Читать книгу Hipnotizētājas mīlas stāsts - Laiena Moriartija - Страница 6

Piepeši uzzinot, ka šovakar pirmo reizi negaidot nāksies satikties ar Patrika dēlu, Elenu pārņēma pilnīgi nesamērīga panika.

– Noteikti! Protams, protams! – viņa pateica Patrikam, mādama ar galvu kā jukusi lelle, kad viņš piezvanīja, lai apvaicātos, vai drīkst uz vakariņām paņemt līdzi arī Džeku, jo skolasbiedrs, pie kura viņš grasījies ciemoties, esot saslimis ar kaut kādu vīrusu.

– Viņš var ēst to pašu, ko mēs, – Patriks paziņoja. – Vai arī mēs vienkārši pasūtīsim viņam picu vai kaut ko tamlīdzīgu. Neuztraucies. Jā, un viņš paņems līdzi arī filmu, ko paskatīties.

Ko? Vai viņai vajadzētu nogriezt no abām cūkgaļas filejas šķēlēm pa gabaliņam, lai tos iedotu bērnam? Vai viņai vajadzētu aizsteigties uz veikalu pēc jēra karbonādes? Laika vairs nebija. Pēcpusdienā bija gaidāmi divi klienti, un pirmajam vajadzēja ierasties jau pēc piecām minūtēm.

No dzērieniem Elenai bija tikai šampanietis un vīns. Vajadzēja kokakolu, limonādi vai vismaz sulu. Saldajā ēdienā viņa bija gribējusi pasniegt zemenes liķierī ar krēmu. Bērnam tas viss itin nemaz nebija piemērots. Viņš gribēs saldējumu. Kūku. Kēksiņus? Vai tas bija pārāk bērnišķīgi? Nedrīkstēja zēnu aizvainot, izturoties pret viņu kā pret mazu bērnu. Augstā debess! Lai tam visam sagatavotos, būs vajadzīgas vairākas stundas. Nāksies piezvanīt draudzenei Medlinai, kura bija īsta lietpratēja visā, kas saistīts ar bērniem; vajadzēs aizsūtīt īsziņu Džūlijai, kura pateiks, ka viņa ir idiote; aizsūtīt elektroniskā pasta vēstuli savai draudzenei Karmelai uz Ņujorku, kura Amazon vietnē pasūtīs viņai kādu grāmatu no sērijas "Pabērnu pozitīvās audzināšanas noslēpums"; ierakstīt Google meklētājā "astoņgadīgi zēni, un kā ar viņiem runāt, lai neizskatītos, ka izmisīgi cenšos kļūt par viņu māti".

Runājot ar Patriku par to, kā viņa varētu pirmo reizi satikties ar Džeku, abi bija vienojušies, ka tam būtu jānotiek dienā, nevis vakarā; droši vien vajadzētu aiziet uz akvāriju. Elena bija iecerējusi izteikt jautras, šķietami nejaušas, tomēr patiesībā rūpīgi sagatavotas piezīmes par zivīm, kas varētu patikt astoņgadīgam puikam.

Tad, atcerējusies kaut ko citu, viņa sajuta aukstas trīsas: viņas DVD atskaņotājs bija sabojājies. Nabaga bārenītis nogarlaikosies līdz nāvei.

Spēles! Vajadzēs kaut ko uzspēlēt! Vai bērniem vēl aizvien patika galda spēles? Vai arī viņiem vajadzētu vienkārši pasēdēt un parunāties? Bet par ko?

Uz mirkli viņa patiešām sajuta, ka tūlīt apraudāsies.

Šo problēmu vajadzēja uzlūkot no daudz pozitīvākas puses.

Elena, tas ir tikai bērns, nevis Anglijas karaliene vai Amerikas Savienoto Valstu prezidents.

No tā nebija nekāda labuma, jo patiesībā, tiekoties ar karalieni vai prezidentu, Elena būtu jutusies daudz omulīgāk. Karaliene bija līdzīga viņas vecmāmiņai, pēc kuras Elena ik dienu ilgojās, bet prezidents Obama, šķiet, bija draudzīgs, pļāpīgs puisis. Elena bija vienīgais bērns, uzaugusi starp pieaugušajiem, un darba dēļ viņai nemitīgi nācās saskarties ar pirms tam nepazītiem ļaudīm. Viņa nebija kautrīga, un, lai gan viņai bija nosliece sevi ienīst (šīs sajūtas apkarošana bija nebeidzams sevis uzlabošanas projekts), sociālā ziņā viņa nevienu neuzskatīja par pārāku.

Nevienu, izņemot bērnus. Jā, nudien, viņa uzskatīja, ka bērni par viņu ir pārāki.

Bērni bija īpaša suga ar atsevišķu valodu un kultūru. Mūsdienās viņi šķita tik pašpārliecināti. Šodien pēc baseina Elena bija aizgājusi uz gaļas veikalu, un viņai garām bija cēli aizslīdējusi maza meitenīte, kurai nevarēja būt vairāk par astoņiem gadiem. Viņa runāja sārtā mobilajā telefonā, bija ģērbusies mētelī ar kapuci un kažokādas oderi, un viņas seja bija izkrāsota kā tīģerim. Viņa slīdēja, jo viņas sporta apaviem bija sīki ritentiņi, maģiski noslēpti apavu pazolēs. Turklāt apavu malās plaiksnīja sārtas gaismas. Apbrīnas pārņemta, Elena bija ilgi noskatījusies uz šo eksotisko tīģeru princesi uz neredzamajām slidām.

Dažām viņas draudzenēm bija zīdaiņi, bet ar tiem jau bija viegli. Tos varēja samīļot un sasmīdināt, pakutinot viņiem plaukstiņas vai nospurkšķinot lūpas pie viņu mīkstajiem, maigajiem kakliņiem. Ak, zīdaiņus viņa dievināja, taču mazus bērnus…

Patiesībā, par spīti tam, ka Elenai jau bija pāri trīsdesmit, daudzām viņas draudzenēm tādā pašā vecumā nemaz nebija bērnu.

