Читать книгу Lēdija gleznā - Maeva Harana - Страница 7

4. NODAĻA

Оглавление

Visu vēso pavasari Frānsisa pavadīja Londonā, iepazīdama katru Vaitholas pils nostūri un nišu, kā arī apgūdama visus pienākumus, kas jāpilda karalienes galma dāmai.

Lēdija Safolka, dusmodamās uz Keriju, kuras domas reti šķita pievērstas darbam, sapulcēja dāmas, lai atgādinātu viņām par pienākumiem. – Jūs palīdzēsiet karalienei apģērbties, rūpēsieties, lai viņas drēbes būtu gatavas nākamajai dienai; jūs sakārtosiet viņai matus, pārliecināsieties, ka viņas rīcībā ir viss nepieciešamais, piemēram, lūpu pomāde, matu cirtojamie stienīši un pārējie sīkumi. Dažreiz jums vajadzēs pavadīt Majestāti iznācienos sabiedrībā un ceļā uz kapelu, kaut gan patiesībā šīs tiesības pieder vecākām, pieredzējušākām dāmām. – Lēdija Safolka ielūkojās acīs Kerijai. – Tieši par šiem pakalpojumiem, ja atceraties, jums tiek piešķirts galma uzturs, dzīvošana šeit, maize, alus, vīns, sveces, malka un sešdesmit mārciņu alga. Vai kādai ir jautājumi?

– Vai mēs nesaņemam naudu tērpu uzturēšanai? – Kerija painteresējās, it kā nemaz nenojauzdama, ka šī runa domāta viņai.

– Nē, Freizeres kundze, nesaņemat. Tomēr, ja kaut ko iegādāsieties no audumu tirgotājiem, jūs droši vien drīkstēsiet maksāt mazāk, jo esat karalienes dāmas. – Lēdija Safolka nopētīja Kerijas ķiršsarkano zīda tērpu, kas bija apšūts ar sīciņām pērlēm. – Kaut gan izskatās, ka tas jums sarežģījumus nesagādā. Karalienes drānas ir tikai nedaudz labākas par jūsējām.

Kerija nosarka un aizvēra muti, baidīdamās, ka viņu apsūdzēs greznības likuma pārkāpšanā. Viņa bija vienkārša galma dāma, un patiesībā tik krāšņas drānas vilkt drīkstēja tikai augstākas kārtas parstāvji.

Frānsisa drīz uzzināja, ka Vaithola vairāk līdzinās ciematam, nevis pilij, un tajā mājo ne tikai karalis un ministri, bet arī neskaitāmi galminieki, kapelāni, dāmas un kungi, un vairāki tūkstoši kalpotāju, kas strādāja šo augstmaņu labā.

Britānijas liktenis tika izlemts Padomes kambarī un Akmens galerijā, no kuras Kromvela valdīšanas laikā tika izvāktas visas skaistās gleznas. Dažas no tām karalis bija atradis un piekāris atpakaļ pie sienas. Šeit mūžam uzturējās cerību pilnu lūdzēju pūlis, un visi alka iespēju runāt ar karali. Katru reizi, kad tika pavērti Padomes kambara samta aizkari, visi metās ceļos un vēroja karali, kurš mundrā gaitā devās garām. Tikai daži saņēma atbildi uz savu lūgumu, it īpaši, ja tas bija saistīts ar naudu, jo karaļa mantnīca bija tikpat tukša kā ubaga tarba. Bet daudziem tika veltīti no sirds teikti vārdi: – Lai Dievs jūs svētī! Lai Dievs jūs svētī!

Atšķirībā no sava brālēna Luija, Saules karaļa, kurš ikvienu savu nomoda mirkli pavadīja sarežģītos rituālos, Čārlzs valdīja pār galmu, kas dažiem šķita satriecoši brīvs. Monarham svarīgs bija arī laiks, ko veltīt sev, lai arī tādēļ nācās mosties rītausmā un veikt savus “rīta vingrojumus” jeb tenisa spēli, vai arī nozagt dažas stundas, lai ar koka veseri izdzītu nelielu bumbu caur dzelzs loku; dažreiz, kad darbs (vai vismaz pieņemama daļa no tā) bija pabeigts, karalis kopā ar savu brāli devās uz Batersiju, Patniju vai Bārnelmsu, lai saulrietā peldētos Temzā.

Un pēc tam viņš ēda kopā ar savu sievu vai arī – tikpat bieži – ar Barbaru Kāslmeinu lēdijai piešķirtajos apartamentos blakus Ķegļu laukumam. Tie bija krāšņi pasākumi, kad pievilcīgākie galminieki vairāku simtu sveču gaismā ieturējās pie grāfienes izcilā galda, bet vēlāk viesus izklaidēja spēles, mūzika un dejas.

