Читать книгу Lēdija gleznā - Maeva Harana - Страница 4

Beidzot bija pienācis brīdis, kad Frānsisa, zem kapuces slēpdama matus no vēja, stāvēja uz “Londonas” klāja ceļā uz šajā pašā vārdā nosaukto pilsētu, un viņas sirds dziedāja līksmē un priekpilnās gaidās.

Laiks bija patīkams, kuģi sašūpoja pavisam neliela vēja brāzma, un pagāja tikai septiņas stundas, līdz tas sasniedza ilgoto Anglijas krastu. Valstī jau gandrīz divus gadus bija atjaunota monarhija, un princis Čārlzs beidzot sēdēja Anglijas tronī.

Kuģotāji devās uz Karalienei Mātei piešķirto mītni Samerseta namā, kur bija paredzēts apmesties uz mēnesi vai diviem – līdz brīdim, kad valstī ieradīsies karaļa līgava Bragansas Katrīna. Pēc tam Frānsisa gatavojās pārcelties uz Vaitholu un kalpot jaunajai karalienei.

Par visu bija jāpateicas Minetei, kura paziņoja, ka Frānsisa ir pārāk piemīlīga, lai aizvadītu mūžu kādā franču pilī. Viņai jādodas uz Londonu un jāuzmirdz kā briljantam atjaunotā galma ietvarā. Princese uzrakstīja brālim vēstuli, kurā paziņoja, ka Frānsisa ir skaistākā meitene pasaulē un lieliski papildinās galma spožumu. Apbruņojusies ar šo vēstuli, Frānsisa metās jaunajā dzīvē kopā ar Mollu un mazo Mēriju.

Vienīgais skumjais notikums, kas apēnoja līksmes pilno gatavošanos ceļam, bija Mollas vienpadsmit gadu vecā dēliņa Esmes nāve; viņu nogalināja vēdertīfs. Sēras par mīlīgā, kastaņbrūniem matiem apveltītā, mātei tik līdzīgā zēna nāvi Mollu satrieca tā, ka viņa divas nedēļas nevienu nepieņēma. Pati Karaliene Māte uzstāja, lai Molla seko Frānsisai uz Londonu, prom no vietas, kur noticis kaut kas tik baiss. Tikai mazā Mērija beidzot lika mātei izrauties no izmisuma važām.

– Cik savāda ir dzīve! – Molla uzrunāja Frānsisu, kad abas gatavojās kāpt uz kuģa. – Tagad, kad mans mīļais Esme ir zudis un nemantos tēva titulu, bet Mērija to nevar mantot, titulu saņems nākamais vīriešu kārtas pēcnācējs mūsu dzimtā.

– Kurš tas ir?

– Mana nelaiķa vīra brāļadēls Čārlzs. Tavs glābējs būs Ričmondas hercogs.

Frānsisa novērsās, lai Molla neieraudzītu sāpes viņas acīs. Čārlzs bija precēts ar citu sievieti, un šī sieviete kļūs par hercogieni.

Molla bija pieņēmusi lēmumu ierasties Anglijā nemanāmi caur Lambetu un pēc tam ceļot pa ūdeni garām pils sarkanīgajiem ķieģeļu mūriem, aiz kuriem dzīvoja Kenterberijas arhibīskapi, uz Vestminsteras abatijas un Vaitholas pils pusi, līdz Samerseta nama kāpnēm.

Pirmais iespaids, ko Frānsisa guva Londonā, saistījās ar troksni. Parīze bija liela pilsēta, tomēr mazāka par Londonu. Itin visur dienu un nakti skanēja zvani. Tirgotāji ar dārzeņu, ziedu vai sērkociņu paplātēm rokās klaigādami lielīja savas preces; četru zirgu vilkti rati grabēdami brauca pa bruģētajām ielām, tik tikko nesabraucot kādu bērnu un dažreiz iestrēgstot šaurākajās vietās. Triju metru augstumā virs ielas, netraucējot zirgiem, šūpojās vesels izkārtņu biezoknis, kas ziņoja par visu iespējamo, ko vien var nopirkt. Tomēr visvairāk Frānsisu izbrīnīja biezais gaiss un sodrēju kārta, kas sedza visus un visu, sagulstot kaklā un dzeļot acīs.

– Tu pieradīsi, – Molla noteica, paraustījusi plecus, un ar plīvuru aizsedza mazās Mērijas muti. – Vainojamas ogles, kas tiek dedzinātas. Sodrēji nozuda tikai vienu reizi, kad ogļu kuģi nespēja izlauzties cauri ledum; tad pilsētas gaiss piepeši bija dzidrs kā rīta saules apspīdēts mežezers.

