Читать книгу Trešais nav lieks - Lūsija Dilana - Страница 7

Kamēr puikas pirmdienas rītā savā istabā dzina rokā skolai nepieciešamās mantas, tātad laimīgā kārtā atradās ārpus dzirdamības robežām, Zoja norija malku verdoši karstas kafijas, lai balss skanētu ķērkstoši, un piezvanīja uz friziersalonu no virtuvē novietotā tālruņa. Viņa nevēlējās, lai dēli dzird nejēdzīgos, bet absolūti nepieciešamos melus, ko viņa grasījās klāstīt salona menedžerei Hannai.

Kamēr skanēja garie signāli, Zoja ar vienu aci uzmanīja kartona kārbā ierīkoto midziņu, kurā Tofijs bija aizmidzis tikai otro reizi trīsdesmit sešu nogurdinošu, nervus plosošu stundu laikā.

Vismaz jācer, ka kucēns guļ. Varēja taču gadīties, ka tas tikai pievēris acis un prāto, kuru mājas stūrīti izārdīt nākamo. Grūti spriest, kurš no trim – Tofijs, Leo vai Spensers – izrāda lielāku sajūsmu. Visi trīs kopīgiem spēkiem izraisīja gluži nomācošu postījumu viesuli. Dzīvojamā istaba izskatījās tā, it kā tajā kāds būtu padarbojies ar mūru grāvēju lodi, piedevām visās malās mētājās papīra dvieļu driskas, jo bija nācies uzslaucīt jau neskaitāmas “nelaimes”.

Kas to būtu domājis, ka mazs kucēns spēj izšļākt tādus urīna daudzumus!

– Sveika, Hanna! – viņa iesāka, kad aparāts ar klikšķi pārslēdzās tālruņa režīmā. – Te Zoja, diezin vai es spēšu šodien ierasties darbā. Esmu aizvadījusi briesmīgu nedēļas nogali. Divas naktis neesmu ne aci aizvērusi…

Tofijs sāka grozīties, tad atvēra acis, ieraudzīja Zoju un līksmi ieķaukstējās. Viņas sirds pamira, kad mazais sacirta zobus ap kartona kārbas malu.

– Tu tiešām izklausies nelāgi, Zoja, – Hanna bilda. Salonā ritēja ikrīta uzkopšana, fonā blarkšķēja radio. – Vai gribi, lai tavus šīsdienas klientus pierakstu pie citiem meistariem?

– Tu varētu? Esmu pārliecināta, ka tas ir tikai vīruss, bet man negribētos aplipināt citus. – Zoja pasniedzās pēc biskvītu kārbas, ar vienu aci uzmanīja kucēna midziņu, ar vienu ausi sekoja trokšņiem augšstāvā. Puikas tīrīja zobus rekorda cienīgā ātrumā, lai atgrieztos pie Tofija. – Paklau, rīt no rīta es tev došu ziņu, paliec sveika. – Viņa aprāva sarunu tik strauji, ka pārsteigtās Hannas veseļošanās vēlējumi tā arī palika karājoties gaisā.

Notvērusi spodrajās cepeškrāsns durtiņās savas vainīgās sejas atspulgu, Zoja sajutās pavisam nelāgi.

Viņa gadiem ilgi nebija ņēmusi brīvdienu, bija gājusi uz darbu, lai tur vai kas – sniegputenis, negulētas naktis, kad bērniem nāca zobiņi, vai arī laulības krahs. “Viņi man ir parādā dažas brīvdienas,” Zoja sev iegalvoja, tomēr vainas izjūta neatstājās. Gluži tāpat kā pārgurums, kas šķita ieēdies vai līdz kaulam. Viņa bija pieradusi pie zobu nākšanas mazuļiem, pieradusi pie murgiem, bet ne pie gaudošanas, kas neapklust visu nakti.

Zoja pabāza galvu gaitenī. – Spenser! Ko tu tur augšā dari? Nāc, citādi mēs nokavēsim!

Saklausījis paceltu balsi, Tofijs ieķaukstējās skaļāk, un pazīstamā skaņa caururba Zoju kā nazis.

Viņa palūkojās uz suņuku, un Tofijs izgrūda smilkstienu. Skaņas nozīme bija nepārprotama, un Zoja, atmetusi domu par brokastmaizes ievietošanu tosterā, saķēra kucēnu, četros milzu soļos šķērsoja virtuvi un izstieptās rokās izkarināja radībiņu laukā pa sētas durvīm. Tomēr arī šajā reizē lauvas tiesa siltā šķidruma tika viņai. Nolikusi kucēnu zemē, Zoja vai simto reizi soļoja pie izlietnes nomazgāt rokas.

– Labs puika, – viņa apņēmīgi teica Tofijam, kas apošņāja lieveņa augšējo pakāpienu. – Labi pačurāts.

Šī gudrība bija apgūta tajās desmit minūtēs, kad viņai izdevās ielūkoties internetā un uzmeklēt informāciju par kucēnu apmācīšanu mājas apstākļos. Ik stundu izvest dzīvnieciņu laukā, slavēt, ja tas dara to, kas nepieciešams, izvēlēties vienkāršu frāzi, kas kucēna prātā saistītos ar dabisko vajadzību kārtošanu. Pirms tam Tofijs bija paguvis iegaumēt, ka slapināties drīkst ikreiz, kad vien kāds iebļaujas: “Dieva dēļ, tikai ne tur!”

Zoja un kucēns vēroja viens otru ar savstarpējām aizdomām. – Kur es tevi likšu, kad man vajadzēs doties uz veikaliem, lai sapirktu visu to, ko tavs dumjais papucītis neatveda kopā ar tevi? – viņa jautāja. Un vispār – cik ilgi drīkst atstāt kucēnu vienu?

Soļu dimdoņa kāpnēs liecināja, ka puikas tūdaļ būs klāt. Bija dzirdams, ka Leo sauc: – Tofij! Tofij! – Kucēns ņēmās smilkstēt no prieka, bet Zoja paķēra dzīvnieciņu uz rokām, lai tas nepaskrien bērniem zem kājām.

