Читать книгу Hipnotizētājas mīlas stāsts - Laiena Moriartija - Страница 4

– Mums vajadzētu iet, – Elena nožāvājās.

– Nudien, vajadzētu, – Patriks nožāvājās.

Neviens no viņiem pat nepakustējās.

Bija ceturtdiena, pulkstenis rādīja jau gandrīz vienpadsmit vakarā, un viņi uz muguras gulēja zālainā nogāzē uz piknika segas tieši zem Ostas tilta. Pirms tam abi Kiribili teātrī bija noskatījušies kādu muļķīgu izrādi, paēduši vakariņas mazītiņā, ļaužu pilnā nūdeļu bārā un tad devušies pastaigā gar ostu, vērodami, kā pār tiltu šaujas automašīnas, bet zem tā slīd izgaismoti prāmji. Viņi bija vienojušies, ka šovakar ilgi neuzkavēsies ārpus mājas, un Patriks nepārnakšņos pie viņas, jo Patrika dēlu pieskatīja kaimiņos dzīvojoša jauniete, kurai nākamajā dienā vajadzēja doties uz universitāti, un Patriks nevēlējās viņu ilgi aizkavēt, – un tomēr neviens no viņiem negribēja tikšanos beigt pārāk ātri.

Abi satikās jau trīs nedēļas, un viss vēl aizvien bija spīdīgs un smaržīgs kā jauna automašīna. Pat viņu šobrīd tik miegainajām balsīm joprojām piemita kautrs mirdzums: skat, tā es izklausos, kad mani pārņem nogurums!

– Vai tev rīt ir daudz darba? – Patriks apjautājās.

– Ne vairāk kā parasti, – Elena atteica. – Piecas vizītes. Man ar to pietiek. Esmu secinājusi: ja pieņemu vairāk klientu, tad patiešām ļoti nogurstu.

Viņa apzinājās, ka kopš pēdējām attiecībām vēl aizvien nav tikusi pāri sajūtai, ka vajag nemitīgi aizstāvēties. Džona nicinājums pret viņas profesiju allaž bija neuzkrītošs, kā viegla smarža; nenosakāms un tāpēc arī neiznīcināms. Viņš bija vēl kaislīgāks un apņēmīgāks ateists nekā viņas māte. (Viņa mīļākā grāmata bija "Dieva maldi".) Viens no viņa visiecienītākajiem izteicieniem skanēja šādi: "Es gribu redzēt empīriskus pierādījumus." Ikreiz, kad Elena sāka runāt par savu darbu, Džons piešķieba galvu un pacietīgi, tēvišķīgi smaidīja, it kā viņa būtu maza, burvīga meitenīte, kura nespēj vien beigt vāvuļot par pasaku princesēm. Tad viņš izmeta kādu humora pilnu, ķircinošu piezīmi, kuras nolūks gan īsti nebija pasaku princešu esamības noliegšana, tomēr tā tika izteikta, lai sasmīdinātu jebkuru līdzās esošo pieaugušo cilvēku. "Elenai ir hipnoterapijas bakalaura grāds," viņš mēdza citiem stāstīt, šādā veidā sarkastiski liekot noprast, ka Elenai vispār nav nekādas izglītības, jo šāds grāds, protams, nemaz nepastāvēja. (Viņa bija sākusi studēt psiholoģiju un otrā semestra vidū pametusi mācības, lai ķertos pie hipnoterapijas apgūšanas. Viņas māte par to vēl aizvien sēroja.)

Tikai tad, kad Elena un Džons jau bija šķīrušies, Elenai bija kļuvis skaidrs, cik ļoti viņa bija pūlējusies nepadoties visā viņu kopdzīves laikā. Radās sajūta, ka ikreiz, kaut ko sakot, viņa gan centās neuztvert sevi pārāk nopietni – paklau, es nemaz neņemu galvā tādu nelielu, vieglu ķircināšanu! – , gan vienlaikus pūlējās attaisnot visu savu eksistenci: jā, es drīkstu būt tāda, kāda esmu. Jā, es ticu gan sev, gan saviem vārdiem. Es neesmu vieglprātīga un nenozīmīga, kaut gan varbūt tomēr esmu.

