Читать книгу Lēdija gleznā - Maeva Harana - Страница 3

Parīze, 1659. gads

Frānsisa Stjuarte pasniedzās lejup, novilka savu nobružāto kurpi un paberzēja sāpīgos, apsārtušos pirkstus, nodomādama, ka māte noteikti iebilstu pret tik nepieklājīgu žestu, jo dāma taču nekad nejūt sāpes, nogurumu un izsalkumu, nemaz nerunājot par niezi.

Aukstuma izraisītās čūlas meiteni mocīja jau kopš novembra, un ne kasīšana, ne divi zeķu pāri, ne vecās aukles ieteiktās zāles – svelošajā ādā ieberzēts sarīvēts kartupelis – itin nemaz nepalīdzēja. Mātes ģērbēja cildināja olbaltumu un medu, kāds virtuves zēns, garām iedams, ieminējās, ka viņa kungs mēdzot apslacīt niezošos pirkstus ar citronu sulu. Bet Frānsisai neviens no šiem padomiem nederēja; kur gan šajos nabadzības laikos varētu sameklēt medu vai citronus?

Senajās dienās, kad Anglijā otrpus kanālam vēl valdīja miers un karalim nebija nocirsta galva, viņām netrūktu medus un citronu. Tagad Francijā galdā tika celta zupa (ar pavisam nedaudziem gaļas gabaliem) un cieta maize, nekādi citroni. Tomēr viņa nemitinājās Parīzes nabagu kvartālā starp spitālīgajiem un sērgas skartajiem. Nē, Frānsisa Terēze Stjuarte, skotu augstmaņu pēctece un karaļa Čārlza attāla radiniece, dzīvoja šī dižā vīra atraitnes Anrietas Marijas galmā Palērojālā – un cieta izsalkumu.

Turklāt pilī valdīja aukstums. Plašos, tukšos apartamentus, ko savai tēvamāsai negribīgi aizdeva Francijas karalis, apkurināja reti, un galmam trūka naudas, lai nopirktu malku sev, nemaz nerunājot par noskrandušajiem rojālistiem un badā mirstošajiem kareivjiem, kas pulcējās ap karalieni. Pirms gada, kad Dievs satrieca pīšļos tirānu Kromvelu, viņi visi dejoja savās saltajās istabās un cerēja, ka dzīve mainīsies, bet trūkums neatkāpās.

Kā ikviena jauna meitene, Frānsisa sapņoja par lentēm, zīdu un skaistiem tērpiem, bet galminieces bija spiestas šūdināt apģērbu no gultas aizkariem.

Frānsisu atkal pārņēma vēlme pakasīties, un viņa centās izmest to no prāta, pievērsdamās savai piezīmju grāmatai, kurā glabāja sapņus, ieceres un slēptākās domas. Šoreiz viņa tajā zīmēja, nevis rakstīja. Visbiežāk meitene šajās lapās ieskicēja skaistu muižu ar torni un astoņiem augstiem skursteņiem, mūrētiem no skujiņveida rakstā liktiem ķieģeļiem. Kāpēc gan ik reizi, kad Frānsisa satvēra spalvu, viņai prātā nāca šis nams? Vai tāpēc, ka viņai nebija māju, nebija lauku, pa kuriem skriet, nebija gaiteņu, kuros spēlēt paslēpes, un saules sasildītu zeltainu marmora statuju, kuru rokās ieslīgt, nebija rozēm un lefkojām pilnu dārzu, kas atgādinātu meitenei, ka viņa atrodas Anglijas maigajā skāvienā? Jau kopš agras bērnības viņa dzīvoja svešinieku vidū un runāja franciski, bet dzimto valodu apguva krietni vēlāk.

Atskanēja soļi. Frānsisa noprata, ka tuvojas viņas māsa Sofija, un paslēpa grāmatu zem apdiluša spilvena, lai tūdaļ ķertos pie kāršu pils celšanas.

Pirksti ilgas pieredzes dēļ bija kļuvuši izveicīgi, un brīdī, kad istabā ieskrēja māsa, Frānsisa jau būvēja trešo stāvu. Sofijai sekoja māte un karalienes galma dāma, vārdā Mērija Viljersa, kuru visi dēvēja par Mollu.

Sofija aplūkoja māsas uzcelto namiņu, piešķiebusi galvu kā padumja vista, kas prāto, vai gailis būs ar mieru to mīt; pamanījusi, ka māte un Molla kaut ko aizrautīgi apspriež, viņa iespēra pilij un to apgāza.

Abu meiteņu māte Sofija Stjuarte turpināja sarunu, it kā neko nebūtu pamanījusi, bet kastaņbrūniem matiem un vērīgām acīm apveltītā Molla, kas pati jaunībā bija pieķerta neskaitāmās nerātnībās, uzlūkoja Frānsisu un līdzjūtīgi pasmaidīja. Divdesmit gadu vecumā Molla bija skaistule un tagad saskatīja gaišmatainajā, smuidrajā Frānsisā savas jaunības atspulgu. Kad franči pagrieza galvu, lai apbrīnotu jauno daiļavu, Molla par to priecājās pat vairāk nekā meitenes māte.

– Frānsisa, atnes manu psalmu grāmatu! – viņa lūdza. – Tā ir manā skapī blakus lādei, kurā saliktas ķemmes. Un turpat ir arī cepums, ko vari paņemt kā atalgojumu.

