Читать книгу Lēdija gleznā - Maeva Harana - Страница 8

Nākamajā rītā visur, kur Frānsisa spēra kāju – karalienes apartamentos, Paklāju galerijā, Slepenajā dārzā un pat pa ceļam uz kapelu kopā ar karalieni, – viņai aiz muguras skanēja čuksti.

Sākumā meitenei šķita, ka viņa to iztēlojas, bet pie kapelas jau gaidīja Sofija un, satvērusi māsu aiz piedurknes, ievilka viņu lielās zāles gaitenī. – Frānsis, pastāsti man visu! Kas vakar notika starp tevi un karali?

– Nekas. – Frānsisa piepeši saprata, ko nozīmē visi šie čuksti. – Lēdija Kāslmeina izdomāja jocīgu izrādi, un es to pārtraucu, tas arī viss. Nekas īpašs nenotika, un ceru, ka tu to paskaidrosi visiem, kas interesēsies.

– Tas nebūs nepieciešams. Vaitholu aplidojusi vēsts, ka Stjuartes kundze noraidījusi karali. – Sofija iespurdzās. – Turklāt brīdī, kad viņš jau sācis izģērbties!

Frānsisa nobālēja un izmisīgi vēlējās atrasties jebkur citur, tikai ne šajā milzīgajā baumu krāsnī, kurā liesmu uzpūta katrs sīkums.

Pēc dievkalpojuma sekodama karalienei atpakaļ uz istabām, Frānsisa lūkojās tikai uz priekšu. Un notika vēl kaut kas dīvains. Kad meitene paklanījās, atvadīdamās no kundzes, karaliene pastiepa roku un palīdzēja viņai piecelties. Abu skatieni nesastapās, bet Frānsisa saprata, ka jaunākās baumas dzirdējusi arī karaliene, ne tikai galma dāmas.

Pateikusies karalienei, Frānsisa izmantoja pirmo izdevību, lai aizbēgtu uz Slepeno dārzu un pavadītu dažus mirkļus vienatnē, pirms stāties visiem pretī pie pusdienu galda un paciest izsmējīgos skatienus, kas tiks veltīti galma dāmām. Viņai aiz muguras atskanēja klusi soļi, un Frānsisa pagriezusies ieraudzīja Mollu.

– Nu, nu, Makjavelli kundze! Nezināju, ka esi tik izcila karotāja. – Mollas balss bija pieklusināta un dzēlīga. – Vēlos pievienoties pārējiem galminiekiem un tevi apsveikt. Visur tiek atkārtoti tavi vārdi. Visi tevi uzskatīja par glītu, bērnišķīgu muļķīti. Tagad domas mainījušās. “No saldākā vīna veidojas skābākais etiķis.” Lūk, kas tiek teikts par Frānsisu Stjuarti.

Meitene saniknota apcirtās, nokļūdama aci pret aci ar draudzeni. – Kā jūs uzdrošināties par mani tā domāt! Es neesmu ne viltīga intrigu pinēja, ne naiva muļķe, kaut gan daudzi mani par tādu uzskata. Jā, arī es esmu vainojama notikušajā, tāpat kā valdnieks, jo ļāvos, lai mani iesaista tik nepiedienīgā izrādē. Sākumā man šķita, ka būs jautri tēlot Barbaras līgavu, bet es nolēmu pielikt visam punktu, kad viņas vietu ieņēma karalis. Es negribēju, lai visi smejas par karali, un no sirds vēlos, kaut viņi tā nedarītu.

– Nav svarīgi, vai tāds bija tavs nodoms, bet turpmāk pret tevi izturēsies ar daudz lielāku cieņu. Neesmu dzirdējusi, ka jebkura cita dāma būtu noraidījusi karali, visiem redzot. – Molla sāji pasmaidīja. – Līdz šim viņam nav nācies savām acīm skatīt tikumību.

– Nevajag, Molla! – Frānsisa centās panākt, lai vismaz Molla viņu saprot. – Es neatraidīju karali savas tikumības dēļ. Es viņu atraidīju, jo nevēlos karaļa mīļākās dzīvi! Zinu, ka dažas sievietes pēc tās ilgojas, bet es ne. – Molla nekad vēl nebija dzirdējusi Frānsisu runājam tik kaismīgi. – Es vēlos savas mājas, vīru, kamīnu, bērnus. Ja gulšos blakus karalim un pēc tam atradīšu vīru, viņš kļūs par tādu pašu ragnesi kā Rodžers Pālmers; visi viņu izsmies un žēlos. Man patīk karalis, es augstu vērtēju viņa sabiedrību. Viņš ir labsirdīgs, jauks cilvēks. Daudzi saskata viņā trūkumus, bet es patiesi ticu, ka viņš dara visu iespējamo, lai palīdzētu savai tautai. – Frānsisa izslējās pilnā augumā, izstarodama neparastu pārliecību. – Es neizmantoju savu nevainību viņa pievilināšanai kā medu mušas noķeršanai. Viss ir pavisam vienkārši. Es vēlos būt karaļa draugs, nevis mīļākā.

Molla dziļi ievilka elpu un iesvilpās. – Redzu, ka tu runā nopietni. Tomēr var saprast arī karali, kurš bija citās domās, jo tu galu galā ienāci guļamistabā, iztukšoji kausu ar kāzu dzērienu un noskatījies, kā tiek aizsviesta zeķe. Pēc tam varēja sekot tikai guldīšanas ceremonija. Dieva dēļ, kāpēc tu iepinies šajā tīklā?

Frānsisa tik tikko manāmi saguma. – Vainojama mana patmīla. Mani priecē iespējas tēlot vai dejot, kad visu uzmanība pievērsta man. Pārāk vēlu sapratu, kā varētu beigties šī izrāde.

– Tev vēl daudz jāmācās, Frānsisa Stjuarte. – Molla iepleta rokas.

Kaut gan gadu ziņā Molla vairāk līdzinājās mātei, viņa tomēr vienmēr bija pildījusi padomdevējas un draudzenes lomu, būdama vienlaikus pieredzējusi un jauna sirdī, tāpēc Frānsisa viņu uztvēra kā daudz vecāku māsu. – Jā, jums taisnība. Jums nāksies mani mācīt. Tomēr, kad karalis sāka smieties, es nospriedu, ka viss būs labi. Man neienāca prātā, ka notikušo uzzinās visi.

