Читать книгу Trešais nav lieks - Lūsija Dilana - Страница 6

Reičela pamodās, sajutusi rīta sauli un siltu elpu sejā, tālab nosprieda, ka atrodas savā Londonas dzīvoklī, gultā ar Oliveru. Māja un suņi? Tas viss laikam bijis savāds sapnis.

Sirdi pārplūdināja atvieglojums, taču, atverot acis, viņa neieraudzīja vis Olivera nāc-nu-pie-manis sejas izteiksmi, bet gan garu, melnu degunu un – te skatiens atguva skaidrību – arī leduszilas acis.

Džems bija uzlicis ķepas uz segas, norūpējies liecās viņai pāri un klusītiņām smilkstēja. Reičela ar šausmām atskārta, ka suns bija laizījis viņai seju. Bija sajūtams, ka degunu un pat nāsu iekšpusi kairina suņa spalvas.

– Fui! – Viņa uzslējās sēdus un notrina ar plaukstām seju. Suns acumirklī nolēca uz grīdas un patvērās tālākajā kaktā, no kurienes vērās viņā ar drūmu skatienu.

– Tas ir pretīgi. Vai tiešām šeit visus modina šādi? – viņa uzstājīgi vaicāja.

Džems neatbildēja.

Reičela no jauna atslīga spilvenos un pievērsa neredzošu skatienu ar krītiņiem uzmestai skicei, kas greznoja pretējo sienu un attēloja kaislīga izskata tumšmatainu sievieti.

Viens bija skaidrs – viņa neatradās Londonā. “Četros ozolos” pavadītas jau trīs dienas, bet Reičela vēl nebija sākusi kaut ko šķirot vai pārlūkot un, pats par sevi saprotams, nebija atvērusi arī Džeralda izsniegto dokumentu mapi. Viņas vienīgais veikums bija zvans nekustamo īpašumu aģentam, lai pieteiktu mājas novērtējumu, un samelošanās Valai, ka esot meklējusi to sasodīto sudrabā iestrādāto suku komplektu.

Reičela ļāva skatienam apātiski klejot apkārt un prātoja, vai savādo greznumlietiņu un smago Viktorijas laika mēbeļu satura pārlūkošana varētu tikt uzskatīta par aizsākumu mājas iedzīves novērtējumam. Tikmēr viņas uzmanību no jauna piesaistīja femme fatale portrets pie pretējās sienas – smagi plakstiņi, kvēls lepnums sejas izteiksmē, atpakaļ atglausti, augstā sasukā sakārtoti ogļmelni mati.

To gan man derētu paturēt, nodomāja Reičela, jo tikpat labi tā varētu būt es pati, kad pamatīgi uzkrāsoju savas brūnās acis. Gleznots Parīzē tūkstoš deviņi simti sešdesmit sestajā gadā, paraksta vietā nesaprotams ķeburs.

Interesanti, cik varētu būt pulkstenis? Tomēr īpašas nozīmes tam nebija, jo šeit visi šķita dzīvojam pēc laucinieku laika. Džordžs Fenviks vakar bija ieradies deviņos no rīta, lai nolasītu viņai morāli par to, cik svarīgi būtu sameklēt patversmes suņiem jaunas mājas. Reičela tobrīd vēl bija tērpusies pidžamā, jo Meganai nācās viņu speciāli izraut no gultas, bet vetārstam tas nešķita pietiekams iemesls piekāpt mazliet vēlāk.

– Jūs nevarat pieļaut, ka viņi sēž patversmē, badīgi rij un bezdarbībā kļūst durni, – Fenviks klāstīja, kamēr notiesāja brokastis, ko Frīda Šeklija bija nolikusi viņam priekšā. – Jūs taču esat lietpratēja sabiedrisko attiecību jomā – vai tad jums būtu tik grūti saorganizēt jauku mazu kampaņu, lai dzīvnieki beidzot tiktu pie vietas? Tieši to būtu vēlējusies Dota, proti, jaunas mājas viņas vecajiem suņiem. Tas ir jūsu pienākums, ja esat viņas mantiniece.

– Es pievienošu šo punktu darāmo darbu sarakstam, – Reičela bija atbildējusi. Minētais saraksts jau bija ieguvis teju episkus apmērus. Tomēr viņa stundām ilgi kā pamirusi zvilnēja gultā un pameta māju tikai vienā gadījumā, proti, kad paklausīja Meganas mudinājumiem un Džema sabiedrībā devās slampāt pa laukiem mājas tuvumā. Šo pastaigu laikā tika izprātotas neskaitāmas žilbinošas dzēlības, ar ko pamielot Oliveru, ja viņš jebkad iedrošināsies uzrasties šeit.

Reičela vairākas reizes bija novedusi sevi līdz asarām. Džems neteica neko, bet pēc atgriešanās mājās ielika viņai galvu klēpī.

