Читать книгу Trešais nav lieks - Lūsija Dilana - Страница 8

Natālija veica trīs darbus uzreiz, ko pieprata visnotaļ veikli, kopš bija paaugstināta par nodaļas vadītāju; jādomā, ka šāds rūdījums lieti noderēs arī pēc bērniņa piedzimšanas.

Viņa vienlaicīgi atsvaidzināja kosmētiku GreenPea piektā stāva plašajā tualetē līdzās konferenču zālei, domās mēģināja izklāstīt Selīnai savu viedokli par iebildumiem, ko nesen izpelnījusies organiski ražotu cepumu reklāmas kampaņa, un turklāt ar vienu aci uzmanīja mobilo telefonu, kas bija atbalstīts pret rokassomu – ja nu gadījumā piezvana no reklāmaģentūras, lai paziņotu ieplānotās tirgus daļas raksturojošos skaitļus.

Protams, telefona ienešana tualetes telpās bija uzskatāma par šokējošu paradumu, bet mārketinga nodaļā tā rīkojās visi, jo briesmīgi baidījās palaist garām svarīgus zvanus. Darbinieku virtuvē zumēja baumas – tās izplatīja biroja menedžere Andrea, kurai ausis kā radari un galds tuvu bosa kabinetam. Proti, galvenais birojs tiekot “restrukturizēts”, un Natālija bija pietiekami gudra, lai saprastu, ka patiesībā tas nozīmē štatu samazināšanu.

Viņa uzklāja lūpu spīdumu un pārbaudīja, vai nav notraipīti zobi. Viņai bija laba komanda, kuras darbs pēdējās trīs sanāksmēs tika slavēts, bet Natālija zināja, ka tas vēl neko negarantē. Viņa nodarbojās ar GreenPea pašu ražoto produktu mārketingu, bet pērn firma bija nopirkusi mazāku uzņēmumu, kam līdzi ieradās aizrautīgs mārketinga direktors, kas agrāk bija strādājis ar Amerikas WholeFoods. Cik nu Natālija bija uzzinājusi no Andreas, Džeisons negrasījās ilgi uzkavēties biroja otrajā stāvā.

Kosmētika bija kārtībā, un Natālija pievērsās ceturtajam darbiņam. Viņa pārlaida skatienu telpai, lai pārliecinātos, ka ir viena, tad žigli ieslīdēja tālākajā kabīnē un sameklēja somā ovulācijas testa strēmeli.

Mēģinājumi ieņemt bērnu laupa jebkuru viktoriāniskas kautrības atlieku, ja runa ir par ķermeņa norisēm. Pēdējā laikā Natālija veltīja dažādu ķermeņa šķidrumu pētīšanai daudz vairāk laika, nekā pieklātos saprātīgai cilvēciskai būtnei. Viņa atplēsa plastikāta iesaiņojumu un sagatavojās notēmēt uz balto testa strēmeles vietu, vienlaikus prātojot, kurā auglības šķēršļu pārvarēšanas posmā zaudējusi pēdējās pašcieņas paliekas.

Kad vajadzīgais bija paveikts, viņa apsēdās un gaidīja, kad lodziņā parādīsies svītras. Patiesībā pēc ovulācijas testa nebija īstas vajadzības, jo fanātiskās temperatūras mērīšanas dēļ bija skaidri zināms, kad “ola būs izdēta”, kā Džonijs mēdza izteikties, tomēr klusībā viņai patika vērot divu svītriņu parādīšanos, jo ar ovulācijas testu tas notika vienmēr. Natālijai vēl nekad nebija laimējies ieraudzīt divas maģiskās svītriņas uz grūtniecības testa strēmeles.

Hmm, izņemot vienu vienīgu reizi. Kādā svētdienas rītā, trīs mēnešus pēc tam, kad viņi bija izlēmuši tikt pie mazuļa, Natālija izslīdēja no gultas un vannasistabā uzčurāja strēmelei, kaut arī apzinājās, ka vēl daudz par agru rezultātiem. Kamēr viņa aizpildīja divas mokošās minūtes ar zobu tīrīšanu, pārsteidzošā kārtā lodziņā sāka iezīmēties divas sārtas svīriņas. Natālija juta, ka vannasistabas grīda sagrīļojas zem kājām, bet ausīs sāk nevaldāmi dunēt pulss. Viņi to bija paveikuši! Bija radījuši mazuli!

