Читать книгу Trešais nav lieks - Lūsija Dilana - Страница 5

Zoja Greiema apbrīnā raudzījās uz savu kārtīgo dzīvojamo istabu un teju vai vēlējās to apsmidzināt ar Elnett matu laku, lai saglabātu to šādā izskatā vismaz stundiņu ilgāk.

Tik kārtīga māja nebija izskatījusies kopš brīža, kad viņi šeit ievācās. Uz neizgulētā dīvāna salikti uzbužināti spilveni. Visas aparātu pultis, vadāmierīces un elektroniskās spēles, kas parasti mētājās uz paklājiem, tagad saliktas lielā plastmasas kārbā, viss smaržoja pēc svaigi izsūktiem paklājiem. Pat sēžamspilvens, kurā Spensers un Leo pavadīja lielāko daļu laika, televizora priekšā ēdot, dzerot un ķildojoties, bija atbrīvots no kečupa traipiem un izskatījās omulīgi aicinošs.

Zoja salika rokas uz gurniem un izbaudīja savādo klusumu, kas valdīja telpās.

Uzkopta un sakārtota šī patiešām ir jauka māja, viņa teju vai pārsteigta secināja. Ja likvidē nekārtību, ko rada divi puiši, kam nav vēl astoņi, nams gandrīz sāk atbilst kādreizējam nekustamā īpašuma aģenta aprakstam – rotāts kamīns, augsti erkera logi, attiecīgā perioda ciļņu greznojumi. Māju sajūtu paspilgtināja neskaitāms daudzums Spensera un Leo fotogrāfiju, kas greznoja tumšzilās sienas, kā arī plaukti, kur līdzās zēnu rotaļlietām un DVD filmām atraduši vietu arī viņas kompaktdiski un kopā ar bērniem darinātie zīmējumi. Ģimenes māja. Greiemi bija to iegādājušies, lai uzturētu ģimenisko gaisotni, lai gan viņu laulībai nebija garš mūžs.

Sieviete aizgaiņāja šīs domas. Nevar vainot māju, ja Deivids bija izlēmis šķirties; tas notika viņa kolēģes Dženiferas dēļ. Protams, paša Deivida vainas dēļ arī – lai dejotu tango vai melotu par nedēļas nogalēs ieplānotām meistardarbnīcām Solihalā, nepieciešmi divi. Tomēr šī joprojām ir ģimenes māja, Zoja sev atgādināja, kaut arī tagad ģimenē ir tikai viņa, Spensers un Leo.

Zoja izņēma no džinsu aizmugurējās kabatas mobilo telefonu un nostājās durvju ailā, lai iemūžinātu žurnāla foto cienīgo telpu, tad nosūtīja bildi savai mātei un ievietoja to savā telefonā kā fona attēlu.

Darīts.

Bez Cbeebies televīzijas pārraides, šāvienu trokšņu atveidojuma vai skaļām puišeļu ķildām māja bija savādi klusa, un Zoja manīja, ka smadzenes steigšus veido jaunus darāmo darbu sarakstus, lai nevajadzētu nodoties urdošiem prātojumiem par Spensera un Leo izpriecām viņu tēta sabiedrībā. Skaidrs, ka līdz tik zemam līmenim nolaisties nedrīkst, tomēr to apņemties bija vieglāk nekā izdarīt. Pirmās šādas nedēļas nogales visiem izvērtās nožēlojami sērīgas – dēlu asaras, dodoties projām, asaras atgriežoties. Toties tagad mazie jau sāka nepacietīgi gaidīt “tēta piektdienas”.

Un kurš gan to nedarītu, viņa nodomāja, paceldama tālvadības rotaļmašīnu, ko Spensers bija pārnesis mājās iepriekšējā reizē. Radās iespaids, ka tagad viņas dēliem ir divdesmit dzimšanas dienas gadā.

