Читать книгу Trešais nav lieks - Lūsija Dilana - Страница 2

Februāra sākumā Reičela Fīldinga varēja lepoties ar samērā aizraujošu karjeru interneta firmu sabiedrisko attiecību jomā, draugu, kurš regulāri dāvināja ziedus un ģērbās labāk par viņu pašu, un piedevām vēl mājkalpotāju un sejas ādu, kas atbilstu trīs gadus jaunākai, nevis viņas vecuma, proti, trīsdesmit deviņus gadus vecai sievietei.

Februāra otrajā nedēļā viņa pamanījās vienā paņēmienā zaudēt gan savu mūža mīlestību, gan arī darbu un Čīsvikas dzīvokli. Tajā pašā rītā Reičela pamanīja pirmo balto šķipsnu biezo, tumšo matu cirtās, kā arī saņēma pārmetošu īsziņu no savas māsas Amēlijas, kuras meitiņu bija aizmirsusi apsveikt piektajā dzimšanas dienā. “Fakts, ka tev nav bērnu, vēl nenozīmē, ka tu drīksti būt tik sasodīti egoistiska.”

Sirmā šķipsna un darba vai dzīvokļa zaudēšana izraisītu pietiekami nomācošas izjūtas arī katra atsevišķi, bet tas viss kopā šķita tik smags pārbaudījums, ka to nespētu izturēt pat cilvēks, kas radis uzklausīt nelāgus jaunumus. Reičela ilgojās, nē, alka, gulēt ar seju Bailey’s saldējuma peļķē un klausīties septiņdesmito gadu rokmūzikas grupas Joy Division ierakstus, bet tā vietā viņa sēdēja plastmasas krēslā advokāta birojā Longhemptonā, provinces pilsētiņā, kur Waitrose lielveikala atklāšana joprojām tika uzskatīta par ievērības cienīgu notikumu, un klausījās priekšlasījumu par mantojuma nodokļiem, ko sniedza pusmūža vīrietis, kurš nemitīgi vērsās pie Reičelas ar uzrunu “mis Fīldinga”, bet sevi godāja ar vārdiem”es pats”.

Reičela nule bija mantojusi to, ko Džeralds Flints “priecājās dēvēt par vērtīgu īpašumu”, bet tā īsti spēja domāt vienīgi par faktu, ka atkārtos savas mirušās krustmātes Dotas krēslaino likteni – nākotnē viņu gaida vienīgi suņu spalvas visās malās un vienai personai domātas gatavās maltītes. Kad viņa mēģināja koncentrēties sev neierastajam testamenta izpildītājas stāvoklim, jo bija kļuvusi par vienīgo mantinieci Dotas īpašumam, kas ietvēra ģimenes māju, suņu mītnes, suņus, vēl suņus un vēlreiz suņus, kā mazohistiskā tīksmē uzstādīts ekrānsaudzētājs iztēlē atkal un atkal nozibēja Olivera izskatīgā seja ar tumšajām acīm brīdī, kad viņa parādīja kvītis. Tajā atspoguļojās vispirms šoks, pēc tam izbailes, bet tad baismīgā kārtā pazibēja kas tāds, kam Reičela atrada īsto vārdu tikai tagad, proti, pašapmierinātība.

– Mis Fīldinga, vai domās esat aizklīdusi kaut kur tālumā?

Reičela nodrebēdama atgriezās tagadnē. Saņemies, viņa sevi aprāja. Viņš ir projām. Tu atrodies šeit. Tas ir svarīgi.

– Es jūs klausos, Flinta kungs. – Viņa paklaudzināja pildspalvu pret piezīmju grāmatiņu. – Hmm, patiesībā neklausos vis. Varbūt jūs varētu īsi minēt visu, kas man būtu jāveic kā testamenta izpildītājai?

Džeralds sēdēja aiz rakstāmgalda, pie sienas bija liels viņa četru pūčulēniem līdzīgo mazbērnu portrets. No advokāta pa labi iekārtojusies gaišmataina sieviete vecumā starp divdesmit un trīsdesmit, kas acīmredzot bija Dotas dibinātās suņu patversmes pārvaldniece. Līdzās viņas krēslam sēdēja sērīgs melnbalts kollijs.