Viņa nobrāzās lejā, lai parādītu testu Džonijam, bet vīrs jau bija izgājis nopirkt svētdienas avīzes. Natālija drebošiem pirkstiem uzspieda viņa mobilā telefona numuru, kūsādama nepacietībā visbeidzot izteikt vārdus, ko bija trenējusies izrunāt gluži ikdienišķā tonī – sveiks, papucīt! Bet varbūt – vai es runāju ar Longhemptonas Gada tēti? Bija grūti izšķirties par labāko variantu.

Džonija kabatā iezvanījās telefons, bet Natālijas skatiens kā neticot kavējās pie strēmeles. Kamēr skanēja garie signāli, viņas acu priekšā pirmā svītriņa sāka bālēt, līdz izgaisa pavisam. Izgaisa bez pēdām! Ķīmiska kļūda, nevis bērniņš.

Pārtraukusi zvanu, iekams Džonijs paguva atbildēt, viņa sakņupa uz virtuves grīdas, postošās vilšanās dēļ nespēdama ne galvu pacelt. Protams, bija par agru izmantot testu. Protams, šādas kļūdas nebija nekas neparasts. Un tomēr… Kad virtuvē svilpodams ienāca Džonijs, viņa nestāstīja neko, jo zināja, ka viņš atkārtos visus labi zināmos vārdus un darīs to maigi un iejūtīgi. Kopš tās reizes grūtniecības tests vairs nekad nebija pozitīvs.

Bet šomēnes būs citādi, viņa sev teica, raudzīdamās uz divām sārtajām svītriņām, kas apliecināja, ka olšūna nobriedusi. Šoreiz jābūt viņu kārtai, to apliecināja pat statistika. Abām svītriņām vajadzēja būt vienā tonī, lai pierādītu, ka viņa ir auglīga. Vai tiešām krāsa neatšķīrās? Vai svītriņa pa kreisi nebija mazliet tumšāka? Natālija pacēla strēmeli pret gaismu, tad satrūkās, jo atskanēja durvju vēršanās troksnis.

– …sasaukt sanāksmi, lai to apspriestu, Kima. Tik nejauku direktīvu nav iespējams pavēstīt komandai bez sagatavošanas.

Ak debess… Natālijas sirds pamira. Nācēja bija Selīna ar savām Bluetooth austiņām, kas ļāva tai justies kā lielai priekšniecei jebkuros apstākļos, tostarp arī tualetē.

– Tiešām? Tu esi pārliecināta? – Tika atgriezts krāns, un Natālija nesaklausīja dažus vārdus. – Mhm, mhm.

Mhm kas? Viņa maksimāli piepūlēja dzirdi.

– Hmm, mani nevilina iespēja pieņemt šādu lēmumu, Kima. Bet ceru, ka tas būs mans lēmums… Jā, es saprotu, ka vadība ietur stingru kursu un mūs visus ietekmē notiekošais, bet es domāju, ka…

Natālijas sirds iepukstējās straujāk, bet brīdī, kad Selīna grasījās pievērsties būtiskākajam, iezvanījās viņas pašas telefons; skaņa spalgi atbalsojās telpā. Natālija steidzās pagrābt aparātu, lai to izslēgtu, bet, meklējot testu, tālrunis bija ieslīdējis pašā somas dibenā.

Selīna acumirklī apklusa.

Nolādēts, Natālija sodījās, drudžaini mēģinot sataustīt papīru mudžeklī telefonu. Zvanīja Džonijs, kurš tūdaļ arī pārtrauca zvanu. Telpā iestājās saspringts klusums.

– Parunāsim vēlāk, – Selīna zīmīgi noteica. – Nav īstais brīdis.

Apjautusi, ka citas izejas nav, Natālija norāva podā ūdeni un iespējami nevērīgi iznāca no kabīnes, pat nepaskatīdamās uz Selīnas pusi.

Neesmu vainīga, ka mana priekšniece riskē risināt kutelīgas sarunas dāmu tualetē, viņa sev iegalvoja, tomēr tas nemazināja nedz neērtības izjūtu, nedz arī ziņkārību, ja reiz nemainīgi supersavaldīgā Selīna bija runājusi tik, hmm… nervozā tonī. Mazgājot rokas, Natālija ar acs kaktiņu manīja, ka Selīna noraugās viņā ar agrāk nemanītu izteiksmi sejā, tālab pārsteigta izslējās.