Sofija veltīja māsai kvēlas skaudības pilnu skatienu, jo saldumi šajā pilī bija tikpat reta parādība kā zobi vistas knābī. Brīdī, kad Frānsisa jau grasījās pamest istabu, nošvīkstēja zīda svārki; ieradās Viņas Majestāte karaliene Anrieta Marija kopā ar savu jaunāko meitu – princesi Henrietu Annu.

Karaliene šķērsoja istabu un nostājās pie lielā loga, pa kuru pavērās skats uz Luvras ziemeļu spārnu. Viņām piešķirtie apartamenti bija tieši pretī pils kolonādēm, kas elegancē un diženumā pārspēja visas Londonas ēkas, izņemot milzīgo Banketu namu, ko nekad nedrīkstēja pieminēt karalienes klātbūtnē, jo tur dzīvību zaudēja viņas mīļotais vīrs.

Kaut gan Viņas Majestāte bija daudz cietusi, viņas tumšie mati šķita tikpat spoži kā iepriekš un acīs nebija ne miņas no sakāves rūgtuma. Karaliene svinīgi zvērēja, ka viņas kaujas gars neaprims līdz brīdim, kad viņas dēls atgūs troni un kļūs par karali Čārlzu Otro. Pat vienkāršajās melnajās drānās, ko viņa nēsāja kopš vīra nāves, Anrieta Marija vēl joprojām izskatījās pēc diženas karalienes, un no viņas staroja majestātiska pašpārliecība, ko tik labprāt gleznoja meistars van Deiks, zīdā un satīnā tērptu.

Tomēr Frānsisai šķita, ka Anrietu Mariju pievilcīgu dara prāts, jo karaliene bija diezgan neliela auguma un neizskatīga. Pirms vairākiem gadiem viņas vīra māsasmeita Hannoveres Sofija bija skaļi paudusi savu izbrīnu, atklājot, ka portretos redzamā daiļā dāma patiesībā ir ļoti sīciņa sieviete ar garām, kalsnām rokām, šķībiem pleciem un retiem zobiem.

Frānsisa nolēma nedaudz pakavēties. Karaliene bija tik maza auguma, ka viņa pati, būdama piecas pēdas un astoņas collas gara, jutās kā milzene, par kādu viņu bieži izsmejoši dēvēja māsa.

Lielās, tukšās istabas tālākajā malā parādījās pāžs. Rūpīgāk viņu nopētījusi, Frānsisa apjauta, ka tas ir viens no karalienes livrejā tērptajiem punduriem. Plati smaidīdams, viņš sniedza kundzei vēstuli. – No Viņa Majestātes prinča Čārlza! – Zemu paklanījies, druknais vīrietis pārsteidzoši veikli noskūpstīja karalienes kājas.

Karaliene steidzīgi uzlauza zīmogu. – Viņš dosies šurp! Mans dēls gatavojas mani apciemot!

Piepeši visi, kas atradās istabā, sāka aplaudēt tikai tāpēc, ka princis bija iemīļots un ar savu nepiespiesto šarmu noteikti uzlabos noskaņojumu; tas bija ļoti nepieciešams.

Vislaimīgākā šķita princese Henrieta Anna. – Mans mīļotais brālis ieradīsies jau pēc nedēļas! – viņa iesaucās. – Piecu gadu laikā mēs neesam tikušies ne reizi. Urrā! – Satvērusi pundura rokas, viņa sāka virpuļot pa istabu, līdz abi pārguruši sabruka uz grīdas.

– Henrieta, tu pārāk aizraujies! – karaliene norāja meitu.

– Tev jāmācās atkal uzvesties kā princesei.

Jauniete iesmējās. – Brāļa dēļ nav vērts pūlēties. Viņu atšķirībā no pārējiem kristīgās pasaules valdniekiem itin nemaz neinteresē ceremonijas!

– Arī viņš būs spiests apgūt karaļa cienīgu izturēšanos, kaut gan mīt trimdā.

Frānsisa skumīgi uzsmaidīja Mollai. Viņa zināja, cik nicīgi pret Čārlzu izturas franči, saukādami Anglijas troņmantnieku par skrandaino princi. Anrieta Marija cerēja uzlabot ģimenes mantisko stāvokli ar izdevīgu laulību, tomēr neviena iekārojama princese vai dižena dāma neuzskatīja, ka princis Čārlzs būtu viņas rokas cienīgs.

Pametusi istabu, Frānsisa devās meklēt Mollas psalmu grāmatu; domas par cepumu lika viņai pasteigties.

Lielajā galerijā aiz karalienei piešķirtajiem apartamentiem bija redzams sirdi plosošs skats, un Frānsisa apstājās. Vairāki izbijuši kareivji, netīri, noplukuši vīri bez graša pie dvēseles, centās nolobīt apzeltījumu no pils griestiem, droši vien cerēdami to pārdot. Galerijas tālākajā malā kāds cits lauza loga stiklu, ko caurvija vērtīgs svina režģis.

Frānsisu pārņēma drausms kauns par to, cik zemu krituši šie reiz cildena mērķa aizstāvji. – Izbeidziet! – viņa pavēlēja, nelikdamās ne zinis, ka ir tikai bērns, un mēģināja izslieties pilnā augumā. – Vai esat aizmirsuši savu godu, izlaupīdami pili kā iebrucēju armija?

Kareivju vadonis, melnīgsnējs un nekopts kā pirāts, pievirzījās meitenei tuvāk, glūnēdams caur pieri. – Kā iebrucēju armija, dāmiņ? – viņš noprasīja, pūzdams Frānsisai sejā smirdīgu elpu. – Vai zināt, kā rīkojas armijas, kas mēnešiem ilgi klaiņojušas bez vīna un sievišķiem?