Pēc vienošanās, kas tika panākta pēc aptuveni pirms gada notikušās šķiršanās, Deivids tikās ar dēliem katru otro nedēļas nogali, turklāt pavadīja ar viņiem pusi skolas brīvlaiku, kā arī Ziemassvētku vakaru, viņu dzimšanas dienas un banku brīvdienas. Advokāts bija nemierā, ka Zoja pārlieku viegli piekāpjoties Deivida prasībām, tomēr viņa, nejaukās šķiršanās lietas nomākta, vēlējās darīt visu, lai neciestu bērni. Tāda bija viņas metode, savukārt bijušais vīrs zēnu dēļ dāsni šķiedās ar naudu. Nauda un Haribo želejkonfektes – no tām viņai pirms tam gandrīz bija izdevies mazos atradināt.

Varbūt derētu iztīrīt ledusskapi, kā to mūždien atgādina mamma?

Spogulī virs kamīna Zojai pretī raudzījās izspūrusi sieviete. Mati izskatījās mežonīgāki nekā jebkad – sīkās, brūnās sprogas darbošanās piepūlē kļuvušas miklas un savijušās nevaldāmā mākonī. – Ei, kas ar tevi notiek? – viņa skaļi jautāja. – Brīvdienā noņemies ar uzkopšanu?

Skaidrs, ka būtu vajadzējis atpūsties, jo šis bija retais un vērtīgais “laiks sev”, ko citas mammas friziersalonā pieminēja tik ilgpilnā balsī, it kā runājot par lielo laimestu loterijā. Vai tad Zoja ikvienu darba dienas stundu nesapņoja par brīdi, kad mājās sacels kājas gaisā? Vai tad ikviena frizierīte neilgojas ieņemt horizontālu stāvokli un dot atelpu savām varikozajām vēnām?

– Laiks sev, – viņa skaļi noteica. Vēl piecas stundas, pirms atgriezīsies puikas – laika ir, cik uziet… bet kam?

Zojas galvā iepletās tukšums. Viss bija tik vienkārši, pirms viņa kļuva par māti un lasīja glancētos žurnālus izklaides pēc, nevis tāpēc, ka tie atradās salona uzgaidāmajā zonā. Svētdienas vakaros viņai bija strikti iedalīti laiki sejas maskai, kāju skūšanai, matu sakopšanai, un tad viņa spēja runāt par grāmatām, filmām, brīvdienu izbraukumu galamērķiem – par daudz ko. Tagad viņa arī veidoja sarakstus, bet tajos parasti bija lasāms, ka “jāizlieto banāni” vai “jāizmazgā palagi”. Vēlreiz ielūkojusies spogulī, viņa ieraudzīja skumju sievieti, kuras gaiši ietonētās matu šķipsnas būtu vēlams atsvaidzināt, kuras uzacis derētu apstrādāt ar pinceti un kura jutās kā pazudusi, ja divi mazi puisēni nebija viņu nomocījuši līdz pēdējai iespējai.

– Ak, Dieva dēļ! – Zoja skarbi izsaucās un iegāja virtuvē pēc Balshens paciņas, ko bija noslēpusi no Spensera; šokolādes cepumu smaržu puika saoda pat no ielas pretējās puses. Cepumi bija viņas slepenais prieciņš retajiem sevis palutināšanas mirkļiem. Patiesībā šis bija pirmais brīdis, kad viņa atļāvās panašķoties pirms pusnakts.

Varu piezvanīt mammai, Zoja nodomāja, uzlikdama vārīties no katlakmens svaigi atbrīvoto tējkannu. Vai arī Kelai. Tomēr tūdaļ bija skaidrs, ka viņa nevēlas runāt nedz ar vienu, nedz otru. Mamma un labākā draudzene bija apvienojušas spēkus, lai iedabūtu Zoju “atpakaļ seglos”. Šī frāze, Zojasprāt, nevainojami iemiesoja abu sieviešu priekšstatus par jaunu attiecību uzsākšanu pēc šķiršanās, un ikviena saruna šķita atkal un atkal novedam pie jautājuma, kad Zoja beidzot sāks apmeklēt deju kursus vai pierakstīsies tādā vai citādā interešu grupā, lai otro reizi mūžā sameklētu sev pāri.

