Читать книгу Lēdija gleznā - Maeva Harana - Страница 6

– Jūsu Majestāte! – Frānsisa norāva acu apsēju un pieliecās reveransā. Čārlzs tikai iesmējās un steidzīgi palīdzēja meitenei piecelties.

– Šovakar esmu dzirdējis tik daudz “Jūsu Majestāšu”, ka pat pravietim sagrieztos galva. Un parasti šos vārdus teic kāds viltnieks, kas kāro kādu labvēlību. – Viņš nopētīja Frānsisu rūpīgāk. – Pie visiem velniem, vai jūs neesat tā meitene, kas tēloja manu māsu Kolombā, kur uzturējās mana māte? Minete rakstīja, ka jūs pārcelsieties uz šejieni, bet pēdējā laikā biju aizņemts ar guļamistabas dāmu sarežģījumiem. – Frānsisa koši pietvīka, atcerējusies izspēlēto joku, un karalis, to redzot, steidzās kliedēt meitenes neveiklību. – Ja nemaldos, to izdomāja Molla. Viņa vienmēr bijusi pārgalve. Visi domā, ka manai dzīvībai lielākās briesmas draudēja Vusteras kaujā un pēc tam ozolā. Tomēr viņi nezina, kādos piedzīvojumos mani bērnībā ievilka neprāte Molla. Kad man bija tikai astoņi gadi, viņa mani pierunāja uzkāpt augstākajā jumtā virs Paklāju galerijas un piesiet tur mutautu kā pirātu karogu. Manam tēvam Molla patika, un viņš domāja, ka laulība ar jauno Herbertu palīdzēs meitenei nomierināties, bet nabaga zēns mira no bakām. Tas ir rāmāks liktenis nekā laulība ar Mollu. – Karalis silti iesmējās. – Pēc tam tēvs izprecināja viņu manam radiniekam Džeimsam, Ričmondas hercogam, kurš bija patiesi uzticīgs karotājs mana tēva pusē, un abi kopā pavadīja daudzus laimes pilnus gadus. – Tad karalis pārsteidza Frānsisu, piemetinādams: – Kaut gan daži uzskata, ka Mollas sirds vienmēr piederējusi princim Rūpertam. – Ieraudzījis šausmas Frānsisas sejā, karalis zemu paklanījās. – Šķiet, es runāju par notikumiem, ko labāk aizmirst. Tagad es jūs lieliski atceros. Jūs mocīja apsaldējuma tulznas! Vai tagad, kad esat Anglijā, tās nozudušas?

– Bez pēdām!

Karalis nopūtās. – Kaut visus mūsu sarežģījumus varētu tik viegli atrisināt. – Viņš atguva savu dabisko labo omu. – Tā kā jūsu kājas ir veselas, vai pievienosieties man lauku dejā? Es labprāt dejotu ar dāmu, kurai nav jārunā ar manu plecu. – Nedevis meitenei iespēju atbildēt, karalis ierāva viņu pāru ņudzeklī, kas trokšņaini skrēja pa istabu, un pārējie viesi sita kājas pie zemes un skaļi ūjināja. – Ceru, ka jūs nedodat priekšroku kurantes vai branla tempam! – Čārlzs uzkliedza. – Mans brālēns Luijs aizrāvies ar majestātiskām un lēnām dejām, viņam patīk izrādīt savus glītos lielus. Es pievēršos kaut kam dzīvīgākam. – Viņš zibenīgi vilka Frānsisu uz priekšu. – Manās acīs šīs dejas iemieso labāko Anglijas pusi! Vai zināt šo meldiņu? To sauc “Visi ragneši barā”.

Jau grasīdamās piebilst, cik piemērots ir šis nosaukums, Frānsisa pamanīja, ka viņai pievērsts kāds dusmās gailošs skatiens no sveču apgaismotās istabas stūra. Tur stāvēja grāfiene Kāslmeina.

Meitene atmeta galvu. – Vai lēdijai Kāslmeinai nepatīk dejot?

Karalis iesmējās. – Ne jau šādas melodijas pavadībā. Viņai nav iebildumu uzlikt vīram ragus, bet viņa nemūžam nenolaistos tik zemu, lai mestos dejā, kad skan dziesmas par tiem.

Frānsisa uzlūkoja valdnieku. Viņa balsī bija dzirdamas savādas, pretrunīgas jūtas pret mīļāko. Negribot pausta atzinība, dusmas par varu, kāda Barbarai ir pār viņu; varbūt lepnums par lēdijas izrādīto nicinājumu pret visu, kas par viņu tiek runāts.

– Turklāt, – karalis turpināja, ironiski pasmiedamies, – lēdija atkal ir grūta.

To izdzirdējusi, Frānsisa vēlējās, kaut varētu izrauties no karaļa tvēriena un aizbēgt. Barbara nupat bija laidusi pasaulē bērnu! Cik nežēlīgi, ka viņa nabaga sieva nevar ieņemt mantinieku, bet mīļākā ir auglīga kā vaislas govs. – Atvainojiet, Jūsu Majestāte, – viņa paklanījusies ierunājās, kad drudžainā deja beidzot pierima. – Mūzikas dēļ man sāka sāpēt galva, un es labprāt atgrieztos savā istabā.

Čārlzs zemu paklanījās, bet viņa tumšajās acīs iemirdzējās uzjautrinājums, kurš apliecināja, ka viņš uzminējis meitenes patiesās domas. – Man šķita, ka Stjuarti tēsti no izturīgāka koka. Pateicos par deju, tā man sagādāja prieku.

