Читать книгу Hipnotizētājas mīlas stāsts - Laiena Moriartija - Страница 8

Elena pamodās, sajutusi, ka Patrika pirksta gals lēni un maigi slīd augšup pār viņas roku.

Tas vienmēr bija viņa pirmais solis.

Džons mēdza skūpstīt viņu uz skausta. Viegli, gandrīz nemanāmi.

Edvards bija laizījis viņai auss ļipiņu, aizrautīgi un slapji, un tas neizturami kutēja. Viņš aplami noturēja Elenas spiedzienus un raustīšanos par neprātīgu seksuālu uzbudinājumu, un viņa tā arī nepaspēja šo pārpratumu noskaidrot.

Endijs mēdza čukstēt viņai ausī, un viņa elpa šķita karsta un kaitinoša. "Vai gribi…?" ("Ko tad?" viņai vienmēr gribējās atvaicāt. "Ko es gribu? Pabeidz teikumu!")

Interesanti, vai Džons šobrīd kādai skūpstīja skaustu, vai Edvards laizīja kādu auss ļipiņu un vai Endijs čukstus uzdeva savu nepabeigto jautājumu?

Kāpēc tu domā par saviem bijušajiem mīļākajiem?

Neatvērusi acis, Elena pavēlās Patrikam tuvāk, lai viņam būtu vieglāk aizsniegt viņas roku. Viņai patika šis glāsts. Ļoti patika.

Viņai bija ļoti patikuši arī Džona maigie skūpsti.

Nu un tad? Domā par pirksta galu.

Droši vien šo pašu paņēmienu Patriks bija izmantojis arī ar Saskiju, šai pašā gultā, iespējams, šajos pašos palagos.

Tas bija interesanti, tomēr nepavisam ne būtiski.

Neviens nemēdza mainīt reiz nevainojami apgūtus seksuālos paņēmienus. Arī viņa pati vēl aizvien skūpstījās tieši tāpat, kā piecpadsmit gadu vecumā viņai bija iemācījis tas puisis no treileru parka. Viņš bija garšojis pēc alus. Pretīgi un burvīgi. Kā viņu īsti sauca? Kriss? Kreigs? Kaut kā tamlīdzīgi.

Patriks paraustīja viņas naktskreklu.

– Vilksim to nost.

Šobrīd viņa gribēja būt gultā kopā ar Patriku un nekur citur. No otras puses, doma par to, ka Džons varētu skūpstīt kaklu kādai citai, nemaz nešķita īpaši patīkama.

Elena palīdzēja Patrikam pārvilkt naktskreklu viņai pār galvu.

Interesanti, ko šobrīd darīja Saskija? Kur viņa bija devusies vakar, kad krustojumā atpalika no viņiem? Vai viņa bija atgriezusies mājās un pārskatījusi vecas fotogrāfijas, kurās bija redzama kopā ar Patriku? Vai viņa bija raudājusi?

Vai Elena bija vainojama citas sievietes sāpēs? Vai vajadzētu atdot Patriku viņai? Protams, ka Elena nemaz negrasījās to darīt. Viņš negribēja Saskiju. Viņš gribēja Elenu.

Pasaulē tā notika. Attiecības izbeidzās. Ja tā nenotiktu, viņa vēl aizvien būtu kopā ar to puisi no treileru parka, kura elpa oda pēc alus.

Džūlijai bija taisnība. Saskijai vajadzēja uzvesties kā pieaugušai sievietei un dzīvot tālāk.

Bet vai Saskijas nevēlēšanās padoties savā ziņā nebija cēla? Viņa bija zaudējusi prātu no kaislības. Elena nekad neļāva sev kaisles iespaidā izdarīt kaut ko neprātīgu.

– Par ko tu domā?

Patriks bija atbalstījies uz elkoņa, lūkojās lejup uz viņu un smaidīja. Viņš atglauda matus no viņas pieres.

– Par Saskiju, – viņa godīgi un neapdomīgi atteica.

Patriks atrāvās.

– Es nekad netikšu vaļā no tās sievietes, vai ne?

– Piedod, – Elena sacīja. Viņa mēģināja no jauna pievilkt Patriku sev klāt, taču viņš bija sakniebis lūpas un un izskatījās pēc saīguša skolotāja, kuram beidzot visi bija līdz kaklam.

Viņš izgrūda:

– Tagad tā maita ir gultā kopā ar mums.

