Читать книгу Nozagtie skūpsti - Kristīna Doda - Страница 8

Beltēra bija īstā vieta.

Rafe atcerējās šo ceļu uz mājām tikpat ilgi, cik atcerējās sevi. Vēl nesasniedzis piecu gadu vecumu, viņš snaikstīdamies bija mēģinājis kaut ko saskatīt pār auto sēdeklīša malām, tikai mazo neinteresēja nedz vīnadārzi un olīvkoki, nedz ceļa norādes uz tuvīnajām vīna darītavām un garie piebraucamie ceļi, kas veda uz tām. Rafe bija ilgojies pēc brīža, kad skatienam pavērsies Ziemassvētku rotā tērptais vecāsmātes nams, kura gaismas kā zvaigznes rādīja ceļu uz mājām. Pat vissaltākajās dienās – Kalifornijas centrālās daļas pakalnus reizēm pārņēma aukstuma vilnis – vecāmāte gaidīja uz lieveņa, lai atsprādzētu drošības jostu un ienestu Rafi mājā. Vectēvam bija zema, piesmakusi balss. Viņa brāļi kustējās strauji kā ūdenszāles. Sajūtas pārpludināja tīkami aromāti – mūžzaļi augi, kanēlis, vecāsmātes siltā smarža, kas lika domāt par vaniļā iemērktiem ziediem. Arī garšas sniedza īstu baudījumu – šķiņķis, tītars, mērce, augļu salāti ar putukrējumu, dzērveņu un ābolu kūka, kēkss, kurā papilnam valriekstu un žāvētu augļu.

Rafe bija piedzīvojis īstu šoku dienā, kad drauga māte uzcienāja viņu ar augļu kēksa gabalu, un viņš atklāja, ka to nav iespējams pat salīdzināt ar nonnas cepto gardumu.

Tikai tad jāatceras, ka visā pasaulē nebija itin neviena, kas spētu līdzināties nonnai.

Rafe pameta skatienu uz Brūku, kura domīgi raudzījās laukā pa logu.

Viņa bija īstā sieviete.

Tajā mācību gadā, kad Rafe, ienīstot sevi un visu pasauli, vēl lāgā neattapies no savas kino karjeras, bija atgriezies mājās no Itālijas, pirmajā mācību dienā viņš ieraudzīja Brūku, kura stāvēja skolas gaitenī augstu uzrautiem pleciem, piespiedusi pie krūtīm grāmatas. Kaut kas satriektās, nomāktās un izbiedētās meitenes izskatā bija piesaistījis viņa uzmanību. Beigu beigās, bēdas un posts mīl kompāniju.

Rafe bija divus gadus vecāks par saviem klasesbiedriem, jo bija mācījies ar pārtraukumiem, turklāt gājis skolās Itālijā, Indonēzijā vai Austrālijā. Kur filmējās viņa māte, tur Rafe apmeklēja kādu mācību iestādi vai apguva zinības privātskolotāju vadībā.

Beltēras pedagogiem lāgā nebija skaidrs, ko iesākt ar šādu skolnieku. Rafe bija citiem tālu priekšā loģikā un matemātikā, nevainojami lasīja un runāja gan angliski, gan vēl vismaz piecās valodās, toties nejēdza ne rīta, ne vakara no angļu gramatikas. Viņš nespēlēja beisbolu, amerikāņu futbolu un basketbolu, turklāt strikti noraidīja visu, kam sakars ar tēlošanu un skatuvi. Allaž izturējās īdzīgi, bija izkopis šīs iemaņas, vispirms noklausoties vecāku skaļās ķildas, bet pēc tam vērojot mātes kaislīgās mīlas dēkas un aizvien izdevīgākās laulības. Visbeidzot māte atmeta dēla audzināšanai ar roku un aizsūtīja Rafi pie vecāsmātes, kur jau auga viņa pusbrālis Noa.

Tolaik Eli mitinājās Argentīnā un atgriezās no turienes sapostīts vēl lielākā mērā nekā Rafe.

Bet nonna vienmēr prata visu vērst par labu.

