Читать книгу Lēdija gleznā - Maeva Harana - Страница 5

Tuvojoties brīdim, kad Anglijā ieradīsies karaliene Katrīna, galmu pārņēma arvien pieaugošs līksmes pilns satraukums. Jauna karaliene nozīmēja, ka visus gaida jauns sākums. Un dažiem, iespējams, tās būs beigas.

Daudzi pareģoja šādu likteni Kāslmeinas grāfienei Barbarai. – Viņa nes zem sirds karaļa bastardu, tomēr viņai vajadzētu atcerēties karaļa doto solījumu, – Molla atgādināja. – Viņš teica, ka nekad nerīkosies līdzīgi savam brālēnam Luijam. Pēc kāzām viņš nebūs tik neaudzināts, lai aizvainotu savu sievu, vienlaikus uzturot mīļāko.

– Jā, bet toreiz viņš vēl nebija precējies, – lēdija Safolka skarbi piebilda.

Vai divdesmit četrus gadus vecā, bet klosterī audzinātā un bērnišķīgā Bragansas Katrīna, kura dzīvojusi klusi un nošķirti, spētu būt pietiekami vilinoša, lai karalis turētu doto solījumu?

Molla pavadīja dienas, rosīgi izkārtodama daudzās mantas, ko Katrīna bija atsūtījusi uz Angliju kā daļu no sava pūra: lielas porcelāna vāzes, pītas mēbeles, lakotus Austrumu skapjus un krāsotus kalikona aizkarus sienām; Anglijā nekas tāds vēl nebija redzēts. Viņai bija uzticēts arī piešķirt istabas portugāļu dāmām, kas pavadīja karalieni, un pieskatīt kalpotājus, kas izvēdināja gultas, lai Anglijai nevajadzētu kaunēties viešņu priekšā.

Lai arī aizņemta, Molla tomēr bija vērīga un drīz vien pamanīja, ka Frānsisa no viņas izvairās. Tāpēc vecākā galma dāma runāja tiešu valodu:

– Paklau, Frānsisa, kā man izdevies tevi tik ļoti aizvainot, ka tu novērsies ik reizi, kad tevi uzlūkoju, un neuzturies man blakus ilgāk par piecām minūtēm, it kā es slimotu ar tīfu?

Frānsisa brīdi svārstījās, nesaprazdama, vai vajadzētu teikt patiesību. Tomēr ar vieniem meliem bija pietiekami. – Es dzirdēju, kā jūs ar Bakingemas hercogu runājāt par mani.

– Tā jau man šķita. – Molla pārsteidza meiteni, izskatīdamās atvieglota. – Džordžam vienmēr padomā ir kāds neprātīgs plāns, ko man uztiept, un es izliekos, ka viņam piekrītu. Varu apliecināt, ka tas neko nenozīmē. Mana brāļa ieceres parasti ir nekaitīgas.

– Kāpēc iesaistīt tajā mani?

– Tas nav nekas īpašs. Viņš varētu izmantot arī Ketrīnu Bointoni vai Keriju Freizeri. Satraukties nav vērts.

Frānsisa piesardzīgi vēroja Mollu. – Kāpēc viņš jūs dēvēja par Taurenīti?

Molla iesmējās. – Kad vēl biju bērns, mūsu pašreizējā karaļa tēvs ieraudzīja mani sēžam kokā un nosprieda, ka esmu reti sastopams skaists taurenis, tāpēc sūtīja savus vīrus mani notvert. Kopš tās reizes brālis un daži galminieki uzrunā mani par Taurenīti.

– Hercogs pieminēja arī dzeju, ko rakstāt. Vai tā ir taisnība? Drosmīgā Molla, kuru parasti nekas nespēja iebiedēt, pietvīka koša kā tomāts. – Nedaudz izmēģinu roku. Kad pasaule mani tā sadusmo, ka vairs nespēju parunāt, es pierakstu savus vārdus.

– Vai drīkstu palasīt kādu dzejoli?

– Tie nav paredzēti sabiedrības acīm.

– Es neesmu sabiedrība, Molla.

– Varbūt kād reiz, kādā vājuma mirklī, es tev tos parādīšu.

Frānsisa pateicās draudzenei, tomēr apņēmās turpmāk piesardzīgāk izvērtēt visu, ko grasījās atklāt Mollai.

***

Maijs jau bija pusē, kad Bragansas Katrīna lorda Sendviča pavadībā beidzot ieradās Portsmutā ar to pašu kuģi – “Karalisko Čārlzu” –, kas pirms diviem gadiem atveda karali. Viņa bija pārcietusi nogurdinošu ceļojumu, vairākas vētras un milzīgus viļņus.

Frānsisa juta viņai līdzi, jo arī pati bija ieradusies svešā zemē (kaut gan tās bija viņas mājas), kur nācās iepazīt citu galma dzīvesveidu.

