Читать книгу Hipnotizētājas mīlas stāsts - Laiena Moriartija - Страница 2

Mani vēl nekad neviens nebija hipnotizējis. Godīgi sakot, es tam visam nemaz īsti neticēju. Man padomā bija mierīgi gulēt, izlikties, ka hipnoze ir iedarbojusies, un censties nesmieties.

– Lielākā daļa cilvēku paši brīnās, cik ļoti tas viņiem patīk, – hipnotizētāja sacīja. Viņa bija viscaur maiga un smaržoja pēc tīrības; ne kosmētikas, ne rotu. Viņas āda izskatījās tik gluda un caurspīdīga, it kā viņa allaž mazgātos tikai kalnu strautos. Viņa smaržoja kā pārmērīgi dārgu rokdarbu preču veikals lauku pilsētās: pēc sandalkoka un lavandas.

Telpa, kurā atradāmies, bija mazītiņa, silta un dīvaina. Tā bija iebūvēta vienā mājas pusē un līdzinājās iestiklotam balkonam. Paklājs bija netīrs, ar izbalējušām, sārtām rozēm, toties logi – mūsdienīgi: stikla plātnes no grīdas līdz griestiem gluži kā ātrijā. Telpu bija piepludinājusi gaisma. Kad ienācu pa durvīm, šķita, ka tā šalkdama iziet man cauri galvai gluži kā spirdzinošs vējiņš, un mani pārņēma vecu grāmatu un jūras smarža.

Mēs nostājāmies līdzās pie pašiem logiem, hipnotizētāja un es. Atrodoties tik tuvu, lejā nebija iespējams saskatīt smiltis; tikai jūru kā saplacinātu, spīdīgu skārdu, kas aizstiepās līdz pat apvāršņa blāvi zilajai švīkai.

– Es jūtos tā, it kā stāvētu kuģa priekšgalā, – uzrunāju hipnotizētāju. Šķiet, šāda piezīme viņu ārkārtīgi iepriecināja, jo viņa paziņoja, ka vienmēr esot jutusies tieši tāpat. Viņas acis bija apaļas un mirdzošas kā bērnu izklaidētājai.

Mūsu sēdvietas atradās viena otrai pretī. Mans guļamkrēsls bija mīksts, pārvilkts ar zaļu ādu. Hipnotizētājas atzveltnes krēslam bija sarkanas un krēmkrāsas svītras. Starp abiem krēsliem bija novietots zems kafijas galdiņš, uz kura atradās papīra salvetīšu kārba – daži cilvēki te noteikti raudāja, aizrautīgi šņukstēdami par to, ka iepriekšējā dzīvē bijuši bada nomocīti zemnieki –, ledus ūdens krūze, kuras virspusē peldēja divas nevainojami apaļas citrona šķēlītes, divas augstas ūdens glāzes, mazs sudraba trauciņš ar šokolādes konfektēm spīdīgos papīrīšos un lēzena paplāte, pilna ar sīkiem krāsaina stikla olīšiem.

(Man reiz bija liela, vecmodīga stikla lodīte, kas bērnībā bija piederējusi manam tēvam. Eksāmenu un darba interviju laikā es to mēdzu turēt plaukstā, cerot uz veiksmi. Pirms pāris gadiem es šo lodīti pazaudēju, un kopš tā laika man vairs nav veicies.)

Paraugoties apkārt, uz sienām pamanīju okeāna atstaroto gaismu: žilbinošas, dejojošas gaismas prizmas. Patiesībā tas tiešām izskatījās nedaudz hipnotizējoši. Hipnotizētāja bija salikusi rokas sev klēpī un abas kājas stingri nolikusi uz grīdas. Kurpes bez papēžiem, melnas zeķbikses, izšūti tautiska izskata svārki un sasienama krēmkrāsas trikotāžas jaka. Kā hipijam, tomēr eleganti. Jaunā laikmeta stilā, tomēr klasiski.

Es nodomāju: tava dzīve nu gan noteikti ir brīnišķīgi rāma. Tu katru dienu sēdi šajā neparastajā, gaismas rotaļu pārpludinātajā telpā. Nekādu elektroniskā pasta vēstuļu, kas noklāj datora ekrānu. Nekādu aizkaitinājuma pilnu telefona zvanu, par kuriem nemitīgi jādomā. Ne tikšanos, ne izklājlapu.

Varēja manīt, ka sieviete ir laimīga. Šī sajūta šķebinoši izplūda no viņas gluži kā lētas smaržas, kaut gan viņa nemūžam nebūtu kaut ko tādu lietojusi.

Sajutu mutē skaudības skābumu un paņēmu vienu šokolādes konfekti, lai to padzītu.

– Ai, labi, es arī vienu paņemšu, – hipnotizētāja nopriecājās, iztīdama šokolādes konfekti. Viņa izturējās sirsnīgi un meitenīgi draudzīgi, it kā pazītu mani jau sen. Viņa ir no tādām. Viņai droši vien ir vesels bars ķiķinošu, skaistu draudzeņu, kuras viņu atbalsta, kuras sasveicinoties apskaujas, rīko seriāla "Sekss un lielpilsēta" skatīšanās vakarus un spiegdamas ilgi apspriež vīriešus pa telefonu.

Atvērusi klēpī nolikto datoru, hipnotizētāja atkal ierunājās. Viņas mute bija burvīgi piebāzta ar šokolādi.

– Tā, pirms mēs sākam kaut ko darīt, es jums uzdošu dažus jautājumus. Ak vai, man nevajadzēja ņemt konfekti ar karameles pildījumu! To taču nevar sakost.

Jautājumu bija negaidīti daudz.

Uz lielāko daļu no tiem es atbildēju godīgi. Tie bija visnotaļ nekaitīgi. Kur jūs strādājat? Kā jūs atpūšaties? Kas jums vislabāk garšo?

Beidzot hipnotizētāja atlaidās savā krēslā, pasmaidīja un apvaicājās:

– Un tagad pasakiet, kas jūs šodien šurp atvedis?

Protams, uz šo jautājumu es negrasījos atbildēt simtprocentīgi godīgi.

Viņš paziņoja:

– Es gribu tev kaut ko pateikt.