Pēc vienām šādām dzīrēm, kuru laikā Čārlzs atkal bija smējies un jokojis kopā ar Frānsisu, Barbara apsēdās meitenei blakus. Sastingusi Frānsisa gaidīja kādu saltu brīdinājumu, ko jau reiz bija saņēmusi, bet Barbara nezin kāpēc gluži vienkārši pasmaidīja.

– Es vēroju jūs, kad esat kopā ar Majestāti, – Barbara klusi iesāka, pieliekdamās meitenei tuvāk. – Tikai jūs protat atraisīt viņā maigumu. Tas nāk par labu gan viņam, gan mums visiem. Karaļa plecus nospiež daudzas nastas, un viņš vēlas iepriecināt visus, kaut gan zina, ka tas neizdosies. Neviens valdnieks nevar izpildīt visu to prasības, kas ņēma rokā ieročus, lai viņu aizstāvētu, vienlaikus nesadusmojot tos prasmīgos cilvēkus, kas viņam pretojās. Un karalis vēlas panākt kaut nelielu reliģisko iecietību! Protams, viņš neuzklausa nevienu, kas atgādina, ka ļaudis to uztvers kā pakļaušanos katoļiem. Ar mani karalis nerunā par savām sāpēm, bet rievas abpus viņa mutei kļūst arvien dziļākas. Tikai kopā ar jums viņš smejas un varbūt piemirst visas rūpes.

Frānsisa izbrīnīta lūkojās uz sievieti. Jau kopš ierašanās Londonā neviens nebija runājis ar viņu tik atklāti un izturējies kā pret saprātīgu būtni. Māte viņā saskatīja tikai bandinieku, ko izmantot savas godkāres apmierināšanai. Mollai piemita tik nesagraujama pārliecība par savām zināšanām visās jomās, ka viņa mēdza domāt arī Frānsisas vietā. Toties karaļa mīļākā likās patiesi interesējamies par meiteni. Tomēr Frānsisa bija pietiekami gudra, lai Barbaras tuvošanās mēģinājumu uztvertu ar veselīgu piesardzību.

– Priecājos, ka tā domājat, kundze. Manuprāt, karalim tiešām ir daudz rūpju.

– Visi karaļa galminieki, kas uzskata sevi par nepārspētiem viltniekiem, novērtē jūs pārāk zemu, – Barbara noteica. – Pat mans radinieks, Bakingemas hercogs, kurš parasti ir pietiekami vērīgs. – Viņa palūkojās uz krāšņo pūli, uz zīdā un taftā tērptajām sievietēm, uz vīriešu samta drānām un mežģīņu kaklautiem. – Šie cilvēki apgalvo, ka Daiļajai Stjuartei patīk tikai viss bērnišķīgais. Kāršu pilis un paslēpes. Ka šai dāmai Dievs devis daudz skaistuma, bet maz prāta.

Šīs dzēlības aizkaitināta, Frānsisa spēji ievilka elpu un sadusmojās uz Barbaru par tās pārdrošību.

Barbara tikai iesmējās, bet viņas smiekli bija plūstoši, samtaini, pilni sazvērnieciskuma un patiesas jautrības. – Neapvainojieties! Tā runā pārsvarā dumji vīrieši un greizsirdīgas sievietes. Jums vēl ir paveicies; par mani stāsta krietni vien sliktākas pasakas. – Barbara pieliecās meitenei tuvāk un pieklusināja balsi. – Es esmu alkatīga, izšķērdīga stūrgalve. Es iebiedēju karali ar savu uzmācību un dusmu lēkmēm. Lai pakļautu viņu savai gribai, es izmantoju zemiskas palaistuvju viltības. Man pat izdevies panākt vienprātību kanclera un Īvlina kunga attiecībās; abi uzskata mani par lāstu, kas uzlikts tautai!

– Vai jūs nesadusmo šīs apsūdzības?

– Ak, Stjuartes kundze, daudzas no tām ir patiesas! – Atkal atskanēja Barbaras smiekli, kas piesaistīja vairākus ieinteresētus skatienus. – Tomēr… kurš pieminēs visu labo, ko es sniedzu un par ko nesaņemu nekādu atzinību? Karaļa apetīti nespēj remdēt tikai viena sieviete, it īpaši tāda, kas audzināta klosterī un jau kopš bērnības dzīvojusi noslēgtībā, proti, tāda kā viņa sieva. Karalis līdzinās saviem spanieliem. – Slavenās vijolīšu krāsas acis uzjautrinājumā iedzirkstījās. – Patiesībā man tas līdz šim nebija ienācis prātā. Es esmu nevis samaitājoša palaistuve, bet gan nesavtīgi strādāju valsts labā!

