Читать книгу Trešais nav lieks - Lūsija Dilana - Страница 4

Džonijs Hodžs nolika izdzerto pintes tilpuma glāzi starp tukšo kraukšķu paciņu un bļodiņu ar pistāciju riekstu čaumalām, tad ielūkojās rokaspulkstenī.

Ceturksnis pāri astoņiem. Viņa draugs Bills bija pavadījis pie bāra letes divdesmit četras minūtes, un tas bija rekordilgs laiks pat tādam iestādījumam kā “Lapsa un dzinējsuns”, kurā apkalpošanas ātrums bija atkarīgs no tā, kā tobrīd uzvedās Reja ievainojums.

Džonijs zināja, ka vajadzēja iet pašam. Pat tādā gadījumā, ja pie alus krāniem darbojās Rejs, doktoram Billam dzērienu pasūtīšana aizņēma vismaz divreiz ilgāku laiku nekā jebkuram citam, jo vietējie nelaida garām iespēju krodziņa mājīgajā gaisotnē saņemt vienu otru medicīnisku padomu. Tā bija nodeva ārsta profesijai. Jādomā, visai nedaudzi cilvēki ņemtos aizkavēt Džoniju ar garām sarunām par vēstures mācību programmu vidusskolā.

Viņš paraudzījās uz Natāliju, kas atsvešināti vērās kaut kur tālumā – viņai gaužām neraksturīga izteiksme. Tas lika sirdij sažņaugties.

Džonijs nojauta sievas domas, jo tagad tas bija vienīgais, par ko viņa vispār domāja. Natālija aprēķināja savu auglības ciklu un lēsa, vai būtu vērts nekavējoties aizvilkt vīru uz mājām, vai arī atļaut viņam vēl stundiņu pakavēties Billa sabiedrībā. Ironiskā kārtā Džoniju lāgā nepriecēja neviena no šīm iespējām, proti, vai nu nodoties kaislīgam seksam ar skaistāko sievieti šajā bārā, vai arī tukšot vēl pinti sava labākā drauga sabiedrībā.

Lai cik kvalificēts ārsts būtu Bills, Džonijs uzskatīja, ka cilvēku auglības jautājumos viņš, salīdzinot ar Natu, bija tikai zaļš iesācējs. Viņa darīja, ko spēja, lai slēptu kutelīgākās detaļas, bet ko noslēpsi, ja sieva divas nedēļas visādi mēģina pavedināt vīru, bet nākamās divas bēdīgā kārtā viņu ignorē? Tad arī tāds puisis kā Džonijs sāk noprast, ka te kaut kas norisinās. Turklāt viņš nebūt nebija tik vientiesīgs, par kādu izlikās. Bija ielūkojies interneta vietnē, ko Natālija domājās noslēpusi viņa acīm; vietnē, kur tika atzīmēta rītos izmērītā bazālā temperatūra. Natai likās, ka vīrs nesaklausa termometra pīkstoņu rītos pirms modinātājpulksteņa zvana.

Džonijam tā vairs nešķita mīlēšanās, drīzāk spermas donora pienākumu pildīšana.

Viņš paklaudzināja putu paliekām klāto glāzi pret galdu – drīzāk tādēļ, lai novērstu citā virzienā savas domas, nevis atgūtu Natas uzmanību. – Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai nopirktu nākamo dzērienu kārtu? – viņš mundri ievaicājās. – Nez, ko viņš tur dara? Pats brūvē alu, vai?

Natālija atģidās no savām domām un paraudzījās uz letes pusi, kur Billu pie bāra ķebļa bija piespiedusi dedzīga meiča zābakos līdz ceļgaliem; spriežot pēc tā, cik neatlaidīgi viņa vēlējās panākt, lai Bills uzmet aci kaklam, kaut kas bija sagājis greizi tieši ar šo viņas ķermeņa daļu. Īpaši nopūlēties pat nevajadzēja – Bills pielieca galvu tā, ka tumšie mati sakrita pār acīm, un savilka domīgo “hmmm…” sejas izteiksmi.