Viņš izkāpa no gultas, iegāja vannas istabā un nevajadzīgi stipri aizcirta durvis.

Elena atlaidās uz spilvena un sāka nekustīgi raudzīties augšup uz lēni virpuļojošo griestu ventilatoru. (Apkārt, apkārt un apkārt. Viņa to iegaumēja kā noderīgu hipnotizēšanas tēlu. "Iztēlojieties, ka vērojat griestu ventilatoru.")

Nu, paskaties, Saskija. Tu mums izjauci seksu. Tevis dēļ viņš uz mani dusmojas.

Ikreiz, būdama kopā ar Patriku, Elena kādā sava prāta nostūrī iztēlojās, kā Saskija reaģētu, ja to visu redzētu. Elena jutās tā, it kā uzstātos vienam vienīgam skatītājam pati savā televīzijas realitātes šovā. Ja Patriks zinātu, cik daudz laika viņa atvēlēja domām par Saskiju, viņš pamatīgi saniknotos.

Aiz loga smieklos murmulēja kukaburras.

Ja uz kādu pietiekami ilgi skatās no aizmugures, viņš šo skatienu sajūt un pagriežas atpakaļ. Viņš neredz, kurš uz viņu skatās, tomēr jūt, ka noskaņā kaut kas ir mainījies.

Tieši tāpēc allaž esmu ticējusi: ja pietiekami ilgi un cieši domāšu par Patriku, viņš to sajutīs. Ja kāds spēj sajust skatienu otrā telpas pusē, vai tad viņam pāri dažām priekšpilsētām nevajadzētu sajust arī neviltotu emociju straumi, jūtu cunami?

Es iztēlojos, ka manas jūtas kā blīvs mākonis paceļas pār Sidnejas ielām. Kādu dienu Patriks, stāvēdams dušā (viņam patīk ilgi mazgāties svilinoši karstā dušā, no kuras paceļas tvaiki) pie atvērta loga, pēkšņi sajutīs manu mīlestību, ieelpos manu jūtu mākoni, aizgriezīs krānu un nodomās: "Saskija."

Un slaucīdamies viņš nodomās: "Esmu pieļāvis kļūdu."

Un tad, vēl neapģērbies, viņš piezvanīs man. Un viss atkal būs labi.

Cilvēki mēdz atkal saiet kopā. Tā notiek nemitīgi. Kāpēc lai tas nenotiktu arī ar mums?

Varēja dzirdēt, ka Patriks bija atgriezis dušu.

Elena noteikti bija viņu apbēdinājusi; viņš tik ļoti bija gaidījis šo rītu. Džeks bija pārnakšņojis pie saviem vecvecākiem, un Patriks grasījās viņu tur atstāt līdz pat dienas beigām, kad viņiem vajadzēja ierasties uz vakariņām. Viņš bija runājis par to, ka abi šorīt varēs izgulēties un gultā ēst brokastis un lasīt avīzes. Viņš pat bija nopircis radziņus. Nu viņa bija sabojājusi Patrikam šo rītu.

Vai bija jābrīnās, ka šis nabaga cilvēks, mēģinādams pamīlēties ar Elenu, negribēja dzirdēt savas vajātājas vārdu?

Sirdsapziņas pārmetumu nomocīta, viņa nometa segu.

Neuzvilkusi naktskreklu, Elena izkāpa no gultas un paraustīja vannas istabas durvis. Tās bija vaļā. Dārdēja duša.

Tvaiki bija tik biezi, ka gandrīz neko nevarēja redzēt.

– Vai tu grasies man pievienoties? – no dušas atskanēja Patrika balss. Viņš vairs neizklausījās pēc dusmīga skolotāja.

Viņa atvilka dušas aizkaru.

Pēc dažām minūtēm viņa ar kājām cieši turējās ap Patrika vidukli un vairs itin nemaz nedomāja par Saskiju.

Es brīdi paklaiņoju pa dārzu hipnotizētājas mājas priekšā. Noplūcu margrietiņu un aizspraudu to sev aiz auss; it kā es būtu no tām meitenēm, kuras zina, ka ar puķi aiz auss izskatās kaprīzas un glītas. It kā es domātu, ka šī margrietiņa spēj visu pārvērst, likt man izskatīties jaukai un aizkustinošai, it kā tas būtu tikai mazs, smieklīgs mīlas trīsstūris, it kā mēs ar Elenu būtu divas meitenes, kuras ballītē cenšas piesaistīt viena un tā paša puiša uzmanību. Tad uzkāpu uz Elenas lieveņa un ieraudzīju savu atspīdumu stikla rūtī blakus mājas durvīm. Izskatījos pēc noplukušas pusmūža sievietes. Izņēmu ziedu, saspiedu to plaukstā un ļoti skaļi pieklauvēju pie durvīm, kaut gan zināju, ka viņas nav mājās. Pieklauvēju vēlreiz, nikni. Šķiet, centos kaut ko pierādīt. Es atrodos šeit!

