Читать книгу Hipnotizētājas mīlas stāsts - Laiena Moriartija - Страница 3

Nākamā rīta agrumā Elena ar basām kājām devās pastaigā pa pludmali, uzlocījusi bikses līdz ceļgaliem, lai ļautu viļņiem izšķīst ap viņas potītēm un varētu domāt par Patriku (Patriks bija tik lielisks vārds, tas itin nemaz neizklausījās sentimentāli!) un visu pārējo, kas bija noticis pagājušajā naktī.

Par viņa dēlu. (Tik jauks!)

Par viņa trako bijušo draudzeni. (Intriģējoši! Kaut gan varbūt arī nedaudz biedējoši? Īsti nevarēja saprast.)

Par viņa augumu. Mīļo pasaulīt, viņa bija nodomājusi gluži kā ģībstoša pavaldonības laiku mīlas romānu varone, kad viņš bija atpogājis savu vienkāršo, svītraino lietišķa cilvēka kreklu. Jau tikai iedomājoties vien par viņa krūtīm, Elenu caururba neviltota iekāre, un viņa piespieda divus pirkstus pie savām jutīgajām lūpām, kas vēl sūrstēja no ilgajiem skūpstiem.

Tieši pusnaktī Patriks bija aizgājis. Gluži kā Pelnrušķīte. Viņš bija teicis: kaut arī māte nakšņojot pie viņa, lai pieskatītu viņa dēlu, un viņam nāktos gulēt brīvajā istabā, viņam allaž šķietot, ka, pārnākdams pārāk vēlu, viņš kaut kādā veidā māti izmanto.

– Man ļoti nepatīk tā steigties prom. Protams, ja mēs…

nu, tu saproti… es varēšu viņai pateikt, ka nakšņošu pie tevis, – viņš bija sacījis, aizpogādams kreklu augšup pār savām alu cilvēka krūtīm.

– Būs jau labi, – Elena pusmiegā bija attraukusi. Patiesībā viņa pat priecājās, ka viņš devās prom. Bija jaukāk gulēt gultā un domāt par viņu, nekā ļaut viņam palikt un no rīta raizēties par saviem izspūrušajiem matiem.

– Es tev piezvanīšu, – viņš bija solījis, uz atvadām noskūpstīdams viņu.

Sešos no rīta viņas telefons bija iepīkstējies. Īsziņa.

Kad es tevi atkal varēšu satikt, lūdzu? Šķiet, tu esi mani nohipnotizējusi!

Banāli. Tomēr ārkārtīgi jauki.

Tātad izskatījās, ka viss notiek. Viņa atradās jauna ceļa sākumā. Atkal viss no gala. Viņa dziļi ieelpoja sāļo gaisu un juta, ka tas ieķeras rīklē. Uz mirkli viņai uzgūla visu iepriekš piedzīvoto vilšanos smagums.

Lūdzu, kaut nu šoreiz viss izdotos, viņa žēli nodomāja. Un tad, jau možāk: nu, saņemies taču, dod man iespēju!

Elenai bija bijušas ilgstošas attiecības ar trim vīriešiem: ar Endiju, Edvardu un Džonu. Dažreiz radās sajūta, ka atmiņas par šīm trim attiecībām viņa pastāvīgi velk sev līdzi gluži kā trīs vecas, auklā iesietas skārdenes.

Endijs bija jauns biedējoši gara auguma baņķieris. Viņu trīs gadus ilgušās attiecības Elenai allaž bija šķitušas neskaidri krāpnieciskas, it kā abi būtu tikai izlikušies, ka mīl viens otru, un tas būtu padevies patiešām izcili. Kad Endijam darba dēļ nācās pārcelties uz ārzemēm, neviens no viņiem pat neieminējās, ka Elena varētu doties līdzi. Pēc šīs dēkas viņa bija jutusies tik netīra, it kā būtu ēdusi McDonald’s restorānā.

