Читать книгу Trešais nav lieks - Lūsija Dilana - Страница 3

Ar plecu atgrūdusi vaļā durvis, Reičela guva pārliecību, ka parādes ieeja ikdienā nav tikusi izmantota.

Koks mazliet sariezies, tumšajā priekšnamā nemētājās nedz picēriju cenu lapiņas, nedz citi reklāmsūtījumi, toties tur atradās no misiņa darināts vectēva sienas pulkstenis un sarkankoka puķpodu paliktnis ar noputējušu aspidistru, bet tumšsarkanās tapetes greznoja gravīras ar brūnacainiem spanieliem, kam mutē ļengani karājās nomedītie putni.

Reičela saoda spodrināmā vaska un lavandu smaržu, bet dīvainā kārtā suņu smaku nemanīja. Vala mūždien gremzās, ka Dotas māja droši vien ožot pēc salijušas suņu būdas, tomēr telpas pietiekami augsto griestu dēļ Reičelas jutīgais deguns nesignalizēja par īpaši netīkamiem aromātiem.

Kopš Reičelas iepriekšējā apciemojuma, kas notika pirms septiņiem gadiem Vecgada vakarā, mainījies šeit nebija itin nekas. Toreiz viņa pirmo reizi bija nopietni sastrīdējusies ar Oliveru, jo kārtējo reizi mēģināja draugu pārliecināt, ka brīvdienas jāpavada kopā, citādi viņai nāktos vienai pašai piedalīties ģimenes svinībās. Reičelai bija līdz kaklam gan Valas uzbāzīgie mājieni par nepieciešamību nokārtot dzīvi, gan Olivera izvairība, tālab viņa bija pasūtījusi sev un Oliveram slēpošanas izbraukumu, ko viņš anulēja pēdējā brīdī. Tā vietā, lai sēdētu mājās un kļūtu citiem par līdzjūtības objektu, Reičela bija rīkojusies Mātes Terēzes garā un piezvanījusi Dotai, kas negaidīti uzaicināja māsasmeitu ciemos.

Reičela nobrīnījās par sevi – kas gan viņai uznācis, ka viena pati mēro garās jūdzes uz Vusteršīru, ja tā vietā varētu uz nebēdu flirtēt Soho klubā. Tomēr vēlēšanās būt neatrodamai lika turpināt ceļu. Longhemptonā viņu pārņēma gluži citas izjūtas. Dota bija ieaicinājusi viešņu siltajā virtuvē, kur “Radio Četri” pārraidīja lugu. Krustmāte gatavoja zivju pīrāgu, bet Reičela palēnām manīja, ka raidluga ieinteresē arī viņu. Abas ieturēja maltīti biedriskā klusumā, ko iztraucēja vienīgi pie plīts novietotā kastē aizmigušu septiņu kucēnu šņākāšana.

Pusnakts tika sagaidīta pie liesmojoša kamīna ar pudeli Krug šampanieša. Dota nevaicāja, kālab Reičela ir viena šajā vakarā, kad vairums viņas vecuma sieviešu nododas ballītēm un izpriecām, tikai pajautāja, vai viņa ir laimīga. Vienkāršais jautājums pārdūra Reičelas mākslotās bezrūpības burbuli un ļāva Dotai uzzināt vairāk, nekā zināja pašas māte. Visu ne, tikai to, ka Olivers ar grūtībām piedabūjams ievērot norunas, bet viņa ir par lepnu, lai piespiedu kārtā sēdētu mājās.

– Vīrietim patīk padarīt savu eksistenci sarežģītu. – Dotas sājā sejas izteiksme liecināja, ka šī ir pieredzes diktēta atziņa. – Neļauj, lai viņi sarežģī tavējo. Ar suņiem cita lieta – viņu pieķeršanās ir vienkārša un godīga. Pastaiga, ēdiens, guļvieta… – Dota paklusēja, tad uzrauca uzaci. – Taisnību sakot…

Tajā mirklī krustmāte šķita kļuvusi par gadiem divdesmit jaunāka, savukārt Reičela jutās kā naivs bērns, nevis dzīves pārsātināta pilsētniece. Tomēr viņa neko nejautāja. Vala bija piekodinājusi neiztaujāt Dotu par viņas savādo bezlaulību. Ieskaņojušos paradumus grūti iznīdēt.

Krustmāte piedāvāja Reičelai viskiju un iecukurotus augļus no Fortnum&Mason, un viņas atkal iegrima katra savās domās. Reičela prātoja, kur gan Dota ņēmusi Krug šampanieti un cukurotos augļus. Smalkie cienasti nepavisam neiederējās Valas iztēlotajās ainās par Dotas svētkiem, proti, Winalot suņu barības bundžu ar akmeņozola zariņu tajā.

Kavējoties atmiņās, Reičela pavilcinājās pie ārdurvīm. Viņa bija devusies projām Jaungada dienā, jo vajadzēja sagatavot tikšanos ar klientu, un abas sievietes vairs nekad nepieminēja kopīgi sagaidīto gadmiju. Turpinājās ierastās attiecības, kas aprobežojās ar apsveikuma kartīšu sūtīšanu dzimšanas dienās un Ziemassvētkos. Pēc Longhemptonā sagaidītā Jaunā gada Reičela bija pieteikusies vietējās patversmes brīvprātīgajos palīgos, lai tādējādi liktu Oliveram šo to pārdomāt. Tikai viņam tas bija gluži vienalga.

Reičela iegāja priekšnamā. Dota nebija neko pārveidojusi, kopš ievācās šeit septiņdesmito gadu sākumā, bet lauku mājai šāda pašcieņas pilna nolaistība piederējās itin labi. Mazliet gaišas krāsas, pa kādai vāzei ar ziediem, un telpas iegūs gluži citu izskatu. Šis miteklis piederēs Reičelai. Izremontēts un pārveidots pēc viņas gaumes. Nez kāpēc šī doma nemodināja cerēto pacilātību.

– Vai jūs tagad vēlēsieties atsvaidzināties? – Megana apstājās ar paklāju segto kāpņu galā, pār plecu pārsviesta viena no Reičelas ceļasomām. – Vai varbūt vispirms sasveicināsieties ar mūsu ļaudīm, lai tas būtu padarīts? Piecos man jāizved laukā daži suņi; ja vēlaties mums piebiedroties – vienmēr laipni, bet varbūt jūs gribētu padarboties ar Džemu vienatnē…

Meganas balss apdzisa, jo Reičela neatbildēja. – Piedodiet, izklausās, ka apsveicu jūs kā viesnīcas klienti, vai ne? Tagad šī ir jūsu māja.