Vīrieša netīrie pirksti ieķērās meitenes tērpa audumā.

Frānsisa sastinga, cīnīdamās ar nelabumu un mudinādama sevi neatkāpties šī gļēvuļa priekšā, kurš iedrošinājies uzklupt neaizsargātai meitenei. Citi kareivji skaļi pauda savu atbalstu vadonim, bet viņu saucienus piepeši pārskanēja cita balss. – Laid vaļā dāmu, smirdīgais neģēli!

Jauns gara auguma vīrietis sparīgi izrāva Frānsisu no uzbrucēja tvēriena un pagrūda meiteni sāņus; viņam bija koši rūsgani mati, un pelēkās acis dusmās gailēja. – Vai esat krituši tik zemu, ka grasāties varmācīgi izturēties pret šo jauno sievieti? Vai mēs cīnījāmies un zaudējām gan dzīvības, gan tēvzemi veltīgi, ja uzvedaties šādi?

Kareivis nopētīja svešinieka smalko brokāta kamzoli. – Tā runā tie, kuri var atļauties ēst! Mums nav ne ēdiena, ne siltuma, bet varam vismaz… – Viņš ar rupju žestu norādīja uz Frānsisu, alkaini vērodams viņas saplēsto tērpu.

– Princis Čārlzs ir ceļā uz šejieni. Kā jums šķiet, vai viņu iepriecinās ziņa, ka paša atbalstītāji uzbrūk jaunavām un izlaupa pili? – Svešinieka roka draudīgi tuvojās zobena makstij. – Ejiet, citādi par šo nodarījumu samaksāsiet ar savām asinīm!

– Vai tāpēc mēs cīnījāmies karā? – Vadonis negribīgi pamāja saviem biedriem, likdams tiem atkāpties. – Lai badotos un dzīvotu trimdā, kur mums nav pat jumta virs galvas?

– Labi vien ir, – meitenes glābējs atcirta. – Jo šķiet, ka jūs šo jumtu pārdotu!

Tiklīdz kareivji bija aizgājuši, svešinieks pievērsās Frānsisai un pamanīja plīsumu zīda tērpā, ko viņa veltīgi centās noslēpt. – Vai esat atguvusies, kundze? Ceru, ka nesavainojāties, kad es jūs pagrūdu malā.

Viņš pastiepa roku, lai palīdzētu meitenei piecelties, un abu skatieni uz brīdi sastapās; Frānsisa ieraudzīja, ka vīrieša acīs uzliesmo iekāre, kaut gan viņš mēģināja to apslāpēt. Meitenei nebija ne jausmas, kas vainojams – atvieglojums, mirkļa spriedze vai kādas svešākas, mutuļojošas izjūtas, – bet kaut kur viņas dvēseles dzīlēs dzima līdzīgas ilgas un vēlme, kaut vīrietis pieliektos un viņu noskūpstītu.

Slēpdama mulsumu par tik savādu, apkaunojošu jūtu uzplaiksnījumu, Frānsisa atbildēja asāk, nekā bija domājusi: – Es arī pati, bez jūsu palīdzības, spētu aizstāvēt savu godu, ser.

Svešinieks meiteni pārsteidza, skaļi iesmiedamies. – Mans Kungs, esmu par to pārliecināts! Tas neģēlis kopā ar saviem biedriem attaptos uz grīdas, jūsu bargā skatiena notriekts. Karā jūs noteikti apkāvāt veselus bataljonus, tikai uzlūkojot tos.

Frānsisa jutās spiesta izlabot šo kļūdu. – Ne jau bataljonus. Turklāt es piedzimu pēc tam, kad visas lielākās kaujas jau bija izcīnītas.

– Tādi sīkumi nekādā ziņā nespētu jūs aizkavēt.

Apjautusi, ka svešinieks par viņu smejas, Frānsisa izslējās pilnā augumā; parasti šāds solis lika vīriešiem justies melniem un maziņiem. Ne šoreiz; glābējs bija vismaz sešas pēdas garš.

– Ar kuru no atriebes dievietēm man paveicies iepazīties? – vīrietis painteresējās, šķelmīgi uzlūkodams Frānsisu.

Atskanēja meitenīgi smiekli, un Frānsisa noprata, ka strauji tuvojas viņas māsa Sofija, kurai droši vien pievienojusies arī Mollas meita Mērija; abas laikam bija devušās noskaidrot, kas noticis ar Mollas psalmu grāmatu un cepumu. Frānsisa pameta skatienu pār plecu un, atkal pagriezusies, ieraudzīja, ka glābējs jau grasās doties prom. – Nebīstieties! – viņš noteica, nosūtījis meitenei gaisa skūpstu. – Es pats to noskaidrošu. Pagaidām dēvēšu jūs par daiļo Diānu, tiklo dievieti, kas savu godu aizstāv nevis ar loku un bultām, bet gan ar asiem vārdiem un nopietniem skatieniem.

Frānsisa nevēlējās, lai māsa šo notikumu pārvērš par daudzkārt pārstāstītām baumām, tāpēc atvieglota nopūtās, kad svešinieks nozuda pirms Sofijas parādīšanās.

– Kur tu tik ilgi kavējies? – māsa ieinteresēta jautāja; viņa vienmēr centās uzošņāt jaunas tenkas, gluži kā rīkstnieks meklē ūdeni. – Un kas bija tas jauneklis, kurš tik strauji tevi pameta?

– Es ieraudzīju kareivjus, kas zaga svinu un apzeltījumu.

Biju spiesta viņus pārliecināt tā vairs nedarīt.

