Читать книгу Hipnotizētājas mīlas stāsts - Laiena Moriartija - Страница 5

– Tātad viņa staigā jums pa pēdām? Visur? Kā tas vispār ir iespējams?

– Nu, ne jau visur. Pagājušajā reizē mēs bijām aizgājuši uz kino.

– Varbūt viņa tur gadījās nejauši.

– Var jau būt, taču viņa mēģināja iekļūt tai pašā restorānā un pēc tam atstāja vēstuli uz Patrika auto vējstikla, bet viņš to nemaz neizlasīja. Cik var noprast, viņa gaida aiz Patrika mājas stūra un tad seko viņa automašīnai. Viņš teica: ja sanākot doties uz kādu neierastāku vietu, viņa bieži vien netiekot līdzi, bet, ja tā esot kāda ierasta vieta, piemēram, Kremornas kinoteātris, tad viņa viegli visu atrodot.

– Augstā debess!

– Zinu.

– Tev tas noteikti šķiet briesmīgi. Tiek sabojāts tas brīnišķīgais laiks jūsu attiecību sākumā. Jums vajadzētu sapņaini skatīties vienam otra acīs, nevis uzmanīties no viņa trakās bijušās draudzenes.

– Mani tas neuztrauc. Patiesībā man tas savā ziņā šķiet pat interesanti.

– Tu esi nenormāla.

Dzirdot Džūlijas apņēmīgo balsi, Elena iesmējās un labpatikā izstaipījās. Bija sestdienas rīts, un viņas nupat bija izpeldējušās vietējā baseinā. Nu abas gulēja uz baltiem dvieļiem saunas karstuma viļņos. Elenas kājas un pleci no peldēšanas smeldza. Džūlijas dēļ viņai vienmēr nācās peldēt ātrāk un cītīgāk, nekā viņa to darītu, būdama viena. Varēja manīt, kā pār visu ķermeni slīd sviedru lāsītes; lejup pār muguru, krūšu bedrītē. Viegli uzlikusi plaukstas uz augšstilbiem, viņa sajutās gluda, slidena un jutekliska. Attiecību sākumā nemaz nebija grūti piekopt klātesamības apziņu. Tas notika automātiski. Tik daudz seksa. Tik daudz ķīmisko vielu, kas šaudījās pa visu ķermeni.

Un tik liela atzinība. Tieši tāpēc iemīlēties bija tik brīnišķīgi. Šķita, ka Patriks ārkārtīgi augstu novērtē visu jauno, ko bija atklājis par viņas augumu, pagātni, raksturu. Elena varēja justies ne vien seksīgāka, bet arī jautrāka, gudrāka, mīļāka, laipnāka, viscaur brīnišķīgāka. Viņa bija neievainojama! Šķita, ka viņas dzīve plūst un viļņojas izsmalcinātā saskaņā, it kā viņa būtu sasniegusi apgaismību. Viņas klienti bija jauki un pateicīgi, draudzenes – burvīgas, māte vairs nemaz nešķita kaitinoša. ("Kad tad es varēšu ar viņu iepazīties?" viņa vaicāja telefona sarunas laikā, runādama sirsnīgi un priecīgi, tieši tā, kā droši vien būtu runājusi jebkura normāla māte.) Visi vajadzīgie pirkumi veikalā vienmēr uzradās tieši acu priekšā; viņai tuvojoties, luksoforā ieslēdzās zaļā gaisma; automašīnas atslēgas, saulesbrilles un somiņa paklausīgi un parocīgi gulēja uz priekšnama galda. Vēl šorīt viņai tikai vienas stundas laikā bija vajadzējis apmeklēt banku, automašīnu reģistru un ķīmisko tīrītavu, un viņa to izdarīja pat ātrāk, nekā bija iecerēts, un visi, ar ko viņai nācās runāt, pat automašīnu reģistrā, bija izturējušies burvīgi. Ar bankas kasieri viņa bija uzsākusi ļoti emocionālu sarunu par laika apstākļiem. (Kasiere bija no Apvienotās Karalistes un domāja, ka Austrālijas ziemas ir "dievišķīgas", un Elenu bija pārņēmis asarains lepnums, it kā viņa, būdama neievainojama, būtu vienpersoniski atbildīga par Austrālijas klimatu.)