– Ir jau labi. – Ne tur tā lieta, tikai Reičelai uzmācās neveiklība, iztēlojoties vien, ka nāksies risināt nenozīmīgas sarunas ar svešiem cilvēkiem, kad patiesībā viņa vēlējās vienīgi likt lietā Virgin Atlantic acu masku un pamēģināt izmest no galvas visu, ko pati bija sastrādājusi Čīsvikā. Kabatā dūca mobilais telefons, un bija skaidrs, ka šoreiz sazināties mēģina Olivers. Reičela negribēja klausīties viņa atstātās ziņas, jo Olivers droši vien ir nikns kā pūķis. – Hmm, jūs minējāt ļaudis…

– Taisnību sakot, es domāju suņus. – Megana pasmaidīja. – Piedošanu, pie tā jums būs jāpierod. Bet šobrīd te atrodas arī Džordžs, mūsu vetārsts; domāju, ka jums jebkurā gadījumā nāksies aprunāties ar viņu par patversmes lietām.

Veterinārārsts Džordžs. Vanna un vīna pudele vilināja, tomēr Reičela iemānīja sejā visprofesionālāko sabiedrisko attiecību darbones izteiksmi. Labāk tikt ar to galā bez vilcināšanās.

– Laba doma! – Tas izklausījās varen liekulīgi, un Reičela mazliet nokaunējās, savukārt Megana, pasmaidījusi dedzīgi un vaļsirdīgi, vedināja viņu tālāk pa gaiteni.

– Mums te ir sava komanda, kas ved suņus pastaigās, – viņa pār plecu teica. – Patiesību sakot, bez viņu palīdzības es neiztiktu. Viņi patlaban būs atveduši atpakaļ terjerus.

– Pastaigās vedēji? – Reičela pārvaicāja, kaut arī patiesībā lāgā neklausījās. Tas bija no Olivera pārņemts triks – ja nevēlies runāt vai klausīties, gluži vienkārši atkārto prātā aizķērušos vārdu un ļauj otram turpināt.

– Jā, vairāki vietējie suņu īpašnieki, kas kopā ar saviem mīluļiem izved pastaigā arī mūsējos. Vēl nāk daži bērni, kuriem mājās neļauj turēt mīļdzīvnieku, un daži vecāki ļaudis, kas nevar atļauties savu suni. Tādējādi visi ir apmierināti.

– Mmm, – novilka Reičela, apstādamās pie fotogrāfijas, kurā redzama Dota – taisna mugura, sirmi mati, apkārt suņi, kas lēkādami mēģina nolaizīt viņai seju. Šur un tur sienas greznoja palielinātas bildes ar draiskiem kurtiem un kollijiem lēcienā; neviļus nācās atcerēties Valas paradumu noklāt dzīvojamās istabas sienas ar Amēlijas, Greisas un Džeka salonportretiem.

– Un ko darāt jūs? – Megana saviesīgā tonī apvaicājās. – Džeralds teica, ka jūs darbojaties sabiedrisko attiecību jomā. Izklausās varen smalki!

– Ak, patiesībā nekā sevišķa. Reklāmas kampaņas internetā, ko galvenokārt pasūta jaunas firmas, daži interneta veikali, nekā īpaši interesanta. – Sajutusi kaut ko pieskaramies pie papēža, Reičela satrūkās.

Aizmugurē stāvēja Džems; suns delikāti vairākkārt piegrūda purnu viņas stilbam. Tad paraudzījās augšup, noplivinot ausis.

– Džem, netēlo priekšnieku! – Megana bija gan sadusmota, gan arī uzjautrināta. – Reičela, jums jāsaprot, ka viņš ir īsts kollijs, proti, ganu suns, kas vienmēr paskubina mūs, ja uzskata, ka tūļājamies.

– Vai arī viņš tika nodots patversmē? – Reičela vaicāja, pirmo reizi pa īstam ielūkojoties acīs savam sunim. – Neatceros viņu redzējusi, kad pēdējo reizi biju šeit.

Meganas mundrums saplaka. – Dota viņu uzaudzināja no sīka kucēna. Šeit Džems nonāca divas nedēļas vecs. Vietējais policists parkā pie rotaļlaukuma atrada kārbu ar Džemu un viņa trīs brālīšiem. Mazie gluži vienkārši bija pamesti nomirt. – Viņa iepleta acis. – Dievs vien zina, kas bija noticis ar šo nabaga mazulīšu māti. Upe vēl bija aizsalusi, tāpēc spriediet pati, kādā stāvoklī atradās kucēni, kad tos atnesa šurp. Tie izmisīgi spiedās cits pie cita pēc drusciņas siltuma. Kucēnu māsiņa jau bija nosalusi.

– Cik briesmīgi, – izdvesa Reičela, kurai šis stāsts lika piemirst žēlumu pret sevi. Viņa notupās, lai noglāstītu Džemam kaklu.

Suns raudzījās pretī, tā spožās acis zaigoja vāji apgaismotā gaiteņa puskrēslā. Dzīvnieka spalva bija bieza un veselīga, un tagad tikai ar grūtībām bija iespējams iztēloties novārgušo sīkaļu, kas cīnās par savu dzīvību.

– Suns izskatās lieliski, – Reičela atzina.

– Jā, tas ir Dotas nopelns. – Megana pieliecās, lai paburzītu dzīvnieka ausi. – Pirmajā nedēļā viņa visus četrus nēsāja sev līdzi tādā kā slingā. Kucēni bija pārāk mazi, lai tiktu atšķirti no mātes, tāpēc nācās tos barot ar pipeti un tamlīdzīgi. Viens no mazajiem neizdzīvoja, bija pārlieku novārdzis. Džordžs darīja visu iespējamo, bet arī Dotas spēkos nebija viņu izglābt.

No virtuves atplūda skaļi vīrieša smiekli, un Reičelai gribējās, kaut nevajadzētu nevienu satikt. It īpaši tagad, kad aizkustinošais stāsts no jauna bija novedis viņu bīstami tuvu asarām.

– Un kas notika pēc tam? – viņa vaicāja, lai novilcinātu laiku.