Zoja abām apgalvoja, ka Spensers, Leo un “doktors Kas” esot vienīgie vīrieši, kam viņa patlaban spējot atlicināt laiku, bet, atklāti sakot, viņai pietika iztēloties iziešanu sabiedrībā, lai tūdaļ rastos vēlēšanās paslēpties alā. Deivids bija satriecis drupās pat to mazumiņu pašpārliecības, kas viņai piemita, bet sveša vīrieša iepazīstināšana ar dēliem izvērstos bīstamāka par mīnu lauka šķērsošanu – protams, ja viņai izdotos atrast sev vīrieti…

Tējkannā uzvārījās ūdens, liekot Zojai satrūkties. “Laiks sev” bija domāts, lai uzpostos jauna kavaliera meklējumiem, bet šobrīd pievilcīgāka šķita doma par mājas uzpošanu. Pašlaik viņas iekšējais “es” alka pēc paklājiem bez izmētātām Lego detaļām un vannas bez pelēcīgas apmales.

Beigu beigās Zoja aizpildīja atlikušās pēcpusdienas stundas, aizmigdama atpūtas krēslā televīzijas šova “Ielūdzu tevi vakariņās” laikā, bet pirms tam apātiski vērodama cilvēkus, kas darīja neiedomājamas lietas sabiedriskās dzīves dēļ; dzīves, kuras Zojai nebija vispār.

Tomēr tāda kā sestā maņa viņu pamodināja bez desmit minūtēm septiņos, un viņa pielēca kājās no ērtā krēsla, kad ielas galā atskanēja spēcīga motora dūkoņa.

– Domāju, ka viņi ir klāt, – Zoja skaļi noteica. Jocīgi, ja tuvumā nav neviena, ar ko pārmīt vārdu. Pagaidām viņa vēl nespēja pierast pie šīs sajūtas.

Uzmetusi pēdējo ilgpilno skatienu sakārtotajai istabai, Zoja ņēmās rosīties pa virtuvi, norāva priekšautu un ieskatījās ledusskapī. Bērnus nekavējoties vajadzēs paēdināt, jo Deivids veda viņus uz makdonaldu, bet atlikušo vietu dēlēnu vēderā aizpildīja ar iespējami lielāku daudzumu dažādu saldumu.

Doma par Deividu uzdzina nervozitāti. Ne jau tāpēc, ka viņš tai joprojām būtu mīļš. Dieva dēļ, nē. Attiecību burvība bija izplēnējusi jau ilgi pirms nejaukajām scēnām advokāta kabinetā. Un tomēr, kopš sasodītā Dženifera ar savu aizokeāna akcentu un nolādētajiem labdarības maratoniem ieņēma paliekošu vietu Deivida dzīvē, bijušais vīrs bija sācis uzlūkot Zoju ar agrāk nemanītu žēlumu acīs, kad viņa, nomocīta līdz pēdējam, iznāca uz mājas lieveņa, un tas lika sajusties daudz nožēlojamāk nekā atklātu apvainojumu dēļ. Vienu reizi sastapusi Dženiferu kādās firmas rīkotajās viesībās, Zoja tūdaļ noprata, ka šī sieviete pieder pie tām, kas ceļas sešos no rīta, lai rūpīgi uzkrāsotos un dotos uz sporta zāli. Viens no ģimenes draugiem bija izpļāpājies, ka Dženifera esot vēlējusies panākt, lai viņas vīrs pēc šķiršanās patur bērnus. Tā tikai vēl trūka!

Ielas galā nepacietīgi nobrēcās auto taure, un Zoja tūdaļ zināja, ka braucējs ir Deivids.

Trīskārt nolādēts, atkal par vēlu, viņa nosūkstījās. Kaut nu būtu uzlikusi sejas masku, kamēr dirnēju pie televizora, tad man būtu gan mitrināta sejas āda, gan higiēniski tīra virtuve. Viņa steigšus izlaida pirkstus cauri matiem, atmeta veltīgos pūliņus tos savaldīt un sasprauda ērkuli ar sprādzi, tad uzlika priekšautu ar uzrakstu “Mājas dieviete”, ko bija saņēmusi kā ironisku Ziemassvētku dāvanu no savas mammas. Priekšauts veiksmīgi noslēpa kafijas traipu uz viņas teniskrekla.