Lejā bija saklausāmas apslāpētas suņu rejas un ārdurvju aizciršanās, kas vēstīja par brīvprātīgo palīgu ierašanos. Īsajos mirkļos, kad mazliet atslāba žēlums par sevi, Reičela kaunējās, ka visu darāmo uzgrūž Meganai. Bet vēl nelādzīgāk ap sirdi kļuva, kad ieradās zābakos un košās vējjakās tērpušies brīvprātīgie; cilvēki līksmi tērzēja, bet suņi, noilgojušies pēc pastaigām, viņus raušus rāva projām uz Longhemptonas pilsētas parku. Tas izraisīja vēlēšanos paslēpties vēl tālāk un dziļāk. Visi izturējās mīļi un līdzjūtīgi, visi skuma, ka Reičela tik dziļi pārdzīvo krustmātes nāvi, ka nespēj piecelties no gultas.

Visļaunākais bija tas, ka nevarēja nevienam pasūroties par savu dziļo sirdssāpju patieso iemeslu. Viss bija pārlieku samezglojies. Piedevām tā bija vienīgi viņas vaina, nākotnes plānu vietā apaļa nulle, katastrofa neizbēgama.

Kurp man vajadzētu doties, Reičela prātoja, tukšu skatienu blenžot plaisu tīmeklī griestos. Ko man vajadzētu iesākt? Un kāda vispār jēga kaut ko darīt?

Pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens.

– Reičela?

Lai izvilinātu Reičelu no gultas, Megana katru rītu uznesa augšā tēju.

– Reičela, vai tu esi pamodusies?

Džems piecēlās un nedzirdami aizsoļoja līdz durvīm, turklāt pielieca galvu tā, it kā mudinātu savu saimnieci pārstāt muļķoties un visbeidzot celties augšā.

– Hmm, jā. – Balss aizlūza, tāpēc nācās nokāsēties. – Gluži vienkārši… pārbaudu e-pasta ziņas.

Cerams, Megana atstās bez ievērības faktu, ka Dotas mājās nav un nekad nav bijis interneta pieslēguma.

– Lieliski! Uznesu tev tasi tējas. Lieta tā, ka man nepieciešama palīdzība, – Megana turpināja. – Viena no mūsu pastāvīgajām palīdzēm ir saslimusi, un es nevaru viena izvest visus suņus uzreiz. Vai tev nebūs iebildumu…

Reičela no jauna iezvēlās spilvenos. – Šorīt nejūtos īsti labi…

– Tiešām?

– Man ir… – Reičelas skatiens šaudījās pa istabu, – kaudze atbildamu e-pastu. Hmm, tuvojas finanšu gada beigas.

– Tas gan tiesa. – Klusums. – Bet svaigais gaiss tev palīdzēs izvēdināt galvu! Un es droši zinu, ka suņi būs sajūsmā. Arī Džemam nāks par labu papildu pastaiga, vai ne? Viņam nepieciešams novērst domas no… tu pati saproti.

Reičela pat caur durvīm spēja iztēloties Meganas nedziestošo austrālietes smaidu, pamanīja arī to, ka Džema ausīm liek noraustīties vārds “pastaiga”.

Man tā kā tā jādodas uz banku, viņa nodomāja. Un nepieciešams arī nopirkt vēl vīnu. Lai notiek, pierunāja.

– Labi. – Viņa nometa segu, jo izvēles nebija. – Man vajadzēs desmit minūtes.

Megana virtuvē pārbaudīja dežūru grafikus, kad lejā nokāpa Reičela, tērpusies visvienkāršākajās drānās, kādas vien bija atrodamas viņas nelielajā ceļasomā.

Uz lielā galda gaidīja tik milzīga bekona sviestmaize, kādu viņai nebija nācies redzēt gadiem ilgi, bet pie galda sēdēja Frīda Šeklija, mundra un rosīga, mugurā plata veste ar flīsa oderi, kājās pieskaņotas krāsas garās bikses. Reičela tika sagaidīta ar platu smaidu.

– Sveika, mīļā! Esi gatava pievienoties šīsdienas otrajai maiņai?

– Otrajai maiņai? – uzrunātā pārvaicāja un pameta acis sienas pulkstenī, kas rādīja tikai dažas minūtes pāri deviņiem.

– Jā, Teds jau kopā ar mani bija parkā, bet tagad atgriezās kafejnīcā. Viņam patīkot rītos apmest krietnu apli, – Frīda skaidroja. – Tas atmodinot visu organismu. Tagad atsūtīja mani uz otro apli, lai nemaisos viņam pa kājām!

– Un kā tur palika ar tiem pensijā iešanas plāniem? – apvaicājās Megana, kaut ko iemarķēdama grafikā.

– Teic, ka atpūtīšoties, kad nomiršot. – Frīda nopūtās. – Viņaprāt, svētdienas esot labākais laiks kārtīgām brokastīm. Reliģija, “dari pats” būšanas un klasiskas angļu brokastis – tie esot labākie iksvētdienas dižpārdokļi.

– Tedam un Frīdai pieder itāliešu kafejnīca galvenajā ielā, – paskaidroja Megana. – Tā ar melnbalto sauljumu. Darbojas kopš kura gada, Frīda?

– Kopš tūkstoš deviņi simti divpadsmitā. Šekliji ir pasnieguši sacepumus divu pasaules karu laikā. – Frīdas apaļīgo lūpu kaktiņi skumji noslīga. – Lai gan es brīnos, cik ilgi vēl izturēsim, ja mūsu Linna dzīvo Jaunzēlandē, tuvumā veras vaļā jauna delikatešu tirgotava, bet mēs ar Tedu nemaz nekļūstam jaunāki.