Kad Anglijā atgriezās Čārlzs, viņš metās ceļos un pateicās Dievam par to, ka ieradies neskarts; Katrīna pirmie vārdi jaunajā zemē bija lūgums pagatavot tasi tējas. Kaut gan kuģa tilpnē bija novietota ar tēju pilna lāde, kas bija daļa no jaunās karalienes pūra, kalpotājiem nebija iespēju pasniegt dzērienu uzreiz, tāpēc viņi piedāvāja karalienei kausu angļu alus, un pēc tā viņa nekavējoties atgriezās savā kajītē, lai atgultos.

– Nabaga kundze! – to dzirdot, iesaucās Džeina Lagarde. – Arī man negaršo alus. Ceru, ka tas bija atšķaidīts ar ūdeni.

Vēlāk karaliene pameta kuģi, lai tiktos ar savu līgavaini, un abi piedalījās steigšus sarīkotā slepenā katoļu kāzu ceremonijā pirms svinīgajām laulībām saskaņā ar protestantu paražām. Līdz galmam aizklīda runas, ka Viņa Majestāte esot apmierināts ar savu bērnišķīgo, piemīlīgo sievu.

Biedējošās portugālietes, kas pavadīja jauno karalieni, visas bija tērpušās milzīgos, platos ģērbos, kādi Anglijā netika redzēti kopš Elizabetes laikiem. Karali tas šķita vienīgi uzjautrinām. Viņš nezaudēja labo omu pat tad, kad šīs dāmas triumfa pilnā balsī paziņoja, ka Viņas Majestāte naktī nespēs pildīt savu sievas pienākumu, jo ceļojums ietekmējis viņas ķermeņa ritmu.

– Karalieni piemeklējuši mēness ziedi, tātad karalim jāķeras pie laistīšanas, – Čārlzs jokodams teica saviem guļamistabas kalpotājiem. – Atnesiet man labu Bordo vīnu. – Un, kamēr sulaiņi pildīja rīkojumu, karalis nožēlas pilns piebilda: – Turklāt tā droši vien ir labāk. Steigdamies šurp, es tā noguru, ka nevarētu pierādīt Anglijas varenību guļamistabā.

Jaunā karaliene bija pieticīga un labsirdīga sieviete, bet viņas svīta karaļa galminiekiem kļuva par nebeidzamu uzjautrinājuma avotu. Sešām neglītajām dāmām pievienojās vairāki biktstēvi, karalienes sagrabējusī aukle, ebreju tautības parfimērs un karalienes bārddzinis (par pēdējo karalis smējās visgardāk). Galmā paklīda runas, ka reiz karalis pajautājis sievai, kuru ķermeņa daļu viņa grasās noskūt. Par laimi, karaliene joku nesaprata.

Pārliecinājusies, ka Čārlzs ir glīts, labsirdīgs un nemaz nelīdzinās ļaunam neģēlim, karaliene šķita gatava iemīlēties savā jaunajā vīrā. Abi priecīgi devās uz Hemptonkortu, kur karalienes dāmas, to vidū arī Frānsisa, gaidīja iespēju iepazīties ar savu pavēlnieci.

Mazā karaliene apmierināta klaiņoja pa skaisto, kardināla Vulzija celto sarkano ķieģeļu pili, plūca rozes dārzā, pastaigājās pa krasta pļavu, smiedamās kopā ar karali, un priecīga devās uz sarkaniem un sudrabotiem pārklājiem segto kāzu gultu, ko Nīderlande reiz dāvāja karaļa nelaiķei māsai Mērijai.

Karalis paziņoja, ka gatavojas būt krietns un uzticīgs vīrs, un daži, tostarp Frānsisa, viņam pat noticēja.

– Vai jums nešķiet, ka tagad, kad viņam ir sieva un abi ir tik apmierināti viens ar otru, viss turpmāk mainīsies? – Frānsisa jautāja savām biedrenēm.

Kerija Freizere saskatījās ar Ketrīnu Bointoni. Lēdija Skrūpa paraustīja bagātīgi polsterētos plecus. Džeina Lagarde uzticīgi smaidīja.

– Vai pateiksim viņai patiesību? – Ketrīna vaicāja. – Lēdija Kāslmeina šonedēļ laida pasaulē dēlu un deva tam Čārlza vārdu.

Frānsisa spēji ievilka elpu.

– Karalis viņus apciemo katru dienu. Kāslmeinas vīrs viņu beidzot pametis, un karalis uzskata, ka ir atbildīgs par grāfienes nelaimi un viņa pienākums ir sabiedrības acīs atbalstīt savu mīļāko.

– Ko domās karaliene? – Frānsisa sašutusi jautāja. – Vai viņa zina par šo apvainojumu?

Sievietes brīdi klusēja un apdomājās.

– Drīz viņa to uzzinās, – Kerija nopūtusies pareģoja. – Karalis ir turējis solījumu iecelt grāfieni par guļamistabas dāmu.