Megana noliecās zemāk, lai noglaudītu suni pa īstam. – Šemu un Stāru paņēma kāds fermeris Hārtlijas tuvumā, Spārks nonāca pie suņu veiklības trenera Roshilā, bet šķirties no Džema Dota nespēja. Viņa apzinājās, ka pārkāpj visus pašas rakstītos likumus, bet apgalvoja, ka šis suns esot tā vērts. Un tu, nabaga bēdubrāli, mīlēji viņu tikpat dziļi kā viņa tevi, vai nav tiesa? Tagad skumsti pēc savas saimnieces, vai ne?

Megana paslēpa seju dzīvnieka melnajā kažokā, un Reičela noprata, ka tas tiek darīts, lai nerādītu asaras. Varbūt viņas abas vēlējās pēc iespējas novilcināt laiku?

– Vai citkārt Dota nemēdza pieņemt savās mājās patversmes suņus? – viņa pavaicāja. – Vai tas nebija ļoti sāpīgi, ja reiz viņa tik ļoti mīlēja šos dzīvniekus?

– Nē, viņai vajadzēja būt nelokāmai. Ja mēs paņemtu sev visus šeit nonākušos nabadziņus, drīz vien mums mājās būtu vēl viena patversme. Dota piespieda mani apsolīt, ka nemēģināšu pati izglābt itin visus! Labākais, ko mēs varot paveikt dzīvnieku labā, – rūpēties, lai tos nepieviļ mūsu sagādātā otrā iespēja. Mums jādod tiem otra iespēja, jo dzīvnieki tādu dod arī mums, cilvēkiem, lai cik daudz ļaunuma tie pieredzējuši agrāk.

– Pietiek, – Reičela viņu pārtrauca. – Citādi es sākšu raudāt.

Megana izslējās un vārgi pasmaidīja. – Piedodiet, es nudien nesaprotu, kā mēs tiksim galā bez Dotas. Un Džems… viņš bija klāt tajā brīdī, kad saimnieci ķēra trieka. Suns vismaz negaida viņas atgriešanos, kā tas nereti notiek citos gadījumos. Jo viņš zina, ka nesagaidīs.

Džems delikāti pagājās uz priekšu un vairākkārt piegrūda vēso purnu Meganas stilbam, līdz izpelnījās viņas skatienu.

– Jā, jā, es zinu, ir tējas laiks. – Viņa uzrauktām uzacīm pavērās uz Reičelu. – Patiesībā man nevajadzēja tā sacīt. Vēl viens noteikums – neizlikties, ka dzīvnieki runā kā cilvēciskas būtnes. Dota mēdza atkārtot, ka tie esot tikai sasodīti suņi, vismaz desmit reižu gudrāki par mums, cilvēkiem. Un desmit reižu jēdzīgāka sabiedrība nekā cilvēki.

– Hmm, tam nu gan es labprāt ticu, – nopūtās Reičela, atminēdamās Olivera klusēšanas lēkmes un savas mātes tieksmi visu izdibināt. – Tikai neiedomājies par daudz, – viņa žigli piebilda Džemam.

Kad Megana atvēra durvis, virtuvē ritēja draudzīga saruna, kas jaunpienācēju dēļ netika pārtraukta.

– …un es teicu: “Puis, te būs maisiņš, kurā savākt aiz suņa!” – stāstīja pie virtuves galda sēdošā padzīvojusī kundze, kas savus vārdus apstiprināja ar tik sparīgiem galvas mājieniem, ka cieta viņas akurātā frizūra. – Es jau sacīju Tedam, ka apmācības kurss jāiziet suņu īpašniekiem, nevis viņu mīluļiem. Pipins nekad nekārtoja dabiskās vajadzības nepiemērotā vietā, vai ne, Ted?

– Noteikti ne.

– Nekad. Viņš bija ļoti tīrīgs sunītis.

– Frīda, ja atceramies, ka Pipins bija Jorkšīras terjers, viņš šajā ziņā uzskatāms par īstu brīnumu, – bilda liela auguma vīrietis, kas balstījās pret izlietni. Reičela pamanīja viņa viegli ķircinošo toni, Frīda gan ne.

Tātad šis ir veterinārārsts Džordžs, viņa nodomāja. Jauki, viņam vismaz piemīt humora izjūta.

Džordžs mats matā izskatījās pēc lauku vetārsta – rūtains krekls, piedurknes uzrotītas līdz elkoņiem, kājās padilušas sarkana velveta bikses un dubļaini zābaki. Tējas krūze iegūlusi prāvā, sasprēgājušā plaukstā, nevis satverta aiz osiņas, vīrieša mati gaiši un biezi. Ja spriež pēc zilo acu pašpaļāvīgās izteiksmes un divām kēksa šķēlēm, ko viņš paņēma klāt pie tējas, lopiņu dakteris Džordžs šeit jutās kā mājās.

– Ā, Megana! Esi atgriezusies, mīļā? – ierunājās vecākais vīrietis. Teds, vai? – Mēs atvedām atpakaļ Mikiju un Minniju, bet varam tūdaļ izvest pastaigā vēl divus suņus, ja tas nepieciešams.

– Kā būtu ar Bērtiju? – ierosināja Džordžs, un Reičela pamanīja, ka vecā pāra sejās pazib kaut kas bailēm līdzīgs. Bet tad viņš pamanīja aiz Meganas muguras jaunpienācēju, un nepiespiesto draudzīgumu sejas izteiksmē nomainīja profesionāla modrība.

Reičelai labāk patika pirmais variants. Vīrieša seja bija drīzāk raupja nekā izskatīga, apsarkusī āda ap degunu liecināja, ka pēdējā laikā viņš bieži uzturējies āra aukstumā. Apceļot Frīdu, dzirkstele acīs bija darījusi viņu daudz jaunāku un spridzīgāku. Reičelas klātbūtne uzreiz lika vīrietim izskatīties pēc padzīvojuša veterinārārsta, varbūt viena vecuma ar viņu, varbūt dažus gadus vecāka, bet katrā ziņā pēc prakses īpašnieka, ne algota darbinieka.

– Sveiki visapkārt! – ievīterojās Megana. – Šī ir Reičela Fīldinga, Dotas māsasmeita. Viņai tagad pieder māja, patversme, itin viss!

– Sveiki. – Reičela neveikli pastiepa roku.

– Teds Šeklijs, mana sieva Frīda. Izsakām līdzjūtību, mīļā, – vecākais vīrietis teica. Viņš piecēlās sasveicināties un mirkli paturēja viņas plaukstu savējā. Grumbas viņa pierē padziļinājās. – Šis nudien nav priecīgs brīdis.