Vispārējo gaviļu un klaigu apņemta, Frānsisa virzījās uz durvju pusi. Tomēr cerības pamest istabu, nepiesaistot lieku uzmanību, nepiepildījās. Vairāki galminieki ziņkāri viņu vēroja, izvērtējot laiku, ko viņa pavadījusi karaļa skavās, un prātojot, kā iespējams to izmantot savā labā.

***

– Stjuartes kundze, ko jūs domājat par manām confidantes? – Kerija, kas par tērpiem un visu jauno interesējās vairāk nekā pārējās karalienes dāmas, savirpināja nelielās cirtas pie ausīm. – Mans meistars tās veidoja veselu stundu!

Frānsisa nopētīja Kerijas sarežģīto matu sakārtojumu; divas plānas šķipsnas stiepās no celiņa uz abām pusēm, un viena pavisam sīka sprodziņa rotājās pieres vidū. Dāmas tobrīd sēdēja karalienes pieņemšanas istabā un gaidīja, kad Viņas Majestātei būs nepieciešams pakalpot. – Man tās ļoti patīk. Dāmas Francijā nēsā matus tiešā tā, ar mīlas cirtu vidū.

– Un mani auskari, Stjuartes kundze? – Ketrīna Bointone lūkojās spogulī, kas bija novietots uz tualetes galdiņa. – Kas labāk piestāvētu pie mana ziloņkaula krāsas tērpa, pērles vai zelts?

Frānsisa slepus pasmaidīja. Kopš dejas ar karali šķita, ka visi dedzīgi vēlas uzklausīt viņas domas par niecīgākajiem sīkumiem. Viņas ģērbšanās veids, ko pirms nedēļas vēl uzskatīja par pārāk francisku, tika apskausts un pat atdarināts. Frānsisa jau sen deva priekšroku mīkstajam apakškreklam, kas tiek valkāts zem tērpa un pavilkts augšup, veidojot plūstošas mežģīnes virs kakla izgriezuma. Tik tikko nojaušamā krekla mala mudināja domāt par pieticību – to gan vēlējās atdarināt tikai dažas dāmas –, bet vienlaikus tai piemita arī neuzkrītošs valdzinājums, kas dāmu atšķīra no citām un radīja iespaidu par Parīzes eleganci.

– Ko jūs domājat par uzlīmēm, Stjuartes kundze?

Frānsisu ārkārtīgi pārsteidza atklāsme, ka viņai tik spēji atvēlēta labas gaumes pazinējas loma, tomēr, ja jau visi tik dedzīgi vēlas uzklausīt viņas domas, meitene bija gatava to izbaudīt. – Tās man nekad nav patikušas. Manuprāt, ir dīvaini bojāt savu seju ar sauli un mēnesi, laimes nesējiem pakaviem un visu tamlīdzīgo. – Viņa šķelmīgi uzsmaidīja dāmām. – Tomēr, kad būšu vecāka, es noteikti uz viena vaiga uzlīmēšu karieti ar sešiem zirgiem, bet uz otra likšu Oriona karti, lai slēptu savas krunkas!

Džeina Lagarde līdz šim bija klausījusies un klusējusi, bet tagad ieminējās: – Lēdijai Kāslmeinai patīk uzlīmes.

– Protams! – atcirta lēdija Skrūpa. – Tomēr viņai trūkst Stjuartes kundzes ādas svaiguma, kaut gan Tā Dāma tiek slavēta par savu skaistumu… – Lēdija Skrūpa aprāvās.

Kāslmeinas grāfiene bija ienākusi istabā klusi kā liels kaķis un stāvēja durvīs, klausīdamās sarunā. Viņai mugurā bija vaļīgs satīna tērps, kas atklāja visai daudz no viņas krēmkrāsas pleciem un abās pusēs bija sasiets ar pušķiem un Briseles mežģīņu ielocēm.

– To, kā man trūkst svaiguma ziņā, es lieliski atsveru ar savu pieredzi. – Barbaras balsī, kaut gan tā līdzinājās kaķa murrāšanai, ieskanējās apslāpētas dusmas. Viņa savilka seju grimasē, kas attāli atgādināja smaidu. – Tomēr jums taisnība, lēdija Skrūpa, šai kundzei patiesi piemīt neparasts svaigums. Viņa ir kā ābols rasas klātā dārzā un karājas pārāk augstu, lai to varētu noplūkt.

Frānsisa apjukusi novērsās.

– Šādiem sulīgiem augļiem, protams, ir arī sliktās puses, – Barbara turpināja.

Pārējās dāmas veltīja Barbarai skatienus, kuros dažādās pakāpēs atspoguļojās dusmas, tomēr neviena neierunājās.

– Dažreiz tie sapūst zarā, – Barbara noskaldīja un majestātiskā solī pameta istabu.

Pirmā attapās Kerija Freizere. – Viņa laikam sevi uzskata par grieķu dievieti, kas nolaidusies no sava Olimpa pie mums, parastajām mirstīgajām! Un tas tērps tik tikko apklāja viņas kailumu! Priecājos, ka to neredzēja karaliene.

Frānsisa pasmaidīja, kaut ko atcerējusies. – Kā teica Molla, lēdija Kāslmeina tā ģērbjas ne jau tāpēc, ka ir grieķu dieviete, bet gan tāpēc, lai slēptu augumu, kas pēc bērnu laišanas pasaulē vairs nav tik slaids!