– Jūs visas, meitenes, domājat, ka jums vēl ir laika kā jūras, – Elenas māte mēdza sacīt. – Jūs taču apzināties, ka esat piedzimušas ar noteiktu olšūnu skaitu un vairāk to nebūs? Es gan to nesaku tāpēc, ka gribētu ātrāk kļūt par grumbainu, sirmu, vecu omīti. – Aprauti smiekli.

Labi, tātad Elenai nebija gandrīz nekādas pieredzes attiecībās ar bērniem. Tomēr šo paniku noteikti bija izraisījis vēl kaut kas cits. Nežēlīgi izveicīgi viņa atlobīja savas apziņas kārtas, lai atklātu kailo, neglīto patiesību.

Viņa gribēja kļūt par šī bērna pamāti. Viņa gribēja, lai viņu kāzās viņš būtu ģērbies glītā, mazā uzvalciņā. Viņa gribēja, lai viņš kļūtu par lielo brāli viņas pašas mazulim, jo viņai bija trīsdesmit pieci gadi, un vairāk olšūnu viņai nevarēja būt. Viņa gribēja, lai šī zēna tētis būtu viņas īstais, jo viņa vairs nespēja atvērt nevienu briesmīgās interneta iepazīšanās vietnes profilu un ieraudzīt kārtējo plikpauraino, tuklo pusmūža vīrieti, kurš iedomīgi blenza viņai pretī no datora ekrāna, pieprasīdams "slaidu dāmu, kura gādā par sevi, ar kuru varētu samīļoties un doties ilgās pastaigās pa pludmali". Jā, viņa gribēja, lai šis bērns viņu mīl, pieņem viņu un paglābj no tuklu, iedomīgu vīriešu mīlestības izpausmēm.

Un, protams, tas viss bija par daudz, par ātru un ļoti mulsinoši, un, ja šis bērns sajutīs viņas neprātīgo izmisumu (un viņai bija aizdomas, ka bērni, tāpat kā suņi, prata instinktīvi sajust bailes), tad…

Pie durvīm kāds nepacietīgi piezvanīja.

Elena paskatījās pulkstenī. Kliente, kurai vajadzēja ierasties divos. Lēkdama pār pakāpieniem, viņa noskrēja lejā, tad apstājās un, kā jau pirms katras vizītes, noskaitīja savu ierasto apgalvojumu: ieelpa, tagad es pilnīgi pievēršos vienīgi šim klientam, izelpa, es sniegšu viņam visu, ko vien spēju.

Viņa atvēra durvis, smaidīdama mierīgi un profesionāli. Neirotiskā Elena bija droši noglabāta aizslēgtā skapī kaut kur prāta tālākajā stūrī.

Bija atnākusi Rozija: topošā līgava, kura bija apsolījusi savam līgavainim, ka līdz kāzām pārstās smēķēt.

Tā bija apaļīga neliela auguma sieviete ar lielām, uzticīgām, apaļām acīm. Starp viņas priekšzobiem bija sīciņa sprauga, kas lika viņai izskatīties nevainīgai un bērnišķīgai. Patiesībā Elena nemaz nespēja iztēloties viņu smēķējam. Tas būtu tāpat kā noskatīties uz mazu ķiparu ar cigareti mutē.

Pirmā seansa laikā Rozija bija ieminējusies, ka precas ar Īanu Romenu, un gaidpilni uzlūkojusi Elenu.

Tātad man ir jāzina, kas viņš tāds ir, Elena nodomāja.

– Viņš darbojas plašsaziņas līdzekļu jomā, – Rozija paskaidroja. – Viņš ir ļoti… ē… slavens.

Un tad Elena iedomājās: Īans Romens! Tas bija viens no vārdiem, kuri ienāca zemapziņā osmozes ceļā. Šim vīrietim piederēja laikraksti, televīzijas stacijas vai kaut kas tamlīdzīgs. Viņa vārds bija lasāms finanšu lappusēs. Elena gan parasti nemēdza tās lasīt.

– Tātad pēc kāzām mani sauks Rozija Romena, – Rozija klusi, neīsti iesmējās.

– Uzvārds jau nav jāmaina, – Elena aizrādīja.

– Nē, nē, es jau neesmu nekāda karjeras sieviete vai kas tamlīdzīgs, – Rozija noraidoši atmeta ar roku, it kā viņai nupat būtu piedāvāts kaut kas pārāk dārgs. – Es esmu tikai parasts cilvēks.

Izskatījās, ka Rozijai šodien ir slikts garastāvoklis. Sieviete pagrozīja galvu, it kā viņai sāpētu kakls, un tad spēcīgi paraustīja džempera apkakli, it kā tas mazgājot būtu sarāvies.

– Kā sokas ar kāzu plānošanu? – Elena apvaicājās, vezdama viņu augšā pa kāpnēm.

– Labāk nejautājiet, – Rozija atteica.

– Ak vai.

– Ir muļķīgi atmest smēķēšanu, kad no stresa var prātu zaudēt.

– Nav teikts. Bieži vien paradumus visvieglāk ir mainīt tad, kad ikdienas rutīna ir izjaukta.

– Var jau būt. – Rozija nešķita pārliecināta.

Kad abas iegāja stiklotajā kabinetā, Elena redzēja, ka Rozijas pleci atslābst. Gaismas un okeāna ainavas apvienojums bija tik iedarbīgs, ka dažkārt viņai šķita: droši vien klientu labā nemaz nevajadzētu darīt neko daudz, vienīgi atļaut viņiem tur pasēdēt.

– Kā tad īsti sokas? – Elena apvaicājās, kad viņas jau grasījās apsēsties.

– Es joprojām kūpinu kā skurstenis, – Rozija atcirta. Pirms vēl Elena bija paguvusi atbildēt, Rozija noteica: – Piedodiet. Tā nav jūsu vaina. Es zinu, ka pati esmu vainīga. Es pat neesmu noklausījusies to disku, kuru jūs man iedevāt.