Reičela nesaprata, kālab šeit atrodas suns. Tiesa, ģimenē Dotu uzskatīja par tērētu suņmīli (“tērēta” bija Reičelas mātes skarbā diagnoze; Reičelai krustmātes pieķeršanās šiem dzīvniekiem nebūt nešķita kaut kas pārspīlēti dīvains, it īpaši, ja to salīdzināja ar pašas Valas apsēstību ar kārtības un tīrības uzturēšanu). Tomēr varēja gadīties, ka suns patiesībā ir otrs testamenta izpildītājs.

Domas par Oliveru darīja Reičelu apātisku, bet Džeralds kļūdaini uzskatīja, ka viņa sēro par mirušo krustmāti.

– Jaunas informācijas nudien ir daudz, bet tūdaļ mēģināsim to visu padarīt skaidrāku. Es sniegšu īsu kopsavilkumu, norunāts?

Reičela pāršķīra piezīmju grāmatiņā jaunu lappusi, bet tajā ieraudzīja vakar niknumā uzskrīpātu darāmā sarakstu – sakravāt mantas, zvanīt iedzīves aizvākšanas firmai, nomainīt dzīvokļa atslēgas, pasūtīt ceļojumu – un steigšus pāršķīra vēlreiz.

Džeralds runāja, Reičela skribelēja piezīmes. Pirms viņa drīkstēs mantot Dotas māju, suņu mītnes un patversmi, kas arīdzan bija mantojuma daļa, nāksies vispirms pieprasīt īpašuma novērtējumu, pēc tam advokāts nosūtīs attiecīgajām iestādēm aizpildītas dokumentu veidlapas, Finanšu pārvalde aprēķinās mantojuma nodokli, un it nekas nepiederēs Reičelai, iekams nebūs samaksāta vismaz daļa summas, bla, bla, bla… Pildspalva paklausīgi slīdēja pār papīru, bet Reičelas sirdi žņaudza smeldzoša nožēla.

Desmit dzīves gadi palaisti vējā. Visvērtīgākā un auglīgākā viņas mūža desmitgade. Viņa vairs nekad nepieskarsies Olivera melnajiem, atpakaļ atsukātajiem matiem, kuru griezumam itin kā nevajadzētu izskatīties labi, bet kas tomēr viņam piestāvēja. Viņa ķermeņa smarža pēc darba dienas, spēcīga un vīrišķīga, uzvēdī no baltā krekla, kad viņš novelk un uzsviež uz krēsla žaketi ar zelta krāsas oderi…

– …un Džems arī, protams? – piebilda gaišmatainā meiča, tādējādi pārraujot Reičelas domu pavedienu. Viņa bija austrāliete, tālab apgalvojums drīzāk izklausījās pēc jautājuma. Reičelai veltītais platais un saulainais smaids liecināja, ka minēto radību viņa uzskata par pašu labāko mantojuma daļu.

Reičela piemiegtām acīm pavēroja viņas zelta kaklarotu, kas kūļājās virs teniskrekla. Megana.

– Piedodiet, es tā kā neatceros, ka testamentā būtu pieminēts arī suns. – Reičela, atbalstu meklēdama, pievērsās Džeraldam. – Vai es būtu kaut ko palaidusi garām? Diemžēl pagājusī nedēļa man izvērtās samērā murgaina, tāpēc…

– Dota atstāja man norādījumus informēt jūs par Džemu, tiklīdz būsiet ieradusies šeit. – Megana norādīja uz suni, kas sēdēja pie viņas kājām kopš tikšanās sākuma – paklausīgs, bet drūms, aste un ausis sērīgi nolaistas.

Dzīvnieks šķiet nobēdājies daudz lielākā mērā nekā es pati, Reičela vainas apziņas uzplaiksnījumā nodomāja.

– Džemam ir septiņi gadi, viņš ir kollijs jeb skotu aitu suns. Dota gribēja, lai jūs viņu paņemat, un sevišķi uzsvēra tieši šo vēlēšanos, vai ne, Džem? Tev būs jaunas un īpašas mājas. – Megana mīļi noglāstīja suņa melnās, pūkainās ausis, un dzīvnieks piekļāvās viņas kājām.