Sievietes iesmējās, it kā atguvušas nelielu daļu savas varas pēc Barbaras žilbinošās uzstāšanās.

Dažu turpmāko dienu laikā Frānsisa labāk izprata sarežģījumus, kas karalim šķita grūtāk risināmi nekā viņas apsaldējumi. Anrieta Marija grasījās rīkot lielas svinības Samerseta namā, kur visām dāmām vajadzētu kalpot karalienei Katrīnai. Viņu bija tik daudz, ka visām pat nepietika vietas karaliskajā baržā. Frānsisa bija viena no jaunākajām un nenozīmīgākajām dāmām, tāpēc piekrita kāpt laivā kopā ar Džeinu Lagardi. Tiklīdz viņas bija savākušas tērpa svārkus, ko turēja pārmestus pār roku, lai samts un tafts nesamirktu, sarkansejainais laivinieks sāka runāt ar blakus sēdošo airētāju. – Vai dzirdēji runas dzertuvē par to jauno nodokli, ko uzdomājis karalis? – viņš jautāja.

– Laiviniekiem patīk paust savus uzskatus, – Džeina pačukstēja Frānsisai, – nejautājot, vai mēs vēlamies tos dzirdēt.

– Karaļa medusmēnesis ir beidzies, tas nu ir skaidrs, – airētājs atbildēja. – Londonieši uzslēja Maija kokus viņam par godu, bet drīz gribēs tos nogāzt. Viņš domā tikai par savām piegulētājām, un varu derēt, ka tām jau nu gan nav jāmaksā pavarda nodoklis.

– Patiesi vārdi, Džon, patiesi vārdi.

– Un tagad, kad vecā karaliene atgriezusies, ir skaidrs, ka tūlīt pa sētas durvīm iezagsies arī katoļi. Tas nodevējs Monks, kurš atveda karali mājās, – lūk, to gan es gribētu redzēt badojamies būrī virs Svētā Pāvila katedrāles.

Pēc tam laivinieks pagriezās un uzsmaidīja Frānsisai tik nevainīgi, it kā būtu runājis tikai par laiku vai ūdens līmeni. – Kur vajadzēs jūs izlaist, dāmas? Varbūt brauksim uz Karalisko biržu? Vai gribat iepirkties?

– Mēs dodamies uz Samerseta namu, – Frānsisa skarbi noteica. – Kalpot karalienei.

Laivinieks meiteni pārsteidza, šķietami itin nemaz nesatraukdamies. Vai tā bija laba zīme un liecināja, ka iedzīvotāji uzskata karali par iecietīgu valdnieku, kas ļauj saviem pavalstniekiem droši atklāt savas domas? Vai arī slikta, jo cilvēki musina cits citu, nebaidoties no sekām? Atbildi uz šiem jautājumiem Frānsisa nezināja.

Līksmi smaidīdams, laivinieks palīdzēja meitenei uzkāpt pa lielajām akmens kāpnēm. – Pasakiet karalim, lai viņš beidz aplikt ar nodokļiem nabagus un liek mīļākajām godīgi nopelnīt iztiku, lai tās viņu neatrauj no darba un ļauj atjaunot kārtīgu valdīšanu!

– Uzmanies, laiviniek, – Frānsisa moži atcirta, – lai tava garā mēle tevi neievelk nepatikšanās!

– Šī ir brīva valsts, kundze. Vai arī vēlaties, lai atgriežas Kromvela laiki, kad brālis nosūdzēja brāli?

Frānsisa paraustīja plecus. Viņa neapskauda karali; Čārlzs mēģināja atjaunot pienācīgu pārvaldi zemē, kurā visi brīvi pauž savas domas un kaismīgi strīdas cits ar citu par to, kā vajadzētu rīkoties.

Samerseta namā sarīkotais mielasts bija paredzēts, lai nosvinētu Karalienes Mātes atgriešanos.

– Daži gan ir pamanījuši, ka šodien ir arī Svētās Jaunavas Debesbraukšanas svētki, – Džeina nočukstēja. – Tas nav īpaši smalkjūtīgs iemesls svinībām protestantu zemē. – Frānsisa noprata, ka laivinieku bažām bijis pamats.

Varbūt karalis dusmojās uz māti par šo savas reliģijas uzsvēršanu, tomēr viņš to neizrādīja. Frānsisa vēroja valdnieku, kurš stāvēja otrā lielās zāles galā savu rosīgo galminieku ielenkumā. Vienu no tiem Frānsisa pazina; Mollas brālis, Bakingemas hercogs, devās abām dāmām pretī. – Stjuartes kundze! – viņš aizrautīgi sveicināja meiteni. – Mana māsa teica, ka jūs sekojat mums laivā.

– Jā, un tas bija interesants brauciens. Mēs domājām, ka ceļojam uz Samerseta namu, bet patiesībā nokļuvām mācību stundā par iedzīvotāju uzskatiem.

– Ceru, ka nekritāt nagos kādam no musinātājiem laiviniekiem. – Hercogs pasmaidīja, līdzinādamies ķirzakai, kas tūlīt izšaus savu lipīgo mēli un noķers kukaini. – Es labprāt viņus visus pakārtu pie Londonas tilta, lai viņi gūtu mācību. Franči nesaprot, kāpēc ļaujam laiviniekiem ar mums runāt kā ar sev līdzīgiem un kāpēc mums jānoklausās visas viņu domas par tautas stāvokli, kamēr viņi pārved mūs pāri upei. Šī pasaule sagriezusies kājām gaisā.