Edvards bija mīļš, jūtīgs vidusskolas skolotājs. Viņi bija stipri un pamatīgi iemīlējušies viens otrā un kļuvuši par vienu no tiem pāriem, kuriem priekšā ir skaidri saredzams, ar bērniem un mājdzīvniekiem pilns ceļš. Un tad, sarežģītu iemeslu dēļ, kuri arī šobrīd viņai nemaz nebija skaidri, un visiem par lielu satricinājumu, viņu attiecības negaidot izjuka.

Patiešām ārkārtīgi sāpīgi.

Ar Džonu viņa iepazinās savā trīsdesmitajā dzimšanas dienā. Nu labi, viņa bija nodomājusi, šis būs īstais. Īstas pieaugušu cilvēku attiecības. Viņš bija gudrs, izteiksmīgi runājošs inženieris. Elena viņu dievināja. Tikai tad, kad Džons bija saberzis viņas sirdi putekļos, viņa beidzot pamanīja, ka viņš uz šādu dievināšanu patiesībā nekad nebija atbildējis ar to pašu.

Šīs neveiksmīgās attiecības viņa allaž bija uzskatījusi par… jā, par neveiksmēm, taču nu viņai ienāca prātā, ka varbūt patiesībā tās bija kalpojušas tikai par būtiskiem soļiem iepriekš nolemtā ceļā, kas aizvedis pie tieši šī mirkļa tieši šajā pludmalē. Pie zaļacaina mērnieka, kuru sauca Patriks Skots. Viņa iedomājās par Patrika bijušo draudzeni, viņa vajātāju. Par Saskiju. Neparasts vārds ar asām, durstīgām, īsām zilbēm. Elena paviļāja šo vārdu pa muti kā svešādu, agrāk nenobaudītu augli. Seskija nebūtu priecājusies, uzzinot, ka Elenas sirdi šobrīd pildīja biklas cerības.

Elena iespēra pa ūdeni sev priekšā, uzšļācot ledainas lāsītes. Nudien, kas tā meitene īsti bija par cilvēku? Vai tad viņai nemaz nebija lepnuma? Elena uzskatīja, ka bijušajiem partneriem nav jāzina par domām, ko viņa joprojām šad tad veltīja viņiem.

Patiesībā visi trīs pastāvīgi kavējās kaut kur viņas prāta dzīlēs. Ikreiz, izkāpjot no automašīnas, viņa automātiski atbīdīja atpakaļ vadītāja puses sēdekli, lai pietiktu vietas Endija garajām kājām; šis ieradums bija saglabājies kopš tiem gadiem, kad abi izmantoja vienu braucamrīku. Ikreiz, griežot tomātus, viņa atcerējās Džonu, jo viņš reiz bija apgalvojis, ka, griežot tos šķērsām, tomāti kļūstot sulīgāki. Ikreiz otrajos Ziemassvētkos viņa atcerējās, ka pienākusi Edvarda dzimšanas diena.

Protams, šādas domas jau varēja sagaidīt. Kādu laiku ikviens no viņiem bija vislabāk pazinis Elenu, katru dienu runājis ar viņu, zinājis, kur viņa atrodas katrā konkrētā brīdī, un, ja viņa būtu traģiski gājusi bojā, viņas bērēs būtu sēdējis pirmajā rindā.

Dažreiz šķita tik ērmīgi un neparasti, ka bija iespējams izjust lielu tuvību ar kādu cilvēku, kopā ar viņu gan iet gulēt, gan mosties, regulāri darīt kopā patiešām ļoti intīmas lietas un tad pēkšņi vairs nezināt ne šī cilvēka telefona numuru, ne to, kur viņš dzīvo vai strādā, ne arī to, ko viņš ir darījis šodien, pirms nedēļas vai pagājušajā gadā.

Elena noskatījās, kā tālumā pie apvāršņa paceļas milzīgs vilnis un ar apslāpētu dārdu nogāžas lejup.

Tieši tāpēc šķiroties radās sajūta, ka no visa ķermeņa ir nodīrāta āda. Patiesībā nācās pat pabrīnīties, ka nebija vairāk tādu cilvēku kā Saskija un visi izturējās tik pieklājīgi un cienīgi.

