Читать книгу Nozagtie skūpsti - Kristīna Doda - Страница 6

– Smadzeņu satricinājuma dēļ nonnas runāšana… bija nesakarīga. – Eli iemeta pusizdzerto kafijas trauciņu atkritumu tvertnē.

Rafem sažņaudzās sirds. – Bet viņa taču atlabs, vai ne?

– Protams. – Tomēr Eli izvairījās no brāļa skatiena.

Rafe arī pats šo to saprata no smadzeņu satricinājumiem. Bija saskāries ar tiem kaujas apstākļos un droši vien zināja tikpat daudz cik mediķi. Bīstama lieta. Varētu nejautāt, bet viņš izmisīgi alka saņemt apliecinājumu, ka viss būs kārtībā. Jo vēlējās būt drošs, ka vecāmāte atgriezīsies savā ierastajā dzīvē un sirsnīgi sagaidīs mazdēlu ikvienā mājās pārbraukšanas reizē. – Vai notikuši citi tamlīdzīgi uzbrukumi Belaveli, Sonomā vai Napā? – viņš pavaicāja.

Abi brāļi reizē papurināja galvu.

– Skaidrs. – Visticamāk, šis bijis plānots noziegums. – Ko nonna jums pastāstīja par uzbrukumu?

– Šīs nedēļas notikumus viņa neko daudz nepiemin. – Noa iekārtojās vienā no plastmasas krēsliem. – Toties līdz pēdējam sīkumam atceras visu, kas noticis pirms piecdesmit deviņiem gadiem.

– Un kas notika pirms piecdesmit deviņiem gadiem? – Rafe jautāja.

– Viņa apprecējās. – Noa izstiepa kajas.

– Un palika stāvoklī kāzu naktī. Tavu ķezu, – Rafe piebilda.

– Pēc deviņiem mēnešiem nāca pasaulē mūsu tēvs. – Eli sejā pavīdēja tā pati izteiksme, kas brīžos, kad bija patrāpījies nogaršot sliktu vīnu.

– Varbūt bez šīs jums zināma arī kāda cita nebūšana? – Rafe jautāja.

Brāļi atkal papurināja galvu.

Noa izteica skaļi to, kas bija prātā visiem trim. – Vai tad ar šo nepietiek?

Gavino di Luka bija Sāras vienīgais dēls, piecdesmit astoņu gadu vecumā joprojām pārāk izskatīgs, lai pašam tas nāktu par labu.

Tomēr jautājumus vajadzēja uzdot, un Rafe to darīja. – Kur tad kavējas mūsu vecais? Kāpēc nav ieradies?

– Filmējas Taizemē. Viņš nemitīgi zvanījās līdz brīdim, kad nonnas stāvoklis stabilizējās, bet atbraukt neesot iespējams filmēšanās grafika dēļ. – Noa cinisms bija griezīgs kā stikla šķēpeles. – Un viņam ir jauna…

– Sieva? – Rafe iemeta starpā. – Draudzene, – Noa izlaboja.

Rafes balsī ieskanējās Noa cinismam līdzvērtīgs tonis. – Ļauj minēt. Viņai ir divdesmit gadu.

– Nē, šoreiz ir runa par vecāku sievieti. Viņai ir divdesmit septiņi. – Noa smaidā nemanīja humoru. – Šajā ziņā tēvs jēgu pārvērš par īstu nejēdzību.

– Gluži kā mēs visi, – Rafe nomurmināja.

– Tieši tā. – Noa apņēmīgais tonis liecināja, ka jaunākajam brālim pašpārliecības netrūkst. – Ābols nekrīt tālu no ābeles. Mēs visi trīs to pierādām.

– Runā tikai par sevi, – Eli iebilda. – Savas dēciņas es turu slepenībā un nekad neieķēpājos tajās līdz ausīm.

– Labi jau labi, tu mums esi tas prātīgais, – Noa piekāpās. Tas bija nepārprotams mājiens, ka vidējais brālis gan tāds nav.