– Nevajag, Džordž. – Karalis pievienojās viņiem kopā ar savu ministru, lordu Ārlingtonu, kurš bija slavens ar melno plāksteri uz deguna; tas sedza kaujā gūtu ievainojumu, ar kuru lords lepojās. – Cilvēkam nepieciešama iespēja paust savus uzskatus, un jāņem vērā arī krietno ļaužu sirdsapziņa, citādi viss iepriekš piedzīvotais neko mums nav mācījis.

– Jūs esat pārāk dāsns, Majestāte.

– Šī vājība man patīk labāk nekā lepnība. Nāciet, Stjuartes kundze, muzikanti jau sāk spēlēt. – Karalis norādīja uz galeriju, kur muzikanti uzskaņoja instrumentus. – Vai dejosiet ar mani?

Frānsisa brīdi vilcinājās; bija pagājis pavisam neilgs laiks kopš abu iepriekšējās dejas, un viņa negribēja atkal piesaistīt sev uzmanību.

– Nevajag lieki kautrēties, – karalis viņu maigi norāja. – Kad skraidījām pa zāli lauku mūzikas pavadībā, visi teica, ka Stjuartes kundze ir lieliska dejotāja.

– Es ienīstu tēlotu kautrību, Majestāte! – Frānsisa sašutusi atmeta galvu. – Tikai prātoju, vai nesāksies ļaunas runas. Čārlzs paraustīja plecus. – Lai jau cilvēki runā! Mana sieva zina, ka esat tikla būtne, un lēdija Kāslmeina jūtas nevesela. – Viņš pieliecās meitenei tuvāk. – Daži uzskata, ka viņa pavada laiku kopā ar Henriju Džerminu, kurš ir ļoti patīkams džentlmenis. – Karaļa melnajās acīs uzausa zobgalīgs smaids. – Spriežot pēc baumām, viņš ir krietni vien dedzīgāks nekā es.

– Kā jūs spējat tā runāt par dāmu, ko apgalvojat mīlam un kas jums dāvājusi divus bērnus? – Frānsisa neapdomīgi pajautāja. – Piedodiet, Majestāte, man nevajadzētu izteikties tik brīvi.

– Lūdzu, turpiniet tā darīt! – Karaļa smaids kļuva vēl platāks. – Nav daudz cilvēku, kas uzdrošinās teikt patiesību karalim; es jūtos kā dzerot vēsu strauta ūdeni tveicīgā dienā. Mēs ar lēdiju Kāslmeinu saprotamies, bet es to neuzskatu par mīlestību. Mēs esam kā zeme un gaiss, uguns un ūdens, divi pretstati, kas pievelkas. Man ir stāstīts, ka mīlestība esot maigāka.

– Vai jūs pats to nezināt, Majestāte?

– Nē, Stjuartes kundze, nezinu gan. – Viņa smieklos ieskanējās rūgtums. – Vai nav lieliska atzīšanās no tā vīrieša mutes, kuram trimdas gados, pēc baumām spriežot, bijušas septiņpadsmit mīļākās? Runā, ka mīlestības dēļ otrs cilvēks kļūst svarīgāks nekā paša izjūtas, un to es diemžēl vēl neesmu piedzīvojis. Varbūt tikai attiecībā uz Mineti. – Viņa acis iemirdzējās kā lietus slacītas ogles. – Iespējams, cilvēki mainās.

Frānsisa juta, ka piesarkst neglīti sarkanā tonī, un vēlējās tikai satvert svārkus un mesties bēgt, tomēr apzinājās, ka visu skatieni pievērsti viņai. – Arlabunakti, Majestāte. Redzu, ka Bakingemas hercogs cenšas pievērst sev uzmanību. Viņa straujiem, tomēr apdomātiem soļiem devās prom, mocīdamās sāpīgā apjukumā, un lauza sev ceļu caur ziņkāro pūli, līdz sasniedza tumšo gaiteni. Atspiedusies pret silto koka sienu, viņa skaļi nopūtās.

– Cik aizkustinošs priekšnesums, Stjuartes kundze! – Zīda čaukstoņa un galvu reibinošu smaržu vilnis apliecināja, ka Barbara Kāslmeina atguvusies no neveseluma un nolēmusi pagodināt svinības ar savu krāšņo klātbūtni. – Karalis ir pieredzējis aplidotājs. Izbaudiet viņa interesi – varbūt no tās iegūsiet kaut ko labu. Bet nemaldiniet sevi ar mīlestību.

Pirms Frānsisa paguva atbildēt, viņai blakus nostājās Bakingemas hercogs. – Neklausieties mūsu mīļotās Barbaras vārdos, viņai vienmēr ir savi iemesli iejaukties šādos jautājumos. Molla teica, ka jūs labprāt vērojat roku veiklības vingrinājumus ar kārtīm, un es jums gribētu parādīt vienu, ko apguvu Itālijā. Domāju, ka jums patiks.

Veltījis Barbarai ļaunuma pilnu smaidu, viņš ievilka Frānsisas plaukstu savā elkoņa izliekumā un aizveda meiteni prom.

Frānsisa paturēja domas pie sevis, tomēr Bakingemas hercogam viņa uzticējās tikpat maz kā grāfienei Kāslmeinai.