Zoja piesteidzās pie ārdurvīm tieši īstajā brīdī, lai ieraudzītu, ka ārpusē apstājas Deivida milzīgais Chelsea “traktors”. Spensers, kurš izskatījās vecāks par saviem septiņiem gadiem, izlēca laukā uzreiz, kamēr Deivids turpināja runāt pa telefonu. Tikai nepilnu pusotru gadu jaunākais Leo, mazliet pacīnījies ar drošības jostas sprādzi, izkāpa mirkli vēlāk un kopā ar vecāko brāli traucās pie auto bagāžnieka, abi teju vai sprakstēdami no sajūsmas.

Zojas sirds pārplūda mīlestībā, ieraugot Leo pārāk lielo slēpošanas jaku, kuras piedurknes sniedzās līdz pirkstgaliem. Tiklīdz viņa atvēra durvis, zēni lika mierā somas, ko grasījās izcelt no bagāžnieka, un metās mātes apskāvienos, pacilātībā gandrīz vai nogāžot viņu no kājām.

Līdz šim mirklim Zoja apzinājās, ka izjūt savu dēlu prombūtni, bet pat neapjauta, cik lielā mērā bija ilgojusies pēc viņiem. Pietika puikas ieraudzīt, lai dzīvei ar joni atgrieztos viss krāsu un skaņu spektrs. Acumirklī atgriezās arī viengabalainības sajūta un viss no jauna ievirzījās normālās sliedēs. Dēli bijuši projām tikai vienu dienu, jo Deividam svētdien “vajadzēja kaut kur doties”, turklāt šī iemesla pēc viņam bija izdevies panākt, ka drīkstēs bērnus paņemt arī nākamajā sestdienā.

– Sveiki! Sveiki! – viņa sauca, kamēr mazie aizgūtnēm čaloja par kartingiem, Londonas burgeru ēstuvēm un – te viņas sirds vai pārplūda mīlestībā – to, cik ļoti viņiem pietrūcis mammas.

– Nepārspīlējiet, puiši, tas izklausās tā, it kā mēs nebūtu izpriecājušies kā nākas!

Dziļi ievilkusi elpu, Zoja pacēla acis un ieraudzīja, ka bijušais vīrs patlaban triumfējoši izceļ no bagāžnieka zēnu somas.

Deividu nudien varētu uzskatīt par glītu vīrieti, ja viņš nebūtu tāds stulbenis. Šķiršanās viņam bija nākusi par labu. Vai nu viņi jau pabijuši brīvdienās, vai arī Dženiferai pieder solārijs – bijušā vīra sejā staroja veselīgs iedegums, gaiši brūnie mati apgriezti īsāki nekā agrāk, arī sirmās stīdziņas tajos brīnumainā kārtā pagaisušas. Pagaisis arī noplukušais džemperis un džinsi – nedēļas nogalēs ierastais apģērbs viņu laulības laikā. Tā vietā virs teniskrekla uzvilkts smalks baložpelēks kašmira svīteris, bet kājās – jā, nudien – chinos bikses un brezentauduma kurpes ar biezu zoli. Februārī.

Deivids kļuvis par apetītlīgu papuci, tiklīdz bija atkratījies no atbildības par bērnu audzināšanu. Cik ironiski, nodomāja Zoja.

– Sveiks! – Viņas balss skanēja saspringti. Zoja bija vienojusies ar sevi, ka klusībā par Deividu atļausies domāt tik nejauki, cik vien sirds kāro, ja vien to nenojautīs Spensers un Leo.

– Sveika! – Vīrietis nevērīgi atbalstījās pret auto. – Noņēmies ar uzkopšanu?

– Jā. – Jā, tu nekrietneli, lai gan brīnos, kā tu to noprati. Pats gadiem ilgi pat nevīžoji pagriezt trauku mazgājamās mašīnas ieslēgšanas kloķi. Zojas smaids kļuva platāks.

