blīvāks, Brūkas sirdspuksti lēnāki un spēcīgāki, ikviens no tiem izplatīja augumā dzīvīgu kvēli un tīksmi.

Tik daudzi gadi aizritējuši, kopš viņu sastapšanās. Tas notika Brūkas pirmajā dienā jaunajā skolā, kad izskatīgais pusaudzis, pamanījis meiteni citu skolēnu pūlī, pieaicināja viņu klāt ar galvas mājienu, bet Brūka, ieķiķinājusies kā… pubertāti vēl nesasniedzis skuķēns, kas viņa patiešām bija, pielipa Rafem kā mīlestību alkstošs kucēns.

Pat pēc tik daudziem gadiem šīs atmiņas lika Brūkai sāji saviebties.

Šobrīd viss Rafes di Lukas valdzinājums tika veltīts viņa vecaimātei.

– Rafaelo, es tevi gaidīju. – Sāras lūpās ievijās drebošs smaids, viņa pastiepa mazdēlam pretī savu veselo roku.

Apstājies pāris soļu attālumā no gultas, Rafe ietvēra skatienā visu – vecās sievietes lauzto roku, sadauzīto seju, statīvu intravenozai medikamentu ievadīšanai – un tēlotā pārmetumā pašūpoja galvu. – Nonna, cik reižu esmu tev piekodinājis neiesaistīties bāra kautiņos?

Pirmo reizi pēc piedzīvotā uzbrukuma Sāra iesmējās. – Visu, kas man zināms par iekulšanos nepatikšanās, esmu iemācījusies no saviem mazdēliem.

Noliecies pār gultu, Rafe piekļāva vaigu vecās sievietes sejai un aizvēra acis. – Tu mani pārbiedēji gandrīz līdz nāvei, – viņš nomurmināja.

Jūtu uzplūds aizžņaudza Brūkas kaklu.

Lai ko viņa domātu par Rafi, bija skaidrs, ka viņš no visas sirds mīl un dievina savu vecomāti.

Izslējies viņš uzsmaidīja Sārai. – Un tagad pastāsti man patiesību. Kāpēc tu iesaistījies bāra kautiņā?

– Tev būtu vajadzējis redzēt to otru… – Sāra atbildēja smaidam. Tomēr nebija brīnums, ka astoņdesmit gadus veca sieviete, kas nonākusi slimnīcas gultā ar apsaitētu galvu un ieģipsētu roku, nespēj stoiski uztvert šādu dzīves pavērsienu. Prieka uzplūds par Rafes ierašanos aši izplēnēja.

Protams, Rafe to pamanīja. Viņš pamanīja visu. Auklēdams abās plaukstās Sāras roku, viņš pagriezās pret brāļiem. – Kas zināms par uzbrucēju?

– Sasodīts, itin nekas, – Noa strupi atteica. – Nonna vismaz pusstundu bija bezsamaņā, tāpēc ļaundarim pietika laika aizbēgt. Mēs domājam, ka viņa pārradās mājās drīz pēc tam, kad uzbrucējs bija ielauzies… drīzāk gan ienācis, jo durvis nekad netiek aizslēgtas…

– Pēc tā nav nekādas vajadzības, – Sāra iestarpināja.

Gluži kā vīrieškārtas likteņdieves, trīs brāļi vienlaikus pagriezās un uzmeta viņai drūmu skatienu.

– Šis gadījums pierāda, ka tāda vajadzība tomēr ir, – Rafe iebilda.

Sāra nicīgi nošņācās.

Brūka apvaldīja smaidu.

Rafe pievērsās jaunākajam brālim. – Turpini.

– Mums nešķiet, ka iebrucējs būtu kaut ko aizticis, – Noa stāstīja. – Viņš bija paslēpies pagrabā, tad izskrēja no turienes, iesita nonnai un aizbēga.

Rafes sejas izteiksme pauda saltu interesi. – Tātad viņš gluži vienkārši krita panikā…vai arī tika īpaši uzsūtīts?

– Kurš gan ne no šā ne tā uzbruks vecai sievietei? – Eli vadīja ģimenes vīna darītavu, bet dēvēja sevi par vienkāršu fermeri. Tas nebūtu melots, tomēr viņa darbošanās liecināja, ka Eli mantojis di Luku ģimenei raksturīgo vīndara ķērienu, jo viņa ražotie izsmalcinātie sarkanvīni pastāvīgi tika iekļauti desmit procentos vīnu, ko kritiķi novērtēja visaugstāk. Abiem jaunākajiem nepiemita vecākā brāļa ķēriens, amata māksla, jutīgums un precizitāte, tālab sazarotās di Luku ģimenes lokā Eli baudīja pelnītu cieņu.

Protams, nemīlīgajā slimnīcas palātā viņš bija tikai viens no trim.

– Cilvēki naudas vai sava prieka pēc dara visšaušalīgākās lietas. – Rafe gan zināja, ko saka. – Nonna, vai tu viņu redzēji?

Uzrunātā saviebusies papurināja galvu. – Nē. Seju aizsedza slēpotāja maska. Toties skaidri zinu, ka viņš bija baltais ar spēcīgu un trenētu ķermeni, gara auguma un jauns. Protams, cilvēkam manā vecumā visi šķiet jauni.

– Droši vien nelielā auguma dēļ tev visi šķiet garumā padevušies, – Eli ieminējās.

– Eliseo, pienāc tuvāk, lai varu tevi iepļaukāt. – Tomēr Sāra atkal smaidīja. Kad Eli nostājās otrpus gultai un pieliecās, viņa rotaļīgi iebelza vecākajam mazdēlam pa zodu.

– Trāpīgs minējums, Eli. Vai viņš bija tikpat garš kā es, nonna? – Rafe jautāja.