Tad noslaucīja rokas un prātoja, kāda etiķete būtu ievērojama, ja gadās šādas sastapšanās tualetē. Par laimi, problēmu atrisināja pati Selīna.

– Tu neko neesi dzirdējusi, – viņa asi teica.

– Dzirdējusi ko? – Natālija neizteiksmīgi atjautāja.

Atgriezusies sava kabineta relatīvajā drošībā, viņa tūdaļ piezvanīja Džonijam.

Fona troksnis ļāva noprast, ka viņš dežurē garajā pusdienu starpbrīdī.

– Sveika, skaistule! – Džonijs teica. – Varbūt tu vēlētos šovakar palīdzēt vīrietim suņa lietā?

– Ko? – Natālija bungoja ar pildspalvu pa zodu. Piesardzīga Andreas iztaujāšana bija atklājusi, ka patiesībā neviens īsti nezina, kas notiek augstākajos vadības līmeņos, un šis fakts vairoja bažas. Tomēr Džonija zvans ļāva viņai justies daudz labāk. Viņas vīram piemita skolotājiem raksturīga nomierinoša nosvērtība, kas viesa pārliecību, ka visu iespējams atrisināt ar pūlēm un uzcītību.

– Palīdzēt vīrietim suņa lietā. Bills grasās adoptēt suni no tās patversmes Hārtlijhilā, tāpēc grib, lai mēs atbraucam līdzi un izsakām savu viedokli.

– Bet suni savulaik esi turējis tu, nevis es. – Natālija zem galda nometa kurpes un izvingrināja pēdas. Tā bija viena no priekšrocībām, ko nodrošināja stūra kabinets ar logu. – Man savulaik piederēja tikai trusītis, un arī tas pirms divdesmit gadiem.

– To es zinu, bet Bills augstu vērtē tavu sievietes intuīciju. Es tur būšu tāpēc, lai dotu padomu, kādas šķirnes suni izvēlēties, savukārt tu varētu ieteikt to, kas viņam būtu piemērots. Tu taču pazīsti Billu.

– Jā, pazīstu gan, – apliecināja Natālija. – Viņam patīk uzzināt otru viedokli. Un trešo. Un ceturto arī, ja tuvumā patrāpās vēl kāds.

– Cikos tu varētu tikt projām? Ap pieciem?

Natālija ielūkojās savā e-pasta kastītē, kas trīsdesmit minūšu pusdienas pārtraukuma laikā atkal bija piesūtīta pilna. Visu pēcpusdienu paredzētas dažādas tikšanās, turklāt jāsāk sacerēt ziņojumu par GreenPea smilšu cepumu izredzēm iekarot vegāniem domāto produktu tirgu.

Itin kā nolasījis viņas domas, Džonijs piemetināja: – Paklau, Nata, visu nedēļu tu esi strādājusi līdz vēlam vakaram.

Vai tad Selīna nevarētu tev piešķirt “zelta zvaigzni”?

– Tur jau tā lieta. – Natālija pazemināja balsi. – Manuprāt, Selīna medī tos, kam tādu nav. Šis nav piemērots brīdis aiziet no darba agrāk.

– Bet, Nata, mēs varētu uzmest aci tam sunim, ieturēt vakariņas un pēc tam vēl atliktu laiciņš mums pašiem, vai ne?

Abi zināja, kas ar to domāts. Vismaz man nenāksies sevi piedāvāt, Natālija nodomāja. Džonijs visu zina un saprot.

– Darīšu, ko varēšu, – viņa apsolīja. – Paklau, man kāds zvana. Tiksimies tur. Pēc pieciem, cik ātri vien varēšu, norunāts?

– Cik ātri vien varēsi. – Džonijs pieklusināja balsi, lai tuvumā esošie skolēni nesaklausītu viņa piesmakušo Berija Vaita imitāciju. – Jo es nevēlos, lai Bills Hārpers un viņa suņu kārtas draudzenes aizstājējs piesavinātos mūsu kopīgo “zaļās zonas” laiku. Norunāts?

– Norunāts, – Natālija priecīgi apstiprināja.

– Nudien neuzskatu, ka iztaujāšana būtu jāveic man. – Reičela pastūma rakstāmdēlīti pār galdu atpakaļ Meganai.

– Kāpēc ne? Reiz taču jāsāk. – Megana atbīdīja priekšmetu atpakaļ. – Nekas grūts tas nav. Jautājumu saraksts tev priekšā. Gluži vienkārši atķeksē atbildes “jā” vai “nē”. Vieglāk par vieglu.