Viņš bija nolicis nazi un dakšiņu uz šķīvja malām un nu sēdēja taisni izslējies, izriezis krūtis, it kā beidzot būtu saņēmis drosmi. Viņš izskatījās izbijies un nedaudz nokaunējies. Elena, kura vēl pirmīt bija smaidījusi, tūdaļ sajuta, kā pakrūti savelk sāpīgi krampji. (Kaut kas viņas prātā atzīmēja, ka vispirms bija reaģējis viņas ķermenis. Prāta, ķermeņa un gara kopība darbībā. Tik aizraujoši.)

Viņas sejā joprojām vīdēja muļķīgi sastindzis laimīgs, atklāts smaids.

Viņai bija trīsdesmit pieci gadi. Viņa zināja, ko tas nozīmē. Šis jaukais vīrietis, pašnodarbinātais priekšpilsētas mērnieks, vientuļais tēvs, kuram patika pārgājieni un kantrimūzika, grasījās pateikt kaut ko tādu, pēc kā viņa vairs nemaz negribēs savu baramundi baltvīna mērcē. Viņš grasījās pateikt kaut ko tādu, kas viņai sabojās visu šo dienu, un šī diena bijusi tik jauka, un baramundi patiešām bija ļoti garda.

Viņa negribīgi nolika dakšiņu.

– Ko tad? – viņa apvaicājās pieklājīgi jautājošā tonī un viscaur saspringa, it kā gaidītu sitienu. Gan viņa to pārdzīvos. Nebūs jau nekāds pasaules gals. Šī bija tikai abu ceturtā tikšanās reize. Viņa vēl nebija pārāk iemīlējusies. Viņa šo vīrieti gandrīz nepazina. Dieva dēļ, viņam taču patika kantrimūzika! Viņai jau uzreiz bija vajadzējis noprast, ka te kaut kas nav lāgā. Jā, šovakar vannā viņa bija nodevusies dažām cerību pilnām fantāzijām, bet tas jau bija romantiskas satikšanās visizplatītākais slazds. Domās viņa jau bija to visu atstājusi pagātnē un nu cītīgi pūlējās atgūties. Kad pienāks trešdiena, viss jau būs aizmirsts. Sliktākajā gadījumā – ceturtdien. Paldies dievam, ka viņa ar šo vīrieti nebija pārgulējusi.

Viņa nespēja ietekmēt to, kam tūlīt vajadzēja notikt. Vienīgi savu reakciju uz šo notikumu.

Uz mirkli viņa domās iztēlojās savas mātes izteiksmīgo grimasi. Elena, saki, mīļā, vai tu patiešām tici šīm paviršajām pašpalīdzības muļķībām, ko pati izklāsti?

Patiesībā viņa tām patiešām ticēja. No visas sirds. (Vēlāk māte bija atvainojusies par šo piezīmi. "Iespējams, tas bija pārāk augstprātīgi teikts," viņa bija sacījusi, un Elena bija notēlojusi, ka noģībst no milzīga pārsteiguma.)

– Vai es drīkstētu uz mirkli tevi atstāt? – Viņš piecēlās, salvete noslīdēja uz grīdas. Viņš to pietvīcis pacēla un rūpīgi nolika uz galda līdzās savam šķīvim.

Elena nekustīgi skatījās.

– Es tikai… – Viņš norādīja uz restorāna tālāko galu.

– Labi, – viņa mierinoši noteica.

– Tur, pa kreisi, kungs. – Kāds viesmīlis neuzkrītoši norādīja tualetes virzienā.

Viņa noskatījās, kā viņš aiziet.

Patriks Skots.

Patiesībā šis vārds viņai nemaz tā īsti nepatika. Tas izklausījās sentimentāls. Par Patriku varēja saukt frizieri. Cik varēja noprast, tad draugi viņu sauca par Skotiju, un tas bija… nu, pilnīgi pieņemami, jo draudzīgi austrālieši jau mēdza tā darīt.

Ja viņš visam pieliktu punktu, tas pavisam noteikti būtu sāpīgi. Tāds sīks, toties ass dzēliens. Patrikam Skotam nepiemita nekas ārkārtīgi brīnišķīgs. Parasta, patīkama seja (gara, šaura, no pieres nedaudz atkāpušies mati), parasts augums (vidēja garuma, ar ļoti platiem pleciem, tomēr tie bija dabiski plati, un nekas neliecināja, ka viņš lepotos ar saviem panākumiem sporta zālē), parasts darbs, parasta dzīve. Neparasti bija vienīgi tas, cik omulīgi viņa bija sajutusies šī vīrieša klātbūtnē, gandrīz nekavējoties, jau dažas minūtes pēc pirmās satikšanās ar viņu tajā mulsinoši tukšajā kafejnīcā. Viņa pati bija ieteikusi šo kafejnīcu un tad šausmās atklājusi, ka tā ir gandrīz pilnīgi tukša, un pirmās tikšanās laikā viņu nervozās balsis bija šķitušas pārāk skaļas, un trim garlaicības nomocītajām pusaugu vecuma viesmīlēm nebija nekā labāka ko darīt, kā vien noklausīties viņu samāksloto sarunu. Viņi bija gaidījuši savus kapučīno, viņš bija niekojies ar cukura paciņu, virpinājis to un viegli klaudzinājis pa galdu; tad viņi bija saskatījušies un gandrīz sasmaidījušies, jo abiem bija kļuvis skaidrs, cik briesmīga bija šī situācija, un pēkšņi Elena bija sajutusi, kā no viņas ķermeņa aizplūst visa spriedze, it kā viņai kāds būtu iedevis iedarbīgu pretsāpju līdzekli. Sajūta bija tāda, it kā viņai šis vīrietis nebūtu svešs, it kā viņa to būtu pazinusi jau daudzus gadus. Ja viņa būtu ticējusi, ka pastāv iepriekšējā dzīve (un viņa šādu iespēju nenoraidīja, savā darbā viņai bija gadījies pieredzēt visu ko, viņas prāts bija plaši atvērts dažādām neparastām iespējām), nāktos atzīt, ka abi viens otru ir pazinuši jau senāk.

Šāds pēkšņs siltums Elenu līdz šim jau vairākas reizes bija pārņēmis kādas sievietes klātbūtnē – ak, viņa bija īsta sieviešu draudzības zvaigzne –, tomēr kopā ar vīrieti viņa tā nebija jutusies vēl nekad.

Tātad – jā, viņa gandrīz nepazina šo jauko mērnieku Patriku Skotu, tomēr šķirties no viņa būtu sāpīgi. Droši vien viņa sajustu kaut ko vairāk par sīku dzēlienu.