– Tik jaunai meitenei tā rīkoties ir neprāts! – Sofija iesaucās, pārmetoši uzlūkodama māsu.

– Nesatraucies. – Frānsisa savilka lūpas savādā smaidā.

– Dievietes prot par sevi parūpēties.

Sofija papurināja galvu. – Kādas muļķības tu runā? Jā, tu esi pietiekami gara, lai būtu Bermondsi milzene, bet dieviete? Man tās izklausās pēc pagānu iedomām, turklāt ķecerīgām.

Frānsisa apslāpēja smaidu un satvēra māsas roku. Abām Sofijām – gan mātei, gan meitai – trūka izpratnes par smieklīgo. Frānsisa jau gandrīz bija piemirsusi, cik jautri ir sarunāties ar kādu, kam tā piemīt.

Meitene apņēmās noskaidrot, kas ir šis neparastais svešinieks.

Parasti Frānsisa ar šādiem jautājumiem vērsās pie Mollas, it īpaši, ja nevēlējās, lai iejaucas Sofija, bet šobrīd visi bija tik aizņemti ar gatavošanos prinča Čārlza uzņemšanai, ka bija grūti Mollu pat atrast, nemaz nerunājot par iespēju pavilkt viņu malā un brīdi aprunāties divatā.

Karalienei nebija ne malkas, ne ēdiena, tomēr viņa vēlējās dēlu sagaidīt, cik grezni vien iespējams, un Čārlzs baudīja tik lielu cieņu savu atbalstītāju acīs, ka, par spīti bargajai ziemai, kas decembrī valdīja Parīzē, visi jutās tik saviļņoti, it kā piepeši būtu sācies pavasaris.

Gaidot princi Čārlzu, smaidīja gan zemākais virtuves zēns, gan ietekmīgākā guļamistabas dāma. Karaliene nolēma pieņemt dēlu nevis Palērojālā, kur viņš varētu pamanīt kareivju posta darbus un nabadzīgo iekārtojumu, bet gan nelielajā Kolombas muižā stundas jājiena attālumā. Kalpotāji iztīrīja istabas, izpurināja aizkarus un paklājus, pat sagatavoja necilu mielastu viesim, kuru cerēja reiz redzēt tronī.

Pavārs jutās pateicīgs par sagādāto medījuma gaļu, ko ielikt katlā. Un galminieki izklaidējās, ķerdami trušus, lai jaunajam princim vismaz būtu iespēja izvēlēties no vairāku veidu gaļas, kaut gan galdā nebūs nekā līdzvērtīga desmit un piecpadsmit ēdienu mielastiem, kas reiz tika pasniegti karaliskajos banketos. Marcipāns bija pārāk dārgs galma sarukušajiem līdzekļiem un palicis tikai senās atmiņās, bet meistarīgais pavārs pagatavoja milzīgu pīrāgu, izmantodams no rudens pietaupītos ābolus un plūmes, un izrotāja to ar nelielu kronīti; apzeltījumu pavārs izlūdzās no karaļa Luija kūku meistara.

Viskvēlāk jūsmoja princese Henrieta Anna. Kaut gan viņa par Čārlzu bija četrpadsmit gadus jaunāka un princis vairāk līdzinājās tēvocim, nevis brālim, Henrieta gaidīja viņa ierašanos bērnišķā nepacietībā.

– Vai viņš būs ļoti mainījies kopš mūsu pēdējās tikšanās? – princese izprašņāja savas dāmas. – Vai viņš vēl joprojām ir tas smejošais tumšmatainais jauneklis, kurš mēdza ucināt mani uz ceļgala un dziedāt jautrus pantiņus?

Frānsisa nosprieda, ka nekad vēl nav redzējusi Henrietu tik skaistu. Viņa bija tieviņa, lellei līdzīga meitene, tik trausla, ka, šķiet, niecīgākā vēja pūsma varētu iepūst viņu Sēnā, bet tagad Henrieta staroja priekā un gaidās. Frānsisa ne reizi nebija tikusies ar princi Čārlzu, tomēr skaidri manīja, cik varenu iespaidu viņš atstājis uz visiem, it īpaši jaunāko māsu.

– Tā uztraucas, it kā gaidītu līgavaini, – noteica Sofija, kurai, kā parasti, trūka smalkjūtības.

– Tam vēl laika ir diezgan, – viņas māte sacīja. – Lai jau princese izbauda kāzu priekus, ko nepapildina parastās nelaimes!

– Vai tu domā, ka viņa runā par laulības gultu? – Sofija jautāja māsai, ierasti interesēdamās par visu, kas attiecas uz šiem jautājumiem.

Frānsisa novērsās; viņu pārņēma atmiņas par savādajām ilgām pēc skūpsta, bet viņa zināja, ka nemūžam nespētu par to runāt ar savu aizspriedumaino māti.

– Pagājuši jau pieci gadi, kopš pēdējo reizi tikāmies! Kā jums šķiet, vai viņš mani pazīs? – Henrieta koķeti uzrunāja dāmas, priecādamās par visu dedzīgajiem apgalvojumiem, ka viņa no neveikla bērna kļuvusi par skaistu jaunu sievieti. To dzirdot, Molla sasita plaukstas. – Man ienāca prātā lieliska doma. Izjokosim princi!

Molla bija slavena ar savām nerātnībām, bet šoreiz neviena no dāmām nebija pārliecināta, ka vēlas pievienoties. Tomēr, kad Henrieta iesmējās un sirsnīgi atbalstīja plānu, sievietēm bija vien jāpiekrīt.