Deivids uzjautrināts uzrauca uzaci. – Oho, kaut kas ir mainījies. – Tad sarauca pieri. – Tu taču negrasies paslepus no manis pārdot māju? Jo tas…

– Mammu! – Spensers parāva Zoju aiz piedurknes. – Leo no tēta dabūja visvislabāko dāvanu!

– Jā! – piebalsoja Leo. – Tu nemūžam neuzminēsi, ko īsti, bet dāvana ir superīga!

Bērnu sejas laistījās sajūsmā, bet Zojas sirds nelāgi sažņaudzās, kaut arī viņu ielīksmoja dēlu prieks. Parasti Deivida dāvanas viņai nozīmēja krietni smagāku uzkopšanas darbu nastu. Cerams, ka velte puikām neuzdzīs nelabu dūšu, nebojās iedzīvi un nedarīs Zoju līdzīgu Skrūdža mātei.

– Ļaujiet minēt! – Viņa visai ticami rauca pieri pārdomās. – Vai tā ir… “laika mašīna” Tardis?

– Nē! – vienā balsī ieaurojās Spensers un Leo.

– Vai tā ir… laika mašīna Daleks no seriāla “Doktors Kas”? – Zoja paslepšus pameta skatienu uz Deivida pusi. Nudien, tas tā varētu būt, jo viņa bija papētījusi iespēju nomāt šo mantu Leo sestās dzimšanas dienas ballītei, bet atklājusi, ka NASA tādu uzbūvētu par mazliet zemāku cenu. Deividam tipisks gājiens – ņemt un apsteigt viņas naivi šabloniskās ieceres.

Tomēr bijušais vīrs noraidoši papurināja galvu. – Nedomāju, ka viņu vecumā būtu noderīgi gādāt visas šīs mantas. Starp citu, mums jāaprunājas par šo “doktora Kas” ballīti.

Aaaaaizveries, tu, nelieti ar neizteiksmīgi tukšo ģīmi. – Par vēlu, – viņa izmeta. – Esmu jau pasūtījusi torti.

– Nē, mammu! – Leo dīdījās no prieka, apaļā sejiņa staroja vien. Viņš izskatījās pēc Deivida miniatūrā, no mātes mantojis tikai brūnās acis. Zojas sirds stīgas notrinkšķēja atkal. – Mini vēlreiz, mini vēlreiz!

– Kaut kas labāks par Daleku, – Spensers nicīgi pavēstīja. Cerams, ka tas nebūs velosipēds. Lūdzu, tikai ne tas. Arī mini Ferrari vai kas tamlīdzīgs ne.

– Tad tā ir… – Viņa pielika pirkstu zodam un uzlūkoja Leo, piemiegusi vienu aci. – Ātrumlaiva?

– Nē! – Mazais vairs nespēja novaldīties ilgāk. – Es dabūju kucēnu!

Zojai mute palika vaļā, un šajā izteiksmē vairs nebija tēlojuma. – Bet ne īstu un dzīvu kucēnu?

– Īstu gan! – iejaucās Spensers, gandrīz pagrūžot Leo nost no ceļa. Pēdējo mēnešu laikā viņš bija jūtami pāraudzis jaunāko brāli un sāka izskatīties pēc kārtīga puikas. – Izlaidīsim kucēnu laukā! Viņš ir bagāžniekā. Viņu sauc par Tofiju, un viņš izskatās tāds pats kā tas no televīzijas. Viņš gulēs manā istabā pa nedēļas vidu, bet pie Leo nedēļas nogalēs.

– Manā istabā! – iebrēcās Leo. – Viņš gulēs manā gultā, Spenser! Viņš ir mans suns!

– Nekā, es esmu vecākais…

– Tofijs pieder jums abiem, – bilda Deivids rāmi mierinošā un uzticību raisošā tonī, bet Zojai radās neganta vēlēšanās nožņaugt bijušo lauleni. – Mierīgāk, Leo, Tofijs droši vien ir sabijies pēc brauciena.