– Mēs tevi vedīsim uz suņu skolas nodarbībām, – viņa teica mazuļa perfekti miklajam degungalam. – Un droši vien tavus brāļus arī. Manuprāt, arī viņiem nenāks par ļaunu mazliet dresūras.

Virtuvē iebrāzās Spensers un Leo, vieni vienīgi saspurojušies mati un elpa, kas smaržo pēc zobu pastas. Leo gadījumā vairums pastas joprojām vīdēja ap viņa muti, bet viņš vismaz bija centies.

– Toooofij! – iespiedzās Spensers, sagrābdams un paceldams kucēnu tā, ka pakaļķepas palika kūļājamies gaisā un izriezās apaļais vēderiņš. – Mammu, vai mēs drīkstam viņu ņemt līdzi uz skolu? Lūdzu! Lūdzu!

– Jā! – Leo palēcās, lai savukārt mēģinātu pieskarties kucēnam, bet Spensers pacēla dzīvnieciņu tik augstu, ka brāļa sejas priekšā šūpojās tikai kustīgā astīte. – Es gribu viņu parādīt misis Beretai!

– Tofiju nevar ņemt līdzi uz skolu. – Zoja pasniedzās, lai atbalstītu kucēna pakaļējo daļu, kas joprojām karājās gaisā. Šķita, ka suņukam nav iebildumu, jo tas sajūsmā laizīja zēna saverkšķīto seju. – Pieturi Tofija kājas, Spenser, citādi vēl nodarīsi viņam pāri! Kucēns tepat vien būs, kad jūs pārnāksiet mājās.

– Lūūūūūdzu! – Spensers pavērsa pret māti mulsinoši dzidro acu skatienu, kas lika atcerēties Deividu brīžos, kad viņš par katru cenu bija izlēmis panākt savu. – Tētis teica, ka parādīt Tofiju mūsu klasei būšot superīgi. Mēs varēšot pastāstīt par kucēniem.

– Pieļauju, ka tu pastāstīsi arī par dzīvnieciņa barošanu, satīrīšanu pēc viņa un tā tālāk?

– Jā, – apstiprināja Spensers. – Katrā ziņā.

Zoju biedēja jaunās nianses vecākā dēla balss tonī. Viņš runāja nekaunīgi, gandrīz izaicinoši. Agrāk Spensers bija mīļš un labsirdīgs puisēns pat tad, kad jaunpiedzimušā brāļa dēļ viņam nācās apmierināties ar mazāku daļu vecāku uzmanības, tomēr pēdējā laikā, kopš dēli pavadīja nedēļas nogales kopā ar Deividu, Spensera raksturā pamazām iezagās skarbums. Teju vai šķita, ka viņš pastāvīgi lūko noskaidrot, cik daudz drīkst atļauties mājās.

– Paklau, tagad pietiks, – viņa teica. – Suņa audzināšana prasa daudz vairāk nekā tikai spēlēšanos. Vai jūs zināt, cik liels viņš būs? Cik garas pastaigas tam nepieciešamas ik dienu? Vai tētis jums to visu pastāstīja?

– Es dzirdēju, ka Tofijs naktī raudāja, – Leo bilda. – Viņam būtu vajadzējis gulēt kopā ar mani.

– Viņš jūtas vientuļš, – skaidroja galvenais lietpratējs Spensers. – Viņam pietrūkst mammas. Varbūt mums vajadzētu dabūt vēl vienu sunīti? – viņš piebilda, itin kā nule ieprātojies par tādu iespēju. – Lai Tofijam nebūtu garlaicīgi.

– Jā! – izsaucās Leo. – Divi kucēni, Tofijs un… Fadžs!

– Nē! – Zoja salika rokas sānos, jo šāda poza vairoja viņas apņēmību. Nāsīs joprojām cirtās urīna smārds no noslapinātajām kurpēm. – Es vēl neesmu teikusi savu vārdu, vai mēs katrā ziņā paturēsim Tofiju. Pagaidām tas ir… – Ak vai, viņa bija tik viegli iespaidojama! – …tikai mēģinājums.

– Bet mammu! – Puikas tūdaļ ņēmās pierunāt, un Zoja manīja, ka Spensera un Leo lūdzošās sejas drupina viņas apņēmību, nemaz nerunājot par Tofija šokolādes brūnajām acu podziņām, kas arīdzan vērās viņā, kamēr garās, mīkstās ausis teju aizsedza purniņu. Paklausīgs, rotaļīgs labradors, bērnu draugs, bieži sastopams bērnu grāmatu personāžs.

Divi puisēni un kucēns pret vienu nomocītu, vainas apziņas nomāktu māti – tā nudien nebija godīga cīņa.

Zoja pūlējās atgūt stingrību. Kur pačibējuši visi saprāta diktētie apsvērumi, kas līdz šim liedza Spenseram kāroto kucēnu, urdīja iekšējā balss. Kur tie visi pagaisuši? Laika trūkums? Nekārtība mājā? Fakts, ka viņai jāstrādā uz pilnu slodzi?

Itin kā nolasījis mātes domas – un to viņš droši vien spēja –, Spensers no topošā spurainā tīņa acumirklī pārtapa eņģeliskā puisēnā, kas vēlas paturēt kucēnu. – Es visu vakaru pieskatīšu Tofiju, – vecākais dēls solīja. – Tīrīšu viņa kasti un darīšu visu ko. Lūdzu, mamm, lūdzu!

Ieskanējās modinātājpulksteņa zvans, ko Zoja ik rītu uzstādīja, lai puikas laikā pagūtu uz skolu, un viņa sāka drudžaini rosīties.

– Mums jāiet. – Zoja panikā nodomāja, ka atkal būs pēdējā māte pie skolas durvīm. Tofijs var stundiņu padzīvoties viens, iesprostots virtuvē. Kādu postu viņš varētu nodarīt? Visas elektrības rozetes bija drošas un bērniem nepieejamas. – Leo, lūdzu, ieliec Tofiju kastē un necel vairs laukā. Viņam pēc brokastīm vajag nosnausties. Kurpes jau kājās? Velciet mugurā mēteļus. Spenser, vai sporta apavus paņēmi?