Frānsisa nopētīja izslavēto karaļa mīļāko. Viņa bija domājusi, ka Barbara ir vēsa aprēķinātāja, tomēr sieviete šķita asprātīga un gudra. Pat viņas ietērps bija sevišķs, atšķirīgs no visiem pārējiem. Galmā iecienīti bija bagātīgu krāsu tērpi, valkāti virs lina apakškrekla, kas viegli izvilkts caur piedurknēm un kakla izgriezumu. Barbara Kāslmeina bija izvēlējusies kanēļa krāsas satīnu, ko rotāja savīta, drapēta, zeltīti brūna šalle, un to saturēja bronzas krāsas pērļu cilpas. Un Barbara pievienoja šādu šalli ikvienam savam tērpam dažādās krāsās – tas bija sīkums, kas piederēja tikai viņai.

Tomēr izskats nebija galvenais, kas raksturoja šo sievieti. Ne jau drēbes lika vīriešiem aplidot viņu tā, kā odi lidinās ap sveces gaismu. To nenodrošināja pat viņas slavenais skaistums – ieslīpās, šķietami miegainās acis un jutekliskās, pilnīgās lūpas, kaut gan arī tam bija nozīme. Vīriešus pievilināja Barbaras uzdrīkstēšanās, sajūta, ka viņai itin nemaz nerūp citu viedoklis un viņa vienmēr rīkosies tieši tā, kā pati vēlas.

Barbara Kāslmeina dzīvoja tāpat kā vīrieši – ņēma iekāroto un neinteresējās par sekām.

Frānsisa Stjuarte, apveltīta ar daudz asāku prātu, nekā uzskatīja galminieki, zināja, ka viņai jāuzmanās no karaļa mīļākās, un grasījās tā arī rīkoties. Tomēr Frānsisa pārsteidza pati sevi, jo izrādījās, ka Barbara viņai ļoti patīk. Meitene beidzot saprata vismaz vienu iemeslu, kāpēc karali šī sieviete tā saista. Barbaras sabiedrībā bija patīkami uzturēties.

– Pie visiem velniem! – Karalis bija pamanījis abas sēžam blakus un iepriecināts viņām tuvojās. – Mana galma skaistākās sievietes pavada laiku kopā? Vai jums nevajadzētu apšaudīties ar indes bultām vai vismaz saltiem skatieniem, kas otru dāmu sastindzinātu? Cik veikli kulstīsies mēles, aprunājot šo nešķīsto savienību!

– Lai jau, Majestāte; mēles vienmēr atradīs kādu ieganstu, lai kulstītos, – Barbara smaidīdama noteica. – Mēs grasāmies pavadīt daudz laika viena otras sabiedrībā, vai ne, Stjuartes kundze?

– Tādā gadījumā es jums labprāt pievienošos, – karalis dedzīgi ierosināja.

– Ak, sievietēm dažreiz nepieciešams nošķirties no vīriešiem, pat karaļiem, lai dalītos noslēpumos. – Viņa pievērsa Frānsisai tēloti indīgu skatienu, apzinādamās, cik nepiedienīgi izklausās šie vārdi. – Man jāzina Stjuartes kundzes noslēpums. Kā sapīt valgos karali un saglabāt nevainību?

Pat karalis šķita apmulstam, to dzirdot. – Jums šādu viltību nekādā ziņā neizdotos īstenot, kundze.

Barbara itin nemaz nelikās aizvainota un pievērsa gurdeno acu skatienu karalim. – Padomājiet, cik lieliska rotaļa izdotos, ja es tēlotu nevainību un viņa būtu vaļīgā dāma!

Karali šī doma acīmredzot aizrāva, tomēr viņš ļāvās, lai svītas galminieki aizved viņu tālāk.

– Kā jūs uzdrošināties tā ar viņu runāt, kaut vai jokojot? – Frānsisa vaicāja, nespēdama noslēpt savu mulsumu.

– Mēs abi esam seni draugi un izprotam viens otru labāk nekā jebkurš cits. – Barbaras lūpas savilkās kaķa cienīgā smaidā. – Daži uzskata, ka zina, kas notiek karaļa prātā, bet tā nav. Mēs esam pretrunu pārpilni. Mūs atšķir tas, ka es pasaku, ko vēlos, bet viņš tikai to nodomā. Labi, apciemojiet mani rīt, un mēs centīsimies viena otru iepazīt tuvāk.

Frānsisa sameklēja savu plāno tafta šalli un izgāja caur ziņkārīgo galminieku pūli, mēģinādama saskatīt kādu citu galma dāmu, lai varētu kopā atgriezties savās istabās, bet nepaguva to izdarīt, jo viņai ceļā nostājās Molla.