– Diemžēl es neesmu “suņu cilvēks”, – Reičela protestēja, bet Džems pacēla galvu, un viņa sarāvās no šīm spokainajām leduszilajām acīm, kas pētīja viņas seju, itin kā mēģinot ieraudzīt ko pazīstamu. Vai tiešām suņi apveltīti ar šādu skatienu, Reičela nobrīnījās. Radās sajūta, ka dzīvnieks redz viņai cauri un saskata sievieti, kam nedrīkst uzticēt pat istabas puķu aplaistīšanu.

– Dota nebūtu atstājusi jums Džemu, ja domātu, ka neesat tam piemērota. Viņai piemita ķēriens sameklēt katram viņa īsto suni, – Megana ļoti nopietni paskaidroja. – Viņa to uzreiz juta un zināja, tiklīdz apmeklētājs ienāca istabā. Ne reizi nepieļāva, lai kāds no viņas izglābtajiem dzīvniekiem nonāktu pie aplamas personas, arī tad ne, ja tie lūgšus lūdzās.

Reičela pavērās uz advokātu, cerēdama ieraudzīt kaut vai vieglu galvas pašūpošanu par šo disnejisko ārprātu, tomēr Džeralda sejā vīdēja iecietīgs smaids. – Mani viņa aplaimoja ar diviem apburošiem draiskuļiem. Mēs mēdzām devēt Dotu par suņu savedēju.

Jēziņ, nodomāja Reičela. Citādi nevar būt, tas ir tikai sapnis.

– Vai tā ir jūsu ģimenes īpašā iezīme? – Megana gribēja zināt. – Proti, spēja saprasties ar suņiem?

– Cik man zināms, nē, – Reičela pieklājīgi atbildēja, tad pārdomājusi papildināja: – Patiesībā noteikti ne. Bērnībā mēs nedrīkstējām turēt pat zelta zivtiņas. Man nav ne jausmas, kur cēlusies Dotas suņu mīlestība.

Tiesa, krustmāti nekādā ziņā nevarēja uzskatīt par tipisku Mosopu ģimenes pārstāvi. Viņa nebija apprecējusies divdesmit četru gadu vecumā, nebija laidusi pasaulē bērnus un regulāri atteicās piedalīties Reičelas mātes Valērijas rīkotajos saietos, kur tika pasniegts kēkss un šerijs. Šos saietus ignorēja arī Reičela. Labi gan, ka Vala bija izvēlējusies Dotu par Reičelas krustmāti vēl pirms viņas noslēpumainās pārcelšanās uz Longhemptonu teju pusmūža gados, jo radās iespaids, ka, Valasprāt, Dota nodevusi māsasmeitai savu vecmeitību gluži kā pārmantojamu ligu.

– Atvainojiet, ka uzdrošinos tā sacīt, bet jūs ar Dorotiju esat ļoti līdzīgas. – Džeralda tonis liecināja, ka sacītais uzskatāms par komplimentu. – Proti, izskata ziņā. Kaut kas jūsu…

Reičela zināja, ko tūdaļ izdzirdēs, jo tā nebija pirmā reize. Viņu izskats atsaucot atmiņā ekscentriskās karaļa Edvarda laika sufražistes–dārznieces. Vai arī prerafaelītu gleznotus atriebības eņģeļus – gari deguni, tumšas, apaļas acis, viss tik atšķirīgs no Valas un viņas jaunākās meitas Amēlijas angļu rozes blonduma. Reičela gadiem ilgi bija vēlējusies būt tikpat glīta kā māsa, un vienīgi Oliveram izdevās viņu pārliecināt, ka “savdabīgi spilgtais” izskats būs viņas priekšrocība līdz pat sirmam vecumam.

– Deguns? – Reičela minēja.

– …varbūt zināma līdzība deguna formā, – Džeralds pabeidza teikumu nervozāk, nekā bija iesācis. Reičela apzinājās, ka viņas sejas izteiksme pauž dziļāku aizkaitinājumu, nekā pašai to gribētos. Advokāts steigšus mēģināja glābt situāciju. – Dorotija bija spēcīga rakstura sieviete, mēs ik dienu redzējām viņu pastaigās ar suņiem un allaž prātojām, vai viņa savulaik nav darbojusies slepenajā drošības dienestā vai kādā citā… – Viņš sastomījās. – Varbūt te vietā pieminēt viņas īpašo pašpaļāvību.