Elena bija viņai iedevusi vienu no saviem diskiem ar īpaši sagatavotām instrukcijām smēķēšanas ieraduma izbeigšana. Viņa tos bija sagatavojusi pirms vairākiem gadiem, un klienti par tiem bieži vien izteicās jūsmīgi, lai gan viņai pašai sava balss šķita neizturama.

– Kāpēc jūs to nenoklausījāties?

Daudzi klienti nemaz nemēģināja noklausīties Elenas diskus, un viņi to vienmēr paziņoja, izskatīdamies vainīgi un izaicinoši, it kā būtu spiesti atzīt, ka nav izpildījuši mājasdarbu, tomēr apzinātos, ka par to nedraud nekādas nepatikšanas, jo viņi taču bija pieauguši, turklāt par to visu maksāja.

Rozija paraustīja plecus.

– Nezinu. Šķiet, es spēju domāt vienīgi par kāzām. Piemēram, man riebjas tā krāsa, kuru es izraudzījos līgavas māsu kleitām. Aprikožu tonis! Ir tāda sajūta, it kā mani būtu piemeklējis īslaicīgs neprāts.

Viņa paņēma no trauka šokolādes konfekti un tad atkal ļāva tai iekrist atpakaļ.

– Mans līgavainis pārstāja smēķēt pirms daudziem gadiem. Kādu dienu, braukdams pa F3 šoseju, viņš vienkārši tā izlēma. Nolaida logu, izmeta ārā pustukšo cigarešu paciņu un vairs nekad nesmēķēja.

– Piegružotājs, – Elena noteica.

Rozija pārsteigta uzlūkoja viņu un ieķiķinājās.

– Jā. – Tad sievietes smaids pēkšņi pagaisa, it kā viņa būtu pieķerta.

Kaut kas te īsti nebija kārtībā. Elenai radās sajūta, ka Rozija viņai melo. Protams, cilvēki vienmēr meloja, vai nu apzināti, vai arī neapzināti.

– Vai jūs gribat izbeigt smēķēt? – Elena noprasīja.

Rozija iepleta acis.

– Protams!

– Vai zināt, dažreiz zemapziņā pastāv šķēršļi, kas neļauj mums atbrīvoties no kāda ieraduma. Manprāt, mēs šodien varētu paveikt kaut ko nedaudz atšķirīgu un papētīt šo jomu.

– Protams, – Rozija nopūtās. – Kaut gan es jums varu pateikt, ka tur nav nekā noslēpumaina. Man vienkārši trūkst gribasspēka.

– Nu, paskatīsimies. – Elena uz mirkli apklusa, mēģinādama izlemt, kādu paņēmienu izmantot. Tad viņai prātā iešāvās īsti piemērota metafora. – Kādu krāsu jūs būtu labprātāk izvēlējusies savām līgavas māsām?

– Zilo, – Rozija tūlīt atteica.

– Labi. Vai jūs varētu uz sienas izvēlēties kādu vietu, uz kuru koncentrēt uzmanību? Kur vien vēlaties?

Rozija nopūtās, paraustīja plecus un palūkojās apkārt. Tad, ar skatienu ieurbusies tai pašā tālākajā labajā telpas stūrī, ko mēdza izvēlēties gandrīz visi, viņa paziņoja:

– Gatavs.

– Drīz jūs samirkšķināsiet acis.

Rozija samirkšķināja acis.

– Tieši tā, – Elena sirsnīgi sacīja. – Un agri vai vēlu jūsu acis aizvērsies. Tas varētu notikt uzreiz vai pēc neilga brītiņa.

Rozija aizvēra acis.

Elena vēroja, kā cilājas Rozijas krūtis, un pamazām sāka elpot vienā ritmā ar klienti. Tad viņa ierunājās strauji un vienmērīgi, iztēlodamās, ka viņas vārdi ieplūst Rozijas prātā gluži kā šķidrums no trauka.

– Varbūt jūs varētu iztēloties sienu. Diemžēl man jāteic, ka tā ir aprikožu krāsā. Par laimi, jūs to patlaban pārkrāsojat skaisti zilu. Jūsu ota ritmiski kustas augšup un lejup. Augšup… un… lejup. Augšup… un… lejup.

Pārāk sarežģīti? Elena bija atklājusi, ka ar metaforām vajadzēja uzmanīties. Vīrieši bieži vien uztvēra visu pārāk burtiski. Vīriešu dzimuma klients vēlāk varētu pateikt: jums vajadzēja vispirms likt man uzklāt gruntējumu. Sievietēm bija nosliece aizdomāties par citām lietām. Viena no viņas pirmajām klientēm bija teikusi, ka viņai ļoti patīk cepināties saulē, un Elena, nospriedusi, ka ir izvēlējusies pavisam drošu metodi, bija sākusi runāt par gulēšanu tropu pludmalē. Vēlāk kliente bija atzinusies, ka visu seansa laiku pūlējusies izvēlēties sev vispiemērotāko peldkostīmu.

Elena vēroja, kā Rozijas acis aiz plakstiņiem strauji grozās. Viņas ķermenis saspringa: pleci uzrāvās, rokas ieķērās krēsla malās, pirksti iespiedās dziļi ādā. Aiz loga pāri saulei aizpeldēja mākonis, un gaismas stars atspīdēja Rozijas masīvā saderināšanās gredzena briljantos.

– Ikreiz, redzot, kā kustas ota, sajūtiet, kā jūsu ķermenis aizvien vairāk atslābst. Jūs droši vien manīsiet, ka sākat elpot vienā ritmā ar otas kustībām. Augšup… lejup… ieelpa… izelpa… augšup… un… lejup. Ieelpa… izelpa.

Viņa redzēja, ka Rozijas mazo, melno feju zābaciņu purngali pavēršas uz āru. "Vēro viņu kājas," Flins savulaik bija mācījis. "Tās viņus nodod."

