Читать книгу Hipnotizētājas mīlas stāsts - Laiena Moriartija - Страница 7

Vairs nekādu mikroizteiksmju nebija; ja arī bija, tad viņa tās nepamanīja. Viņas domas izklīda kā sveces dūmi.

Togad divas pirmās jūlija nedēļas bija burvīgas: saulainas ziemas dienas ar zilām debesīm, tik svaigas un kraukšķīgas kā āboli. Šāds laiks bija kā radīts, lai veidotu jaunas attiecības un sabiedriskajā transportā turētos rokās; lai tiem, kam nesen salauzta sirds, gribētos raudāt, un visiem pārējiem – izteiksmīgi saviebties.

Elena krāja atmiņas. Ievērojamas iekāres pilns skūpsts pie Modernās mākslas muzeja, spiežoties pie mūra sienas gluži kā pusaudžiem; brokastis svētdienas rītā, kad viņa bija Patriku sasmīdinājusi tik ļoti, ka pārējie kafejnīcas apmeklētāji bija pagriezušies, lai paskatītos; kāršu spēle nelielā reibumā, kas bija beigusies gultā; atgriešanās no jogas nodarbības, atrodot uz sliekšņa milzīgu ziedu pušķi ar zīmīti "manai meitenei".

Viņi pārstāja ļoti uzmanīties viens otra klātbūtnē.

– Jēziņ, – Patriks noteica, pirmo reizi ieraudzījis, kā Elena notiesā milzīgu bifšteku.

– Vai tad tev nevajadzētu būt kārtīgam katoļu zēnam? – Elena noprasīja.

– Es jau nelietoju Dieva vārdu veltīgi. Es teicu: jēziņ, vai redzēji, ko tā sieviete nupat apēda? Biju domājis, ka satiekos ar hipiju un vegāni, nevis ar asinskāru plēsēju.

– Pasteidzies, citādi apēdīšu arī tavējo.

Saskija uz kādu laiku nozuda.

– Varbūt es esmu viņu aizbiedējusi, – ieminējās Elena, kura vēl aizvien katrā brīvā brīdī nevērīgi pētīja vajātāju psiholoģiju.

– Varbūt! – Patriks laipni un raižpilni papliķēja viņai pa roku gluži kā ārsts, kuram neglābjami slims klients nupat pateicis: "Varbūt es izrādīšos likuma izņēmums."

Elenas domās pamazām sāka kavēties vārdi "es tevi mīlu". Gluži kā dziesmas vārdi, kurus nekādi nevarēja padzīt no prāta. Viņa atcerējās kaut kur, droši vien kādā muļķīgā avīžrakstā, lasījusi, ka sievietei ir liktenīgi pirmajai atzīties mīlestībā. Kaut ko tik muļķīgu, sieviešu dzimumu nonievājošu un māņticīgu viņa vēl nekad nebija dzirdējusi… bet tomēr nekur jau nebija jāsteidzas. Viņi taču satikās tikai sešas nedēļas. Gan jau pienāks arī īstais brīdis.

Elena sāka kavēties atmiņās pie savas līdzšinējās mīlestības pieredzes.

Viņa pirmā bija atzinusies mīlestībā Endijam. Uz mirkli viņš bija izskatījies pārbiedēts, taču tad aši, paklausīgi atzinies, ka arī viņu mīl.

Viņa bija to pateikusi pirmā arī Edvardam, pēc tam, kad bija izdzērusi īpaši gardu zemeņu daikiri. Godīgi sakot, tā tas nemaz nebija domāts. Viņa bija gribējusi sacīt, ka mīl zemeņu daikiri.

Godīgi sakot, ja tā padomā, tad viņa vienmēr bija rīkojusies pirmā! Viņa bija ierakstījusi "es tevi mīlu" arī Džona trīsdesmit astotās dzimšanas dienas apsveikuma kartītē, un tikai pēc četrdesmit divām pazemojuma pilnām dienām viņš beidzot bija atbildējis ar to pašu.

Visādā ziņā varētu būt drošāk, ja Patriks to pateiktu pirmais.

Un tad viņš to izdarīja.

Kādā darba dienā viņš pārnakšņoja pie Elenas un no rīta gandrīz nokavēja agri norunātu tikšanos. Viņš noliecās pār gultu, noskūpstīja Elenu uz vaiga, noteica: "Labi, man jāskrien, mīlu tevi," un aizsteidzās prom.

Viņš to pateica tieši tikpat nevērīgi, kā pa telefonu mēdza sacīt Džekam, ka viņu mīl. Tā nepārprotami bija tikai pārteikšanās.

Pārdomādama to ar daļēju uzjautrinājumu, Elena izdzirdēja, kā augšup pa vītņu kāpnēm nodun viņa soļi. Viņa piecēlās gultā sēdus, un Patriks no jauna parādījās uz sliekšņa.

– Piedod, – viņš aizelsies sacīja, ar rokām cieši ieķēries durvju stenderē. – Tā bija kļūda. Pareizāk sakot, nē, tā nebija kļūda! Es gaidīju īsto brīdi ar mēnessgaismu, varavīksnēm un ko tikai vēl ne, bet tagad esmu visu sabojājis. Muļķis. – Viņš uzsita sev pa pieri.

Tad Patriks pienāca pie gultas, apsēdās Elenai blakus un paskatījās uz viņu tā, kā, šķiet, vēl neviens nekad nebija skatījies, ne mīlētājs, ne draugs. It kā neviens cits nebūtu tā urbies viņā ar skatienu.

Viņš sacīja:

– Es gribētu kaut ko pateikt pavisam skaidri un gaiši.

– Labi. – Elena savilka nopietnu seju.

– Šo komentāru var ierakstīt protokolā. Protams, vajadzības gadījumā esmu gatavs to iesniegt arī rakstiski.

– Skaidrs.

Viņš noklepojās.

– Elena. Es tevi mīlu. Es tevi oficiāli mīlu.

– Es arī tevi mīlu, – Elena sacīja. – Tas ir… oficiāli.

– Skaidrs. Nu, tad labi. Tātad viss ir iznācis ārkārtīgi lieliski.

Viņš pasniedzās, abi nopietni paspieda viens otram roku, it kā nupat būtu noslēguši apmierinošu biznesa darījumu, bet, pirms vēl Elena bija paguvusi atbrīvoties, viņš pievilka viņu sev klāt, noguldīja uz muguras un noskūpstīja. Abi sāka smieties. Tad viņi atkal uzslējās sēdus, muļķīgi sasmaidījās, un tad Patriks paskatījās uz pulksteni.

– Labs ir, tas izklausīsies nelāgi, bet…

– Ej vien.

Vēlreiz noskūpstījis Elenu, viņš izgāja. Viņa no jauna apgūlās, juzdamās kā izmirkusi laimē. Lūk, kādai vajadzēja būt mīlestībai: vienkāršai, mierīgai un jautrai. Pašsaprotamai. Te nebija nekā, ko analizēt. Radās sajūta, ka viņa vēl nekad nebija ne tā mīlējusi, ne arī tikusi mīlēta. Visas pārējās reizes bija tikai neizteiksmīgi realitātes atdarinājumi.

Un ja nu viņa visu mūžu būtu nodzīvojusi, to nemaz nezinādama?

(Un vēl, lai gan tas nebija tik svarīgi, turpmāk viņa varēs atcerēties kaut ko interesantu: viņš šos vārdus bija pateicis pirmais.)

Man nācās atcelt vizīti pie hipnotizētājas, jo darba dēļ biju spiesta braukt uz Melburnu.

Mēģināju atrunāties, taču Triša bija it kā dabūjusi kaut kādu briesmīgu vīrusu, un es biju vienīgā, ar kuru viņu varēja tik ātri aizvietot. Neprecēta sieviete bez bērniem. Kas gan man vēl varēja būt darāms? Tieši tā. Nekas.

Mēs ar Patriku ne reizi nebijām bijuši Melburnā, un tāpēc ielu stūros neslapstījās nekādas atmiņas. Sākumā šķita, ka bijis prātīgi doties šajā braucienā. Apmākušās debesis un nežēlīgie vēji pēc Sidnejas nerimtīgi līksmajiem laika apstākļiem šķita kā atvieglojums. Darbs palīdzēja man aizmirsties. Vakaros jutos nogurusi un uzreiz iemigu.

Bet, jo ilgāk biju prom no Sidnejas, jo vairāk man gribējās atkal ieraudzīt Patriku un Elenu. Ceturtdienas rītā pamodos agri, un mani pārņēma milzīga kāre pēc informācijas. Ko viņi darīja tieši šajā brīdī? Vai viņš bija pārnakšņojis pie viņas? Vai viņa bija pārnakšņojusi pie Patrika? Mana vajadzība visu uzzināt šķita tikpat fiziska kā uzturvielu trūkums.

Pirmdienas rītā ar pirmo lidmašīnu atgriezos Sidnejā. Cieši ieķērusies roku balstos, es paliecos uz priekšu, it kā šādi varētu piespiest lidmašīnu lidot ātrāk. Es biju vampīrs, un man bija vajadzīgas asinis.

Bija piektdienas pēcpusdiena, un Elena izmantoja brīvu brīdi starp klientu apmeklējumiem, lai nedaudz dziļi paelpotu un atkārtotu pozitīvas afirmācijas.

Viņu gaidīja diezgan saspringta nedēļas nogale.