Raudzīdamās jautājumu lapā, Reičela mēģināja aizmirst to, ka viņai nav nodoma uzkavēties šeit tik ilgi, lai kļūtu par lietpratēju suņu dzīves nokārtošanā. Šī pēcpusdiena bija izvērtusies nelāga. Daudz suņu, skaļa riešana, Džordžs Fenviks un blusu apkarošanas problēma, kā arī pēkšņa apjauta, ka viņa vairs nekad nespēs iesoļot Topshop veikalā, nejuzdamās kā vecmāmiņa.

– Bet tik vienkārši jau nemaz nav, vai ne? – viņa sūrojās. – Un īstā suņa izraudzīšanās? Kur nu vēl maģiskais “Dotas mirklis”, kad cilvēks un krancis laimīgi sastopas, lai paliktu kopā uz mūžu? Tas viss nav man pa spēkam.

– Paklau, tiltu tu šķērsosi, kad būsi līdz tam nonākusi. Vairāk par vienu atbildi “nē”, un viņš nemaz nedabūs suni. – Megana uzlūkoja viņu pār milzīgas tējas krūzes malu. Cik nu Reičela varēja spriest, radās iespaids, ka visa patversmes darbība balstās uz tējas dzeršanu. – Grūtāko Frīda jau paveikusi; mēs zinām, ka potenciālajam kandidātam ir piemērota māja un nav alerģijas pret suņu spalvām.

– Nedomāju, ka mājas pārbaudīšana Frīdai šķiet grūta. – Reičela pāršķirstīja apjomīgo – kāds varbūt atzītu to par okšķerīgu – ziņojumu par Billa Hārpera “ļoti glīto ziemas dārzu, līdzekļi nav žēloti” un “jauko dārzu, lielumā līdzīgu mūsējam, bet ne tik veiksmīgi iekārtotu un norobežotu”.

– Lai tur vai kas, viņam pieder pieklājīga lieluma dārzs, kam apkārt žogs, bērnu nav – un tas ir galvenais. Gluži vienkārši patērzē ar viņu! – Megana mēģināja runāt uzmundrinošā tonī. – Tu esi iepazinusies ar visiem mūsu suņiem, esi vedusi pastaigā gandrīz visus. Tu zini, kādiem saimniekiem tie dotu priekšroku, ja spētu tev to pateikt.

– Vai tiešām zinu? – Reičela šaubīdamās sagrumboja virsdeguni.

Dotas izslavētā “saprašanās ar suņiem” šķita klājamies pāri krustmātes izlolotajai patversmei kā Turīnas līķauts. Cilvēki droši vien cer, ka šeit tiem tiks izraudzīts viņu sapņu suns; ja savas pieredzes dēļ to varbūt spētu Megana, par sevi Reičela nebija tik augstās domās.

Kaut arī viņa un Džems pamazām tuvojās zināmai savstarpējai izpratnei, kas sakņojās abu vienādi sērīgajā noskaņojumā, diezin vai ko līdzīgu varētu apgalvot par patversmes iemītniekiem. Runāt ar tiem viņa pavisam noteikti nebija sākusi un nemēģināja pat iztēloties, ka dzīvnieki spētu kaut ko pavēstīt viņai.

– Gluži vienkārši atceries, kā suņi uzvedas parkā, – Megana izpalīdzīgi ieteica. – Padomā, vai viņu raksturs atbilst potenciālā saimnieka vēlmēm, ja saproti, ko es ar to gribu teikt.

– Nesaprotu vis.

Ārdurvju zvans lika abām sievietēm satrūkties. Tas bija agrāko laiku virtuvēs ierīkotais zvans kalpones paaicināšanai, ko varēja saklausīt pat iežogotajā teritorijā aiz suņu mītnes.

– Precīzi norunātajā laikā. Laba zīme. Mums patīk potenciālo suņu ņēmēju punktualitāte. – Megana atgrūda krēslu un devās ielaist apmeklētājus.

Reičela vēlreiz ielūkojās aptaujas lapā, lai iegaumētu jautājumus un uzdotu tos bez aizķeršanās. Mērķis skaidrs, viņa sev teica. Dabūt vienu suni projām un vienu nodalījumu brīvu izīrēšanai.

Lapas augšmalā vīdēja trekniem burtiem uzdrukāts bargs brīdinājums.