– Vai tas ir nogurdinoši, jo… – Patriks pakasīja vaigu, sarauca pieri un palūkojās augšup uz zvaigznēm. – Ē… kāpēc, pareizāk sakot, kā tieši tas tevi nogurdina?

Viņš bija godbijīgi samulsis.

– Droši vien tāpēc, ka es nevaru vienkārši peldēt pa straumi, – Elena paskaidroja. – Man pilnīgi jākoncentrējas vienīgi uz klientu. Es nekad neizmantoju iepriekš sagatavotus scenārijus. Es pielāgoju katru ievadīšanu…

– Ievadīšanu?

– Metodi, ko es izmantoju hipnozes izraisīšanai, – piemēram, liekot iztēloties, ka cilvēks kāpj lejā pa kāpnēm, vai mudinot viņu pamazām atslābināt visu ķermeni. Es pielāgoju šo metodi gan klienta interesēm, gan īpatnībām – atkarībā no tā, vai viņš vairāk ir vizuālists vai analītiķis, vai arī kas cits.

– Vai tev gadās arī sarežģīti klienti? – Patriks pagriezās uz sāniem un atbalstīja galvu plaukstā. – Tādi, kurus ir ļoti grūti nohipnotizēt?

– Gandrīz ikviens zināmā pakāpē pakļaujas hipnozei, – Elena paskaidroja, – taču dažiem šajā jomā, šķiet, piemīt lielāks talants, jo viņiem ir laba iztēle un viņi spēj pa īstam koncentrēties un kaut ko iztēloties.

– Ha, – Patriks novilka. – Interesanti, vai arī es to spēju? – Es varu pārbaudīt, cik viegli tu esi ietekmējams, – Elena piedāvāja. Juzdamās visnotaļ pacilāta, viņa notupās uz ceļgaliem; viņai nemūžam nebūtu izdevies izdarīt kaut ko tādu ar Džonu.

Patriks lūkojās viņā.

– Vai tas ir kaut kas līdzīgs lētticības pārbaudei?

– Nē, nē, tas ir tikai neliels vingrinājums, lai tu aptvertu savas iztēles spēku. Atslābinies! Tas nav nekas neparasts. Tu droši vien to esi jau darījis kādā tirdzniecības konferencē vai kaut kur citur.

– Labi. – Patriks notupās viņai pretī un drosmīgi iztaisnoja plecus. Viņa līdzeklis pēc skūšanās jau bija sācis smaržot pazīstami, tomēr vēl aizvien pietiekami neierasti, lai tas šķistu uzbudinoši. – Vai man jāaizver acis?

– Nē. Vienkārši saliec rokas tā. – Elena savija pirkstus kā lūgšanā un tad pacēla abus rādītājpirkstus, lai tie atrastos viens otram līdzās, tomēr nesaskartos. Patriks izdarīja tāpat un ieskatījās viņai acīs. Tas šķita ļoti seksīgi.

– Tagad iztēlojies, ka tavus pirkstus kopā velk spēcīgs magnēts. Tu cīnies, taču nespēj noturēties pretī. Skaties uz saviem pirkstiem. Magnēts kļūst spēcīgāks. Vēl spēcīgāks.

Tas ir pārāk stiprs – lūk.

Patrika pirkstgali sakļāvās kopā.

– Redzi? Tava zemapziņa noticēja, ka šis magnēts patiešām pastāv.

Patriks skatījās uz saviem pirkstiem, kuri vēl aizvien bija saspiesti kopā.

– Nu ko. Jā. Tas ir… es nezinu. Šķiet, sajūta bija reāla, tomēr tikai tāpēc, ka es klausīju tam, ko tu teici.

Elena pasmaidīja.