– Un tagad visi uzskata tevi par kluso, dziļo ūdeni. Nu labi, šajā galmā sliktāk būt tikumīgam nekā viltīgam, tātad iespējams, ka nekas bīstams tiešām nav noticis. – Molla sirsnīgi apskāva draudzeni. – Nekas, nevajag satraukties. Rīt jau viss būs aizmirsts. Galmā nekas netiek ilgi paturēts atmiņā. Kāda dāma uzliks ragus savam vīram vai arī karalim iepatiksies jauna aktrise. Frānsisa Stjuarte pārvērtīsies par vakardienas baumām.

Meitene nopūtās. – Žēl, ka es nevaru kaut kur paslēpties. Kādā vietā, kur nekam nebūtu nozīmes un es varētu aizmirst gan galmu, gan tā intrigas.

– Mums abām tas nav lemts. – Molla iesmējās, bet viņas balsī ieskanējās sarūgtinājums. – Es galmā dzīvoju gandrīz visu mūžu. Pat piedzimu šeit.

– Reiz taču jūs dzīvojāt Kobemholā, vai ne? Kopā ar savu vīru Džeimsu un bērniem?

Mollas acis satumsa sāpēs, jo prātā atausa viss zaudētais, un viņa spēji novērsās. – Tā ir sena pagātne. Tomēr jā, tur es jutos apmierināta. Vecie, sarkanie ķieģeļu mūri spēj aizsargāt iemītniekus no nežēlīgās ārpasaules. – Viņa attapās un atmeta galvu. – Tas bija tikai gaistošs sapnis. Nekas nebija tik drošs, kā šķita. Un tagad tur dzīvo tavs Čārlzs Stjuarts, kļuvis par Ričmondas hercogu. Jā, šī pasaule ir dīvaina. Iesim, Frānsisa! Drīz tiks pasniegtas pusdienas, un sāksies runas, ja mēs neparādīsimies.

Frānsisas domas, gluži kā mēle, kas nekļūdīgi uzmeklē sāpošu zobu, uzstājīgi pievērsās pasaulei aiz Kobemas sargājošajām sienām. Cik dīvaini, ka daudzi alkst nokļūt galmā un uzskata to par sava Visuma pulsējošo sirdi, bet viņa tikmēr ilgojas pēc rāmas, laimes pilnas dzīves laukos.

Padzinusi skumjās domas, Frānsisa sekoja Mollai caur trokšņaino pūli uz zāli. Viņām parādoties, iestājās klusums līdz pat brīdim, kad viņas sasniedza galma dāmu galdu, kur Kerija Freizere un Elizabete Hemiltone steidzīgi parāvās sāņus, lai atbrīvotu viņām vietu.

Pēc dažām minūtēm galms nedaudz pierima; atkal skanēja čuksti, baumas un runas par skandāliem, bet Frānsisa cerēja, ka ne visas ir saistītas ar viņu.

Paēdušas dāmas gatavojās celties un atgriezties karalienes istabās, bet izslavētais Mollas brālis piegāja viņām klāt, kā parasti izceldamies pārējo vidū ar dižmanīgo gaitu un gaišo, krāšņo parūku. Viņš piepeši nometās uz ceļgala un noskūpstīja Frānsisas roku.

– Ak, daiļā kundze, šajā izvirtību perēklī nekad vēl nav godināta tikumība. Varbūt jūsu krietnums kalpos par priekšzīmi mums visiem.

Frānsisa pasmaidīja, izlikdamās nedzirdam dzēlienu, kas slēpās skaļo vārdu aizsegā. Hercogs bija viens no galvenajiem izslavētās galma netikumības piekopējiem. – Vai grasāties mainīt arī savu uzvedību, kungs? – viņa medaini saldā balsī painteresējās. – Jums ir daudz vairāk izpērkamu grēku nekā man, tāpēc jūsu labošanās noteikti sniegtu mums daudz iespaidīgāku priekšzīmi.

Meitenei aiz muguras atskanēja dārdoši smiekli. – Viņai taisnība, Džordž. Ja jūs tiešām atgrieztos uz tikumības ceļa, visi pārējie jums sekotu.

– Protams, Jūsu Majestāte! – Džordžs Bakingems papurināja galvu. – Tomēr šis tas nav cerētās balvas vērts.

Čārlzs atkal iesmējās. – Atvainojiet, Stjuartes kundze, mani jūs varat pārveidot, bet Bakingemas hercogs ir cietāks rieksts.

Redzot, cik draudzīgi izturas karalis, Frānsisa atvieglota uzelpoja. Pēc pazemojuma, kas valdniekam bija jāpārcieš galminieku klātbūtnē, viņš varētu meiteni padzīt no galma vai pat izdarīt kaut ko sliktāku. Tomēr šķita, ka viss turpināsies kā iepriekš.

Laiks kļuva siltāks, it kā atspoguļojot Frānsisas izbēgšanu no karaliskajām dusmām, un beidzot parādījās arī jaukas dienas, ko bija grūti pavadīt drūmajās senās pils istabās.

– Rīt mēs sēdīsimies laivā un brauksim uz mana tēvoča namu Ričmondā, – Barbara paziņoja. – Karalis mums aizdos savu baržu.

– Man jāpārliecinās, ka nebūšu vajadzīga karalienei. – Frānsisa vilcinājās. Pēc iestudētajām kāzām viņa cerēja turēties no Barbaras tālāk, tomēr nebija iespējams izvairīties no šīs vētrainās sievietes. Par laimi, karaliene labprāt dāvāja Frānsisai brīvo laiku.

– Jūs man esat bijusi krietns draugs, Stjuartes kundze, – viņa klusi noteica, un Frānsisa koši pietvīka. – Es to neaizmirsīšu. Man netrūkst dāmu, kas mani apkalpos. Izbaudiet šo jauko laiku, jo nav zināms, cik ilgi tas mūs priecēs.

Karaliene droši vien nebūtu tik labsirdīga, ja zinātu, kas Frānsisai pievienosies un ka ceļojums notiks ar karalisko baržu, ko šim notikumam atvēlējis karalis.

Saule apspīdēja upi, kas smirdēja kā pūstoša čūska Londonas vidū, bet gaiss kļuva arvien tīrāks, tiklīdz barža nonāca uz rietumiem prom no pilsētas. Omulīgais karaliskās baržas kapteinis priecājās par iespēju attālināties no sodrēju pilnās pilsētas un neskaitāmajām cilvēku pilnajām laivām, kas šaudījās starp zvejas kuģiem, lihteriem un augstajiem kuģiem, kas izlādēja kravu aiz Londonas tilta.