– Frānsisa! – Molla satvēra meiteni aiz elkoņiem un strauji pievilka pie lielā kamīna, kas šoreiz bija pilns ar liesmojošām pagalēm. – Jūs ar Viņas Augstību esat gandrīz vienaudzes. Tu tēlosi princesi.

– Es esmu trīs gadus jaunāka! – Frānsisa iebilda.

– Mēs visas toties esam vecākas.

– Bet es esmu piecas collas garāka!

Molla apjukusi brīdi klusēja.

– Tādā gadījumā tu apsēdīsies! – viņa paziņoja. Apdilušu aizkaru slēptā nišā blakus izbalējušam gobelēnam ar ainu no Dāvida un Batsebas dzīves bija nolikts grezniem grebumiem rotāts koka soliņš. – Lieliska vieta! – Molla nopriecājās un pavilka soliņu uz priekšu.

– Es taču nedrīkstu sēdēt Viņa Majestātes klātbūtnē, – Frānsisa atgādināja. – Tas būtu pretrunā visiem noteikumiem.

– Nieki! Princim ceremonijas ir vienaldzīgākas nekā jebkuram citam, ko pazīstu.

Frānsisa apsēdās uz soliņa, sakārtoja tērpu un, nemiera pārņemta, prātoja, kāds varētu būt princis Čārlzs. Vai viņam izdevies nezaudēt ticību un sparu ilgās trimdas laikā? Daudzi viņa vietā noteikti slīgtu izmisumā.

Vairs nepietika laika šādām domām, jo istabā iesoļoja Anglijas princis Čārlzs. Viņa garenajā, kalsnajā sejā rotājās gaidpilns smaids. Ja šis būtu viņa galms, par viņa ierašanos paziņotu taures un muzikanti. Bet atskanēja tikai karalienes pundura sauciens: – Princis ir klāt!

Pirmā doma, kas Frānsisai iešāvās prātā, – princis vairāk līdzinās spānim vai itālietim, nevis vecās Anglijas dēlam. Kraukļmelnās uzacis un smalkās, tumšās ūsas, kā arī tālas saulainas zemes apbrūninātā āda, kam trūka angļu pienainā bāluma, un biezie, melnie mati, kas plūda pāri pleciem, lika princim izskatīties svešādam un eksotiskam.

Te nu viņš bija, “melnais zēns”, dzimis dienas vidū, kad Venera mirdzēja augstu debesīs; visi to uztvēra kā viņa brīnišķās nākotnes pareģojumu, kaut gan patiesībā tas liecināja par viņa tēva nāvi un karaļvalsts zaudējumu.

Kaut gan Frānsisa centās neskatīties uz princi pārāk uzkrītoši, viņu tomēr pārsteidza atklāsme, ka augstā viesa apģērbs ir ļoti vienkāršs. Meitene bija pieradusi pie Luija Četrpadsmitā galma greznības un pat nespēja noticēt, ka prinča mētelis ir melns un to rotā tikai dažas mežģīnes. Un brīdī, kad logā iespīdēja saule, Frānsisa juta sirdi sažņaudzamies, jo izrādījās, ka mētelis, kaut gan ne gluži nodilis, spīdēja no pārāk biežas gludināšanas, un vienā stūrī bija manāmas lāpījuma pēdas. Tātad izrādījās patiesas baumas par to, ka Čifinča kundzei, kas rūpējās par prinča saimniecību trimdā, trūkst naudas, lai sūtītu drēbes veļas mazgātājai, un viņa ir spiesta pati savām rokām tās tīrīt un lāpīt.

Cik skumji, ka Anglijas vienīgā cerība kritusi tik zemu!

Tomēr prinča Čārlza draudzīgā, omulīgā izturēšanās neliecināja, ka likteņa pavērsieni viņu iedzinuši izmisumā. Viņš uzsita knipi, un istabā ienāca viņa galvenais padomnieks Edvards Haids, smagnējs vīrs, kas podagras dēļ nedaudz kliboja. Viņam sekoja spalgi rejoši spanieli un melnās drānās tērpts pērtiķis, kuram galvā bija rojālistu cepure ar greznu spalvu. Visi sajūsmināti iesaucās, redzot šo brīnumu. Pēdējais nāca galminieks, kam uz rokas tupēja zaļgani pelēcīgs papagailis.

– Mana brīnišķīgā māsa! – Princis nometās ceļos Frānsisai pie kājām. – Vēlos dāvāt jums šo velti, kas apliecina manu mīlestību. – Viņš svinīgi pasniedza meitenei papagaili. – Ceru, ka jūs iemācīsiet tam runāt, jo man un galminiekiem līdz šim tas nav izdevies.

Kāds klusi iespurdzās, un drīz vien atskanēja smieklu šalts, jo pērtiķēns pavilka malā aizkaru, aiz kura slēpās Henrieta Anna.

Princis Čārlzs izskatījās apstulbis, bet jau nākamajā mirklī Henrieta metās uz priekšu, satvēra viņa roku un to noskūpstīja. – Brāli, lūdzu, piedodiet mums šo viltību! Mēs gribējām noskaidrot, vai pazīsiet mani pēc tik ilgas prombūtnes.

Čārlza tumsnējā seja nesteidzīgi atplauka smaidā.

– Kam es tādā gadījumā pasniedzu šo papagaili?

Henrieta iesmējās. – Jūsu Majestāte, iepazīstieties, tā ir Frānsisa Stjuartes kundze!

Princis zemu paklanījās. – Biju dzirdējis, ka mana māsa kļuvusi par skaistuli, un Stjuartes kundze viņas lomā nesagādāja vilšanos.