Ja vien šo sajūtu varētu kaut kā saglabāt uz visiem laikiem! Ar prātu Elena apzinājās, ka tā nevarēs ilgt mūžīgi, taču sirds – viņas muļķīgā sirds – čiepstēja: "Ai, jā, var gan! Kāpēc gan ne? Tāda tu tagad esi! Tāda turpmāk būs tava dzīve!"

– Es nemūžam sevi tā nepazemotu, – Džūlija ieteicās.

Ko? Ak tā. Viņa runāja par vajāšanu.

– Nu, tā sieviete laikam gan vienkārši nespēj viņu aizmirst, – Elena sacīja. Šobrīd viņu bija pārpildījusi maiga līdzcietība pret visu cilvēci.

Džūlija nicīgi nosprauslojās. Viņa gulēja uz lāvas pretī Elenai, aptinusi ap galvu dvieli kā tādu turbānu. Draudzenei bija slaids, garš, sportisks augums un nesavaldāmi, gaiši, cirtaini mati, un viņu gandrīz vai varēja nosaukt par ārkārtīgi skaistu. Ikreiz, kopā ar viņu ejot pa ielu, Elena manīja, kā vīriešu skatieni neapzināti atgriežas pie Džūlijas, lai viņu vēlreiz vērtējoši nopētītu. Diemžēl šķita, ka Džūlijas skaistums piesaista tikai noteikta tipa vīriešus: tos, kuri prata novērtēt kvalitāti un bija gatavi par to atbilstoši samaksāt. Diemžēl šādiem vīriešiem pastāvīgi bija vajadzīgi jauni datori, automašīnas, sievietes. Tāda bija viņu daba. Viņi bija aizrautīgi patērētāji, izcili ekonomikas attīstības veicinātāji. Pēc gandrīz piecus gadus ilgušas laulības Džūlijas vīrs Viljams bija nolēmis, ka viņam jau sen pienācis laiks iegādāties šobrīd modernāko sievietes modeli – divdesmit trīs gadus vecu bruneti.

(Elenai allaž patika domāt, ka tie vīrieši, ko piesaistīja viņa pati, automātiski bija pārāki par tiem, kuri izvēlējās Džūliju, jo viņu skaistuma izpratni nenoteica reklāmas. Viņi nebija sekli; viņi bija personības. Diemžēl šī teorija nebija īsti pamatojama, jo viņas attiecību vēsture bija tikpat katastrofāla kā Džūlijai.)

(Nudien, parakņājoties dziļāk, kļuva skaidrs, ka visa šī teorija bija tikai veids, kā likt sev justies labāk, jo lielākajai daļai vīriešu nebija nekādas vajadzības vēlreiz uzmest viņai skatienu.)

(Kaut gan Viljams bija drausmīgs nejēga.)

(Godīgi sakot, sākumā viņš Elenai bija ļoti iepaticies.)

– Vai tad tai sievietei nemaz nav pašcieņas? – Džūlija noskaldīja. – Dzīvo taču tālāk, dieva dēļ! Viņas dēļ par mums visām tagad var domāt nelāgi. – Draudzenes balsī ieskanējās neviltots asums, it kā viņa justos personiski aizskarta.

– Tu gribi teikt, ka viņa apkauno visas sievietes? – Elena noprasīja. – Parasti jau vajātāji ir vīrieši. Tas ir labi. Viņa apliecina, ka sievietes spēj būt tikpat prasmīgas vajātājas kā vīrieši.

Džūlija izteiksmīgi nosprauslojās, piecēlās sēdus, noliecās, pastiepa roku, paņēma kausu, kas bija nolikts blakus ūdens spainim, un uzmeta ūdeni uz karstajiem akmeņiem. Tas nočūkstēja, un sauna piepildījās ar tvaikiem.

– Džūlij, – Elena izdvesa, – es tūlīt nosmakšu.

– Saņemies, – Džūlija attrauca. Tad viņa atkal apgūlās un noprasīja: – Kā to meiteni sauc?