Atmiņā atausa visi tie simti un varbūt pat tūkstoši atraidījumu stāstu, ko viņa gadu gaitā bija dzirdējusi no saviem klientiem. "Es viņa trīspadsmit radiem vakariņās pagatavoju trīs ēdienus, bet, kamēr mazgāju traukus, viņš paziņoja, ka mani vairs nemīl." – "Mēs pavadījām fantastisku atvaļinājumu Fidži, mājupceļā dzērām šampanieti, un viņa pēkšņi paziņoja, ka aiziet no manis! Šampanieti – it kā to vajadzētu nosvinēt!"

Ak, šīs neslēptās sāpes, kas vēl aizvien ievilkās viņu sejās arī tad, kad viņi runāja par kaut ko tādu, kas bija noticis pirms daudziem gadiem. Bērnam, kas slēpās šajos cilvēkos, bija tik smagi izdzirdēt atraidījumu no mīļotā vai pat tikai no kāda, kurš par to vēl nebija kļuvis. Bailes tikt pamestam, atmiņas par senu aizvainojumu, mazvērtības apziņa, riebums pret sevi – neapturama emociju straume to visu no jauna uzrāva augšup.

Elena centās novērtēt pašreizējo situāciju objektīvi, kā klienta slimības vēsturi, cerēdama, ka tādējādi izdosies visu uztvert atsvešināti. Veltīgi.

Protams, šī panika varēja izrādīties pilnīgi nevajadzīga. Varbūt Patriks nemaz negrasījās viņu pamest. Līdz šim nekas par to nebija liecinājis, un viņa taču labi spēja izprast cilvēku rīcību. Galu galā tieši tā viņa sev pelnīja iztiku. Kad Elena šovakar bija atvērusi durvis, viņš bija nosaucis viņu par "satriecošu", izskatīdamies tik iepriecināts, it kā nupat būtu saņēmis dāvanu, turklāt viņš nemaz nebija no tiem glumajiem, valdzinošajiem tipiem, kuri automātiski kaisīja visus komplimentus, kādus vien sievietes vēlējās dzirdēt. Pie vakariņu galda abu acis bija bieži sastapušās un dažbrīd pat pakavējušās pie otra sejas. Visas maltītes laikā viņa bija manījusi, ka viņš paliecas tuvāk (kaut gan varbūt viņš diezgan slikti dzirdēja – pārsteidzoši, cik daudzi vīrieši diezgan slikti dzirdēja; to viņa bija piedzīvojusi gan savā privātajā dzīvē, gan darbā).

Viņa bija sajutusi, ka abi elpo vienā ritmā un saskaņoti kustas, un ne jau tāpēc, ka pati būtu atdarinājusi viņa kustības; vismaz ne tīšām, ne tā, kā būtu rīkojusies, runājot ar klientu.

Nebija piedzīvotas neveiklas pauzes, ne arī neomulīgi brīži. Viņš bija godbijīgi interesējies par hipnoterapiju. Viņš nebija pieprasījis: "Parādi man, kā tas notiek! Izdari tā, lai es sāktu klukstēt kā vista!" Viņš nebija ņirdzis vai, vēl ļaunāk, nedaudz augstprātīgi paziņojis, ka patiesībā nemaz neatzīst "alternatīvo medicīnu". Viņš nebija gribējis zināt: "Vai ir jāmācās, lai varētu to darīt?" vai arī "Vai ar to vispār var nopelnīt?" Viņš nebija izskatījies nobijies. Daži vīrieši, ar kuriem Elena reiz bija satikusies, bija neviltoti baidījušies, ka varētu tikt nohipnotizēti, paši to nemaz neapzinādamies. Viņš bija izskatījies vienkārši ieinteresēts.

Un vēl pirms dažām minūtēm viņš bija viņai rādījis sava dēla fotogrāfijas! Tajās viņa burvīgais, gaišmatainais, tieviņais, mazais, astoņgadīgais dēls vizinājās ar skrituļdēli, spēlēja trombonu skolas orķestrī, makšķerēja kopā ar savu tēti. Viņš taču noteikti nebūtu rādījis viņai šīs fotogrāfijas, ja jau iepriekš būtu nolēmis, ka abiem nekas neiznāks.

Bet varbūt šis lēmums viņam bija nācis kā zibens spēriens. Tagad, to visu pārdomājot, kļuva skaidrs, ka viņš bija izturējies savādi aprauti: nolicis dakšiņu un nazi, lai nāktu klajā ar savu paziņojumu, paskatījies viņai pār plecu, it kā tālumā nupat būtu ieraudzījis pazibam citādu nākotni. Dieva dēļ, viņa pat nebija paguvusi pabeigt teikumu! (Viņa bija stāstījusi par kādu klientu, kurš bija kā apsēsts ar Dženiferu Lopesu. Patiesībā ar Džonu Travoltu, taču konfidencialitātes nolūkos viņa allaž mēdza mainīt dažādas nianses. Un stāsts par Dženiferu Lopesu izklausījās daudz uzjautrinošāks.)

Viņš bija izskatījies tik bēdīgs. Pat tad, ja viņš negrasījās Elenu pamest, viņš pavisam noteikti gatavojās pateikt kaut ko nepieņemamu vai nepatīkamu.

Varbūt viņš bija melojis, apgalvodams, ka ir atraitnis; varbūt patiesībā viņš joprojām bija precējies un dzīvoja kopā ar sievu, lai gan abi vairs negulēja vienā istabā.

Vai arī viņš patiesībā bija nevis mērnieks, bet gangsteris. Tūlīt pēc viņas ieradīsies FIB un pieprasīs, lai viņa nēsā līdzi paslēptu mikrofonu. Viņas līķis tā arī nekad netiks atrasts. (Pagājušajā vasarā viņa bija noskatījusies visu seriālu "Soprano ģimene".) Vai varbūt viņš bija nedziedināmi slims. Tas būtu briesmīgi, taču vismaz ne personiski aizskaroši.

Lai arī par ko būtu runa, Elena bija pilnīgi pārliecināta, ka visu dienu ilgusī saulainā sajūta drīz izgaisīs.