– Nē, drīzāk viņš patlaban veic kādu ārpusdarba manipulāciju, – Natālija pastrupi izmeta. – Savādi, ka šeit var saķert tik daudz visādu dīvainu izsitumu. Rejam derētu dezinficēt telpas.

– Manuprāt, viņa pieprasa ārsta ierašanos mājas vizītē, – Džonijs bilda.

– Gan jau viņai izdosies nokļūt gaidītāju sarakstā, vai ne?

Bills bija izskatīgs puisis, pat Džonijam tas bija jāatzīst. Gara auguma, atlētisks, dzirkstoši brūnām acīm – Bills lepojās ar koledžas airētāja glīto izskatu un varēja atļauties valkāt polo kreklus ar uzslietu apkaklīti, neizskatoties pēc galīga idiota. Džonija mamma bija cerējusi, ka viņas otrā atvase Bekija reiz atvedīs mājās tieši tādu puisi kā Bills. Tiesa, Džonijs būtu gatavs vai saderēt, ka draugs nekad nesasniegs stadiju “iepazīstināšana ar mammu” – tik iespaidīgi gara bija viņu dievinošo sieviešu nebeidzamā virkne. Trīs randiņi vai divas nedēļas nogales bija ilgākais laiks, uz ko varēja cerēt kārtējā draudzene. Tomēr Bills allaž pamanījās pārtraukt attiecības tik delikāti, ka pamestās sievietes joprojām raudāja viņam uz pleca un klāstīja Džonijam, ka Bills esot “visjaukākais vīrietis, ko viņas jebkad pazinušas”.

Džonijs uzskatīja, ka draugam pienācis laiks uztvert šo randiņu spēlīti nopietnāk. Un ne tikai tāpēc, ka laulības dzīvē rodams ne mazums priekšrocību, bet arī tāpēc, ka tik nelielā pilsētiņā kā Longhemptona sieviešu bija tieši tik, cik bija.

– Kā tu domā, vai viņš skrietu pakaļ visiem brunčiem, ja nebūtu tik izskatīgs? – negaidīti ierunājās Natālija. – Vai, tavuprāt, viņam ir pārāk liela izvēle?

Sieva bieži prata bez Džonija ziņas iekļūt viņa domās. Viņš paslidināja roku pār samtainu drānu pārvilkto sēdekli, lai pievilktu Natāliju tuvāk.

– Es uzskatu, ka viņš vēlētos iegūt tādu dzīvi, kāda tikusi mums, – Džonijs godīgi atbildēja. – Bet kas tāds nebūt negadās bieži, vai nav tiesa? Es katru dienu apzinos, cik ļoti man paveicies, ka savu sapņu meiteni esmu sastapis mūsu skolas ēdnīcā. Pagājuši divpadsmit gadi, bet man tu joprojām esi tā pati superīgā sestās klases skolniece. Ar šo Dženiferas Anistones frizūru.

Džonijs varētu piebilst, ka sieva ar katru dienu kļūst skaistāka un dziļākas apbrīnas vērta un ka viņš lāgā nespēj pat noticēt, ka tik enerģiska, gudra un skaista sieviete izvēlējusies par dzīvesbiedru tādu puisi kā viņš. Tomēr viņš to nedarīja, jo Natai šīs vīra izjūtas nebija noslēpums.

– Ak, es, laimīgais, – viņš tikai piebilda.

Natālija sāniski uzlūkoja Džoniju, viņas gudrās zaļās acis, ieslīpas kā kaķim, dzirkstīja uzjautrinājumā. – Pārstāj, man metas nelabi. – Tomēr viņa pieliecās klāt un uzspieda žiglu, slepenu skūpstu vīra kakla bedrītei. Džonija sirds iepukstējās straujāk; varbūt glāsts vēstīja, ka viņi tuvojas “zaļajai zonai?” Šāda iemesla dēļ būtu vērts upurēt otro dzērienu kārtu.