– Nu, nu, Stjuartes kundze! Redzu, ka esi atradusi draugus neticamās vietās. Vai tiešām pīlēns tik labprātīgi dodas ciemos pie lapsas?

Kaut gan Frānsisai draudzene bija tuva, šāds mājiens tomēr viņu nokaitināja. – Varbūt es nemaz neesmu tāds pīlēns un viņa nav tāda lapsa, par kādām jūs mūs uzskatāt. Lēdija Kāslmeina izprot karali labāk nekā jebkurš cits.

Molla pasmīnēja. – Protams. It īpaši viņa slēptākās vietas. Un tu apskaud šo izpratni un vēlies gūt tādu pašu viedumu. Pa kādiem ceļiem tas tevi aizvestu?

– Man patīk karalis, tas arī viss. Viņš ir labsirdīgs, valdzinošs cilvēks.

– Taisnība, un man tas ir zināms pat labāk nekā citiem, jo mēs bērnībā kopā rotaļājāmies. Bet attiecībā uz sievietēm viņa nodomi parasti nav draudzīgi.

– Iespējams, es neesmu parasta sieviete.

– Iespējams. Es nevēlos, lai tev nāktos ciest, Frānsisa. Karalis nav nežēlīgs tirāns un nekad neņems ar varu to, ko neesi ar mieru dot labprātīgi. Tomēr uzmanies no Kāslmeinas. Viņa mēdz aust tīklus, un tu varbūt attapsies kādās zīdainās lamatās.

– Varbūt es pati grasos noaust kādu tīklu.

Molla rāmi nopētīja meiteni, un viņas sejas izteiksme bija neierasti salta.

– Tādā gadījumā es tev novēlēšu veiksmi un labprāt vērošu, kā tev izdodas.

***

Aizrautība, ko Barbara mēdza ieguldīt savās mīlas dēkās, tagad tika pilnā mērā izmantota, lai iegūtu Frānsisas draudzību. Pietiekami gudra, lai nojaustu, kas grāfienei ar nelāgo slavu padomā, Frānsisa tomēr pārsteigta atklāja, ka dāma, ko galminieki dēvēja par “tautai uzliktu lāstu”, ir ārkārtīgi patīkama sarunu biedre.

Barbara izcili prata rīkot viesības, vienmēr sagādāja labāko ēdienu un vīnu, sameklēja apdāvinātākos dziedātājus, ik pa brīdim atklāja kādu jaunu franču saldumu meistaru, kas gatavo brīnišķīgus gardumus, iekārdinot pat tos galminiekus, kuri jau sen pārsātinājušies. Lēdijas Kāslmeinas istabās vienmēr skanēja mūzika, sākot ar rīta pieņemšanu un beidzot ar brīdi, kad viņa apgūlās savā milzīgajā gultā, ko rotāja zelta auduma pārklājs un zeltīti pušķi. Barbarai bija lieliska gaume attiecībā uz iekārtojuma izvēli un mākslu. Šķita, ka viņai piemīt pārdabiska spēja noteikt, kur aizvesti bezvaldnieka laikā nozagtie brīnumskaistie mākslas darbi, un atpirkt tos par niecīgu daļu no īstās cenas.

– Vai tā ir Rembranta glezna? – Frānsisa izbrīnīta jautāja, kad Barbaras pieņemšanas istabā piepeši parādījās milzīga glezna un kalpotāji ķērās pie darba, lai to piekārtu pie sienas.

– Jā gan. – Barbara izgrūda savus dobjos smieklus, kas atsauca atmiņā rubīnsarkanu portvīnu un mīkstu sieru. – Norfolkas virskonstebls to atrada kāda zemnieka šķūnī un nosprieda, ka glezna labāk izskatīsies manās istabās, ja vien viņš pats to drīkstēs man nogādāt. Vakar tas tika izdarīts, un šorīt viņš aizgāja, ļoti apmierināts ar noslēgto darījumu. – Lēdija Kāslmeina pievērsa uzjautrinājumā dzirkstošo acu skatienu Frānsisai. – Kāpēc esat tik satriekta, Stjuartes kundze? Esmu dāvājusi savu gultu arī ne tik vērtīgu iemeslu dēļ!

– Vai karalis jūs neapciemo?

– Es atkal gaidu bērnu, un karalis baidās to izkustināt ar savu mietu. – Barbara aizrautīgi smējās, bet Frānsisa iekoda lūpā, dzirdot tik atklātu atsaukšanos uz karalisko locekli. – Vīrieši, pat karaļi, ir īsti tumsoņas! Jebkura vecmāte varētu paskaidrot, ka tās ir muļķības, bet es neizklīdinu šos maldus. Turklāt… – vņa uzlūkoja Frānsisu, piešķiebusi galvu, – …man šķiet, ka Majestāte sācis interesēties par kādu citu.