Braucējiem labajā pusē pletās Nīthausas dārzi – ziemeļu krastā netālu no Pimliko, kur tika audzēta liela daļa no Londonas dārzeņiem. Tur netrūka ziedkāpostu, galviņkāpostu, artišoku un burkānu. – Drīz vien parādīsies dievu ēdiens, sparģeļi no Nīthausas dārza, kurus vārīs un mērks karstā sviestā. – Barbara aizvēra acis un aplaizīja lūpas, par to domādama. – Ak, mani piepeši pārņēmusi kāre pēc sparģeļiem!

– Tikai nomazgājiet tos pirms ēšanas, kundze, it īpaši savā stāvoklī, – baržas kapteinis brīdināja sievieti. – Sparģeļus audzē, izmantojot mēslus no Londonas atkritumu izgāztuvēm. Kā saka: “Bez mēsliem nav dārza.”

– Pateicos, kapteini! – Barbara plati pasmaidīja, saskatījusies ar Frānsisu. – Es paturēšu prātā jūsu padomu.

Kreisajā pusē slējās Fokshola; samaksājuši sešus pensus par braucienu laivā pār Temzu, Londonas iedzīvotāji varēja ieturēt pusdienas kādā no nesen izveidotajām lapenēm vai pastaigāties pa takām un pacensties nozagt kādu skūpstu.

– Tas ir, ja viņi vēlas skūpstīt vecas palaistuves, kas aizslēpušās aiz maskām, – Barbara noteica. – Un saņemt vairāk nekā cerējuši. – Viņa pasmējās par savu joku. – Runā, ka Jorkas hercoga pēdējās mīļākās vīrs tīšām aplipinājies ar bakām un nodevis tās sievai, lai viņa savukārt varētu pasniegt dāvanu hercogam līdz ar vīra sveicieniem. – Un Barbara skaļi smējās.

Pametušas Foksholu, viņas tuvojās Bārnelmsas senajai muižai, kur karalis mēdza peldēties kopā ar brāli un kur bieži notika divkaujas.

– Viņa Majestāte nīst divkaujas, – Barbara atklāja Frānsisai. – Tomēr viņam neizdodas panākt, lai galminieki nenogalina cits citu. Karalis atzinās, ka nespējot viņus vainot, jo daži esot nelabojami neģēļi, bet karalis uzskata, ka ir muļķīgi turpināt bezjēdzīgos slaktiņus, ko esam pacietuši tik ilgus gadus.

Frānsisa pasmaidīja, Barbaras vārdos gandrīz sadzirdēdama karaļa asprātīgo, bet gurduma un samierināšanās pilno balsi. Lai arī tika sacīts, ka valdnieku interesē tikai izpriecas, nevis valsts pārvalde, Čārlzs bija cilvēcisks monarhs.

Beigu beigās sievietes sasniedza Ričmondu, kur dzīvoja Barbaras tēvocis. Viņam piederēja eleganta muiža upes malā; tās dārzi pletās līdz pat koka pakāpieniem, pie kuriem piestāja barža.

– Iesim! Tēvocis jau uzklājis mums galdu Banketu namā. Frānsisa sekoja Barbarai pa akmens plāksnēm bruģētu taku, kam abās pusēs auga saldi smaržojošas lavandas. Ziedos zumēja bites, priecādamās par iespēju skatīt sauli pēc tik ilga un vēsa pavasara. Pirmās sārtās rozes vijās ap koka režģiem, ieskaudamas viešņas smaržīgā dailē. Puķu dobes koši ziedēja. Un itin visur skanēja putnu dziesmas.

– Šī vieta ir nevainojama, kundze. Jūsu tēvocim ir ļoti paveicies, to iegūstot.

– Ha! Nedēļas laikā es šeit nogarlaikotos līdz nāvei. Iesim paēst! Tēvocis prot cienāt viesus. – Barbara pagriezās un noslēpumaini pasmaidīja. – Kad būsiet pamielojusies ar pīrāgiem un saldumiem, jūs gaidīs vēl labāks pārsteigums.

Juzdama, ka atgriežas visas jau pagaisušās aizdomas, Frānsisa sastinga.

– Nē, nesatraucieties, nebūs vairs nekādu izrāžu ar miesaskāru monarhu piedalīšanos! Karalis jums jau pateica, ka esat viņu izārstējusi no nepiedienīgām domām. Viņš gandrīz pārvērties par svēto! Diemžēl.

Frānsisa negribot iesmējās, uzjautrinādamās par domu, ka Čārlzs varētu iekļūt svēto kārtā.

Banketu nams līdzinājās mazam, skaistam dārgakmenim; tas bija celts no gaiši sarkaniem ķieģeļiem, rotāts ar elegantiem torņiem un arkveida logiem. Frānsisa atcerējās leļļu namiņu, kam bērnībā bija ļoti pieķērusies. Nams atradās savvaļas puķēm pilnas pļavas tālākajā malā un šķita peldam gaisā virs upes. Barbara atrāva vaļā režģotu logu. – Skatieties! Te var ķert zivis, pat nepieceļoties no galda!

Mājā pietika vietas tikai galdam un desmit krēsliem, un katrs no tiem bija citā dārgakmeņu krāsā – rubīna, ametista, smaragda, safīra, dzintara, akvamarīna, mēnessakmens un opāla. Vienu Banketu nama sienu gandrīz pilnīgi nosedza sīkie, baltie jasmīnu ziedi, kas pildīja istabu ar galvu reibinošu aromātu. Kaut gan bija dienas vidus, namā dega sveces, radot savādu noskaņu, it kā šeit laikam nebūtu varas.

Uz galda saliktais ēdiens bija kārdinošs. Frānsisa redzēja ceptu balodi, ar austerēm pildītu zuša pīrāgu, gaili apelsīnu un citronu mērcē, kā arī interesantus salātus no kāršu pupām, saulē kaltētām rozīnēm, fenheļa, skābētiem gurķiem un blanšētām mandelēm. – Ak! – Barbara tēlotās šausmās nočukstēja. – Tēvoča pavārs nozadzis lorda protektora sievas Elizabetes Kromvelas recepti!

– Vai viņa bija prasmīga pavāre?

– Jā, lords protektors ne tikai nolaupīja karaļa kroni, bet arī baudīja karaļa cienīgus mielastus. Viņa sieva iesaka ēst šos salātus kopā ar garnelēm un stori. Mums ir tikai cepta putna gaļa.

Pēc pusdienām abas sievietes atgriezās upes krastā.

– Nāciet! – Barbara pagriezusies uzsauca, un viņas acis iemirdzējās piepešā aizrautībā. – Laiks ir silts kā vasarā. Mums jāizpeldas!

Anrietas Marijas galmā Kolombas muižā peldēšana bija biežs izklaides veids, un Frānsisa no ūdens nebaidījās.

– Kāds mūs var ieraudzīt!