– Saskija, – Elena sacīja, sekli elpodama karsto, smago gaisu. Izrunājot šo vārdu, viņu pārņēma biklums, it kā tas būtu kādas slavenības vārds.

– Vai tu viņu vispār esi jau redzējusi? Vai vismaz kādu fotogrāfiju?

– Nē. Patriks vienmēr man pasaka, ka ir viņu redzējis, tikai tad, kad viņa jau ir prom. Man briesmīgi gribas zināt, kāda viņa izskatās.

– Varbūt šī sieviete ir tikai viņa iztēles auglis un viņš ir tas trakais.

– Nedomāju vis. – Patriks nebija traks. Viņš bija burvīgs. – Tātad es pieņemu, ka viņš bija tas, kurš izbeidza attiecības.

– Viņš teica, ka tām vienkārši esot pienācis gals.

– Tātad viņš viņai salauza sirdi, – Džūlija bargi secināja.

– Nu, es ne…

– Tomēr tas nav nekāds attaisnojums. Tā var gadīties ar jebkuru no mums. Patrikam vajadzētu lūgt, lai tiesa aizliedz viņai tuvoties. Vai viņš to ir izdarījis?

Džūlija bija pārliecināta, ka nav nekā tāda, ko nevarētu atrisināt.

– Viņš teica, ka esot bijis policijā, – Elena iesāka, taču tad aprāvās un nepaskaidroja neko sīkāk. Viņa nejutās īsti pārliecināta, ka Patriks viņai pastāstījis pilnīgi visu par to, kāpēc bija nolēmis neizvirzīt prasību.

– Lai nu kā, tai muļķei vienkārši jāsaņemas, – Džūlija pateica tā, it kā Elenas pienākums būtu viņai to paziņot.

– Jā.

Abas neilgu brīdi gulēja klusēdamas. Elena prātoja, kādu maltīti vakarā pagatavot Patrikam. Viņš reiz jau bija gatavojis maltīti viņai, tovakar, kad Džeks nakšņoja pie kāda drauga. Ļoti jauku, vienkāršu cepeti, neko pārāk izsmalcinātu, un tas bija labi, jo viņai bija gadījies satikties ar vīriešiem, kuri uzskatīja sevi par izciliem pavāriem, un sākumā tas vienmēr šķita tik vērtīgi, taču viņi vienmēr izturējās pārmēru iedomīgi, kavējās virtuvē un kritiski aizrādīja, ka viņa nemāk smalcināt ķiplokus.

Varbūt vajadzētu pagatavot kaut ko no cūkgaļas, jo viņš taču bija pasūtījis cūkas vēdera gabalu. Jauku, mīkstu cūkas fileju.

– Vai tu atceries Ediju Māstersu? – Džūlija apvaicājās.

– Miesnieka mācekli, – Elena atteica, atcerējusies kalsnu, garmatainu puisi ar zilibalti svītrainu miesnieka priekšautu. Pusaudža vecumā Džūlija bija ar viņu satikusies. Jā, cūkgaļu. Mājupceļā no baseina viņa iegriezīsies pasāžas dārgajā gaļas veikalā.

– Pēc manis viņš satikās ar Šerilu no aptiekas, – Džūlija turpināja.

– Ar to baiso meiteni. Patiesībā viņa man laikam šķita baisa tāpēc, ka bija izdūrusi katrā auss ļipiņā pa diviem caurumiem.

– Jā. Tātad pēc tam, kad Edijs mani pameta, es nemitīgi zvanīju viņai uz mājām. Ja viņa atsaucās, es vienkārši sēdēju un klusēju, kamēr viņa nolika klausuli. Viņa skaļi kliedza un lamājās, bet es tikai sēdēju un elpoju. Ne jau elsoju, tikai elpoju, lai viņa zinātu, ka es tur esmu.

– Džūlija Mārgareta Robertsone! – Elena pielēca sēdus, pa pusei izlikdamās un pa pusei neviltoti satriekta. Viņa paskatījās uz savu draudzeni, kura vēl aizvien gulēja, saāķējusi pirkstus un salikusi rokas uz krūtīm. Reiz Džūlija bija skolēnu prezidente augstprātības pilnā meiteņu privātskolā, kuru bija viņas abas. Un viņa bija salaidusi ar prastu miesnieku.