– Es saprotu, – Reičela nomākta bilda.

Oliveram arī bija patikusi Reičelas pašpaļāvība, viņas možās un eleganti izsmalcinātās manieres saskarsmē ar klientiem; viņai teju vai izdevās pašai noticēt, ka šāda izturēšanas ir dabiska, nevis blakusefekts pārmērīgam kafijas patēriņam un dedzīgai vēlmei atstāt iespaidu uz Oliveru.

– Hmm, šis tas mums patiešām ir līdzīgs, – Reičela piekāpās, jo viņas sirds nule bija apmetusi vēl vienu kūleni. – Piedodiet, tikai ne mīlestība pret suņiem. Megana, es runāju nopietni, – viņa piebilda, pamanījusi galda otrā pusē uzplaiksnām iecietīgu smaidu. – Man nav iespēju turēt suni. Daudz ceļoju un strādāju uz pilnu slodzi. – Viņa kā padodamās paslēja gaisā abas plaukstas.

Nu labi, šobrīd Reičela vairs nestrādāja uz pilnu slodzi, un arī dzīvoklim Čīsvikā svītra pāri, toties viņa nekādā ziņā nevēlējās turēt kolliju. Viņa strādāja sabiedrisko attiecību jomā, nevis bērniem domātā televīzijas šovā.

– Ak, Džems nav suns, bet gan… hmm, vecs draugs? Vai ne? Ja Dota uzskatīja, ka jums un Džemam jābūt kopā, tad šī savienība katrā ziņā ir noslēgta debesīs. – Meganas mundrais smaids pabālēja, vaļsirdīgajā sejā pazibēja šausmu izteiksme. – Jēziņ, piedodiet, nu gan izrunājos briesmīgi netaktiski.

– Izsniegšu jums mājas atslēgas. – Džeralds izmantoja iespēju novirzīt sarunu citā gultnē un sameklēja atvilktnē atslēgas. – Esmu pārliecināts, ka jūs nepacietīgi vēlaties uzmest aci “Četriem ozoliem”, – viņš piebilda, tad pamāja ar galvu uz jaunās sievietes pusi. – Megana ir īstais cilvēks, kurš pratīs jums ierādīt visas patversmes vadīšanas gudrības.

Piepeši Reičelu pieveica iepriekšējā nedēļā pārdzīvotā emocionālā pārpūle. Kā pēdējā laikā ierasts, tā nogruva pār viņas izmocīto galvu tieši pulksten trijos. Reičelu pārņēma nepieciešamība palikt vienatnē ar pudeli vīna un saritināties zem segas, mugurā pidžama, nevis izpārdošanā pirktie Marc Jacobs svārki, kas spieda vidukli; viņai pārlieku patika šis zīmols, un profesionālei starp trīsdesmit un četrdesmit jābūt labi ģērbtai, jo tādai sievietei neder attaisnošanās ar mazuļu slikto dūšu, kas ļauj vienkāršot viņas drēbju skapja saturu.

Ar precīzi nomērītu līdzjūtības devu sejas izteiksmē Džeralds pasniedza Reičelai prāvu atslēgu saišķi. Katrai no tām piestiprināta birka ar norādi Dotas akurātajā rokrakstā.

– Un te būs vēstule, ko Dorotija lika nodot testamenta izpildītājam kopā ar atslēgām. Ar tās saturu jūs varēsiet iepazīties bez lieciniekiem. – Viņš pasniedza Reičelai plānu aploksni, ko viņa iebāza piezīmju grāmatas aizmugurē. – Jau minēju, ka mēs varam parūpēties, lai nekustamo īpašumu aģents veic mantojuma novērtēšanu, nosūta vajadzīgās veidlapas un tamlīdzīgi. Ja nu jūs pati apstaigātu īpašumu un uzmeklētu vērtīgāko… vai arī izmantosim iedzīves aizvākšanas firmu aplēses, lai tādējādi noteiktu nodokļa apjomu?