Frānsisa nešaubīdamās saprata, par ko ir runa, un atmeta galvu. – Ja tā ir taisnība, es šo dāmu lieliski pazīstu un domāju, ka Majestātei nav nekādu cerību iedragāt viņas tikumību.

– Varbūt dāma vēl nenojauš, cik pārliecinošs spēj būt karalis.

Valdnieka centieni savaldzināt Frānsisu Stjuarti patiesi bija smalki un patīkami. Katru dienu notika jauna izklaide, kas radīta īpaši viņas priekam. Izrādes, kāršu spēles, dejas, gājieni aplūkot mehānisko strūklaku Pavasara dārzā pretī Vaitholas pilij un uz teātri. Frānsisa saņēma nelielas dāvanas; tās bija nevis vērtīgas dārglietas un zīds, ko savai piegulētājai sūtītu mīļākais, bet gan labi pārdomātas veltes. Koka lakta papagailim, rotāta ar grezniem rokturiem, kas putnam uzreiz iepatikās; teļādā iesieta dzejas grāmata; jaunas kārtis, lai Frānsisa varētu būvēt pilis; no Krievijas caristes atsūtīts vanags, ko viņai apmācīt; skaista stikla lādīte, kas spēlēja meldiņu.

Nedēļas ritēja. Laiks vēl joprojām bija vēss, bet Barbara un Frānsisa sēdēja ar samtu iztapsētajā karietē, kur bija silts, un apmierinātas brauca pa Haidparka Apli.

– Lūk, vēl viena ekipāža apstājusies, lai mūs sveicinātu! – Barbara norādīja uz karieti, saraukusi pieri. – Varbūt jums vajadzētu aiziet un paskatīties, ko viņi vēlas.

Frānsisa sapīkusi uzlūkoja biedreni, jo ārā bija auksts un karietē patīkami, bet Barbara neatkāpās. Meitenei uz brīdi ienāca prātā doma, ka tā varētu būt viltība – otrā ekipāžā sēž karalis, un viņa tiks aizvesta nezināmā virzienā. Bailes pieņēmās spēkā, kad Frānsisa tuvojās karietei, jo visi ādas aizkari bija ciet, slēpjot skatienam tajā sēdošos. Viņa jau grasījās doties atpakaļ, bet viens no aizkariem pacēlās. Pa logu izliecās Frānsisas māsa.

– Sofija! – Frānsisa iesaucās, un visas šaubas pazuda kā nebijušas. Pacēlās arī pārējie aizkari, un aiz tiem slēpās viņas tēvs un jaunākais brālis Volters. – Kā tas iespējams? Man nebija ne jausmas, ka jūs braucat uz Londonu!

– Mēs paliksim šeit, Frānsis! – Sofija līksmoja. – Dzīvosim Samerseta namā, un es kalpošu Karalienei Mātei! Tēvs būs viņas ārsts. Karalis visu nokārtoja.

To dzirdot, Frānsisa palūkojās uz lēdiju Kāslmeinu, kura pasmaidīja un kā iecietīga krustmāte pielieca galvu, kad Sofija izlēca no karietes. Acīmredzot Barbara bija zinājusi par šo gaidāmo pārsteigumu.

– Sofij, tu esi ļoti mainījusies! – Frānsisa turēja māsu izstieptas rokas attālumā un viņu nopētīja. – Kad aizbraucu no Parīzes, tu vēl biji bērns, bet tagad esi dāma! Kā sauc šo matu sakārtojumu?

Māsas mati iemiesoja Parīzes eleganci; tie bija sasukāti daudz vaļīgākās cirtās, nekā pierasts nēsāt angļu galmā.

– Tas ir hurluberlu! – Sofija papurināja galvu, lai Frānsisa varētu labāk redzēt cirtas. Frānsisa nopētīja arī māsas tērpu ar iežņaugto vidukli un vairākām pušķos sasietu lenšu rindām, kā arī palūdza, lai Sofija pagriežas un parāda garo auduma gabalu, kas vilkās viņai līdzi. – Tagad, kad esmu galma dāma, man atļauts nēsāt trēnu. Tā vismaz ir franču galmā, bet nezinu, vai šis noteikums attiecas uz Angliju.

– Tu esi tik gara!

Iesmējusies Sofija nedaudz pacēla tērpa malu, parādīdama savas brokāta kurpes ar augstajiem sarkanajiem papēžiem. – Ne tik gara kā tu, kaut gan valkāju šos!

– Jaunās dāmas, vai tiešām jārunā tikai par drēbēm, kamēr mēs ar Volteru sēžam saltā karietē un jūtamies nepamanīti?