Tovakar Patrikam vajadzēja iet vakariņās kopā ar Elenas māti un krustmātēm, bet nākamajā vakarā Elenai vajadzēja iepazīties ar Patrika ģimeni. Svētdien Patriks pirmo reizi grasījās tikties ar Džūliju. Viņi gribēja ēst ceptas zivis ar kartupeļiem Votsonbejā, un līdzi grasījās nākt arī Patrika draugs Smirdijs, lai iepazītos ar Elenu un varbūt iedraudzētos ar Džūliju, lai gan viņa vārds, pats par sevi saprotams, neliecināja ne par ko labu. ("Ā, patiesībā viņš nemaz nesmird," Patriks bija iebildis, nespēdams vien beigt smieties par to, ka Smirdijs patiešām varētu nelāgi ost. "Mēs viņu tikai esam tā iesaukuši." – "Kāpēc tad jūs viņu tā saucat?" Elena bija noprasījusi, taču Patriks tikai nosprauslojās. Vīrieši dažreiz mēdza izturēties tik savādi.)

Viņi nebija gribējuši, lai visas šīs iepazīšanās notiktu cita pēc citas. Tā gluži vienkārši sagadījās dažādu iemeslu dēļ, piemēram, Elenas māte pēkšņi bija pārcēlusi norunāto vakariņu laiku, bet Smirdijs negaidot bija ieradies Sidnejā uz visu nedēļas nogali.

Gaidāmā nedēļas nogale Elenai šķita tik baisa kā vesela nedēļa, pilna ar eksāmeniem un zobārsta apmeklējumiem. No rīta viņa pamodās, izjuzdama neskaidras bailes, kas tūlīt bija izpaudušās nepatīkamā nelabumā. Sajūta bija tāda, it kā caur viņu trauslajām, nesen izveidotajām attiecībām grasītos izbrāzties cauri vesels cilvēku pūlis, mētājoties ar viedokļiem, uzdodot jautājumus, meklējot trūkumus. Patrikam un Elenai vajadzēja uzlūkot vienam otru ar citu, viņiem nozīmīgu cilvēku acīm. Viņu uzskati būs kā skarbi, neglaimojoši prožektori, kas izgaismos visus ēnainos stūrus.

Ieelpa.

Viņai bija pilnīgi vienalga, ko domāja citi!

Izelpa.

Muļķības. Viņai tas bija ļoti svarīgi. Viņa gribēja, lai visi, ko viņa mīl, mīlētu Patriku un visi, ko mīlēja Patriks, mīlētu arī viņu.

Ieelpa. Izelpa. Ieelpa…

– Aizmirsti par to, – Elena skaļi sacīja.

Atteikusies no mēģinājuma piekļūt savai augstākajai esībai, viņa izņēma no sudraba trauka šokolādes konfekti un ļāva tai lēni izkust mutē. Šokolāde tur bija nolikta ārstnieciskos nolūkos. Tā iekustināja tādus neirotransmiterus kā endorfīni un serotonīns, radīja labsajūtu un pat eiforiju. Kā sacīja Džūlija, tas viss bija tikai sarežģīts izteiciens, kas nozīmēja, ka šīs konfektes garšoja labi.

Uz mirkli aizvērusi acis, Elena sajuta sejā saules siltumu. Viņa bija atlaidusies guļamkrēslā, kur parasti sēdēja klienti. Viņa bieži mēdza tur sēdēt un iztēloties, kā šie cilvēki jutās, redzot viņu sev pretī. Vai viņi kādreiz pamanīja viņas šaubas vai, vēl ļaunāk, niecīgumu? Vai viņa, tur sēdēdama, izskatījās muļķīgi, ja viņas kājas bija tik lietišķi un eleganti sakrustotas? Vai saule, kas iespīdēja pa logiem, izcēla sīkos matiņus un grumbiņas ap viņas lūpām?

Elena bija gatava saderēt, ka Patriks, būdams darbā, noliekdamies, lai vērīgi ieskatītos savā teodolītā, un augstu paceldams vienu roku, ne mirkli nejutās bikls. Tomēr tādā maigā profesijā kā šī viss bija citādi. Daudzi joprojām uzskatīja, ka Elena ir kaut kas līdzīgs burvei, pūšļotājai vai krāpniecei. Reiz viņa bija satikusi kādu senu draudzeni, kura neviltotā pārsteigumā bija noprasījusi: "Nevar būt, ka tu vēl aizvien noņemies ar tām hipnozes būšanām?", it kā tas būtu bijis tikai tāds uzjautrinošs, neilgs dzīves posms. "Tas ir mans darbs," Elena bija atbildējusi, taču draudzene, korporatīvo uzņēmumu juriste, uztvēra to kā joku un pieklājīgi pasmējās.

Patiesībā tas bija kaut kas vairāk par darbu. Tā bija viņas kaislība, aicinājums, arods.

Guļamkrēsls vēl aizvien bija silts pēc pēdējās klientes, kura tur bija sēdējusi. Debora Vandenberga, sieviete, kura cieta no neizskaidrojamām, mokošām sāpēm labajā kājā, ja viņai nācās nostaigāt ilgāk par desmit minūtēm. Pirms ierašanās pie Elenas viņa bija apmeklējusi fizioterapeitus, ortopēdus un sporta ārstus; viņai bija veikts rentgens, magnētiskās rezonanses pārbaude un ķirurģiska operācija izmeklēšanas nolūkos. Izskatījās, ka sāpēm nav nekāda fiziska iemesla. Mediķi būtībā bija paraustījuši plecus un noteikuši: piedodiet, mēs nezinām.

– Es biju ļoti aktīva, – viņa bija stāstījusi Elenai. – Man patika pastaigas brīvā dabā. Tagad dažkārt gadās dienas, kad man ir tik slikti, ka ir grūti pat aiziet uz veikalu. Šīs sāpes ir pārvērtušas gandrīz visu manu dzīvi.

– Ar hroniskām sāpēm tā mēdz notikt, – Elena apstiprināja.

Viņa pati nekad nebija izjutusi kaut ko tādu, taču gadu gaitā tik daudzi klienti viņai bija stāstījuši par sāpēm, kas kā rūsa nežēlīgi saēda visus dzīves vienkāršos priekus.

– Bet varbūt es spēšu palīdzēt, – viņa bija piebildusi.

– Visi domā, ka spēs palīdzēt, – Debora pieklājīgi un ciniski pasmaidīja, – un tad viņi atmet ar roku.

Elenai šķita, ka viņa nedaudz līdzinās Džūlijai. Gara auguma, pārliecināta, ar īsiem, tumšiem matiem, puiciski gracioza, viņa atlaidās krēslā, savijusi kopā garās, melnos džinsos ietērptās kājas.

Viņa bija ieminējusies, ka labprāt gatavo ēst, un tāpēc iepriekšējā seansa laikā Elena bija viņai likusi iztēloties plīts slēdzi, ko var pagriezt, lai samazinātu sāpes.

Šodien, tiklīdz abas bija apsēdušās, Debora pateica Elenai, ka šorīt, šķērsojot stāvvietu, viņai, iespējams, bija izdevies pagriezt sāpes par vienu iedaļu mazākas.

– Bet es to droši vien tikai iztēlojos, – viņa piebilda, it kā pēkšņi būtu sākusi šaubīties. Jau pašā sākumā viņa bija skaidri pateikusi, ka ir skeptiski noskaņota. Pēdējā seansa beigās viņa ar zināmu lepnumu bija secinājusi: – Jūs mani nenohipnotizējāt pavisam, es visu laiku saglabāju pilnu apziņu.

– Tas ir labi, – Elena atteica. (To viņai nācās dzirdēt daudz, un bieži no klientiem, kuri vēl tikai pirms dažiem mirkļiem bija siekalojušies ar pavērtām mutēm, nepārprotami atrazdamies dziļā transā.)

– Šodien mēs pastrādāsim ar vēl vienu slēdzi, – Elena sacīja. – Manuprāt, mēs to varētu nosaukt par jūsu labā spēka slēdzi.

Deboras lūpas savilkās vieglā, nicīgā smīnā.

– Izklausās ļoti… mīļi.

– Es domāju, ka jums tas patiks, – Elena stingri attrauca, nelikdamās ne zinis par smīnu. Aiz noraidošās attieksmes slēpās bailes.

Viņa bija izmantojusi ātru, vienkāršu paņēmienu – aizvien dziļāku atslābināšanos, ejot lejā pa kāpnēm, – un noskatījusies, kā Deboras sejas asie vaibsti kļūst maigāki. Transā viņa izskatījās daudz jaunāka (jo, par spīti Deboras skepsei, viņa pavisam noteikti ieslīga transā). Sievietes seja izlīdzinājās, tajā parādījās kaut kas trausls un atkailināts, kas kontrastēja ar viņas aizkaitinājuma pilno pašpārliecību apziņas brīžos. To redzot, Elenu pārņēma mātišķīgas jūtas.

– Es gribu, lai jūs atceraties laiku, kad esat jutusies pārliecības vai prieka pārpilna, – viņa sacīja. – Pārsijājiet savas atmiņas, lai atrastu vienu mirkli, kas būtu pati pilnība. Kad tas būs noticis, pamājiet.

Viņa gaidīja, vēroja un tikmēr pati kavējās atmiņās par to pilnības mirkli, kad pirmo reizi bija pamēģinājusi kādu nohipnotizēt. Vienpadsmit gadu vecumā viņa bija sēdējusi šai pašā istabā kopā ar vecmāmiņu, mātes māti, kura uzskatīja, ka viss, ko Elena darīja, bija iespaidīgs. Elena nesen bija izlasījusi bibliotēkā atrastu grāmatu "Kā nohipnotizēt ikvienu", un vecmāmiņa bija piekritusi kļūt par viņas pirmo klienti. Svārsta vietā Elena bija izmantojusi kaklarotu un noskatījusies, kā vecmāmiņas brūnās acis grumbainajā sejā tam seko šurpu turpu, šurpu, turpu.