– Labrīt! – Cilājot elkoņus, no pludmales pretējās puses ātrā gaitā solī garā pagāja padzīvojis pāris. Elena pielika soli, lai astoņdesmitgadnieki viņu neapsteigtu.

Savulaik viņas vecvecāki ik vakaru tieši pirms ziņu izlaiduma pulksten sešos bija devušies pastaigā pa šo pašu pludmali.

Viņi bija nodzīvojuši kopā sešdesmit trīs gadus. Sešdesmit trīs gadus abi bija pamodušies blakus tam pašam cilvēkam un pat tai pašā guļamistabā, kurā viņa pagājušajā naktī bija mīlējusies ar Patriku. (Tagad tas šķita briesmīgi. Viņai patika domāt, ka mājā vēl aizvien uzturas vecvecāku gari. Jācer, ka nabaga vectēvs nebija palicis iesprostots guļamistabā un bijis spiests stāvēt aiz aizkariem, turēdams roku acīm priekšā.)

Elena allaž bija uzskatījusi, ka apprecēsies jaunībā un viņas attiecības būs tieši tādas pašas kā vecvecākiem. Viņa domāja, ka ir tieši tāds cilvēks. Tradicionāls. Jauks. It kā jaukas meitenes vienmēr atrastu sev jaukus puišus. It kā "jaukums" būtu viss, kas nepieciešams attiecību saglabāšanai.

Pavisam godīgi sakot (un viņa nemitīgi centās izkopt īstu pašizpratni), drīzāk pie visa bija vainojams nevis viņas jaukums, bet gan pašas uzskats, ka viņa itin nemaz nelīdzinās savai mātei: mātei, kura Elenu bija uzaudzinājusi viena, bez jebkādu vīriešu klātbūtnes.

Un nu viņa trīsdesmit piecu gadu vecumā meklēja vīriešus internetā. Ikreiz, atverot vietni, viņa jutās tā, it kā darītu kaut ko neskaidri nepiedienīgu.

Nepiedienīgu viņai. Lūk, kur tas suns bija aprakts. Tas, ka visi pārējie centās iepazīties internetā, viņai itin nemaz nešķita nepiedienīgi. Ak, nē, netīrajam pūlim tas taču bija atļauts! Taču Elena pelnīja iztiku, palīdzot cilvēkiem risināt viņu personiskās dzīves problēmas.

Tieši tā. Viņa uzskatīja, ka viņai vajadzētu lieliski prast uzturēt attiecības, tomēr šķita, ka patiesībā tā nemaz nebija. Nudien, viņa sev nemitīgi strupi iegalvoja, kāpēc gan viņai nevajadzētu ciest un mocīties sirdssāpēs – tāpat kā visiem pārējiem? Kāpēc gan viņai nevajadzētu būt grūti atrast sev īsto vīrieti – tieši tāpat kā tik daudzām citām sievietēm? Kāpēc gan viņai nevajadzētu raizēties par sava bioloģiskā pulksteņa tikšķēšanu pat tad, ja tas izklausījās banāli? Kāpēc viņa nevarētu būtu banāla?

Elenai bija kauns par savu kaunu. Sodīdama sevi, par savu vienatni viņa izteicās ārkārtīgi atklāti. Viņa nevienam neslēpa, ka cenšas iepazīties internetā. Uz katru neveiklības pilno satikšanos ar kārtējo vīrieti viņa devās ar augstu paceltu galvu, pozitīvu noskaņojumu un visām iespējām atvērtu prātu.

Tomēr dažreiz tas bija ļoti grūti.

Sasniegusi mazo, akmeņaino līcīti, pie kura vienmēr mēdza griezties atpakaļ, Elena smagi elpodama, iespieda rokas sānos. Viņa bija gājusi ātrāk, nekā pašai bija licies.