– Jūs abi vēl pārdzīvosiet mūs visus, – Megana bilda. – Lai saglabātu jaunību, jums gluži vienkārši nepieciešams jauns sunītis.

Reičela manīja, ka tūdaļ turpināsies sen aizsākta saruna.

– Mūsu Pipinu neviens neaizstās, – apņēmīgi pavēstīja Frīda. – Un nav godīgi, ja tik veci ļautiņi kā mēs…

– Nerunā niekus. Reičela, sviestmaize domāta tev.

Uzrunātajai mutē saskrēja siekalas. – Man?

– Jā! Mēs gatavojam bekona sviestmaizes visiem brīvprātīgajiem, kas nedēļas nogalēs nāk suņus vest pastaigā, tāda ir noruna. Nedrīkstu taču dzīt tevi laukā ar tukšu vēderu. – Megana kaut ko atzīmēja sarakstā un iebēra maisiņā sauju Bonios suņu cepumu. – Kamēr ēdīsi, es tev mazliet paskaidrošu, kas un kā.

Reičela vilcinājās. Parasti viņa neēda maizi – drīzāk gan neatļāvās pirkt un turēt mājās šo produktu. Bet sviestmaize smaržoja debešķīgi. Beigu beigās diezin vai viņai tuvākajā laikā nāksies iespīlēties Olivera dāvātajā smalkajā La Perla apakšveļā. Pirms viņa paguva sevi apvaldīt, roka pastiepās pēc garduma, mutē nonāca kečupa piesātināts kumoss. Garšas kārpiņas priekā gavilēja.

– Tu taču paņemsi divus suņus, vai ne? – Megana turpināja. – Par Džemu nav jāraizējas, viņam pavadu nevajag, toties viņš māca Flešu un Tinkeru iet līdzās saimniekam. Tie abi tikai radinās pie kārtības, jo pirms tam nekad nav vesti pie pavadas. Pie mums viņi nonāca no kādas sievietes, kas dzīvo Roshilā. Džordžs domā, ka viņa pa druskai nodarbojas ar NSA.

– NSA?

– Ai, piedod. Ar nelegālu suņu audzēšanu.

Frīda paklakšķināja mēli un pavērās uz Reičelu, laipnā seja saraukta nosodošā grimasē. – Viena otra no tām nabaga kucītēm, kas nonāk šeit, nekad nav vestas pastaigās. Diezin vai vispār tikušas izlaistas no šķūņa, kur turētas visu mūžu, piesietas kā kucēnu ražojamās mašīnas. Tas viss manī modina vēlēšanos…

– Frīda, nejauc Reičelai galvu! – Megana pavērās uz pieminēto personu. – Parasti mums neiznāk saskarties ar tik nopietniem gadījumiem. Goda vārds, ar šiem abiem nav tik ļauni. Vesthailendas baltie terjeri, Džordžs tos atveda pirms dažām dienām. Viņam reizēm sniedz informāciju par audzētājiem, kas grib atbrīvoties no kucēniem; diemžēl ne visi, kam pieder suņi, mīl šos dzīvniekus.

– Un viņš tos atved šurp? – Tam nu gan nekaunības netrūkst, viņa nodomāja; pats lasa man morāli, lai neļaujos mīkstčaulībai un neizlaižu no acīm patversmes darbības biznesa pusi.

– Jā, Dota vienmēr tādus ņēma pretī. Nabaga iebiedētās radības, mēs tās ļoti mīlam. Tām tikai nepieciešams drusku prāvāka sirsnīgas uzmanības deva nekā citiem. Vai esi gatava?

Reičela apjauta, ka notiesājusi sviestmaizi trīs badīgos kumosos. Līdz šim brīdim viņa pat nenojauta, cik liels bijis izsalkums, bet patiesībā viņa nebija baudījusi kārtīgu maltīti kopš… desmit dienām. Kopš bija pagatavojusi vieglas vakariņas, pirms ieradās Olivers un izklāstīja viņai derdzīgos notikumus.

– Dabūsi vēl, kad atgriezīsies, – apsolīja Frīda, novietodama pa rokai žurnālu “Suņu Pasaule”, mobilo telefonu un tējas tasi. – Ja kas atgadīsies, tūdaļ piezvanīšu. Vai man ir tavs telefona numurs?

Viņa paraudzījās uz Reičelu, kas pavēra muti, lai teiktu, ka viņas aprāts nav uzlādēts, bet Megana tūdaļ atvienoja kādu ierīci no kontakta un pasniedza viņai.

– Es uzlādēju tavējo, – viņa izpalīdzīgi paskaidroja. – Modelis tāds pats kā man. Sagadīšanās, vai ne?

Reičela ieslēdza tālruni, un tūdaļ atskanēja īsziņu signāls. Piecpadsmit neatbildēti zvani, desmit īsziņas. Tieši tāpēc viņa bija ļāvusi aparātam izlādēties.

– Hmm, pateicos.