Galminieki uzskatīja meiteni par naivu, vienkāršu būtni, kurai iespējams sagrozīt galvu ar karaļa smaidu vai bērnišķīgu kāršu paņēmienu. “Lai jau viņi tā domā!” Frānsisa nolēma pavilcināties un noskaidrot, kuru ceļu izvēlēties. Pagaidām viņa pati par to nebija pārliecināta, tomēr vismaz vienu zināja droši. Proti, viņa negrasījās kļūt par karaļa rotaļlietu vai hercoga godkāres interesēs izmantojamu spēļmantiņu.

Šo apņemšanos Frānsisai nācās pārbaudīt agrāk, nekā viņa bija domājusi.

***

Jau pēc divām dienām, kad Frānsisa nodevās savai rīta tualetei, Džeina nepieklauvējusi ieskrēja viņas istabā. – Stjuartes kundze! – viņa iesaucās, smagi elsodama, jo bija steigusies augšā pa kāpnēm. – Lejā gaida karaļa ziņnesis. Viņš jautā, vai esat redzējusi, cik brīnišķīga diena gaidāma; tā kā esot dzirdēts, ka jums patīk jāt, varbūt esat ar mieru viņam pievienoties? – Norunājusi garo uzaicinājumu, Džeina pieliecās un centās ievilkt elpu.

Meitene brīdi domāja. No tāda ielūguma nebija iespējams atteikties bez ārkārtīgi laba iegansta. – Pasakiet ziņnesim, ka es jūtos ļoti pagodināta, bet man nāktos posties tik ilgi, ka diena tiktu sabojāta, un es nevēlos karalim atņemt prieku.

– Frānsisa! – Džeina izdvesa. – Vai tiešām jūs noraidāt karali?

Novērsusies Frānsisa sāka rotaļāties ar krekla mežģīnēm. – Nē, protams. Ir tikai astoņi, un es nupat izkāpu no gultas. Man vajadzīga vismaz stunda, lai sagatavotos.

Džeina neticīgi uzlūkoja biedreni, jo zināja, ka nepieciešamības brīžos Frānsisa spēj uzposties ļoti ātri. – Labi, ka viņš neaicināja Keriju Freizeri. Viņa būtu gatava tikai nākamajā rītā, ja tas vispār notiktu.

Frānsisa izlikās nedzirdam izsmējīgo toni draudzenes balsī. – Vai jau izcepta maize mūsu brokastīm?

– Es sameklēšu sulaini un pajautāšu. Jums vajadzētu sākt savu tualeti, ja jau tā aizņem tik daudz laika.

Tomēr Frānsisa pat nepaguva novilkt kreklu, kad pie istabas durvīm atskanēja skaļš klauvējiens. Aiz tām stāvēja Džeina un tik tikko valdīja smieklus. – Ziņnesis ir atgriezies. Karalis pavēl jums atmest ilgo gatavošanos. Izrādās, jūsu skaistums ir pietiekami spožs bez papildu izdaiļošanas.

– Ak vai! – Šoreiz Frānsisa smējās kopā ar draudzeni. – Tādā gadījumā man vajadzētu pasaukt ģērbēju, lai tā sagatavo manu jāšanas tērpu.

Jau pēc piecpadsmit minūtēm Frānsisa kāpa lejup pa Slepenās galerijas kāpnēm uz Vaitholas pils Oļu laukuma pusi. Jāšanas tērps, ģērbējas steidzīgi izpurināts, nebija šūts Parīzē kā vairākums viņas drēbju un nebija darināts pēc franču gaumes. Pat vīzdegunīgie franči apzinājās, ka nav nekā smalkāka un pareizāka par angļu jāšanas kostīmiem.

Frānsisas dzintarkrāsas brokāta tērps atbilstoši modei bija piegriezts līdzīgi vīriešu drānām, un gar apmalēm tam spīguļoja zeltīti izšuvumi. Apkakli un piedurknes rotāja tirkīzzilas, pušķī sasietas lentes, un tērpu papildināja mežģīņu žabo. Pārgalvīgākās dāmas deva priekšroku platām biksēm, bet Frānsisai patika elegantie baložpelēkie satīna svārki un mīkstas pelēkas ādas cimdi, kas rotāti ar rozetēm. Ansambli papildināja divstūru cepure, pie kuras bija piespraustas trīs strausa spalvas – zeltīta, pelēka un dzintara krāsā.

Zirgu puisis pasmaidīja, palīdzēdams meitenei uzkāpt uz bluķa. Viņa gaidīja savu parasto zirgu, rāmu bēri, kurš bija slavens ar to, ka prata atrast ceļu mājās no jebkuras vietas. Pēc brīža parādījās staļļa puisis, vezdams melnu ķēvi, kas spēra augstus soļus. Spīdīgajās krēpēs bija ievītas sarkanas lentes.

– Vakar to atveda kāds kungs.

– Es nemūžam nevarētu pieņemt tik dāsnu velti! – Frānsisa iebilda un sajuta, ka sirds iepukstas straujāk.

– Kungs jau zināja, ka jūs tā teiksiet, – puisis smaidīdams atzina. – Un man uzticēts jums paziņot, ka ķēve jums tiek aizdota, nevis atdota. Tā pieder kunga māsai, bet ir pārāk sparīga šai jaunajai sievietei. Kungs lūdz, lai iemācāt ķēvei kļūt par dāmai piemērotu zirgu, un viņa māsa būšot jums mūžīgi pateicīga.