– Tev tas ļoti labi padodas, – pēc tam, kad Elena bija atskaņojusi ierakstu, vecmāmiņa bija secinājusi, samirkšķinādama acis neviltotā pārsteigumā. Varēja skaidri manīt, ka šis apgalvojums ļoti atšķiras no viņas ierastās aizrautīgās sajūsmas. – Manuprāt, tev varētu būt talants.

Manuprāt, tev varētu būt talants…

Tie bija visjaukākie, vispārsteidzošākie vārdi, kādus vien varēja iedomāties. Gluži kā filmās, kad supervaroņi atklāj savas spējas. Vai varbūt tā jutās mūķenes, pirmo reizi izdzirdējušas Dieva spokaino, valdzinošo balsi čukstam viņu jaunavīgajās ausīs.

Debora, joprojām neatvērdama acis un viegli pietvīkusi, pamāja, liekot manīt, ka ir atradusi savu īsto brīdi. Interesanti, ko gan Debora atcerējusies, Elena uz mirkli ieprātojās.

– Šī sajūta, ko jūs šobrīd atceraties, ir tieši tā pati sajūta, ko es gribu jums iemācīt piesaukt ikreiz, kad vien jums to vajadzēs. Ikreiz, kad iespiedīsiet īkšķi labajā plaukstā, jūs to sajutīsiet. Jo spēcīgāk spiedīsiet, jo stiprāka būs šī sajūta, kamēr beidzot tā izplūdīs jums cauri gluži kā elektrība.

Elena runāja aizvien skaļāk, vēlēdamās, lai arī Debora sajustu tādu pašu enerģiju un spēku.

– Tāpēc nākamreiz, kad sajutīsiet sāpes, lūk, ko varat darīt. Vispirms ar sāpju slēdzi samaziniet sāpju līmeni un pēc tam ar enerģijas slēdzi atjaunojiet šo spēka sajūtu.

Pamanījusi Deboras sejā pazibam šaubas, viņa tūlīt sāka runāt valdonīgāk un tēvišķīgāk.

– Jūs spējat to paveikt, Debora. Tas viss slēpjas jūsos. Jūs izcili apgūsiet šos paņēmienus. Jūs varat dzīvot bez sāpēm.

Jūs varat dzīvot bez sāpēm.

Pēc dažām minūtēm viņa atmodināja Deboru no transa. Debora apjukusi samirkšķināja aizmiglotās acis gluži kā pamodies lidmašīnas pasažieris un aši ieskatījās pulkstenī. Tad viņa ar abām rokām pieglauda matus, noteica:

– Jūs mani atkal nenohipnotizējāt, – un aši izvilka no somas maciņu.

Elena tikai pamāja un piedāvāja viņai šokolādes konfektes, bet vēlāk, kad abas jau stāvēja pie durvīm un Debora vilka mugurā mēteli, neskatīdamās uz Elenu un veltīdama visu uzmanību vienīgi pogām, viņa nesteidzīgi ieminējās:

– Vai zināt, varbūt jūs patiešām varētu mani izārstēt.

– Es jūs neārstēju, – Elena atgādināja. – Pastāv iespēja, ka sāpju fiziskais iemesls, lai kāds tas arī būtu, joprojām nekur nav pazudis. Es tikai palīdzu jums kaut kā tikt galā ar sāpēm.

– Jā, bet tas varētu patiešām izdoties, – Debora iebilda, un viņas acīs bija tieši tāds pats pārsteigums un cieņa, kādu Elena pirms daudziem gadiem bija redzējusi savas vecmāmiņas sejā.

Tagad, to atcerējusies, Elena pasmaidīja. Lūk, tas bija darba sniegts gandarījums.

Atvērusi plānotāju un ieraudzījusi dienas pēdējo klientu, viņa pārstāja smaidīt. Mērija Keita Makmāstersa. Ak vai. Par pārsteiguma un cieņas pilniem skatieniem nu būs jāaizmirst. Viņa paskatījās pulkstenī. Mērija Keita vēl aizvien varēja atcelt savu apmeklējumu. Trijās iepriekšējās reizēs viņa bija piezvanījusi pēdējā brīdī, lai pateiktu, ka netiek prom no darba. Viņa strādāja par sekretāri kādā advokātu birojā un ikreiz, piezvanot, lai atceltu vizīti, izklausījās aizelsusies un uzpūtības pilna, it kā advokātu birojs, kurā viņa strādāja, bez viņas vispār netiktu galā.

Elena norāja sevi par tik nosodošu domu. Varbūt Mērija Keita patiešām bija neaizstājama. Un par atcelto vizīti viņa allaž uzstājīgi samaksāja tieši piecdesmit procentus no summas, tik, cik bija noteikts Elenas cenu lapā (par vizītes atcelšanu mazāk nekā divdesmit četras stundas pirms apmeklējuma), lai gan Elena nekad nemēģināja uzspiest šo savu politiku. Viņai ļoti nepatika saņemt naudu par neko.

Atskanēja durvju zvans, un Elena nolamājās, it kā būtu atsitusi kājas pirkstu. Tātad viņa bija aizkaitināta, ja Mērija Keita atcēla vizīti, un tieši tikpat aizkaitināta, ja Mērija Keita tomēr uzradās. Nez kāpēc šī nabaga nožēlojamā sieviete viņai ārkārtīgi nepatika. Kāpēc gan? Arī agrāk viņai bija gadījušies kaitinoši klienti, arī tādi, kuri viņai patika vairāk par citiem, tomēr ne reizi, sagaidot kādu klientu, kurš ieradies uz vizīti, viņa neizjuta tik primitīvu nepatiku.

Ja viņa neuzmanīsies, šī nepatika iesūksies Mērijas Keitas ārstēšanas procesā, un tas jau būtu par daudz.

Elena atgādināja sev budisma doktrīnu: mēs visi esam viens. Viņa bija Mērija Keita, un Mērija Keita bija viņa.

Mmmm.

Viņa atvēra durvis, smaidīdama sirsnīgi un viesmīlīgi.

– Mērija Keita! Cik brīnišķīgi, ka esat ieradusies!

– Varu saderēt, ka jūs no laimes nezināt, kur likties, – Mērija Keita starojoši, sarkastiski pasmaidīja.

Viņa taču nevarēja būt dzirdējusi, kā Elena nolamājas. Vai varbūt tomēr?

Kā jau parasti, Mērija Keita bija ģērbusies viscaur melnā. Drukna, kunkuļaina sieviete ar gariem, taisniem matiem ar šķirtnīti pašā vidū, gluži kā septiņdesmito gadu puķu bērnam, tikai ar to atšķirību, ka tas varēja piestāvēt vienīgi bērnam ar svaigu sejiņu. Viņa izskatījās aizvainota un sadrūmusi.

Tu esi tik nomācoša, Elena nodomāja. Viņai ļoti gribējās šo sievieti pārveidot: apgriezt viņai matus, tos nokrāsot un uzbužināt, ieģērbt krāsainās drēbēs. Viņas seja patiesībā bija ļoti glīta. Vajadzētu tikai nedaudz uzkrāsot lūpas, lai tā kļūtu gaišāka!

Augstā debess, viņa bija sākusi pārvērsties par kāda cilvēka briesmīgo māti!

– Vai nevēlaties aiziet uz tualeti? – viņa pajautāja Mērijai Keitai.

Viņa vienmēr apvaicājās, vai klienti nevēlas vispirms apmeklēt tualeti; pilns urīnpūslis bija kārtīga hipnozes seansa visļaunākais ienaidnieks.

– Nē, paldies, – Mērija Keita atteica. – Ķersimies uzreiz pie darba.

Kad Mērija Keita bija iekārtojusies uz zaļā guļamkrēsla, kaut kā pamanīdamās radīt iespaidu, ka tas ir visneērtākais krēsls pasaulē, Elena atvēra sev klēpī nolikto Mērijas Keitas mapi.

– Kā jums ir klājies kopš mūsu pēdējās tikšanās reizes? – viņa apvaicājās.

– Kā vienmēr. Resna kā valis. Un jums?

Elena uzmeta viņai skatienu.

– Jūs esat noraizējusies par savu svaru?

– Nē, nu, jā, protams, acīmredzot, bet vai nav vienalga. – Mērija Keita nopūtās un nožāvājās. – Tātad šodien ir piektdiena. Vai jums nedēļas nogalē ir ieplānots kaut kas interesants, Elena? Vai satiksieties ar draugiem? Vai ar ģimeni?

– Nekādu īpašu plānu man nav, – Elena atteica. – Sakiet, vai svara zaudēšana ir kaut kas tāds, ar ko mums vajadzētu pastrādāt?

Pirmās vizītes laikā Mērija Keita bija sacījusi, ka viņai vajadzīga hipnoze, jo viņu bija sākusi pārņemt panika ikreiz, kad vien nācās iebraukt Sidnejas ostas tunelī, un viņa gribēja tam pielikt punktu, lai nekļūtu jukusi un trausla. Par savu svaru viņa nemaz nebija ieminējusies, taču ar klientiem tā mēdza gadīties bieži. Patiesais viņu ierašanās iemesls parasti atklājās tikai pēc dažiem apmeklējumiem.

– Iespējams, ka vienā no savām iepriekšējām dzīvēm esmu pārcietusi kartupeļu bada laikus, – Mērija Keita sacīja. – Un nu es cenšos atgūt iekavēto. Un tāpēc man tik ļoti kārojas kartupeļus.

– Nu, hipnoterapija var izrādīties ļoti noderīga…

– Es neticu, ka pastāv iepriekšējās dzīves, – Mērija Keita nikni pārtrauca Elenu. – Tas ir tāds stulbums.

– Manuprāt, mēs par to jau runājām mūsu pēdējā seansa laikā, – Elena saudzīgi iebilda. Viņai nepatika šāda izrunāšanās. Turklāt abas patiešām bija labu brīdi pārspriedušas Mērijas Keitas nevēlēšanos ticēt pagātnes dzīvei.