Suņu vienīgā balss ir mūsējā! Lūdzu, neņemiet ļaunā, ja mēs jums šķitīsim uzbāzīgi un ļoti izvēlīgi – gluži vienkārši vēlamies nodrošināt mūsu suņiem vislabāko. Dažus no tiem cilvēki reiz nežēlīgi nodevuši, tomēr dzīvnieki joprojām alkst uzticēties un dāvāt savu mīlestību. Mēs nevēlamies, lai viņi vēlreiz atgriežas šeit.

Reičelai aizžņaudzās kakls, kad prātā ienāca dedzīgā izteiksme Bērtija sakrunkotajā fizionomijā un Čestera izmisīgā skraidelēšana, kad kāds nogāja garām un kārtējo reizi nebija suņa pazudušais saimnieks, kas ieradies pēc viņa. Lūdzu, kaut man izdotos viņus nepievilt, Reičela nodomāja un sarauca uzacis, nobrīnīdamās vien par sevi.

Bija saklausāma Meganas balss, viņa vedināja uz biroja telpu. – Nāciet iekšā, nāciet iekšā.

Reičela pacēla acis un ieraudzīja doktoru Hārperu, kam sekoja pāris vecumā mazliet pāri trīsdesmit. Abi ar lielu ziņkāri raudzījās apkārt. Vīrietis jūsmīgi berzēja rokas, savukārt sieviete izturējās piesardzīgāk, it kā bažītos, ka telpa būs pilna ar suņiem, kas tūdaļ nosiekalos ikvienu ienācēju.

– Ko jums piedāvāt, tēju vai kafiju? – Megana ņēmās rosīties. – Šī ir Reičela, viņa izdarīs visu nepieciešamo.

– Jauki. Man, lūdzu, tēju ar diviem cukura gabaliņiem. Esmu izslāpis. Sveiki, es esmu Džonijs Hodžs. – Labi noaugušais vīrietis pastiepa roku, lai sasveicinātos ar Reičelu. Draudzīgs smaids ievilka krunciņas viņa brūno acu kaktiņos. – Un šī ir mana sieva Natālija.

– Sveika, Natālij. – Reičela ievēroja sievietes eleganto tērpu, un viņai sametās žēl tās melno, šauro svārku un piegulošās žaketītes. – Nāciet šeit. – Viņa atvilka krēslu. – Te jums būs mazāk iespēju tikt nospalvotai. Es zinu, ko runāju. Spalvu savākšanas rullītis jāmaina ik pēc divām dienām.

– Kāda šeit kārtība? – Doktors Bills paraudzījās apkārt.

– Es, biju cerējis, ka šeit būs apskatāmi vairāki suņi.

– Kaut kas līdzīgs aklajam randiņam, ko? – pajokoja Džonijs. – Bills vēlas iepazīties ar enerģisku suni, kam piemīt laba humora izjūta, ne vecāku par trim gadiem.

– Mēs nemēdzam rādīt apmeklētājiem suņus, iekams neesam parunājušās ar viņiem, – paskaidroja Megana. – Citādi tas var izvērsties pārāk emocionālā pārdzīvojumā it visiem, ja apmeklētāji ierauga suņus to mītnēs un suņi ierauga cilvēkus, kuri, iespējams, ieradušies vest tos uz mājām. Dzīvnieki vai prātā jūk, mēģinot pievērst sev uzmanību. Ja tomēr jums ir savs priekšstats par to, kādu tieši suni vēlaties, mēs varam to pārrunāt.

– Ak, Bills ir ļoti izsmalcināts savās vēlmēs, vai ne, Bill? – Džonijs pagriezās pret draugu. – Tāpēc viņš joprojām dzīvo viens!

– Džonij… – Natālija sarauca pieri.

– Es gluži vienkārši vēlos zināt, ar ko īsti man rēķināties. – Bills sāniski uzmeta Džonijam draudzīgu skatienu. – Nebūt neesmu pārmērīgi piekasīgs, bet vēlētos sev dzīvnieku, ko būtu iespējams apmācīt, kas pārmērīgi nemestu spalvu, lai varu viņu ņemt līdzi uz poliklīniku. Un tādu, kam piemīt zināmas personības iezīmes.

– Vai mēs runājam par suni vai draudzeni? – Reičela painteresējās.

Bills piesarka, bet Džonijs paliecās uz priekšu un atbildēja: – Abējādi.