– Siena ir gandrīz pabeigta. Kad tā būs kļuvusi viscaur zila… vai varbūt nedaudz vēlāk… jūs sajutīsieties tik burvīgi atslābinājusies kā vēl nekad.

Rozijas mute pavērās, seja atslāba, galva nokārās uz vienu pusi. Dažas no viņas klientēm, uzzinot, kā izskatījušās transa laikā, noteikti būtu šausmu pārņemtas. Elena par to nevienam nemēdza ieminēties arī tad, ja runāja ar citiem hipnoterapeitiem. Šķita, ka tas ir kaut kas ārkārtīgi personisks, kas viņai ir kopīgs ar saviem klientiem.

Labi, Elena, ko tieši tu grasies darīt ar zilo sienu sev priekšā?

Viņa to zināja. Dažreiz strādājot viņa jutās neveikla un samocīta. Citkārt, piemēram, šodien, viss norisinājās dabiski un plūstoši. Arī viņu pašu bija pārņēmis viegls transs. Viņa bija nonākusi tā dēvētajā "zonā".

– Rozij, jūs spējat pārvērst šo sienu par krāšņu, tumši zilu aizkaru, līdzīgu skatuves priekškaram. Un aiz šī aizkara jūs gaida kāds nozīmīgs cilvēks. Es nezinu, kurš tas ir, taču šis cilvēks ir ļoti gudrs, un jūs viņam pilnīgi uzticaties. Tūlīt jūs atvilksiet aizkaru, un šis cilvēks jūs jau gaidīs. Varbūt viņš pat panāksies uz priekšu, lai jūs apskautu.

Viņa nogaidīja un vēroja.

– Vai jūs esat kopā ar šo cilvēku?

Rozija pacēla labo rādītājpirkstu; abas bija vienojušās, ka šāds signāls nozīmēs "jā".

– Es ticu, ka šis cilvēks vēlas jums kaut ko pavēstīt. Varbūt viņš varēs pateikt, kāpēc jums ir tik grūti pārstāt smēķēt, vai dos spēku atteikties no šī ieraduma. Tagad es nedaudz paklusēšu, kamēr jūs paklausīsieties, ko viņš saka.

Saulei priekšā atkal aizslīdēja mākonis, un telpu piepildīja siltums. Elena juta, ka viņas krūtis cilājas tieši Rozijas elpas ritmā. Rozijas seja vēl aizvien izskatījās neizteiksmīga, tomēr viņa bija sākusi kodīt lūpu.

Pēc neilga brīža Elena atkal ierunājās.

– Rozij, – viņa sacīja, – varbūt jūs gribētu man pastāstīt, ko esat uzzinājusi. Protams, ja vien vēlaties man to teikt.

Rozija mirkli klusēja. Tad viņa sāka runāt. Viņas piesmakusī balss skanēja monotoni un lēni.

– Es negribu ar viņu precēties, – viņa sacīja. – Lūk, kāpēc es negribu pārstāt smēķēt… tāpēc, ka negribu precēties.

Elena strauji savilka uzacis, un viņas skatiens aizslīdēja pie mirdzošajiem briljantiem Rozijas pirkstā.

– Patiesībā man viņš nemaz tik ļoti nepatīk, – Rozija piebilda.

– Tā, šis ir mans dēls Džeks!

Patriks stāvēja Elenas priekšnamā, uzlicis plaukstas uz dēla kalsnajiem pleciem.

– Nu, sveiks, Džek! Kā tev klājas? – Elena runāja tieši tā, kā bija baiļojusies: kā bibliotekāre, kura lasa bērniem pasakas.

– Labi, paldies. – Zēns aši uzmeta Elenai skatienu un atka novērsās. Viņam bija tādas pašas nedaudz iegarenas, gaiši zaļas acis kā tēvam. Biezie, gaišie mati bija gari, izspūruši un virs ausīm apcirpti kā sešdesmito gadu rokzvaigznei.

– Labi! Nu, tad jau… lieliski! Ceru, ka tev garšo sviestmaizes ar desu. – Sev par priecīgu atvieglojumu, Elena pirms viņu ierašanās saldētavā bija atradusi dažas desiņas.

Šķita, ka Džeks to nemaz nav dzirdējis. Viņš bija nodūris galvu un raustīja savu sporta kreklu, it kā vēlētos pārbaudīt auduma izturību.

Patriks noklepojās.

– Elena tev uzdeva jautājumu, draudziņ.

– Neuzdeva vis.

– Uzdeva gan. Viņa apvaicājās, vai tev garšo desas. Tev taču ļoti garšo desas, vai ne?

Džeks paraustīja plecus, lai nokratītu tēva rokas.

– Patiesībā man negaršo desas, tēt. Un vispār viņa nemaz nejautāja, vai man garšo desas. Viņa teica: ceru, ka tev garšo sviestmaizes ar desu. Tas nav nekāds jautājums. Tas ir teikums. Saproti? Viņa neteica: es ceru, ka tev garšo desas.

– Labi, tātad… – Elena iesāka.

– Man ļoti garšo pica. Tu teici, ka es šovakar varēšu pasūtīt picu.

– Es teicu, ka varbūt mēs šovakar pasūtīsim picu, bet, ja Elena tev ir pagatavojusi sviestmaizes ar desu, tad tās tu arī ēdīsi. – Patriks veltīja Džekam bargu, tēvišķīgu un zināmas panikas pilnu skatienu.

– Patiesībā es tās vēl nemaz neesmu pagatavojusi, – Elena iejaucās. – Ja tev labāk garšo pica, Džek, tu vari to dabūt, protams, ka vari.

– Jā. Paldies, es to gribētu! – Džeks skaļi nopūtās, it kā beidzot būtu izdzirdējis saprātīgu valodu. – Vai tagad es varu paskatīties savu filmu?

– Džek. Lūdzu. Nevajag jau uzreiz skatīties filmu. Tas nav pieklājīgi.