– Tieši tā. Visa hipnoze ir pašhipnoze. Tā nav nekāda maģija.

– Izdari vēl kaut ko.

– Labi. Šoreiz aizver acis un izstiep rokas sev priekšā.

Viņš paklausīja, un Elena uz mirkli pakavējās, vērodama viņa sejas plaknes un ieplakas, ko apspīdēja mēness gaisma.

– Nu? – viņš noprasīja.

– Piedod. Labi. Iztēlojies, ka es pie tavas labās plaukstas locītavas piesienu milzīgu hēlija balonu. Tas velk tevi augšup. Sajūti, kā tas raustās. Tagad tavā kreisajā rokā es ielikšu spaini. Tas ir ļoti smags, pilns ar smagām, slapjām pludmales smiltīm.

Patrika labā roka tūlīt uzlidoja augšup, bet kreisā nolaidās lejā. Vai nu viņš to darīja, lai izpatiktu Elenai, vai arī patiešām izcili pakļāvās hipnozei.

– Atver acis, – viņa sacīja.

Patriks atvēra acis un paskatījās uz savām rokām.

– Ha, – viņš noteica, nolaida rokas un aplika tās viņai ap vidukli. Tad pieliecās, kā grasīdamies viņu noskūpstīt, aprāvās un pēkšņi apsviedās, lai atskatītos.

– Kas ir? – Elena satrūkusies noprasīja.

– Piedod, – Patriks sacīja. – Man šķita, ka es kaut ko dzirdēju. Nodomāju, ka tā ir viņa.

Nu jau vairs nevajadzēja vaicāt, par ko viņš runā. Elena palūkojās visapkārt uz patiltes ēnām, meklēdama tur slapstošos sievieti. Viņa ievēroja, ka izjūt vieglu satraukumu, patīkamu adrenalīna uzplūdu, ko bija radījusi apziņa, ka Patrika vajātāja varētu viņus slepeni novērot.

– Tu taču šovakar neesi viņu redzējis, vai ne? – Elena pajautāja. Iepriekšējā vakarā abi bija aizgājuši uz kino un pēc tam pavakariņojuši, un Patriks nebija pat ieminējies, ka būtu pamanījis Saskiju, taču tad viņi bija atgriezušies pie automašīnas un uz vējstikla atraduši viņas rakstītu vēstuli.

Samiedzis acis, Patriks palūkojās apkārt. Tad viņš no jauna apsēdās.

– Nē, es viņu vispār neesmu redzējis. Manuprāt, viņa šovakar ir nolēmusi mūs netraucēt. – Viņš apskāva Elenu.

– Piedod. Dažreiz es kļūstu tik nemierīgs.

– Varu iedomāties, – Elena līdzjūtīgi noteica. Vai pie tā tilta balsta kaut kas kustējās? Nē. Tā bija tikai gaismas ilūzija, nolādēts.

– Tātad tavs darbs ir saistīts ar prāta spēku, – Patriks atsāka.

– Tieši tā, – Elena apstiprināja. – Ar zemapziņas spēku.

– Es tam ticu, nepārproti mani, – Patriks iesāka.

Tūlīt būs. Elenas pakrūtes muskuļi saspringa.

– Tomēr tam visam ir zināmas robežas, vai ne?

– Ko tas nozīmē? – Elena noprasīja. Viņš nav nekāds Džons, viņa sevi norāja. Viņš tikai izsaka viedokli. Nomierinies.

– Es gribu teikt, ka ar to nav iespējams izdziedēt visu. Kad Kolīna – mana sieva – saslima, visi centās viņai iegalvot, ka jādomā pozitīvi. It kā vēzi būtu iespējams padzīt ar domām vien. Kad viņa jau bija mirusi, es noskatījos televīzijas pārraidi, kurā kāda sieviete paziņoja: "Es negrasījos ļaut, lai vēzis mani uzveic. Saprotiet, man bija divi mazi bērni. Man vajadzēja dzīvot." Mani pārņēma dusmas. It kā Kolīna pati būtu vainojama savā nāvē. It kā viņai būtu vajadzējis vairāk pacensties.