Uzrunātais devās pēc savas somas, bet Leo joprojām kavējās pie kucēna, bučoja viņa purniņu un kaut ko čukstēja dzīvnieciņa samtaini mīkstajā ausī.

– Nāc, Leo. – Zoja meklēja auto atslēgas. – Mēs jau kavējam.

– Esmu, tik laimīgs, mammīt, – Leo atzinās.

– Kāpēc, mīlulīt?

– Tāpēc, ka mums ir suns! – Leo apaļā sejiņa staroja eņģeliskā laimē. – Tētis teica, ka tu varbūt likšot sūtīt sunīti atpakaļ, bet tu to neizdarīji, un es esmu tik priecīgs! Tu taču ļausi Tofijam palikt, vai ne?

Ak debess, Zoja nodomāja. Pat Leo zina, cik vāja pretiniece esmu, kaut viņam vēl nav ne seši gadi.

Zoja izlaida dēlus pie skolas vārtiem un steidzās tālāk – braucot gar “Eņģelisko matu un debešķīgā skaistuma” salonu, viņa pēc iespējas sakņupa sēdeklī – , lai iegrieztos industriālajā pilsētas daļā atvērtā plašā zoopreču veikalā. Prātam nedeva mieru iztēles ainas par visu to, ko Tofijs vēl varētu sabojāt. Pagaidām bija nācies norakstīt pāri siksniņkurpju un tālvadības pulti.

Iestūrējusi auto pirmajā brīvajā vietā, viņa vismaz desmito reizi mēģināja sazvanīt Deividu, bet arī šoreiz bez panākumiem. Tas nepārsteidza; pēdējā laikā bijušais vīrs visai rūpīgi izvēlējās tos zvanus, uz kuriem atbildēt, bet pārējos ignorēja, jo “atradās sanāksmē”. Patiesībā Deivids allaž bija uzvedies līdzīgi, tomēr tagad radās aizdomas, ka viņš nomainījis tālruņa numuru.

Zoja ieslīga dziļāk sēdeklī un manīja, ka kuņģi sadrebina pirmās panikas trīsas. Laiks ritēja. Kā viņai vajadzētu rīkoties? Kam lūgt palīdzību? Neviens no viņas draugiem neturēja suni, turklāt šajā gadījumā runa bija drīzāk par viņu pašu, Deividu un puikām.

Zoja piespieda sevi trīs reizes dziļi ieelpot, lai tādējādi kliedētu histēriju, kas milza krūtīs un draudēja aizžņaugt rīkli. Histērija uzmācās aizvien biežāk; Deivida lēmums pamest ģimeni vairs nešķita tikai pusmūža krīzes fāze, no kuras iespējama pamošanās, jo sevi lika manīt skarbā realitāte. Aizvien grūtāk kļuva slēpt savas izjūtas no dēliem. Tomēr citas izejas nebija. Visam jāizskatās tā, it kā Zoja tiktu galā ar dzīvi tikpat veiksmīgi kā agrāk.

Viņa nolaida saules aizsargu un ielūkojās spogulītī tā, it kā raudzītos uz draudzeni. – Gluži vienkārši sapērc to, kas tev šobrīd nepieciešams, – viņa ieteica savam atspulgam, kas atstāja mazliet vājprātīga cilvēka iespaidu. – Lai Tofijs dzīvojas vienā telpā un miers. Pēc tam vari piezvanīt Deividam, pateikt, ka tev uzkrauts par daudz, un…

Viņa nepabeidza teikumu. Jāpārstāj sarunāties ar sevi, Zoja nodomāja. Patālu izvietotās brūnās acis bija zaudējušas panisko izteiksmi un raudzījās pretī ar tādu kā līdzjūtību. Gan viņa, gan atspulgs zināja, ka nebūs nekāda “un”.

Puikas gribēja suni. Būtu negodīgi atkal laupīt Tofijam mājas. Viņa atgādinās nelietīgo dāmu Kruelu de Vilu no filmas “100 un 1 dalmācietis”, ja piespiedīs Deividu aizvākt projām kucēnu. Gluži vienkārši jāmēģina pēc iespējas jēdzīgāk tikt galā ar šo situāciju.

Pirmais, ko Zoja ieraudzīja, iestūmusi ratiņus pa veikala durvīm, bija žurnāls ar “vienkāršiem padomiem” nepieredzējušiem kucēna saimniekiem. Tikusi pie pirmās noderīgās informācijas, viņa virzījās gar plauktu rindām ar atvērto žurnālu rokās un meta ratiņos it visu, kas tika ieteikts, proti, kaklasiksnu, pavadu, kucēnu barību, grozu, spilvenu grozam, redeļu kasti, kur trenēt mazo kārtot dabiskās vajadzības, zelējamus priekšmetus, rotaļlietas, kā arī jaukas un mīkstas mantiņas, lai Tofijs naktīs nejustos vientuļš.

Pēc piecpadsmit minūtēm Zoja stāvēja pie kases un bijīgi vēroja summas, kas jāizdod, iekams kucēns pirmo reizi tiek vests pie vetārsta. Tad jau bērni izmaksā daudz lētāk, viņa nodomāja, vienlaikus nobrīnīdamās, vai patiešām vajadzēja iegādāties kucēnam guļammaisu. Sirdij sažņaudzoties, Zoja aptvēra, ka jebkurā gadījumā nāksies sazināties ar Deividu, jo nepieciešama nauda, lai samaksātu par visām šīm mantām. Protams, ja vispār izdosies sazvanīt bijušo vīru.

Zoja piespieda sevi atcerēties, cik aizkustinošs bija izskatījies Tofijs, kad viņa pamodās ūdeņaini blāvajā rīta gaismā. Suņuks bakstīja ar purniņu viņas pleca ieliekumu, pūta karstu elpu ausī, atbalstīja ķepu pret viņas krūtīm, itin kā Zoja būtu viņa zudusī mamma. Abi atradās uz dīvāna, jo naktī mazuļa izmisīgās vaimanas bija atsaukušas Zoju uz apakšstāvu. Kucēns bija tik vārs, neaizsargāts un mīļš, ka viņam tapa piedota uz paklāja atstātā peļķīte.