Pēdējais upes līkums palika viņām aiz muguras, un laivinieks virzīja savu laivu starp dučiem citu. Kreisajā pusē parādījās liela ēka, un Frānsisa jautāja Mollai, kas tā ir.

– Vestminsterhola. Olivers Kromvels tur pasludināja sevi par lordu protektoru un iesēdās kronēšanas krēslā, tērpies purpurā un sermuļādās. Bet tas viņam neko labu nedeva. – Molla norādīja uz tumšu traipu virs jumta. – Lūk, viņa galva! Karalis pavēlēja izrakt viņa un pārējo nodevēju – Airtona un Bredšo – līķus no abatijas un pakārt visus Taibērnas kokā, bet pēc tam nocirst viņiem galvu un izlikt londoniešiem apskatei.

Frānsisa nodrebēja. – Nebiju domājusi, ka Viņa Majestāte spēj rīkoties tik barbariski.

– Barbariski! – Molla saniknota atkārtoja. – Karalis izturējies pārāk žēlsirdīgi! – Frānsisa nekad nebija redzējusi galma dāmu tik dusmīgu. – Viņš sodīja tikai saujiņu nodevēju, kuri nogalināja viņa tēvu. Es pakārtu visus līdz pēdējam vīram! Bet mūsu karalim ir laba sirds. Viņš paraustīja plecus un noteica, ka pakāršanas viņu nogurdinājušas.

Klusuma pārņemta, laiva slīdēja uz priekšu garām Vaitholas pilij un arvien tuvāk Samerseta namam.

– Lūk! – Molla norādīja, un viņas elpa vēsajā gaisā veidoja garaiņus. Sievietēm pretī slējās milzīga, stūraina ēka, būvēta no dzelteniem ķieģeļiem. To rotāja pulksteņtornis vidū un divi eleganti spārni, pie kuriem pletās grezni mauriņi un plašs, kokiem apaudzis dārzs malā.

– Ļoti skaists nams, – Frānsisa apbrīnas pilnā balsī noteica.

– Tā nebija, kad Kromvela salašņas to pārvērta par savām barakām! – Molla nošņāca. – Viņi pārdeva visas gleznas, paklājus, traukus un gobelēnus, kas nonāca viņu netīrajās ķetnās. Karalienei bija nepieciešami divi gadi, lai iekārtotu namu un varētu tajā dzīvot. Mūsu uzdevums ir to beidzot sagatavot viņas ērtībām.

– Labprāt ar to nodarbošos.

– Ceru, ka neesi pārāk jūtelīga. Vai redzi tos logus? – Molla norādīja uz garo galeriju upes pusē. – Lūk, kur pakāra pēc Kromvela līdzības taisītu lelli, un labi vien ir, jo šeit viņš uzdrošinājās gulēt pēc nāves, bagātīgi ieģērbts, it kā būtu tikpat dižens cilvēks un monarhs kā tas svētais, kuru viņš nogalēja.

Frānsisa nespēja apslēpt šausmas, dzirdot par baiso vardarbību. – Es nezināju, ka esat tik asinskāra.

– Nerunā par to, ko nesaproti! – Molla atcirta. – Kromvela dēļ mans vīrs zaudēja visu. Abi viņa jaunākie brāļi, Čārlza galma zieds, devās kaujā, tērpušies greznā zīdā, un gāja bojā pašā dzīves sākumā.

– Atvainojiet! Man nevajadzēja tā teikt. – Arī Frānsisas ģimene bija daudz cietusi, tomēr viņa piekrita karalim, kuram bija apnicis pakārt ienaidniekus. Atriebe nespēj atdzīvināt mirušos. Tomēr meitene zināja, ka jāciena Mollas sāpes. Šī pasaule, kurā pilsoņu kara cirstās brūces vēl bija tik svaigas, pēc ilgajiem Francijā pavadītajiem gadiem viņai bija sveša.

– Man vēl daudz jāmācās.

– Jā. – Mollas balss sāpēs bija auksta un skarba. Laiva tuvojās kāpnēm, kas veda augšup uz lielo namu. – Piedod, Frānsisa. Kaut gan karalis atkal sēž tronī, senās vainas vēl sūrst. Bet es tev palīdzēšu saprast. – Molla pacēla meitu un pieturējās pie laivinieka rokas, izkāpdama krastā. – Nāc, šeit nebūs skumji! Neviena cita pilsēta visā pasaulē nevar līdzināties Londonai smieklu un līksmības ziņā. To, kā mums salīdzinājumā ar Parīzi trūkst izsmalcinātības jomā, mēs atlīdzinām ar jautrību!