– Vai tiešām? – Frānsisa papurināja galvu, vēl joprojām nezinādama, vai vajadzētu pieņemt zirgu.

– Ja jūs viņu nepieņemsiet… – Puisis jau smaidīja tik plati, it kā viņa seja grasītos pārplīst. – Kungs lika pateikt, ka zirgs tiks pārdots kādam pilsētas tirgotājam, lai ar to jātu viņa resnā meita.

Frānsisa iespurdzās. – To gan nedrīkst pieļaut, vai ne? – Meitene iesēdās seglos. Šķita, ka ķēve ir viegli aizkaitināma. – Viņas itin nemaz nesaprastos.

– Viņa Majestāte jūs panāks Haidparkā, – sulainis paziņoja. – Man uzdots jūs pavadīt.

Viņš sēdās savā zirgā un izjāja caur Oļu laukumu garām Banketu namam un kareivjiem, kas vingrinājās parādes laukumā, garām Putnubūru ceļam, kur čiepstēja un ķērca būros ieslēgtie kazuāri un papagaiļi.

Šajā skaistajā dienā Haidparkā bija daudz cilvēku; atguvis troni, karalis padarīja parku pieejamu visiem iedzīvotājiem, tāpat kā viņa vectēvs Džeimss Pirmais. Frānsisa pajāja garām Aplim, kur mēdza sapulcēties Londonas sabiedrības zieds, lai izrādītu sevi un krāšņās ekipāžas, modinot draugu un kaimiņu skaudību; pagaidām gan bija pārāk agrs šiem augstmaņiem. Dāmas noteikti vēl gulšņāja savās istabās ar šokolādes tasi rokās, bet vīrieši mocījās galvassāpēs un mēģināja nedomāt par iepriekšējā vakarā kāršu vai kauliņu spēlē zaudēto naudu.

– Vai šis rīts nav gluži kā no Ēdenes dārza ņemts, Stjuartes kundze? – Izrādījās, ka viņai tuvojas karalis, cepures spalvām plīvojot skarbajā vējā. – Vai šādā dienā pats Dievs neskatītos uz paša radīto pasauli un nedomātu, ka tā ir laba?

– Noteikti. Un šī apziņa Viņu mierinātu dienās, kad pasaule nav tik laba.

– Tādu pēdējo gadu laikā bijis daudz. Protams, es uzskatu Dievu par rojālistu. – Karalis atmeta galvu un iesmējās.

Viņš bija pagriezis zirgu un jāja Frānsisai blakus. Meitene palūkojās uz galminiekiem, kas turējās piedienīgā attālumā, droši vien klausīdami karaļa pavēlei. Vēsts, ka abi devušies kopīgā izjādē, noteikti aplidos galmu zibenīgā ātrumā vēl pirms viņu atgriešanās.

– Vai jums patīk dzīve Vaitholā? Vai arī ilgojaties pēc Parīzes priekiem?

– Man šeit ir ļoti labi. Tomēr man pietrūkst māsas un brāļa. Un arī tēva. Vismaz māte ir kopā ar mani.

– Arī es skumstu pēc māsas. Minete man ir svarīgāka par jebkuru citu cilvēku šajā pasaulē. – Karalis pamirkšķināja. – Tagad gan man ir jauna māsa, Jorkas hercogiene, bet šī maiņa nav īpaši iepriecinoša.

Frānsisa atcerējās skandālu, ko sacēla karaļa brāļa Džeimsa laulības. Jorkas hercogs slepus apprecējās ar kanclera meitu Annu Haidu un sagādāja viņai bērnu, bet pēc tam apkaunojoši centās atteikties no laulības, uzklausot draugu padomu. Tikai viena balss tika pacelta nabaga sievietes aizstāvībai, un tā piederēja karalim. Viņš pat uzsvērti apciemoja brāļa sievu nošķirtības laikā, lai apklusinātu baumas.

– Es dzirdēju, ka esat izturējies laipni pret šo dāmu.

– Jā. Man ir pretīgi visi liekuļi. Biju spiests atgādināt brālim, ka viņam jāpļauj tas, ko pats iesējis. – Tā kā Frānsisa skaļi iesmējās, karalis pajautāja: – Vai esmu tik jocīgs? Tādā gadījumā man tas izdevies netīšām. – Karaļa lūpās uzausa nožēlas pilns smaids. – Biju cerējis jums parādīties no labākās puses.

– Jums tas izdevās. Bet jūs man atgādinājāt manu veco aukli, kurai bija gatavs kāds sakāmvārds jebkuram gadījumam. Pie pilnas bļodas draugu daudz. Acīm prieks, sirdij bēdas. Ko sēsi, to pļausi. Izlaidīgu sievieti nepārmācīt… – Frānsisa aprāvās, piepeši sapratusi, cik neveiksmīgi trāpīga ir šī kodolīgā aukles paruna.

Tomēr karalis tikai smējās vēl skaļāk. – Es labprāt iepazītos ar šo kvēlo tikumības aizstāvi. Mums noteikti būtu daudz kopīga.

Doma, ka aukle un šādu slavu iemantojušais monarhs varētu saprasties, Frānsisai šķita tik neticama, ka viņa iespurdzās. – Nedomāju gan, Majestāte. Mana aukle ir diezgan aizspriedumaina.