Iedzērusi lielu malku vīna, viņa pacēla galvu, lai paskatītos, vai Patriks jau nenāk atpakaļ no tualetes. Nē. Augstā debess, viņš nu gan nesteidzās! Vai viņš nupat bija iešļācis ūdeni sev sejā un nu stāvēja pie tualetes spoguļa, stingi raudzīdamies sev acīs, cieši turēdamies pie izlietnes malas, smagi elpodams?

Šo vīrieti meklēja policija.

Nu arī Elenas elpa bija kļuvusi nedaudz saraustīta.

Pārāk plaša iztēle, kas viņai nenāk par labu: Pesko kundzes ieraksts viņas septītās klases liecībā.

Viņa palūkojās apkārt. Pārējie vakariņotāji bija iegrimuši sarunās atsizdamies pret šķīvjiem, klusi šķindēja galda piederumi, šad tad kāds pēkšņi, apvaldīti iesmējās. Neviens neskatījās uz sievieti, kurai priekšā atradās tukšs krēsls.

Vai bija laiks? Vai tas patiešām bija nepieciešams? Jā.

Izslējusies savā krēslā, Elena uzlika plaukstas sev uz augšstilbiem. Tad aizvēra acis un sāka elpot. Ieelpa caur degunu, izelpa caur muti. Viņa iztēlojās, kā katrs elpas vilciens piepilda viņas ķermeni ar spēcīgu, zeltainu gaismu. Tā modināja viņā sparu un spēku. Gaisma piepildīja viņas pēdas, kājas, vēderu un rokas, un visbeidzot tā nošalcot sagriezās virpulī ap viņas galvu, un nu viņa spēja saskatīt vienīgi zeltainu mirdzumu, it kā raudzītos tieši rietošā saulē, un uz mirkli radās sajūta, ka viņa lidinās gaisā dažu centimetru augstumā virs krēsla.

Viss būs labi. Lai ko viņš arī sacītu, tas neskars manu būtību. Es tikšu galā. Tagad jāskaita līdz trīs. Viens… divi…

Elena atvēra acis, juzdamās atjaunota un moža. Viņa paskatījās apkārt. Neviens par viņu nelikās ne zinis. Protams, viņa zināja, ka nebija ne lidinājusies virs krēsla, ne arī spīdējusi kā spuldzīte, tomēr dažreiz šīs sajūtas šķita tik satriecoši reālas, ka bija neiespējami noticēt, ka tās nav kaut kādā veidā izpaudušās arī fiziski.

Pašhipnoze bija tik brīnišķīga metode. Ikreiz, kad kādam studentam vai klientam izdevās panākt šo sajūtu, to vienmēr varēja manīt. Aptverot, ko spēj panākt viņu prāts, cilvēkus pārņēma godbijība. Pirmoreiz piedzīvojusi levitācijas ilūziju, Elena jutās tā, it kā būtu atklājusi, ka spēj lidot. Ja vien viņa varētu iemācīt pašhipnozi pusaudžiem, par narkotiku lietošanas problēmu vairs vispār nebūtu jāraizējas.

Patriks joprojām kavējās. Viņa paskatījās uz savu maltīti. Būtu bezjēdzīgi to atstāt neapēstu. Garām slīdošais viesmīlis apstājās un no jauna piepildīja viņas vīna glāzi. Labs vīns, garda zivs. Žēl, ka viņa nebija paņēmusi līdzi kādu grāmatu.

Elena sāka pārdomāt dienas notikumus.

Līdz pat brīdim, kad Patriks bija nolicis nazi un dakšiņu, šo dienu varēja uzskatīt par ideālu. Pat izsmalcinātu.

Lietum ritmiski bungojot pa jumtu, viņa bija iegrimusi dziļā miegā bez sapņiem un pamodusies vēlu, jo viņai sejā bija iespīdējusi saule. Atverot acis, viņa vispirms bija ieraudzījusi pie griestiem piekarināto zaru, kas kalpoja par budisma prāta klātesamības sūtras atgādinājumu. Tad viņa bija trīsreiz viegli ieelpojusi un izelpojusi, vienlaikus turot lūpas savilktas pussmaidā.

(Elena nožēloja, ka bija par šo ieradumu ieminējusies savai draudzenei Džūlijai, kura bija palūgusi, lai viņa parāda savu pussmaidu. Kad Elena pēc ilgas pierunāšanas beidzot padevās, draudzene desmit minūtes no vietas locījās smieklos.)

Kad viņa bija izkāpusi no gultas, logu rūtis zem viņas pirkstgaliem šķita ledainas, taču jaunā gāzes apkures sistēma, ko pirms nāves ierīkoja viņas vecvecāki (pateicoties vectantes Mērijas laimestam loterijā!), bija pārvērtusi māju par omulīgu kūniņu. Brokastīs viņa bija notiesājusi biezputru ar brūno cukuru, vienlaikus klausīdamās ironiski možās ABC televīzijas kanāla ziņas. Nesenā gripas pandēmija varbūt nemaz nebija nekāda pandēmija. (Viņas māte, ģimenes ārste, jau uzreiz bija teikusi, ka tā būs.) Kāds pazudis bērns atkal bija atradies sveiks un vesels. Nesenā bandu slepkavība droši vien bija tikai ģimeņu naidošanās. Nesenais politiskais skandāls bija izčūkstējis. Nekur nebija satiksmes sastrēgumu. Bija gaidāms viegls dienvidrietumu vējš. Pasaule beidzot šķita viegli pārvaldāma.

Pēc brokastīm Elena bija kārtīgi saģērbusies, lai dotos pastaigā pa pludmali, un atgriezusies mājās pacilāta un vēja izraustīta, laizīdama sāli no lūpām.

Todien viņai bija ieplānoti četri klienti. Pēdējā nodarbība ar vīrieti, kurš bija vēlējies uzveikt savas bailes no lidošanas, lai četrdesmitajā kāzu gadadienā varētu aizvest savu sievu uz Franciju. Promejot viņš bija sparīgi paspiedis Elenai roku un nosolījies atsūtīt pastkartīti no Parīzes. Viņa bija pieņēmusi arī divas jaunas klientes, un tas viņai allaž sagādāja prieku. Pirmo sievieti jau četrus gadus mocīja neizskaidrojamas sāpes kājā. Viņa bija apmeklējusi neskaitāmus ārstus, fizioterapeitus un osteopātus, un neviens no tiem nekādi nespēja atrast īsto vainu. Otra sieviete bija apsolījusi savam līgavainim līdz kāzām pārstāt smēķēt. Abi seansi bija noritējuši labi.