Kamēr puikas ņēmās ierasti ķildoties, šoreiz par to, kurš izcels kucēnu no bagāžnieka, Zoja izslējās un raidīja niknu skatienu pār auto virsbūvi. – Deivid, es nespēju noticēt, ka tu esi rīkojies tik bezatbildīgi! – viņa nošņāca. – Ziemassvētkos mēs pārrunājām šo lietu. Tu zini, ko es toreiz teicu. Viņiem nevar piederēt suns! Tas nav iespējams!

Vīrieti pacēla abas plaukstas. – Zoja, nekas nav neiespējams. Runa ir tikai par neērtību. Mums visiem jāsamierinās ar kompromisiem, un es patiešām uzskatu, ka puikām tas nāks par labu. Tā sakot, radinās viņus pie regulāriem ikdienas dzīves darbiņiem.

Niknumā Zojai gandrīz aizcirtās elpa. Ikdienas dzīve? Kad šķiroties Deivids bija izpostījis teju līdz pēdējai kripatai visu, ko mazie uzskatīja par ikdienu? Aplamību bija tik daudz, ka viņa lāgā nesaprata, ar ko sākt. Tikai ķeza tā, ka viņas rīcībā bija tieši pusminūte laika, iekams Deivids novels visu atbildību uz šķirtās sievas pleciem un, riepām kaucot, aiznesīsies projām no savu dēlu dzīves uz vēl vienu nedēļu.

– Varbūt tev derētu ienākt, lai iedzertu tasi tējas, un mēs varētu visu pārrunāt, – viņa izmocīja, tomēr Deivida skatiens acumirklī kļuva izvairīgs.

– Tas būtu jauki, bet man jābrauc. Dženiferai ir savi plāni šim vakaram. Viņa bijusi projām visu nedēļu, un mums nepieciešams… pati saproti, atgūt nokavēto. – Šāda eifēmisma dēļ Zoja juta, ka apēstais šokolādes biskvīts kāpj kaklā uz augšu.

– Ak tā? Viņa bija aizbraukusi? – Labi gan, vismaz tas sievišķis nemaisījās pa kājām un nemaitāja viņas dēlu brīvdienu.

– Jā. – Deivids ielūkojās Zojai acīs ar augstprātīgi pašapmierinātu skatienu. – Tomēr es uzskatu, ka būtu jauki, ja viņa nākamreiz kopā ar mums apmeklētu Altontaueras atrakciju parku. Varbūt paņemsim līdzi arī abus viņas bērnus, kaut arī tie ir mazliet vecāki. Tad mums sanāktu īsta ģimenes ekskursija.

Zojai izkalta mute. – Tas mums vēl jāpārrunā. Kā mēs izskaidrosim puikām jūsu jaunās attiecības? Konsultants taču ieteica nogaidīt, kamēr viņi būs samierinājušies ar vecāku šķiršanās faktu. Vai tu uzskati, ka šis ir īstais brīdis? Vai tu pats vispār esi iepazinies ar Dženiferas atvasēm?

– Zoja, pagājis jau gads, – Deivids pārtrauca viņu ar rokas mājienu. – Mums visiem jāvirzās tālāk. Un man nepatīk mājieni, ka Dženifera kļūmīgi izmantojusi manu vājumu. Mēs savās attiecībās esam noskaņoti ļoti nopietni.

Dziļi ievilkusi elpu, Zoja mēģināja apvaldīt augošo paniku. Nebija īstais brīdis sarunai. Puikas spiedza, no bagāžnieka atskanēja smilksti, un viņa nespēja pat domāt par Altontaueru tik drīz pēc Legozemes. Mājā jau tā sprēgāja papilnam histērisku emociju.

– Deivid, – viņa ierunājās tik stingri, cik vien spēja. – Tas mums jāpārrunā pamatīgi, šādas lietas nevar izlemt divās minūtēs.

Tikai nelaime tā, ka Zoja necieta un nepanesa nekādas sadursmes un vārdu pārmaiņas, viņas sirds bija mīkstāka par izkusušu saldējumu. Deivids to zināja, vienmēr bija zinājis, un tieši tāpēc atļāvās tā rīkoties.