Mollai bija taisnība. Pēc tik daudziem apspiestības gadiem Londonas piekvēpušajā gaisā trīsuļoja, gaidpilna piedzīvojumu kāre, it kā visi justu nepieciešamību pierādīt, ka dzīve ir krāšņa, baudu piesātināta un ierobežojumu neskarta.

Sievietes uzkāpa pa diženajām kāpnēm, izgāja caur dārzu un šķērsoja platu terasi, no kuras bija redzama Temza; grezni ģērbušies cilvēki bija sastājušies pulkā un ziņkāri viņas vēroja. Dāmas māja Mollai ar galvu, bet vīrieši paklanījās. Frānsisa izbrīnīta secināja, ka Molla acīmredzot pazīst itin visus klātesošos.

Samerseta namā tika izsaukts guļamistabas sulainis, kurš aiznesa viešņu mantas uz istabām. Pieradusi dzīvot kopā ar māsu, Frānsisa domāja, ka viņai piešķirs gultu lielā istabā pie citām meitenēm vai arī kādu nelielu kaktu milzīgās mājas tālākajā nostūrī. Tomēr viņa tika ievesta lielā kvadrātveida istabā austrumu tornī, no kurienes pavērās skaists skats uz mauriņiem un marmora statujām, kurās attēlota Temza un Izīda.

Izkravādama drēbes, sakārdama tērpus uz vadžiem un likdama apakšsvārkus un kreklus tiem paredzētajā skapī, Frānsisa prātoja, kur izmitināt papagaili. Tālākajā istabas malā pie sienas bija piestiprināta pamatne, reiz paredzēta svečturu nolikšanai. Frānsisa tur piekarināja putna būri. Papagailis ieķērcās un saniknots uzboza spalvas, smieklīgi lēkādams no vienas kājas uz otru.

– Kur citur tu būtu apmierināts? – Frānsisa painteresējās. Istabas otrā stūrī pie liela loga bija nolikts tualetes galdiņš, ko sedza turku pārklājs.

– Tātad tu vēlies lūkoties uz upi? Tā ir pārāk augsta vieta tādiem kā tu. Kas notiks, ja nobirdināsi sēklas uz smalkā izšuvuma vai sabojāsi košās krāsas?

Tomēr meitene nolika būri uz galdiņa.

– Dievs svētī Čārliju Stjuartu! – putns atzinīgi noķērca.

– Jā, – Frānsisa teica, paraustījusi plecus. – Dievs viņu jau svētījis. Viņš apprecējies ar meiteni no bagātas ģimenes un droši vien sagādājis arī dēlu, kas nepieciešams, lai iepriecinātu tēvoci. Un viņš ir arī hercogs!

Meitenei nebija laika gremdēties pārdomās par Čārlza Stjuarta saimniecību, jo Molla uzsauca, ka pirms saulrieta jādodas pastaigā pa pilsētu.

– Neko daudz mēs neredzēsim, tikai mazliet nobaudīsim no tā, kas gaidāms turpmāk.

Aiz Samerseta nama Strendas otrā pusē, blakus Londonas lielākajam Maija kokam, bija ormaņu novietne.

– Iedomājies tikai! – Molla jūsmoja. – Divpadsmit jūrnieki pūlējās to uzsliet pēc tam, kad vecais Kromvels to nogāza. Viņš aizliedza Maija kokus, teātri, ķekatas un pat Ziemassvētkus. Nabaga londonieši! Tik daudzi gadi bez svētkiem. Vai gan jābrīnās, ka viņi uzgavilēja, kad Kromvels mira?

Frānsisa, Molla un mazā Mērija iekāpa ratos un devās izbraucienā pa pilsētu. Visās ielās augstu gaisā šūpojās krāsotas izkārtnes, ziņodamas par drēbniekiem, kurpniekiem, audumu tirgotājiem, filca darinātājiem, cepurniekiem, bikšu šuvējiem un pogu meistariem, kas pārplūdināja Londonu. Frānsisa uzzināja, ka ziloņkaula ķemmju iegādei jāmeklē izkārtne ar uzkrāsotu ziloni; Ādams un Ieva, kas piedāvā ābolus, apzīmēja augļu tirgotāju; aptiekas rotāja vienradži vai pūķi; izkārtne ar rindā uzzīmētiem zārkiem atgādināja londoniešiem, ka reiz iepirkšanās dzīrēm tiks pielikts punkts.