Pēdējā kliente bija no tām, ko droši vien vēlāk nevarēs nosaukt par Elenas veiksmes stāstu. Bija grūti saprast, ko tieši Mērija Keita vēlējās panākt ar hipnoterapijas palīdzību, tomēr viņa atteicās apmeklēt citus speciālistus un uzstāja, ka vēlas turpināt ārstēšanu. Elena bija nolēmusi šodien neizmēģināt neko sarežģītu, iztiekot ar parastu relaksācijas seansu. Viņa to dēvēja par "dvēseles masāžu". Pēc seansa Mērija Keita paziņoja, ka viņas dvēsele jūtoties tieši tāpat kā agrāk, liels paldies; bet tāda jau viņa bija.

Kad Mērija Keita beidzot bija smagi aizlāčojusi prom, Elena uzkopa māju, apzināti atstājot dažas lietas izmētātas tā, lai neizskatītos, ka viņa ir īpaši centusies, un rastos iespaids, ka viņa gluži vienkārši ir kārtīga. Viņa bija apsvērusi, vai nevajadzētu noņemt dažus budisma citātus, kas sarakstīti uz blāvi purpursarkanām līmlapiņām un izlipināti pa visu māju. Viņas iepriekšējais draugs Džons par tiem bija tik ļoti uzjautrinājies – stāvējis pie viņas ledusskapja un muļķīgā balsī lasījis tos skaļi. Bet, slēpjot savu patieso būtību, jau nevarēja sākt jaunas attiecības, vai ne?

Elena bija nomainījusi arī gultasveļu un uzklājusi visjaunākos, visskaistākos palagus. Droši vien bija pienācis laiks pārgulēt ar šo vīrieti. Jā, tas izklausījās nedaudz bezkaislīgi, taču, satiekoties ar vīrieti vairāk nekā trīsdesmit gadu vecumā, citādi jau nebija iespējams. Nu vajadzēja iztikt bez sirdīm un rozēm. Viņiem vairs nebija sešpadsmit gadu. Viņi nebija reliģiozi. Viņi bija iepazinušies kādā interneta vietnē. Tātad viss bija pilnīgi skaidrs un nepārprotams. Viņi abi gribēja atrast partneri ilgstošām attiecībām. Par to liecināja viņu ievilktie ķeksīši attiecīgajās interneta vietnes anketas vietās.

Viņi bija nedaudz skūpstījušies (tas bija ļoti patīkami), un nu pienācis laiks seksam. Elena gandrīz gadu bija nodzīvojusi tukšā, un sekss viņai patika. Dažiem vīriešiem, kuri sākumā, šķiet, mēdza viņu noturēt par ēterisku, maigi nevainīgu būtni, tas šķita pārsteidzoši. Viņa neiebilda pret šādu priekšstatu – viņa pat nedaudz pietēloja, lai tam atbilstu. Gluži vienkārši tas nebija īsti pareizs.

(Viņai patika arī šausmu filmas, viņa labprāt dzēra kafiju un mielojās ar vidēji izceptu bifšteku. Daudzi bija pārliecināti, ka viņa ir veģetāriete – ka viņai faktiski vajadzētu būt veģetārietei, kura dzer zāļu tējas –, un pat centās vakariņās pagatavot viņai īpašas maltītes un uzstājīgi apgalvoja, ka "skaidri atceras": viņa pati esot teikusi, ka neēd gaļu.)

Elena bija nesteidzīgi sagatavojusies šim vakaram: ilgi sēdējusi karstā vannā ar glāzi vīna un klausījusies grupas Violent Femmes kompaktdisku. Niknie akordi un griezīgās balsis tik satraucoši atšķīrās no šķindošajiem, burbuļojošajiem relaksācijas ierakstiem, ko viņai nācās atskaņot visu dienu, ka šķita – uz galvas uzgāzts spainis auksta ūdens. Grupa Violent Femmes lika viņai atcerēties astoņdesmitos gadus, pusaudža vecumu un savus pārmērīgos hormonu un cerību uzplūdus. Brīdī, kad Patriks bija pieklauvējis pie durvīm, viņas noskaņojums bija bijis tik reibinoši labs, ka prātā pat bija pazibējusi doma: tevi noteikti gaida kritiens.

Viņa šo domu bija atvairījusi. Un tagad… Man tev kaut kas jāpasaka.

Elena nolika dakšiņu. Kur gan tas vīrietis bija palicis? Varēja manīt, ka viens no viesmīļiem viņu neuzkrītoši vēro, acīmredzami pūlēdamies izprast, vai viņai nav nepieciešama palīdzība.

Elena paskatījās uz Patrika pusizēsto šķīvi. Viņš bija pasūtījis cūkas vēdera gabalu. Slikta izvēle, viņa bija nodomājusi, tomēr abi viens otru vēl nepazina pietiekami ilgi, lai varētu par to paķircināties. Cūkas vēdera gabals! Tas izklausījās pretīgi, un nu viņa šķīvja saturs izskatījās pēc liela, auksta, sarecējušu tauku pikuča.

Ja Patriks bija no tiem, kas nemitīgi pasūta šādus artērijas aizķepinošus ēdienus, varbūt tagad viņš tualetē bija dabūjis sirdstrieku un gulēja beigts? Vai vajadzētu aizsūtīt turp noraizējušos viesmīli? Bet ja nu viņam gluži vienkārši bija kļuvis slikti no tā cūkas vēdera gabala? Viņš justos briesmīgi apkaunots. Vismaz viņa līdzīgos apstākļos tā justos. Varbūt vīrietim tas nešķita tik svarīgi.

Elena patiešām bija pārāk veca šādam romantisku satikšanos stresam. Viņai vajadzētu sēdēt mājās un cept kūkas vai darīt kaut ko citu, ar ko nu mēdza noņemties sākumskolas bērnu vecāki.

Viņa atkal pacēla galvu un ieraudzīja, ka Patriks beidzot atgriežas. Viņš izskatījās satriekts, it kā nupat būtu iekļuvis nelielā autoavārijā, tomēr viņa sejas izteiksme liecināja, ka viņš ir gatavs padoties. Tā, it kā viņš nupat būtu pieķerts, aplaupot banku, un nu nāktu ārā ar paceltām rokām.