– Viņš taču ir labs, krietns cilvēks! – Frānsisa iebilda, atcerējusies, cik norūpējies un dusmīgs bija karalis par tādiem niekiem kā viņas apsaldējuma tulznas. – Kāpēc viņš tā izturas?

Lēdija Skrūpa, vecāka un gudrāka nekā pārējās, paraustīja plecus. – Viņš ir vīrietis. Un karalis. Viņš drīkst rīkoties, kā vien vēlas.

– Tie neģēļi un dīkdieņi, ar kuriem Viņa Majestāte pavada laiku, – lords Ročesters, lords Dorsets un pārējie, kas sevi uzskata par dzejniekiem un asprāšiem… viņi karali sakūda, iestāstīdami, ka valdnieks dara, ko grib, un neieklausās sieviešu lūgumos, – Kerija sadrūmusi noteica. Viņa nesen bija aprakstīta kādā neķītrā anonīmā dzejolī, ko, pēc visu domām, bija sacerējis lords Ročesters, tāpēc viņai bija iemesls dusmām. – Asprāši! Ja runas par dildo un vāverēm, kas, kā man stāstīts, apzīmējot sieviešu ķermeņa daļu, ir asprātīgas, viņi noteikti ir asprātīgāki par visiem karaļa teātra aktieriem.

Frānsisa vēl nebija pieradusi pie galma dzīves, un viņu pārņēma pretējas izjūtas – izbrīns par to, ka augstdzimusi sieviete spēj runāt par kaut ko tik nepieklājīgu, un savāds, trauksmains prieks, jo viņai bija ļauts piedalīties šajās pļāpās.

– Tie nelieši lej indi karaļa ausīs, – Ketrīna Bointone piebalsoja. – Viņa vectēvs, karalis Džeimss, esot pats izvēlējies, ko ņemt savā gultā, un arī viņam esot tādas tiesības.

Koši pietvīkusi, Frānsisa palūkojās uz Mollu, jo atcerējās baumas, ka draudzenes tēvs, Bakingemas hercogs, bijis viens no karaļa Džeimsa gultas biedriem.

– Viņi stāsta karalim, ka nepieciešams stāties pretī karalienei Katrīnai un pakļaut viņu savai gribai, citādi viņa iejauksies visās karaļa darīšanās tāpat kā viņa māte, un karalis būs zaudētājs, – Kerija piebilda.

Frānsisa vairākas reizes bija redzējusi, kā Anrieta Marija strīdas ar savu dēlu, tāpēc saprata, ko tas nozīmē. Nabaga Katrīnai nāksies ciest savas valdonīgās vīramātes dēļ.

– Un viņi atgādina, ka Francijas karalis Luijs nepakļaujas ierobežojumiem, ko uzspiež uzticība sievai, un atklāti dižojas ar savām mīļākajām.

– Tāpat rīkojas arī Spānijas karalis, – lēdija Skrūpa piebalsoja. – Jā, tie gudrinieki pārliecina karali, ka tikumam nav vērtības un viņam jāuzvedas tāpat kā pārējiem monarhiem, citādi tie viņu nicinās.

Iestājās klusums, dāmām gremdējoties pārdomās par likumīgo sievu likteni cīņā ar netikumīgām, bet valdzinošām mīļākajām.

Pēc brīža parādījās audienču zāles sulainis, iztraucēdams sievietes no šiem drūmajiem prātojumiem, un pavēstīja, ka atvests ļoti liels sūtījums, kam jāsameklē vieta. Lēdija Safolka, galvenā guļamistabas dāma, lika uznest to augšā pa platajām kāpnēm uz karalienes apartamentiem.

– Kas tas ir? – sīciņā karaliene jautāja, nostājusies blakus kastei, kas sniedzās viņai līdz zodam. Viņa bikli uzsmaidīja dāmām. – Atveriet to!

Sievietes spurgdamas uzklupa iesaiņojumam un norāva vaskoto papīru. Skatienam atklājās audekla kārta, kas pārsieta ar tik izturīgu virvi, ka lēdijas Safolkas mazās šķērītes, ko viņa nēsāja pie jostasvietas, nespēja to pārgriezt. – Vajadzīgs nazis! Freizeres kundze, atnesiet no virtuves nazi! – viņa pavēlēja.

Kerija negribīgi aizsoļoja prom un kavējās tik ilgi, ka atgriezusies ieraudzīja jau gandrīz izsaiņotu dāvanu – brīnišķīgu apzeltītu spoguli. Tas bija ovāls, gandrīz metru un astoņdesmit centimetrus augsts, un tā stūrus rotāja rožu raksts.

– Cik skaists! – karaliene iesaucās. – Kas to atsūtījis?

Neviens nezināja atbildi.

– Varbūt Viņa Majestāte gribējis jūs pārsteigt, – Džeina cerīgi ieminējās.