– Šeit esam tikai mēs abas. Baržas kapteinis sēž istabā, kur mana tēvoča resnais pavārs viņu nobaro treknu kā zosi, un pēc tam viņš iemigs. Tēvocis devies briežu medībās. – Barbara jau bija izģērbusies, paturēdama mugurā tikai kreklu, un kāpa lejup pa kāpnēm līdz upei.

Frānsisa iekoda apakšlūpā, tomēr vēsais ūdens, tik tīrs atšķirībā no piegružotās Temzas pilsētā, bija pārāk vilinošs, un viņa sekoja Barbarai. Drīz abas līksmi šļakstījās upē un sajūsminātas spiedza.

Kad saule nozuda aiz mākoņa, Frānsisai kļuva auksti un viņa atgriezās krastā. Piepeši no ūdens gandrīz viņai blakus izšāvās liels, melns putns, knābī turēdams zivi, gluži kā ļauns radījums no seniem stāstiem, un meitene iekliedzās, it kā būtu ieraudzījusi sātanu paceļamies no elles dziļumiem pastardienā. Atskanēja skaļi vīrieša smiekli. Izrāpusies krastā, Frānsisa ielūkojās karaļa acīs, kas uzjautrinājumā dzirkstīja. – Nebaidieties, tas ir tikai mans pieradinātais jūras krauklis. – Viņš pastiepa roku un palīdzēja meitenei piecelties. – Mans vectēvs, karalis Džeimss, izmantoja šos putnus zivju ķeršanai; viņam bija īpašs karaļa jūras kraukļu dresētājs. Bet jūs esat samirkusi… – Karaļa skatiens pakavējās pie caurspīdīgā zīda krekla, kas atklāja meitenes jaunavīgās, skaistās krūtis. Ar pūlēm novērsies, viņš ķērās pie sava mēteļa āķīšiem un atkal iesmējās, atcerēdamies nesenā vakara notikumus. – Tikai nesatraucieties! Mani nodomi ir daudz šķīstāki, jo jūs sniedzāt man mācību. Šoreiz es novelku savas drēbes tikai tādēļ, lai piedāvātu tās jums.

Arī Barbara jau bija iznākusi no ūdens, bezkaunīga un daiļa kā Afrodīte, kas iznirst no jūras putām.

– Es pasaukšu kalpotāju, kas jums atnesīs siltas drēbes. Šeit glabājas daudzi mani tērpi. – Uzmetusi sazvērniecisku skatienu Čārlzam, viņa devās prom.

Karalis raizējās par Frānsisas labsajūtu un tik tikko pamanīja savas mīļākās aiziešanu.

– Novelciet kreklu. Es aizvēršu acis. Un apsedzieties ar manu mēteli. Lūdzu!

Frānsisa nosprieda, ka nav vērts stāvēt karaļa priekšā caurspīdīgā kreklā, no kura pil ūdens, tāpēc steidzīgi pārģērbās, aizsegdamās ar karaļa mēteli, un izmisusi domāja, ka nav nozīmes tam, cik dedzīgi viņa cenšas izvairīties no Čārlza uzmanības apliecinājumiem, jo dzīve galmā abus ieslēdz nepārraujamā lokā.

Čārlzs atvēra acis un sāka saudzīgi susināt meitenes ādu, it kā viņa būtu bērns, kam draud saaukstēšanās.

– Dīvaini, – viņš klusi noteica. – Man ir daudz bērnu, kaut gan nevienu no tiem diemžēl nav dāvājusi karaliene, bet nekad neesmu viņus mazgājis vai slaucījis, kā to daru šobrīd. Šķiet, tā ir cena, kas jāmaksā par karaļa troni. – Viņš pārtrauca berzēt Frānsisas plecus un nesteidzīgi pasmaidīja, bet tumšajās acīs uzplaiksnīja savādas skumjas. – Vai jūs vēlaties bērnus, Stjuartes kundze?

– Jā, kādreiz… – viņa stomīdamās atbildēja.

– Pagaidām jūs pati vēl esat gandrīz bērns. Ķersimies pie bērnu spēlēm un piespiedīsim manu kraukli noķert vēl dažas zivis!

Frānsisa atvieglota piekrita. Viņai atkal nebija ne jausmas, kas notiek karaļa prātā. Dažbrīd viņš izturējās kā patiess draugs, veltīdams meitenei maigas rūpes. Citreiz šķita, ka Čārlzam nepieciešams kaut kas cits, nevis draudzība, un viņš nav gatavs samierināties tikai ar to. Vai sirdsapziņa bija iemesls, kas lika viņam atkāpties, kad viņš sajuta meitenes bailes vai nedrošību? Vai arī karalis sev iestāstīja, ka jābūt iejūtīgam, lai beigu beigās iegūtu kāroto? Varbūt viņš pats īsti nezināja atbildi.

Lai nu kā, Frānsisa katru reizi, kad palika divatā ar karali, krasi izjuta nevienlīdzību. Čārlzs bija vecāks, Frānsisa – daudz jaunāka. Viņš sēdēja tronī, un meitene bija viņa pavalstniece.

Aizgainījusi domas, Frānsisa apmetās karalim blakus, vēroja, kā krauklis ķer zivis, un ilgojās pēc skaidrības par nākotni.

Barbara atgriezās, nesdama tīras drānas, un apstājās, lai novērotu karali un Frānsisu. Valdnieka sejā jautās maigums, kādu viņa iepriekš nebija redzējusi. Barbara uzskatīja, ka ir nocietinājusies pret šādām izjūtām, tomēr neparastais saudzīgums, kas tik ļoti atšķīrās no karaļa attieksmes pret mīļāko, ievainoja sievieti pašos sirds dziļumos un iesvēla viņā bailes, it kā viņa piepeši būtu ieraudzījusi savu nāvi.

“Izbeidz, muļķe!” Barbara klusībā sev pavēlēja. “Čārlzs tikai izbauda savu jauno maigā pielūdzēja lomu, tas arī viss. Viņš saprot, ka nepieciešama pacietība un uzmanība, tāpat kā zvejniekam. Čārlzs apzinās, ka pietiek ar vienu kļūmīgu soli, lai zivs norautos no āķa un pazustu uz mūžiem.”

Melnais putns atkal uzšāvās gaisā un ienira upē. Piepeši Barbara saskatīja līdzību starp sevi un kraukli. Lai ko tobrīd tēlotu karalis, patiesībā viņš iekāroja Frānsisu un paļāvās uz Barbaru, lai tā palīdzētu viņam iegūt laupījumu, tāpat kā izmantoja putnu zivju ķeršanai.