Viņa atskatījās uz pludmali, uz savu vecvecāku māju, kas tagad piederēja viņai. Stiklotā istaba aiz mājas vizuļoja rīta saulē gluži kā briljants, kas uz labu laimi piestiprināts pie mājas sienas.

– Pasakaini. Nu viņš to ir padarījis vēl neglītāku, – bija noteikusi Elenas māte, ieraudzījusi vectēva jauno piebūvi; arī par to bija jāpateicas vectantes Mērijas laimestam loterijā.

Elenas vectēva vecmeitās palikusī jaunākā māsa, viņas vectante Mērija, kurai nebija bērnu, loterijā bija laimējusi pusmiljonu dolāru un, vēl neizprātojusi, ko iesākt ar tādu negaidītu veiksmi, pēc sešām nedēļām bija mirusi. (Varbūt jaunu televizoru? Kādu no tiem plakanajiem? Bet viss, kas notiek televīzijas šovos, jau izskatītos tieši tāpat, vai ne? Tikai lielāks.) Visa nauda bija palikusi Elenas vecvecākiem, kuri bija to izmantojuši, lai piebūvētu vēl vienu stiklotu telpu, ierīkotu gāzes apkuri un ik gadu līdz pat savai nāvei dotos desmit dienas ilgā izpriecu braucienā pa jūru. Vectantes Mērijas loterijas laimesta dēļ viņi bija nolēmuši atstāt savu māju Elenai, bet visu naudu bija mantojusi viņas māte un organizācija Amnesty International. Visi jutās apmierināti, jo Elenas māte nemaz nevēlējās dzīvot mājā, kurā bija uzaugusi. "To jau nevarētu glābt ne par kādu naudu," viņai patika skumji un zinīgi apgalvot, it kā viņas lietpratēja viedoklis kādam šķistu interesants.

Tā bija savāda, septiņdesmitajos gados celta māja, kurā bija ietvertas visas modernākās dizaina nianses, ko vien attiecīgā desmitgade bija spējusi piedāvāt: atklātas sijas un ķieģeļi, nerūsējošā tērauda vītņu kāpnes, nišas ar spoguļiem, koši zaļš, bārkstains paklājs un koši oranža virtuve. Tomēr Elena šo māju allaž bija mīlējusi. Viņai šķita, ka tai piemīt smalks retro valdzinājums, un viņa nevēlējās mainīt neko. Vienīgais papildinājums bija tālāk no ielas izvietota stāvvieta klientiem. Lai gan ar savu hipnoterapeites karjeru viņa spēja sevi uzturēt "ievērojami labi", kā visiem allaž mēdza stāstīt viņas vienlīdz lielas vilšanās un lepnuma pārņemtā māte, vectēva nāves brīdī Elena joprojām bija īrējusi gan dzīvokli, gan biroju. Mantojumā saņēmusi māju un vecmāmiņas šujamo istabu pārveidojusi par klientu pieņemšanas telpu, Elena finansiālā ziņā varēja justies tik droši kā vēl nekad.

Pamanījusi smiltīs baltu akmeni, viņa noliecās, lai to paceltu. Tas izskatījās jauki, un tam bija patīkami pieskarties; šis akmens varēja noderēt kādam no viņas klientiem.

No jauna izslējusies, Elena paskatījās uz okeānu un sajuta, ka krūtīs kaut kas atslābst, it kā viņai nupat būtu atraisīta korsete. Nebija pieņemts pat sev pašai atzīties, cik ļoti viņai bija vajadzīga mīlestība. Vīrietim vajadzēja būt kā glazūrai, nevis kā pašai tortei. Elena jutās tik laimīga, ka pat nedaudz nokaunējās. Par laimi, neviens nevarēja redzēt, kā viņas prātā sprāga šampanieša pudeļu korķi.

Pārnākusi mājās, viņa atbildēs uz Patrika īsziņu un ierosinās vakarā aiziet uz kino. Šāda nodarbe nebija pārāk oriģināla, tomēr viena no jaunākajām, kam nodoties kopā ar jaunu draugu. Būs jāmēģina neizklausīties pārāk dedzīgai.