– Tātad jūs neliekat cilvēkiem atgriezties viņu iepriekšējās dzīvēs.

– Es nemēdzu konkrēti piedāvāt dzīves regresiju, – Elena iesāka, – tomēr man pavisam noteikti ir gadījušies klienti, kuri ir pārliecināti, ka hipnozes laikā ir atkal atgriezušies kādā no savām iepriekšējām dzīvēm. Šajā ziņā mans prāts ir atvērts.

Mērija Keita nosprauslojās un viegli pavīpsnāja.

– Vai kopš mūsu pēdējās tikšanās reizes jums ir nācies braukt cauri tunelim? – Elena pajautāja.

Mērija Keita paraustīja plecus.

– Ir gan. Patiesībā man nekas nekaitēja. Noteikti esmu tikusi tam pāri.

Elena viņu nopētīja.

– Ko tad jūs īsti cerat gūt no šī seansa, Mērija Keita?

Mērija Keita vēlreiz nopūtās, nicinoši palūkojās visapkārt, it kā atrastos lētā viesnīcas numurā, paliecās uz priekšu, paņēma šokolādes konfekti, pārdomāja un iemeta to atpakaļ traukā.

Beidzot viņa ierunājās:

– Patiesībā man šķiet, ka man patiešām vajadzēs izmantot jūsu tualeti.

Viņu atkal ieraugot, mani pārņēma atvieglojums.

Nezinu, ko viņa domā par mani, taču man viņa savā ziņā patīk. Proti, viņas eksistence, pats par sevi saprotams, man uzdzen riebumu, tomēr viņa man šķiet savādi neatvairāma, Tas ir kaut kas līdzīgs perversam mīlas uzplūdam. Gluži kā tad, kad gadās iepazīties ar kādu vīrieti, kurš šķiet pretīgs, tomēr tik un tā gribas ar viņu pārgulēt, un, kad tas notiek, viss ir lieliski, tomēr vēlāk kļūst nelabi no nožēlas. Piemēram, kā toreiz ar to pērtiķim līdzīgo vīrieti, ar kuru es pirms gada iepazinos kādā klientu Ziemassvētku ballītē. Viņš bija pārāk sasmaržojies, un viņam bija vairāk rotu nekā man. Seksam nebija ne vainas, toties pēc tam es kā izvarota berzos dušā un šņukstēju pēc Patrika. Laikam gan tieši tāpat gribas sevi ienīst arī tad, kad esi saēdies kaut ko nelāgu, taukainu un nekur nederīgu.

Elena noteikti neēd neko tādu. Droši vien pārtiek vienīgi no sojas biezpiena un lēcām. Interesanti, vai Patrika paradums mieloties ar picām viņai jau ir izraisījis mīlestības pilnas šausmas?

Es jau negribu ar viņu pārgulēt. Es tikai vēlos par viņu zināt visu. Es gribu viņu novērot visās situācijās, kādas vien var iedomāties. Es gribu iekļūt viņas galvā un ķermenī. Es gribu kļūt par viņu, tikai uz vienu dienu.

Es neesmu izjutusi neko tādu ne pret vienu no meitenēm, ar kurām Patriks ir saticies.

Runājot par Elenu…

Man kļūst labi, ja varu saukt viņu vārdā.

Mūsu pēdējā seansa laikā es to darīju bieži. "Paldies, Elena." – "Līdz nākamajai nedēļai, Elena." Ikreiz, kad izrunāju viņas vārdu, man ir tāda sajūta, it kā es iecirstu pļauku Patrika pašapmierinātajā sejā.

Nedomā, ka esi ticis tālāk, puisi. Sācis jaunu dzīvi, kam nav nekāda sakara ar mani. Es vēl aizvien esmu tepat. Es nevērīgi izrunāju viņas vārdu. Esmu bijusi viņas mājā. Esmu izmantojusi viņas tualeti. Es zinu, kādu dezodorantu un tamponus viņa lieto. Viņa nav nekas īpašs.

Bet varbūt tomēr ir. Iespējams, viņa pat ir tev par labu, draudziņ. Varbūt viņa ir pārāka par tevi. Pārāka par mums. Runājot par Elenu, rodas sajūta, ka viņa ir caurcaurēm vienāda kā iekšēji, tā ārēji. Vismaz rodas iespaids, ka viņā nav nekā slēpjama vai mākslota un viņai nevajag pārdomāt katru vārdu, kas nāk no viņas mutes, lai pārliecinātos, ka tas rada vēlamo iespaidu.

Protams, viņa noteikti kaut ko pārdomā. To dara visi. Viņa rīkojas aši un vienkārši, rūpīgi atsakoties no visa, kas varētu kādu nejauši aizvainot.

Toties mans prāts ir kā cauruļu, piltuvju un sietu labirints, kas pārveido visas manas domas par kādu pieņemamu sakāmo, atkarībā no situācijas un attiecīgā cilvēka, un no tā, ko cenšos pierādīt attiecīgajā mirklī.

Viņai nekas nav jāpierāda. Viņa patiešām tic visām tām prāta spēka muļķībām. Tā ir viņas kaislība. Gandrīz vai reliģija.

Pirmajā mirklī viņa šķiet nedaudz svētulīga, tomēr es domāju, ka patiesībā viņa ir ļoti labs cilvēks – šī vārda vecmodīgajā nozīmē. Viņa visiem vēl vienīgi labu. Toties mēs ar jums esam tādas kā nepilnīgas. Mēs taču nevēlam visiem labu, vai ne?

Līdzās viņai es jūtos tik neīsta, un ne jau tikai pašsaprotamu iemeslu dēļ. Ja es atnāktu pie viņas tāda, kāda esmu, tā atšķirība starp mums vēl aizvien būtu sajūtama.

Es saprotu, kāpēc tu domā, ka varētu viņu mīlēt, Patrik. Patiešām saprotu. Arī es viņu drusciņ mīlu.

Gluži vienkārši mūsu pirmajā kopīgajā Ziemassvētku vakarā mēs aizmigām, gulēdami uz muguras kā divi cilvēki, kuri cepinās saulē; mēs bijām sadevušies rokās, mūsu mutē bija aveņu garša no tā brīnišķīgā liķiera, ko mums iedeva Smirdijs, un pie griestiem virs mums virpuļoja ventilators, un šķita, ka istaba šūpojas, pavisam viegli, un es atceros, ka nodomāju – mēs esam kā divi bērni uz plosta, kas peld lejup pa burvju upi.

Tā nakts notika. Man nerūp ne Elenas maigums, ne viņas šķīstā sirds, jo tā nakts notika. Ar mums.

Tad, kad viņa vēl nemaz neeksistēja.

Vai atceries, kā mēs abi iemīlējāmies Kameronā Diazā?

Lūk, kā tam būtu vajadzējis notikt ar Elenu. Mums būtu vajadzējis ar viņu iepazīties kādās vakariņu viesībās, un mājupceļā mēs būtu varējuši pārspriest, cik viņa bijusi brīnišķīga un cik interesanta un neparasta ir visa tā hipnozes padarīšana, un, pārrodoties mājās, mēs par viņu jau būtu pavisam aizmirsuši.

Viņa ir ārkārtīgi jauka, bet viņa ir kā Kamerona Diaza, Patrik. Viņai nav jākļūst par reālu cilvēku mūsu dzīvē. Viņai nav nekāda sakara ar mums.

Elena un Patriks bija ceļā pie viņas mātes. Patriks sēdēja pie stūres. Viņš bija no tiem vīriešiem, kuri automātiski pieņem, ka vadīt automašīnu ir viņa pienākums, un Elena, būdama nervoza vadītāja, nemaz neiebilda. (Viņa atcerējās, cik rūpīgi un korekti Džons vienmēr bija dalījis ar viņu auto vadīšanas pienākumus. "Tava kārta," viņš bija sacījis, pasviezdams viņai atslēgas, un tad sācis nopūsties, sprauslot un nemitīgi kritizēt viņas braukšanas prasmi.)

– Tātad tava māte pēc tēva vairs nesatikās ne ar vienu citu, – Patriks atsāka. – Ārprāts. Tā satiksmes plūsma ir nevadāma. – Viņš strauji nospieda bremzi, un automašīna salēcās. – Piedod.

Varēja skaidri manīt, ka viņš jūtas nervozs.

Cik žēl, ka Elena nevarēja viņu nomierināt, pasakot apmēram kaut ko tādu kā "ai, mana māte par tevi būs sajūsmā!" .

Viņa zināja, ka māte par Patriku droši vien nemaz nebūs sajūsmā. No visiem Elenas iepriekšējiem draugiem viņai vislabāk bija paticis Džons ar savām asprātīgajām, indīgajām piezīmēm. Protams, kā gan citādi. Tieši Džons bija nodarījis vislielāko postu Elenas pašcieņai. Tas, kuru viņa bija mīlējusi, bet kurš patiesībā nemīlēja viņu.

Žēl, ka viņas māte nebija tāda kā tās maigās, nedaudz tuklās, pļāpīgās māmuļas, kurām pat īsti nav skaidrs, kas notiek politikā, biznesā un visur citur ārpus mājas sienām. Žēl, ka viņai nebija sirma un briļļaina tēva, kurš varētu sirsnīgi paspiest Patrikam roku un uzdot viņam vīrišķīgus jautājumus par mērniecību, kamēr maigā māmuļa rosītos viņiem apkārt, pūlēdamās pierunāt "puišus" paņemt vēl vienu siera kūkas gabaliņu.

Viņa zināja, ka viss būs pavisam citādi.

– Gadu gaitā mammai ir bijušas ilgstošas attiecības ar dažiem vīriešiem, – viņa paskaidroja Patrikam. – Bet nu jau kādu laiku vairs ne.