– Nē, gan es pati, tomēr pateicos jums. – Reičela pamīšus uzlūkoja tos abus, prātodama, ko tagad pieklātos sacīt. Lai kādi trūkumi piemita Valai, šādos brīžos viņa bija neaizstājama. Vienmēr zināja, ko un kādā tonī pateikt. Bēres, kāzas, testamenta nolasīšana – viņas māte nekavējoties un labprātīgi ņēmās darboties, kā jau daždien mēdz darīt padzīvojuši ģimenes locekļi. Viņa no citas grāfistes bija sarīkojusi māsas bēres, un Dota tika apglabāta līdzās viņu vecākiem dzimtajā Lankašīrā. Savukārt Dota bija rīkojusies sev raksturīgā manierē un pieprasījusi, lai testaments tiek nolasīts Longhemptonā, klātesot testamenta izpildītājai, proti, Reičelai.

Kura zināja, ka Vala ir vienīgais cilvēks, ko aizvaino fakts, ka viņa nav iesaistīta mantojuma lietu kārtošanas jezgā.

Suņa skumjo, leduszilo acu skatiens bija pievērsts Reičelai. Dzīvnieks sēdēja pilnīgi mierīgs, bet izskatījās tik vientuļš un nelaimīgs, ka radās iespaids – arī viņš, līdzīgi Reičelai, daudz labprātāk šobrīd atrastos savā guļvietā ar kaulu vai ko citu, kas suņa izpratnē būtu līdzvērtīgs vīna pudelei, nevis piedalītos šajā farsā.

Megana nemierīgi sagrozījās. – Vai drīkstu jums kaut ko lūgt, hmm… mis Fīldinga?

– Lūdzu, sauciet mani par Reičelu. Protams, drīkstat. – Viņa ar lielāko prieku atdotu šai meičai Džemu par mīļu piemiņu no Dotas. Diemžēl ne jau šāds lūgums bija Meganai prātā.

– Varbūt jūs mani aizvestu atpakaļ uz “Četriem ozoliem”, ja nu gadījumā dodaties turp?

– Protams. Tā vai citādi, nejūtos droša, ka vēl atceros, kā turp nokļūt. – Reičela pievienoja atbildei smaidu, jo Meganas būtībā jautās kas tāds, ka nesmaidīt bija grūti. Jaunās sievietes seja bija mundra un labsirdīga, joprojām iedegusi, par spīti drūmajam mijkrēslim, kas aptumšoja īsās februāra dienas debesis. Megana pilnīgi noteikti bija suņmīle.

Kamēr abas devās ārā no advokāta biroja un soļoja uz auto stāvvietu, Megana risināja mundru monologu, kas pārtapa jūsmīgā apbrīnā, kad viņa ieraudzīja Reičelas spēkratu.

– Oho, tas ir jūsējais? – viņa izdvesa, kad Reičela nopīkstināja melnā Range Rover centrālo atslēgu. – Džems neko labāku nevar vēlēties! Sunīt, tu tikai paveries, cik skaists auto pieder tavai jaunajai mammai!

Vārdi “jaunā mamma” atkal lika Reičelai saviebties. – Viņš ir suns, un es neesmu viņa māte, skaidrs?

Tad viņa pārlaida plaukstu sejai un pievēra sūrstošos plakstus, bet nepiebilda, ka smalko auto droši vien nāksies aizgādāt atpakaļ uz Londonu, tiklīdz līzinga firma uzzinās, ka viņa palikusi bez darba.

Gluži vienkārši jāsameklē cits darbs, Reičela sev atgādināja. Ar tādu CV darba netrūks. Pat ekonomiskās krīzes laikos cilvēkiem nepieciešamas pozitīvas sabiedriskās attiecības. It īpaši krīzes laikos.

Gan Megana, gan Džems raudzījās viņā gaidpilnu skatienu, un tā arī nekļuva skaidrs, kurš no abiem vairāk vēlas izpatikt. Reičela jutās nelāgi, ka nāksies pievilt gan vienu, gan otru.

– Piedošanu, bet es nudien nezinu, kur viņam ierādīt vietu. Vai bagāžniekā suns būs drošībā?

– Puisim palaimējies, tik plašā bagāžniekā viņš vizināsies kā kungs. – Megana pacēla auto aizmugures durvis. – O, jūs ceļojot neapkraujaties ar mantām, – viņa piezīmēja, ieraudzījusi tikai divas nelielas ceļasomas un kārbu, kurā Reičela jukjukām bija sasviedusi šādas tādas lietas, kad steigā pameta dzīvokli. Tā bija vēl viena nomācoša doma – cik maz gan viņai palicis pēc desmit kopā ar Oliveru pavadītiem gadiem. – Cik ilgi jūs paliksiet šeit?