Tad paraustīju plecus, it kā mums būtu norunāta tikšanās un viņa būtu mani pievīlusi. Nokāpu no lieveņa un pamanīju taku, kas veda gar māju lejup uz pludmali.

Nogāju lejā, noāvu kurpes un ar basām kājām sāku soļot pa aukstajām smiltīm.

Iedomājieties tikai! Izejot pa mājas pagalma puses durvīm, uzreiz var nonākt pludmalē.

Interesanti, vai Elena spēj to novērtēt? Neizskatās, ka viņa būtu īpaši sportiska. Nespēju iztēloties viņu svīstam vai elšam. Viņa droši vien sēž ar sakrustotām kājām, meditē un skandē mantras. Vai arī nodarbojas ar jogu. Sveiciens saule un visas tās stulbības.

Pludmale bija tukša un klusa; varēja dzirdēt tikai viļņu šalkoņu un šad tad kādu kaijas ķērcienu. Vēl bija pārāk agrs, lai te parādītos skrējēji, soļotāji un pastaigā izvesti suņi. Bija paisums, un šķita, ka pērļainās debesis ir nolaidušās pavisam zemu.

Pat neapdomājusies es izģērbos kaila, ieskrēju okeānā un paniru tieši zem viļņa.

Ûdens bija tik satriecoši auksts, ka man aizsitās elpa. Atkal iznirusi, skaļi iekliedzos un no jauna ieniru, vēl un vēlreiz. Ikreiz zem ūdens atvēru acis un ieraudzīju smilšu virpulīšus un izplūdušus gaismas starus.

Aizmirsti viņu. Ļauj viņam iet.

Topi brīva no viņa.

Šie vārdi pilnīgi skaidri atbalsojās manā prātā ikreiz, kad paniru zem ūdens, it kā nāras čukstētu vēstījumus man ausīs. Pēc tam, kad kaila soļoju pa pludmali pie savām drēbēm un agrā rīta saule maigi glāstīja man plecus, nolēmu kādā no kafejnīcām iedzert kafiju un palasīt avīzi un pēkšņi sajutu kaut ko savādu, kaut ko tādu, ko nebiju jutusi jau ilgi, un tikai pēc dažām minūtēm es sapratu, ka tā bija laime. Vienkārša, neviltota laime. Biju jau aizmirsusi, cik ļoti man patika peldēties okeānā. Nebiju to darījusi vai veselu mūžību. Nezinu, kāpēc. Patriks bija ar mieru peldēties vienīgi tad, ja valdīja svilinoša tveice un ūdens bija gandrīz remdens. "Vārgulis tāds!" es mēdzu viņam saukt no ūdens, un viņš, pat neatraudams skatienu no avīzes, pacēla roku, lai ironiski apstiprinoši man pamātu.

Viņa māte reiz man pastāstīja, ka attiecībā uz ūdens temperatūru viņš vienmēr esot izturējies dīvaini. Viņai bija nācies rakstīt dēlam attaisnojuma zīmes, lai viņš varētu nepiedalīties skolas pasākumos. Kad Patriks mazgājās dušā, brālis mēdza ar krūzi apliet viņu ar aukstu ūdeni, un viņš spiedza kā meitene. "Bailīgs kā skuķis," viņa tēvs mēdza sacīt.

Interesanti, vai hipnotizētāja jau iepazinusies ar Patrika vecākiem? Es viņa mammai ļoti patiku. Reiz Ziemassvētkos, sadzērusies pārāk daudz punša, viņa pateica, ka es viņai esot kā pašas meita.

Varbūt es varētu paklausīt nārām un šovakar likt mierā gan Patriku, gan hipnotizētāju. Varbūt es šovakar galu galā tomēr varētu aiziet uz to darba ballīti. Es varētu uzvilkt to sarkano kleitu, kuru nemitīgi nolieku malā.