Esi piesardzīga, Elena nodomāja. Viņa pavēra muti, lai kaut ko sacītu, un tad atkal aprāvās.

Patriks uzlika plaukstu viņai uz ceļgala.

– Starp citu, es negribu, lai tu uzskatītu, ka tev ir jāizturas uzmanīgi ikreiz, kad es ieminos par savu sievu. Viss ir kārtībā. Es negrasos tavā klātbūtnē izturēties ērmīgi, goda vārds.

Hmm, Elena nodomāja.

– Mana māte ir ģimenes ārste, – viņa iesāka. – Tāpēc…

Ko – tāpēc? Tāpēc viņas dēļ arī man medicīnas jomā var savā ziņā uzticēties? Arī mana māte patiesībā nemaz īsti netic tam, ko es daru.

– Es esmu gādājusi par neārstējami slimiem klientiem, kuriem vajadzīga sāpju ierobežošana vai spriedzes mazināšana, taču es nekad, nemūžam nesolītu viņus izdziedināt.

– To es negribēju teikt, – Patriks iebilda. Viņa plauksta ciešāk satvēra viņas ceļgalu.

– Zinu, ka negribēji. – Elena uzlika plaukstu uz viņa rokas. Interesanti, vai viņš šobrīd domās iztēlojās savas sievas seju? Viņa nepateica, ka patiešām tic: prātam piemīt brīnumainas, vēl neizzinātas spējas.

Es gribu redzēt empīriskus pierādījumus, viņas prātā atskanēja Džona balss.

Abi klusēja. No otra ostas gala līdz viņiem atplūda prāmja taures skaņas. Aiz muguras atskanēja soļi. Abi pagriezās un ieraudzīja sievieti tumšā, lietišķā kostīmā un baltos sporta apavos, kura pa taciņu nāca uz viņu pusi.

– Tā taču nav… – Elena iesāka.

– Nē, – Patriks pārtrauca. Kad sieviete bija nonākusi laternas gaismā, viņa seja noskaidrojās.

Abi turpināja klusēt. Elena domāja par to, kā, dzīvojot kopā ar Džonu, bija noslēgusi tik milzīgu savas personības daļu. Ja viņa vēlējās, lai šīs attiecības izdotos, viņai vajadzēja atgrūst visas durvis līdz galam vaļā. Lai ielaistu gaismu! Gaisu! Nu labi, Elena, pietiks aizrauties ar metaforām par mājām!

– Man patiešām ļoti patīk tas, ar ko es nodarbojos, – viņa atkal uzrunāja Patriku. Viņas balss vēl aizvien lika noprast, ka viņa mēģina aizstāvēties. Viņa apzināti centās atbrīvoties no šī toņa, vienkārši būt. – Turklāt man tas ļoti labi padodas.

Patriks uzjautrināts iesāņus uzmeta viņai skatienu.

– Vai tu esi hipnoterapeitu karaliene?

– Esmu gan.

– Kāda sagadīšanās! Es esmu mērnieku karalis.

– Nopietni?

Patriks nopūtās.

– Nē, ne gluži. Drīzāk jau mērnieks no pagātnes.

– Kāpēc?

– Visas tās jaunās tehnoloģijas mani nemaz nesajūsmina. Man vēl aizvien daudz labāk patīk visu zīmēt ar roku. Tāpēc es strādāju lēnāk. Neesmu tik izveicīgs. Kā labprāt mēdz atgādināt mans jaunākais brālis, konkurences ziņā tas ir liels trūkums.

– Vai arī viņš ir mērnieks?

– Nē, lietišķās grafikas speciālists, tomēr ļoti zinošs tehnoloģiju jomā. Vai arī tu tāda esi?

– Ne gluži, tomēr man tiešām patīk meklēt kaut ko ar Google. Es laikam to daru katru dienu. Google meklētājs ir mans orākuls.