– Spenser! Nost no ielas! – viņa uzsauca. – Leo! Uzmanīgi! Lūdzami, stāviet uz ietves. Turklāt ar abām kājām.

Puisēni vientiesīgi paglūnēja pretī gar auto sānu. Skaidrs, ka nekas labs nebija gaidāms. Kā gan es spēšu tikt galā ar darbu un rūpēties gan par kucēnu, gan diviem bērniem, Zojas galvā izmisīgi vaimanāja iekšējā balss.

Viņa paraudzījās uz Deividu. – Es nevaru uzņemties atbildību par kucēnu. Kāpēc tu vienmmēr piespied mani būt tai, kas saka “nē”? – Balss skanēja aizžņaugti.

– Tādā gadījumā nesaki “nē”, – Deivids atteica, it kā tā būtu pati parastākā lieta pasaulē. – Palieciet sveiki, puiši! Vai nāksiet samīļot tēti?

– Mammu! Paskaties! – Leo ielika kaut ko viņas rokās, un Zoja instinktīvi satvēra gaišbrūnu kucēnu, kas bez mitas grozījās un locījās. Dzīvnieciņa ķermenītis bija silts un smags gluži kā zīdainim, kažociņš gluds kā ronim, bet lielās, brūnās acis vērās pretī absolūtā uzticībā. Kucēns iesmilkstējās un mēģināja nolaizīt viņai roku.

Ak nē, viņa nodomāja un darīja visu iespējamo, lai nocietinātu sirdi. Nekā nebija, mazais, tā tu man netiksi klāt.

– Viņa vārds ir Tofijs, – skaidroja Leo. – Superīgs sunītis, vai ne?

Spensers pa to laiku atvadījās no Deivida, apskāvieni un matu sabužināšana, bet Zojas vērīgā auss uztvēra vēl citus solījumus, ko viņa nebūt nepriecājās dzirdēt. Tas bija ļaunāk par saldumu pārdozēšanu, jo nākotnē solīja bērnam vēl lielāku vilšanos.

Viņa pievērsās Leo, kurš, tērpies pārāk lielajā jakā, gaidošu skatienu vērās uz māti. – Jā, kucēns ir burvīgs, bet, Leo, vai tad tu neatceries, ko mēs spriedām par suņa turēšanu, proti, tas nebūtu godīgi, ja…

– Nāc un pasaki atā savam tētim! – Deivids jau stāvēja otrpus mašīnai pastieptām rokām; pametis atvainošanās pilnu skatienu uz māti, Leo steigšus paklausīja.

Zojas sirds vai lūza, kad bērni šādos brīžos atmērīja absolūti vienādu mīlestības devu katram no saviem šķirtajiem vecākiem.

Kucēns iesmilkstējās vēlreiz, un Zoja apjauta, ka neviļus saspiedusi tā ķermenīti pārāk cieši. Vai viņa turēja šo radībiņu pareizi? Cik vecs ir kucēns? Viņai nekad nebija piederējis suns. Ko ar šādu dzīvnieku iesākt?

Smadzeņu praktiskā daļa, par kuras eksistenci līdz bērnu piedzimšanai viņa nebija pat nojautusi, jau ņēmās domās veidot jaunu sarakstu – vai iedota līdzi rokasgrāmata? Kas tur rakstīts? Kur kucēns gulēs? Kļuva skaidrs, ka logs, kas ļautu panākt, lai Deivids ved suni uz savām un Dženiferas mājām, strauji veras ciet.

Zojas jaukie dēli māja Deividam ardievas, acis asaru pilnas, jo abi vēl bija pārāk mazi, lai tās noslēptu, bet šķirtais vīrs ieslīdēja savā auto, iedarbināja motoru un strauji aiznesās projām, kamēr viņa palika viena ar diviem hiperaktīviem puikām, viņu savalkāto drēbju kaudzi un labradora kucēnu.

Zoja sajuta, ka rokas aprasina kaut kas silts un slapjš.

Kucēns nupat bija viņu apčurājis.

Divkārt nolādētais Deivids!