Viņš tik ilgi uzlūkoja Frānsisu, ka meitene sāka justies neērti. Šim vīrietim piemita milzu vara, kaut gan viņš dzīvoja trimdā, turklāt bija krietni vecāks nekā Frānsisa un varētu būt viņas tēvs, bet interese, kas zalgoja prinča acīs, itin nemaz nešķita tēvišķīga, ja vien meitene neko nepārprata.

Klīda runas, ka ikviena sieviete, kurai princis veltī savu ciešo ērgļa skatienu, jūtas kā vienīgā būtne šī vīrieša pasaulē. Bet neviens nebija Frānsisai pateicis, ka viņa iekāre ir tik acīm redzama pat jaunai, nepieredzējušai meitenei.

– Un jūs, viltniece, cerējāt piemuļķot savu nabaga brāli, vai ne? – Beidzot novērsies no Frānsisas, princis aplika roku māsai ap vidukli.

– To izdomāja Molla, – Henrieta paskaidroja.

– Pie visiem velniem, tas mani itin nemaz nepārsteidz!

Molla pameta savu paslēptuvi aiz aizkariem un paklanījās princim Čārlzam. Kopš tika noslepkavots Mollas tēvs, Bakingemas hercogs (meitenei tobrīd bija seši vai septiņi gadi), abi tika audzināti kā brālis un māsa.

Nospriedusi, ka viņai nevajadzētu piedalīties šajā mīlas pilnajā ģimenes satikšanās brīdī, Frānsisa mēģināja nodot papagaili Henrietai, bet putns skaļi pret to iebilda.

– Lūk, Frānsisa, tu esi viņam iepatikusies! – Henrieta smējās. – Paturi vien viņu! Brāli, vai uzdāvināsiet man pērtiķi papagaiļa vietā?

It kā pauzdams savu prieku par šādu ierosinājumu, pērtiķis noņēma cepuri un zemu paklanījās.

– Tas ir mans lepnums! – princis Čārlzs pretojās. – Krievijas caristes sūtnis man piedāvāja par to tūkstoti kronu. – Tā kā Henrieta veltīja brālim savu apburošo smaidu, princis pānēmapērtiķi un ielika to māsai rokās. – Nu labi, ņemiet viņu! Pat tad, kad vēl bijāt mazs bērns, es neko nespēju jums atteikt.

Henrieta iesmējās. – Ak, es nebiju patīkams bērns. Jūs vienīgais uzklausījāt manas žēlabas, visi pārējie nelikās ne zinis.

– Jau toreiz es zināju, ka reiz kļūsiet par daiļu un gudru sievieti. Un man bija taisnība, vai ne, Edvard? – princis uzrunāja savu trimdas kancleru, un Haids neveikli paklanījās.

– Kādas ir vēstis no Anglijas? – Henrieta jautāja. – Tagad, kad Kromvels ir miris, ļaudis drīz vien lūgs, lai atgriežaties. Čārlzs paraustīja plecus, un viņa sejā parādījās rūpju rievas. – Pēc Kromvela nāves cilvēki dejoja ielās, tomēr šobrīd valda savāds klusums. Pat suņi Londonā pievalda mēli, vismaz tā mums vēsta draugi. – Kaut gan princis centās pajokot, Frānsisa saklausīja vilšanās pieskaņu viņa balsī. – Ja cilvēki vēlas aicināt mani atpakaļ, viņi to prasmīgi slēpj. Strendā vēl nav uzsliets Maija koks man par godu.

– Reiz sākušies, notikumi risināsies strauji, Jūsu Majestāte, – Edvards Haids apliecināja, pārnesdams svaru no vienas piepampušās kājas uz otru. – Manuprāt, mums vajadzētu uzmanīgāk vērot ģenerāli Monku, nevis to tukšpauri Kromvela dēlu, kuram piešķīruši protektora titulu.

– Jā gan, viņš tiek dēvēts par Diku Lejupkriti, – Čārlzs piekrita. – Tā bieži notiek ar pārāk spēcīga tēva dēliem.

Mans tēvs nemūžam nepieļautu šādu kļūdu.

Visi brīdi klusēja, kavēdamies baisajās atmiņās par karali Čārlzu, kurš drosmīgi un cēli devās pretī nāvei uz Banketu nama jumta, uzvilcis divus kamzoļus, lai neviens nedomātu, ka viņš dreb bailēs, nevis aukstuma dēļ.

– Nevajag… – Čārlzs uzlūkoja savus apbēdinātos biedrus. – Uzmundrināsim sevi ar vīna glāzi. Arī tas maniem pavalstniekiem pārāk ilgi liegts. – Tikai tagad viņš pamanīja košo tērpu, ko Henrieta bija sameklējusi īpaši šim gadījumam. – Zelts jums piestāv, māsa, jūs tajā līdzināties kaķim, kurš man reiz piederēja. Tas mēdza sajūsmināts ārdīt manas goda lentes. – Princis līksms iesmējās. – Turpmāk es jūs dēvēšu par kaķēnu Mineti!

Visi atviegloti piebalsoja princim. Neviens nebija redzējis Henrietu tik priecīgu kā tobrīd. – Pateicos, kungs! – Viņa zemu pieliecās reveransā un aizslēpa vaigos ievilktās bedrītes aiz skaista vēdekļa. – Tērpam, kuru apbrīnojat, ir interesanta vēsture.

– Kāda gan, manu daiļo kaķēn?

– Aukle to veikli sašuva no veciem gultas aizkariem.