– Lieliski! Varbūt tagad ķersimies pie aptaujas jautājumiem? – Reičela ielūkojās sarakstā. – Vispirms noskaidrosim, cik bieži jums būs iespēja izvest suni pastaigā.

Pēc divdesmit piecām minūtēm Reičela bija uzzinājusi, ka Bills kopā ar suni varētu nostaigāt aptuveni jūdzi uz darbu un atpakaļ, kā arī izmest līkumu parkā pusdienas pārtraukumos; ka viņš grib suni, augumā saimniekam vismaz līdz ceļgaliem, vēlams, melnu; ka viņa mātei esot bijis kustīgs Leiklandes terjers un viņš nekādā ziņā nevēloties sev ko tamlīdzīgu; ka Džonijam arī patīk suņi un viņš labprāt iegādātos labradoru, pointeru, spanielu vai gluži vienkārši kādu “jocīgu mazu zelli”; ka Natālija cerot – Billa suns piespiedīšot savu saimnieku biežāk uzturēties svaigā gaisā.

– Tātad, – Džonijs uzblieza sev pa ceļgaliem un paraudzījās uz Billu, – vai šajā brīdī jūs mēdzat pazust aizkulisēs un izvest laukā pretendentu numur viens?

– Tieši tā! – Megana atgrūda krēslu. – Ja vēlaties uzcienāties ar cepumiem – laipni lūdzam. Tagad mums abām jāaprunājas, pēc tam mēs atvedīsim šurp vienu vai divus suņus, lai jūs varat parotaļāties un labāk iepazīties ar tiem, un tad jau redzēsim. Nāc, Reičela.

Uzrunātā pacēla acis no papīriem. – Piedod?

– Man nepieciešams tavs padoms. – Pašpaļāvīgi pasmaidījusi, Megana uzrāva Reičelu kājās. – Atvainojiet mūs uz brītiņu.

Aiz kantora durvīm Reičela grasījās protestēt, bet Megana pa pusei stūma, pa pusei vilka viņu uz suņu mītnes pusi.

– Ej. Vadies pēc aptaujas atbildēm un izvēlies Billam suni.

Reičela apstājās kā zemē iemieta. – Nē! Nepaliec nu smieklīga.

– Ej, tu to vari.

– Nevaru vis! Tu esi patversmes vadītāja, nevis es! Un tu pazīsti viņu! – Reičela kā atvairoties noplivināja rokas. – Nav godīgi, Megana. Es tik maz zinu par suņiem. Tas nav mans darbs! Man nav vajadzīgā… ķēriena.

Meganas mazās plaukstas uzgūla Reičelas delmiem. – Te nav runa par ķērienu, bet gan loģiku. Ej tik iekšā, izlasi zīmītes, ko Dota atstājusi pie katra nodalījuma un… – Aprāvusies viņa uzrauca uzaci. – Ļauj, lai runā suņi. Nē, nē! Nesaki neko, es neesmu jocīga. Gluži vienkārši ļauj tiem… Nu labi, varbūt esmu gan jocīga. Tomēr izturies pavisam mierīgi, tev visu pateiks iekšējā balss.

Reičelas skatiens pauda, ka īsti normāli viņai tas nešķiet, bet Megana apņēmīgi pastūma viņu uz priekšu.

– Ej. Ja izvedīsi absolūti nepiemērotu suni, es tev to pateikšu. – Viņas seja atmaiga. – Reičela, es jau zinu, ka tu neesi “suņu cilvēks”. Nevajag to lieku reizi atgādināt.

Iekodusi lūpu zobos, Reičela atvēra smagās durvis. Ierastā vaukšķēšana acumirklī pieauga skaļumā, ienācēju apņēma siltens suņu un sausās barības smārds.

– Tā esmu tikai es! – viņa nedomājot uzsauca. – Netrakojiet, ļautiņi, nomierinieties.

Reičela lēni gāja pa viduseju starp nodalījumiem, mēģinot neļauties sirdssāpēm, kaut arī katru viņas soli pavadīja cerību pilni skatieni un dedzīga astes luncināšana. Tā vietā viņa domāja par izstīdzējušo dakteri Billu – kurš suns būtu viņam vispiemērotākais sabiedrotais un draugs? Pagāja garām divām kolliju māsiņām, labi apmācītām, tomēr pārāk enerģiskām, Stafordšīras terjeriem, kuru riešana cēla vai jumtu nost, ja vien tie ieraudzīja tuvumā kādu, ar ko varētu paspēlēties. Rau, arī spaniels Česters, ko Bills bija aplūkojis uz sludinājuma plakātiņa, bet šis suns kustējās un lēkāja nepaguris, turklāt darīja to kopš pamošanās brīža, un poliklīnikā pārmērīga aktivitāte nederētu.