Tofijs ir burvīgs, Zoja nodomāja, neskatoties iebāza čeku somā un stūma ratiņus uz durvīm. Cik sarežģīta varētu būt labradoru apmācība? Šīs šķirnes suņi taču strādā par aklu cilvēku pavadoņiem un izslēdz nedzirdīgu cilvēku tējkannas, vai nav tiesa? Gluži vienkārši nepieciešams visu ievirzīt pareizās sliedēs.

Ieskanējās Zojas mobilā telefona modinātāja signāls. Stunda gandrīz pagājusi.

– O! Jums mājās ir kucēns? – ievaicājās austrāliešu meitene, kas stāvēja līdzās paziņojumu dēlim; viņai pie kājām saspiedušies pieci vai seši suņi. Dzīvnieki uzvedās mierīgi, kaut arī tuvumā atradās gan kārumi, gan barība.

Zoja pavērās uz mantu kaudzi ratiņos. – Patiesībā mums ir kāmis. Ar ambīcijām.

Meitene iesmējās, savukārt gara auguma sieviete, kas bija kopā ar viņu, patlaban pabeidza piestiprināt pie ziņojumu dēļa plakātiņu, no kura raudzījās pretī rudi balts basets ar traģisku izteiksmi krunkainajā fizionomijā. Izteiksme būtu traģiska, ja vien dzīvniekam galvā nebūtu uzbāzta sarkana rūķa cepure.

– Vai jūsu ledusskapī atradīsies vieta arī man? – nespēdama noturēties, Zoja lasīja. – Hmm, varbūt te drīzāk ir runa par vietiņu pie kamīna?

– Nē, Bērtija prioritāte ir ledusskapis. Lai kādās mājās viņš nonāks, saimniekiem nāksies pierīkot ledusskapim atslēgu. – Austrāliešu meitene pasmaidīja. – Bet varu derēt, ka iespējams panākt, lai Bērtijs dara gandrīz visu par pusmaisiņu desiņu, jo dumjš viņš noteikti nav. Baseti ir brīnišķīgi suņi, nevainojami satiek ar bērniem, līdzsvaroti… Varbūt jūsu kucēnam nepieciešams rotaļbiedrs?

Zojai izlauzās drudžains smiekliņš. – Nē! Manējais ir mājās tikai vienu dienu, bet man jau galva iet riņķī.

– Cik jauki! Kāda šķirne? Cik vecs? – Meitene šķita patiesi ieinteresēta.

– Tofijs mats matā līdzinās Andrex reklāmas kucēnam. Patiesībā pat nezinu, cik vecs, – Zoja atzinās. – Viņš ir dāvana. Abas sievietes saskatījās, un šķita, ka gaišmates sejā pavīd aizkaitinājums.

Zoja vēlreiz uzmeta aci sludinājuma logo un apjauta, ka viņas ir Roshilas suņu patversmes pārstāves Reičela un Megana, ja spriež pēc tālruņa numuriem pierakstītajiem vārdiem. Lapas apakšmalā bija iedrukāts teikums: “Suņi grib justies droši par nākotni – nedāviniet tos!”

– Nē, – viņa steigšus turpināja, – ne jau es saņēmu dāvanā kucēnu, bet mans vīrs… bijušais vīrs uzdāvināja to bērniem. Man par to nebija ne jausmas, bet tagad Tofijs atrodas pie mums, visi esam sajūsmā par viņu, tikai es nebiju gatava tam, ka nedrīkstēšu atstāt māju ilgāk par desmit minūtēm.

Zojas vārdu straume apsīka. Sacītais neatstāja pārlieku labvēlīgu iespaidu. No jauna pievērsusies sludinājumam, viņa vairs nespēja atrauties no teksta.

Mani pirmie saimnieki nopirka mani kā dāvanu Ziemassvētkos, bet drīz vien es viņiem apniku, un viņi izmeta mani laukā, lai pats rūpējos par sevi. Apmaiņā pret pastaigām, ēdienu un labāko dīvānu mājā manī ir daudz jo daudz mīlestības, ko jums dāvāt, tāpēc “turu īkšķi”, lai pie jums atrastos vieta mazam sunītim. Nu labi, samērā lielam sunim. Ar mīlestību – Bērtijs

– Esmu nolēmusi parūpēties par kucēnu kā nākas, – Zoja saklausīja sevi sakām. – Tāpēc esmu izpirkusi vai pusi zooveikala!

– Protams, – apstiprināja tumšmatainā sieviete, kura izskatījās varen darbīga. Viņas mape bija pilna ar citiem sludinājumiem, kas tūdaļ tiks piestiprināti pie dēļa. – Redziet, Meganai šajā gadalaikā bieži iznāk darīšana ar Ziemassvētkos sadāvinātiem kucēniem. Esmu pārliecināta, ka jūsējais nepievienosies mūsu saimei. Proti, mēs patlaban steigšus mēģinām sameklēt mājas tiem, kas nonākuši pie mums, – viņa piemetināja. – Tad atbrīvotos vieta un mēs varētu uzsākt arī suņu pansijas darbību. Vai ne, Megana?

– Tieši tā. – Gaišmatainā meitene nopūtās, tad apveltīja Zoju ar draudzīgu, tomēr visnotaļ stingru skatienu. – Lieta tā, ka kucēniem nepieciešamas ne tik daudz mantas kā pastāvīga uzmanība. Vai viņš ir vakcinēts? Vai jums ir suņaudzētavas tālruņa numurs, lai uzzinātu, cik vecs ir kucēns? Arī to, vai tas dabūjis visas vajadzīgās potes?

– Hmm… potes?

Megana šķita noraizējusies. – Tofijs taču patlaban nav atstāts viens pats, vai ne?