Un pa ceļam es varētu iegriezties pie Patrika mammas. Tikai lai sasveicinātos. Lai apliecinātu, ka esmu tikusi tam visam pāri.

– Tātad jūs esat hipnotizētāja, Elena, – Patrika māte sacīja. – Jāatzīstas, ka es vēl nekad neesmu pazinusi nevienu hipnotizētāju.

– Viņa ir hipnoterapeite, mammu, – Patriks pārlaboja.

– Ai, piedodiet! – Viņa māte izskatījās satriekta.

– Nekas, nekas! – Patriks un Elena steidzās viņu mierināt.

Morīna Skota bija klasiska mamma un vecmāmiņa. Neaprakstāmi, bezkrāsaini mati, nedaudz ļengani sejas vaibsti, bezveidīgs augums, drēbes pasteļu toņos ar jostas vietā ievērtu gumiju.

– Mana mamma ir daudz vecāka par tavējo, – Patriks pa ceļam bija brīdinājis. – Viņa ir no citas paaudzes.

– Cik viņai gadu? – Elena gribēja zināt.

– Šogad būs septiņdesmit.

Elenas mātei bija sešdesmit seši gadi, tikai par četriem gadiem mazāk, taču Elena nebija par to aizrādījusi un nu pat jutās priecīga; Morīna patiešām izskatījās vismaz divdesmit gadus vecāka par Enu. Visur, kur Elenas mātei bija asas līnijas un stūri, Morīnai viss bija izplūdis. Morīnu bija viegli iztēloties kā vienu no Enas klientēm. Ena viņai varētu strupi un iecietīgi ieteikt lietot kalciju, lai izvairītos no osteoporozes, un regulāri veikt mamogrāfijas izmeklējumus, it kā līdz šīm veco dāmu problēmām viņai vēl būtu tāls ceļš ejams.

– Tātad hip-no-terapeite, – Morīna cītīgi atkārtoja. – Tagad man ļoti gribas par to uzzināt kaut ko vairāk, Elena. – Viņa piedāvāja Elenai paplāti ar Sidnejas Ostas tilta attēlu, uz kuras bija uzlikts trauciņš ar franču sīpolu mērci un rindās sakārtoti sausie cepumi.

– Tad mums nāksies uzmanīties, – Patrika tēvs iejaucās. – Lai viņa pie vakariņu galda mūs nenohipnotizē. – Viņš sasita plaukstas un iesmējās.

Džordžs izskatījās mulsinoši, komiski līdzīgs Patrikam. Elena bija spiesta savaldīties, lai izbeigtu blenzt. Šķiet, viņa vēl nekad nebija redzējusi tēvu un dēlu, kas tik ļoti līdzinātos viens otram. Ja Patriks neatrastos tepat līdzās, viņa varbūt pat būtu nospriedusi, ka Patriks mēģina viņu izjokot, izlikdamies par vecu vīru un nemaz necenzdamies pārāk rūpīgi nomaskēties. Džordža mati bija sirmi, nevis brūni, toties tie bija apgriezti tieši tāpat, un no viņa grumbainās sejas pretī raudzījās Patrika acis. Viss izskatījās tieši tāpat: deguns, zoda līnija, pleci, pat tas, kā viņi sēdēja, izstiepuši sev priekšā taisnas kājas, lielajās plaukstās turēdami alus skārdenes.

– Patiesībā tie ir kloni, – Patrika brālis sacīja Elenai pie auss, noliekdamies, lai noliktu viņai priekšā glāzes paliktni. Uz tā bija Eijersa klints attēls.

Patrika jaunākais brālis Saimons bija maza auguma, tumsnējs, ar glīti apcirptu kazbārdiņu gluži kā modes māksliniekam. Puisim bija tikai divdesmit četri gadi, un Elenai šķita, ka viņš izskatās tā, it kā viņam vajadzētu kādā naktsklubā lietot narkotikas, nevis pasniegt dzērienus šajā sarkanu ķieģeļu namiņā, kur virs televizora karājās krucifikss, ekrānā bez skaņas tika rādīts kāds izklaides šovs, bet porcelāna skapīši bija piebāzti ar dažādiem nieciņiem un dekoratīvo šķīvju kolekcijām.

– Elena man iemācīs nohipnotizēt manus draugus, – paziņoja Džeks, pat nepaceldams galvu. Viņš bija iekārtojies pie televizora un, nogūlies uz vēdera, noņēmās ar kādu mazu datorspēli.