– Es viņai palīdzētu pārvarēt šos aizspriedumus, un viņa savukārt uzvestu mani atpakaļ uz rozēm kaisītā tikumības ceļa.

– Vai neesat jau aizklīdis no tā pārāk tālu prom?

Čārlzs papurināja galvu. – Kamēr dzīvojāt pie manas mātes, jums par mani izveidojies interesants uzskats.

Viņi jau bija aizjājuši tik tālu, ka ieraudzīja augļu dārzu parka tālākajā malā.

– Jums ir skaista ķēve, – karalis pauda savu apbrīnu. Frānsisa piesarka. – Es to iejāju pēc drauga lūguma.

– Kā jums patīk straujāka jāšana? – karalis jautāja, paskubinādams zirgu, kas metās auļos.

– Tā ir lieliskākā sajūta pasaulē. – Frānsisa viņam sekoja.

– Ne gluži, bet pietiekami laba!

Saule spoži spīdēja rīta debesīs, un abi traucās pār zaļajiem laukiem blakus parkam, izbiedēdami briežus un kādu fazānu, kas iebrēcies uzlidoja gaisā.

– Kā klājas jūsu sievai, Majestāte? – Frānsisa painteresējās, tiklīdz atguva elpu. – Kā viņai patīk jaunā dzīve šeit?

– Šķiet, viņa ir diezgan apmierināta, kopš tās baismīgās portugālietes atgriezās dzimtenē. Nāciet! – karalis aicināja, satvēris ķēves pavadu, un pagrieza zirgus pretējā virzienā. Viņš saprata, kāpēc meitene uzdevusi šo negaidīto jautājumu. Frānsisu savukārt izbrīnīja ķēves paklausība, tiklīdz karalis tai pieskārās. – Mana sieva ir krietna, labestīga dāma, es uztvēru jūsu mājienu un negrasos viņu sāpināt. Bet šobrīd mans vēders ilgojas pēc ēdiena, tāpēc mums jādodas atpakaļ. Zinu kādu vietu, kur pasniedz debešķīgu medījuma gaļas pīrāgu.

Tā nu sešpadsmit gadu vecā Frānsisa Stjuarte pamanījās ne vien pirmo reizi nogaršot Londonas tavernā pasniegto ēdienu, bet arī darīt to karaļa sabiedrībā.

Viņi izvēlējās “Kāju un zvanu”, salonu netālu no trāpīgi nosauktās Karaļa ielas. Apsēdušies blakus ducim ļoti pārsteigtu audēju, viņi pasūtīja brieža gaļas pīrāgu rauga mīklā, vārītu auna gaļu un Eseksas austeres, bet karaliskā svīta apmetās netālu no durvīm un nemanāmi turējās piedienīgā atstatumā.

Kad viņi devās atpakaļ uz Vaitholas pili, Frānsisa nesaprata, ko domāt. “Vai karalis gluži vienkārši vēlas jautru draudzību? Varbūt, sastapis meiteni savas māsas Minetes sabiedrībā, viņš mani uztver līdzīgi, kā daudz jaunāku māsu, ar kuru aprunāties un reizēm aizbēgt no valdīšanas rūpēm?” Par spīti karaļa sliktajai slavai, viņa uzvedībā itin nekas neliecināja par sieviešu pavedinātāja nosliecēm.

Karalis atvadījās un aizjāja kopā ar svītu, gribēdams uzspēlēt tenisu, iekams nāksies ķerties pie valsts vadīšanas. Frānsisa pasmaidīja, juzdama līdzi kancleram Klerendonam, kura uzdevums bija piesaistīt karali darbam.

Atgriezusies staļļos, Frānsisa iedomājās, ka vajadzētu aprunāties ar Mollu, kas pazīst karali un aplidošanas noteikumus. Bet viņa nepaguva uzmeklēt draudzeni, jo no Samerseta nama viesos ieradās māte. Tas notika reti, jo Frānsisas māte nebija radusi izrādīt pieķeršanos meitai. Šoreiz viņu pavadīja kāds vīrietis.

Tiklīdz Frānsisa bija nokāpusi no zirga, abi devās viņai pretī. Meitene pazina majestātisko rudmataino Ludoviku Stjuartu.

– Vai atceries senjoru d’Obiņī? – māte jautāja. – Viņš ieradies no Parīzes kopā ar Karalieni Māti un pildīs viņas dāvanu izsniedzēja pienākumus.

– Cik glīta ķēve, Stjuartes kundze! – Vīrieša skatienā pavīdēja pastiprināta interese. – Manai brāļameitai Ketrīnai ir tieši tāda.

Frānsisa prātoja, vai vajadzētu atklāt patiesību, bet nolēma to nedarīt. Londonā noteikti bija daudz melnu ķēvju.

Māte pārmaiņus nopētīja zirgu un Frānsisas jāšanas tērpu. – Vai biji izjādē?

– Haidparkā, – Frānsisa piesardzīgi atbildēja.

– Aplī? Ir pārāk agrs, lai dotos turp. Vai karaliene vēlējās paelpot svaigu gaisu?

– Es nebiju kopā ar karalieni. – Frānsisa brīdi vilcinājās.

– Mani pavadīja karalis.

– Vai tiešām? – Sofija Stjuarte, pavadījusi daudzus gadus Čārlza Pirmā un Luija Četrpadsmitā galmos, mirkli apsvēra šo interesanto jaunumu.

Ludoviks Stjuarts nedaudz samiedza savas bāli zilās caururbjošās acis.