– Vēl nezinu. – Reičela izlaida visus desmit pirkstus caur matiem, atcerējās par sirmo šķipsnu un nopūtās. – Godīgi atzīšos, ka šobrīd man nav noteiktu plānu.

– Paraudzīsieties, kā veiksies? Tas ir vislabākais piegājiens. – Megana papliķēja pa bagāžnieka malu. – Lec iekšā, Džem, puis!

Suns paklausīgi ielēca bagāžniekā un saritinājās starp abām nelielajām Mulberry firmas ādas somām. Reičela paguva pamanīt, ka melnajam popējumam acumirklī pielīp garas suņa spalvas, tomēr jutās pārāk nogurusi, lai šajā brīdī raizētos par sīkumiem. Viņa aizcirta ciet bagāžnieku un atvēra vadītāja puses durvis.

– Priecājos, ka mani aizvedīsiet – uz autobusiem šeit lāgā nevar paļauties, bet te jau ir lauki, vai ne? Es parādīšu, kur jānogriežas, kad izbrauksiet no Longhemptonas Hārtlijas virzienā. – Megana ar nelielu palēcienu iekārtojās pasažiera sēdeklī, jo augumā bija gandrīz pēdu īsāka par Reičelu. Uzvēdīja suņu smārds un Body Shop smaržu White Musk aromāts. – Nav tālu, māja atrodas ārpus pilsētas robežām, bet to jau jūs zināt, vai ne? – Viņa apklusa un ieklausījās. – Vai zvana jūsu telefons?

Reičela zināja, ka tas ir viņas telefons un zvanītāja ir māte – par to liecināja “Valkīru lidojuma” melodija. Gribējās ignorēt šo zvanu un izlikties, ka viņa atrodas pie stūres. Diemžēl Vala zināja, ka šodien Reičela apmeklē advokātu, tālab zvanīs atkal. Un atkal. Un atkal. Labāk tikt ar to galā nevilcinoties.

– Manējais. – Viņa sameklēja somā aparātu. – Piedodiet, man nepieciešams atbildēt uz šo zvanu. Tas nebūs ilgi. – Viņa izkāpa no auto un pacēla tālruni pie auss. – Sveika, mamm.

– Vai tu jau biji pie advokāta? Vai testamentā atklājusies kāda kļūda? – Vala iztika bez gariem ievadiem. – Mēs abi ar tavu tēvu to visu pārspriedām, un viņš domā, ka Dota varbūt uzrakstījusi tev vēstuli, kurā paskaidro, kā sadalīt mantojumu. Viņš uzskata, ka Dotai iznācis lētāk nekārtot to visu oficiāli, bet visu atstāt tev, lai pēc tam tu varētu dalīties ar savu māsu.

Reičela elpoja caur degunu. Šī saruna bija aizsākusies pirms četrām dienām, un Vala to turpināja tieši tajā vietā, kur beigusi iepriekšējā reizē.

– Mamm, vēstule ir, bet es vēl neesmu to atvērusi. Un varbūt tu tomēr pārstātu izturēties tā, it kā tā būtu mana vaina. Es nebiju cerējusi saņemt šo mantojumu. Esmu pārliecināta, ka atradīšu dažas lietiņas, kas Amēlijai varētu patikt. Neuzskatu, ka Dota to domājusi kā kritiku.

– Nepārproti mani, es nevainoju Dotu, – māte apgalvoja, mēģinādama būt taisnīga. Tāda nu viņa bija, visu attaisnoja pierādījumu trūkuma dēļ, kaut arī patiesībā neticēja attaisnojumiem. Jo īpaši tad, ja neticēja. – Dota bija pieradusi dzīvot pati par sevi, bez jebkādām saistībām un rūpēm par citiem. Runa jau nav tikai par Amēliju. Arī Greisai un Džekam pienāktos kāda piemiņas lietiņa no viņu vectantes.