– Nav gan, – piebalsoja viņa sieva. – Tādi kā Dota trāpās viens no miljona.

– Viens no miljona, – nopūtās Teds.

– Džordžs Fenviks. – Jaunākais vīrietis atgāja nost no izlietnes un paņēma krūzi otrā rokā, nevis nolika to. Viņš izrādījās krietni garāks par Reičelu, un tas šķita neparasti, jo viņas augums bija piecas pēdas un desmit collas; augstpapēžu kurpes viņa pēdējo reizi bija āvusi kājās “pirmsolivera” laikos. Kad vīrietis pastiepa roku, uz atrotītās piedurknes atsegtā delma iemirdzējās zeltaini matiņi.

– Sveiki, – Reičela teica. Kontrastā ar viņas gludo ādu vīrieša roka šķita liela un raupja. Laucinieka plauksta pret pilsētnieces maigo, saules aizsargkrēmu lutināto ādu. – Pateicos, ka palīdzējāt Meganai uzturēt pie dzīvības šo vietu, kopš Dota… pēdējās nedēļās.

– Darīju to ar prieku. Dota bija mana kliente un laba draudzene arī. – Pieliecis galvu, Džordžs uzmanīgi nopētīja Reičelu. – Tikai nestāstiet, ka jūs esat cilvēks, kas pa īstam mīl dzīvniekus.

– Mister Fenvik! – satriekta izsaucās Frīda. – Cik nepieklājīgi!

– Hmm, smalki melni svārki suņu mītnē? – viņš turpināja. Ciešais skatiens, joprojām kā pielipis Reičelas sejai, apliecināja, ka vīrietis nejoko. – Neesmu nekāds modes lietpratējs, tomēr iesaku jums netuvoties suņu mītnei, iekams Megana nebūs pabarojusi dzīvniekus, citādi ieiesiet tur glaunā melnā kostīmā, bet iznāksiet laukā pelēka flaneļa kankaros.

– Es neietērpos šādi, lai dotos barot suņus, – Reičela attrauca. Viņu neizsitīs no sliedēm vīrieši, kuri uzskata, ka klaja nepieklājība spēj aizvietot asprātību. – Bet lai tiktos ar advokātu.

– Nu protams, – Frīda mierināja. – Dotas skapī noteikti atradīsies kaut kas piemērots. Ja nepieciešama jebkāda palīdzība, tikai pasakiet. – Viņa saspieda Reičelas plaukstu. – Esmu šeit gandrīz katru dienu un palīdzu aprūpēt nabaga mazās dvēselītes. Tādējādi mēs pieminam Pipinu, kurš arī bija viens no Dotas izglābtajiem, vai ne, Ted? Īsts eņģelis, ko mums atsūtīja augstākie spēki.

– Viņš bija Jorkšīras terjers, ko atsūtīja šurp no kucēnu audzētavas Velsā, – Džordžs izlaboja. – Caurkritis vaislas tēviņš pārbriedušu kucīšu harēmā, ja pareizi atceros.

Frīda izlikās nedzirdam. – Džordžs ir teicams vetārsts, bet viņam vēl tāls ceļš ejams, lai apgūtu sava tēva labās manieres, – viņa turpināja. – Neklausieties viņā, Reičela. Es redzu, ka jūs esat “suņu cilvēks”. Rau, Džems jūs ir atzinis.

Paraudzījusies lejup, Reičela konstatēja, ka melnbaltais kollijs apmeties pie viņas kājām un noguldījis slaido purnu uz priekšķepām. Stilbiem un “tīrīt tikai ķīmiski” svārkiem pielipušas garas, baltas suņa spalvas.

– Hmm, patiesībā neesmu vis. Man nekad nav bijis suņa. Darba dēļ iznāk bieži ceļot, tāpēc neatliek laika…

Es nevēlos būt piesaistīta. Nevēlos būt iestigusi. Mūsu attiecības ar Oliveru ir brīnišķīgas, tās neapgrūtina apnicīgas saistības.

Bija brīnišķīgas, viņa sev atgādināja.

– Džems tā nebūt nerīkojas vienmēr, – Frīda turpināja, it kā neko nebūtu dzirdējusi. – Viņš saprot. Suņi vienmēr visu zina, vai ne? Pipins allaž zināja, kad būs lietus, pabāza galviņu zem spilvena un paslēpās. Viņš bija ļoti gudrs suns. Teju vai gaišreģis, vai ne, Ted?

– Jā.

– Pipins laimēja nacionālajā loterijā. – Džordžs notvēra Reičelas skatienu. – Par savu ziemas dārzu Frīda un Teds var pateikties Pipinam. Viņam tur bija savs dīvāniņš, kur skatīties tenisa translācijas.

– Labāk neatgādini. – Frīda noslaucīja degunu. – Bez viņa māja šķiet tik tukša.

Teds pasniedzās pēc nākamās kēksa šķēles.

– Es saprotu, ka jūs neesat tērpusies īsti piemēroti, bet varbūt es tomēr parādīšu jums suņu mītnes? – Megana pavaicāja. – Pēc tam jūs varētu pamazām iekārtoties vai arī pasākt ko citu.

Reičela jutās neērti par savu nenoteiktību. Šie cilvēki gaidīja no viņas rīcības plānus. Proti, viņa radīja iespaidu, ka šādiem plāniem vajadzētu eksistēt, ja reiz šeit ieradusies testamenta izpildītāja, atbildīga par Dotas dzīves veikumu, turklāt tērpusies tā, it kā nule būtu apmeklējusi oficiālas brokastis. Tikai nelaime tā, ka Reičelai trūka jebkādu plānu. Viņas smadzenes bija apdullinājis šoks, raizes par naudu un absolūta neziņa par to, ko pieklātos sacīt, ja viņa nejustos tik apjukusi, ka diezin vai šobrīd veiksmīgi tiktu galā pat ar iepirkšanos lielveikalā.

– Megana, gluži vienkārši piekodini suņiem, lai desmit minūtes nemet spalvu, – bilda Dzordžs uzspēlēti priekšnieciskā tonī. – Un paķer līdzi gaisa atsvaidzinātāju, jo lauku smakas var aizvainot izsmalcinātu pilsētnieku degunus.