– Hmm… ir gan. – Zoja pamīšus uzlūkoja abas sievietes, pamanot gan nosodījumu Meganas sejā, gan Reičelas apbrīnojami moderno rokassomu. – Viņš ir iesprostots virtuvē, kur viss ierīkots tā, lai bērni nekam netiktu klāt, esmu vientuļā māte, man vajadzēja viņu atstāt vienu, lai sapirktu visu šito lērumu, bet ko jūs man ieteiksiet darīt? Sameklēt kucēnam pieskatītāju?

– Tieši tā, – apstiprināja Megana.

– Jūs taču jokojat, vai ne? – Zoja neslēpa cerību.

– Vai jūs savu mazuli pamestu vienu, lai dotos iepirkties? Vai jūs zināt, cik asi ir viņa zobiņi? Kucēni spēj izgrauzties cauri durvīm, sabojāt vadus…

Pamazām kļuva skaidrs, kādu nastu Deivids uzgrūdis viņas pleciem, un Zoja manīja, ka panika jau skalojas pāri galvai kā ūdens pārplūdušā vannā. – Ak kungs…

– Paklau, šis kucēns dabūs redeļu kasti, – Reičela aizrādīja. – Ir nopirkta arī rokasgrāmata. Un graužamās mantiņas. Nepārspīlē, Megana. Esi iecietīgāka. Nav taču tā, ka kucēns atstāts, spēlējoties ar sērkociņiem.

– Sakiet, vai jūs nodarbojaties ar apmācību? – Zoja vārgi izdvesa. – Ar saimnieku apmācību?

Meganas bargā seja atmaiga. – Jā, patiesībā nodarbojamies gan. Atbrauciet sestdien, un mēs jums sniegsim pamatzināšanas. Iedošu jums vetārsta tālruņa numuru, lai jūs varētu piereģistret Tofiju. – Viņa taustījās pa somu pēc rakstāmā. – Reičela, iedod reklāmas lapiņu. Džordžs Fenviks, viņa klīnika atrodas līdzās ugunsdzesēju depo. Tofijam nepieciešamas obligātās potes un mikročips.

– Ja jūs vēlētos mums brīvprātīgi palīdzēt, izvedot pastaigā suņus vai arī ziedojot zināmu naudas summu, tas būtu patiešām lieliski! – Reičela bez pūlēm pārslēdzās uz mārketinga valodu. – Mēs pastāvīgi meklējam palīgus. Un ziedotājus. Ja jums nepieciešams uz dažām dienām kaut kur izmitināt suni, pie mums atradīsiet augstākās klases mītnes un kopšanu.

Zoja iebāza lapiņu sapirkto mantu kaudzē. Radās sajūta, ka tā tiks pielipināta pie ledusskapja telefona aparāta tiešā tuvumā.

– Domāju, ka sanāca labi. – Megana vadīja suņus uz izjāžu ceļu, kas atradās aiz industriālā rajona. – Lielveikali, tirdzniecības centrs, abas zoopreču tirgotavas. Vēl viena pietura, un viss būs paveikts. Tu katrā ziņā jau esi sapratusi, ka šīs ir Longhemptonas svarīgākās vietas.

– Jauki, ja vien mēs tādējādi tiekam klāt ikvienam potenciālajam suņa saimniekam, – Reičela atbildēja. Suņi, ko veda viņa, nebūt neuzvedās tik priekšzīmīgi, kaut arī Džems darīja visu iespējamo, lai savaldītu abus mazākos sugas brāļus. – Ko teica Džordžs? Ka nepieciešams līdz mēneša beigām dabūt projām desmit patversmes suņu un to vietā iegūt desmit “maksas klientu”, lai viņš varētu samaksāt savus rēķinus?

Džordža padoms bija skarbs, toties par brīvu, un tas tika sniegts Dotas virtuvē pie tējas krūzes. Kā izrādījās, Reičela nebūt nebija vienīgā, ko vajā naudas grūtības; Dotas nauda bija izsīkusi, patversmes līdzekļi tāpat. Arī tādā gadījumā, ja Reičela vēlētos īpašumu pārdot, juridisko jautājumu kārtošana rit gausi, bet suņi ik dienu jāēdina, savukārt tiem, kas nodrošina patversmes darbību, tostarp Džordžam, vajagot samaksāt.

Vīrietis bija raudzījies pāri galdam ar tādu kā izaicinājumu zilajās acīs, it kā pa daļai gaidītu, ka viņa nekavējoties izrakstīs čeku un tādējādi atrisinās šo problēmu. Reičela nebija viņam atzinusies, ka nonākusi bezizejā – bez darba un agrākās dzīves te vairs nebija runas par “Dotas mūža veikuma godināšanu”. Tagad viņas darbs bija patversme. Līdz brīdim, kad izdosies izprātot kaut ko citu.

– Tā jau tas ir, un Džordžs runā, ko domā. – Megana pāršķirstīja caurspīdīgās plastikāta kabatiņās ievietotos reklāmas plakātiņus. – Oho, labāko esam atstājušas uz beigām – Česteru. Paveries vien uz šo skumjo ģīmi! Poliklīnikā ļautiņi šņaukāsies vien. Starp citu, man patīk šie sludinājumu teksti. Tu nudien proti veikli rīkoties ar vārdiem.

Reičela nebija Meganai stāstījusi, ka pēdējos sešus mēnešus organizējusi miljonu mārciņu vērtu publicitātes kampaņu, kas reklamēja jaunu mūzikas lejupielādes tīmekļa lapu;

tagad šķita, ka tas noticis citā dzīvē. Viņa atļāvās blāvi pasmaidīt.

– Pateicos. Godīgi sakot, arī es drusku apraudājos. Droši vien tas liecina, ka reklāma būs iedarbīga.

Plakāti, izgatavoti iepriekšējā naktī uz virtuves galda, nebija uzkrītoši, toties uzrunājoši gan. Ar roku darināti virsraksti “Meklē jaunu saimnieku”, ar Polaroid aparātu uzņemtas suņu fotogrāfijas un viņu lūgumi, daļēji pārrakstīti no Dotas sacerētajām informācijas plāksnītēm. Reičela bija likusi lietā visus sev zināmos profesionālos trikus, lai pēc iespējas sekmīgāk ietrīsinātu Longhemptonas iedzīvotāju sirds stīgas.