Reičela apvaldīja vēlēšanos iebilst, ka rūpēšanās par veselu varzu dažādu kalibru suņu nebūt neliecina, ka cilvēks vada savu dzīvi bez pienākumiem un pieķeršanās. Viņu tracināja ģimenē valdošie uzskati, ka bezbērnu eksistence katrā ziņā nozīmē klaiņošanu pa naktsklubiem un nepārtrauktu sevis lutināšanu.

– Varbūt viņi gribētu dabūt suni? – Reičela pa pusei jokojot pavaicāja. – Suņu šeit ir, cik tik uziet.

Pat divsimt jūdžu attālumā bija saklausāms mātes niknais sēciens. – Ko? Nē! Tas būtu absolūti bezatbildīgs gājiens! Un ja nu vēl alerģija? Reičela, tev vispirms jāaprunājas ar Amēliju. Nē, Greisai noderētu jaukais sudraba matu suku komplekts, kas savulaik piederēja mūsu mātei. Ja runājam par Džeku, es atminos, ka Dota mēdza šad tad makšķerēt, tāpēc uzdrošinos apgalvot, ka mājā atradīsies kāda laba un dārga makšķere. – Iestājās klusums. – Tikai nestāsti māsai, ka es to pateicu, bet tieši šobrīd Amēlijai lieti noderētu naudiņa, ko samaksāt par bērnudārzu. Bērnu audzināšana izmaksā veselu bagātību. Esmu pārliecināta, ka Dota atstājusi ietaupījumus, ko tu varētu…

– Mamm, izbeidz, – Reičela viņu pārtrauca. – Šajā ziņā es tevi varu nomierināt. Nekādas naudas nav.

– Ko? – Vala neticīgi izdvesa.

– Naudas nav. Ir māja un suņu patversme, bet pēc tam, kad samaksāts personālam un advokātam, pāri nav palicis ne plika penija.

– Bet… kā tas var būt? Dota dabūja savu pusi naudas pēc vecāku mājas pārdošanas, un, atskaitot viņu pašu, nebija neviena cita, kam to tērēt!

Šajos vārdos nepārprotami uzkūsāja aizvainojums. Un ne jau naudas dēļ, to Reičela zināja. Vala bija teju pārlieku dāsnas dabas, savā ziņā tāda pati pasaules lāpītāja kā Dota, tikai viņa palīdzēja cilvēkiem, nevis suņiem. Vala vienmēr steidza palīgā, citu intereses viņai vienmēr bija pirmajā vietā – savā sarkanajā Fiesta viņa mūždien vadāja vecos ļaudis uz slimnīcu vai arī mazgāja veļu apjukušiem, atraitņos palikušiem kaimiņiem.

– Mamm, Dota droši vien ļoti daudz naudas iztērēja suņu uzturēšanai. – Runādama Reičela gāja apkārt savam auto. – Tāda nu bija viņas izvēle.

Līnijas otrā galā iestājās klusums, un bija skaidrs, ka māte patlaban skaita līdz desmit, lai nepateiktu, ko viņa par to visu domā. Reičela saklausīja fonā balsi, kas kaut ko uzsauca.

– Kas ir, Ken? Ak tā, tavs tēvs saka, lai tu pameklējot Dorotijas… ko īsti? Runā skaļāk! Dorotijai esot piederējuši dziedātāja Akera Bilka ierakstu albumi.

Reičela apgriezās uz papēža un paraudzījās turp, kur viņu pacietīgi gaidīja Megana. – Šī nav iedzīves izpārdošana, – viņa iebilda. – Paklau, kad testaments tiks oficiāli apstiprināts, varat atbraukt un paraudzīties, ko no tā visa gribētu paturēt sev. Ko tu par to saki?

– Mēs nevēlamies tev uzbāzties, un man šeit ir savi pienākumi. Manas slimnieces rēķinās ar palīdzību, turklāt tavs tēvs… nevaru tā vienkārši visu pamest, – Vala īgņojās.

Bet es gan varu, Reičela domās iebilda.

– Nu, bet kādi ir tavi plāni? – Vala turpināja. – Vai tu pārdosi īpašumu? Tik plašai mājai būs lieli uzturēšanas izdevumi, ja tajā dzīvosi tikai tu. Vienmēr esmu teikusi tavam tēvam, ka tā ir ģimenes māja, daudz par lielu vienai pašai Dotai.