Tāpēc Rafe mainīja sarunas tematu. – Vai di Luku ģimene ir apsvērusi iespēju ziedot slimnīcai modernu kafijas automātu “viss vienā”?

– Vispirms šādai ierosmei jāgūst atbalsts slimnīcas valdē, – Eli kodīgi izmeta.

– Nu un? – Rafe nesaprata.

– Valdes priekšsēdētājs ir viens no Marino ģimenes, tās darbā iesaistīts arī Džozefs Bjankini, tāpēc… – Eli paraustīja plecus.

Sāncensība starp trim ģimenēm bija aizsākusies pirms vairāk nekā gadsimta, un visas trīs turpināja to stūrgalvīgi lolot arī pēc pārcelšanās uz Ameriku.

– Kāpēc Džozefs Bjankini vēl nav miris? – Rafe painteresējās.

– Viņš būtu miris, ja pasaulē valdītu taisnība, bet vecais smerdelis joprojām knosās pa savu smalko namu un auro uz bērniem, kas čiepj apelsīnus viņa dārzā. – Noa savulaik bija viens no šiem čiepējiem, un šī iemesla pēc Sārai nācās paciest visai nejauku telefona sarunu.

– Un Marino? – Rafe jau iepriekš zināja atbildi.

– Viņi turpina zagt Bjankini apelsīnus. Sasodīts… – Eli pašūpoja galvu pa daļai nosodījumā, pa daļai apbrīnā. – Viņi zog mūsu vīnogas. Uzdzīvo ballītēs, kas beidzas tikai tad, kad ierodas poliči. Rīko dragreisus uz pavalsts ceļiem. Un tās vēl ir tikai vecākās paaudzes izdarības.

Rafe iesmējās, bet Noa teica: – Rodas iespaids, ka mums līdzās Kalifornijā mitinās neaptēsti itāliešu lauķi.

– Toties viņi vismaz konsekventi turas pie sava dzīvesveida, – Rafe atzina.

Bjankini un di Lukas ieradās Amerikā kā visnotaļ cienījamas ģimenes.

Marino gan ne, viņus izraidīja Itālijas varas iestādes. Drošāk gan bija nepieminēt nedz šo faktu, nedz arī to, ka viņi tika pie naudas, alkohola aizlieguma laikā dzenot kandžu, vadot publiskos namus un apšaubāmas reputācijas bārus.

Bāri Marino piederēja līdz šai dienai, bet no pārējiem rūpaliem viņi bija atbrīvojušies. Vismaz, cik Rafem bija zināms. Ielējis sev vēl tasi kafijas, Noa nobaudīja dzērienu un žēlabaini novaidējās.

– Varbūt tādā gadījumā, ja mēs izteiksim vēlēšanos ziedot slimnīcai kafijas automātu, to izdarīs viņi? – Rafe ieminējās.

– Varbūt. Patlaban Marino nokaitinājis tas, ka di Luku Miele Cabernet Port laupījis tiem iespēju vīndaru festivālos iegūt zelta godalgas. – Noa uzsmaidīja vispirms Rafem, tad Eli.

– Smalki. – Rafe pameta ar galvu uz vecākā brāļa pusi. – Pamatīgi iekabināji viņiem, vai ne?

– Izdarīju visu kā pēc notīm. – Vārdi bija pieticīgi. Eli tonis pašapmierināts.

– Ar saviem cabs un zins viņš iekabina visai Kalifornijai un Vašingtonas štatam piedevām. – Noa nebija iebildumu palepoties ar brāļa veiksmēm.

Rafe kārtējo reizi paraudzījās uz Sāras palātas durvīm.

Tās bija un palika aizvērtas.

Varbūt Brūka izvairās no viņa? Nevēlas nedz sastapties, nedz runāt ar Rafi?

Tomēr ne. Tikai ne Brūka. Pat tajā tālajā pirmajā skolas dienā pārbiedētais bērns bija spītīgi izslējis zodu un bez izlocīšanās darījis to, kas darāms.

Bija skaidrs, ka patlaban Brūkai sastapšanās ar Rafi nozīmē neatliekami veicamu uzdevumu.