– Un tagad tu izveidosi mūsu mājaslapu? – Megana sajūsmināta turpināja.

– Nespēju pat noticēt, ka patversmei tādas vēl nav, – Reičela atbildēja. – Atradīšu kādu, kas to izdarīs ļoti lēti. Informācija tīmeklī sekmīgāk ļaus meklēt mūsu dzīvniekiem jaunas mājas.

– Paklau, tu nudien esi apbrīnojama, ja vēl atceramies, ka nupat tev nācies pārdzīvot sāpīgu attiecību krahu, – Megana ņēmās slavēt, bet Reičela apmulsusi neļāva viņai turpināt.

– Pagaidām vēl neko vērā liekamu neesmu paveikusi. Kurp mēs dosimies tagad? – Viņa palaida Džemu vaļā no pavadas un atalgoja par priekšzīmīgo uzvedību, pasviežot viņam bumbiņu.

– Uz poliklīniku, – atbildēja Megana. – Esmu jau agrāk izvietojusi tur mūsu sludinājumus, un reizi mēnesī līdzekļu vākšanas nolūkos ēkas vestibilā tiek tirgotas pašceptas kūkas. Galvenais ārsts doktors Kārtijs ir liels suņmīlis, kurš allaž piekodināja Dotai, lai tūdaļ zvanot viņam, ja patversmē nonāk kāds vecs kurts. Patlaban viņam pieder divi, bet savulaik bija seši. Viens no suņiem pat mēdza gulēt doktora pieņemamā kabineta kaktā!

– Oho, – novilka Reičela. Džems elsodams nometa bumbiņu pie kājām, un viņa aizsvieda to vēlreiz.

Labā roka sāka smelgt, bet viņa stoiski nelikās to manām. Visu atsvēra Džema dedzīgā sajūsma, ikreiz tikpat neviltota. Reičela nespēja saprasties ar šo dzīvnieku tā, kā tas droši vien bija izdevies Dotai, bet bumbiņas pamešana bija neliela iespēja dot savu ieguldījumu šajās gaužām nevienlīdzīgajās attiecībās apmaiņā pret naktīm, ko Džems pacietīgi pavadījis pie viņas durvīm, atradies tuvumā viņas nemierīgā miega stundās un mazdrusciņ mazinājis viņas vientulību šajā savādajā jaunajā dzīvē, kurā Reičela bija piepeši nonākusi.

Longhemptonas parka poliklīnika atradās modernā ēkā ar uzbrauktuvēm, platiem logiem un teju uz visām līdzenajām virsmām izvietotām akurātām betona kastēm, kurās ziedēja sarkanas ģerānijas. Kad poliklīnikai tuvojās Megana un Reičela, izstīdzējusi meitene baltā reģistratores formastērpā palīdzēja tikt lejā pa rampu vecai dāmai ratiņkrēslā, liecoties tai pāri kā perētājvista cālēnam.

Nē, drīzāk te runa par gārni, Reičela domās izlaboja salīdzinājumu. Meitene šķita veidota tikai no garām rokām un tievām, nosauļotām kājām.

– Ai, palūk, kur jaukie suņi! – meitene mundri iesaucās un atmeta uz muguras garā zirgastē sasietos gaišos matus. – Aida, jums taču arī bija Džeka Rasela terjers, vai ne?

– Bija, līdz es pārcēlos uz veco ļaužu namu. – Vecā dāma pastiepa roku pret Bonemu, īskājainu terjeru, kas bija nepagurstot raustījis Reičelu sev līdzi pa parku. Tagad suns kāpās atpakaļ un iežmiedza asti starp kājām. – Sveiks, puis.

Reičela jutās neērti, it kā bērns darītu viņai kaunu lielveikalā. – Bonem, neesi nepieklājīgs. Piedodiet, viņš ir mazliet neomā.

– Viss kārtībā, viņam tikai mani vispirms jāapošņā. – Vecā dāma atstāja savus vecuma saliektos pirkstus karājamies pār krēsla malu, un Bonems drīz vien sāka sīkiem solīšiem virzīties uz priekšu, līdz pienāca tik tuvu, lai ļautu sev pakasīt aiz ausīm. – Re, kur labs puika.

Reičela manīja kaklā kamolu, vērojot Bonemu luncinām asti, bet vecās dāmas salīkušos plecus atslābstam. Pārstāj, viņa sevi apsauca. Drīz mani aizkustinās pat ekskrementu maisiņi.

– Man viņš šādu uzmanību neizrāda, – Reičela atzinās.

– Es protu apieties ar suņiem, – vecā dāma līksmi atteica. – Vai ne, Bonem, puis?

– Varbūt vēlaties viņu paturēt? – Reičela pajokoja. – Suns jūk vai prātā no priekiem.

Vecās dāmas skumjā nopūta šķita teju vai taustāma. – Ak, to es gribētu gan.

– Paklau, Megana, – ierunājās poliklīnikas reģistratore, kuras vārds, kā bija lasāms uz krūtīm piespraustajā plāksnītē, bija Lorena, – tev vajadzētu atvest savus suņus, lai ļautu vecajiem ļaudīm paspēlēties ar tiem. Suņi nudien mācētu uzmundrināt “Mūžzaļā nama” iemītniekus, vai nav tiesa, Aida?

– Ai! – Megana izvilka no somas sludinājuma plakātiņu. – Jocīgi, ka tu par to ierunājies. Patiesībā mēs esam ieradušās šeit ar nolūku.