– Ejiet, citādi vēl apmāksies! – skubināja Frīda. – Nenoguliet skaisto saulīti!

Megana iespieda Reičelai rokās vairākus priekšmetus. – Maisiņi kaku savākšanai, našķi, svilpe, pavadas, saldumi pašai. – Tad pasmaidīja. – Laipni lūgta pastaigās vedēju pasaulē!

Ābeļu dārzā gaiss bija dzidrs un vēss, uz koku kailajiem zariem, kas slējās pret saules gaismas pielietajām zilajām debesīm, jau vīdēja bālzaļi pumpuri.

Meganas paredzējums piepildījās – Reičela patiešām jutās labāk, kad plaušās ieplūda svaigais gaiss. Kaut arī sākumā protestēja Dotas rezerves gumijniekos ieautās kājas, Reičela itin viegli turējās līdzi Meganas naskajam solim un juta, ka asinis sākušas riņķot daudz straujāk. Šķita, ka tās arī smadzenēm liek darboties veicīgāk, un pirmo reizi daudzu dienu laikā viena doma noveda pie nākamās, nevis palika riņķojot cieši noslēgtā lokā.

Galvenokārt tās bija domas par to, kur likt kāju, lai neuzmītu diviem maziem, baltiem, nervoziem terjeriem, tomēr tas bija labs sākums.

“Četri ozoli” bija uzbūvēti pakalna galotnē un atgādināja bērnu zīmētos namus – nevainojami simetriska kārba ar četriem lieliem sešrūšu logiem balti krāsotos rāmjos, divi pirmajā stāvā, divi otrajā, apaļš lodziņš virs sarkani krāsotajām durvīm, fasādi izraibina efeju stīgu vijumi. No mājas pavērās plašs skats uz Longhemptonas pieticīgajām ieliņām;

kad viņas ar Meganu izgāja no dārza uz gājēju takas, tālumā aiz jumtiem pavīdēja karalienes Viktorijas laikā celtā rātsnama tornīša smaile.

Reičelai bija palicis prātā, ka pilsētiņa atstāj visai rosīgu iespaidu, bet aiz suņu patversmes ēkas ainava strauji kļuva laucinieciska. Gar pagalma puses vārtiem vijās taka; ja nogriezās uz vienu pusi, varēja nokļūt pilsētā, bet pretējā virzienā pletās biezs mežiņš, aiz kura atradās ganības un lēzeni pakalni.

– Parasti mēs izmetam līkumu caur mežu, pēc tam dodamies lejā uz pilsētu, kur pakavējamies parkā, un tad atgriežamies mājās, – skaidroja Megana, soļodama pa ceļu, kam abās pusēs auga pīlādži un irbulenes. Gluži kā īsta kaujas ratu kučiere, ar divām dubultām pavadām viņa stūrēja uz priekšu četrus suņus. – Ja gribi, es pamētāšu suņiem bumbiņas, kamēr tu uz savu roku žigli apmetīsi kādu līkumu un varbūt ieskriesi nopirkt ko nepieciešamu. Šodien gan vaļā tikai daži veikali.

– Pateicos. – Reičela pameta skatienu uz savām melnajām Joseph zīmola biksēm, kuru gali patlaban drošības labad bija sabāzti zābakos. – Man lieti noderētu vēl kāda drēbju kārta. Esmu paņēmusi līdzi visai maz apģērba, ko uzvilkt, lai vestu pastaigā suņus.

– Tikai liec aiz auss, ka veikali šeit nav tādi, pie kādiem tu esi radusi Londonā. – Megana smaidīja. – Varbūt tev vajadzētu apvaicāties Džordžam, ko īsti derētu iegādāties, ja jau viņš tā uztraucas par tavu garderobi?

– Modes jautājumos es nepieņemu padomus no vīriešiem, kas valkā sarkanas bikses, – atbildēja Reičela, kuras garastāvokli bija uzlabojis spirgtais pavasara gaiss. – Kopš tūkstoš deviņi simti trīsdesmit astotā gada šāds apģērba gabals ir pretlikumīgs lielākajā daļā Britānijas teritorijas.

Megana iespurcās. – Paklau, to es viņam pateikšu, labi? Lai viņš pats reiz dabū, ko pelnījis. Oi, Tinker! Laukā no turienes! Reičela, saudzīgi pavelc aiz pavadiņas.

– Saņem, ko pelnījis? – Reičela izvilka suni no krūma, lai gan bažījās, ka tādējādi salauzīs tam kādu locekli. – Vai tu gribi sacīt, ka esmu tikpat nepieklājīga kā viņš?

– Nē! Nu… savā ziņā. Vai, Džordžs ir šausmīgs. Manuprāt, tāpēc, ka viņš dzīvo viens pats. – Megana pagaidīja, līdz Reičela savalda terjeru. – Bet tev vajadzētu redzēt Frīdas seju, kad viņš klāsta, cik nemācīts esot bijis Pipins. Viņa ķiķina kā skuķis.

– Droši vien tāpēc, ka vienīgi Frīda ir pietiekami veca, lai atcerētos tos laikus, kad vīriešu raupjumu uzskatīja par valdzinošu, – Reičela minēja. – Vai Džordžs nekad neuzdod sev jautājumu, kāpēc vēl joprojām dzīvo viens?