Noa nostājās Rafem priekšā. – Tagad uzklausi mani. Runa būs par Brūku.

Ar šādām sajūtām nebūtu ko lepoties, bet Rafem radās vēlēšanās atņirgt zobus kā vilkam, kas aizstāv savu vilceni; primitīva, pēkšņa un instinktīva reakcija. – Kas tev par viņu sakāms?

– Šādā nereizē Brūka mums ir visvērtīgākais cilvēks, jo pazīst visus gan pilsētiņā, gan kūrorta kompleksā. – Noa atklāti ieskatījās brālim acīs. – Viņa strādā manā komandā.

– Un… ?

– Es ļaušu tev izmantot Brūkas palīdzību, lai atrastu uzbrucēju, bet nevēlos, lai tu jauc viņai galvu.

Brālim taisnība. Rafe to apzinājās, tāpēc apvaldījās un iemānīja sejā daudzmaz civilizētu izteiksmi. – Es negrasos to darīt. Pietiks, ja viņa sadarbosies ar mani, tad viss būs labākajā kārtībā.

Ja vien Brūka nebūtu Brūka – piecas pēdas deviņas collas garš augums, skaisti iedegusi āda, tumši brūni mati, mirdzoši kā sabuļa akots, bet labi veidotais muskuļotais ķermenis liek sapņot par spraigām tenisa spēlēm saules apspīdētos kortos, vēsu kokakolu no stūra veikaliņa, sviedru lāsīti, kas gausi ierit viņas krūšu bedrītē…

– Sadarbosies ar tevi? Tas neizklausās īsti pieņemami. – Noa skatienā vīdēja aizdomas.

– Proti, sadarbosies ar mani, lai kopīgiem spēkiem atrastu ļaundari, – Rafe pacietīgi skaidroja. – Paklau, Brūka nav dumja. Viņa nevēlēsies atkal gulēt ar mani. – Diemžēl.

– Man vienalga, ka viņa guļ ar tevi, – Noa nievīgi izmeta.

Labi. Tas nozīmē, ka ar tevi viņa neguļ.

– Bet man ir svarīgi, lai viņa neiesaistās attiecībās ar tevi. Es pārāk labi atceros iepriekšējo reizi. Kad tu aizbrauci, viņa izskatījās tā, it kā dzīvotu ar izrautu sirdi.

Eli nostājās līdzās jaunākajam brālim. Plecu pie pleca viņi brīdi noraudzījās uz Rafi. – Ņemot vērā šomēnes notikušo, diezin vai viņa spēs paciest tevi un tavus primadonnas gājienus, – Eli visbeidzot pārtrauca klusumu.

– Primadonnas gājienus? Dieva dēļ, es nule pavadīju divas nedēļas Kirgizstānas kalnos, teju vai atsaldējot pautus. Kāds gan tam sakars ar pri…pagaidi. – Rafe domās atgriezās pie būtiskās teikuma daļas un atkārtoja: – Šomēnes notikušo?

Noa pievērsa Eli trūvīgu skatienu.

– Kas notika šomēnes? – Rafe uzstāja.

– Drīz viņš to uzzinās pats, – Eli teica Noa. – Baumas vēl nav aprimušas.

Sasodīts, lai izmeklētu šo lietu, Rafem bija nepieciešami itin visi fakti, pat tie, kas saistīti ar viņa bijušo mīļoto. It īpaši tāpēc. – Kādas baumas? – Zobi bija sakosti tik cieši, ka runāšana prasīja pamatīgu piepūli.

Noa norādīja uz Eli, un šis žests nepārprotami pauda – tu ievārīji šo putru, tu arī izstreb.

– Pirms trim ndēļām viņa nošāva vīrieti, kas bija ielauzies viesnīcā. – Noa paslēja plaukstu, lai atturētu Rafi uzdot nākamo jautājumu. – Kruss Floress bija nelegālais imigrants, sēdējis cietumā gan Meksikā, gan Savienotajās Valstīs, bet pirms pusgada pēkšņi bija pazudusi viņa sieva un meita. Viņu mājoklī visur atrada abu upuru asinis. Policija uzskatīja, ka Floress viņas nogalinājis un kaut kur apracis. Viņš tika laukā pret drošības naudu un pazuda, tad uzradās Beltērā, draudēja Brūkai, kura izšāva un Floresu nogalināja. Stāsta beigas.