Tēvs atvēra durvis un nolēca zemē.

– Es ļoti priecājos, jūs visus redzot! – Frānsisa jūsmoja. – Pamazām cenšos pierast pie dzīves angļu galmā, bet jūsu man neizsakāmi pietrūka!

Dzēlīgi nopētīdams karieti un Barbaru, tēvs sarauca uzacīs. – Šķiet, esi ieguvusi dažus ietekmīgus draugus. Karalis Luijs nelabprāt atteicās no Sofijas, kad jau bija zaudējis tevi, un arī manas niecīgās prasmes viņš vērtē augstu, bet karalis Čārlzs neatkāpās. Acīmredzot tu esi viņa galma spožākais briljants.

Frānsisa pacēlās pirkstgalos un noskūpstīja tēvu. Viņš atšķirībā no neslēpti godkārās mātes izrādīja tikai mīlas pilnas rūpes par meitu.

Pretrunīgu izjūtu plosīta, Frānsisa pameta skatienu atpakaļ. Karaļa sirsnīgās veltes dēļ viņa bija glaimota, turklāt priecājās, ka ģimene turpmāk būs Londonā, tomēr mulsums neatstājās. Karalis bija patīkams cilvēks, un Frānsisa augstu vērtēja viņa draudzību, tomēr Mollai bija taisnība – parasti valdnieks piedāvāja ko citu, nevis draudzību, vai ne?

Tēvs, laikam izpratis meitas domas, pastiepa rokas. – Mēs esam ieradušies, bērns, un centīsimies iejusties. Nesatraucies! Vai gan varētu slikti beigties kaut kas tāds, kas mums sagādā daudz prieka? Karaliene Māte mūs mīl, un mēs beidzot varēsim tikties ar tevi. Patiesībā… – Viņš iesmējies uzlūkoja Sofiju, kas ar skaudības un apbrīna pilnām acīm vēroja smalkos ļaudis karietēs, – mums nāksies vairāk pieskatīt tavu māsu, nevis tevi. Diemžēl Londona varētu viņu apreibināt daudz straujāk nekā jebkura stiprā dzira. Vai Sofija tev jau pateica, ka mums pievienojās arī aukle? Viņa tev palīdzēs noturēties uz zemes neatkarīgi no karaļa. Vai jau dzirdi viņas vārdus? – Tēvs ierunājās vecišķā, drebelīgā balsī: – “Par velti ir tikai siers peļu slazdā!”

Salto gaisu satricināja Frānsisas dzidrie, burzguļojošie smiekli. – Ak, tēvs, es tā priecājos, ka jūs visi esat šeit!

Kad Barbara painteresējās, kas meiteni tā uzjautrinājis, Frānsisa tikai papurināja galvu un noteica, ka tas esot ģimenes joks.

– Labi, ka esat tik apmierināta. – Barbara sniedza meitenei roku, palīdzēdama viņai iekāpt karietē. – Esmu nolēmusi, ka mums nepieciešama izklaide, kas atsvaidzinātu šīs aukstās, drūmās dienas, tāpēc izdomāju nelielu uzvedumu.

– Protams! – Frānsisa dievināja baletus un izrādes. – Par ko tas vēsta?

– Gan redzēsiet. Tā ir sena izrāde. Mēs sarīkosim kāzas, es tēlošu līgavaini, jūs būsiet līgava. Uzvedums būs ļoti jautrs.

Galminieki bija pieraduši pie šādām izklaidēm un izbaudīja tās tāpat kā pieredzējušu aktieru spēli uz skatuves. Frānsisa bija pārsteigta, uzzinājusi, ka tādās reizēs ir pieņemts un iecienīts vīriešiem pārģērbties par sievietēm un otrādi. Bija tikai viens sīkums, kas viņu mulsināja.

– Es esmu garāka par jums. Man vajadzētu tēlot līgavaiņa lomu, un jūs būtu līgava!

Barbara atspieda muguru pret krāšņo, sarkano karietes sēdekli un noslēpumaini pasmaidīja. – Nē, nē. Jūs esat tā, kuras vaigos zied jaunības nevainība. Ja es tēlotu līgavu, visi svilpu un dēvētu manu līgavaini par nabaga ragnesi!

Frānsisa bija spiesta atzīt, ka tā ir taisnība. – Labi, es būšu līgava. Kad notiks šis uzvedums? Tā kā mana māsa un tēvs tagad ir Londonā, es labprāt viņus uzaicinātu to apmeklēt. – Tā kā Barbara neatbildēja un piepeši šķita savādi izvairīga, Frānsisa pajautāja: – Izrāde notiks Vaitholas pilī, vai ne?