Tikmēr Natālijas domas no jauna pievērsās Billam. – Viņam nepieciešama pastāvīga draudzene. – Nopūtusies viņa atslīga dziļāk nodriskātajā tumšsarkana velvetona sēdeklī. – Viņš nevar mūžīgi būt tik izvēlīgs, nevar katru reizi doties izklaidēties kopā ar mums, garlaicīgu precētu pāri. Kāda iemesla pēc viņš pameta savu iepriekšējo draudzeni?

– Viņa neprata nolikt stāvvietā auto. – Džonijs pievērsās bāra letei, kur brunete smējās tā, ka krūtis viļņoja vien. Billa smaidā pamazām iezagās mākslotība. – Ko nu, puisim jau nevajag daudz, tikai sievieti starp divdesmit seši un divdesmit astoņi, bez pagātnes bagāžas un bīstamiem eksdraugiem, labi gatavo ēdienu, gaiši mati, garāka par Kailiju Minogu, bet īsāka par Keitu Vinsletu, patīk gan aktivitātes brīvā dabā, gan mājas omulība.

– Un kura māk nevainojami noparkot mašīnu.

– Hmm, arī to.

– Viņš mēģina neatrast nevienu. – Natālija nopūtās vēlreiz un pabeidza tukšot savu diētiskās kokakolas glāzi, kamēr Džonijs lauzīja galvu, ko viņa ar to gribējusi teikt. – Vai ļausim viņam turpināt konsultāciju, vai arī tu dosies draugu glābt?

Abi uzmanīgi vēroja Billa ķermeņa valodu – garās kājas pārmestas viena pār otru, rokas cieši sakrustotas pār krūtīm kā aizsargājoties. Sajutis, ka tiek vērots, Bills pamanījās nemanāmi papurināt galvu.

– Es viņu paglābšu. – Džonijs piecēlās kājās, gandrīz apgāžot nelielo galdiņu. Viņš nebija nekāds sīkaļa, un galdi bija sabīdīti pavisam tuvu, kopš Rejs mēģināja padarīt “Lapsu un dzinējsuni” pievilcīgu gardēžiem, šī iemesla pēc sablīvējot kopā iedzeršanas cienītājus, lai atbrīvotu vietu ēdamtelpai. – Ko lai tev atnesu?

– ”Asiņaino Mēriju”. – Natālija bija upurējusi baltvīnu, kā arī pārstājusi dzert tēju, kafiju un jebko citu, kas varētu traucēt viņas hormonu darbībai. – Džonij, es nepiesienos, bet vai tev nešķiet… arī tu varētu iedzert vienu “Mēriju”? – iekodusi lūpā, viņa pavērās uz savu rokassomiņu, kas bija novietota līdzās uz nodriskātā sēdekļa. Šķita, ka viņa vairāk dusmojas uz sevi, nevis vīru.

Džonijs noprata arī nepateikto – vai viņš atceras padomus par alus patēriņa ierobežošanu? Natālija nekad nepārmeta un negremzās, jo šī apņemšanās bija daļa no viņu pašu sacerētā laulību solījuma, kas ietvēra arī Džonija apņemšanos pašam gludināt savus kreklus. Bet šajā reizē tas arī nebūtu vajadzīgs; izvēloties starp atteikšanos no gaišā alus vai analīžu paraugu nodošanu doktora Billa medmāsai Sonijai, kas staigāja zempapēžu kurpēs un atgādināja bargu likteņdievi, viņš labprāt uz dažiem mēnešiem upurēs alu.

Bija pagājis gads kopš brīža, kad viņi bija izlēmuši, ka vairs nemēģinās izvairīties no grūtniecības. Tie bija garākie divpadsmit mēneši Džonija mūžā.