Tad vēl Bērtijs. Reičela pasmaidīja, sastapusi traģisma pilno baseta skatienu. Suņa krunkainā fizionomija pauda nepārprotamas cerības.

– Ēdamā nebūs, tāpēc nav vērts rādīt tik skumīgu ģīmi, – viņa laipni uzrunāja dzīvnieku. Bērtijs bija burvīgs suns, bet Billam nederēja nemaz.

Sev neizprotamu iemeslu pēc Reičela apstājās pie pūdelītes Lulū nodalījuma. Šodien Megana bija mazliet apcirpusi sunītes spalvu, pie sevis joprojām kurnēdama par Džordža “draņķīgi sarkastisko” rīkojumu nepieļaut “nekādas stulbības”. Megana bija nogriezusi savēlušos spalvu kumšķus, un tagad zem melnajām sprogām, kas darīja suni drīzāk līdzīgu jēriņam, bija daudz labāk saskatāmas Lulū glītās ķepiņas un spožās acis.

Lulū būs vispiemērotākā, ieskanējās balss Reičelas galvā, pirms viņa paguva aptvert notiekošo. Bills grib gudru dzīvnieku, ko iespējams apmācīt, un pūdeļi tādi ir, ja tic “nezinīšiem” domātajai rokasgrāmatai, kas atradās biroja telpā. Lulū nepiekaisīs poliklīnikas telpas ar spalvām, turklāt pēc dabas ir mierīga un allaž kāro iemācīties ko jaunu.

Lulū melni mirdzošās acis vērās Reičelai pretī, aste, kas tagad izskatījās tieši tāda, kā tas pūdeļiem piederas, pirmo reizi mazliet sakustējās.

Viss būtu labi, bet Bills grib lielu suni, vīrietim piemērotu suni, Reičela strīdējās sev pretī.

Lulū ir īstā.

Reičela stāvēja nekustīga, bet suņi ņēmās riet, tie gribēja zināt, ko gan viņa īsti šeit dara. Tad atskanēja nagu skrapšķēšana un viņas potītēm piekļāvās silts ķermenis. Reičela izklaidīgi pieliecās un paburnīja kollija mīksto ausi. Džems bija atzinis izvēli par pareizu, līdz ar to radās sajūta, ka viņa itin kā saņēmusi Dotas piekrišanu.

Lulū bija īstā.

– Ko tu par to saki, Džem? – viņa vaicāja, bet kollijs pagrieza galvu uz izejas pusi. – Vai tie abi der kopā – Bills un Lulū?

Tu sarunājies ar suni, Reičela sev atgādināja. Te vairs nevar piesaukt slidenu nogāzi, bet gan iesācējiem slēpotājiem visbīstamāko – melno trasi.

Viņa atvilka nodalījuma durvju bultu, un Lulū iztipināja laukā, ziņkārīga par notiekošo. Dzīvnieks joprojām izturējās bikli, bet kažociņa sakopšana bija ļāvusi tam atgūt vismaz daļu pašpārliecības. Tagad Lulū izskatījās augumā prāvāka, nekā Reičelai bija šķitusi pirmajā reizē, tomēr to drīzāk noteica viņas personības atraisīšanās, nevis divas kārtīgas maltītes dienā.

– Sveika, Lulū. – Reičela piesprādzēja pavadu pie dzīvnieka kaklasiksnas. – Ieradies kāds cilvēks, ar kuru tev, manuprāt, patiktu iepazīties.

Viņa mēģināja neskatīties uz pārējiem suņiem, kad kopā ar Džemu un Lulū mēroja ceļu uz durvīm.

Megana stāvēja ārpusē un aizrautīgi runāja pa telefonu.

– Protams, rīt no rīta es varu aizsūtīt pie jums cilvēku, kas izvērtēs mājas piemērotību, – viņa teica. – Ap vienpadsmitiem? Lieliski. Kur jūs ieraudzījāt paziņojumu? Pastā? Cik mīļi no jūsu puses! – Viņa parādīja Reičelai paslietus īkšķus, tad pieversās Lulū un līksmi atkārtoja šo žestu. – Norunāts, es jums piezvanīšu. Pagaidām sveiki!