– Jā. Bet tā būs paredzēta šaurai sabiedrībai, nevis visu acīm.

To dzirdot, Frānsisa sajutās neomulīgi. – Cik šaura tā sabiedrība būs?

Barbara strauji atguvās no sastinguma, kļuva mundra un apņēmīga. – Pagaidiet un tad jau redzēsiet. Spēle būs lieliska, ticiet man. Rīt sameklēsim tērpus.

Pēc vakariņām Frānsisa atgriezās savā istabā un nostājās pie loga, vērodama tumšo, mutuļojošo upi. Nakts izvērtās vētraina, un ap Vestminsteru gaudoja vējš.

Papagailis noskumis tupēja blakus logam, bužinādams spalvas. Nospriedusi, ka putnu nemierīgu padara auka, Frānsisa izstiepa roku un gribēja mīluli noglāstīt, bet papagailis ieknāba viņai pirkstā.

– Au! – Frānsisa iekliedzās un nolaizīja asiņu tērcīti, kas sūcās no ādas.

– Gudrs putns, – papagailis sadrūmis noteica. – Atceries Čārliju Stjuartu!

– Jā! – Frānsisa tik tikko savaldījās, lai nepiecirstu kāju. – Kur ir tavs dievinātais Čārlijs Stjuarts? Precējies ar Elizabeti Rodžersu un laimīgs dzīvo Kobemholā, kamēr man jācīnās ar nezināmām briesmām galmā!

Papagailis dzeltenām acīm viltīgi uzlūkoja Frānsisu. – Tikumība ir zelta vērta, – viņš klīrīgi paziņoja.

– Tikai ne šajā galmā, dumjais putns. Šeit tikumībai nav nekādas vērtības.

***

– Frānsisa, jums jāizvēlas prīmulu krāsas satīns ar šķīsti baltu apakškreklu; tas ir lielisks savienojums jūsu gaišajai sejas un matu krāsai.

Meitene stāvēja pie augstā spoguļa Barbaras ģērbistabā, kamēr kalpone kārtoja viņas skaistā tērpa ieloces.

– Ko vilksiet jūs, mans mīļotais vīrs?

Barbara iesmējās. – Es būšu galma džentlmenis, tikpat iedomīgs kā jebkurš spalvām rotājies švīts. – Viņa zemu paklanījās un nocēla iedomātu cepuri.

No blakusistabas atplūda mūzika; violas un lautas spēlēja vecmodīgu, jautru melodiju, kas parasti skanēja kāzās, un skaista, eņģeļa cienīga balss sāka dziedāt madrigālu.

– Aizved Stjuartes kundzi uz otru kambari, kamēr es pārģērbšos, – Barbara pavēlēja kalponei, – un pasniedz viņai medalus kausu. Medalus ir kāzu dzēriens. Tas palīdzēs jums nomierināties. Ejiet!

Palikusi viena, Frānsisa malkoja medalu un apsvēra notiekošo. Viņa nojauta, ka paredzēts kaut kas īpašs, un apņēmās nezaudēt veselo saprātu, paturot atmiņā Mollas vārdus, ka valdnieks nemūžam nepaņemtu iekāroto ar varu.

Lai gūtu papildu drosmi, viņa izdzēra visu medalu; citronu un medus garša stiprināja apņēmību. Viņa nebija glīta auša, par kādu viņu uzskatīja citi. Frānsisai patika dziedāt un dejot, un viņa bija gatava izbaudīt šo izklaidi, vienlaikus turot acis vaļā.

Tiklīdz Frānsisa izgāja pieņemšanas istabā, viņai aizrāvās elpa. Telpa atgādināja Drūrija ielas teātri; Barbara bija darījusi visu iespējamo, lai izveidotu elegantu skatuvi, ar ko varētu lepoties ikviens teātris. Istabu rotāja sveces un ziedi. Galerijā pulcējās muzikanti, kas spēlēja un dziedāja. Vecs, cienījams vīrs, ģērbies mācītāja tērpā, turēja rokā Bībeli. Viņam blakus gaidīja trīs galminieki, un viens grozīja pirkstos zelta stīpu. Otrs bija uz ceļiem nometies pāžs ar zelta paplāti, uz kuras bija divi kausi, un trešais bija maza auguma melnādains puisis ar apzeltītu galvassegu; viņš šķita satraucies un žņaudzīja rokā zeķi.

Pašā istabas vidū stāvēja Barbara Kāslmeina, apbrīnojami krāšņa savā bagātīgi izšūtajā kamzolī un biksēs, zīda zeķēs un sarkani baltām rozēm greznotās kurpēs; kastaņbrūnos matus slēpa melnas parūkas garās cirtas.