– Hmm, tā nu ir viņa paša izvēle. Tici vai ne, Džordžam netrūkst pielūdzēju. Vienai otrai apkārtnes sievietei šķiet tīkams mūsu vetārsta skarbais Daniela Kreiga stiliņš. Turklāt viņam pieder sava prakse, apkārt ir papilnam fermu un zirgu, tātad viņš labi nopelna.

Reičela izbrīnā ierāva elpu. – Daniels Kreigs! Vai viņš pats arī tā domā?

– Tā domā visi citi, it īpaši pēc tam, kad viņš Ziemassvētkos ieradās misis Merimenas viesībās, uzcirties smokingā. Reičela, te ir nomale. Izvēle pie mums nav liela. – Megana apstājusies uzlika plaukstu uz Reičelas delma un brīdinoši iepleta acis. – Padzīvo kādu gadiņu Longhemptonā, un tu manīsi, ka Teds Šeklijs sāks izskatīties pēc Pola Ņūmena. Ka es tev saku, labāk būs, ja tev iepatiksies vecāki vīrieši.

Iesmējusies Reičela uz mirkli gandrīz aizmirsa, kālab tas nebūt nav smieklīgi. Lai gan koda kaulā fakts, ka viņa vienmēr bija izvēlējusies par sevi vecākus vīriešus, muļķīgā kārtā uzskatīdama tos par uzticamākiem, joks sasmīdināja un dāvāja piepešu atvieglojumu. Megana neko nezināja par Oliveru. Neko nevajadzēja paskaidrot, izskaidrot, aizbildināt, kā to nācās darīt sarunās ar Londonas draudzenēm, itin kā būtiska viņas dzīves daļa vispār neeksistētu.

Olivers bija projām. Viņa sāka visu no jauna. Dīvainā kārtā šķita, ka no pleciem novēlies smags slogs.

Reičela smaidīdama pakošļāja lūpu, un abas sievietes atsāka virzīties lejup no pakalna.

Nogāze bija lēzena, tomēr Reičela bažījās par abu terjeru sīkajām ķepiņām, jo dzīvnieki šaudījās šurpu turpu pa grambām un ciņiem, tomēr Džema līdzsvarotā klātbūtne panāca to, ka tie nekad neaizskrēja par tālu. Jauki, viņa nodomāja, kollijs gana abus mazākos suņus, it kā tie būtu aitas.

– Stāsti, cik ilgi esi nodomājusi palikt šeit? – Megana pavaicāja. – Es neuzbāžos, bet vienu dienu mums vajadzētu doties uz lielveikalu.

– Es zinu. Par rēķiniem arī. Vai man tie jāsamaksā, pirms tiek apstiprināts testaments, bet naudu dabūšu atpakaļ pēc tam? – Viņa pacēla roku, lai nervozi izlaistu pirkstus cauri tumšajiem matiem, bet tūdaļ attapās, ka locītavai apmesta pavadas cilpa un viņa gandrīz nogāzusi gar zemi visai izbrīnītu terjeru. – Piedod, mani mazliet apmulsinājis dokumentu lēvenis un juristu žargons. Goda vārds, pat neapjēdzu, no kura gala sākt.

– Ja vajadzīga palīdzība, tikai pasaki, – Megana piedāvāja. – Bet pa to laiku mums tomēr būs nepieciešama nauda patversmes uzturēšanas izdevumiem, beigusies arī maize un piens. Hmm, man, protams, ir neērti to teikt, bet vēl neesmu saņēmusi algu par iepriekšējo mēnesi un esmu gandrīz tukšā.

Reičela apstājās, nokaunējusies, ka pašas pārdzīvojumi nav ļāvuši atcerēties par citu problēmām. – Piedod, Megana. Iegriezīšos bankā un izņemšu naudu.

Jācer, ka pietiks, viņa domās lēsa. Kaut arī aizgājusi no darba un uzzinājusi, ka Dotas mantojumu nevarēs uzskatīt par savu, kamēr oficiāli netiks apstiprināts testaments, Reičela gandrīz nebija iedomājusies par turpmāko iztikšanu. Taupīšana viņai lāgā nepadevās. “Laimīgas un brīvas sievietes” dzīvesveids, kas kompensēja sarežģījumus Olivera dēļ, aprija krietnu daļu viņas algas.

– Lieliski! Tātad cik ilgi tu plāno uzturēties šeit? Mēnesi? Vairākus mēnešus? – Megana noklakšķināja mēli, un Stafordšīras terjers, kas bija izrāvies uz priekšu garākās pavadas galā, atkal paklausīgi ieņēma vietu viņai līdzās. – Uz visiem laikiem?

– Es nezinu, – atbildēja Reičela.

– Tev droši vien pieder dzīvoklis Londonā, vai ne? – Meganas balsī nemanīja tukšu ziņkārību, tā skanēja tik sirsnīgi, ka Reičela atbildēja, kā ir.