Tomēr viņš uzskatīja, ka sievai ir ļoti svarīgi laist pasaulē bērnu. Svarīgi arī viņam. Tas nu bija skaidrs. Tātad svarīgi abiem, jo viss, kas darīja laimīgu sievu, vairoja arī Džonija laimi. Bet, visu labi apdomājis, viņš klusībā sev atzinās, ka justos pietiekami laimīgs arī tad, ja viņi mūžu nodzīvotu divi vien.

– “Asiņaino Mēriju”? Oho, kokteili “Lapsā”? – Džonijs pārtrauca klusumu. – Laikam jau pievienošos tev. Lai Rejs drusku patrenējas izsmalcinātībā, tas viņam lieti noderēs, ja reiz viņš grasās pievilināt krogam japīšus, kas ciena smalku vakariņošanu.

Natālija pacēla acis un pateicīgi pasmaidīja, un Džonijs mīlēja viņu vēl mazu drusciņu vairāk.

Pēc divdesmit minūtēm viņa izdzēra pēdējās tomātu sulas paliekas un uzmeta plecā somu.

– Es nu labāk iešu. – Natālija kā atvainodamās pasmaidīja. – Zinu, esmu kompānijas jaucēja, piedodiet.

– Tik agri projām? – Bills šķita vīlies. – Vai tas jāsaprot tā, ka mēs kļūstam veci? Un rīt pat nav skolas diena. Rau, Hodža kungs nekur nesteidzas!

Natālija satvēra plecu somas siksnu. – Man… gluži vienkārši nepieciešams sagatavot dažus ziņojumus, lai varētu mierīgi baudīt nedēļas nogali. Es neciešu atstāt darbu nedarītu līdz svētdienas vakaram. Labāk tikt galā tagad, iekams viss vajadzīgais vēl svaigā atmiņā.

Džonijs pastiepa roku pēc savas jakas, bet viņa noraidoši papurināja galvu. – Nē, mīļais, goda vārds, viss kārtībā, paliec un pabeidz tukšot savu glāzi.

– Mēs izmantosim vienu taksometru, – apsolīja Bills. – Un neaizsēdēsimies pārāk vēlu.

– Ne vēlāk par pusnakti. – Natālija smaidīja. – Pēc tam mans vīrs pārvēršas par vardi. Uz redzīti!

Viņa izgāja no krodziņa vakara gaisā, kas pēdējās dienās bija kļuvis gluži ziemīgi dzestrs. Vēl ne miņas no pavasara, Natālija nodomāja, savelkot ciešāk ap augumu pagarināto kapučjaku, tad nopīkstināja sava Mini Cooper centrālo atslēgu un ieslīdēja auto sēdeklī.

Natālijai ļoti patika sava mašīna. Darbdienu rītos Džonijs lielākoties devās uz skolu ar autobusu, tāpēc auto patiešām bija viņas. Tas tika izmantots, lai nokļūtu uz darbu biznesa parkā pilsētiņas nomalē, kā arī uz neskaitāmām mārketinga stratēģijas sanāksmēm visā reģionā. Pārlaižot plaukstas ar ādu apdarinātajai stūrei, Natālija ikreiz jutās apmierināta ar dzīvi. Mašīna bija pirkta jauna, tā simbolizēja gan zināmu greznību, gan arī iespaidīgu sevis palutināšanu jo viņiem atšķirībā no abu brāļiem un māsām, kas ikvienu atlicinātu pensu izdeva bērnu vajadzībām, nebija neviena cita, kam tērēt naudu.

Tiesa, izvēloties šo pirkumu, Natālija visādam gadījumam bija ievilkusi ķeksīti pret ailīti “ISOFIX bērnu sēdeklītis”, kamēr Džonijs nespēja vien izlemt, kādam korpusa sakausējumam dot priekšroku. Jebkurā gadījumā viņa bija rīkojusies prātīgi, pat ja runa nebija par šābrīža prioritātēm. Saprātīgs lēmums. Ne tāpēc, ka Natālijai būtu paradums bieži iztēloties atpakaļskata spogulī pavīdam McLaren bērnu sēdeklīti ar tajā iesprādzētu druknu mazo Hodžu.