– Nē, – Sāra nopūtās. – Es teiktu, ka ļaundara augums bija sešas pēdas, varbūt kādu nieku mazāk.

– Hmm, skaidrs. Tas sašaurina aizdomās turamo loku līdz aptuveni pieciem tūkstošiem Beltēras puišu. – Rafes lūpas savilkās raksturīgi greizā smaidā.

Brūka klusībā nosprieda, ka šādos brīžos viņš atgādina cilvēku, kam vienā mutes pusē iešļircināts novokaīns.

Tikai tā tas nebija. Džinsos un melnā ādas jakā tērptais Rafe šobrīd izskatījās pēc nepakļāvīga, mazliet uzjautrināta, dzīves apnikuša Džerārda Batlera, populārā skotu aktiera. Brūka zināja, ka šī sejas izteiksme spēj brīnumaini ietekmēt sievietes no visas pasaules. Tostarp arī viņu pašu.

Pat šobrīd, kad spēcīgais ierocis notēmēts gluži citā virzienā.

– Policija teic, ka kramplauzis varot būt kāds klaidonis, – Noa ieminējās.

– Visiem allaž tīk domāt, ka vainīgs klaidonis, nevis cilvēks, kurš dzīvo kaimiņos viņu mazajā, jaukajā pilsētiņā. – Brūkai krita uz nerviem Rafes cinisms.

Sārai arī, jo viņa nemierīgi sagrozījās un saviebās.

Rafe tūdaļ pievērsās viņai. – Neraizējies, nonna, mēs parūpēsimies par tavu drošību. Neviens vairs nekad nenodarīs tev neko ļaunu.

Sāra tūdaļ izmantoja iespēju. – Mājās. Apsoli man, ka es varēšu palikt savās mājās.

Brāļi pārmija aizkaitinātus un bezpalīdzīgus skatienus.

– Nonna, būtu daudz vieglāk un vienkāršāk, ja tu apmestos kūrorta kompleksā, – Noa teica.

– Vai arī pie manis. Tev taču tik ļoti patīk mans mājoklis. – Eli nupat bija pabeidzis celt jaunu māju Strēlnieku pakalnā, kas slējās pāri Bellas līča mirdzošajiem ūdeņiem. – Manā namā ir atsevišķs viesiem domāts apartaments. Tu varēsi baudīt vienatni, cik vien tev sirds kāro.

– Pati savās mājās, – Sāra stūrgalvīgi atkārtoja, kaut arī balss trīcēja, bet pār grumbaino vaigu noritēja viena vienīga asara.

Sāra nekad neraudāja, tāpēc vientuļā asara salauza mazdēlu pretestību.

– Es parūpēšos, lai tu būtu drošībā pati savās mājās, – Rafe apsolīja.

– Es zinu. Es tev uzticos. – Sāra smaidīja drebošām lūpām. – Es nebaidos par sevi. Bet es nespēšu sev piedot, ja kādam no maniem zēniem notiks kas ļauns.

Rafes sejā pavīdēja neviltota jautrība. – Es parūpēšos arī par saviem vārgajiem brālīšiem.

– Jā, nonna, Rafe par mums parūpēsies. – Eli lika lietā dzēlīgu sarkasmu. – Viņam nekas nevar notikt. Ja vien laupītājs neiebelzīs pa galvu, Rafe būs drošībā.

– Viņiem ir naži. Viņiem ir šaujamie, – Sāra nemierīgi izgrūda. – Pagājuši tik daudzi gadi, bet viņa dusmas nav rimušas…

Brūka lēni piecēlās kājās.

Visi trīs brāļi paliecās uz priekšu, lai vērīgi ielūkotos vājinieces sejā.

– Kurš tas ir, nonna? – Rafes balss strīķēja dzirdi kā raupjš samts. – Kurš ir tas cilvēks, kas tev iedveš bailes?

– Ko? – Sāra izbrīnīta attapās. – Es nebaidos ne no viena. Tikai gribu, lai jūs piesargātos.

Brāļi saskatījās un pamāja ar galvu. Brūka teju vai saredzēja vārdos neizteikto vienošanos – vēlāk.

– Es parūpēšos, lai kāds visu laiku uzturas tev līdzās, – Rafe pavēstīja bezierunu tonī.

– Bez tā šā vai tā neiztikt, – Noa teica. – Pamatīgs smadzeņu satricinājums…

Sāra viņu pārtrauca. – Visnegantāk sāp roka.

– Nonna, es parūpēšos par tavu drošību. Vispirms jāaprunājas ar kādu, kurš pazīst vairumu vietējo ļaužu, un šajā lietā Brūka man palīdzēs. Vai ne? – Pirmo reizi viņš pagrieza galvu, un tā bija mērķtiecīga kustība kā plēsoņam, kas nolūko savu upuri.

Nu protams. Rafe taču strādāja apsardzes un drošības jomā. Viņš bija skenējis telpu, tiklīdz tajā ienāca.

Bija zinājis par Brūkas klātbūtni, jutis, ka tiek vērots. Ledainums vīrieša zilo acu skatienā modināja vēlēšanos sarauties čokurā.

Bet viņa to nedarīja. Jo pazina Rafem līdzīgus vīriešus, kas ieradās kūrortā atpūsties un atbrīvoties no sasprindzinājuma, vīriešus, kuru būtībā jautās saltums, kas stindzināja vai līdz kaulu smadzenēm. Un Brūka bija tik gudra, lai nemūžam neļautu noprast, cik ļoti viņi to biedē.

Un Rafe vairāk par visiem.

Lai cik netīkami būtu to atzīt, šis vīrietis prata panākt, ka Brūka joprojām alkst pēc viņa.