– Es arī varu tev to iemācīt, draudziņ, – Džordžs iebilda. Paņēmis tējkaroti, viņš sāka to šūpot pirkstu galos.

– Tev… nāk… miegs.

Džordžs uzsita sev pa ceļgalu. Viņš bija no tiem, kuri jūsmoja paši par sevi.

– Jā, kā tad, vectēv, – Džeks noteica.

– Varu derēt, ka Elena šo joku vēl nekad nav dzirdējusi, – Saimons piezīmēja.

– Džordž! – Morīna norāja. – Hipnotizēt cilvēkus noteikti nav tik vienkārši. – Viņa nemierīgi uzlūkoja Elenu. – Vai tad ne?

– Drusciņ grūtāk, – Elena pasmaidīja. Franču sīpolu mērce bija pagatavota no sausā franču sīpolu zupas maisījuma, kas bija sajaukts ar skābo krējumu. Tas nekavējoties atsauca atmiņā skolas gadus.

– Dažreiz pēc tam, kad esmu pārāk daudz saskatījusies televizoru, man rodas sajūta, ka esmu nohipnotizēta, – Morīna sacīja. – Man ir tāda sajūta, ka pamazām iznāku no miglas.

– Patiesībā tas arī ir hipnozes paveids, – Elena piekrita.

– Patiešām? – Morīna pārvaicāja, izskatīdamās apmierināta.

– Elena palīdz cilvēkiem pārstāt smēķēt vai zaudēt svaru, – Patriks paziņoja. – Apmēram tā. Viņa palīdz ietekmīgiem uzņēmumu vadītājiem pārvarēt bailes no uzstāšanās publikas priekšā.

Patriks vārds vārdā citēja vienu no Elenas brošūrām. Viņa pat nebija zinājusi, ka viņš to ir izlasījis.

Elena juta, ka šodien abu attiecības bija sasniegušas nākamo līmeni: tās bija kļuvušas dziļākas, sarežģītākas, pamatīgākas. Šorīt mīlēšanās dušā bija izrādījusies tik neparasta, ka viņai nemitīgi gribējās kādam par to pastāstīt. Dārzeņu veikala pārdevējs bija saviesīgi apvaicājies: "Ko tad jūs šodien esat labu izdarījusi?", un viņai bija gribējies attraukt: "Nu, vispār jau es šorīt dušā izbaudīju īpaši patīkamu seksu! Paldies, ka apvaicājāties!" Pēc tam viņi bija atgriezušies gultā un parunājušies un Patriks bija atvainojies par savu rīcību un paskaidrojis, ka dažbrīd Saskija viņu tik ļoti sadusmo, ka viņam pat esot ienācis prātā apmeklēt psihoterapeitu.

– Tātad jūs palīdzat cilvēkiem uzstāties publikas priekšā. Man darba dēļ bieži nākas runāt ar klientiem, – sacīja Saimons, kurš veidoja mājaslapas. – Es vienmēr domāju, ka it nemaz neuztraucos, bet tad notiek kaut kas dīvains. – Viņš piecēlās, lai to nodemonstrētu. – Kreisajā kājā negaidot iemetas krampji.

Viņš sasita kopā ceļgalus.

– Ha! – Patriks noteica. – Ar mani notiek tieši tāpat. Tikai man drīzāk ir tā. – Viņš piecēlās un viegli paraustīja kāju.

– Jūs, zēni, izskatāties pēc Elvisa atdarinātājiem, – Morīna iespurdzās.

Džeks bija apgriezies uz muguras, lai paskatītos.

– Es gan lieliski protu uzstāties ar runu, – viņš paziņoja. – Man tā nemēdz gadīties. Vai tev tā mēdz gadīties, vectēv?

Džordžs papurināja galvu.

– Nē. Tev noteikti ir tādi paši tērauda nervi kā man.

– Tērauda nervi, – Džeks klusi nomurmināja. – Man ir tērauda nervi.

– Un kā ir ar jums, Morīna? – Elena apvaicājās.

– Patiesībā uzstāšanās man ļoti labi padodas, – Morīna negaidīti paziņoja. – Es jau četrdesmit gadus mūsu tenisa klubā Ziemasvētku viesībās uzstājos ar runu. Parasti viss norisinās ļoti labi.

– Mamma izstāsta kādu labu anekdoti, – Patriks pievienojās.

– Lielākā daļa mammu neprot stāstīt anekdotes, – Saimons piekrita. – Mūsējā gan tāda nav.