– Patiesībā nepieder vis. Līdz šim es īrēju dzīvokli, bet tagad esmu atdevusi atpakaļ atslēgas. Mans darba līgums paredzēja iespēju tur mitināties, bet nupat esmu uzteikusi darbu. Tas viss ir… sarežģīti.

Meganas ieinteresētā, līdzjūtības pilnā seja panāca to, ka Reičelai piepeši izlauzās nevaldāma vārdu straume. Līdz šim viņa nespēja neko atklāt nevienai dzīvai dvēselei, arī savai mātei ne. Pat labākā draudzenei Elija, kura jau iepriekš bija brīdinājusi par šādu iznākumu un atkārtojusi to vēl un vēlreiz no savas stabilās laulības dāvātajiem augstumiem, zināja tikai nedaudzus faktus.

– Aptuveni pirms divām nedēļām pārtraucu attiecības ar savu draugu. Mēs… – Reičela vilcinājās, lai domās atsijātu pikantākās detaļas, bet izceltu labāko, kā jau tas ierasts sabiedrisko attiecību jomā. – Mēs bijām kopā ilgu laiku, strādājām vienā aģentūrā, kur Olivers bija pilntiesīgs partneris, bet es klientu servisa direktore. Mans dzīvoklis atradās tieši virs biroja, īrēju to ar izdevīgiem nosacījumiem, jo vienlaikus biju arī biroja atslēgu glabātāja. Kad mēs izšķīrāmies, man steigšus vajadzēja tikt projām. Uzreiz. Es gribēju būt droša, ka Olivers mani neatradīs. Tad nomira krustmāte. Es nospriedu, ka…

– Ak debess… – Megana apstājās, bet suņi aizjoza uz priekšu, nostiepdami pavadas. – Vai viņš bija vardarbīgs tips? – Viņa satvēra Reičelas delmu, seja norūpējusies un saspringta. – Vari stāstīt droši, es neteikšu nevienam ne pušplēsta vārda. Bet ja nu viņš tevi sameklē? Varbūt mums vajadzētu piekodināt Frīdai un visiem pārējiem, lai tur acis vaļā? Tev būtu jāgriežas policijā, viņi šeit ir ļoti iejūtīgi, te jau nav Londona.

Reičela tikai pēc laba brīža aptvēra Meganas sacīto, un tūdaļ viņai uzmetās zosāda. Ne jau tur tā lieta! Tikties ar Oliveru Reičela nevēlējās gan tāpēc, ka viņš bija nikns līdz baltkvēlei par haosu, kas tīši atstāts aiz muguras, gan arī bailēs, ka pietiks viena vārda, lai viņa atkal mestos šī vīrieša apkampienos kā nožēlojama idiote, kāda bijusi jau tik ilgu laiku.

– Nē, nē, viņš nebija vardarbīgs. Bet gan… – Aprāvusies Reičela meklēja atbilstošus vārdus.

Ķeza tā, viņa rūgti nodomāja, ka iespējams vienīgi noklusēt dažus netīkamus sīkumus. Olivers Riglijs gan bija viņas mīļākais, bet patiesībā nekad nebija piederējis Reičelai, tātad tīri teorētiski viņa to nevarēja zaudēt.

Olivers bija precējies ar Ketu Rigliju kopš tūkstoš deviņi simti astoņdesmit devītā gada.

Reičela nebūt nelepojās ar faktu, ka ir precēta vīrieša mīļākā, tomēr bija mīlējusi Oliveru dziļi un patiesi. Nu labi, sākumā stāsti par Ketas vienaldzību pret vīru, par viņu laulību, kas līdzinās tukšai čaulai un ko satur kopā tikai rūpes par hipotēku maksājumiem un bērnu skolas naudām, bija raisījuši zināmas aizdomas, tomēr nebija iespējams pretoties savstarpējās pievilkšanās spēkam, turklāt Olivers zvērēja, ka jūtoties īsti dzīvs tikai kopā ar Reičelu. Savai draudzenei Elijai, kura vienīgā uzzināja ko vairāk, Reičela bija apgalvojusi, ka šajā gadījumā esot runa par dziļu un patiesu mīlestību; šāda nostādne dāvāja brīvības izjūtu un aiztaupīja vainas apziņu par ģimenes tēva atņemšanu viņa tuvajiem. Protams, Olivers mīlot viņu no visas sirds. Elija klusējot māja ar galvu, un Reičela uz ko vairāk pat neuzdrošinājās cerēt.

Ilgu laiku viss notika tieši tā, kā viņa vēlējās. Abi lieliski sapratās, pavadīja kopā tirpinoši kaislīgas naktis, bet Olivers nekad nepinās Reičelai pa kājām svētdienu rītos un nekļuva par liecinieku viņas paģirām. Pakāpeniski Reičela pārstāja ieklausīties saprāta balsī, kas pārmeta, ka viņa rīkojas aplam. Viņa nekad nepieprasīja, lai Olivers šķir laulību, jo baidījās saņemt jau iepriekš zināmu atbildi, un gadiem ilgi viss bija labākajā kārtībā. Līdz pienāca brīdis, kad Reičela vairs nespēja neievērot to, kas norisinājās viņai deguna galā.