– Ko tu tur meklēji šodien?

Šodien Elena bija meklētājā ierakstījusi "satikšanās ar atraitni; kā izvairīties no kļūmēm" un "pabērni – katastrofa?".

Un pēc tam: "Kā izārstēt kapilāru plīsumus ap degunu."

– Ak, uzreiz pat nespēju iedomāties, – viņa izvairīgi atmeta ar roku. – Tas bija kaut kas nenozīmīgs. – Viņa atkal ķērās pie pirmītējā sarunas temata. – Kāpēc tu nolēmi kļūt par mērnieku?

– Karšu dēļ, – Patriks nekavējoties atbildēja. – Man vienmēr ir ļoti patikušas kartes. Man patīk precīzi zināt, kur es atrodos attiecībā pret visu pārējo. Arī mans tēvocis bija mērnieks, un reiz, kad biju vēl mazs, viņš man sacīja: "Patrik, tev piemīt laba orientēšanās spēja, no tevis iznāktu labs mērnieks." Es viņam pajautāju, ko tāds mērnieks dara, un viņš paskaidroja šādi: mērnieks nosaka lietu atrašanās vietu uz zemes attiecībā pret jebkuru citu lietu virs vai zem šīs virsmas. Tieši ar tādiem vārdiem. Tie aizķērās man prātā un nez kāpēc trāpīja tieši mērķī. Es nodomāju: jā, tieši to es darīšu.

– Mana orientēšanās spēja droši vien ir briesmīga, – Elena piezīmēja. – Es neapjēdzu, kur atrodos attiecībā pret jebko citu. Piemēram, šobrīd es nemaz nevarētu parādīt, kurā virzienā atrodas manas mājas.

Patriks norādīja pāri viņas plecam.

– Uz ziemeļiem. Tur.

– Kā teiksi.

– Vai tev ir papīrs? – Patriks apjautājās. – Es tev uzzīmēšu karti.

Elena allaž cītīgi gādāja, lai viņai somā līdzi vienmēr būtu skaists pierakstu bloknots cietos vākos un pildspalva, lai varētu pierakstīt visas prātā ienākušās domas, idejas darbam un tā tālāk. Viņa uzmanīgi izplēsa lapu un iedeva Patrikam. Viņa negribēja, lai Patriks lasītu viņas nejaušos kricelējumus;

lielākā daļa no tiem bija īsts garlaicības iemiesojums.

Patriks izvilka no kabatas tievu zelta tintes pildspalvu.

– Tā ir mana vectēva Parker pildspalva. Pēc tās es būtu gatavs ieskriet degošā mājā.

Viņš uzlika papīra lapu uz viņas piezīmju bloknota, atbalstīja to sev pret ceļgalu un stūrī uzzīmēja vecmodīgu kompasu. Tad sāka aši skicēt ostas nelielos līčus un izliekumus. Piezīmēja prāmi un jahtas, Ostas tiltu un Operas namu. Šķita, ka viņas acu priekšā parādās sena dārgumu karte.

– Te mēs ēdām vakariņas. – Viņš uzzīmēja nelielu restorāna attēlu. – Te mēs noskatījāmies to briesmīgo izrādi. Un tagad mēs dosimies uz Ziemeļu pludmalēm. – Viņš uzskicēja pludmali un divstāvu namu. – Te ir tava māja. – Viņš uzrakstīja: Elenas hipnotiskā māja. – Un nu mēs dodamies atpakaļ uz zaļo Ziemeļu piekrasti, un te ir mana māja. – Viņš uzrakstīja: Patrika un Džeka nekārtīgā vīru būda. Viņam bija skaists rokraksts; tas atsauca atmiņā citu, daudz izsmalcinātāku laikmetu.

Elena vēl ne reizi nebija viesojusies Patrika mājā. Vai tā tiešām varēja būt būda?