– Domāju, ka viņš man būtu to pateicis, – karaliene prātoja, kamēr dāmas izklaidējās, atbalstīdamas lielo spoguli pret sienu un smejot apbrīnodamas savu atspulgu. Jaunākās meitenes cita pēc citas nostājās tā priekšā un pārspīlēti dižojās.

– Nāciet, pajautāsim viņam! – Karaliene kopā ar Džeinu un vairākiem pāžiem devās sameklēt vīru.

– Spogulīt, spogulīt, saki man tā, – Kerija, visdrošākā no visām dāmām, smiedamās skandēja, – kura ir pasaulē skaistākā?

– Es.

Dāmas apsviedās apkārt un ieraudzīja, ka uz viņām uzjautrināta lūkojas kāda sieviete. Viņai bija vijolīšu krāsas acis, kurās zibēja pārgalvība. Āda bija baltāka par Izīdas marmora statuju dārzā, sarkanās lūpas izaicinoši savilktas kā rozes pumpurs. Mugurā viņai bija vaļīgs dzintarkrāsas zīda tērps, kas atsedza plecus un krokoto apakškrekla malu, radot iespaidu par valdzinošu nevīžību, it kā viņa nupat (kaut gan bija vēla pēcpusdiena) būtu piecēlusies no gultas.

– Barbara! – Molla brīdinoši nočukstēja. – Kāpēc tu esi karalienes apartamentos?

– Kur citur man vajadzētu būt, ja esmu guļamistabas dāma? – Barbara bezkaunīgi noprasīja.

– Ellē! – Molla atcirta. – Vai arī mēslu kaudzē kā Džeina Šora, vecā karaļa Edvarda piegulētāja. Lūk, ko tu esi pelnījusi.

– Labi, ka esi mana radiniece, Molla Viljersa, citādi tev pašai nāktos turpmāk rakņāties mēslu kaudzē.

Zīdam nikni nošalcot, Barbara apgriezās uz papēža un devās uz durvju pusi, bet pēkšņi apstājās.

– Starp citu, dāmas, šis spogulis ir domāts man. Karalis ierosināja, lai piekarinu to blakus gultai. – Sievietes skaistā seja atplauka izsmējīgā smaidā. – Man droši vien nevajag paskaidrot iemeslu.

Viņa aizvēra durvis, un istabā iestājās izbrīna pilns, baiss klusums.

– Tā bija grāfiene Kāslmeina, – Molla sadusmota izspļāva. – Pavedināta sešpadsmit gadu vecumā un metusies izpriecu virpulī. Runā, ka viņa pārzina meitumāju viltības un izmanto tās visas, lai turpinātu valdīt pār karali.

Frānsisa jau bija pietiekami gudra, lai neatklātu savu nezināšanu un nejautātu, kas ir šīs viltības. Tā kā viņa bija jauna sieviete galmā, kas izslavēts ar savu izvirtību, māte bija ar viņu runājusi par kungu zemiskajām iegribām, bet šie sprediķi pārsvarā attiecās uz nepiedienīgas uzvedības apturēšanu, toties lēdijai Kāslmeinai piedēvētās mākas, šķiet, šādu izturēšanos tikai uzkurināja.

– Vai lēdijai Kāslmeinai patiesi piešķirta vieta guļamistabā? – Frānsisa nākamajā dienā klusi painteresējās, kad sievietes devās uz lielo zāli, kur jau tika klāts pusdienu galds. Galma dāmu vidū bija dzirdama murdoņa; to izraisīja ne tikai baumas par Barbaras pievienošanos viņu pulkam, bet arī vēsts, ka taupības nolūkos viņām piešķirtā uztura deva tiks samazināta līdz niecīgiem septiņiem ēdieniem pusdienās un vakariņās. Visas sašuta par to, ka saņems tikai ceptu vērša un jēra gaļu, zosi vai vistu, brieža gaļas pīrāgu, truša vai vārītu auna gaļu un vienu saldo pīrāgu, bet dzert varēs Gaskoņas vīnu!

Piedzīvojusi daudz nabadzīgākus laikus, Frānsisa tās uzskatīja par bagātīgām dzīrēm, bet Kerija un Ketrīna skaļi žēlojās par tik niecīgu izvēli. “Ja jūs būtu dzīvojušas Francijā kopā ar mums, tad zinātu, kāda ir sajūta, ja vēders tukšs!” Frānsisa dusmīga nodomāja.

Tomēr viņa zināja, ka rojālistu atbalstītāji cietuši arī citādi. Māte bija aprakstījusi viņai baiso patiesību. Jaunie vīrieši krita kaujā, bet arī sievietes maksāja bargu cenu. Zaudējušas tēvus, kas vai nu nomira, vai tika izsūtīti, un jebkādu cerību uz pūru, daudzas nevarēja apprecēties. Ģimenes neaizsargātas, viņas iesaistījās ārlaulības dēkās, tāpat kā Barbara Kāslmeina sešpadsmit gadu vecumā, un atklāja, ka baudas ceļš ir bīstami kārdinošs.