Kamēr viņa apdomīgi izstūrēja braucamo no krodziņa stāvlaukuma uz galvenās ielas, krūtīs samilza aizvien blīvāks īgnuma kamols, ko viņa bez žēlastības ņēmās šķetināt vaļā. Kopš viņa un Džonijs bija uzsākuši apzinātus mēģinājumus ieņemt mazuli – Natālija ienīda samākslotās hip-hopa grupas TTC frāzes, tomēr attapās, ka lieto tādas arī pati, – viņa bija noskaņojusies uz savu ķermeni, it kā tas būtu savdabīgs radioraidītājs. Jebkuras sajūtas vai garastāvokļa maiņas tūdaļ tika reģistrētas kādā no viņas smadzeņu nostūriem.

Vai neapmierinātību izraisījis fakts, ka viņa nedrīkst pat iedzert kādu glāzi, ja mēģina ieņemt bērnu? Maz ticams. Atteikšanos no kafijas viņa izjuta daudz sāpīgāk. Ak debess, Natālija nodomāja, neticami, ka sievietes senākos laikos pamanījās kļūt grūtas, kaut arī smēķēja, dzēra, ēda pusjēlu gaļu un ko tik visu vēl ne.

Vai tas Billa dēļ? Diezin vai. Viņai nebija iebildumu izklaidēties trijatā. Bills un Džonijs bija draugi kopš skolas laikiem, un Natālija Billu drīzāk uzskatīja par vēl vienu brāli.

Vai darba dēļ? Kamols krūtīs savilkās ciešāk, un bija skaidrs, ka šo jautājumu nedrīkst atstāt neatbildētu.

Jā, situācija darbā patiešām darīja Natāliju bažīgu. Ap multinacionālo pārtikas koncernu, kurā viņa strādāja jaunizveidotā organiskās pārtikas sektorā par mārketinga administratori, bija sacirtušās kredītu spīles, un viņas priekšniece Selīna ik dienu asināja savus nagus pret padotajiem. Natālijas nervus visvairāk plosīja apziņa, ka šodien notikusī ikmēneša stratēģiskās plānošanas sanāksme nebija noritējusi veiksmīgi – viņa bija pietiekami vērīga, lai pamanītu, ka citu darbinieku budžeti tikuši samazināti, tādējādi vēl vairāk sašaurinot darbošanās iespējas. Tomēr te nekas lāgā nebija līdzams – ja nu vienīgi naudas izpumpēšana no Pasaules bankas.

Ar nevajadzīgi asu rokas kustību viņa ieslēdza pagrieziena rādītāju, lai iestūrētu ceļā, kas veda uz viņu mājām.

Un tomēr – ja viņa būtu tik godīga pret sevi, kāda allaž mēģināja būt, izrādītos, ka aizkaitinājuma kamols krūtīs samilzis ne tik daudz darba nebūšanu kā gluži cita, ne tik cildena iemesla dēļ.

No rīta, kad Keja Lembērta, jau trešā grūtā sieviete divdesmit metru radiusā ap viņas rakstāmgaldu, ar biroja e-pasta palīdzību bija darījusi zināmus lielos jaunumus, Natālija manīja, ka krūtīs uztrūkst un izverd kaut kas karsts, skaudīgs un dzelošs. Keja bija patiešām jauka kolēģe, bet jau trīsdesmit septiņus gadus veca divu bērnu māte. Gaidāmais mazulis esot “priecīgs pārsteigums”! Keja nemaz nebija pūlējusies palikt stāvoklī. Te neesot ne runas par “mēģenes bērniņu”, bet gan par nerātni nosvinētu kāzu jubileju Bātā! Tas bija tik negodīgi.