Reičela bija grasījusies vispirms palūgt Meganai tasi tējas, tomēr šie vārdi lika viņai strauji apmesties riņķī. Džordža platās mutes kaktiņos rotājās ironisks smīns, un Reičela piepeši saskaitās. Kopš viņa aizcirta aiz sevis dzīvokļa durvis, šis bija pirmais ar Oliveru nesaistītais emociju uzplūds.

– Turklāt vienmēr var izvietot telpās aromatizētās sveces, – vīrietis piebilda, pamanījis viņas aizkaitinājumu. – Pēc visiem fen-šui likumiem.

Augstprātīgais ķēms mani izsmej, nodomāja Reičela. Uzskata mani par Londonas princesi, kura nav cienīga spert kāju Dotas lolotajā suņu patversmē. Tikai tāpēc, ka es nevelku saitē līdzi kādu spalvainu dzīvnieku, viņš domā, ka drīkstēs man krist uz nerviem? Nekā nebija!

Reičela nolika klēpjdatora somu pie virtuves galda un atbraucīja garās kašmira jakas piedurknes.

– Strādājot Londonā, ir nācies pierast pie viena otra netīkama smārda, – viņa atcirta. – Gājuši, Megana?

Meiča uzlūkoja te Reičelu, te Džordžu, mazliet sarauca uzacis, tad nolika Frīdas ielieto un pasniegto tējas tasi, lai vestu Reičelu turp, kur mita patversmē nonākušie suņi.

Pagalma pusē māju un suņu mītni savienoja segta eja ar baltmelni flīzētu grīdu; sienas greznoja līksmi attēli ar veciem suņiem, kam līdzās pozēja jaunie saimnieki.

Augstie logi izgāja uz ābeļu dārzu un pieticīgi zemiem pakalniem aiz tā. Kamēr abas sievietes soļoja uz priekšu pa īso gaitenīti, Reičela paguva miglaini atcerēties par testamentā minētajiem, šķiet, četrpadsmit akriem zemes aiz mājas. Tātad suņiem bija gana vietas, kur izskraidīties plašajos dārzos.

Megana atgrūda smagās durvis, un tagad Reičela pa īstam saoda suņu kažoku eļļaino smārdu, kam piejaucās skaidri sajūtama jēlas gaļas un hlora smaka. Oda savādi, bet itin ciešami. Vēl vairāk, radās sajūta, ka gaisā virmo dzīvnieku nemiers, spriedze, apvaldīta enerģija un tāds kā apmulsums. Iekšpusē viss bija no metāla, betona un stikla, viss nevainojami tīrs. Pārlaidusi telpai skatienu, Reičela ieraudzīja abpus akmens plāksnēm izliktai ejai divas rindas nodalījumu ar režģotu priekšpusi, viena otrai pretī atradās arī neliela biroja telpa un virtuve. Telpas otrā galā vīdēja augstas un platas veca staļļa durvis, kuru augšdaļa patlaban bija atvērta, lai ļautu ieplūst gaismai un vēsam, svaigam gaisam. Radās gluži nejēdzīga doma, ka suņi ņurd kaut ko līdzi pa radio pārraidītai diskusijai.

– Tā, esam klāt! – Megana mundri noteica un pasvieda rokas vērienīgi plašā žestā. – Mājas, mīļās mājas mūsu bezpajumtniekiem un noklīdušajiem!

Meganas balss panāca to, ka nesaskanīgo vaukšķienu koris pārtapa blīvā rējienu mūrī, kur cauri zemiem, dārdošiem basa toņiem šad tad izlauzās sīki smilksti. Reičelas nepieradušās ausis sāka džinkstēt.

– Klusu! – Megana bez panākumiem uzsauca.

– Cik suņu te mitinās? – Reičela pacēla balsi, lai pārkliegtu šo kakofoniju.

– Piecpadsmit, ja vien manas prombūtnes laikā nav atgādāts šurp vēl kāds. – Megana vienlaikus pārbaudīja ierakstus biroja žurnālā un spaidīja automātiskā atbildētāja taustiņus. – Piedodiet, mēs bieži saņemam zvanus no cilvēkiem, kuri vairs nezina, ko iesākt ar saviem neaudzinātajiem suņiem, un vēlas uzgrūst tos mums. Es mēģinu viņus pārliecināt, nevis pieļaut, lai… Ak, ne jau nu atkal! Piedodiet, Reičela, tas ķertais sievišķis no Medenas šogad vismaz desmito reizi mēģina iesmērēt mums divus skotu terjerus. Ja vien viņa papūlētos aizdabūt savu rumpi uz suņu apmācības nodarbībām, tas aiztaupītu mums visiem veselu vezumu…

Viņa paķēra zīmuli un pameta ar roku uz suņu nodalījumiem. – Varbūt uzmetīsiet aci mūsu iemītniekiem? Ja vēlaties, varat uzaut šos gumijniekus. Pārvietojieties ļoti lēni un nebāziet pirkstus caur režģiem.

Droši vien Reičelas sejā pavīdēja izbailes, jo Megana žigli piemetināja: – Viņi nekodīs, bet daži ap šo laiku ir mazliet uzbudināti. – Viņa pasvieda Reičelai maisiņu ar suņu cepumiem. – Iedodiet tiem pa vienam vai diviem, bet vairāk gan ne, jo sešos viņi dabūs vakariņas.

Reičela ieslidināja pēdas rezerves gumijniekos, kas bija novietoti pie sliekšņa, un piesardzīgi tuvojās pirmajam nodalījumam, nevēlēdamās izraisīt nākamo trokšņu vilni. Dzīvnieku spalvas un elpas izgarojumu smārds pastiprinājās. Džordžs nebija maldījies – Reičelas svārki un matētās zeķbikses pamazām kļuva pelēcīgas no pielipušajām suņu spalvām.

Vajadzēja paķert līdzi dažus pārus džinsu, viņa nodomāja. Steigā atstājot dzīvokli, somās tika samestas galvenokārt tās drēbes, kas bija atnestas no ķīmiskās tīrītavas, pārējo garderobi atstājot uzglabāšanā. Diezin vai kaut kas no elegantā lietišķā stila apģērba noderēs darbam suņu patversmē.

Vairumu drānu drīkstēja tīrīt vienīgi ķīmiski.

Bez brīdinājuma caur stieplēm izspraucās mikls degungals, bet režģi sadrebināja prāva auguma suns, kas ar priekšķepām metās pret to, lai piekļūtu tuvāk apmeklētājai.