Brūka bija līdzīga kaluma cilvēks. Mīloša, dāsna, saprotoša. Protams, tolaik meitene bija piesaistījusi Rafes uzmanību ne tāpēc, ka raksturā līdzinājās viņa vecaimātei, bet gan… hmm, gluži vienkārši tāpēc, ka bija slaida, glītām kājām un labi veidotu augumu. Ne īpaši cildināmi iemesli, tas jāatzīst, bet, sasodīts, Rafem tad bija tikai četrpadsmit. No zaļa pusaudža velti gaidīt dvēselīgākus apvāršņus.

Tā nu viņš ņēma Brūku biedros, lai, dižodamies un vīpsnādams, šā tā izcīnītos cauri septītajai klasei.

Astotajā klasē Brūka Rafem jau bija kļuvusi par ieradumu.

Vidusskolas gados bija uzplaucis meitenes mulsinošais skaistums, un Rafi tad apskauda itin visi zēni. Protams, viņš Brūkai nepiedūra ne pirksta. Viņa bija jauna un nevainīga, pārlieku dievināja savu draugu, savukārt Rafe bija cieši apņēmies nelīdzināties savam tēvam un nekļūt par kretīnu, kas nelaiž garām nevienu meiču, ko apstulbinājis viņa izskatīgums. Šī iemesla pēc Rafe turēja Brūku pienācīgā attālumā, bet citus puišus no viņas tikpat tālu. Viņš jutās varen lepns par savu savaldību līdz brīdim, kad uz skolas izlaidumu ieradās viņas draņķīgais tētiņš. Pēc tam Brūka stāstīja Rafem, ka viss esot noritējis uz goda.

Viņš nicīgi nospurcās.

Meitene pavērās pretī, zilās acis platas un nemirkšķinošas. Pat dumjš un nesaprātīgs jaunulis spēja pamanīt tajās sāpes, ko Brūka tik rūpīgi slēpa. Ko gan Rafem atlika darīt? Ļaut, lai viņa cieš vienatnē?

Seksuālā ziņā viņam pieredzes netrūka, tā bija uzkrāta jau kopš agrīniem pusaudža gadiem. Saprotams, Brūku šādiem nolūkiem viņš nebija izmantojis, toties tagad… Viņi bija labākie draugi, kas neprātīgi iemīlējās viens otrā.

Pirmā mīlestība, spodra un tīra. Mīlestība uz mūžu.

Tikai, saprotams, mūžīga gan tā nebija.

Droši vien pats vainīgs, Rafe sprieda. Kopš viņš bija apjautis, ka tēvs nebūt nelīdzinās varoņiem, ko atveido uz ekrāna, kopš bija nospēlējis savu vienīgo lomu pūķa filmā un sapratis, ka cilvēki gaida, ka viņš būs tāds, par kādu tur izlicies, Rafe cieši apņēmās kļūt īsts. Nevis kaut kāds muļķīgs ekrāna supervaronis, bet drosmīgs un godīgs vīrs, proti, īsts varonis.

Tās brīnumainās vasaras izskaņā viņš īstenoja savu sapni un iestājās militārajā dienestā.

To uzzinājusi, Brūka uzrīkoja vētrainu dusmu lēkmi, kas šķita gaužām neraksturīga tik rāmas un savaldīgas dabas būtnei. Viņa kliedza, ka Rafem būtu vajadzējis vispirms aprunāties ar viņu.

Atskatoties pagātnē, viņš saprata, kālab viņa tā bija sacījusi. Jo viņus saistīja nopietnas attiecības.

Un viņa gan runāja. Stāstīja par došanos uz koledžu, par saviem studiju plāniem. Pieminēja mātes savādo lēmumu apmesties šajā pilsētiņā; tas esot gluži vai likteņa pirksts, ka Ketija Petersone savulaik izvēlējusies tieši Beltēru, bet Rafe tieši tad bija pārcēlies uz dzīvi pie savas vecāsmātes. Viņa sprieda par kopīgo nākotni, iztēlojās viņu dzīvi, kas būs nesaraujami saistīta uz visiem laikiem.