– Un tagad vēsti arī pārējo, – Rafe pieprasīja.

– Brūka tika pilnībā attaisnota. – Šķita, ka Noa ir gatavs izkauties ar brāli.

Eli nostājās starp viņiem. – Idiots vai nē, bet Braiens Djūpejs atzina, ka šis ir klasisks pašaizsardzības gadījums. Floresam rokā bija nazis, aiz jostas Glock pistole Viņš nāca virsū Brūkai, viņa raidīja nāvējošu šāvienu. Uzbrucējs pagalam. Mani tas iepriecina.

Rafe bija redzējis pasauli. Bija piedzīvojis visļaunāko, ko viens cilvēks spēj nodarīt otram. Bija pārcietis spīdzināšanu. Bija pieredzējis asiņainas bojāejas ainas. Bija domājis, ka nekas nespēs viņu satriekt, tomēr elpa iestrēga krūtīs, iztēlojoties Brūku, kam šajā mierpilnajā pilsētiņā nācies sastapties vaigu vaigā ar nāvi. – Kur viņa iemācījās šaut?

– Nudien nezinu, Rafe. Brūka ir Gaisa spēku pilota un atvaļinātas virsnieces meita. Kā tev šķiet, kur viņa apguvusi prasmi rīkoties ar ieroci? – Noa ar pūlēm apvaldīja dzēlīgu sarkasmu. – Šis ir viens no iemesliem, kas pamudināja mani pieņemt viņu darbā. Kūrorta kompleksā, kas aizņem divdesmit piecus akrus, kur uzturas bagāti viesi un strādā divsimt trīsdesmit darbinieki, prasme apieties ar šaujamo pieder pie visnotaļ vērtīgām iemaņām.

Brūka nemūžam nedrīkstēja nonākt nāves briesmās. Ja viss būtu izvērties citādi, Rafe atrastos šeit, lai viņu pasargātu.

Proti, ja viņš savulaik būtu atradis sevī pietiekami daudz spēka.

Tādā gadījumā arī vecāmāte nebūtu cietusi uzbrukumā.

– Kad noziedznieka tvarstīšana vainagosies panākumiem, tu atkal dosies projām, vai ne? – Noa jautāja.

– Man ir darbs citur, ne šeit. – Acīmredzami. Un vēl uzskatāmāk bija tas, ka Noa vēlējās viņa aizbraukšanu. Kāpēc? Vai tiešām Noa grib pieteikt savas tiesības uz Brūku?

Ja tā, tur nekas nav līdzams. Rafem nebija tiesību žēloties, ja Brūka izvēlēsies citu vīrieti, pat tādā gadījumā, ja runa būtu par viņa brāli.

Tomēr to pateikt bija vieglāk, nekā samierināties ar šādu domu.

– Klusu! – Eli norādīja uz palātas durvīm.

Brūka izsteidzās laukā; sejas izteiksme savaldīga, bet somiņu viņa turēja sev priekšā līdzīgi vairogam, kas sargā no uzbrukuma.

– Kas vainas? – Rafe jautāja. – Nonnai kļuvis sliktāk?

– Nē. Keila apgalvo, ka viss esot kārtībā un viņa atlabs. – Tas tika teikts visiem trim, bet pēc tam Brūka pievērsās Rafem. – Ejam, esmu gatava.

– Nonnas auto atrodas stāvvietā. – Eli pasvieda brālim mašīnas atslēgas. – Jādomā, ka tu gribēsi to izmantot.

Pirmo reizi pēc ierašanās Rafes seja atplauka neviltota humora pilnā smaidā. – Nekas tā nerosina māju sajūtu kā rozīgs mustangs. Gājuši, Brūka. Brauksim izpētīt nozieguma vietu.