Elena redzēja, ka Patriks ir ievilcis vaigus, it kā viņa zobi būtu cieši sakosti. Viņš izmisīgi vēlējās, lai Džeks uz viņu atstātu labu iespaidu. Viņas uztraukums pagaisa.

– Tas nekas, – viņa uzrunāja Džeku. – Mans atskaņotājs ir sabojājies, bet tu vari noskatīties filmu manā datorā, ja vien esi ar mieru.

– Jā, esmu gan, – Džeks laipni apstiprināja. – Es protu tikt galā ar datoru. – Pirmo reizi viņš pacēla galvu, lai pienācīgi uzlūkotu viņu.

– Tu noteikti esi vīlies, ka tavs draugs ir saslimis, – viņa sacīja.

– Jā, – viņš nepacietīgi atteica. – Eu, vai jūs, lūdzu, varat mani nohipnotizēt? Un vai varat man iemācīt, kā nohipnotizēt manus draugus? Lai viņi darītu visu, ko es pavēlu? Tas būtu tik forši! Viņi varētu būt mani vergi.

– Diez vai tas būtu ētiski, – Elena iebilda.

– Ko?

– Labi, uzliksim tev to filmu, – Patriks sasita plaukstas. – Tu uzvedies galīgi dīvaini, tēt, – Džeks sarauca pieri.

Patriks bikli uzsmaidīja Elenai.

– Vai tad dīvaināk nekā parasti, Džek?

Džeks sērīgi pašūpoja galvu.

– Nopietni, tēt.

Viņi izgāja cauri priekšnamam, un Džeks apstājās, lai ar pirksta galu pieskartos sudrabainajiem metāliskajiem punktiņiem uz oranžajām tapetēm.

Viņš no jauna uzlūkoja Elenu.

– Forša māja.

– Paldies. – Viņa bija tik aizgrābta, ka tikai par mata tiesu novaldījās, lai nenosauktu viņu par mīļumiņu.

Pēc divdesmit minūtēm Džeks sēdēja Elenas dzīvojamajā istabā ar portatīvo datoru klēpī. Viņš bija uzlicis austiņas, ar skatienu ieurbies ekrānā zibošajās ainās un saslējis masīvajos sporta apavos ieautās kājas uz Elenas skaisti atjaunotā senlaicīgā kafijas galdiņa.

Patriks nepavēlēja viņam novākt kājas no galda, un Elena nezināja, kā lai to pasaka, neizklausoties pēc ļaunās pamātes. Vai tad dažas švīkas bija tik svarīgas?

– Zini, viņš ir kolosāls, – viņa sacīja Patrikam, kad abi jau bija apsēdušies pie ēdamistabas galda. Viņa bija atnesusi šķīvi ar saldskābo maizi, dažādas mērcītes un lielas, zaļas olīvas. Pa ēdamistabas durvīm varēja redzēt Džeka pakausi. Viņš joprojām skatījās savu filmu. Elena atsāka runāt nedaudz klusāk, kaut gan bija skaidrs, ka Džeks neko nedzird.

– Gadās arī tādi brīži, – Patriks atteica. Tad noklepojās un uzsmaidīja viņai. – Kopš viņa mātes nāves tu esi pirmā sieviete, ar kuru es viņu esmu iepazīstinājis.

– Jūtos pagodināta. Pagaidi, vai tad tu viņu neiepazīstināji ar Saskiju? Tu taču teici, ka jūs pāris gadus nodzīvojāt kopā. Tātad viņa noteikti ir dzīvojusi arī kopā ar Džeku.

Par to viņa pirmīt nemaz nebija iedomājusies. Arī Saskija bija pazinusi Patrika mazo dēlēnu.

Patrika nāsis noraustījās, it kā viņš būtu sajutis nepatīkamu smaku. Viņš izspļāva saujā olīvas kauliņu.

– Tas neskaitās.

Elena kļuva nemierīga. Viņš taču nedrīkstēja vienkārši izlikties, ka Saskija nekad nav eksistējusi. Sākumā viņš šo sievieti taču noteikti bija mīlējis. Un Elena nebija pirmā sieviete, ar kuru viņš iepazīstināja savu dēlu. Šāds apgalvojums nebija pareizs. Viņai tas nepatika.

– Cik gadu Džekam bija tolaik, kad Saskija dzīvoja kopā ar jums?

– Manuprāt, viņš bija diezgan mazs.

– Un vai viņi… sapratās? Vai viņš bija bēdīgs, kad viņa aizgāja?

– Džeks viņu nemaz neatceras, – Patriks noraidoši attrauca, un tā noteikti nebija atbilde uz viņas jautājumu. Patrika skatiens kļuva izklaidīgs, un viņš pēkšņi uzsauca: – Džek!

Novāc kājas no galda!

Kā viņš no savas vietas varēja redzēt, ka Džeks bija salicis kājas uz galda? Vai arī viņš to bija pamanījis jau agrāk, tikai nepapūlējās aizrādīt?

– Es atvainojos. – Patriks piecēlās un iegāja otrā istabā.

Atgriezies viņš tūlīt bija gatavs ķerties pie jauna sarunu temata.

– Nu, kā tad tev šodien gāja? Tu teici, ka tev bija pāris klientu; vai tavi… ē… seansi izdevās kā nākas?

Ja Elena būtu pazinusi Patriku labāk, viņa būtu iebildusi: es vēl neesmu beigusi runāt par Saskiju un Džeku, taču viņai allaž bija grūti apvaldīt savu, iespējams, nepiedienīgo interesi par viņa bijušo draudzeni. Galu galā viņš, šķiet, par viņas bijušajiem partneriem nevēlējās zināt neko.

Tā nu Elena viņam pastāstīja par savu seansu ar Roziju, un par to, kā bija atklājusi, ka patiesībā viņa nemaz nevēlas izbeigt smēķēt, jo nemaz īsti negrib precēties. Protams, Elena uzmanījās, lai nenosauktu nevienu vārdu un neminētu faktu, ka par šo kāzu atcelšanu droši vien rakstītu Sidnejas avīžu sabiedrības hroniku lappusēs. Viņai šķita, ka tas ir interesants sarunu temats, kas ļauj viņai sevi parādīt no labās puses.