– Un te mēs pirmo reizi satikāmies, – viņš turpināja zīmēt. – Un man liekas, ka tas tad arī varētu būt viss. Ā… vēl tikai šis. – Līdzās ostai viņš uzvilka mazītiņu krustiņu un pierakstīja: MĒS ESAM ŠEIT.

– Tā ir visskaistākā karte, kādu jebkad esmu redzējusi, – Elena godīgi atzinās. Līdz šim viņa nekad nebija interesējusies par kartēm, taču nu bija skaidrs, ka šo karti viņa glabās mūžīgi.

Pār Patrika seju pārlaidās viegla ēna. Tā uzradās un pagaisa tik ātri, ka viņa pat nepaguva saprast, vai tās bija skumjas, dusmas vai varbūt mulsums. Bet varbūt viņa to bija tikai iztēlojusies.

Tad Patriks viņai uzsmaidīja.

– Šoreiz tev par to nebūs jāmaksā, dārgā.

Elenas sirds izkusa un izplūda pa visām malām.

Man ir tāda kaste.

Dažreiz man šķiet: ja es to aizmestu prom, varbūt man izdotos mitēties. Reiz es pat saņēmos tiktāl, lai to aiznestu līdz atkritumu tvertnei. Atvērusi tvertnes vāku, es sajutu pūstoša ēdiena smaku, izdzirdēju mušu sīkšanu un nodomāju: tie nav nekādi atkritumi, tā ir mana dzīve.

Šovakar es viņus izlaidu no acīm. Viņi grasījās doties kaut kur uz Milsona ragu vai Kiribili. Man gribējās ēst, un tāpēc es nemaz necentos braukāt apkārt, lai sameklētu viņa automašīnu. Atgriezos mājās, ēdu sardīnes ar grauzdiņiem un skatījos amerikāņu detektīvseriālu, nolikusi kasti uz grīdas sev blakus.

Ikreiz, kad sākās reklāma, es iebāzu roku kastē un uz labu laimi kaut ko no tās izvilku. Pēc tam es šo lietu izpētīju kā tādu norādi vai atrisinājumu, it kā es būtu viena no detektīvseriāla varonēm, kura cenšas atšķetināt pagātnes noslēpumus.

Dzimšanas dienas apsveikuma kartīte, tās kartons vēl aizvien stingrs un spīdīgs. Itin nemaz nav izbalējis. It kā es to būtu saņēmusi tikai vakar.

Mīļo Saskij,

Daudz laimes dzimšanas dienā no Taviem puikām.

Mēs Tevi mīlam.

Patriks un Džeks xx

Fotogrāfija, kurā mēs ar Džeku esam redzami pie vienas no mūsu plastilīna pilsētām. Mēs tās būvējām stundām ilgi. Es uz ēdamistabas galda biju uzklājusi kartona loksni, un mēs tur izveidojām ceļus, apkārtceļus un luksoforus. Veikalus un mājas. Vienai pilsētai mēs veltījām vairākas dienas: Džeksvilai, Džeklendai, Džektaunai. Man šīs pilsētas patika būvēt tikpat ļoti kā viņam. Es jutos kā pilsētas plānotājs, kam nebija jānoņemas ne ar politiku, ne ar dokumentiem.

Lidmašīnas iekāpšanas talons uz Kvīnstaunu Jaunzēlandē. Mēs ar Patriku tur nedēļu vizinājāmies ar sniegadēļiem. Džeku pieskatīja viņa mamma. Atceros, kā Patriks apstājās, lai mani noskūpstītu, kad mēs iegājām iekšā pēc karstās šokolādes. Siltas lūpas; ap mums krīt aukstas sniegpārslas, maigas kā glāsti.

Karte, ko Patriks man uzzīmēja, lai ierādītu ceļu uz kāda nekustamo īpašumu attīstītāja biroju netālu no lidostas.

Atceros, kā pateicu viņam: "Tā ir visskaistākā karte, kādu jebkad esmu redzējusi."