Reičela stāvvietā pamanīja sudrabotu Jaguar, tik līdzīgu Olivera spēkratam, ka žņaudzošā sajūta ap pieri kļuva vēl spēcīgāka.

– Reičela? Vai tu vēl klausies?

– Jā, mamm. – Viņa saspieda pirkstos virsdeguni un aizžmiedza plakstus.

– Vai esi nodomājusi padzīvot tur? Vakar vakarā mēģināju zvanīt uz tavu dzīvokli, bet neviens neņēma klausuli. Tu man vairs neko nestāsti, – Vala turpināja laipnākā tonī. – Citām meitenēm patīk izkratīt sirdi mātei. Amēlija bieži vien atved pie manis bērnus, bet par tevi es nezinu pat to, kur tu atrodies – mājās vai ārzemēs.

– Mamm, es strādāju, vai no kājām krītot. – Reičela bija apņēmības pilna pabeigt sarunu, pirms tā ievirzās vecajās, bezjēdzīgajās sliedēs. Reiz nāksies pavēstīt mātei, ka viņa aizgājusi no darba, bet laimīgā kārtā nebūs jāpiemin šķiršanās no Olivera.

Pirms dažiem gadiem Reičela bija visu krietni izvērtējusi un izlēmusi – būs vienkāršāk izlikties, ka dzīvo viena, un paciest Valas mudinājumus “atrast sev vīrieti un nostabilizēties”, nekā izskaidrot savas sarežģītās attiecības ar kopdzīvei tik nepiemērotu personu kā Olivers Riglijs. Ironiskā kārtā vienīgā, kas šo to zināja par Oliveru, bija Dota, un arī viņai Reičela bija pastāstījusi pavisam nedaudz.

– Darbs dzīvē nebūt nav viss, – Vala atgādināja. Reičela nodomāja, ka šādi vārdi izklausās lieki tādas sievietes mutē, kas bijusi pilna laika mājsaimniece kopš tūkstoš deviņi simti sešdesmit devītā gada, un tas bijis iespējams tāpēc, ka viņas vīrs nav taupījis pūliņus, strādājot par zobārstu. – Tu nepaliec jaunāka.

– Vai kāds paliek jaunāks? – Reičela atcirta, pagriežoties uz mašīnas pusi.

Un sastapās ar spožu acu pāri. Džems raudzījās pretī caur aizmugures stiklu tā, ka Reičela pārsteigumā soli atkāpās.

Suns sēdēja kā sargs, vienu ķepu uzlicis uz mantu kārbas un piešķiebis galvu, itin kā saklausītu arī telefona sarunas nedzirdamo pusi. Viena melnā auss noļukusi, otra modri saspicēta, atklājot skatienam tās iekšpusi ar maigi sārtu ādu un nedaudzām baltām spalviņām. Dzīvnieks šķita lepojamies, ka drīkst sargāt Reičelas pasaulīgo mantību, tas alka būt noderīgs, bet vēl nezināja, ka jaunās īpašnieces juceklīgajā dzīvē sunim vietas nav.

Reičelas krūtīs samilza muļķīgas līdzcietības kamols; pašai par izbrīnu, plakstos iekņudējās asaras.

Varbūt te ir runa par agrīnas menopauzes pirmo priekšvēstnesi, viņa drūmi nodomāja. Dzīvnieku izraisīti emociju uzplūdi. Varbūt ķermenis signalizē, ka drīz atskanēs spēles beigu svilpiens un pienācis laiks apgādāties ar kaķu bariņu?

– Reičela! Saki taču kaut ko! – Vala joprojām atradās pie klausules un cerēja uz sirds izkratīšanu Amēlijai raksturīgā stilā.

– Mamm, es tev piezvanīšu vēlāk, – Reičela apsolīja.

– Mums jāpārrunā svarīgas lietas, – Vala nerimās.

– Un neaizmirsti par Akera Bilka albumiem! – fonā atskanēja apslāpēta balss.

– Un neaizmirsti par…

– Es jau dzirdēju, – Reičela aprāva māti pusvārdā.

Viņa pabeidza sarunu, bet Džems aiz stikla sāka elsot, suņa mute pavērās tādā kā smaidā, laukā izkārās sārta mēle.

– Iesaku tev nekļūt pārlieku apmierinātam, – Reičela brīdināja.