Ap stūri sažņaugto pirkstu kauliņi metās balti. Natālija nebija izrādījusi savas patiesās jūtas, nebija vēlējusies izpostīt Kejas lielo brīdi, jo priecājās par viņu, priecājās par jebkuru sievieti, kas gaidīja mazuli. Patiesībā tieši Natālija savāca naudu un nopirka Kejai burvīgu slingu, ko pievienoja arī savam slepenajam Mothercare veikala vēlmju sarakstam.

Tad kā tas var būt, ka tā neesmu es, vaimanāja viņas iekšējā balss, bet lūpas raustījās, lai apvaldītu raudas. Man ir tikai trīsdesmit, es nesmēķēju un nedzeru, mīlu savu vīru, mēs mīlējamies vēlamajos cikla laikos, es katru rītu iedzeru folijskābi, pat esmu atteikusies no sasodītās kafijas. Kas ar mani nav tā, kā vajag?

Nekas, ja tic ārstiem. Ja nu vienīgi nepacietība.

– Mātei Dabai nepatīk saraksti un grafiki, – bija teicis ārsts (doktors Kārtijs, ne Bills), kad Natālija vēlējās veikt vairākas papildu analīzes. Viņš bija izturējies samērā noraidoši, it kā viņa būtu viena no tām uzbāzīgajām sievietēm, kas mēģina ieņemt un laist pasaulē atvasi, pieskaņojot šo notikumu jaunas virtuves iekārtas iegādei.

Natālijas gadījumā runa nebija par atķeksējamu ailīti dzīves plānā, bet gan par teju šokējoši spēcīgām alkām auklēt rokās savu un Džonija bērniņu. Šķita, ka viņu dzīvē trūka tieši bērna, šī viņu mājas melanholiskā fantoma. Sajūtas bija tik visaptverošas, ka tas, cik uzstājīga viņa varētu šķist šo alku piepildījuma labad, teju vai mulsināja.

Senāk šādas pārdomas Natāliju nemocīja. Līdz divdesmit devītajai dzimšanas dienai viņa pat kristu panikā, ja grūtniecības testa strēmelītē iekrāsotos zilās svītriņas, bet kādā neapjaustā brīdī kaut kas bija noklikšķējis, it kā atsprāgtu vaļā seifa durtiņas un laukā izlauztos ilgu straume, ar savu neloģiskumu gandrīz nogāžot viņu no kājām. Ikreiz, kad viņa iegāja Starbucks kafejnīcā, sirds sažņaudzās, ja tuvumā patrāpījās bērnu ratiņi, no kuriem rēgojās laukā mazītiņās zeķītēs tērptas sīkas pēdiņas. Kad mazuļi uzsmaidīja Džonijam – un tas notika bieži, jo viņš nez kādēļ prata piesaistīt viņu interesi, – Natālijas pakrūte sažņaudzās bailēs un nomāktībā, jo citas sievietes bija paveikušas to, ko nespēja viņa. Varbūt arī nekad nespēs.

Nomierinies, viņa sev pavēlēja. Atceries visas fantastiski labās lietas, par kurām vari pateikties liktenim: jauna mašīna, skaista māja, neatkarība, brīvdienas, astoņu stundu miegs ik nakti.

Kad Natālija brauca garām pirmajām viņu šķērsielas mājām, kuru pievedceļos ceļos mirguļoja Zafira un CR-Vs marku automašīnas, lukturu gaismā augstprātīgi nomirdzēja dzeltenas uzlīmes “Salonā mazs eņģelītis”. Sirds iesmeldzās, jo prātā nāca vārdi, ko viņas tēvs bija teicis meitas kāzu svinībās pirms septiņiem gadiem – viņa un Džonijs esot laimīgs pāris, kas drīz kļūšot par īstu ģimeni. Abi mīlēja bērnus, bija krustvecāki pieciem mazuļiem. Tā vien šķita, ka bērni dzimst visiem, tikai ne viņiem.