Nolēmusi netraucēt abu izklaidei, Barbara klusi novērsās un mierināja sevi ar domu, ka viņai karaļa prāta dzīles ir daudz saprotamākas nekā jebkuram citam un, saņēmis ilgoto, Čārlzs noteikti gribēs atgriezties pie viņas. Šādam vīrietim šķīstība varētu likties pievilcīga vienu vai divas dienas, bet tā nekad nespētu aizstāt pieredzējušu sievieti, kas prot sniegt tādu baudu, kādu viņam nav dāvājusi neviena cita.

***

Tuvojās Vasarsvētki, un galma dāmu priekam tika sagatavota krāšņa izpriecu buķete, tikpat koša un vilinoša kā sīktirgoņa lētās preces, kas piesaistījušas Čīpsaidas virtuvenes skatienu. Bija iespējams doties uz jauno teātri, kas nupat vēris savas durvis dedzīgajiem londoniešiem, un noskatīties “Jautro leitnantu”, vai arī apgūt jaunāko franču deju soļus un doties izjādēs pa Haidparka Apli laikā, kad ievērojami cilvēki, sēžot savās karietēs, draudzīgi māj cits citam.

Karalis beidzot bija pārāk aizņemts ar valstiskiem jautājumiem, lai pievienotos dāmām; viņš tikās ar karojošiem ministriem, apmeklēja neskaitāmas Padomes sapulces, runāja ar sūtņiem un dažādiem lūdzējiem. Klerendonas grāfu mocīja podagras uzliesmojums, tādēļ viņš kļuva vēl neiecietīgāks un aizvainoja Francijas sūtņus, atteikdamies runāt kādā citā valodā, izņemot angļu. Tomēr viņš jutās pateicīgs karalim par darbam veltīto uzmanību un apgalvoja Frānsisai, ka valdnieks ir apveltīts ar ļoti asu prātu un bez viņa klātbūtnes neko nav iespējams paveikt.

– Man gribētos, kaut viņš nestrādātu tik daudz, – kādā saulainā dienā klusi noteica karaliene. Viņa bija sarīkojusi medības un velti cerējusi, ka tajās iesaistīsies arī karalis.

– Kuru vanagu izvēlēsieties, Stjuartes kundze?

– Sentolbansas grāmatā viss jau ir pateikts, Jūsu Majestāte! – Ketrīna Bointone noskaitīja rindas no senā, visiem zināmā pantiņa:

Katrīna iesmējās. – Karalienei nav paredzēts nekas? Tādā gadījumā es ņemšu dāmas purva piekūnu. Kas ir tas putns? – Viņa norādīja uz apbrīnojamu radījumu ar baltu apspalvojumu un neparastiem pelēkiem rakstiem uz tā. Putna galvu sedza neliela kapuce ar spalvu pušķi, bet kājas bija sasietas ar divām ādas loksnēm, ko iespējams cieši savilkt, lai putns nepamestu ādas cimda sargāto dresētāja roku. Pie katras kājas bija piesiets misiņa zvans, kas džinkstēja, kad putns lēkāja.

– Tas pieder karalim, Majestāte. Viņam to dāvāja Krievijas caristes sūtnis. Karalis pavēlēja, lai atnesu putnu un pasniedzu… – Vanagu dresētājs piepeši saminstinājās un apklusa.

Karaliene iztaisnoja šauro muguru. – Un pasniedzat Stjuartes kundzei?

Uzraugs paklanījās, noņēma piekūnam kapuci un sniedza putnu nosarkušajai Frānsisai.

– Nabaga radība! Tai aizšūtas acis! – viņa iesaucās.

– Tas tiek darīts vienmēr, kundze, – dresētājs paskaidroja. – Mēs aizšujam putniem acis, lai varētu tos labāk apmācīt.

– Vai tas patiesi ir nepieciešams? – Frānsisa jautāja.

– Jūs esat pārāk mīkstsirdīga, Stjuartes kundze, – karaliene noteica, pavērsusi zirga galvu pret lauku. – Medībās valda tādi paši likumi kā galmā; žēlastība netiek ne dāvāta, ne prasīta. Man nācās apgūt šo mācību, un arī jūs to izdarīsiet, ja vēlaties šeit izdzīvot. – Un karaliene aizjāja, bet dāmas smīnēdamas viņai sekoja.

– Mazajai karalienei ir asa mēle, – Frānsisai aiz muguras atskanēja sulīga, dobja balss.

Meitene pagriezās un ieraudzīja Barbaru. – Vai jūs nejāsiet medībās, kundze?

Barbara iesmējusies papliķēja brokāta slēpto vēderu. – Tā kā man zem sirds ir karaļa bērns, negribu apdraudēt Anglijas nākotni.

– Jums nav jābaidās, – Frānsisa atcirta, – jo šis bērns būtu dzimis ārlaulībā.

Nolēmusi neapvainoties, Barbara pasmaidīja. – Labāk dzimt ārpus laulības saitēm nekā nedzimt vispār. Runā, ka mūsu karaliene gatavojas gremdēties dziedējošos ūdeņos cerībā ieņemt karaļa bērnu.

Frānsisai piepeši sažņaudzās sirds, iedomājoties, cik grūti karalienei ir paciest Barbaras nepārtraukto auglību, vienlaikus apzinoties savu nespēju dāvāt valstij mantinieku. – Cerēsim, ka ūdeņi viņu izārstēs un karaliene kļūs grūta.

Barbara tikai pasmaidīja, pārliecināta par savu pārbagāto raženumu.

Vērodama, kā savam medījumam strauji tuvojas karalienes izvēlētais putns, Frānsisa prātoja, cik dīvaina ir pasaule, kurā veselas tautas liktenis atkarīgs no vienas sievietes klēpja. Ja karaliene Katrīna nespēs laist pasaulē mantinieku, troni saņems karaļa brālis Jorkas hercogs, un bija aizdomas, ka viņš ir katolis. Biedējošais reliģijas jautājums, kas reiz jau izraisījis tik daudz nāves un ciešanu, atkal samilza pie Anglijas debesīm.

– Lieliski! Gudrs putns! Viņa nogalināja savu medījumu.

– Karaliene veltīja Barbarai uzvaras prieka pilnu skatienu.

Piepeši galminiekus pārsteidza brāzmains vējš, skaidrajās debesīs savilkās melni mākoņi; diena pārvērtās par nakti. Sākās spēcīga lietusgāze, un ūdens kapāja zemi tā, ka strūklas atgādināja cietuma restes. Pat putnu spalvas noslīga lejup un pie knābjiem turējās lietus lāses.