Patriks uzmanīgi klausījās un tad samiedza acis, it kā raudzītos pretī saulei. Šādi viņš izskatījās vecāks. Viņa acu ārējos kaktiņos bija dziļas grumbiņas. Droši vien tāpēc, ka viņš, būdams mērnieks, bieži strādāja brīvā dabā.

Viņš noprasīja:

– Tātad viņa atcels kāzas? Tevis dēļ?

– Nu, es īsti nezinu, ko tieši viņa tagad darīs. Tas ir viņas ziņā. Es laikam tikai palīdzēju viņai saprast, kā viņa patiesībā jūtas.

– Bet iedomājies, kā jutīsies tas nabaga puisis. Vai tu esi pārliecināta, ka viņa nav gluži vienkārši nobijusies? Vai varbūt viņa meklē kādu ieganstu, lai nevajadzētu atteikties no smēķēšanas?

Elenu pārņēma aizkaitinājums. Viņa bija cerējusi sagaidīt apbrīnu un pat bijību par hipnoterapijas iespējām. Viņa pakasīja plaukstas locītavu. (Aizkaitinājums allaž izpaudās kā nieze labajā plaukstas locītavā, tieši tur, kur bērnībā viņai bija uzmeties dermatīts.)

– Es saviem klientiem nelieku neko darīt, – viņa sacīja. – Es viņiem palīdzu apiet kritikas faktoru un bez traucēkļiem piekļūt savai zemapziņai. Mana kliente piedzīvoja to, ko sauc par mazo satori. Dzenbudismā tā dēvē apgaismību.

Elena atsauca atmiņā Rozijas seansa noslēgumu. Pēc tam, kad Rozija bija nonākusi pie atklājuma par savām kāzām, Elena viņai paziņoja:

– Iznākot no transa, jūs būsiet mierīga un savaldīga un spēsiet izlemt, ko vēlaties darīt turpmāk.

Iznākusi no transa, Rozija bija samirkšķinājusi acis un tūlīt pacēlusi roku, lai paskatītos uz savu saderināšanās gredzenu. Novilkusi to no pirksta, viņa bija saņēmusi gredzenu pirkstu galos un ziņkāri nopētījusi kā savādu, nepatīkamu laboratorijas paraugu. Tad viņa bija uzsmaidījusi Elenai un pateikusi:

– Vai zināt ko? Šis gredzens man nemaz nepatīk.

– Piedod. Es negribēju tevi kritizēt, – Patriks sacīja. – Es laikam pārāk identificējos ar to vīrieti.

– Būs jau labi, – Elena atteica. Pirmo reizi starp viņiem bija pavīdējis viegls aizkaitinājums. Tam bija jānotiek, viņa sev sacīja. Nevajag uztraukties.

– Es reiz noskatījos vienu tādu izrādi, – viņš turpināja. – Tu jau zini, tādu, kur no skatītāju zāles tiek izsaukti cilvēki, lai viņus nohipnotizētu. Esmu spiests atzīt, un ceru, ka tas tevi neaizvainos: tie hipnotizētāji uz skatuves ļoti atšķiras no īstiem hipnoterapeitiem, tādiem kā tu, bet man tas viss ļoti nepatika.

Viņš izskatījās tik vainīgs, ka Elena pasmaidīja.

– Tas nekas, – viņa sacīja. – Viņi dara kaut ko pavisam citu.

– Man ļoti nepatika viņu muļķīgās sejas. – Patriks demonstratīvi atšļuka krēslā un ļāva zodam noslīgt uz krūtīm. Tad viņš no jauna izslējās un iemalkoja vīnu. – Viņi izskatījās tik nožēlojami. Radās iespaids, ka hipnotizētājs šos cilvēkus bija sazāļojis un varēja piespiest viņus darīt visu, ko vien pats vēlējās.

– Patiesībā nevarēja vis. Viņi joprojām valdīja pār sevi. Viņš tikai palīdzēja šiem cilvēkiem ļaut sev vaļu, – Elena iebilda.

– Man patīk pašam visu kontrolēt, – Patriks nerimās. – Tieši tāpēc es nekad nemēdzu daudz dzert un nekad neesmu lietojis narkotikas. Vienkārši izsakoties, es gribu visu laiku pats atrasties pie stūres. – Viņš uz brīdi apklusa, saņēma pirkstu galos vēl vienu olīvu un tad uzmanīgi nolika to uz šķīvja sev priekšā. Patrika skatiens ne mirkli neatrāvās no olīvas. – Tieši tas visā šajā padarīšanā ar Saskiju man riebjas visvairāk. Viņa visu kontrolē. Viņa ietekmē manu dzīvi, man nav nekādas teikšanas, un es tur neko nevaru darīt. Tāpēc, lūdzu, piedod, ja es viņas dēļ dažreiz izturos drusku ērmīgi. Saproti, kad mēs par viņu runājam, rodas sajūta, ka viņa atrodas vienā telpā ar mums.

Patriks raudzījās uz Elenu tikpat lūdzoši un izmisīgi kā tie daudzie klienti, kuri nāca pie viņas, lai rastu kādu risinājumu, vienlaikus nemaz necerēdami, ka viņa spēs kaut ko piedāvāt, un Elena pēkšņi sajuta sīku līdzjūtības dūrienu. Pirmajā vakarā, runādams par savu vajātāju, viņš bija tikai izlicies bravūrīgs. Protams, tas viss bija atstājis nelāgas pēdas; viņš bija vajāšanas upuris! Cik ārkārtīgi neiejūtīgi, ka viņa līdz šim par to pat nebija iedomājusies. Viņa bija tik ļoti ieinteresējusies par Saskiju un pūlējusies izprast viņas rīcības motīvus, ka nemaz nebija iedomājusies, kādu iespaidu tas viss bija atstājis uz Patriku. Elena bija izturējusies tā, it kā vienīgi sievietes spētu izjust patiesas emocijas, it kā vīrieši kaut kādā ziņā būtu vienkāršāka dzīvības forma.