Šādu iznākumu Elija bija pareģojusi jau divus mēnešus pēc šo attiecību sākuma. Olivers vienmēr atgriezīšoties pie Ketas. Par spīti vienmuļām sarunām un sašķeltiem matu galiem viņa bija šī vīrieša sieva. Pats par sevi saprotams, ka Reičelas smagākais sods bija nepieciešamība tagad slēpt savas sirdssāpes, tāpat kā viņa bija slēpusi no saviem tuvajiem šo mīlas sakaru.

– Kas īsti notika?

Meganas sejā vīdēja simtiem reiz saklausītu sadzīves vardarbības gadījumu atblāzma, savukārt Reičela vārgi ilgojās vismaz pēc nedaudziem mierinājuma vārdiem. Šāda iespēja vilināja. Smeldzošā sirds alka pēc līdzjūtības. Tiesa, viņa bija ģimenes pavarda postītāja, diemžēl tāda, kas pamanījusies izpostīt vienīgi pati savu pavardu. Reičelas apņēmība mazliet sašķobījās.

– Es atklāju, ka viņš satiekas ar citu sievieti, – viņa atzinās.

Un patiesi – Olivers bija saticies ar savu sievu un melojis Reičelai. Vīrieši taču nemēdz nedēļas nogalēs izklaides nolūkos vest sievu uz Parīzi, bet mīļākajai melot, ka dodas uz konferenci Glāzgovā. Reičelai pietika pašapziņas, lai saskatītu notikušajā arī karātavu humoru.

– Kā tu to uzzināji?

– Čeks. Pareizāk sakot, daudzi čeki. Viņš uz mana galda bija iztīrījis savu kabatas portfeli un… – Atmiņas lika Reičelai iekšēji sarauties un sakost zobus. – Olivers vienmēr sasmalcināja nevajadzīgos papīrus, lika arī man rīkoties tāpat. Bet es atradu Parīzes viesnīcā izsniegtu čeku. Teiksim tā, apmeklējuma laikā bieži un daudz bija izmantota apkalpošana numurā.

Vadzis lūza nelāgā dienā, proti, svētdienā. Reičela jutās nervoza un pirmsmenstruālā sindroma izmocīta, bija pamanījusi krūšu bedrītē agrāk neredzētu ļenganumu, turklāt vientuļās svētdienas viņai bija noriebušās līdz kaklam un izbaudīt tās kļuva aizvien grūtāk. Tas bija smalks un dārgs prieks – noturēt nedrošā līdzsvarā savu neatkarību un bezbērnu eksistenci, piedevām mēģinot nesaskatīt šādas dzīves ēnas pusi. Šādā brīdī Olivera nepieteiktā ierašanās dāvāja patiesu pacilātību un šķita kā zīme, ka viņš varbūt ir gatavs veltīt Reičelai vairāk laika.

Viņas elpa iestrēga rīklē. Maldi. Nelietīgais Olivers nebija teicis neko. Tikai to, ka viņam esot žēl. Bet vairāk neko.

Itin neko. Desmit Reičelas dzīves gadi bija atdoti Oliveram, pretī nesaņemot nenieka. Turklāt vīrieša sejas izteiksmē bija atspoguļojies viss, ko Reičela agrāk pūlējās neievērot. Teju vai šķita, ka Oliveram sameties viņas žēl.

Tieši tāpēc viņa bija nosūtījusi dzīvokļa atslēgas Ketai. Klāt zīmīte – ja Olivers vēloties savākt savas mantas, rezerves apģērbu, modernos džinsus, kuru valkāšanai viņš patiešām esot par vecu, kreklus, ko Reičela sūtījusi uz ķīmisko tīrītavu, jo gludināšana ir sievas darbs, abi varot nākt pēc tā visa pakaļ.

– Ak kungs, – Reičela klusi ievaidējās. Atpakaļceļa nebija. Sākotnējais pamirums pamazām gaisa, un sirdi sāka svilināt pirmās vainas apziņas liesmiņas par ļaunumu, kas ticis nodarīts Ketai, kura, neko nenojaušot, turpināja bezrūpīgi nodoties golfam.

Aplami iztulkojusi šo vaidu, Megana satvēra otras sievietes roku. – Reičela, man ļoti žēl. Pēc visa tā un vēl Dotas aiziešanas tu esi izgājusi cauri īstai ellei! Man jau likās, ka te slēpjas vēl kaut kas cits. Mana mamma arī uzvedās kā nozombēta, kad tēvs mūs pameta. Gulēja dienām ilgi un sarunājās tikai ar suņiem.

– Varbūt mēs varētu mainīt tematu? – palūdza Reičela, mēģinādama izlikties, ka pratusi savaldīties. – Tas… gluži vienkārši… nav tik interesanti.

– Protams! – Paklakšķinot ar mēli, Megana deva zīmi Džemam, un kavalkāde turpināja ceļu. No pakalna puses municipālais parks atgādināja mežu, tā malā izvietotas dzīvespriecīgi dzeltenas bultas norādīja uz Longhemptonas vēsturiskā kanāla taku. Garām pagāja vairāki suņi, kas bija izvesti pastaigā. Viņu pavadoņi biedriski uzsmaidīja abām sievietēm, kamēr suņi apostīja cits cita pēcpusi. – Par ko mēs varētu parunāt? Par patversmi?