“Arī mana dzīve nemaz neatšķiras no šo sieviešu likteņa. Neviens augstmanis ar meiteni neprecēsies, ja viņai pūrā nav ne naudas, ne zemes. Vai arī es reiz jutīšu kārdinājumu kļūt par mīļāko, nevis sievu?” Frānsisa prātoja.

Karaliene jau bija ieradusies un Safolkas grāfienes pavadībā devās pie augstā galda zāles tālākajā galā.

Frānsisu izbrīnīja atklāsme, ka pat šeit, Hemptonkortā, kas radīja iespaidu par klusu atpūtas vietu pretstatā ceremoniju pārpilnajai Vaitholai, karaļa pavalstnieki bieži ieradās pavērot valdnieka ģimeni pie pusdienu galda, it kā tā būtu jauna luga tautas izklaidei.

Pēc pusdienām karaliene paziņoja, ka vēlas izmantot jauko laiku un doties laivu braucienā.

Karalis pasmaidīja. – Es labprāt jums pievienotos. Starp citu, mana mīļotā sieva… – Zālē iestājās klusums, un viņš pasniedza karalienei papīra lapu. – Lūk, jūsu guļamistabas dāmu saraksts. Jums nekas nav jādara, kanclers par visu parūpēsies.

Acīmredzot viņš bija domājis, ka sieva pasniegs sarakstu kādai no savām dāmām, bet Katrīna nekavējoties to izlasīja.

– Spalvu, lūdzu! – viņa iesaucās, ar visu savu sīko augumiņu izsliedamās taisna. Stāvot šajā svešiniekiem pilnajā zālē, kur visi saprata, cik nozīmīgs ir viņas saņemtais saraksts, karalienei kaut kā izdevās izstarot rāmu pašcieņu.

Lielās zāles sulainis, piepūlē elsdams, skriešus atnesa kundzei spalvu.

– Pateicos! – Katrīna pasmaidīja un nopētīja lapu, līdz atrada Kāslmeinas grāfienes vārdu un pārliecībā par karaliskas princeses tiesībām sparīgi to izsvītroja.

Frānsisa spēji ievilka elpu, slepus priecādamās, ka šī sīciņā karaliene nolēmusi stāties pretī savai viltīgajai sāncensei. Klīda baumas, ka māte ieteikusi Katrīnai nekad nespert kāju istabā, kurā uzturas Barbara, un nepieņemt viņu nekādā ietekmīgā lomā savā galmā.

– Nabaga meitene! – Molla izdvesa. – Viņa domā, ka uzvarējusi kaujā, bet nepazīst savu ienaidnieci. Jērs pamests par barību lauvenei!

Turpmākās dienas Frānsisai šķita neizturamas. Viņa bija pārliecināta, ka taisnība ir karalienes pusē, un tomēr, vērodama kluso cīņu, saprata, ka Barbara ir gluži kā jūrnieks, kas prot atrast ceļu ar zvaigžņu palīdzību, bez kartēm un kompasiem, un pazīst ikvienu karaļa domu un vājību.

Barbara sāka pastaigāties pa pili kopā ar abiem bērniem, – un tas patiesi bija reti redzams skats, jo viņi parasti pavadīja laiku pie aukles.

– Vai redzat, kā viņa tēlo aizvainotas sievietes lomu? – Frānsisa čukstus jautāja Džeinai, vienlaikus juzdama apbrīnu un sašutumu. – Kopš vīrs viņu pametis, turklāt tas bija pelnīts jau sen, jo tas nabaga cilvēks ir ilgi cietis, grāfiene pieprasījusi, lai karalis ir viņai uzticīgs. Viņa Majestāte uzskata, ka sabojājis dāmas labo slavu, tāpēc ir spiests viņu aizstāvēt! Neviens nedomā par karalieni, kurai nodarīts pāri.

Tāpat kā pārējie galminieki, arī Frānsisa uzskatīja, ka ir grūti izprast karaļa rīcību. Viņš šķita ļoti iecietīgs un labsirdīgs, līdz tika iespiests stūrī un viņam nācās pieņemt kādu lēmumu. Pat karaļa mīļotā māsa Minete vēstulē rakstīja, ka viņš izturas nicināmi.

Tomēr karalis uzstāja, ka rīkojas godājami, aizstāvēdams Barbaru no savas sievas.

– Tikai tāpēc, ka viņš vēlas to darīt, – Ketrīna noņurdēja, un Frānsisa bija spiesta piekrist.

Karalis turpināja vairīties no karalienes un pret saviem galminiekiem bija ass. Klīda runas, ka viņš aizsūtījis ļoti skarbu vēstuli savam kancleram, kuram nupat piešķirts Klerendonas grāfa tituls, un uzstājis, lai kanclers ierodas Hemptonkortā un piespiež karalieni padoties.