– Un tavs tēvs vienkārši ir… pazudis?

– Viņš nekad nav bijis līdzās, – Elena atteica un uz mirkli apklusa, manīdama viegli uzzibējušu aizkaitinājumu. – Kā jau teicu.

Dažas nedēļas pēc iepazīšanās viņa bija izstāstījusi Patrikam savu ģimenes vēsturi. Gadu gaitā viņa šo stāstu bija nevainojami izslīpējusi, un nu tas bija pārvērties par ideālu viesību izklaidi vai vakariņu viesību anekdoti, neparastu, interesantu un personisku, tieši vajadzīgajā garumā, bez jebkādām apkaunojošām emocijām, kas varētu likt viesiem neomulīgi sagrozīties savos krēslos.

Viņa vienmēr sāka ar vienu un to pašu. "Mana māte bija sieviete, kura apsteigusi savu laiku." Pēc tam viņa paskaidroja, ka 1971. gada pirmā janvāra agrumā ārkārtīgi pragmatiskā doktore Ena O’Ferela bija nolēmusi jaunajā gadā kļūt par vientuļo māti. Tā bija panākumiem bagāta, neatkarīga, gandrīz četrdesmit gadus veca sieviete, kura nemaz īpaši nevēlējās precēties, tomēr (savādā kārtā) gribēja bērnu. Ņemot talkā divas savas labākās draudzenes, viņa izveidoja sava bērna tēva potenciālo kandidātu sarakstu, kurā bija atzīmētas gan viņu pozitīvās, gan negatīvās īpašības: izglītības līmenis, slimību vēsture, personības iezīmes.

Ena bija saglabājusi šos sarakstus, un vēlāk, kad Elena jau bija pusaudzes gados, nodevusi tos viņai. Elenas tēvs bija svarīgāko punktu uzskaitījums viņas mātes ķeburainajā rokrakstā. Tam līdzās bija apvilkta piezīme "85 %". Visaugstākā atzīme, kas par desmit procentiem pārsniedza visas pārējās. Starp viņas tēva pozitīvajām īpašībām bija minēta aspirantūra (viņš bija ķirurgs; Ena ar viņu bija iepazinusies universitātē), labi zobi, mazas ausis (viņas mātei riebās lielas, atkārušās ausis), nevainojama āda, ģimenes slimību vēsture bez sirdskaitēm, diabēta vai elpošanas ceļu saslimšanām un prasme uzvesties sabiedrībā.

Viņa negatīvās īpašības bija redze (brilles), garīgas noslieces, māte, kura noņemas ar Taro kārtīm, nedaudz dīvaina humora izjūta un saderināšanās ar nolūku drīz apprecēties. Pēdējo gadu laikā Elena savos stāstos bija sākusi nepieminēt saderināšanos. Viņa nezināja, vai to darīja tāpēc, ka visi pamazām bija sākuši kļūt tikumīgāki – savdabīgs pieaugošs globālas svētulības līmenis –, vai arī tādēļ, ka viņas pašas draugu loks, šķiet, bija sācis kļūt konservatīvāks.

Acīmredzot viņas tēva saderināšanās nebija kļuvusi par šķērsli. Viņu pavedināt bija izrādījies pavisam vienkārši, ne tikai vienu reizi vien, bet optimāli bieži, tieši vajadzīgajās dienās pirms un pēc ovulācijas.

– Galu galā tie bija septiņdesmitie gadi, – māte bija paskaidrojusi.

Un ar to arī pietika. Darbiņš bija padarīts. Viņas tēvs pēc gada bija apprecējies un aizbraucis dzīvot uz Apvienoto Karalisti, un viņš tā arī neuzzināja par to, ka Elena vispār pastāv.

– Ja nu es gribētu uzmeklēt savu tēti? – Elena reiz bija ievaicājusies mātei toreiz, kad vēl bija izdzīvojusi savu ārkārtīgi rāmo, īslaicīgi dumpīgo pusaudzes vecumu, un viegli nodrebējusi, sajūtot mutē svešādo, gandrīz seksuālo vārdu "tētis".

– Es negrasos tevi aizkavēt. – Ena pat neatrāva skatienu no laikraksta, ko tobrīd lasīja. – Nodarīt kaut ko tādu viņa sievai būtu ļoti nežēlīgi un sāpīgi.

Protams, Elena nemūžam nebūtu apzināti darījusi neko nežēlīgu vai sāpīgu, turklāt doma par satikšanos ar šo pusmūža vīrieti piepildīja viņu ar biklumu. Viņas draudzeņu tēvi bija liela auguma, spalvaini, ar dobju balsi, dažreiz uzjautrinoši, tomēr lielākoties garlaicīgi, un kaut kādā veidā itin nemaz nesaistīti ar reālo dzīvi.

Viņas mātes draudzenēm Melānijai un Filipai nebija bērnu. Abas bija kļuvušas par Elenas krustmātēm un gandrīz visu viņas bērnības laiku dzīvojušas vienā mājā ar viņas māti. Bija gadījušies daži draugi, kuri nāca, lai aizvestu viņas izklaidēties, un dažreiz uzradās brokastu laikā (neskuvušies un piesmakuši) pie virtuves galda, tomēr lielākoties šie vīrieši bija tikai kā izklaidējoša starpspēle Elenas dzīvē; viņu īpatnējā uzvedība un āriene kalpoja par lielas jautrības avotu, kamēr viņi beidzot nozuda. (Kaut gan Mela vairāk nekā piecdesmit gadu vecumā tomēr apprecējās ar kādu biklu, neizdibināmu vīrieti, kurš, šķiet, spēja padarīt viņu laimīgu un īpaši netraucēja viņas saviesīgajai dzīvei.)

– Es jutos tā, it kā man būtu trīs mātes, – Elena mēdza stāstīt citiem, un tā bija patiesība. Trim veiksmīgām, pašpārliecinātām, neprecētām sievietēm bija vienlīdz liela teikšana viņas audzināšanā. – Bija tā, it kā es augtu lesbiešu komūnā, – viņa turpināja, taču vēlāk pārstāja to pieminēt, jo bija tikai centusies izklausīties izsmalcināta un mūsdienīga, un patiesībā viņa pat nenojauta, ko nozīmēja dzīve lesbiešu komūnā un vai kaut kas tāds vispār eksistēja. – Tātad mans tēvs būtībā bija spermas donors, tikai pats to nemaz nezināja. – Lūk, kā viņa vienmēr pabeidza savu stāstu, un parasti tas izraisīja ilgas, aizraujošas diskusijas, un cilvēki mēdza sacīt, piemēram: "Ahā! Lūk, no kurienes tev ir tā nosliece uz hipnotizēšanu – no tava garīgā tēva un vecmāmiņas, kura noņēmās ar Taro kārtīm!" (it kā viņi būtu pirmie, kuriem kaut kas tāds ienācis prātā), un daži slavēja viņas mātes rīcību, bet citi pieklājīgi vai ne tik pieklājīgi izrādīja nosodījumu.

Nosodījums viņai nemaz nerūpēja. Viņa pati īsti nezināja, vai nosoda māti, tomēr bija skaidrs, ka mātei nerūpēja, ko citi par viņu domā, un šo stāstu par to, kā tikusi ieņemta, Elena jau bija izklāstījusi tik daudzas reizes, ka vairs nemaz nejutās ar to saistīta. Tas līdzinājās Džūlijas stāstam par to, kā viņu vecāki bija nejauki saķildojušies par bērnu aizbildniecību, tēvs bija nolaupījis viņu un brāli, un nokrāsojis abiem brūnus matus, un pēc tam bija notikusi pat aizraujoša policijas pakaļdzīšanās. Elena zināja, ka šīs atmiņas Džūlijai savulaik noteikti izraisījušas kaut kādas jūtas, un droši vien zemapziņā viņa vēl aizvien tās nebija aizmirsusi, tomēr nu tas bija tikai izcils stāsts. Viesību izklaide.

Patriks bija uzmanīgi noklausījies viņas stāstu un beigās noteicis:

– Visu cieņu tavai mammai, tomēr žēl, ka tev pietrūka tēva.

– Nevienam jau nepietrūkst tā, kā viņam nav bijis, – Elena iebilda, nepavisam nebūdama pārliecināta, ka tā bija taisnība, tomēr viņa bērnībā pavisam noteikti nebija pieraudājusi spilvenus, šņukstot pēc tēta. – Varbūt viss izvērstos citādi, ja es būtu puika.

– Manuprāt, arī meitām ir vajadzīgi tēvi, – Patriks nopietni iebilda, un, redzot tādu nopietnību, Elena bija viņā iemīlējusies vēl nedaudz vairāk un iztēlojusies, kā viņš maigi tur rokās mazu meitenīti (jā, labi, viņas pašas meitiņu) gluži kā tas vīrietis bērnu pūdera reklāmā.

Un nu viņš jautāja: "Un tavs tēvs vienkārši ir pazudis?", it kā nebūtu uzmanīgi noklausījies viņas stāstu vai arī būtu to dzirdējis kādās viesībās pirms daudziem gadiem un nu vairs īsti nespētu atcerēties visus sīkumus. Elena jutās tik vīlusies. Viņu atkal pārņēma satraukums un nelabums. Ja nu viņa tikai vēlējās neprātīgi iemīlēties šajā vīrietī? Ja nu tā visa bija tikai milzīga sevis maldināšana? Ja nu viņš bija tikai sekls, egoistisks kretīns?

Vai viņa prastu izvēlēties krietnus vīriešus, ja būtu uzaugusi kopā ar tēvu? Droši vien. Patiesībā gandrīz pilnīgi noteikti. Pēc tam, kad māte bija tik mierīgi uztvērusi viņas draudus uzmeklēt tēvu, Elena sāk pētīt bez tēva uzaugušu meitu psiholoģiju un atstāja mātei dažādus izdrukātus materiālus, kuros ar dzeltenu marķieri bija izceltas konkrētas rindkopas.