Apsēdies Elenai pretī, viņš no jauna nolika sev klēpī salveti, paņēma nazi un dakšiņu, paskatījās uz cūkas vēdera gabalu, nopūtās un atkal nolika galda piederumus.

– Tu droši vien domā, ka es esmu jucis, – viņš sacīja.

– Vispār jau mani māc liela ziņkāre! – Elena atteica možā pusmūža dāmas tonī.

– Biju cerējis, ka man nevajadzēs tev to stāstīt, kamēr mēs nebūsim… taču tad sapratu, ka nāksies tev visu pateikt jau šovakar.

– Tikai nesteidzies. – Nu viņa runāja mierīgi un nedaudz melodiski, tieši tā, kā mēdza runāt ar saviem klientiem.

– Viss noteikti būs labi… lai kas tas arī būtu.

– Nav jau nekas slikts! – Patriks steigšus iebilda. – Tas drīzāk ir mulsinoši. Saproti, es… Nu, labi, es vienkārši runāšu skaidri un gaiši.

Viņš ieturēja pauzi un muļķīgi pasmaidīja.

– Mani kāds vajā.

Pirmajā mirklī Elena pat īsti nesaprata, par ko Patriks runā. Radās sajūta, ka viņš izteicies svešvalodā, kuru nu nāksies tulkot.

Mani kāds vajā.

Beidzot viņa pārvaicāja:

– Tevi kāds vajā?

– Viņa nedod man mieru jau trīs gadus. Mana bijusī draudzene. Dažreiz viņa uz kādu laiku nozūd, taču tad atkal uzrodas, lai ar uzviju atgūtu iekavēto.

Elenu pāršalca brīnišķīgs atvieglojums. Nu, kad bija kļuvis skaidrs, ka neviens negrasās viņu pamest, viņa pēkšņi apjauta, cik ļoti viņai patiesībā patika šis vīrietis, cik ļoti viņa cerēja, ka viss izdosies, un ka viņa, krāsojot skropstas, pat bija atļāvusies nodomāt: "Es varētu viņā iemīlēties." Šodien piedzīvotās reibinošās laimes iemesls bija nevis laika apstākļi, biezputra vai ziņas, bet gan šis cilvēks.

Bijusī draudzene vajātāja taču nebija nekas slikts!

Tas pat bija interesanti.

Tomēr, ja tā padomā, tad vajāšana…

Viņa iztēlojās vēstules, kas veidotas no žurnālu un avīžu izgriezumiem. Ar asinīm uz sienām rakstītus vēstījumus. Jukušas pielūdzējas, kas sēž pie slavenību mājām. Varmācīgus bijušos vīrus, kuri nošauj savas sievas.

Bet kurš gan varētu vajāt mērnieku? (Pat tad, ja viņam patiešām bija ļoti glīts zods.)

– Ja tu runā par vajāšanu, ko viņa īsti dara? Vai viņa izturas varmācīgi?

– Nē. – Patriks izskatījās tā, it kā būtu spiests atbildēt uz virkni ārkārtīgi intīmu medicīniska rakstura jautājumu. – Fiziski varmācīga viņa nav bijusi nekad. Šad tad viņa paklaigā. Kļūst nedaudz uzmācīga. Zvana nakts vidū, sūta vēstules, elektronisko pastu, īsziņas, taču lielākoties vienkārši uzturas līdzās. Lai kur es arī dotos, viņa visur ir jau priekšā.

– Tu gribi teikt, ka viņa tev seko?

– Jā. Visur.

– Augstā debess, tas noteikti ir šausmīgi! – Elena atkal runāja kā pusmūža dāma. – Vai esi vērsies policijā?

Viņš saviebās, it kā būtu atcerējies kaut ko nepatīkamu.

– Jā. Vienreiz. Es runāju ar kādu policijas virsnieci. Nezinu vai viņa… nu, viņa pateica visu, ko vajadzēja, taču es jutos kā idiots, kā gļēvulis. Viņa man ieteica rakstīt vajāšanas gadījumu uzskaiti, visu atzīmēt, un to es esmu darījis. Viņa sacīja, ka es varot vērsties tiesā un pieprasīt, lai viņai aizliedz man tuvoties, un es jau nodomāju, ka varētu tā izdarīt, bet, kad pavēstīju savai bijušajai draudzenei, ka esmu bijis policijā, viņa pateica: ja es turpināšot tā darīt, viņa paziņos policijai, ka es esmu vajājis viņu, ka esmu viņai iesitis – nu, saproti, es esmu vīrietis, un kuram tad viņi noticēs? Protams, viņai. Un tāpēc es tūlīt atkāpos. Atliek vienīgi cerēt, ka reiz viņa mitēsies. Tā tas turpinās vairākus gadus. Neticami, ka jau pagājis tik ilgs laiks.

– Tas noteikti ir… – Elena grasījās sacīt "biedējoši", tomēr tas varēja viņu aizskart; viņa bija pārliecināta, ka vīrieša lepnums ir trausls kā olas čaumala. Tāpēc viņa izvēlējās vārdu "satraucoši", īsti nespēdama apvaldīt prieku, kas bija ieskanējies viņas balsī.

– Sākumā es par to tiešām ļoti uztraucos, – viņš atsāka, – taču nu savā ziņā esmu samierinājies. Tā nu manā dzīvē reiz ir gadījies, tomēr man ir ļoti grūti uzsākt jaunas attiecības. Dažas sievietes gluži vienkārši nobīstas. Dažas sākumā apgalvo, ka par to nemaz neliekas ne zinis, taču pēc tam vairs nevar izturēt.

– Es varu to izturēt, – Elena steigšus paziņoja, it kā būtu atnākusi uz darba interviju un censtos pierādīt, ka spēj uzņemties šādu izaicinājumu. Dzirdot par bijušo draudzeņu vājībām, viņā allaž modās sacensības gars un vēlme pierādīt, ka viņa ir labāka par šīm sievietēm.

Apjukusi viņa iemalkoja vīnu. Viņa nupat bija atklājusi savas kārtis. Būtībā viņa bija atzinusies, ka grib uzsākt attiecības ar šo vīrieti.

Viņa sarauca pieri un ielūkojās savā glāzē, it kā grasītos izteikt kādu nievājošu piezīmi par vīna kvalitāti, un, beidzot pacēlusi galvu, ieraudzīja, ka Patriks smaida. Tas bija plats, neviltota prieka pilns smaids, no kura viņa acu kaktiņos bija ievilkušās krunciņas. Viņš pasniedzās pāri galdam un saņēma viņas roku.