– Esmu spiests jūs pamest, dāmas. Man jākārto darīšanas Karalienes Mātes vārdā.

– Vai es rīkojos nepareizi? – Frānsisa jautāja, kad abas bija palikušas divatā. – Es centos atteikties, bet karalis manus iebildumus noraidīja. – Viņas skatiens pievērsās mātei; meitene alka uzklausīt kādu viedu padomu.

Sofijas Stjuartes seja bija savādi neizteiksmīga.

Frānsisa satriekta iedomājās, ka varbūt arī pašas māte ir tāda pati kā visi pārējie un cenšas saprast, kā izmantot karaļa interesi savā labā.

– Vai viņš neko… – māte nepabeidza jautājumu.

– Es nepieļautu nekādas vaļības. – Frānsisa saniknota novērsās. – Jums tas jāsaprot. Turklāt viņš pret mani izturējās kā pret māsu. Man pat ienāca prātā, ka viņš ilgojas pēc māsas un es viņam atsaucu atmiņā Mineti.

Sofija Stjuarte pamāja. – Labi. Tomēr nezaudē piesardzību. Mums jāapsver, ko tas nozīmē. Es iesaku no viņa izvairīties, kad vien iespējams, un viņa sabiedrībā tēlot kautru, pieticīgu meiteni.

– Man nav nepieciešami padomi par uzvedību! – Frānsisa atcirta. – Cik zināms, vairāk jāsatraucas par karaļa rīcību, nevis manējo. Es nemūžam nepakļaušos lūgumiem, kas varētu apkaunot mani un ģimeni.

– Taisnība. – Sofija noglāstīja Frānsisas matus; šādi pieķeršanās apliecinājumi bija tik reti, ka meitene satrūkās.

– Tomēr atteikties ir grūtāk, ja lūgumu izsaka valdnieks. – Viņa brīdi klusēja. – Žēl, ka tu to atzini senjora klātbūtnē. Ludovikā Stjuartā mājo kaut kas no puritāņa. Viņš ir pārāk kalsns. Un viņam ir ērgļa acis. Uzmanies no viņa un arī karaļa.

***

Tomēr turpmāko dienu laikā Čārlzs pret Frānsisu izturējās tikai pieklājīgi. Viņš meiteni bieži uzmeklēja, bet darīja to, lai piedalītos bērnišķās rotaļās kopā ar pārējām galma dāmām. Sapratis, ka Frānsisai, kas zaudējusi iespēju pavadīt normālu bērnību trimdas gados Francijā, lielāko prieku sagādā iespēja celt kāršu pilis, spēlēt paslēpes un klausīties jokos un pasakās, karalis apbēra meiteni ar dažādiem stāstiem.

– Garlaicīgi, garlaicīgi, garlaicīgi! – uz baumām kārais grāfs de Gramons paziņoja lēdijai Kāslmeinai viņas greznajos apartamentos. Visi klausījās karaļa stāstu, ko bija dzirdējuši tik bieži, ka jau zināja no galvas; Čārlzs vēstīja par savu bēgšanu pēc Vusteras kaujas. – Vai mūsu jaunā izklaide būs bērnu pasakas? Atdodiet man senos izlaidīgos laikus!

Barbara iesmējās. – Ak, grāf, jūs tikai dusmojaties, jo mēs vairs nepaspēlējam jums savu naudu pie kāršu galda.

Grāfs de Gramons pārtika no bagātnieku aptīrīšanas visās iespējamās kāršu spēlēs, un neviena no tām nebija saistīta ar piļu celšanu.

Viņš pieliecās, lai varētu čukstēt Barbarai ausī. – Kādi ir Viņa Majestātes patiesie nolūki, kas slēpjas aiz šīm bērnišķajām izklaidēm? Jums, kundze, šis jautājums droši vien šķiet pat svarīgāks nekā pārējiem.

– Grāf, grāf, nedomāju, ka man jābaidās no šāda bērna, – Barbara nevērīgi pasmaidīja. – Kautras jaunavas nav karaļa gaumē. Ja viņš piedurtu meičai pirkstu, viņa sāktu kliegt par izvarošanu un brēkdama mestos pie karalienes vai, vēl sliktāk, pie Karalienes Mātes. Esmu pārliecināta, ka man nekas nedraud.

Gramons savilka plānās lūpas murskulī un piešķieba galvu, līdzinādamies ziņkāram kakadu. – Vai arī jūs reiz nebijāt kautra jaunava?

– Ne jau tad, kad satiku Viņa Majestāti. Viņam patīk nobriedušāki augļi nekā šī meitene.

– Tomēr jauns, stingrs ābols sniedz brīnišķīgu baudu, kad var tajā iekosties pirmo reizi, vai ne?

– Ko jūs mēģināt pateikt, grāf? – Barbara samiedza vijolīšu krāsas acis.

– Iesaku jums sadraudzēties ar šo jauno, bērnišķo dāmu. Ja karalis patiesi vēlas būt pirmais, kas iekožas šajā ābolā, jums vajadzētu būt tai, kas viņam piedāvā gardo augli. Pateicības jūtas mēdz būt tikpat spēcīgas kā mīlestība. Un ilgstošākas. Arlabunakti, kundze. – Grāfs zemu paklanījās.

Barbara vēroja, kā viņš pirms aiziešanas apmainās baumām ar citiem galminiekiem, un prātoja par saņemto padomu.