– Vai dieniņ! – Reičela izdvesa, izbailēs piešaudama plaukstu pie kakla. – Nedari tā!

Tomēr viņas sirds acumirklī atmaiga – pretī vērās skaists, rudi balts basets ar mīlīgi sagrumbotu purnu. Dzīvnieks dedzīgi centās apošņāt atnācēju, viena masīvā ķepa lūdzoši piespiesta režģim tā, ka spilventiņi izspiedušies cauri stieplēm, ļaujot saskatīt mīkstos spalvu kušķīšus starp tiem. Reičelai nebija ne jausmas, cik vecs ir šis skaistulis, tomēr nesamērīgi prāvās, mezglainās ķepas un pārāk garās ausis lika domāt, ka suns vēl nav pieaudzis, jo atgādināja bērnu, ietērptu drānas, kas tam derēs tikai pēc gada.

Pie nodalījuma augšmalas bija piestiprināta kartīte, ko Reičela ņēmās lasīt, kamēr suns turpināja iepazīties ar jauno un interesanto sveša cilvēka smārdu. Kartīte bija aizpildīta Dotas kārtīgajā rokrakstā, un tas bija vēstījums par šī nodalījuma iemītnieku.

Mans vārds ir Bērtijs, esmu aptuveni divpadsmit mēnešus jauns. Saimnieki aizveda mani pastaigā uz parku, bet paši aizbrauca projām. Es mēģināju dzīties viņiem pakaļ, bet nespēju skriet pietiekami ātri – jūs jau redzat, ka manas kājas ir ļoti īsas. Man gribētos, lai kāds ierastos pēc manis, jo kur tas der, ka esmu pamests viens? No visas sirds gaidu saimnieku pāri, kam piemīt pacietība un humora izjūta un kuri vēlas suni, kas būtu tikpat jautrs un dzīvespriecīgs kā viņi. P.S. Kad izaugšu, man patiks doties garās pastaigās, kaut arī es izskatos tā, it kā labprātāk zvilnētu kamīna priekšā.

Reičelas kuņģis savilkās kamolā, kad suns, diedelējot uzmanību, mēģināja nolaizīt viņas roku. Kā gan cilvēki spēja pamest likteņa varā šādu radību? Kā vispār iespējams pievilt suņa uzticību un atgrūst dzīvnieku, liedzot tam atgriezties mājās? Iekodusi lūpu zobos, Reičela paburzīja suņa mīksto ausi un mēģināja nedomāt par dzīvnieka skumjo likteni.

Kartītes atradās pie katra nodalījuma. Reičela nejutās pārliecināta, ka vēlas tās lasīt, tomēr virsroku ņēma urdoša ziņkāre.

Viņa piegāja pie nodalījuma, kas atradās iepretī baseta mītnei. Tā dziļumā novietotajā guļamgrozā skumji zvilnēja melns pūdelītis, kam pat neradās interese apošņāt nepazīstamo apmeklētāju. Kartītes teksts šķita daudz mundrāks, nekā izskatījās šis nelaimīgais spalvu kamoliņš.

Sveiki, mīļie! Es esmu Lulū! Lūdzami, neņemiet vērā mana kažociņa nelāgo izskatu – zem šiem spalvu bumbuļiem esmu skaista izstādes princese. Agrākā saimniece nevīžoja mani izsukāt un rūpēties par mani, pat ēst es dabūju ne katru dienu. Par laimi, tagad atrodos šeit, Megana mani savedīs kārtībā, un drīz jūs redzēsiet, kāda skaistule es esmu. Gaidu tādu cilvēku, kurš būtu pietiekami gudrs, lai saprastu – mans skaistums nebūt nenozīmē, ka esmu dumja. Droši vien šeit es esmu visgudrākais suns (izņemot Džemu), un vēlos likt lietā savas smadzenes! Ticiet man, arī veci suņi var iemācīties jaunus trikus!

Vai šīs šķirnes suņi skaitījās gudri? Reičelai nebija ne jausmas. Vienīgie jebkad redzētie pūdeļi bija muļķīgi izcirpti radījumi, kas dižmanīgi soļoja pa izstāžu ringu. Tiesa, atšķirībā no šī nabaga radījuma tiem piemita arī zināms dzīvesprieks.

– Sveika, Lulū! – viņa uzsauca un pavēcināja biskvītu, bet sunītis pat nepacēla pār groza malu pārlikto purniņu, tikai sarāvās, itin kā baidītos, ka Reičela varētu tam nodarīt ko ļaunu. Pūdelītim sānos bija izskūtas spalvas laukumiņš, kas atklāja skatienam bāli iezilganu, maigu ādu, kurā vīdēja aizšūta griezuma rēta.

Vairs nespēdama to izturēt, Reičela aizgriezās. Tas bija pārlieku skumji. Kur gan bija normālie suņi? Tie, kuri uzturējās Dotas suņu pansijā un kuru saimnieki patiešām mīlēja savus dzīvniekus?

Viņa atbalstījās pret sienu iepretī Lulū nodalījumam un pievēra acis, manīdama, ka augumu pārņem vājuma un līdzcietības vilnis.

Ja nu kāds zināja, kāda ir sajūta, ja tiec izstumts no tā cilvēka dzīves, ko esi mīlējis, tad tā bija viņa. Cik ļoti viņa alka pēc otras iespējas! Droši vien Dota pati neapzinājās, cik ironisks izvērties viņas testaments. Vai varbūt tomēr zināja? Varbūt bija atminējusies savādo nenotikušo sarunu un izlēmusi, ka Reičelai nepieciešams nevis viens pieķeršanās vērts suns, bet piecpadsmit…

– Uzmanieties! Oi! Nē!

Reičela atlēca atpakaļ, jo skriešus tuvojās Megana, draudīgi kratot pirkstu tuvākā nodalījuma virzienā. Paraugoties uz leju, kļuva skaidrs satraukuma iemesls – basets bija izbāzis purnu caur stiepļu režģa spraugu un ņēmās pa pusei laizīt, pa pusei košļāt vienu no Reičelas pagarinātās jakas apaļajām raga pogām.

– Tā nav konfekte! Kaunies, Bērtij! – Megana saudzīgi pagrūda suni, kurš bija spiests atkal nostāties uz visām četrām nesamērīgi lielajām ķepām. – Reizēm man rodas iespaids, ka tavā baseta ādā patiesībā mīt sivēns!