– Ko tieši tu gribi, lai es tagad daru? – māte bija noprasījusi. – Atgriežos pagātnē un nekad netieku pie tevis?

– Lai tu jūties vainīga, – Elena bija atteikusi.

Ena bija pasmējusies. Vainas apziņas viņas emociju leksikonā nebija.

– Piedod, – Patriks ierunājās, kad ieslēdzās zaļā gaisma un automašīna atsāka lēni virzīties uz priekšu. – Es zinu, ka tavs tēvs nekur nebija pazudis. Es tikai esmu uztraucies. Es jūtos kā pirms darba intervijas. Tās man īsti labi nepadodas, it īpaši tad, ja briesmīgi gribu dabūt to darbu.

Uzmetusi Patrikam skatienu, Elena pamanīja, ka viņa sejā pazib gandrīz vai pārbīļa pilns vārīgums. Mirkli viņš izskatījās precīzi līdzīgs savam dēlam.

– Kad jūtos nervozs, es vienkārši sāku gvelzt visādas bezjēdzīgas muļķības. – Tad viņš ielūkojās atpakaļskata spogulī un sarauca pieri. – Un vēl es jūtos diezgan izklaidīgs, jo mūsu draudzene atkal ir klāt.

– Draudzene? – Elena pārjautāja.

– Mūsu vajātāja. Mums aiz muguras.

– Saskija atkal mums seko? – Elena apsviedās un vērīgi nopētīja automašīnas aiz viņiem. – Kurā automašīnā viņa sēž?

– Jā, lieliski. Fantastiski. Tieši tā tev vēl tikai trūka – lai tava bijusī draudzene tev seko todien, kad tu pirmo reizi grasies iepazīties ar savas draudzenes ģimeni, – Patriks nomurmināja.

– Jā, bet kur viņa ir? – Drošības josta stipri iegriezās Elenai kaklā. Tieši aiz viņiem atradās kravas automašīna. Kāds vīrietis, aizvēris acis, ar rokām bungoja pa lielo stūri un kustināja lūpas, dungodams līdzi nedzirdamai dziesmai.

– Viņa ir blakus joslā, un mūs šķir pāris automašīnu, – Patriks paskaidroja. – Neuztraucies. Es tikšu no viņas vaļā.

Viņš strauji nospieda gāzes pedāli, un automašīna rāvās uz priekšu. Elena vēl paguva pagriezties, lai pamanītu, kā dzelteno gaismu nomaina sarkanā. Kad viņa no jauna atskatījās, viņi jau šķērsoja krustojumu, atstājot pie luksofora nekustīgu automašīnu rindu.

– Kādā krāsā? – viņa izmisīgi noprasīja. – Kādā krāsā ir Saskijas automašīna?

– Es tiku no viņas vaļā, – Patriks laimīgi secināja. – Skaties, mēs atkal tiekam uz priekšu.

– Lieliski, – Elena noteica un paberzēja sāpošo kaklu.

Viņi tika no manis vaļā pie luksofora, un es nekādi nespēju uzminēt, kurā virzienā viņi dosies.

Varbūt viņi grasījās satikties ar viņas draugiem. Patrikam tajā pusē nav neviena paziņas.

Redzēju, kā Elena pagriežas savā sēdeklī. Interesanti, vai viņa pūlējās mani saskatīt? Patriks droši vien zināja, ka es viņam sekoju. Es zinu, kad viņš nojauš, ka esmu aiz muguras. Viņš sāk braukt ātrāk nekā parasti, saraustīti. Dažreiz viņš man parāda nepieklājīgu žestu. Reiz, kad viņš mēģināja no manis aizbēgt, redzēju, kā policists aiztur viņu par neatļautu nogriešanos pa labi. Sajutos nelāgi, jo Patriks allaž bija lepojies, ka divdesmit gadu laikā vēl ne reizi nav ticis sodīts. Atvainošanās vietā nosūtīju viņam uz darbu pudeli vīna. Es to izraudzījos īpaši. Baltvīns Pepper White. Mēs to atklājām tovasar, kad abi kopā pēdējo reizi bijām devušies ceļojumā uz Hanteras ieleju. Nopirkām veselu kasti un vairs nespējām no šī vīna atteikties. Nesaprotu, kā viņš varēja dzert to vīnu, nemaz neiedomādamies par mani. Tovakar es gaidīju ārā pie viņa biroja un redzēju, kā viena no viņa kolēģēm aizsoļo pie savas automašīnas, nesdama manu vīna pudeli. Es to pazinu, jo biju iesaiņojusi pudeli zilā zīdpapīrā. Patriks pat nebija mēģinājis to atvērt. Vienkārši atdevis tai meitenei.

Cenšos iztēloties, kā viņš mani apraksta, runādams ar hipnotizētāju. Ar Elenu. Droši vien stāsta, ka es esmu psihopāte. Reiz viņš man tā uzkliedza. Pie vietējiem veikaliem gāju viņam aiz muguras, kad viņš pēkšņi apsviedās un nāca tieši man virsū. Apstājos un smaidīdama gaidīju, kad viņš pienāks klāt. Arī viņš smaidīja. Nodomāju, ka beidzot varēsim parunāties kā nākas. Kad Patriks pienāca tuvāk, pamanīju, ka tas bija sarkastisks, niknuma pilns smaids. Ar pirkstu iebakstījis man gandrīz vai sejā, viņš uzkliedza:

– Tu esi nenormāla psihopāte!

Vai zināt, citkārt tas varbūt pat izklausītos uzjautrinoši, taču es baidījos, ka viņš man iesitīs.

Patriks bija tā pārskaities, ka drebēja.

Patiesībā es savā ziņā pat ilgojos, kaut viņš man iesistu. Man vajadzēja, lai viņš man iesit. Ja jau viņš vairs nekad negrasījās mani apskaut, tad lai vismaz iesit. Tad mēs atkal būtu savienoti. Miesa pret miesu.

Tomēr viņš to neizdarīja. Viņš aizlika rokas aiz pakauša un sāka šūpot galvu gluži kā ar autismu slims bērns. Man gribējās viņu mierināt. Viņam taču nevajadzēja tik ļoti dusmoties. Tā taču biju tikai es. Tā joprojām esmu tikai es. Šķiet, viņš nekādi nespēj to saprast. Es ieteicos:

– Mīļais.

Patriks nolaida rokas, un es pamanīju, ka viņa acis ir sarkanas un asaru pilnas. Viņš izgrūda: – Nesauc mani tā, – un aizgāja, bet es paliku, kur bijusi, skatīdamās uz īpašajiem piedāvājumiem tā veikala skatlogā, kur mēs svētdienu vakaros vienmēr bijām pirkuši ceptas zivis ar kartupeļiem.

Tur jau ir tā nelaime. Tagad es esmu uz visiem laikiem iestrēgusi jukušas personas lomā. Viņš vienmēr uzskatīs mani par traku. Savulaik viņš domāja, ka esmu smieklīgs zvēriņš, ka man ir skaistas acis, ka esmu viena no visdāsnākajiem cilvēkiem, kādu viņam jebkad nācies sastapt. To visu viņš man savulaik teica un tā arī domāja.

Bet nu es esmu vienkārši jukusi.

Es tāda vairs nebūtu vienīgi tad, ja nozustu no viņa dzīves. Kā jau īstai bijušajai draudzenei pieklājas. Neuzkrītoši nozust pagātnē.

Un tas mani padara… traku.

Tiklīdz viņi bija iegājuši pa Elenas mātes mājas durvīm, varēja manīt, ka Patriks gatavojas uzsākt cīņu vai bēgt.

Ak, mans nabadziņš, viņa nodomāja, atcerēdamās pirmo reizi, kad bija atvedusi Džonu iepazīties ar savu māti; viņš bija nesteidzīgi lūkojies apkārt ar pievērtām acīm, tik pārliecināts par savu pārākumu. Patrika skaidrās, zaļās acis šaudījās tā, it kā viņš meklētu iespējamos bēgšanas ceļus, un viņš nemitīgi noklepojās.

Elenas mātes domas viņam bija svarīgas. Tātad arī Elena viņam bija svarīga.

Nabaga cilvēks. Skaidrs, ka viņš bija nervozs. Džons bija izņēmums; lielākajai daļai vīriešu kaut kas tāds būtu šķitis biedējošs.

Trīs ārkārtīgi elegantas, ārkārtīgi pārliecinātas sešdesmitgadīgas sievietes. Visas pirkstu galos saņēmušas vīna glāžu trauslās kājiņas, visas ērmīgi ģērbušās gandrīz pilnīgi baltās drānās, papildinot viscaur balto mātes mājokļa iekārtojumu – balti dīvāni, baltas sienas, balti aksesuāri. Visas tūlīt noslīdēja no augstajiem krēsliem, kuros bija sēdējušas, lai noskūpstītu uz abiem vaigiem Patriku, kurš bija gaidījis, ka tiks skūpstīts tikai uz viena vaiga, un visu laiku pagrieza viņām aplamo vaigu, un bija spiests neveikli saliekt ceļgalus, lai viņas varētu viņu aizsniegt.

– Kāpēc jums visām ir baltas drēbes? – Elena noprasīja. – Jūs saplūstat ar mēbelēm.

Melodiski smiekli.

– Tas bija tik neticami, kad mēs cita citu ieraudzījām! – Pipa noburbuļoja.