– Uzgaidiet, – palūdza Lorena, kad pie rampas pieripoja Ford Fiesta. – Rau, kur jūsu vedējs, Aida. Tūdaļ iesēdināsim Herisas kundzi mašīnā. Aida, piedodiet, bet jums jāsaka sveiki Bonemam. – Ar trenētu kustību viņa noripināja ratiņkrēslu līdz auto un palīdzēja vecajai dāmai iekārtoties aizmugures sēdeklī, vienlaikus turpinādama mundri čalot. Reičelai nācās apvaldīt kārdinājumu iestumt Džeka Rasela terjeru Aidai līdzās; arī Bonems būtu laimīgs par šādu iznākumu.

– Lorena vada poliklīnikas darbu, – Megana pačukstēja. – Viņa pamana visu, kas te apkārtnē notiek, tirgo mūsu ceptās kūkas un pārzina grāmatu stendu.

– Varbūt viņa grib sev suni? – Reičela atčukstēja.

– Lorena! – Pa poliklīnikas durvīm pabāzās jauna vīrieša galva, bet augums palika iekšpusē siltumā. Kaklā pakārtais steteskops liecināja, ka te darīšana ar ārstu, bet izspūrušās brūno matu cirtas un raižpilnā sejas izteiksme ļāva noprast, ka jaunajam mediķim radusies kaut kāda problēma. – Lorena, nāc un palīdzi tikt galā ar datoru.

Uzrunātā izslējās un izteiksmīgi novalbīja acis uz abu sieviešu pusi. – Vai jums šķiet, ka ārsti prot apieties ar tik vienkāršu lietu kā dators? Lika pagaidīt! Vediet projām Herisas kundzi! – viņa pakliedza auto vadītājam.

– Tas ir doktors Bills Hārpers, – Megana čukstus paskaidroja. – Vai atceries, ka es tev ieteicu sākt interesēties par vecāka gadagājuma vīriešiem? Viņš ir izņēmums. Proti, man viņš būtu vecāks vīrietis, bet tev droši vien ne. – Viņa pietvīka. – Piedod, sanāca neveiklāk, nekā bija domāts.

– Neraizējies, – Reičela atteica čukstus, tad sasparojusies turpināja normālā balsī. – Neraizējies, es tā kā tā dodu priekšroku vecākiem vīriešiem. Teds man būtu pašā laikā.

– Kā varu jums palīdzēt, jaukās dāmas? – Viņām sparīgi tuvojās Lorena, blondā zirgaste lēkāja vien. – Un jums, jaukie sunīši? – Viņa noliecās, lai dažiem jaukumiem pakasītu aiz ausīm.

– Mēs pūlamies sameklēt suņiem jaunas mājas, – paskaidroja Reičela. – Atrast jaunus saimniekus šiem te un vēl vismaz pieciem viņu bēdubrāļiem. Sveicināta, mans vārds ir Reičela. – Uzbīdījusi četras pavadu cilpas līdz locītavai, viņa pastiepa roku. – Esmu Dotas Mosopas māsasmeita.

– Nu protams, to uzreiz var pateikt pēc deguna. – Lorena paspieda Reičelai roku un plati pasmaidīja. – Tu līdzinies savai krustmātei kā viena ūdens lāse otrai. Mēs vienmēr prātojām, ka jaunībā Dota bijusi īsta skaistule. Ne jau klasiska skaistule, bet savdabīgi un pamanāmi skaista. Piedod, ja nejauši esmu izrunājusies netaktiski…

Reičela nespēja izlemt, vai viņa pārlieku ilgu laiku pavadījusi sabiedrisko attiecību profesionāļu vidē, vai arī Longhemptonā itin visiem iedzīvotājiem raksturīgs gluži neticams netaktiskums.

– Lorena! – Tagad doktors jau lūdzās. – Pie reģistratūras gaida četri cilvēki, bet es nemāku atvērt iepriekšējo pierakstu lapu! – Viņš pazemināja balsi. – Turklāt divus pacientus es nepazīstu. Man nepieciešams tavs padoms.

Lorena vēlreiz novalbīja savas lielās acis. – Rau, kur pirmais kandidāts uz suņa saimnieka godu… Dāmas, nāciet man līdzi. Doktor Hārper! – Viņa devās iekšā, garās kājas spēra platus un ātrus soļus. – Vai jūs man viņdien neteicāt, ka nepieciešams iedrošināt ļaudis vairāk laika veltīt fiziskām aktivitātēm?

– Hmm, jā. – Bills uzmeta skatienu Meganai un Lorenai, tad piemiedza pirmajai ar aci. – Sveika, Megana, prieks tevi redzēt.

Megana bikli pasmaidīja pretī. Reičela pamanīja, ka šis nebija meičas ierastais, simt vatu spožumā mirdzošais austrālietes smaids. Megana tūdaļ novērsās, lai pavirzītu savu suņu bariņu tālāk no automātiskajām durvīm.

– Tagad paklausieties. – Lorena pagriezusies norādīja uz Reičelu. – Reičela ieradusies, lai meklētu jaunas mājas Dotas patversmes iemītniekiem, un viņdien jūs man teicāt, ka apsverat iespēju adoptēt suni. Lai atkal atsāktu skriet, pareizi?

– Lorena, tu taču zini, ka esmu ļoti aizņemts cilvēks, – Bills iesāka, bet meičai tas nešķita svarīgi.

– Nestāstiet nu, jūsu sabiedriskā dzīve nebūt neaizņem tik daudz laika. Suni jūs varēsiet ņemt līdzi uz darbu – skaidrs, ka doktors Kārtijs neiebildīs. Pusdienas pārtraukumā izvedīsiet dzīvnieku pastaigā un tādējādi rādīsiet ļaudīm piemēru, ka nepieciešams biežāk uzturēties svaigā gaisā. Patiesībā mēs varētu saorganizēt kaut ko līdzīgu pusdienlaika pastaigu klubiņam; arī es labprāt iešu laukā kopā ar jums.

– Lorena… – Billa glītajā sejā iezagās izmisīga izteiksme, it kā viņam kārtējo reizi nebūtu izdevies apklusināt Lorenu, kura nu traucās uz priekšu pilnās burās.