Bērtijs apveltīja abas sievietes ar žēlabainu, izsalkuma pilnu skatienu, un Reičela tūdaļ iebāza roku kabatā pēc nākamā našķa.

– Un neskaties uz mums ar žēlīgām “neviens-mani-nebaro” actiņām, – Megana nerimās. – Piedodiet, – viņa pievērsās Reičelai. – Bērtijs ir palaidnis, bet mēs viņu mīlam.

– Kāpēc viņš joprojām atrodas šeit? – Reičela izkratīja no maisiņa našķi, ko piedāvāja sunim. – Suns ir burvīgs!

– Ak, ja runājam par basetiem… – Megana nopūtās. – Viņi ēd, guļ, neklausa… Mīlīgie kucēni izaug par prāviem suņiem. Bērtijs čiepj ēdienu, nav pieradināts pie kārtības, gaudo, kad paliek viens, sagrauž mantas. – Viņa savilka seju bargā, bet ne īpaši pārliecinošā izteiksmē, jo tūdaļ pat noliecās, lai maigi pabužinātu Bērtija garās ausis. – Tu neesi parasts suns, bet ilgtermiņa projekts, vai ne, Bērtram? Tev nepieciešams cilvēks, kam patīk izaicinājumi.

– Es izlasīju viņa kartīti. – Reičela pameta ar galvu uz nodalījuma durvīm. – Dotai taču nepatika iedoma, ka suņi varētu runāt, vai ne?

– Nepatika jau arī. Tomēr viņa uzskatīja, ka šis ir labākais paņēmiens, lai liktu cilvēkiem apjēgt, ka dzīvnieki nav rotaļu mantiņas, ko var iegādāties, bet pēc tam pamest novārtā, proti, suņiem arī ir jūtas, pareizi? – Līdzcietībā satumsušu seju viņa pakošļāja ienadzi. – Labs ir, tiem nav raksturīga vainas izjūta, spīts vai emocionāla šantāža, bet vientulību gan dzīvnieki izjūt visai skaudri. Mēs vēlamies, lai jaunie suņu saimnieki pamatīgi iegaumē, ko aizved sev līdzi uz mājām – dzīvu būtni, kas turpmāk būs atkarīga tikai no viņiem.

– Gluži kā bērns, – Reičela pēkšņi izgrūda. Vēl viena biedējoša doma, kas virmoja prātā kopš šķiršanās no Olivera. Bērni, kuru viņai tagad vairs nebūs. Kas par to, ka pirms tam viņa nekad nebija tos gribējusi?

– Vēl sarežģītāk, – ierunājās cita balss, un abas sievietes pagriezās pret durvīm, kurās stāvēja Džordžs, rokas sakrustojis pār krūtīm. – Bērns spēj pateikt, kas viņam vainas, bet ar suni ir citādi – nepieciešams apgūt vienam otra valodu. Ir cilvēki, kam pietrūkst pacietības mācīties, bet tā nav suņa vaina. Nu, kā klājas jūsu smalkajam apģērbam? Redzu, ka esat izkāpusi no Jimmy Choo kurpēm.

– Mani neuztrauc dažas spalvas. – Reičela nevērīgi pārlaida plaukstu pār svārkiem. Viņa negrasījās Džordžam stāstīt, ka šis drēbju gabals rīt pat nonāks ķīmiskajā tīrītavā. – Es nezināju, ka šeit uzturas tik daudz patversmes suņu. Advokāts teica, ka galvenais Dotas bizness esot suņu pansija.

– Tam tā vajadzēja būt, – Džordžs atbildēja. – Tikai Dota īstenoja savu personisko misiju, proti, meklēja jaunas mājas ikvienai noklīdušai un pamestai dvēselei šajā apkaimē. Ja vaicāsiet man, sacīšu, ka jums rastos visas iespējas nopelnīt itin pieklājīgu iztikšanu, ja vien mītne nebūtu pilna ar izglābtajiem dzīvniekiem. Šāda iestāde ir vienīgā plašā apkārtnē, un te pietiktu vietas gan suņu frizētavai, gan darbības paplašināšanai. Zinu, ka Dotai gadu gaitā tika izteikts ne viens vien piedāvājums atpirkt īpašumu. Varbūt drīkstu jums iedot ieinteresēto nekustamo īpašumu aģentu kontaktus?

– Tas būtu… – Reičela iesāka, bet Meganas brīdinošais skatiens aprāva iesākto teikumu.

– Tiesa, bet neviens no pircējiem negarantētu patversmes darbības turpināšanu, un tā bija visa Dotas dzīve. – Megana devās uz biroju pēc dokumentiem, ko parādīt Reičelai. – Mums jātur atsevišķi pansijā nodotie suņi un patversmes iemītnieki. Pansijā pirms Dotas aiziešanas uzturējās pieci dzīvnieki, bet es nospriedu, ka labāk būs uz laiku sašaurināt šo darbību, iekams tiksim skaidrībā par turpmāko. – Viņa paklusēja. – Proti, vai jūs…

– Megana, – brīdinoši ieteicās Džordžs.

Kaut nu māte būtu šeit, Reičela nodomāja. Tad viņa redzētu, ka viss ir daudz sarežģītāk, nekā no malas varētu likties. Sasodīts – “dabū man Akera Bilka albumus”. Dota nebija atstājusi savai māsasmeitai sešu guļamistabu villu ar smalkām mēbelēm un iekoptiem dārziem, bet gan māju, kuras savešana kārtībā prasīs mēnešiem ilgu darbu, biznesu, par kuru Reičelai nebija ne mazākās nojausmas, dokumentus, kas jānokārto, iekams jebko no šī mantojuma drīkstēs pārdot vai sadalīt, darbiniekus, kuri bija atkarīgi no jaunās īpašnieces, kā arī piecpadsmit bezsaimnieka suņu, kurus vainas apziņas dēļ viņa neatļautos pamest likteņa varā.

– Tā vai citādi, lūdzu piedošanu, ka pārtraucu ekskursiju, bet man nepieciešams aprunāties ar Meganu par Lulū frizēšanu, – Džordžs mundri pavēstīja un devās pie Lulū nodalījuma, it kā Reičela būtu tukšs gaiss. Viņai par izbrīnu, sunīte pacēla galvu un ļāva, lai vetārsts paņem viņu rokās. Pret dzīvniekiem šis vīrietis izturējās gluži citādi nekā pret cilvēkiem – noteikti, tomēr saudzīgi, gandrīz maigi.