Turpretī Rafem pat neienāca prātā, ka viņa plāni ietekmēs Brūkas dzīvi, un drauga nesatricināmo apņemšanos dienēt īpašu uzdevumu vienībā viņa varētu uztvert kā nepārprotamu zīmi, ka viņš izvērtīsies par tādu pašu aunapieri kā Kenets Petersons. Brūka nezināja, ka šis lēmums ir nobriedis nevis viņas, bet gan Rafes tēva dēļ.

Strīdu virknē savstarpējās vārdu pārmaiņas izvērtās teju episkos mērogos, un brīdī, kad Rafe kāpa lidmašīnā, lai dotos uz pamatapmācības nometni, viņu attiecībām bija krusts pāri, un Brūka zvērēja, ka nemūžam nepārmīs ar bijušo draugu ne vārda.

Zvērests tika lauzts viņas pēdējā koledžas studiju gadā…

Rafe nopūtās.

– Kas ir? – Brūka jautāja.

– Nekas. – Viņi atgādināja divas planētas, kas apriņķo viena otru, un ikreiz to sastapšanās izvēršas kosmiska vēriena notikumā, kas nes sev līdzi gan gaismu un siltumu, gan arī grandiozas eksplozijas.

Auto apstājās pie Sāras mājas, un nu Rafem bija izvēle – tūdaļ ķerties pie lietas vai arī uzsākt vaļsirdīgu un atklātu sarunu par viņu attiecībām.

Rafe ķērās pie lietas. Ne tāpēc, ka būtu gļēvulis, bet vecāsmātes drošība patlaban bija pirmajā vietā. Viņš teica Brūkai: – Es gribu, lai mēs kopā apstaigātu māju. Raudzīsim uziet jebko, kas tev varētu likties savāds. Jebko, kas neatrodas ierastajās vietās.

– Tev vajag otru acu pāri, – viņa bilda.

– Es gribu pavērot visu no tava skatu punkta. Savulaik tu pati man iemācīji, ka sievietes raugās uz lietām citādi.

– Ne citādi, bet pamatīgāk gan. – Brūka pasmaidīja.

– Hmm… – Rafe neatbildēja smaidam, bet ne tāpēc, ka nejutās iepriecināts. Bet gan tāpēc, ka nebēdnīgais smaids, kas iegaismoja Brūkas seju, atbalsojās viņa sirdī, uzjundīja atmiņas un… sasodīts, izraisīja zināmo reakciju kājstarpē.

Steidzami jāatšķetina šis noslēpums, lai pēc tam aši pazustu no šejienes.

Nesagaidījusi atbildes smaidu, sieviete sadrūma. Viņa izkāpa un nostājās līdzās auto.

Arī viņš izkāpa un ieklausījās. Te augšā valdīja klusums. Koku lapotnes čabināja viegls vējiņš, kas nesa no tuvējiem augļu un vīna dārziem pavasara smaržas. Nonnai piemita ass prāts un vērīgums. Ja todien laiks būtu bija tikpat rāms, viņa katrā ziņā pamanītu vai saklausītu, ka ārpusē pārvietojas nozieguma līdzzinātājs. Tas ļāva secināt, ka ļaundaris, kas bija paslēpies pagrabā, visticamāk, darbojies vienatnē.

Rafe vērīgi nopētīja piebraucamo ceļu, māju, stāvās lieveņa kāpnes, uz kurām nemanīja nevienu nodevīgu pēdu nospiedumu. Pievērsās plašajam, segtajam lievenim ar ķēdēs iekārtām šūpolēm, nonnas šūpuļkrēslu un līdzās novietoto galdiņu, puķpodiem ar izšķērdīgi ziedošām oranžām balzamīnēm. Tad domīgi pavēroja zilos ziedos saplaukušos krūmu hortenziju pudurus, sadēstītus abpus lievenim un visgarām mājas sienai.

– Es nesaskatu neko neparastu, – Brūka pārtrauca klusumu.

Iebridis puķu dobē, Rafe pabīdīja sānis krūmu zarus un ieraudzīja meklēto. – Šeit. – Viņš norādīja uz paplatu riepas nospiedumu. – Vai Djūpejs pamanīja šo te? Proti, ka noziedznieks atbrauca ar motociklu, ko paslēpa krūmos?