Neatvērdama acis, Džūlija velnišķīgi pasmaidīja.

– Es domāju par tavu vajātāju un pēkšņi to atcerējos, – viņa paskaidroja. – Jau veselu mūžību nebiju par to domājusi.

– Bet tu taču nekad nemēdz tā darīt!

– Zinu, bet, kad viņš mani pameta, biju galīgi satriekta. Nespēju vien beigt domāt par to meiteni, par to, kāpēc viņš bija izvēlējies viņu, nevis mani. Jutos tā, it kā vairs neeksistētu. Zvanot viņai, es nez kāpēc kļuvu reāla. Tā bija īsta apsēstība. Vēlāk es sevi ienīdu un sacīju sev, ka vairs nekad tā nedarīšu, taču nepaguvu ne atjēgties, kad jau atkal uzgriezu viņas numuru.

– Kā tev izdevās apstāties?

– Nezinu. Es laikam vienkārši tiku tam pāri.

Īsu brīdi paklusējusi, Džūlija piebilda:

– Zini ko? Miesnieks Edijs prata brīnišķīgi skūpstīties.

– Vai tad viņam nebija kazbārdiņ? – Elena noprasīja. – Tāda īsti cirtaina? Kaut kas līdzīgs cukurvates pikucim, kas nokarājās no viņa zoda?

– Jā, un vai tu atceries, kā viņš glabāja cigaretes – iestūķētas sporta krekla piedurknē?

– Izskatījās pēc kaut kāda izauguma viņam uz rokas.

– Man tas šķita neizturami seksīgi.

Dažas sekundes klusējušas, abas izplūda bezpalīdzīgos, sēcošos smieklos, kā to mēdz darīt vienīgi senas skolasbiedrenes.

– Tev vajadzētu uzmeklēt Ediju Facebook vietnē, – Elena ieminējās, kad viņas bija beigušas smieties. – Tagad viņam droši vien pieder pašam savs skārnis.

– Ak dievs, tik izmisusi es vēl neesmu, – Džūlija noteica.

– Turklāt es, būdama viena, jūtos pilnīgi laimīga.

Tu melo, mana dārgā draudzene, nodomāja Elena, slepus vērodama Džūlijas ķermeņa valodu: cieši saņemtas rokas, sakniebtas lūpas. Kopš dienas, kad Džūlijas bijušais vīrs viņu bija nomainījis pret labāku, tumšmatainu modeli, bija pagājuši divi gadi.

Pēkšņi Džūlija pacēla galvu.

– Paklau, tu taču neesi vienkārši izdomājusi visu to stāstu par vajātāju, ko? Vai tā ir kaut kāda tevis sacerēta pasaka ar apslēptu vēstījumu par to, ka es esmu jukusi vajātāja, kurai vajadzētu sākt jaunu dzīvi un no jauna satikties ar vīriešiem?

– Ko tu tur runā? – Tomēr Elena lieliski zināja, par ko viņa runā.

– Es atceros, kā tu man reiz stāstīji par to slaveno hipnotizētāju, tavu varoni vai kaut ko tamlīdzīgu, par to puisi, kurš nēsājis purpursarkanu apmetni.

– Tas bija Miltons Ēriksons, – Elena nopūtās. – Augstā debess, tev nu gan ir laba atmiņa!

Citi allaž vērtēja Džūliju pārāk zemu. Tādēļ, ka viņa bija tik skaista, un arī tādēļ, ka viņai piemita četrpadsmitgadīga zēna humora izjūta.

– Tu teici, ka viņš ārstējis klientus ar stāstiem, – Džūlija turpināja.

– Viņš izmantoja terapeitiskas metaforas, – Elena klusi nomurmināja.

– Zini, es esmu ievērojusi… kopš tā laika, kad Viljams mani pameta, tu man visu laiku nevērīgi izmet pa kādam nelielam, motivējošam stāstiņam par cilvēkiem, kuri pārvar šķēršļus un no jauna atrod laimi pēc tam, kad viņiem ir salauzta sirds.