Megana nolika pie sienas piestiprinātā aparāta klausuli un notupās. – Sveika, Lulū! – Pūdelīte ieglaudās viņas pretī pastieptajās plaukstās un tīksmi izbaudīja melni sprogaino ausu pačubināšanu. – Tu droši vien priecājies par savu jauno frizūru, vai ne? Izskaties labi!

Reičela iekoda lūpā. – Kā tu domā, vai es esmu izvēlējusies īsto?

– Hmm, ir tikai viens drošs ceļš, lai to uzzinātu. – Megana pielēca kājās un pirmā aizsteidzās uz biroja telpu.

Bills un Džonijs pie galda apmainījās jokiem, savukārt Natālija bija nostājusies pie loga un pārbaudīja telefonā saņemtās ziņas, bet trijotnes uzmanība acumirklī pievērsās Reičelai un Lulū, kas vilcinājās pie durvīm, jo bija ieraudzījusi telpā trīs nepazīstamas sejas.

– Vai tas ir pūdelis? – Džonijs skaļi iesmējās. – Draugs, kā izrādās, tavs ideālais suns ir pūdelītis!

– Nesmejies, – Natālija acumirklī apsauca vīru. – Neaizskar viņas jūtas. – Tad pavērās uz Reičelu. – Vai dzīvnieciņš ir viņa?

Reičela pamāja ar galvu un jutās aizkustināta, ka šī lietišķi tērpusies biznesa lēdija uzskata par svarīgu saudzēt suņa jūtas. Viņa mēģināja atsaukt atmiņā kaut ko no Dotas rokasgrāmatu gudrībām. – Lulū ir augumā padevusies miniatūro pūdeļu pārstāve. Tie mēdz būt triju veidu – standarta, miniatūrie un klēpja. Mūsuprāt, viņa ir vidēja izmēra pūdelis, kura tēvs, iespējams, bijis atbilstošs šīs sugas standarta lielumam.

– Jums varbūt viņa izskatās aplam pinkaina, – Megana no savas puses bilda. – Ticiet vai ne, bet man nācās nogriezt pamatīgus spalvu kušķus, lai vispār būtu iespējams saskatīt šo augstprātīgo purniņu. Nabaga Lulū pārcietusi grūtu laiku uz ielas, iekams nonāca pie mums.

– Vai tad pūdeļiem nepiederas “pomponu” frizūra? – Džonijs vērtējoši piemiegtām acīm aplūkoja Lulū. – Šitas lopiņš ir viss vienos dredos. Izskatās drīzāk pēc Sleša no grupas Guns N’Roses, nevis pūdeļa!

– Neaušojies. Pūdeļi tādi nepiedzimst, viņu spalvu izcērp, – Natālija teica. – Vai tad tu brīnies, ka visi vīrieši nepiedzimst ar ūsām?

Šauro svārku dēļ Natālija pietupās visai piesardzīgi, un Lulū nolaistu asti panācās dažus solīšus tuvāk, lai apošņātu viņas izstieptos pirkstus. – Sveika, mazā dāma, – Natālija teica. – Tev ir saprātīgas acis! Tu noteikti esi gudra meitene, vai ne? Katrā ziņā!

Pamanot jaunās sievietes akurāti manikirētos sārtos nagus, kā arī saderināšanās un laulību gredzenus, Reičelas sirdī iedūrās skaudības dzelksnis.

– Lulū brīnišķīgi saprotas ar svešiem, ir ļoti draudzīga arī pēc visa tā, ko tai nācies pārdzīvot, – Megana stāstīja. – Reičela spriež, ka šīs īpašības būtu visai noderīgas sunim, kam ik dienu jāuzturas poliklīnikas telpās.

– Tas būtu ideāli, – atzina Bills. – Es nedrīkstu atļauties īdzīgu dzīvnieku. Bet pārliecināts vēl neesmu. – Viņš pakasīja zodu. – Pūdelis… nekad neesmu domājis, ka varētu izvēlēties pūdeli.

– Sveika! – Natālija maigi dudināja, ar pirksta virpusi glāstīdama dzīvnieka garo ausi. – Tu taču esi burvīga. Bill, pietupsties. Tavs garums ir pietiekami biedējošs pat vairumam normāli noaugušu meiteņu, kur nu vēl mazam sunim.