– Pasteidzieties! – Barbara uzsauca Frānsisai. – Jūs esat prasmīga jātniece. Atgriezīsimies Vaitholā pāri laukiem. Tā būs ātrāk, nekā jājot pa ceļu.

Frānsisa paklausīja un līksma metās piedzīvojumā. Cilvēku pūļa netraucētas, viņas aizauļoja šķērsām pār līdzenumu, un vienīgie šķēršļi bija mūra sienas un dažas sētas, līdz viņas sasniedza vārtus, pie kuriem vajadzēja maksāt.

– Būtu muļķīgi palēnināt gaitu pēc tik aizraujošiem auļiem, un lietus varētu mūs panākt. Steidzieties! – Barbara pamudināja zirgu un pārlēca pāri vārtiem. Frānsisa paliecās uz priekšu savos seglos, iesmējās un sekoja Barbarai, tomēr veltīja mirkli, lai pasviestu sauju monētu apstulbušajam vārtsargam, ar uzviju samaksājot par ceļa šķērsošanu. Ja grūtā Barbara spēja pārlēkt pāri vārtiem, to spēja arī viņa.

– Frānsisa Stjuarte, – Barbara uzrunāja meiteni, kad abas bija sasniegušas Vaitholas staļļus un nokāpa saviem no zirgiem. – Kāpēc jūs samaksājāt? Vai man nekad neizdosies jūs pārvērst par pārgalvīgu izpriecu meklētāju, kas nevilcinādamās pārkāpj noteikumus?

Meitene papurināja galvu. – Manas skotu asinis ir pārāk spēcīgas. Mēs esam saprātīga tauta.

Viņa papliķēja zirgam pa sānu un pasmaidīja, sajuzdama ķēves purnu pie kakla; meitene domāja par vīrieti, kurš zirgu atsūtījis. Barbara klusi sarunājās ar Čifinča kungu, karaļa ģērbtuves uzraugu, Viņa Majestātes guļamistabas un sētas kāpņu pāžu, tas ir, karaļa uzticamāko padomdevēju. Neviens, īpaši jau dāmas, nevarēja iekļūt karaļa noslēgtajās istabās, nepaejot garām Tomasam Čifinčam.

Bija acīm redzams, ka abi ar Barbaru kaut ko plāno.

Barbara izpurināja savu samirkušo trēnu, un ūdens nolija uz Frānsisas kājām. – Atvainojiet! Kad gaidu bērnu, esmu ļoti neveikla… visur, izņemot gultu!

Frānsisa pamanīja, ka pie Barbaras ģērbtuves durvīm stāv Kerija Freizere; meitene gaidīja iespēju nodot Frānsisai ziņu no lēdijas Safolkas.

– Kāpēc jūs uz mani skatāties tik nosodoši, Freizeres kundze? – Barbara uzklupa Kerijai. – Lords Ročesters man teica, ka brīžos, kad vīrietis nespēj jūs apmierināt, jūs ķeraties pie dildo!

Kerija pietvīka vēl sarkanāka par brokātu, kas sedza Barbaras milzīgo gultu. – Tie ir meli! Jūs taču zināt, ka lordam Ročesteram ir asa mēle…

– Un viņš to mēdzot izmantot, lai nobaudītu jūsu vāveri!

Brīdi šķita, ka Freizeres kundze iespļaus Barbarai sejā.

– Nevienam nav noslēpums, ka lords Ročesters šajos jautājumos apveltīts ar atbaidošu iztēli.

– Tieši tāpēc viņš ir lielisks gultasbiedrs, vismaz tā man stāstīts.

– Lai aizpildītu tik bieži lietotu caurumu, viņam droši vien vajadzīgi trīs dildo, – Kerija tik tikko dzirdami novilka.

– Ko jūs teicāt? – Barbara jautāja.

– Neko svarīgu, milēdij. Safolkas grāfienei nepieciešama Stjuartes kundzes klātbūtne, un man pavēlēts nekavējoties pavadīt viņu uz karalienes istabām.

– Ejiet! Vairs nevēlos raudzīties jūsu sejā; tā ir tik drūma, ka piens manās krūtīs saskābs un noindēs bērnu, kad tas piedzims.

Kerija pieliecās reveransā un pagriezās, ar mājienu likdama Frānsisai sekot.

– Neviens nesērotu par tā bastarda nāvi, – viņa noņurdēja, tiklīdz Barbara vairs nevarēja neko sadzirdēt. – Karalim to jau pietiek, un nemaz nav zināms, vai visi lēdijas bērni ir viņa radīti. Runā, ka Barbaras Kāslmeinas guļamistabā viesi parādās biežāk nekā Kresvela madāmas meitumājā.

– Kā viņai izdodas saglabāt karaļa pieķeršanos, ja viņa ir tik izlaidīga?

– Baumo, ka tieši viņas izlaidība interesē karali. – Kerija iesmējās; dobjā, guldzošā skaņa atgādināja troksni, ar kādu netīrais ūdens pamet noteku. – Kad viņa gaida bērnu, karalis baidās par tā drošību, tāpēc viņa paņem sava mīļākā miesu mutē.

Frānsisa iepleta acis.

– Dažiem vīriešiem šādi gūta bauda ir patīkamāka. Flāmu palaistuves ir izslavētas ar šo māku, tāpēc ir ļoti pieprasītas. Varbūt lēdija mācījusies pie viņām. – Kerija pieklusināja balsi līdz čukstam un pameta skatienu apkārt, pārliecinādamās, ka neviens nenoklausās. – Runā arī, ka viņa pielaidusi bārddzini pie savas slēptākās vietas un tagad tā esot kaila kā Spānijas sūtņa galvvidus!

Meitenes bija nonākušas pie karaliskajiem apartamentiem. – Kuš, karalienes klātbūtnē mēs nedrīkstam par to pat ieminēties!

Karaliene Katrīna sēdēja savu dāmu ielenkumā un neizsmeļamā pacietībā izšuva altārsegu. Kaut gan viņa bija guvusi mācību, ka izdzīvot ir vieglāk, paciešot savu sāncensi, nevis stājoties tai pretī, abas sievietes atšķīrās kā svētā no netikles. Barbara izsmēja patiesi ticīgo cilvēku uzskatus, pozēdama meistaram Lelijam Madonnas apģērbā ar savu bastardu Kristusbērniņa lomā, bet Katrīna bija dievbijīga jauna sieviete, kurai lielāko prieku sagādāja svētu piemiņu un dažādu lūgšanu pievienošana savam plašajam krājumam.