Kanclers centās paskaidrot Katrīnai, ka valdniekiem vienmēr ir mīļākās un sievām ar to jāsamierinās. – Spānijas karalim galu galā bija četras mīļākās vienlaikus, – kanclers sacīja, vienlaikus juzdams karalienei līdzi un vērsdamies pie viņas veselā saprāta, – un viņš ar tām visām dižojās savas sievas priekšā!

Katrīnu pārliecināt neizdevās.

Galma dāmas staigāja uz pirkstgaliem un čukstus apsprieda, kas notiks, ja karaliene nepadosies. Vai viņa tiešām atgriezīsies mājās, kā piedraudēja? Un kas tādā gadījumā notiks ar dāmām?

Nedēļas aizritēja gausi, un drūmais noskaņojums, kas valdīja Hemptonkortā, bija krasā pretstatā ar brīnišķīgo laiku ārpus tās sienām. Plauka rozes, debesīs lidinājās cīruļi. Arvien vairāk galminieku pameta Katrīnu, jo saprata, ka viņas rokās ir pavisam niecīga vara. Sīciņā karaliene lūkojās ārā pa logu un redzēja, ka dāmas spēlē paslēpes starp rindās augošajām liepām parkā. Bet Frānsisa viņām nepievienojās un pat asi norāja pārējās, kas bija atstājušas savu kundzi.

Meitene nosprieda, ka Čārlzs noteikti ir cietsirdīgs cilvēks, ja izturas šādi, bet jau nākamajā dienā karalis pierādīja, ka viņu izprast ir grūti, jo viņš bija spējīgs arī uz pārsteidzošu labestību.

Slepenajā dārzā krūmos tika atrasta nesen dzimusi meitenīte. Viņai bija tumsnēja āda, tāpēc apsūdzības vērsās pret karalienes dāmām no Portugāles, kuras nepiepūloties varētu noslēpt grūtniecību zem saviem platajiem tērpiem. Tomēr neviena neatzinās.

– Šoreiz bērns nav mans, – karalis līksmi pajokoja. – Neesmu pazīstams ar viņa māti.

– Ja vien lēdija Kāslmeina nav to dzemdējusi, pati nemanot, – Molla klusi nočukstēja.

– Pat viņa nevarētu laist pasaulē divus bērnus nedēļas laikā. Bērns jāsūta prom, – paziņoja Safolkas grāfiene. – Meitenei jānokļūst pie kādas nabadzīgas lauku sievietes, kas izaudzinās krietnu strādnieci.

Karalis šķita satraukts. – Nav šaubu, ka meitene ir kāda mana galminieka bandubērns. Nē, viņai nepieciešams sagādāt labāku dzīvi. – Valdnieks izvilka no kabatas sauju monētu. – Sakiet audžuvecākiem, lai audzina viņu kā dāmu un dod viņai Lisabonas vārdu. Viņa kļūs par laimīgas nākotnes vēstnesi.

Kaut gan no šīs laimīgās nākotnes vēl nebija ne miņas, karalis nolēma, ka pienācis laiks iepazīstināt savu jauno sievu ar Londonu.

Abi laulātie gandrīz nemaz nesarunājās. Galvaspilsētas iedzīvotājiem nebija ne jausmas, kādā spriedzē dzīvo karalis un viņa sieva, un ikviens vēlējās pirmo reizi redzēt jauno karalieni, tāpēc sapulcējās uz visiem iespējamiem pārvietošanās līdzekļiem, kas satilpa upē. Vairāk nekā desmit tūkstoši lielu un mazu laivu peldēja ūdenī, līdz upes virsma vairs nebija redzama un Temza līdzinājās koka pilsētai, ko veido laivas.

Čārlzs un Katrīna, vēl joprojām nenoslēguši mieru, parādījās tautai senā kuģītī. Viņi sēdēja zem zeltīta kupola starp ziedu vītnēm rotātiem korintiešu pīlāriem, un puķes līksmi plīvoja vējā. Kad karaļpāris pietuvojās Vaitholas kāpnēm, atskanēja lielgabalu zalve un tauru solo, sveicot valdnieku.

Barbara Kāslmeina, vēl tērpusies jātnieces drēbēs pēc straujā ceļojuma atpakaļ uz Londonu, ļaunā priekā mirdzošām acīm vēroja procesiju no Banketu nama jumta. Cepures koši zilās un dzeltenās spalvas šķelmīgi šūpojās vējā, un viņas skaistā seja atplauka uzvaras smaidā.

Kamēr Frānsisa to vēroja un gaidīja, atgadījās kaut kas dīvains.

Ilgodamās pēc sava vīra siltajām jūtām un apzinādamās, ka šis atsalums nepalīdzēs iegūt mantinieku, kas būtu labākais ierocis cīņā pret Barbaru, karaliene Katrīna piepeši nolēma sabiedrības priekšā atzīt savu sāncensi. Vakariņu laikā viņa nevis novērsās kā parasti, bet gan uzrunāja Barbaru, apvaicādamās, kā viņai klājas.