– Es ceru, ka tu to varēsi, – viņš sacīja. – Jo man ir patiešām laba sajūta. Es domāju – par mums. Par mūsu iespēju.

– Par mūsu iespēju, – Elena atkārtoja, izbaudīdama gan šos vārdus, gan viņa pieskārienu. Tās visas bija pilnīgas muļķības, ka trīsdesmit gadu vecumā cilvēks kļūst bezjūtīgs un pārsātināts. No Patrika pieskāriena viņas asinsritē bija sākuši šaudīties endorfīni. Viņa zināja visu gan par mīlestības zinātnisko izskaidrojumu, gan par to, ka viņas smadzenēs šobrīd sākušas kūsāt "mīlestības ķimikālijas" (norepinefrīns, serotonīns un dopamīns), tomēr tas nenozīmēja, ka viņa nebija tikpat uzņēmīga kā jebkurš cits.

Tātad nu viņi bija atklājuši visas savas kārtis.

– Kāpēc tu man to pateici tieši šovakar? – Elena noprasīja. Viņa īkšķis maigi vilka apļus viņas plaukstā. Vāru, vāru putriņu, pieci milti katlā. – Par savu vajātāju?

Īkšķis apstājās.

– Es viņu ieraudzīju, – viņš paskaidroja.

– Tu viņu ieraudzīji! – Elenas skatiens sāka šaudīties pa restorānu. – Tu gribi teikt… šeit?

– Viņa sēdēja pie galda līdzās logam. – Viņš ar zodu norādīja pāri Elenas plecam. Viņa grasījās pagriezties, lai paskatītos, taču Patriks iebilda: – Neuztraucies, viņa jau ir prom.

– Ko viņa te darīja? Vienkārši… mūs novēroja?

Elena juta, ka viņas sirds sāk pukstēt straujāk. Viņa īsti nesaprata, ko jūt: bailes vai varbūt nelielu satraukumu.

– Viņa kaut ko rakstīja savā mobilajā telefonā, – Patriks gurdi sacīja.

– Sūtīja tev īsziņu?

– Iespējams. Mans mobilais telefons ir izslēgts.

– Vai tu gribi paskatīties, ko viņa tev uzrakstījusi? – Elena vēlējās redzēt šo īsziņu.

– Ne pārāk, – Patriks atteica. – Patiesībā itin nemaz.

– Kad viņa aizgāja? – Ja vien Elena to būtu zinājusi jau agrāk, viņa būtu varējusi šo sievieti aplūkot.

– Kad piecēlos, lai aizietu uz tualeti, viņa man sekoja. Gaitenī mēs nedaudz parunājāmies. Tāpēc jau es tā aizkavējos. Viņa teica, ka grasās iet prom, un, paldies dievam, tā arī izdarīja.

Tātad viņa noteikti bija pagājusi tieši garām Elenai! Elena pūlējās atcerēties kādu sievieti, kas būtu pasoļojusi viņai garām, taču veltīgi. Droši vien tas bija noticis tobrīd, kad viņa nodevās pašhipnozei. Nolādēts.

– Ko viņa teica?

– Viņa vienmēr nožēlojami izliekas, ka mēs esam nejauši satikušies. Varētu domāt, ka viņai būtu jāizskatās pēc trakas bezpajumtnieces, teiksim, ar izspūrušiem matiem, taču viņa ir tik parasta, tik savaldīga. Esmu spiests šaubīties par sevi, it kā pats būtu to visu izdomājis. Viņa ir veiksmīga karjeriste. Ļoti cienījama. Vai vari iedomāties? Es pastāvīgi prātoju, ko nodomātu viņas kolēģi, uzzinājuši, ar ko viņa nodarbojas savā brīvajā laikā. Paklau… varbūt parunāsim par kaut ko patīkamāku? Vai tava zivs bija garšīga?

Vai tas bija joks? Elena nevēlējās runāt par kaut ko citu. Viņa gribēja noskaidrot katru sīkumu. Viņa gribēja saprast, kas norisinājās šīs sievietes prātā. Parasti viņa spēja saprast sievietes viedokli jebkurā situācijā. Viņa allaž nostājās sieviešu pusē. Viņai patika sievietes; vīrieši viņai bieži vien šķita mulsinoši. Bet – vajāt savu bijušo draugu vēl trīs gadus? Vai šī sieviete bija psihopāte? Vai Patriks bija pret viņu nelāgi izturējies? Vai viņa vēl aizvien mīlēja Patriku? Kā gan viņa pati sev spēja attaisnot šādu izturēšanos?

– Zivs bija brīnišķīga, – Elena sacīja, pūlēdamās apvaldīt savu alkatīgo vēlmi uzzināt vēl kaut ko. Tas šķita nedaudz nepiedienīgi, jo varēja skaidri manīt, ka Patriks šo savu dzīves daļu uzskatīja par ļoti nomācošu. Viņa apzinājās, ka alkatīga ziņkāre par citu cilvēku privāto dzīvi bija viens no viņas trūkumiem.

– Kas šovakar pieskata tavu dēlu? – viņa pajautāja, lai palīdzētu viņam mainīt sarunas tematu.

– Māte, – Patriks atteica. Viņa seja atmaiga. – Džeks dievina savu vecmāmiņu.

Tad viņš samirkšķināja acis, paskatījās pulkstenī un piebilda:

– Patiesībā es biju apsolījis, ka piezvanīšu viņam, lai novēlētu labu nakti. Brīdī, kad devos prom, viņš nejutās īsti labi. Vai tu neiebilsti? – Viņš izvilka no kabatas mobilo telefonu.

– Protams, ka ne.

– Parasti es nemēdzu viņam zvanīt, ja esmu kaut kur aizgājis, – Patriks sacīja, ieslēgdams telefonu. – Zini, tagad viņš ir ļoti neatkarīgs bērns. Viņš pats tiek ar sevi galā.

– Ļoti labi.

– Saproti, viņš nesen pamatīgi saaukstējās, un pēc tam izrādījās, ka viņam ir bronhīts. Tagad viņam jālieto antibiotikas.

– Protams. – Elena gribēja dzirdēt, kā viņš runā ar savu mazo dēlēnu.

Patrika mobilais telefons iepīkstējās. Vēl un vēlreiz.

Viņš saviebās.