– Mēs izskatāmies kā tajā Betes Midleres filmā "Pirmo sievu klubs". Kaut gan mēs nekad neesam bijušas sievas. – Elena vēroja, kā mātes skatiens kavējas pie Patrika apģērba. Zili džinsi un rūtains firmas Just Jeans krekls ar uzlocītām piedurknēm, gluži kā ārpilsētas tirdzniecības pārstāvim. Džons bija nēsājis Armani, Versace un dažu citu itāliešu modes mākslinieku apģērbus, kas bija tik īpaši, ka Elena par tiem pat nekad nebija dzirdējusi.

– Paklau, Ena, Mela taču ir precējusies, – Pipa aizrādīja.

– Protams, ka ir. Es tikai nekad neuztveru viņu kā precētu sievieti. Mela, tas ir kompliments.

– Es jūtos tik glaimota, Ena.

– Kas vēl piedalījās tajā filmā? – Pipa prātoja. – Bete Midlere, Goldija Houna un vēl kāds. Kāds, kas man patika. Vai jūs to zināt, Patrik?

Patriks izskatījās iztrūcies.

– Es ne…

– Mēs beidzot sapratām, ka visas bijām izlasījušas vienu un to pašu rakstu žurnālā Vogue, – Mela iejaucās. – Par to, kādas krāsas piestāv sievietēm piecdesmit gadu vecumā.

Kaut gan būtībā mums nemaz nav tik daudz.

– Runā pati par sevi, – Ena iejaucās. Elenas māte jutās patiesi aizskarta, ja kāds viņai atgādināja par viņas īsto vecumu.

– Tu esi trīsdesmit četras dienas vecāka par mani, Ena O’Ferela.

– Daiena Kītona! – Pipa iesaucās. – Viņa bija tā trešā sieva. Labi gan, ka es to atcerējos, citādi man visu vakaru nebūtu miera.

– Patrik, ko mēs varam jums piedāvāt? Alu, vīnu, šampanieti, kaut ko stiprāku? Izklausās, ka jums ir pavisam izkaltusi rīkle. – Elenas māte ar savām violetajām acīm ieurbās Patrikā gluži kā putns savā medījumā.

(Enas acis bija viņas vissatriecošākā iezīme. Jaunībā draudzenes bija gribējušas, lai viņa piedalās Elizabetes Teilores līdzinieču konkursā, un viņa droši vien būtu uzvarējusi, ja vien neuzskatītu, ka šādi konkursi nav viņas cienīgi. Diemžēl viņa nebija uzskatījusi par vajadzīgu nodot savas skaistās acis arī Elenai. Pats par sevi saprotams, ka šāds lēmums nemaz nebija viņas ziņā, kaut gan Elenai allaž bija nojautusi: ja mātei šāda izvēle tomēr būtu dota, viņa, iespējams, nolemtu paturēt visu slavas spožumu vienīgi sev. Šajā ziņā viņa bija ļoti uzpūtīga.)

Patriks vēlreiz noklepojās.

– Es ļoti labprāt gribētu alu, paldies, ē…

– Elena, tu vēl neesi mūs pienācīgi iepazīstinājusi. Nabaga cilvēks droši vien domā, ka ir iekūlies kaut kādā padzīvojušu sieviešu harēmā.

– Jūs vēl neesat pārstājušas runāt, – Elena atteica un uzlika plaukstu uz Patrika rokas. – Patrik, tā ir mana māte Ena.

– Vai mēs esam līdzīgas? – Pasniegdama Patrikam alus glāzi, Ena uzlūkoja viņu un samirkšķināja acis.

– Es… īsti nezinu. – Patriks cieši satvēra glāzi.

– Un manas krustmātes Mela un Pipa, – Elena turpināja, neklausīdamās mātē. – Vai arī šovakar tu esi Filipa? Viņa mēdz izvēlēties te vienu, te otru vārdu.

– Atkarībā no tā, vai esmu tieva vai resna, – Filipa paskaidroja, starojoši uzsmaidīja Patrikam un norādīja uz savu tuklo augumu. – Tāpēc ir pilnīgi skaidrs, kas es šobrīd esmu, vai ne?

Patrika sejā pazibēja neviltota panika.

– Filipa! – Elena norāja.

– Ahā! Tātad es neesmu pietiekami tieva, lai būtu Pipa! Noteikti vajadzēs aiziet pie tevis uz vēl kādu hipnoterapijas seansu, Elena. – Filipa pagriezās pret Patriku, izskatīdamās nāvīgi nopietna. – Man ir ārkārtīgi mokoša atkarība no ogļhidrātiem.

– Tas ir… – Patriks iesāka. Varēja skaidri manīt, ka viņam nav ne jausmas, kā pabeigt šo teikumu. Viņš sāka dzert alu tā, it kā no tā būtu atkarīga viņa dzīvība.

– Esmu centusies pierunāt Elenu, lai viņa ar hipnozes palīdzību atbrīvo mani no šīs atkarības.

– Viņa visu seansa laiku ķiķina, – Elena nopūtās, kamēr māte pasniedza viņai glāzi baltvīna, nemaz neapvaicādamās, ko viņa vēlas; viņa būtu labāk gribējusi sulu.

– Nāciet un saprātīgi parunājieties ar mani, Patrik, – Melānija sacīja, papliķēdama pa krēslu sev līdzās. – Elena teica, ka jūs esot mērnieks, vai tā ir? Manam vectēvam piederēja brīnišķīga vecu karšu kolekcija, ko viņš atstāja man. Šķiet, vecākā no tām ir datēta ar aptuveni 1820. gadu.

Patriks atņēma alus glāzi no lūpām un sāka runāt savā ierastajā balsī.

– Patiešām?

Mela apsēdināja Patriku sev līdzās un pabīdīja uz viņa pusi šķīvi ar maizi un laša mērci. Elena redzēja, ka Patrika pleci atslābst. Mela sāka mierīgi tērzēt, pamazām aizvadīdama Patriku līdz stabilai, uz faktiem balstītai, vīrišķīgai sarunai, kuras laikā viņš varēja justies droši. Elena allaž bija uzskatījusi, ka Melai būtu vajadzējis kļūt par kāda diplomāta sievu, jo viņa prata laipni un lietpratīgi runāt par jebkuru tematu.

(Kaut gan pašai Melai šāda piezīme būtu likusies ļoti diskriminējoša. "Es pati labāk gribētu būt diplomāte, liels paldies," viņa būtu atteikusi.)

– Iesim palīgā tavai mātei. – Filipa satvēra Elenu aiz rokas. – Tu nu gan esi laipna, Pipa, – Ena atteica, joprojām nenolaizdama violeto acu skatienu no Patrika.

– Ai, mīļā, viņš ir burvīgs! – Filipa iesaucās, tiklīdz viņas bija ienākušas Enas nevainojami spodrajā virtuvē. – Varu saderēt, ka viņš ir no tiem spēcīgajiem klusētājiem, vai ne? Var viegli iztēloties, kā viņš stāv kalna galā ar visiem saviem mērnieka instrumentiem un ar samiegtām acīm raugās saulē.

– Nē, – Elena iebilda, lai gan arī pati mēdza iztēloties Patriku tieši tā. – Viņš nepavisam nav tāds. Ja rodas iespēja, viņš kļūst ļoti runīgs. Un lielākoties noņemas ar mājokļu mērniecību.

– Ak, cik jauki būt jaunai un mīlēt, – Filipa ilgpilni noteica. – Man tik ļoti patika iemīlēties. Es vienmēr kļuvu tik tieva.

– Es atceros, kā tu sēdēji virtuvē un sacīji "ak, cik jauki būt jaunai un mīlēt" Džūlijai un man, kad mums vēl bija tikai septiņpadsmit gadu, – Elena sacīja. Tad viņa uz īsu brīdi apklusa. – Un tas nozīmē, ka tolaik tu nevarēji būt vecāka par mani šobrīd!

– Runājot par Džūliju, – ieteicās Elenas māte, kura allaž iztika bez citu palīdzības un patlaban uz milzīgiem, četrstūrainiem šķīvjiem pabeidza kārtot smalki veidotus ēdienus. Elena zināja, ka tie noteikti garšos dievišķīgi, taču Patriks pa ceļam uz mājām neapšaubāmi ieminēsies par picu, bet Filipa pasniegsies pēc maizes groziņa. – Sestdien es jogas nodarbībās satiku Džūlijas māti. Viņa teica, ka tavu jauno draugu vajājot kāda sieviete.

– Baumas nu gan izplatās ātri, – Elena noteica. Dažreiz viņai radās sajūta, ka viņa tā arī nav tikusi ārā no agrāko gadu mazās, noslēgtās privātskolas pasaulītes, kurā visas viņas draudzeņu mātes darbojās vienās un tajās pašās komitejās.

– Vajātāja! – Filipa iepleta acis. – Cik aizraujoši!

– Jā, Pipa, tas būs ļoti aizraujoši, kad mana meita tiks atrasta beigta kādā grāvī, – no pieliekamā atskanēja Enas balss.

– Vai tā ir viņa bijusī mīļākā? – Filipa nerimās, nelikdamās ne zinis par Enu. – Sieviete, kuru viņš ir atraidījis? Vai arī tikai kaut kāda nejauši uzradusies maniakāla slepkava, kura ir par viņu ieinteresējusies?

Ena iznāca no pieliekamā un nevajadzīgi skaļi nolika uz galda mērces pudeli.

– Vai šī persona ir izrādījusi noslieci uz vardarbību? – viņa noprasīja. – Vai Patriks par viņu ir ziņojis policijai?

– Tā ir tikai bijusī draudzene, kura vēl nav viņu pavisam aizmirsusi, – Elena atteica. – Par to patiešām nav jāuztraucas.

Interesanti, kā māte reaģētu, uzzinājusi, ka Saskija šovakar bija viņiem sekojusi vai ka brīdī, kad krustojumā bija izdevies no viņas atbrīvoties, Elenu bija pārņēmusi nepārprotama vilšanās.