Slēpdama pārsteigumu, Barbara atbildēja, ka viņai klājas ļoti labi.

Pēc īsa klusuma brīža karaliene turpināja runāt: – Noprotu, ka jūs būsiet mana guļamistabas dāma. Apsveicu! Sievietei, kas palikusi viena, jāmeklē aizsardzība visur, kur vien iespējams.

Ieraudzījis abas dāmas sarunājamies, karalis iepriecināts piegāja viņām klāt. – Lūk, cik viegli jums ir saprasties! Šīs nesaskaņas bija tikai sieviešu ietiepības sekas.

– Patiesi, Jūsu Majestāte, – Katrīna brīdi lūkojās vīram acīs un tad pievērsās Barbarai. – Un domāju, ka ar sieviešu ietiepību jūs esat ļoti labi pazīstams.

– Apbrīnojami! – Molla pačukstēja Frānsisai. – Viņai piemīt vairāk spara, nekā man šķita.

Turpmāk dzīve galmā bija daudz patīkamāka, tomēr Frānsisa nedaudz skuma pēc karalienes neilgā dumpja.

Drīz no Parīzes atgriezās karaliene Anrieta Marija, lai apmestos Samerseta namā, un atveda līdzi Frānsisas māti Sofiju.

– Dzirdēju, ka esmu ieradusies piemērotā brīdī, – Sofija Stjuarte noteica, uzspiedusi saltu skūpstu meitai uz vaiga.

– Galmā beidzot iestājies miers.

– Man šķita, ka jūs jutīsiet līdzi sievai, nevis mīļākajai, lai cik augstas būtu likmes, – Frānsisa dzēlīgi ieminējās.

– Ak, par to nevajag satraukties. Reiz Barbara Kāslmeina sastaps sevis cienīgu sāncensi. – Sofija veltīja meitai ilgu, neizdibināmu skatienu.

Nākamais notikums, kas kliedēja vienmuļību, bija pārvākšanās no Samerseta nama uz Vaitholu, kurai trūkstošo eleganci atsvēra tas, ka pils atradās pašā karaļa greznības un varas sirdī. Vaitholas garajā Akmens galerijā tika pieņemta lielākā daļa lēmumu par Anglijas pārvaldīšanu. Turklāt pils bija pietiekami tālu no Frānsisas mātes.

Galms pamazām iekārtojās jaunajā mītnē, un Čārlzs sarīkoja vairākas viesības un masku balles, lai nezustu līksmība. Visjaukākās svinības norisinājās karaļa kambarī – viņa ārlaulības dēla kāzas ar bagāto mantinieci Enu Skotu. Jauneklis nupat bija saņēmis Monmutas hercoga titulu. Pēc vakariņām sākās dejas, un dalībnieku jaunība piešķīra ballei patīkamu vieglumu, kas nebija pierasts galma pasākumos.

– Vai redzēji lēdiju Kāslmeinu? – Molla šņāca, rādīdama uz Barbaru. – Tā apkārusies ar dārglietām, it kā censtos pievilināt pirātus! Viņai laikam nav pateikts, ka šīs būs vienkāršas vakariņas, bet Barbarai jau nav ne mazākās nojausmas, ko nozīmē vienkāršība.

Tomēr Frānsisa nedzirdēja Mollas indīgos vārdus, jo līksmo, ar dzeršanu un dejām aizrāvušos dzīrotāju pūlī negaidot bija pamanījusi Ričmondas hercogu un juta, ka sirds krūtīs salecas kā pārbiedēts briedis, kaut gan viņai vajadzētu šādu satikšanos uztvert mierīgi. Viņa palūkojās apkārt, gribēdama noskaidrot, vai svinībās piedalās arī jaunekļa sieva, tomēr likās, ka viņš ieradies viens. Bija nojaušams, ka hercogs Frānsisu ieraudzījis, jo paklanījās, tiklīdz abu skatieni sastapās, un viņa glītajā sejā uzausa tik tikko jaušams smaids, it kā viņš atcerētos kaut ko patīkamu.

Frānsisa brīdi vilcinājās, jo nespēja izšķirties, vai vajadzētu iet apsveicināties, bet hercogs atrisināja šo sarežģījumu, pats viņai tuvodamies.

– Stjuartes kundze, kopš mūsu pēdējās tikšanās Parīzē, šķiet, viss ir mainījies.

– Taisnība. Mums ir ēdiens, siltums un līksmes pārņemts galms.

– Ja nemaldos, jūs kalpojat karalienei, vai ne?

– Jā. Vai esat pametis savus lauku īpašumus, lai paviesotos pie mums?

Molla rūgtuma pilnā balsī bija pavēstījusi Frānsisai, ka jauneklis mantojis to pašu muižu Kobemā, kurā viņa labākos laikos dzīvojusi kopā ar savu vīru.