– Īsziņas.

– No tavas… vajātājas? – Elena pūlējās neskatīties uz pīkstošo telefonu ar pārāk kārām acīm.

Viņš sāka pētīt telefona ekrānu.

– Jā. Lielākoties es tās izdzēšu, nemaz necenzdamies izlasīt.

– Skaidrs. – Elena nespēja novaldīties. – Jo tās ir nejaukas?

– Dažreiz. Pārsvarā vienkārši nožēlojamas.

Viņa vēroja Patrika seju, kamēr viņš lasīja īsziņas, ar īkšķi spaidīdams taustiņus. Viņš ironiski smaidīja, it kā būtu iesaistījies ļaunā strīdā ar ienaidnieku. Viņš izteiksmīgi saviebās. Viņš pakodīja lūpu.

– Gribi izlasīt? – Viņš pasniedza telefonu Elenai.

– Protams, – Elena nevērīgi atteica, paliecās uz priekšu un sāka lasīt Patrika atvērtās īsziņas.

Nemaz nebiju cerējusi tevi te ieraudzīt! Es sēžu pie loga.

Tev šis krekls piestāv.

Tu pasūtīji cūkas vēdera gabalu? Par ko tu vispār domā?

Viņa ir glīta. Jūs abi kopā izskatāties labi. Sxx

Elena atrāvās.

– Piedod, – Patriks noteica. – To man nevajadzēja tev rādīt. Goda vārds, tev nedraud nekādas briesmas.

– Nē, nē, būs jau labi. – Viņa pamāja uz telefona pusi.

– Turpini vien.

Jauki, ka šovakar tevi nejauši satiku. Mums tuvākajā laikā kādu dienu vajadzētu iedzert kafiju?

Es tevi mīlu. Es tevi ienīstu. Es tevi mīlu. Es tevi ienīstu. Nē, es pilnīgi noteikti tevi ienīstu.

Elena izslējās.

– Ko tu par to saki kā profesionāle? – Patriks painteresējās. – Viņai ir jāārstējas, vai ne? Neaizmirsti, ka mūsu attiecības ir beigušās pirms trim gadiem.

– Cik ilgi jūs bijāt kopā?

– Divus gadus. Pareizāk sakot, trīs. Pēc sievas nāves viņa bija pirmā, ar ko es uzsāku jaunas attiecības.

Elenai gribējās pajautāt, kā viss bija beidzies, taču viņa tikai apvaicājās:

– Kāpēc tu nevari vienkārši nomainīt telefona numuru?

– Agrāk es to darīju nemitīgi, taču tam nav jēgas. Es esmu pašnodarbinātais. Man vajag, lai cilvēki varētu mani uzmeklēt. Paklau, es labāk piezvanīšu dēlam. Tas nebūs ilgi.

Elena noskatījās, kā viņš uzspiež numuru un pieliek telefonu pie auss.

– Tas esmu es, draudziņ. Kā tev iet?.. Ko es ēdu? Ā, cūkas vēdera gabalu. – Viņš skumji palūkojās uz savu šķīvi. – Jā, nemaz nebija tik garšīgi. Un kā tu vispār jūties? Labi? Vai iedzēri antibiotikas? Ko dara vecmāmiņa? Patiešām? Tad jau labi. Jā. Labi. Nu, stāsti, tikai ātri. – Viņš apklusa un sāka klausīties. Tad uztvēra Elenas skatienu un pamirkšķināja viņai. – Ak tā? Nu labi, skaidrs. Vulkāns? Ar izpletni? Kaut kas traks.

Viņš turpināja klausīties, ar pirkstiem bungodams pa galdautu. Elena vēroja viņa roku. Tā izskatījās ļoti glīta. Ar lieliem, taisni apgrieztiem nagiem.

– Labi, draudziņ. Paklau, varbūt pārējo tev nāksies man pastāstīt rīt. Es šobrīd izturos ļoti nepieklājīgi pret savu…

draugu. Jā. Tiksimies no rīta. Vafeles, protams. Jā, noteikti.

Arlabunakti, mazais. Es arī tevi mīlu.

Viņš izbeidza sarunu, izslēdza telefonu un ielika to atpakaļ kabatā.

– Piedod, – Patriks noteica. – Dēls gribēja man izstāstīt katru sīkumu par nupat redzēto filmu. Baidos, ka tas viņam ir iedzimts no manis.

– Ak tā, – Elena noteica.

Viņa juta, kā pakausī ieurbjas kvēls prieks. Cik jauki viņš runāja ar savu dēlu: tik nevērīgi, jautri, vīrišķīgi un mīloši. Cik jauki, ka nākamajā rītā viņi ēdīs vafeles. (Viņai ļoti garšoja vafeles!) Cik jauki, ka viņš, nepavisam nekautrēdamies, bija pateicis "es tevi mīlu".

Viesmīlis novāca viņu šķīvjus, balansēdams tos uz apakšdelma.

– Vai cūkas vēders jums garšoja, kungs?

– Ļoti, – Patriks viņam uzsmaidīja. – Es tikai nebiju tik izsalcis, kā man šķita.

– Vai varu jūs iekārdināt ar desertu ēdienkarti? Vai kafiju?

Patriks uzlūkoja Elenu, jautājoši savilcis uzacis.

– Nē, paldies, – viņa atteica.

– Tad tikai rēķinu, paldies, draugs, – Patriks sacīja.

Elena paskatījās pulkstenī. Bija vēl tikai desmit.

– Man mājās ir labas šokolādes konfektes, – viņa ieminējās. – Ja vien tu gribi iedzert kafiju pie manis. Ja tev ir laiks.

– Man nekur nav jāsteidzas, – Patriks sacīja un ieskatījās viņai acīs.

Protams, viņi nemaz neķērās pie kafijas un šokolādes konfektēm. Kad viņi pirmo reizi mīlējās tīrajos palagos, pret jumtu pēkšņi sāka gāzties stiprs lietus, un Elena uz mirkli iedomājās par Patrika vajātāju. Interesanti, kur viņa šobrīd atradās? Elena iztēlojās, kā viņa bez lietussarga stāv lietū zem laternas, lietus lāses netraucēti slīd pār viņas bālo, izmocīto (skaisto?) seju, taču tad visas jauna mīļākā interesantās sajūtas aizpildīja visus viņas prāta nostūrus, un viņa pilnīgi aizmirsa par šo sievieti.