Ena sacīja:

– Vienkārši apsoli man, ka būsi uzmanīga. Tu cilvēkos vienmēr saskati labo, Elena, tas ir ļoti burvīgi, tomēr arī naivi.

Elena mātei uzsmaidīja.

– Šo burvīgo noslieci noteikti esmu mantojusi no tēva.

Ena neatbildēja ar smaidu.

– Vismaz no manis tu to pavisam noteikti neesi dabūjusi. – Tiesa gan, – Filipa piekrita, ķiķinādama tik aizrautīgi, ka pat sāka sprauslot.

Nespēju izlemt, kur lai viņus pagaida.

Pie Patrika vai pie viņas mājas. Zināju, ka viss būs atkarīgs no tā, ko viņi šovakar iesāks ar Džeku. Šķiet, Patrika mamma gandrīz vienmēr iet pie Džeka uz mājām viņu pieskatīt, taču dažreiz Džeks iet pie viņas un droši vien pārnakšņo brīvajā istabā. Attiecībā uz Morīnu tas nav pārāk godīgi. Atceros, cik ļoti viņa nogura, kad bijām atstājuši pie viņas mazo Džeku. Viņš Morīnu izdresēja pēc sava prāta. Protams, tagad, kad viņam ir astoņi gadi, viss droši vien ir mainījies. Manuprāt, viņš vienkārši kaut ko dara pats savā nodabā – skatās televizoru vai vēl ko citu. Cerams, ka Patriks neļauj viņam pārāk ilgi sēdēt pie televizora. Cerams, ka viņš lasa. Senāk viņam ļoti patika lasīt grāmatas. Atceros, ka reiz nolēmu pārliecināties, cik reizes varēšu izlasīt viņam priekšā "Ļoti izsalkušo kāpuru", kamēr viņam tas apniks. Pēc piecpadsmitās reizes biju spiesta padoties. Ikreiz, kad biju beigusi lasīt, viņš tikpat aizrautīgi palūdza: "Vēl?" Es domās joprojām redzu viņa mazos, apaļos, sasarkušos vaigus. Viņš sēdēja man klēpī, ģērbies sarkanā pidžamā ar vilcieniņu Tomasu, aizrautīgi sakniebis lūpas, un ar pirkstiem bakstīja caurumus, ko kāpurs bija izgrauzis ābolos.

Es būtu varējusi šovakar pieskatīt Džeku, kamēr Patriks un Elena dodas turp, kur viņiem jādodas. Man nebūtu nekādu iebildumu. "Atā!" es varētu priecīgi uzsaukt gluži kā pusaudze, kas nolīgta pieskatīt bērnus. Es paņemtu čipsu paku un kopā ar Džeku ērti ieritinātos uz dīvāna zem dūnu segas.

Varbūt man vajadzētu aizsūtīt Patrikam īsziņu un to piedāvāt. Ha, ha.

Es būtu varējusi pieskatīt viņu gadiem ilgi. Dažreiz man šķiet, ka viss būtu bijis pilnīgi citādi, ja Patriks nenolemtu izraut Džeku no manas dzīves; manu mazo puisīti, manu mazo, mīļo puisīti.

Atceros, kā viena no mātēm, kuru es pazinu kopš tā laika, kad Džeks vēl gāja bērnudārzā, uzzinājusi par visu, piezvanīja man, lai pateiktu: "Viņš nedrīkst tev to nodarīt, Saskij. Tas noteikti nav likumīgi. Tev noteikti ir tiesības. Tu esi Džeka māte."

Bet es jau nebiju Džeka māte. Tikai viņa tēta draudzene. Kura tiesa to ņemtu vērā? Trīs gadus ilgušas attiecības. Pirmajā gadā es pat nemaz oficiāli nedzīvoju ar viņiem kopā. Tātad pat ne tik ilgi.

Pietiekami ilgi, lai redzētu, kā viņš pārstāj lietot autiņbiksītes, iemācās peldēt un stāstīt jokus, un lietot nazi un dakšiņu. Pietiekami ilgi, lai viņa cirtainie mati kļūtu taisni. Pietiekami ilgi, lai viņš mani sauktu ikreiz, kad redzējis sliktu sapni. Mani, nevis tēti. Viņš vienmēr sauca mani.

Manu miegu pāršķēla griezīgs kliedziens, un es, lāgā pat nepamodusies, jau biju pusceļā uz Džeka istabu. Atceros, ka reiz iegāju pie viņa, bet viņš sēdēja gultā, berzēja acis un raudāja no visas sirds. "Es tikai gribēju nopūst svecītes!" viņš sacīja, un es atteicu: "Būs jau labi, tu vari tās nopūst," un izlikos, ka sniedzu viņam neredzamu torti. Viņš piepūta vaigus un pūta, un ar to arī pietika, problēma bija atrisināta, viņš man uzsmaidīja, joprojām samiegojies, tad nolika galvu atpakaļ uz spilvena un nekavējoties aizmiga.

Patriks par to uzzināja tikai nākamajā rītā.

Droši vien tagad Džeka murgi vairs nav tik mīļi un vienkārši.

Tur jau ir tā nelaime. Kurā brīdī tiek šķērsota robeža, kas šķir bērnu pieskatītāju no mātes? Ja esi pieskatījusi bērnu tikai vienu nakti, pats par sevi saprotams, tu pēkšņi nekļūsti par viņa māti tikai tāpēc, ka esi viņu dažas stundas mazgājusi un ēdinājusi. To pašu var sacīt arī par nedēļu. Vai mēnesi. Bet kā tad ar gadu? Diviem gadiem? Trim gadiem? Vai kādā brīdī tiek šķērsota neredzama robeža? Vai arī nekādas robežas vispār nav, ir tikai paraksts uz adopcijas dokumentiem? Īstie vecāki audžubērnus var pieprasīt atpakaļ jebkurā laikā, pat pēc daudziem gadiem.

Man vajadzēja adoptēt Džeku. Tā bija mana kļūda.

Bet man tas nekad pat neienāca prātā.

Es uzskatīju, ka iespēja pieskatīt Džeku ir kā privilēģija, kā dāvana. Vēl viena brīnišķīga manu un Patrika attiecību daļa.

Un, kad viņš mani pameta, es sapratu, ka nāksies zaudēt Džeku – tieši tāpat kā visu pārējo, kas man Patrikā šķita tik mīlams. Piemēram, vēnas uz viņa plaukstu virspuses, man ļoti patika viņa rokas; un viņa rokrakstu, kas bija vīrietim tik neraksturīgi skaists; un viņa īpašo smaidu pēc seksa; un viņa dziedāšanu, viņš klusi dungoja kantrimūzikas dziesmas ikreiz, kad rosījās pa māju. Es ienīstu kantrimūziku, taču man ļoti patika dzirdēt, kā viņš klusi dzied. Tā bija manas dzīves mūzika.

Es tā arī nenoskaidroju, vai man patiešām bija tiesības paturēt Džeku. Iespējams, ka bija.

Taču Patrika paziņojums, ka viņš mani vairs nemīl, bija īsts šoks.

Es nespēju izkāpt no gultas. Nespēju parunāt. Nespēju neko ieēst. Jutos tā, it kā mani būtu pēkšņi piemeklējusi briesmīga slimība. It kā manā dzīvē būtu uzsprāgusi bumba, sadragājot visu, kas šķita tik pazīstams.

Ja Patriks nedēļas nogalēs būtu man ļāvis satikties ar Džeku, kā to dara tēvi pēc laulības šķiršanas, ar to varbūt pietiktu.

Varbūt tad es tagad vairs nedarītu to, ko daru, lai kā to arī sauktu, un es nekādi nespēju izbeigt to darīt, kaut gan ļoti cenšos. Un es esmu mēģinājusi to izbeigt. Esmu. Līdz šim nebiju izpratusi ne alkoholiķu, ne azartspēļu piekritēju rīcību. Vienkārši pārstājiet to darīt, es vienmēr nodomāju, izdzirdējusi, ka kāds muļķīgas aizraušanās dēļ ir izpostījis sev dzīvi. Bet nu man viss ir skaidrs. Tikpat labi kādam varētu likt arī pārstāt elpot. Vienkārši pārstāj elpot, un tava dzīve atkal ieies pareizajās sliedēs. Un tu aizturi elpu, cik ilgi vien spēj, taču drīz vien jau smakdams tver pēc gaisa. Es zinu, ka tas ir pazemojoši. Es zinu, ka esmu nožēlojama. Man vienalga. Apstāties gluži vienkārši ir fiziski neiespējami.

Un tā nu es sēdēju savā automašīnā pie Elenas mājas. Viņa man pastāstīja, ka to viņai mantojumā atstājusi vecmāmiņa, un tas ir savdabīgs mūsu atšķirību apliecinājums. Mana vecmāmiņa man atstāja augļu trauku. Biju nolaidusi logu un varēju dzirdēt, kā pludmalē šalc viļņi. Kad Elena liekas gulēt, viņa to noteikti dzird. Un arī Patriks, tad, kad pārnakšņo pie viņas.

Beigu beigās iemigu, un, kad pamodos, mana mugura bija kļuvusi stīva, saule jau ausa un Patrika automašīnas nekur nebija. Tātad abi bija pārnakšņojuši pie viņa.

Iztēlojos, kā viņi guļ gultā, kas savulaik bija piederējusi man, droši vien pat manis izraudzītajos palagos, un iedomājos: vai tagad, rītausmā, viņš ir pastiepis roku, lai ar pirksta galu novilktu pār viņas roku tik maigi, ka viņa nav pārliecināta, vai nav to tikai nosapņojusi? Patrikam ļoti patika pusmiegā sapņaini mīlēties pašā rītausmā.

Atvēru automašīnas durvis un izkāpu ārā, salīkusi kā veča. Kukaburras smējās kā neprātīgi.