Pār Čārlza tumsnējo seju pārslīdēja ēna, līdzīga mākonim, kas nosedz saulainu ieleju. – Cik žēl, ka esam līdz tam nonākuši! – Princis noskumis papurināja galvu, bet tūlīt pat atguva labo omu un paraustīja plecus. – Lai nu kā, tērps jums piestāv.

– Redzu, ka esi atstājusi iespaidu uz Viņa Majestāti, – Molla ķircināja Frānsisu, kad princis bija devies apsveicināties ar savu brālēnu Luiju un abas dāmas gāja apraudzīt Mollas bērnus Esmi un Mēriju, iekams aukle tiem nodziedājusi šūpuļdziesmu.

Frānsisa pietvīka, cenzdamās rast sevī drosmi, lai aprunātos ar Mollu par kaut ko slepenu.

– Molla… – viņa sakautrējusies iesāka. – Jums bijuši divi vīri, un ar pirmo apprecējāties, kad bijāt vēl jaunāka nekā es šobrīd. Vai jūs izjutāt dīvainu trauksmi… – Meitene meklēja īsto vārdu, – …kad uz jums kāds cilvēks paskatījās un jūsu augums it kā pamodās?

Galma dāma skaļi iespurdzās, bet tūlīt pat nožēloja, ka tik vieglprātīgi izturējusies pret meitenes atklāsmi, un atguva nopietnību. – Parasti nepieciešams kaut kas vairāk, ne tikai skatiens! Vai tavā rāmajā ostā viļņus izraisīja Viņa Majestāte? Es redzēju, kā viņš ar tevi runāja! It kā visā pasaulē jūs būtu divi vien.

– Nē, tas ir kāds cits. – Frānsisa papurināja galvu. – Es vēlējos jums pajautāt, kas varētu būt šis kungs, jo galmā nav neviena, ko jūs nepazītu no cepures spalvas gala līdz pat piešiem.

– Kāds izskatās šis vīrišķības iemiesojums?

Meitene pasmaidīja. – Gara auguma, un viņa mati ir rūsgani kā saulriets ziemā.

– Dievs Tēvs, es pati jau sāku viņā iemīlēties! Vai viņš nedeva pat mājienu, kāds varētu būt viņa vārds?

– Mamma! Mamma! – Tā bija Mollas deviņus gadus vecā meita Mērija, kas gandrīz plīsa no sajūsmas. – Princis Čārlzs teica, ka es varēšu jāt uz lielā baltā zirga viņam priekšā un būšu diženāka par jebkuru karalieni visā Eiropā!

Molla iesmējās, saskatīdama meitā to mežonīgo bērnu, kāda pati reiz bija, un apsolīja vērot šo gājienu.

– Tā trauksme, ko sajuti, – viņa klusi sacīja Frānsisai, kad neviens vairs nevarēja noklausīties, – tā var kļūt par ieroci tavās rokās. Tu vari iedvest to citiem. Esmu jau redzējusi, kā vīrieši ilgpilni nolūkojas tev pakaļ, kad pamet istabu. Pienācis laiks tev iemācīt, kā izmantot savas prasmes, it īpaši tagad, kad arī tevī modušās alkas. Vai esi pamanījusi, kā sievietes mēdz izmantot skatienu, lai piespiestu vīrieti atvērt viņām durvis? – Tā kā Frānsisa iesmējusies papurināja galvu, Molla turpināja: – To panākt nav grūti, ja vien prot. Es tev sameklēšu kādu kungu, kas palīdzēs vingrināties. Mans svainis Ludoviks senjors d’Obiņī jau šopēcpusdien atvedīs savu garlaicīgo, bet apzinīgo brāļadēlu Čārlzu, kurš mantos viņa titulu. Sagatavosimies! Es tev iemācīšu atvērt durvis, izmantojot tikai acis. Bet tagad man jāiet vērot, kā mana meita sēžas karalim priekšā uz zirga. Mērija ir dūšīga meitene, ne īpaši skaista. Lai jau viņa izbauda šo prieku, kamēr iespējams, jo nedomāju, ka vēlāk viņai izdosies to atkārtot.

– Molla! Kaunieties! Kā māte var kaut ko tādu pateikt?

Vēlāk Frānsisa Terēze Stjuarte mācījās nolaist zilpelēkās acis un lūkoties augšup caur biezajām skropstām uz durvju pusi, pūlēdamās valdīt smieklus, kad Molla uzstāja, ka šīs durvis iespējams atvērt, nesakot ne vārda.

Kad ieradās viesi, Frānsisa mēģināja pierunāt klusējošo papagaili kaut ko pateikt angliski vai franciski, bet šie centieni nevainagojās panākumiem.

– Stjuartes kundze! – Molla iesaucās un tad svinīgi paklanījās savam svainim. – Vai drīkstu jūs iepazīstināt ar savu radinieku Ludoviku Stjuartu, senjoru d’Obiņī?

– Ļoti priecājos, kundze.

Frānsisu izbrīnīja franciskā titula īpašnieka spēcīgais skotu akcents; kalsnais, atturīgais kungs, kam bija īsi apcirpti rudi mati un caururbjošas zilas acis, pieliecās noskūpstīt meitenes roku. Bet nekas nespētu līdzināties pārsteigumam, ko viņa piedzīvoja, ieraudzījusi d’Obiņī biedru.

– Šis ir mans aizbilstamais un brāļadēls Čārlzs Stjuarts, kam piešķirts karaļa vārds, bet nav nekā no attiecīgajiem īpašumiem un greznības!