Abi vīrieši lepni uzlūkoja savu māti. Morīna staroja.

– Dažreiz tās ir ļoti neķītras, – Džordžs iejaucās. – Mana sieva zina labas, neķītras anekdotes.

– Nav tiesa, – Morīna iespurdzās.

– Es arī gribu izstāstīt anekdoti! Tuk, tuk! – Džeks iesaucās.

Pie durvīm kāds pieklauvēja. Visi sāka smieties.

– Es vēl neizstāstīju to joku, – Džeks aizvainots iebilda.

– Kāds pieklauvēja, kad tu pateici "tuk, tuk", – Morīna paskaidroja. – Mēs smejamies par šo sagadīšanos. Interesanti, kas tur varētu būt? Es nevienu negaidu. Vai jūs, zēni, kādu gaidāt?

– Tas droši vien ir kāds reklāmas aģents, – Patriks ieminējās. – Varu saderēt, ka viņš mēģinās pierunāt tevi pāriet pie cita mobilo pakalpojumu sniedzēja.

– Nu, nezinu gan, – Morīna noteica, pat nepakustēdamās, it kā viņiem patiešām vispirms vajadzētu atrisināt šo mīklu.

– Varbūt tas ir kāds no tiem Jehovas lieciniekiem. – Arī Džordžs nekustējās ne no vietas.

Kāds pieklauvēja vēlreiz.

– Nekādi nespēju iedomāties, kas šādā laikā varētu nākt ciemos, – Morīna domīgi noteica. – Tik neparastā laikā. Tieši pirms vakariņām.

– Oho! Ar mums vēl nekad nav noticis nekas tik neparasts! – Saimons iesaucās tik neviltotā pārsteigumā, ka Elena sākumā viņam pat noticēja. – Mēs dzīvojam bezdibeņa malā! Tas ir…

– Aiziešu atvērt durvis. – Patriks ar plaukstām atbalstījās pret ceļgaliem.

– Es atvēršu, – Džeks pielēca kājās un izskrēja no istabas. Varēja dzirdēt, kā atveras durvis, un tad atskanēja neskaidra sievietes balss.

– Droši vien kāda skaista sieviete, kura izmisīgi cenšas mani atrast, – Saimons paskaidroja Elenai, aizlicis mutei priekšā roku. – Tā gadās bieži.

– Vienīgi viņa sapņos, – Patriks iejaucās.

Varēja dzirdēt, ka Džeks kaut ko aizrautīgi runā.

– Manuprāt, viņš šim noslēpumainajam viesim stāsta savu anekdoti, – Saimons pasmaidīja.

– Nu, man laikam patiešām vajadzētu… bet es nekādi nespēju iedomāties, kas tur varētu būt! – Morīna izgāja no istabas, kārtodama matus.

Atskanēja sievietes smiekli, un pēkšņi Patriks nolika savu glāzi uz kafijas galdiņa tik spēji, ka alus izšļācās pāri malām.

– Nevar būt.

– Kas nevar būt? – viņa tēvs noprasīja.

Patriks piecēlās un atvilka aizkaru no loga, pa kuru varēja redzēt ielu. Tad nogrozīja galvu, nejauki, rūgti pasmīnēja, atlaida aizkaru un, nepaskatījies uz Elenu, platiem soļiem izgāja no istabas.

Elena juta, ka viņas sirds iepukstas straujāk. Braucot šurp, Patriks visu ceļu bija paturējis acīs atpakaļskata spoguli. "No vajātājas nav ne miņas," viņš bija priecīgi paziņojis, piebraucot pie savu vecāku mājas.

– Kas te notiek? – Patrika tēvs noprasīja.

– Manuprāt, pie mums ir iegriezusies tu jau zini, kas, – Saimons sacīja, uzmezdams Elenai nožēlas un ziņkāres pilnu skatienu.

– Velns parāvis, – Džordžs noteica. – Jāiet paskatīties, vai viņiem nav vajadzīgs šķīrējtiesnesis.

– Tu laikam zini par viņu, – Saimons piesardzīgi iesāka, kad abi istabā bija palikuši vieni. – Par viņa bijušo draudzeni.

– Jā, – Elena atteica. Viņa spieda plaukstas pie pakrūtes, lai neļautu sev pielēkt kājās un mesties pie durvīm. Es tikai gribu redzēt, kā viņa izskatās!

Viņa pūlējās saklausīt, kas tur notika.