Natālija atpakaļgaitā iestūrēja mājas pievedceļā. Ar citu vīrieti tas viss būtu tūkstoškārt sarežģītāk. Vīrs jau no paša sākuma izturējās ļoti iejūtīgi, bija mierīgs un optimisma pilns. Protams, kurš vīrietis gan iebilstu, ka tiek ievilkts gultā ik pēc trīsdesmit sešām stundām, bet arī vēlāk, kad viņa sāka uztraukties, ja ģimenes apciemojumu vai saaukstēšanās dēļ tika palaista garām “zaļā diena”, viņas vīrs pamanījās nezaudēt humora izjūtu. Ja Džonija vietā būtu cits vīrietis, viss process izvērstos tikpat romantisks kā lopu apsēklošanas programma.

Viņi izmēģināja ceļojumus nedēļas nogalēs un jogas pozas. Natālija bija pierakstījusies uz akupunktūru un izmetusi laukā Džonija iemīļoto veco bikšu pāri. Tomēr joprojām nekā. Ik mēnesi, kad bazālā temperatūra kritās un neizbēgami sākās menstruācijas, viņai darbā tika piegādāts puķu pušķis vai arī vakarā pagatavota īpaša maltīte. Viņas nomākto seju paslepus vēroja Džonija raižpilnais skatiens. Savukārt Natālija izlikās, ka viss kārtībā, jo nevēlējās, lai vīrs sāktu mocīties vainas apziņā – ja te vispār kāds bija vainojams.

Tā tas ritēja ilgāk par gadu. Turpmāk bez papildu analīzēm neiztikt, ja tā patiesi bija viena vai otra laulātā vaina. Natālijai negribējās, lai viss nonāktu tik tālu.

Un ja nu tā bija viņas vaina? Ja nu viņa nespēs dāvāt vīram vidēji statistiskos divus, komats, četrus bērnus, ko viņš būtu godam pelnījis? Kāda tad jēga viņu laulībai, ko itin visi uzskatīja par nevainojamu?

Izkāpusi no mašīnas, Natālija paņēma no bagāžnieka dokumentu somu un klēpjdatoru.

Mājā, kas smaržoja pēc hiacintēm un sakoptas pieaugušu cilvēku dzīves telpas, viņa izņēma no dokumentu somas sārtu iepirkumu maisiņu un kāpa augšā, lai novilktu kostīmu un pārģērbtos jogas nodarbībām paredzētās ērtās biksēs. Sasukājusi un sasējusi matus zirgastē, viņa mirkli vilcinājās, tad izņēma no iepirkumu maisiņa jaunu zīda naktskreklu, ko pabāza zem spilvena. Viņa nekad nebija valkājusi naktskreklus – līdz brīdim, kad sekss pārstāja būt izprieca un pārtapa par bērna ieņemšanai domātu nodarbi. Tagad viņai nācās zaudēto kompensēt ar šādiem tādiem izpušķojumiem.

Lai nepiemirstos, Natālija ielika bazālās temperatūras mērīšanai paredzēto termometru naktsgaldiņa atvilktnē, paslēpjot to zem mīkstos vākos iesietas grāmatas. Viņa nevēlējās, lai vīrs uzzina par šīm manipulācijām.

Natālija mirkli lūkojās uz gultu – nevainojami ērta mēbele, misiņa rāmis, balti spilveni, viss īsti veikala Mills and Boon stilā – un nopūtās. Tagad spilveni acumirklī pārceļoja zem viņas pēcpuses, tiklīdz sekss bija galā; tas sekmēja ņipro peldētāju virzīšanos pa viņas neviesmīlīgajiem olvadiem. Viņa pati aizāķēja kāju pirkstus aiz misiņa stieņiem, lai iespējami palīdzētu gravitācijai. Jocīgi, ka tādējādi tiek zaudēti visromantiskākie mīlēšanās sīkumi.

Natālija pagriezās uz basā papēža un kāpa lejā uzrakstīt ziņojumus, lai pēc tam par tiem vairs nedomātu un spētu izturēties iespējami pavedinoši, kad no krodziņa atgriezīsies Džonijs.