– Te būs plakāts, ko pielikt pie dēļa. – Reičela izmantoja izdevību un pasniedza Billam atlikušo eksemplāru, no kura raudzījās pretī Česters, burvīgs spaniels ar garām, brūnām ausīm, spalva uz kājām plankumaina.

– O! Esmu Česters, – Lorena lasīja priekšā nedaudzajiem cilvēkiem, kas pamazām sapulcējās ap viņiem. – Mani saimnieki pārcēlās uz dzīvokli, kur man vieta vairs neatradās, tāpēc viņi pameta mani uz ielas, piesietu pie atkritumu tvertnes. Es nezinu, kurp viņi devās, bet ceru, ka atradīsies kāds, kurš vēlētos saņemt manu beznosacījumu mīlestību. Es priecāšos izvest jūs pastaigās, palīdzēšu mētāt bumbiņu un sildīšu jūsu ceļgalu, ja ļausiet man vakarā gulēt uz dīvāna. Lūdzu, piezvaniet Meganai vai Reičelai, viņas jums izstāstīs par mani itin visu.

Lorena šausmās uzlūkoja Reičelu. – Tie cilvēki piesēja suni pie atkritumu tvertnes?

– Acīmredzot.

Lorenas platā mute palika vaļā. – Tas ir drausmīgi. – Viņa ar jaunu sparu vērsās pie Billa. – Dakter Hārper, šis suns jums būtu ideāli piemērots. Jau iztēlojos jūs soļojam caur parku, ap kaklu garā šalle, līdzās lēkā jūsu uzticamais Česters. – Pēc īsas pauzes viņa turpināja: – Jūs taču zināt, ka vienlaikus tā būs lieliska iespēja iepazīties. Vienmēr jau iznāk lasīt par cilvēkiem, kas sastop savu mūža mīlestību, kad viņu suņi parkā saplēšas. Protams, nav jau tā, ka jums šajā jomā būtu nepieciešama palīdzība no malas, – meiča viszinīgi piebilda.

– Jums jāatvaino Lorena, – ierunājās Bills. – Viņa skatās pārāk daudz filmu ar Hjū Grāntu galvenajā lomā.

– Kāpēc jāskatās filmas, ja ir iespēja vērot visu to, kas norisinās tepat apkārt. To es mēģinu jums iestāstīt! – Lorena manīgi izķēra no Billa rokām plakātiņu. – Piespraudīšu to pašā redzamākajā vietā. – Viņa piegāja pie pilsētas valdes ziņojumu dēļa, novāca vairākus vecus paziņojumus, novietoja Čestera bildi pašā vidū un pavērsa visas dzeltenās bultas viņa virzienā.

– Burvīgi. Bet tagad, lūdzu, varbūtu mēs varētu tikt skaidrībā ar datoru? – Bills diedelēja, izlaižot caur matiem visus desmit pirkstus.

– Katrā ziņā! – Lorena aplieca loku ap žurnālu galdu un mazuļiem uzgaidamajā zonā, lai ieslīdētu aiz reģistratūras letes. – Ai, jūs esat atvēris aplamu lapu un otrreiz pasūtījis visu tīrīšanas līdzekļu krājumu.

Bills atvēra muti, lai protestētu, tad pārdomāja un paslēja plaukstas pret Reičelu. – Ko lai saka? Nezinu, kas no tā iznāks, bet es patiešām esmu domājis par suņa adoptēšanu.

– Brīnišķīgi! Tātad varam jūs gaidīt pie mums? – vaicāja Reičela, kura pamazām sāka justies aizvien tuvāka savam agrākajam lietišķas profesionāles tēlam, nevis nemākulīgai suņu pastaigās vedējai. – Proti, ja jūs patiešām esat gatavs ņemt suni no patversmes, varat jebkurā laikā atbraukt un aprunāties par šo jautājumu. Mēs nekožam.

– Mūsu suņi arī ne, – piebilda Megana pīkstošākā balsī nekā ierasts.

– Rīt viņš strādā tikai dienas pirmajā pusē, – no savas vietas sauca Lorena. – Piedošanu, doktor Hārper, bet jūs jau sevi pazīstat. Jums nepieciešams, kāds, kas visu saorganizē. Viņš pagriezās, lai bargi paraudzītos, bet Lorena pacēla abas plaukstas kā kucēns ķepas, sejā iezagusies skumja izteiksme. – Nabaga Česters. Viņš varēs sēdēt šeit kopā ar mani. Sargās un neļaus Daienai čiept manus biskvītus.

No ambulances telpas atskanēja nikns, apslāpēts ņurdiens.

– Es jums piezvanīšu un norunāšu ierašanās laiku. – Kad Bills pastiepa roku, lai atsveicinātos, Reičela izbaudīja spēcīgo rokasspiedienu un tiešā acu kontakta mirkli. Viņa novērtēja vīrieša izskatīgumu, tomēr nemanīja sevī ne sīkāko sirds ietrīsēšanos. Tikai klusībā nosprieda, ka šeit neviens vīrietis nevalkā tik izsmalcinātus kreklus kā Olivers. – Piedodiet, bet tagad man jāsteidzas, mani gaida divi joprojām neidentificēti pacienti.

– Sveiki! – Megana izdvesa.

Reičela pamāja ar galvu un pasmaidīja. – Uz drīzu redzēšanos.

Suņi nemierīgi dīdījās kā nogarlaikojušies bērni – tikai ne Džems, kurš ierasti gaidīja, noguldījis slaido purnu uz baltajām ķepām.

– Jāved jūs visus uz mājām, – Reičela bilda. – Gājuši, Megana.

– Es parūpēšos, lai jūsu plakātu izlasa itin visi. – Lorena veltīja abām sievietēm saulainu smaidu. Runāšana netraucēja viņai veikli klabināt tastatūru. – Poliklīnikā var veiksmīgi saorganizēt brīvprātīgos palīgus. Mūsējie ir aizrautīga tauta.

Viņa piemiedza ar aci, un brīdī, kad Reičela pagriezās pret automātiskajām durvīm, caur mākoņiem izspraucās saule, kas apzeltīja pelēkajās betona kārbās sastādītās dzeltenās narcises.