– Nē. – Brūka veltīja Rafem atdzimušas cieņas pilnu skatienu.

Muļķīgā kārtā viņam radās vēlēšanās padižoties.

Dziļāk krūmājā atradis pēdas ar visai iezīmīgu zoles nospiedumu, Rafe izlīda laukā priecīgs par veiksmīgo sākumu. Tad uzkāpa lievenī, ieklausoties pakāpienu čīkstoņā un atgādinot sev, ka tuvākajā laikā nepieciešams nomainīt bojātos dēļus un pārkrāsot kāpnītes.

Brūka sekoja viņam soli solī.

Viss izskatījās kā parasti, arī durvju slēdzene nebija bojāta. Nemanīja nedz skrāpējumus, nedz citas ielaušanās pazīmes. Brāļu sacītais bija apliecinājis to, ko Rafe zināja pats – pa šo ieeju ļaundaris varēja netraucēts iekļūt mājā.

Rafe mēģināja atvērt durvis. Vismaz tagad tās bija aizslēgtas.

Viņa skatiens pārslīdēja pagalmam, ielejai, tik pazīstamajai ainavai, tomēr… viss šķita citāds, ja tuvumā slapstījās plēsoņa, kas bija nodarījis ļaunu Sārai. Nozieguma motīvi bija neizprotami, bet to viņš noskaidros. Katrā ziņā noskaidros.

– Ja tev nav pie rokas atslēgu, man ir. – Brūka sameklēja tās somiņā.

Kā gan citādi? Beltērā nodzīvoto gadu laikā Brūkai bija uzticētas atslēgas visu di Luku ģimenes locekļu izmantoto slēdzeņu atdarīšanai.

Viņa atvēra durvis un aicinoši pamāja Rafem.

Pārkāpis pār slieksni, viņš apstājās, lai klausītos un vērotu.

Patumšais gaitenis veda uz virtuvi. Kreisajā pusē caur platu arku varēja iekļūt vecmodīgi iekārtotā salonā, kur dīvāna un krēslu paročus klāja tamborētas sedziņas, un… – Kad nonna iegādājās plakanekrāna televizoru? – viņš vaicāja.

– Kad uzzināja, ka iespējams skatīties futbolu augstas izšķirtspējas ekrānā.

– Skaidrs. – Vecāmāte allaž bijusi aizrautīga sportotāja, kas vienlīdz labus panākumus guvusi gan badmintonā, gan softbolā, bet tagad viņas sportiskais gars izpaudās kaislīgā profesionālā sporta līdzjušanā.

Brūka mīļi pasmaidīja, palūkojusies uz milzīga izmēra aparātu, kas aizņēma lielu daļu sienas virs kamīna. – Patlaban Sāra aizrāvusies ar austrāliešu futbolu.

– Un kas tajā tik ievērojams?

– Viņa apgalvo, ka spēles esot ātrākas un interesantākas, turklāt puiši nelietojot polsterus, tāpēc esot iespējams pamatīgāk aplūkot viņu pēcpuses.

Rafe strauji apmetās pret Brūku.

Kura kā atvairoties paslēja gaisā abas plaukstas. – Netrako, es tikai atkārtoju Sāras sacīto.

Sievietes. Rafe aizgriezās, lai turpinātu telpas apskati.

– Bet viņai taisnība, – Brūka domīgi piebilda.

– Jūs skatījāties spēles kopā? – Rafe pavaicāja it kā starp citu.

– Jā, tad mums iet jautri. Es atvedu līdzi uzkodas, viņa lika galdā šampanieti, un mēs aizrautīgi klaigājām pie televizora.

– Vai uzkodas un šampanietis nav pretrunā ar austrāliešu futbola garu?

– Iespējams. Vai tik apšaubāmas izpriecas nerosina pret mani vēl lielākas aizdomas?

Rafe pagriezās. – Jā.

– Un kas tieši tev šķiet aizdomīgi? – Brūkas acis uzdzirkstīja dusmās. – Uzkodas, šampanietis, pēcpuses? Vai arī patīkams vakars ar ģimenes matriarhu, kam mazdēli nevelta pietiekami daudz uzmanības?