– Es tā nedaru, – Elena iebilda. Viņa bija tā darījusi.

– Mmmmm, – Džūlija novilka. Tad viņa paslēja zodu un uzsmaidīja Elenai; Elena vainīgi atsmaidīja. – Tātad Patrika vajātāja nav terapeitiska metafora?

– Nav gan, – Elena atteica.

Abas īsu brīdi gulēja klusēdamas.

– Tātad Patrikam ir jukusi bijusī draudzene un mirusi bijusī sieva, – Džūlija secināja. – Izklausās, ka viņš patiešām ir labs ķēriens. Itin nekādu sarežģījumu.

– Tas nemaz nešķiet sarežģīti, – Elena atteica.

– Un tomēr, – Džūlija iebilda.

– Paldies par tavu aizrautīgo atbalstu, – Elena izmeta.

– Es tikai tā saku.

Džūlija piecēlās sēdus, noraisīja no galvas dvieli un uzmanīgi nosusināja savus sārtos, spīdīgos vaigus.

– Varu derēt: tu esi sajūsmā, ka viņš ir atraitnis, vai ne? – viņa noprasīja. – Tik romantisks un traģisks tēls. Gluži kā Mailzs.

– Mailzs?

– Mailzs. Tas puisis ar vienu kāju, kurā tu iemīlējies vidusskolā.

– Džailzs, – Elena pārlaboja. – Un mēs visas bijām iemīlējušās tajā puisī ar vienu kāju. Viņš bija satriecošs.

Tur jau bija tā nelaime: draudzējoties ar kādu, kurš tevi pazinis pusaudža vecumā, šis cilvēks nekad neuztvēra tevi nopietni, jo allaž saskatīja tevī vienīgi dumju pusaudzi.

Tiesa gan, viņa nemaz neskuma par to, ka Patriks bija atraitnis. Šāds sarežģījums viņai pat ļoti patika. Viņa varēja justies kā krāšņa dzīves (un nāves) auduma sastāvdaļa. Un vēl viņai radās iespēja nodemonstrēt savas profesionālās prasmes. Viņa iztēlojās, kā citi jautā: "Vai tevi uztrauc tas, ko viņš jūt pret savu sievu?", un viņa mierīgi atbild: "Nē, patiesībā neuztrauc gan." Viņa zināja, ka būtu pilnīgi saprotoša, ja izrādītos, ka viņš vēl aizvien kaut ko jūt pret savu sievu. Viņa instinktīvi zinātu, kurā brīdī atkāpties un ļaut viņam sērot.

– Es nekad nebiju iemīlējusies tajā puisī ar vienu kāju, – Džūlija paziņoja.

– Nē, tu biji pārāk aizņemta, zvanot sava bijušā drauga jaunajai draudzenei un elpojot klausulē.

– Ahā! Trāpīts! – Džūlija prasmīgi pavicināja neesošu zobenu. Kādreizējā skolas paukošanās čempione. Tad viņa no jauna aptina dvieli ap galvu un atgūlās uz lāvas. – Un vispār man kā vajātājai ir savs attaisnojums, – viņa piebilda. – Man bija septiņpadsmit gadu. Pusaudžu smadzenes vēl nav līdz galam attīstījušās. Tas ir medicīnisks fakts. Cik gadu ir jūsu vajātājai?

– Viņa vajā Patriku, nevis mani. Manuprāt, nedaudz pāri četrdesmit.

Izdabūt no Patrika kādu būtisku faktu par Saskiju bija neiedomājami grūti. Elena bija ievērojusi, ka viņš nekad nesauc viņu vārdā. Viņš sacīja "tā sieviete" vai "jukusī atriebēja".

– Nu redzi. Viņa ir pieaugusi sieviete. Patiesībā pat pusmūža sieviete. Nekādu attaisnojumu. Viņa ir jukusi. Viņai vajadzīgs trakokrekls.

Elena nopūtās, izstaipīja rokas un kājas tik spēcīgi, cik vien spēja, tad atslābinājās un izlaidās uz lāvas.

– Mēs visi esam nedaudz jukuši, Džūlij.