Frānsisa strauji ievilka elpu. Šaurās, smalkās ūsiņas, ko Barbara bija uzzīmējusi uz augšlūpas, padarīja viņu ļoti līdzīgu karalim.

– Mācītāj! – Barbara zemā, glāsmainā balsī ierunājās. – Sāciet laulību ceremoniju!

Jau nākamajā mirklī Frānsisu pārņēma vēlme pagriezties un bēgt. Šī nebija parasta izrāde, kādās viņa reiz piedalījusies Parīzē.

Tā dēvētais mācītājs spēra soli uz priekšu. – Kurš izdod šo dāmu pie vīra?

– Man piešķirts šis gods. – Viens no galminiekiem paklanījās, satvēra Frānsisas roku un pieveda meiteni pie mācītāja.

– Kur ir liecinieki?

Vēl divi vīrieši paklanījās un pievienojās pārējiem.

– Mīļie draugi un viesi! – mācītāja lomas tēlotājs iesāka, it kā patiešām notiktu kāzas. – Esam sapulcējušies Dieva priekšā, lai savienotu šo vīrieti un sievieti. – Viņš pamāja Barbarai un Frānsisai.

Domādama par dīvainībām, kas piesātināja šo savādo vakaru, Frānsisa piepeši apjauta vēl kaut ko. Nekur nebija redzams karalis. Iespējams, to vajadzēja uztvert ar atvieglojumu, bet tas nozīmēja, ka izsmalcinātais priekšnesums ir vēl dīvaināks, jo tam nav skatītāju.

Pēc brīža Barbara uzvilka meitenei pirkstā zelta stīpu. Visi klātesošie aplaudēja.

– Nāciet! – Barbara zemu paklanījās un noskūpstīja Frānsisas roku. – Saskaņā ar tradīcijām mums jānobauda kāzu dzēriens.

Pāžs pasniedza abām sievietēm kausus, un viesi atzinīgi klaigāja, sitot kājas pret grīdu.

– Spēlējiet, muzikanti! Mēs dosimies uz blakusistabu, kur notiks guldīšanas ceremonija!

Īstās kāzās šis rituāls bija simbolisks, to rīkoja tikai ģimenes uzjautrināšanai. Frānsisa sev iegalvoja, ka nekas īpašs nevarētu notikt istabā, kas pilna ar cilvēkiem. Tomēr viņa jutās nelāgi, sekojot, Barbarai, un turēja galvu augstu paceltu, paslepus meklēdama atkāpšanās ceļu. – Kur ir zeķe? – Barbara sauca.

Melnādainais zēns ieskrēja istabā un aizmeta zeķi sev pār galvu, kā bija pierasts rīkoties kāzās.

Vispārējai jautrībai pievienojās dobjāki, laiskāki smiekli, un Frānsisa pagriezusies ieraudzīja valdnieku, kas piepeši parādījās, tērpies visā karaliskajā krāšņumā.

– Mana brīnišķīgā Frānsisa! – viņš smaidīdams iesaucās, alkaini vērodams meitenes krēmkrāsas plecus. – Esmu ieradies, lai ieņemtu lēdijas Kāslmeinas vietu šajā lieliskajā izrādē.

Pāži metās karalim klāt un ķērās pie viņa brokāta kamzoļa āķīšiem.

– Pateicos, Jūsu Majestāte. – Frānsisa nolēma, ka izklaides sasniegušas savu augstāko punktu. – Tomēr man šķiet, ka pienācis laiks beigt izrādi.

– Kāds tam iemesls?

– Ļoti labs, kungs. – Frānsisa centās runāt rāmi un nedaudz ķircinoši. – Jūsu Majestātei jau ir sieva. Un karaliene Katrīna droši vien nepriecātos, ja es censtos ieņemt viņas vietu.

Istabu pāršalca nopūta, it kā līksmības dīķa ledū būtu iesprāgusi plaisa, kas draudētu visus iegrūst saltā dzelmē.

Visi, īpaši Barbara Kāslmeina, jutās neizsakāmi pārsteigti, kad karalis sāka smieties, vispirms klusi, bet pēc tam jau smiekli pārvērtās skaļos, līksmos rēcienos.

– Pie visiem velniem! – viņš beigu beigās iesaucās. – Stjuartes kundzei taisnība. Krietnie ļaudis, ir laiks visiem doties gultās. – Viņš vēlreiz iesmējās, it kā atcerējies meitenes vārdus. – Un parūpējieties, lai šīs gultas būtu jūsējās!

Frānsisa ilgi nekavējās un steidzās prom. Vakars bija nenoliedzami dīvains, tomēr karalis viņas aiziešanu uztvēra tikpat draudzīgi un jautri kā parasti. Tas noteikti vēstīja labu, vai ne?

Lēdija gleznā

Подняться наверх