Tomēr šķita, ka valdniekam abas šīs dāmas ir vienlīdz tuvas un vajadzīgas. Viņam bija izmisīgi nepieciešams mantinieks, un to viņam dāvāt spēja tikai Katrīna. Barbaras bagātīgā miesa bija tik auglīga, ka atgādināja kādu senu romiešu ražas dievieti, bet neviena no viņas atvasēm nevarēja atrisināt karaliskās pēctecības sarežģījumus. Turklāt Frānsisa uzskatīja, ka valdnieks izjūt patiku un cieņu pret savu sievu… ja vien tā viņu necenšas piesiet pārāk īsā saitē.

Pēc vakariņām daudzi galminieki pulcējās gan karalienes, gan lēdijas Kāslmeinas istabās, kā vienmēr, gaidīdami mūziku, spēles un tenkas. Abos salonos norisinājās viens un tas pats, bet Barbaras viesi bija jautrāki un spēlēja uz augstākām likmēm. Karalis bieži vien veltīja laiku abām sievietēm, smiedamies un dejodams, bet, kad pienāca laiks doties gulēt, parasti bija atrodams pie Barbaras, nevis Katrīnas sāniem.

Lēdijas Kāslmeinas apartamentos valdīja drudžaini līksma gaisotne, līdz Barbara, slavenajām vijolīšu krāsas acīm nozibsnījot, visus padzina, lai paliktu divatā ar karali. Šoreiz svinības ieilga līdz agram rītam, un Frānsisa, tik tikko spēdama turēt acis vaļā, gatavojās doties prom. Tomēr karalis sagādāja pārsteigumu, paziņodams par savu aiziešanu.

– Labāk ieplānosim kādu piedzīvojumu rītdienai, kad būšu nokārtojis visas darīšanas, – viņš noteica. – Tad es varēšu domās kavēties pie kaut kā patīkama, apspriežot holandiešu uzbrukumus mūsu tirdzniecībai un klausoties kanclera runās par tukšo mantnīcu! – Karaļa lūpas savilkās tajā vieglajā, valdzinošajā smaidā, kura dēļ viņš parasti iepatikās gan augstmaņiem, gan zemākas kārtas ļaudīm.

– Viņš pamodīsies sešos un spēlēs tenisu, – Barbara pačukstēja meitenei. – Un galminieki būs spiesti viņu meklēt, lai piedabūtu ķerties pie kaut kā nopietna.

Karalis atvadīdamies spieda roku viesiem un drīz nonāca pie abām sievietēm. – Arlabunakti, dāmas, un ardievu, līdz ausmas rožainie pirksti maigiem glāstiem jūs modinās. Barbara veltīja karalim daudznozīmīgu skatienu. – Tas notiks tikai dienas vidū, Majestāte. Arlabunakti. – Viņa satvēra Frānsisas elkoni. – Palieciet pie manis, – lēdija klusi aicināja meiteni. – Līdz karaļa minētajai rītausmai vairs nav ilgi jāgaida, un man nepatīk gulēt vienai.

Frānsisa piesardzīgi uzlūkoja Barbaru, bet vienlaikus arī apzinājās, ka ir ārkārtīgi nogurusi. Galma dāmām vajadzēja palikt nomodā līdz pat brīdim, kad karaliene dodas pie miera, un pēdējā laikā valdnieka sieva nelikās gultā līdz pat rītausmai.

Meitene nožāvājās.

– Netiepieties, mēs gulēsim kopā kā māsas. Lūk, uzvelciet šo naktstērpu. – Barbara pasniedza Frānsisai baltu kreklu, kas darināts no smalkākā lina auduma.

Lielā gulta jau bija saklāta, un Frānsisa ieraudzīja uz tās noliktu zīda rītatērpu. Kājgalī uz samta soliņa sēdēja samiegojies melnādains puisēns, ne vairāk kā piecus vai sešus gadus vecs, un gaidīja savas kundzes pavēli.

– Ej, bērns, man neko vairs šovakar nevajadzēs. – Barbara pārsteidzoši maigi papliķēja zēnam pa galvu. Tomēr Frānsisa ievēroja, ka sieviete nav bijusi pietiekami mīkstsirdīga, lai ļautu puisēnam doties pie miera agrāk.

– Es izģērbšos šeit. – Frānsisa norādīja uz spraugu, kas izveidojusies starp sienu un gobelēnu.

– Cik kautrīga jūs esat! – Barbara iesmējās. – Kā vēlaties.

Kad meitene atgriezās, ģērbusies naktstērpā, Barbara stāvēja pie spoguļa un turēja rokā stikla flakonu, ko nupat bija atkorķējusi. – Ieelpojiet! – viņa pavēlēja.

Frānsisa dziļi ievilka elpu un aizvēra acis. Jasmīna smarža bija tik spēcīga, ka viņa jutās kā pašā vasaras vidū atgriezusies Palērojālas dārzā, kur slējās neliels, sīkajiem baltajiem ziediem noaudzis namiņš.

– Es ieberzīšu eļļu jums deniņos; nekad vēl nebūsiet gulējusi tik saldi.

Barbara apsēdināja meiteni uz soliņa un ar šauru lenti apsēja viņas matus, atglauzdama tos no sejas, tad maigām kustībām iezieda Frānsisas pieri ar smaržīgo eļļu. Sajūta bija ļoti patīkama.

– Kā jūs ieguvāt tik neinteresantu vārdu? – Barbara iejautājās, turpinādama lēni, jutekliski glāstīt Frānsisas ādu. – Tas piestāvētu kārtīgai, tuklai skotu birģera sievai, kas staigā gāzelēdamās un daudz laika pavada uz ceļgaliem.

Pārguruma un labsajūtas ieaijāta, Frānsisa jau gandrīz bija iemigusi, tomēr vēl spēja iesmieties. – Taisnība! Mani nosauca vecā hercoga Ludovika Stjuarta sievas vārdā.

– Tā kā jūs dēvē par Daiļo Stjuarti jeb La Belle, es jūs saukšu par Bellu. – Barbara aizkorķēja flakonu. – Nāciet gultā, kamēr vēl neesat nokritusi uz grīdas.

Barbaras balss skanēja tik labestīgi, ka Frānsisa apjuka vēl vairāk. Viņa iekāpa lielajā gultā un iegrima svaigajos, patīkamajos palagos, kas viegli smaržoja pēc lavandas.

– Es mainu gultasveļu katru dienu, – Barbara iesmējusies paskaidroja. – Tā ir drausmīga izšķērdība, un Slepenais dārzs vienmēr ir pilns ar maniem izžautajiem palagiem, bet sajūta ir brīnišķīga, vai ne?

– Patiesi, – Frānsisa miegaina piekrita; viņas gaišie mati sedza spilvenu kā kviešu krāsas zīds.