– Piedod, – viņa ierunājās. – Uzdodama visus tos jautājumus par Saskiju, es pat neiedomājos, ka tev par viņu nemaz negribas runāt. Ņemot vērā, kā tas tevi noteikti ietekmē – tā tam būtu jābūt –, nu, acīmredzot es nemaz nesaprotu, kāda tad ir sajūta.

Patriks lūkojās viņai tieši acīs. Varēja manīt, ka viņš cenšas paust kaut kādas sarežģītas izjūtas. Iespējams, viņš šobrīd piedzīvoja pats savu mazo satori.

Viņš paliecās uz priekšu. Elena darīja tāpat. Labi. Viņš tūlīt kaut ko atklās. Viņu attiecības nonāks jaunā, dziļākā, garīgākā, pilnīgākā līmenī.

– Vai gribi uz dažām minūtēm uziet augšstāvā? – Patriks jautāja.

– Es domāju, ka viņš man tūlīt pateiks kaut ko dziļu un nozīmīgu, bet izrādījās, ka viņš grib tikai uz ātru roku nokniebties. Un viņa dēls bija turpat. Lai nu kas, bet sekss man tobrīd nebija ne prātā!

– Toties viņiem tas vienmēr ir prātā, – pamācīja Elenas draudzene Medlina.

Viņas sarunājās pa telefonu. Elena savā kabinetā kārtoja dokumentus, un, spriežot pēc šņākoņas un grabēšanas, Medlina gatavoja maltīti, droši vien kaut ko izsmalcinātu un bioloģiski tīru. Ap viņas grūtnieces vidukli droši vien bija apsiets puķains priekšauts. Medlina starodama gaidīja savu otro bērnu. Divdesmit gadu vecumā viņas ar Elenu bija mitinājušās vienā dzīvoklī. Tolaik, iedomājoties vien par puķainu priekšautu, Medlina būtu vai plīsusi no smiekliem.

Elenai bija gribējies piezvanīt Džūlijai, taču viņa bija secinājusi, ka tagad, kad viņas attiecības ar Patriku aizvien vairāk nostiprinājās, Džūlijas interese par Patriku bija gandrīz nemanāmi mazinājuies. Arī pirms Džūlijas laulības šķiršanas viņa allaž bija tā draudzene, kurai drīzāk varēja piezvanīt grūtos brīžos, nevis tad, kad viss noritēja labi. Tagad, kad Patriks oficiāli bija kļuvis par Elenas draugu, ikreiz, kad Elena par viņu ierunājās, Džūlijas balsī jautās gandrīz netverams nicinājums. Protams, ja vien netika runāts par viņa jukušo draudzeni Saskiju; par to Džūlijai ļoti patika klausīties. Nevarēja sacīt, ka viņa negribētu, lai Elena ir laimīga; gluži vienkārši viņa uzskatīja, ka par laimi nav vērts pat runāt.

Toties Medlina bija tā draudzene, kura no visas sirds uztraucās, toties grūtos brīžos kļuva bezcerīgi bezpalīdzīga. Izdzirdusi otra balsī kaut vai tikai ietrīcamies emocijas, viņa krita panikā un steigšus sāka runāt par kaut ko citu.

– Tā nav taisnība. Tas ir banāls priekšstats, – Elena iebilda Medlinai. – Es esmu satikusies ar vīriešiem, kuri vispār nedomā par seksu. Turklāt es nupat aptvēru, ka man jābeidz domāt par viņu kā par vīrieti un jāuztver viņš kā indivīds, kā vēl viena cilvēciska būtne.

– Tas vien, ka viņam gribējās seksu, vēl nenozīmē, ka viņš nav cilvēks.

Šķiet, Medlina nebija sapratusi, par ko viņa runā.

– Jā, bet tad, kad mājā bija arī viņa dēls?

– Nu, ja tu grasies dzīvot ar viņu kopā, pastāv iespēja, ka tev nāksies ar to samierināties.

– Vai tad vecāki negaida, kamēr bērni būs iemiguši?

– Vai visam šim stāstam nebija kaut kāds sakars ar viņa sejas izteiksmi?

– Jā, tieši tā. Kad es noraidīju viņa burvīgo piedāvājumu, viņa sejā pazibēja izteiksme, un es domāju, ka tas varētu būt aizvainojums.

– Kā tev šķiet, ko tas nozīmē?

– Nu, tā izteiksme pazibēja tikai uz mirkli. Manuprāt, tie ļaudis, kuri specializējas melu pamanīšanā, to sauc par mikroizteiksmi. Pēc tam viss atkal bija labi. Vakariņas bija brīnišķīgas, vēlāk mēs spēlējām "Monopolu" kopā ar viņa mazo zēnu, un tas bija jautri. Tomēr es nespēju beigt domāt par to viņa savilkto seju, par to mikroizteiksmi, un es prātoju: vai tā ir zīme? Vai es kādu dienu to atcerēšos un sacīšu sev: tas bija mirklis, kurā man vajadzēja bēgt? Jo mikroizteiksmes atklāj cilvēka patieso būtību!

– Elena, es vēl nekad neesmu dzirdējusi kaut ko tik muļķīgu. Tas nabaga vīrietis ir tevī tik ļoti iemīlējies, ka grib ar tevi gulēt katru dienas mirkli, un, kad tu viņu atraidi, viņš uz sekundes simtdaļu izrāda vilšanos…

– Zinu, zinu, esmu briesmīga. Es visu pārmērīgi analizēju. Esmu histēriska. Man tikai gribas, lai šoreiz viss izdotos, Medlina. Es patiešām gribu, lai šoreiz viss izdotos.

– Pats par sevi saprotams, – Medlina strupi noteica.