Pagājusies tuvāk ūdenim, viņa iespieda kāju pirkstus dziļi smiltīs. Tad atcerējās Patrika muguru zem saviem pirkstiem; viņa atslēgas kaulu zem savām lūpām.

Piedod, Saskij. Es laikam tomēr viņu paturēšu sev.

Tātad viņš ir pārgulējis ar to hipnotizētāju.

To var manīt. Es to sapratu uzreiz, kad ieraudzīju, kā viņi iznāk no kinoteātra un viņš ir cieši uzlicis plaukstu viņai uz krustiem. Zemu un pārliecināti, un tas, vai zināt, liecina par īpašnieka apziņu.

Patriks domā, ka ir ļoti labs gultā. Pie visa vainīga viņa sieva, kura viņam reiz pateica, ka viņš esot "ārkārtīgi izcils mīlētājs". Un tad viņa nomira. Tāpēc katrs vārds, ko viņa jebkad ir izrunājusi, nu ir pielīdzināms Dieva vārdam. Kolīnas vārds.

Kolīna reiz iestāstīja Patrikam, ka veļas pulveri vispirms vajag pilnīgi izšķīdināt veļas mašīnā un tikai tad salikt tur drēbes, lai gan lielākā daļa to vienkārši uzber drēbēm virsū. Kolīna apgalvoja, ka drēbes varot izmazgāt tīrāk, ja pulveris esot pilnīgi izšķīdis. Tā arī palika. Dieva dēļ, es vēl aizvien to daru! Kaut arī tas ir kaitinoši, jo nākas pagaidīt, kamēr veļas mašīna piepildīsies ar ūdeni, un dažreiz es aizeju prom un par to aizmirstu, un tad pēkšņi attopos, ka mazgāšanas cikls jau ir pusē, bet drēbes veļas mašīnā nemaz nav ieliktas.

Patiesībā viņš gultā patiešām bija ļoti labs. Droši vien vēl aizvien ir. Droši vien joprojām saka un dara to pašu, ko agrāk.

Es iztēlojos, kā viņš guļ gultā kopā ar viņu, ieelpo viņas sandalkoka smaržu, glāsta viņas gludo, toksīnu neskarto ādu. Man gribētos paskatīties. Es gribētu būt līdzās, apsēsties gultas kājgalī, pavērot, kā viņš noliecas pār viņas krūtīm.

Viņai tās ir lielākas nekā man. Droši vien viņam tas patīk.

Interesanti, vai Elena liek viņam maksāt par hipnotizēšanu?

Viņas balss izklausās pēc silta medus, kas lāso no karotes. Vakar vakarā viņi bija aizgājuši uz Rasela Krova filmu. Tā bija ļoti laba. Viņš noteikti zināja, kas tur notiks, jo filma bija veidota pēc tā seriāla motīviem, ko mēs savulaik skatījāmies pirmdienu vakaros. Man ienāca prātā, vai viņš to vispār atceras, un tad es nospriedu, ka noteikti neatceras, un tāpēc nosūtīju viņam īsziņu, lai par to atgādinātu.

Pēc tam abi paēda vakariņas tai pašā tajiešu restorānā uz ielas stūra, kurā viņš pirmo reizi atzinās man mīlestībā.

Interesanti, vai viņi sēdēja pie tā paša galdiņa?

Interesanti, vai viņš to vēl atcerējās, kaut vai tikai uz mirkli? Es taču noteikti esmu kaut vai tikai paviršas domas vērta.

Man neizdevās dabūt galdiņu. Viņi neapšaubāmi bija to rezervējuši iepriekš – to noteikti bija izdarījusi viņa, viņš nemūžam kaut ko tādu nedarītu. Tāpēc es aizgāju uz kafejnīcu un uzrakstīju viņam vēstuli, tikai lai pamēģinātu visu paskaidrot, lai viņš visu saprastu, un atstāju to uz viņa automašīnas priekšējā stikla.

Es ļoti gaidu savu nākamo vizīti pie hipnotizētājas.