– Gulēšana vienā gultā atsauc prātā atmiņas. – Barbaras pārgalvīgā līksme šoreiz šķita pieklususi. – Es bieži mēdzu dalīt gultu ar Mollu Viljersu.

Frānsisa uz brīdi pamodās un izbrīnījusies uzlūkoja sarunu biedri. Molla nekad nebija ieminējusies par šādu tuvību.

– Mēs esam attālas māsīcas un jaunībā bieži tikāmies. Pēc tam sākās karš, tad viss mainījās. Vecais karalis Mollu trīspadsmit gadu vecumā izprecināja savam radiniekam. Zēns nomira, un nabaga Molla kļuva par atraitni, pat nepaguvusi būt īsta sieva. Un pēc tam viņa apprecējās ar manu brālēnu Džeimsu, bet nedarīja to mīlestības dēļ, kaut gan vēlāk pieķērās vīram. Mani vecāki nomira, un es paliku viena, bez pūra; tikai asais prāts ļāva man izdzīvot. Un briesmonis Kromvels nogalināja karali. Tie bija baisi laiki. – Barbara aizvēra acis, it kā cenzdamās izravēt no prāta atmiņas par nāvi un zaudējumu. – Bet šo briesmu virpulī es iemīlējos! Cik gudra es toreiz biju, pilna spara un dumpības! – Viņas balsī varēja saklausīt rūgtumu, kas nebija zudis ilgo gadu laikā. – Es iemīlējos vīrietī, kuram nebiju vajadzīga. Viņš labprāt gūlās man blakus, bet nepiedāvāja laulību, jo man nebija pūra. Lordam bija vajadzīga bagāta sieva.

Piepeši atcerējusies jauno Ričmondas hercogu, viņa rūsgano matu vainagu un pelēkās, smejošās acis, Frānsisa aizgriezās. Arī viņam bija nepieciešama bagāta mantiniece. – Mani sadusmo apziņa, ka mēs visi esam atkarīgi no naudas! – meitene dedzīgi iesaucās. – Mums nav nekādas iespējas pašiem kaut ko izvēlēties!

– Tāda ir šī pasaule. Tagad man ir karalis.

Lai arī gribēdama piebilst, ka valdnieks tomēr nepieder Barbarai, Frānsisa nolēma paklusēt.

– Guliet, citādi mūs drīz pārsteigs Viņa Majestātes pieminētā rītausma. – Barbara nopūta sveci.

Frānsisa pagriezās pret logiem, pa kuriem bija redzams Slepenais dārzs. Kaut kur tālu lejā atskanēja naktssarga sauciens; viņš bija devies apgaitā un ziņoja, ka pulkstenis ir divi un nakts ir skaista, bet mēness spožs. Meitenei blakus klusi krāca Restaurācijas laikmeta galma diženākā kurtizāne.

Rāmi smaidīdama, Frānsisa ieslīga miegā un redzēja savādu, košu sapni. Viņa vairs nebija Frānsisa Terēze Stjuarte, necila skotu lorda meita, kas attāli saistīta ar karalisko ģimeni; neizskaidrojamu iemeslu dēļ viņai galvā bija kronis, viņa sēdēja tronī. Frānsisa Terēze Stjuarte bija Anglijas karaliene!

Viņa pietrūkās sēdus, izbailēs trīcēdama, un atklāja, ka īstenība ir vēl dīvaināka.

Pārklājs bija noņemts un krekla zīda saites atraisītas, atklājot skatienam viņas krūtis. Gultai blakus stāvēja karalis, un tas nebija sapnis; viņš bija ģērbies naktskreklā un smalkā brokāta virsģērbā. Karalis vēroja meiteni, savādi sastindzis, vairāk līdzinādamies akmens tēlam nekā cilvēkam ar miesu un asinīm. Viņam pie sāniem stāvēja Barbara Kāslmeina, un viņas sejā rotājās lepnuma pilna, īpašnieciska izteiksme, it kā Barbara teiktu: “Lūk, viņa ir šeit, gatava jums, bet manā gultā, nevis jūsējā.”

Redzot, ka meitene pamodusies, karalis pastiepa roku, lai pieskartos viņas siltajai krūtij.

Kaut gan notiekošais bija tik dīvains un Frānsisu mocīja svelošas dusmas par šādu nekaunību, viņas krūtsgals saspringa. Neviens vēl nebija viņai tā pieskāries, un brīdī, kad karaļa pirksti piedūrās viņas miesai, meiteni pārņēma saldas, brīnišķīgas izjūtas.

Atceroties Ričmondas hercoga alkaino skatienu un satraukumu, ko tas toreiz uzjundīja, Frānsisa satriekta novērsās un kaunā piesarka. “Vai tiešām es esmu tik neķītra būtne, kuru bez piepūles iespējams vest kārdināšanā?”

Redzot, kādu iespaidu uz meiteni atstājis viņa glāsts, karalis ielīksmots satvēra viņas zodu un ielūkojās Frānsisai acīs; viņa skarbos vaibstus izgaismoja maiguma pilns smaids.

Šis brīdis bija tik spraigs, ka Barbaras lepnums un pārākuma izjūta pagaisa, atbrīvojot vietu kaut kam citam. Viņa bija domājusi, ka valdnieku drīz nogurdinās Frānsisas meitenīgā nevainība, un sākusi prātot, vai aiz tās neslēpjas auksta vai klīrīga daba. Tomēr meitenes straujā atsaucība apliecināja, ka tā nav. Frānsisa bija spējīga uz kaislību. Un karalis uzskatīja, ka ir pirmais vīrietis, kurš to pamodinājis. Tā bija galvu reibinoša, iespaidīga sajūta – varbūt pat iespaidīgāka nekā jebkas, ko varētu izraisīt Barbara.

Kaut gan Frānsisu pašas auguma atbilde bija pārsteigusi, viņas prāts darbojās ātri. Vienīgā iespēja izkļūt no šīm lamatām bija labsirdīgi pajokot, nevis tēlot sašutušu jaunavu. Viņa savilka ciešāk naktstērpa saites un piecēlās sēdus. – Jūsu Majestāte! – viņa rāmi sveicināja karali, it kā ne reizi vien būtu pamodusies, redzot Anglijas valdnieku stāvam dažu centimetru attālumā no savas kailās krūts. – Vai jums šajās drēbēs nav auksti? Es varētu pasaukt Čifinča kungu, lai viņš atnes kaut ko siltāku no jūsu istabām. Vai arī jūs esat devies kādā no savām izslavētajām pusnakts pastaigām? Esmu daudz dzirdējusi par Jūsu Majestātes neapvaldāmo sparu.