Saimons nogrozīja galvu.

– Tev tas noteikti šķiet drusku dīvaini… satraucoši?

– Ak, ne gluži, – Elena atteica. – Es viņu pat ne reizi neesmu redzējusi. – Viņa centās runāt tā, lai neizklausītos, ka viņa sūdzas.

Varēja dzirdēt Patrika skaļo un skaidro balsi. Elena vēl nekad nebija dzirdējusi viņu tā runājam, tik skarbi un nepatīkami. Viņš izklausījās pēc plecīga, spēcīga vīra ar sarkanu seju, kurš pavērsis plaukstu pret kameru kādā no vakara ziņu raidījumiem.

– Saskij, ja tu tūlīt pat neiesi prom, es izsaukšu policiju.

Tu esi pārkāpusi visas robežas. Tas ir nepieņemami.

Un tad Džeka balss, no satraukuma vai bailēm kļuvusi spalga.

– Tēti? Kāpēc tu gribi saukt policiju?

Saimons saviebās.

– Iešu un pamēģināšu atpestīt Džeku.

Viņš izgāja no istabas. Elena palika sēžam kā sastingusi.

Viņai nebija nekādu tiesību iejaukties.

Interesanti, vai vajadzētu baidīties par viņu drošību? Vai Saskija grasījās izvilkt šaujamieroci vai lielu, spīdīgu virtuves nazi? Grāmatā, ko viņa patlaban lasīja, bija teikts, ka lielākā daļa vajāšanas upuru nemaz nepiedzīvo fiziskus uzbrukumus (vienīgi psihisku iebiedēšanu), tomēr tur bija atrodami biedējoši reāli apraksti par nabaga upuriem, kuri beigās tomēr gājuši bojā.

Bet varbūt viņas mātei bija taisnība un viņai vajadzētu baidīties pašai par savu drošību: varbūt viņa bija īstais Saskijas mērķis. Ja Elena ietu bojā, viņas māte tik ļoti sadusmotos.

– Labi, tagad mēs visi vienkārši nomierināsimies! – To sacīja Patrika tētis. Elena vēl aizvien nebija dzirdējusi Saskijas balsi.

Nolikusi glāzi uz paliktnīša ar Eijersa klints attēlu, zem kura atradās tamborēta sedziņa, viņa sāka nemierīgi staigāt pa istabu. Tad ieraudzīja grāmatplauktu, pilnu ar ierāmētām fotogrāfijām.

Vienā no tām bija redzams Patriks kopā ar citu sievieti. Elena kāri paķēra fotogrāfiju. Vai tā varēja būt Saskija?

Tad viņa pamanīja, ka šī fotogrāfija bija uzņemta slimīcā. Jaunā, gaišmatainā sieviete, kura sēdēja gultā un turēja zilā sedziņā ietītu zīdaini, noteikti bija Kolīna. Patrika sieva. Viņa nelaiķa sieva. Vai vēža šūnas, kas tikai pēc gada bija laupījušas viņai dzīvību, jau atradās viņas ķermenī, gatavodamās savam postošajam uzbrukumam?

Patriks noteikti bija iekāpis gultā blakus sievai. Viņi bija saspiedušies cieši kopā un ar muguru atbalstījušies pret slimnīcas gultas stieņiem. Kolīna ar vienu roku turēja bērnu, bet otru bija ielikusi Patrikam klēpī. Varēja redzēt, ka viņš to bija cieši satvēris.

Kolīna smaidīdama lūkojās uz bērnu; Patriks uzsmaidīja fotogrāfam. Attēls bija uzņemts tikai pirms astoņiem gadiem, taču Patriks izskatījās daudz jaunāks un pavisam citāds: viņa acis bija apaļākas, vaigi – tuklāki, mati – biezāki un garāki, mugurā jaunākam cilvēkam piemērots sporta krekls. Kolīnas mati bija izspūruši, Patriks nebija noskuvies. Fotogrāfija noteikti bija uzņemta tikai dažas stundas pēc Džeka piedzimšanas. Abi izskatījās izbrīnīti. Tieši tādu sejas izteiksmi Elena bija redzējusi arī citu cilvēku pirmo bērnu fotogrāfijās. Skat, ko mēs esam paveikuši! Pirmā bērna nākšana pasaulē. Viens no tiem ikdienišķajiem notikumiem, kas šķiet neticams vienīgi tajā iesaistītajām personām.