Garais rudmatis, kurš bija izglābis Frānsisu no kareivjiem, spēra soli uz priekšu un atturīgi noskūpstīja meitenes roku, ne ar vārdu nepieminēdams iepriekšējo tikšanos un neslēptās iekāres pilno skatienu, kas uzjundīja līdzīgas jūtas arī meitenē.

– Esiet sveicināta, kundze! Priecājos ar jums iepazīties.

– Vai dzīvojat šeit, Parīzē? – Frānsisa jautāja, cenzdamās savaldīties. Jauneklis tagad šķita pavisam citāds, nopietns un pieklājīgs. Nevarēja pat nojaust, ka zem šīs augstmaņa maskas slēpjas uguns, bet viņa bija to redzējusi pati savām acīm.

– Esmu apmeties pie sava tēvoča, tomēr, tiklīdz tas būs iespējams, grasos atgriezties Londonā.

– Vai tas nav bīstami?

– Esmu pārliecināts, ka jau pavisam drīz mūsu karalis atgūs troni, kas viņam pienākas.

– Ceru, ka jums ir taisnība.

Frānsisa pamanīja, ka Molla ar rokas mājienu norāda uz jaunekli un cieši aizvērtajām durvīm viņam blakus. Gribēdama pajokot, meitene izmantoja Mollas pamācības un koķeti nolaida skatienu, bet pēc tam palūkojās uz durvīm.

Čārlzs Stjuarts uzjautrināts viņu vēroja.

Papagailis pēkšņi pameta Frānsisas roku un nolaidās uz jaunā vīrieša pleca, ko sedza biezs vatējums. Viņš pacēla plaukstu, un putns paklausīgi uzlēca uz rādītājpirksta. – Labdien, Čārlz Stjuart, senjora d’Obiņī dēls! – papagailis pieklājīgi sveica jaunekli.

– Mans Dievs! – Molla izbrīnīta iesaucās. – Papagailis runā!

Piemirsusi Mollas pamācības saistībā ar vīriešu valdzināšanu, Frānsisa skaļi iesmējās. – Jūs esat pelnījis apsveikumu, – viņa sajūsmināta atzina. – Mums putns neteica ne vārda.

– Runā, ka es protu apieties ar Dieva radībām, – Čārlzs paskaidroja un piemiedza meitenei ar aci, atbrīvojies no svinīguma. – Jo nepievilcīgāki tie ir, jo labvēlīgāk mani uzlūko. – Papagailis sašutis ieķērcās. – Starp citu… – jauneklis iesāka un apklusa, šķelmīgi vērodams Frānsisu.

– Jā?

– Es labprāt atvērtu jums durvis; nevajag tik nepārprotami mirkšķināt acis. – Viņš pagriezās, slepus smaidīdams. Papagailis vēl joprojām turējās viņam pie pirksta, it kā piesiets ar dzelzs ķēdi, un Frānsisa saniknota nosprieda, ka Čārlzs Stjuarts ir pārāk labās domās par sevi.

Tomēr turpmāko dienu laikā meitenes domas bija pievērstas nevis svešinieka pašpārliecinātībai un tieksmei viņu ķircināt, bet gan plēsīgajam smaidam, kas uz brīdi uzplaiksnīja jaunekļa pelēkajās acīs. Frānsisa vairākas reizes prātā izdzīvoja savu glābšanu, un katru reizi tā beidzās citādi; Čārlzs Stjuarts pacēla meiteni uz rokām un aiznesa drošībā, ja tā varētu nosaukt to, ko Frānsisa iztēlojās notiekam savā istabā tālu prom no citu acīm.

Daļa no šīs aizliegtās jūsmas droši vien atspoguļojās meitenes sejā, jo Molla nemitīgi viņai par to atgādināja. – Tava māsa stāstīja, ka jauns svešinieks tevi, Nevainības jaunkundz, izglāba no laupītājiem kareivjiem. Kad pieminēji viņa rūsganos matus, man ienāca prātā, ka tas varētu būt Čārlzs, tomēr tam nenoticēju. Nevarēju viņu iedomāties glābēja lomā. Vai tiešām viņš spējis uzjundīt tevī kaislības? – Molla vērīgi uzlūkoja Frānsisu, tomēr viņas skatienā pavīdēja līdzjūtība. – Tādā gadījumā tev vajadzētu tās apvaldīt. Čārlzam nepieciešama bagāta sieva. Kopš ģimene kritusi negodā, Ludoviks Stjuarts nepaguris stāsta, ka viņam jāizturas priekšzīmīgi un jāpilda pienākums, noslēdzot izdevīgu laulību. Ludoviks pat atradis viņam sievu. – Molla atmaiga, redzot, cik satriekta izskatās Frānsisa. – Viņš ir saderināts ar Elizabeti Rodžersu, astoņpadsmit gadu vecu meiteni, kurai pūrā ir desmit tūkstoši mārciņu. Un nav svarīgi, vai Čārlzu tas iepriecina.

Frānsisu skumdināja šāda netaisnība. Viņas ģimene līdz ar daudziem citiem karaļa atbalstītājiem bija zaudējusi visu, un viņai nebija pūra, ko saņemt apprecoties. Domas par drūmo nākotni un kāzām ar vecāku vīru, kas būtu ar mieru pieņemt Frānsisu skaistuma, nevis naudas pēc, vai pat neapprecēšanos vispār un dzīvi kāda attāla radinieka namā, kur viņa būtu kalpone bez algas, bija tik smagas, ka Frānsisa pat piemirsa noskaidrot, kāds negods piemeklējis garlaicīgā, bet paklausīgā Čārlza Stjuarta, nākamā senjora d’Obiņī, ģimeni.