– Lai notiek. – Par to nāksies runāt agri vai vēlu. – Pastāsti man par suņiem.

Meganas aizrautīgais stāsts par patversmes ikdienu turpinājās arī pēc tam, kad viņas nonāca parka centrā, kur uz soliņiem atpūtās padzīvojuši pāri, bet puķu dobēs ziedēja taisnās rindās sastādītu narcišu pulki.

Reičela mēģināja neskatīties uz vecīšiem. Londonā reti gadījās sastapt vecus pārus. Šeit viņi atgādināja nostiprinājumus grāmatplauktu galos un arī savos astoņdesmit vai cik tur gados turpināja turēt viens otra roku.

– …banku? Reičela, vai tu neklausies? Varbūt tu gribētu iegriezties bankā?

Uzrunātā pievērsās Meganai, kura noņēmās ar bīstama paskata ietaisi, kas atgādināja milzīgu plastmasas mēli.

– Es varētu mazliet patrenēt šos puišus, kamēr tu aizskrien uz pusstundiņu, – viņa turpināja. – Pilsētā ir tikai divas galvenās ielas. Ja gribi pirkt bikses, apskaties sānielās, kas atzarojas no pilsētas valdes ēkas; šķiet, tur nesen atvērti vairāki apģērbu veikaliņi. – Viņa pastiepa roku pēc pavadām, ko turēja Reičela. – Džem, sēdi tepat un gaidi.

Suns pavērās uz Reičelu, tad paklausīgi apsēdās līdzās Meganai.

– Pasaki pati, lai viņš gaida, – Megana ieteica. – Tas nostiprinās jūsu saprašanos.

– Kāpēc gan lai Džems mani klausītu? – Reičela bija neizpratnē. – Testamentu viņš nav lasījis un nezina, ka tagad skaitās mans suns. Kopš ierados šeit, neesmu nodarbojusies ar viņu. Džems gluži vienkārši grūtsirdīgs klīst pa māju.

Meganas seja atmaiga. – Reičela, Džems sēro, jo zaudējis vienīgo saimnieci savā suņa mūžā, un viņš vairs nav jauns. Septiņi gadi, tātad pēc cilvēku rēķiniem pāri piecdesmit. Viņš bija klāt Dotas nāves brīdī un atskrēja man to paziņot gluži kā filmā Lesija. Nabaga dvēselīte…

Reičelu pārņēma skumjas un biklums. – Es neesmu īstais cilvēks, kas spētu aizstāt Dotu.

– Suņiem nepieciešamas vienīgi pastaigas un glāsti, – uzstājīgi apgalvoja Megana. – Un tavas balss skaņa. Nu, pamēģini. Saki Džemam, lai paliek un gaida.

Reičela neveikli pievērsās dzīvniekam, kas saspicēja mīkstās ausis un tik sparīgi sakustināja asti, ka teju vai nogāza no kājām Tinkeru.

– Paliec, – Reičela vārgā balsī noteica.

– Un parādi, kur lai viņš gaida.

Reičela norādīja uz vietu līdzās Meganas kājām. – Paliec te.

Džems vēl sparīgāk paluncināja asti, tad nometās guļus un noguldīja galvu uz ķepām, tomēr skatienu nenolaida, it kā gaidītu viņas atzinību.

Dzīvnieks šķita tik pateicīgs par viņam veltīto uzmanību. Tik ļoti vēlējās viņai izdabāt. Reičelas pamirušajā sirdī kaut kas sakustējās. Džems alka pēc viņas uzmanības un atzinības. Vēlējās piederēt un saņemt mīlestību.

Pārējie suņi skraidīja apkārt un šķita sajūsmināti par iespēju tikt laukā no saviem betonētajiem nodalījumiem un padraiskoties zaļā zālē. Reičela pieņēma lēmumu – šodien viņa uzsāks jaunu māju meklēšanas kampaņu patversmes suņiem, rīkosies tā, kā to nemitīgi ieteica darīt Džordžs. Un runa nebija tikai par uzturēšanas izmaksām – šiem noskumušajiem dzīvniekiem bija nepieciešami cilvēki, kas tos mīlēs. Reičelu mocīs vainas izjūta, ja viņas inertuma dēļ suņi būs spiesti turpināt savu eksistenci patversmē.

Varbūt pēc tam viņa spēs ar tīru sirdsapziņu pārdot gan māju, gan patversmi. Diezin vai pat Dota drīkstētu vēlēties no viņas ko vairāk.

– Labs puika! – viņa teica Džemam. – Labs puika.

– Vareni! Labs puika! Un laba meitene! – Megana piemetināja un paklaudzināja pa savu rokaspulksteni. – Bet tagad naigi! Tiekamies tepat pulksten vienpadsmitos? Sarunāts. Uz priekšu!

Viņa aizsvieda parka zaļumā pirmo sazelēto tenisa bumbiņu, un Reičelai nekļuva skaidrs, kam domāts pēdējais mudinājums – viņai vai suņiem, kas aizbrāzās pakaļ bumbiņai.