– Es esmu guļamistabas džentlmenis un dzīvoju netālu no Ķegļu laukuma.

Ziņa, ka šis vīrietis pievienojies galmam, Frānsisu satrieca, un viņai nācās piespiesties, lai turpinātu runāt. – Droši vien kopā ar sievu?

Hercoga seja apmācās. – Viņa palika Kobemā un rūpējas par bērnu. Mana sieva vēl nav atveseļojusies pēc dzemdībām.

Vēsts, ka viņam ir bērns, sāpīgi ievainoja Frānsisu. Hercoga sieva Elizabete bija nedaudz vecāka par Frānsisu, kurai vēl nebija ne savu māju, ne bērna. Ne Čārlza…

Šķita, ka viņš sajutis spriedzi, kas virmo gaisā, tāpēc pievērsās kaut kam citam. – Vai šeit dzīve ir labāka nekā franču galmā?

Frānsisa uztvēra vīrieša piedāvāto sarunas pavedienu un bezrūpīgi atbildēja: – Jā, viss ir labāks. Es tikai ilgojos pēc savas franču ķēvītes. Karaļa galmā zirgi ir lieli un smagnēji, domāti vīriešiem.

Jauneklis vēlreiz palocījās. – Man diemžēl jāatvadās no jums. Esmu izpildījis savus pienākumus un no rīta atgriezīšos Kobemā. Ja nemaldos, jaunais vīrs un sieva tūlīt tiks pavadīti uz gultu.

– Viņi taču vēl ir bērni!

– Nesatraucieties! – Hercogs pasmaidīja, redzot viņas sašutumu. – Viņi izdzers kāzu alu un metīs zeķi, bet pēc tam atgriezīsies savās gultās. Pat karalis neatbalstītu kaut ko tik izvirtīgu!

Frānsisa uzlūkoja jaunekli, brīnīdamās par viņa balsī sadzirdēto pārmetumu.

– Vai karalis jūs aizvainojis?

Hercoga acīs pazibēja piesardzība, bet jau nākamajā mirklī viņš pasmaidīja, nolēmis meitenei uzticēties. – Es apbrīnoju karaļa rakstura īpašības, bet neatbalstu visu, ko viņš dara. Pakalpiņi apgalvo, ka viņš var iegūt visu, ko vien vēlas. – Vīrietis brīdi klusēja, lūkodamies uz Frānsisu. – Tomēr šajā pasaulē nav tāda vīra, kam lemts gūt visu kāroto. Meitenei mēles galā jau bija atbilde: “Un nav arī tādas sievietes.”

Līksmie saucieni un smiekli kļuva arvien skaļāki, un Frānsisa pamanīja, ka pats karalis, stāvēdams telpas otrā galā, viņus vēro.

Frānsisa paklanījās. – Man jānoskaidro, vai neesmu vajadzīga.

Hercogs atkal paklanījās. – Visu labu, Stjuartes kundze!

Kad viņš bija aizgājis, sāka skanēt taures un bungas, un viesi pavadīja jauno pāri uz gultu augšstāvā. Mazā Ena Skota notiekošo uztvēra pavisam mierīgi. Bija skaidrs, ka pēc dažiem gadiem viņa valdīs pār savu vīru. Monmutas hercogs, kura melnie mati cirtās slīga pār pleciem, jau četrpadsmit gadu vecumā, tērpies brokātā un mežģīnēs, pauda karaļa cienīgu iznesību.

Kad bija aizmesta zeķe, visi atgriezās pirmajā stāvā. Svinības turpinājās ar divkāršu sparu. Sveču liesmas šūpojās, un vijolnieki spēlēja vecās angļu lauku dejas, tādēļ Frānsisa piemirsa, cik pieklājīgi vienmēr jāizturas karalienes galma dāmai, un piedalījās bērnišķās paslēpju rotaļās kopā ar karalienes punduriem un melno puisēnu, kas ieradās Samerseta namā līdz ar karalienes svītu. Tad viņa uzlika acu apsēju un aizrautīgi virpuļoja apkārt, lai pēc tam censtos atpazīt cilvēkus pēc taustes vien.

Skaļi smiedamās un vienlaikus pārgurumā ilgodamās sabrukt, Frānsisa laida pirkstus pār dažādu dāmu un kungu sejām, meklēdama pazīstamu degunu vai zodu, bet vienmēr veltīgi. Viņa galmā dzīvoja pārāk nesen, lai šādi varētu atrast paziņas.

Līdz pienāca kārta pēdējam. Frānsisa aptaustīja seju, kam abās pusēs mutei bija ievilktas dziļas grumbas. Augšlūpu sedza šauras ūsiņas, un kuplus matus noslēpa liela cepure.

Frānsisa spēji ievilka elpu.

Tikai vienam cilvēkam bija ļauts nēsāt cepuri brīdī, kad istabā ir valdošais monarhs.

Un tas bija pats karalis.