Tātad viss ir nopietni. Hipnotizētāja ir iepazinusies ar Džeku. Ciktāl man zināms, kopš manis tā ir pirmā sieviete, ar kuru viņš ir iepazīstinājis Džeku.

Interesanti, ko Džeks par viņu nodomāja.

Viņa neizskatās pēc tādas, kam patiktu bērni. Pārāk garīga un viegla. Bērniem patīk vienkārši, īsti cilvēki, kuri noliekas uz grīdas, lai ar viņiem paspēlētos. Nespēju iztēloties, ka sieviete, kura stāsta "jūsu ķermeni piepilda gaisma", varētu sēdēt smilšukastē.

Laikam gan Džeks nu jau ir pārāk liels, lai spēlētos smiltīs, lai gan smilšukaste vēl aizvien atrodas viņu pagalmā. Dažreiz, kad Patriks ir darbā, bet Džeks – skolā, es aizeju uz māju un pagalmā aiz tās ieturu pusdienas. Apsēžos uz soliņa, ko mēs nopirkām vietnē eBay. Savuaik es tur no rītiem dzēru tēju. Tad es atceros, ka reiz te bija manas mājas, šis bija mans pagalms un šī bija mana dzīve.

Vienmēr esmu viņam teikusi, ka pagalma puses vārtiņiem ir vajadzīga piekaramā atslēga.

Savulaik es sēdēju tajā smilšu kastē kopā ar Džeku, un mēs stundām ilgi rotaļājāmies ar viņa mašīnītēm, kas bija darinātas no sērkociņu kastītēm. Viņa tētis prata atdarināt skaņas labāk nekā es, toties es biju pacietīgāka. Patriks pats vairāk līdzinājās bērnam. Viņš bija izbūvējis smiltīs satriecošu sacīkšu trasi ar tuneļiem, kas šķērsoja ezerus, un tad ļoti apvainojās, kad Džeks pēkšņi nolēma piecelties un to visu samīdīt. Es iebildu: "Patrik, viņam ir divi gadi."

Kad Džeks pie hipnotizētājas mājas izkāpa no automašīnas, viņš izskatījās tik garš un izstīdzējis. Es sēdēju automašīnā otrā ielas pusē. Biju tur palikusi pēc vizītes pie viņas. Man bija radušās aizdomas, ka Patriks varētu ierasties vakariņās. Kad viņa bija uzvedusi mani augšstāvā, es sajutu ķiploku un vīna smaržu, kas līdzinājās marinādei. Nebiju gaidījusi, ka ieradīsies arī Džeks. Tas mani satrieca. Pēkšņs neaprakstāmu sāpju blieziens kā bērnībā, kad aukstā rītā pa degunu trāpa basketbola bumba un tas ir tik NETICAMI sāpīgi, bet visi draugi smejas, un tik ļoti gribas mammu.

Diez vai Džeks bija ļoti priecīgs par šo tikšanos ar hipnotizētāju. Viņš neizskatījās pārāk laimīgs. Viņa pleci bija pavisam nošļukuši. Šķiet, redzēju, kā viņš izšņauc degunu. Cerams, viņš nebija saaukstējies. Saaukstēšanās nenāk par labu cilvēkiem, kuriem ir tāda slēpta kaite kā astma.

Reiz, kad Džekam tikai nesen bija palikuši trīs gadi, un Patriks bija aizbraucis komandējumā, zēnam nakts vidū uznāca astmas lēkme, un man vajadzēja viņu vest uz ātrās palīdzības nodaļu. Vēl aizvien atceros, cik šausmīgi bija noskatīties, kā iekrīt viņa mazās krūtiņas, kad viņš pūlējās ievilkt plaušās gaisu. Viņa skaistās, zaļās acis urbās man sejā, lūdzot palīdzību, un pēc tam es sēdēju, turēdama viņu klēpī, lai viņš nenorautu to muļķīgo, mazo plastmasas masku, kamēr viņam tika dots ventolīns. Visi ārsti un māsiņas domāja, ka esmu viņa māte. "Kā tad mamma turas? Vai mammai vajag tasi tējas?"

Būtu bijis muļķīgi iejaukties un pateikt, ka esmu tikai viņa pamāte. "Vai pamātei vajag tasi tējas?"

Džeks sauca mani par Sasu, jo tā darīja arī Patriks. Ik vakaru, kad iegāju pie viņa novēlēt labu nakti, viņš izņēma no mutes knupīti (mēs atradinājām viņu no knupīša tikai tad, kad viņam jau bija gandrīz četri gadi; tas bija ļoti nelāgi, mēs pret viņu izturējāmies pārāk pielaidīgi) un pateica: "Es tev’ mīl’, Sas," un aši iebāza knupīti atpakaļ mutē, un ikreiz man šķita, ka mana sirds tūlīt izsprāgs ārā no krūtīm.

Džeks – tas bija daudz vairāk, nekā jebkad biju cerējusi, vairāk, nekā jebkad biju sapņojusi.

Tonakt, kad viņam uznāca astmas lēkme, līdz ar saullēktu mūs beidzot palaida mājās. Negribēju likt viņu gultiņā, tāpēc paņēmu viņu mūsu gultā, un mēs abi aizmigām. Kad pamodos, Patriks bija pārradies no sava brauciena. Viņš stāvēja, noskatīdamies uz mums, viņa sejā bija redzams maigums, mīlestība un lepnums, un viņš sacīja: "Sveika, ģimene." Es nekad neaizmirsīšu šo skatienu.

Pēc diviem gadiem, trīs nedēļas pēc tam, kad Džeks bija sācis iet skolā, Patriks paziņoja:

– Manuprāt, viss ir beidzies.

– Kas ir beidzies? – es jautri apvaicājos. Lūk, cik negaidīti tas bija. Man nebija ne jausmas, par ko viņš runā. Par kādu televīzijas seriālu? Par vasaru?

Viņš runāja par mums. Mūsu attiecībām bija pienācis gals.