– Tu joprojām nejūties savā ādā? – Džordžs pievērsās Meganai, un elkoņa līkumā iekārtotais pūdelis viņa rokās izskatījās mazāks nekā jebkad. – Principā piekrītu, ka būtu labi Lulū sakopt, tiklīdz nabadzīte tiks uz kājām, bet nedomā viņu pārvērst par smieklīgu ķēmu, kādus dāmas Holivudā nēsā somiņās. Un nestāsti man par kursiem, kurus tu nupat esi beigusi.

– Es apcirpšu viņai tradicionālo pūdeļu kucēna frizūru, – Megana solīja. – Bet viņai patiks pomponi! Paveries pats, viņa taču ir izstāžu skaistule!

– Megana! – Tagad Džordža balss skanēja pavisam stingri. – Lulū nav rotaļmantiņa, un es negribu, lai viņa pēc tādas izskatās, citādi vēl piesaistīs gluži aplamu interesentu uzmanību.

Sunīte jutās droša sava aizstāvja rokās, ačeles kā melnas pogas spīgoja starp savēlušās spalvas kumšķiem.

– Vai zini, tas nav tas, ko… – Megana iesāka, bet brīdinoši paceltais Džordža pirksts lika viņai apraut iesākto teikumu. Reičela jutās neveikli, jo bija kļuvusi par liecinieci ilgstošām nesaskaņām.

– Nav nepieciešams izskatīties tik pārbiedētai, – Džordžs piemetināja, pamanījis, ka viņas acis kavējas pie Lulū aizšūtās brūces. – Kucīte nesen tika sterilizēta. Mēs kastrējam vai sterilizējam visus dzīvniekus, pareizāk sakot, to daru es.

– Džordžs bieži nolaiž cenu saviem pakalpojumiem, – paskaidroja Megana. – Sirds dziļumos viņš ir īsts mīļumiņš.

– Neesmu vis, – viņš izlaboja. – Ja runājam par Lulū frizūru…

Reičela ļāva skatienam aizklejot līdz tālākiem nodalījumiem, kur pamanīja baltraibu Stafordšīras terjeru, divus apaļīgus šokolādes krāsas labradorus, jautru Džeka Rasela terjeru, kas savā nodabā lēkāja pret nodalījuma sienām, un vairākus terjerveida jaukteņus, kas raudzījās uz jaunpienācēju ar spraigu dedzību brūnajās acīs, bet enerģiskā astes luncināšana nepārprotami pauda: “Izvēlies mani!” Citi nodalījumi šķita tukši, un viņai neradās vēlēšanās tur ielūkoties – ja nu to iemītnieki līdzīgi Lulū bēdīgi slapstās savu mitekļu dziļumā, jo vairs nespēj uzjundīt sevī cerības garu? Kā gan šeit iespējams izvēlēties tikai vienu? Rīkle aizžņaudzās, it kā tajā būtu iesprūdis vates kumšķis. Kā iespējams iziet laukā un apzināties, ka esi pametis aiz muguras četrpadsmit vīlušos radījumus, kuri nesaprot, kāpēc neizvēlas viņus un kad beidzot ieradīsies viņu saimnieks?

Pametusi skatienu uz leju, Reičela izbrīnā samirkšķināja acis. Uzradies kā no zila gaisa, viņas priekšā gulēja Džems, akurāti salicis kopā slaidās priekšķepas, un tā vien gaidīja iespēju darboties.

– Es neesmu Dota, – viņa pačukstēja tā, lai sacīto nesaklausa Megana. – Es nezinu, ko man tagad vajadzētu darīt. Reičela, Dieva dēļ, saņemies un nesāc sarunāties ar suņiem, viņa sevi aprāja.

– Megana? – Balss mazliet aizlūza, lai gan Reičela pūlējās runāt vieglā tonī. – Man nepieciešama vanna. Kāda šeit kārtība ar suņu mītnes aizslēgšanu uz nakti?

– Nav nekādas vajadzības kaut ko slēgt, – uzrunātā žirgti paskaidroja. – Es šeit dzīvoju. Šis punkts ietverts manā patversmes pārvaldnieces darba līgumā. Ceru, ka jums nav iebildumu, ka Dota man atvēlējusi visu trešo stāvu? Tur ir atsevišķa vannasistaba un dzīvojamā istaba. Es jums nemaisīšos pa kājām.

– Ak tā, skaidrs.

Tātad Reičelai bija arī īrniece. Vareni. Taisnību sakot, varbūt tas patiešām bija vareni.

– Vai vēlaties, lai sameklēju kaut ko vakariņām? – Megana apvaicājās. – Frīda jums atnesa sautējumu, un bufetēs arī ēdamā ir, cik uziet.

– Nē, es… – Reičelai negribējās atzīties, ka viņa gluži vienkārši nevēlas runāties ne ar vienu, bet tā tas patiešām bija, kaut arī Megana nudien izturējās ļoti laipni. – Man ir jāpaveic daži steidzami darbi, – viņa paskaidroja. Šis universālais aizbildinājums agrāk bija noderējis bieži vien. Protams, ironiskā kārtā šobrīd Reičelai nekāda darba nebija, izņemot vēstuļu rakstīšanu bijušajiem klientiem, pavēstot, ka viņa vairs nestrādā.

– Skaidrs! – Megana atteica. – Nebiju droša, vai jums patiktu izmantot Dotas gultu, tāpēc sagatavoju rezerves guļamistabu līdzās viņas istabai. Dvieļus atradīsiet vannasistabā uz karstās caurules.

Reičela izmocīja smaidu. – Hmm… paldies. Pateicos par visu, ko esat paveikusi.

Meganas smaids kļuva platāks. – Nudien, darīju to ar prieku. Vēlu jauki palaiskoties vannā!

– Ar labvakaru! – Džordžs Fenviks piešķieba galvu tīši vecmodīgā vīzē. – Un ļaujiet jums iedot savas ķīmiskās tīrītavas telefonu!

– Jums ir sava ķīmiskā tīrītava? – Reičela savilka seju neticības pilnā grimasē.

Vīrietis pasmaidīja. – Punkts jūsu labā.

Reičela jutās pārlieku nogurusi, lai priecātos par šo trāpījumu. Tā vietā viņa muka projām uz Dotas vannu ar izliektām malām, lai atmērcētu tajā vismaz daļu paguruma, kas bija sakrājies kaulos.