Tomēr pagaidām pilsoņi, gluži kā prātu zaudējuši, šķieda naudu. Kromvela laikos trūka jebkādas greznības, tāpēc tagad priekšroka tika dota izšķērdībai. Un atšķirībā no Parīzes, kur nabadzīgie un bagātie dzīvoja šķirti, šeit visi atradās cits citam blakus kā siļķes mucā. Nezinošs gājējs, iedams pa neticami šaurajām ielām, varētu attapties gan pauninieku pilnā dzertuvē, gan bagāta tirgoņa namā.

Frānsisai šo Londonas jauno skatu un smaržu iespaidā. reiba galva. Šķita ka pilsētai gan trūkst elegances, toties ir pārpārēm aizrautības.

– Rīt mēs viesosimies Vaitholā un tiksimies ar pārējām dāmām, kuras kalpos karalienei, – Molla pavēstīja.

Vaitholas pils! Naktī Frānsisa jutās tik satraukta, ka pat nespēja iemigt lielajā gultā, kas piederēja viņai vienai. Viņa bija pieradusi gulēt kopā ar māsu, tāpēc sākumā šķita dīvaini būt vienai, bet pēc tam meitene sāka priecāties par smalkajiem palagiem, ar zeltītām auklām sasietiem brokāta aizkariem un mīksto samta pārklāju. Vēl nesen viņa to uzlūkotu un domās redzētu tērpu, ko iespējams uzšūt no šī auduma. Tagad viņai bija pietiekami daudz drēbju, un Molla, kurai vajadzēja rūpēties tikai par mazās Mērijas apģērbu, labprāt papildināja draudzenes arvien pieaugošo tērpu klāstu.

Nākamajā dienā laiks bija patīkams, un Frānsisa nosprieda, ka varētu niecīgo attālumu līdz Vaitholai veikt kājām.

– Kājām! – Molla smējās par meitenes naivumu. – Jau pēc diviem soļiem tavs tērps būtu netīrs. Tavas kājas sapītos mēslos, ko kanāla ūdeņi izmet ielas vidū; tevi nogrūstu zemē kāds no tiem brašuļiem, kas virzās gar sienu, baidoties no atkritumiem, ko ļaudis met ārā pa logiem un kas varētu notraipīt viņu sudrabotās mežģīnes. Turklāt arī tavu naudu kāds noteikti nozagtu! Londonā mēs sēžamies ratos vai laivā.

Kaut gan Mollas zināšanas bija iespaidīgas, Frānsisa nosprieda, ka divām dāmām, kurām mugurā ir satīna tērpi, apakšsvārki un mantija, bet rokā vēdeklis, kāpšana iekšā un ārā no ūdens slacītās laivas, kas biedējoši šūpojas pavasarīgā vējā, un braukšana pa upi sagādā tikpat daudz iespēju notraipīties kā iešana pa ceļu.

Molla savu ietērpu bija papildinājusi ar melnu zīda masku, kas sedza pusi sejas. Sieviete tajā izskatījās biedējoša, gluži kā baisa likteņa vēstnese. Viņa paskaidroja, ka maska paredzēta, lai izvairītos no kaitīgajiem saules stariem, un ieteica Frānsisai sekot šādai priekšzīmei. Meitene iesmējās un noteica, ka iztiks bez maskas.

Laiva ātri slīdēja uz priekšu, un jau pēc piecpadsmit minūtēm viņas bija sasniegušas Vaitholu.

– Nu, dāmas, kur piestāt? Pie Vaitholas vai Slepenajām kāpnēm? – jautāja laivinieks, tuvojoties dubļainajam krastam.

– Un kā tev šķiet, nelga? – Molla izsmējīgi vaicāja.

Vaitholas kāpnes bija pieejamas visiem, bet Slepenās kāpnes veda uz pili, tās izmantoja tikai dižciltīgie.

Laivinieks nopētīja abas dāmas un paklausīgi airēja uz Slepeno kāpņu pusi. Viņas uzmanīgi izkāpa un apgāja apkārt stabam, pie kura bija piesietas vairākas nelielas laivas. Virs dubļiem kā artrīta izkropļots pirksts stiepās ļodzīgs dēļu tiltiņš. Ūdens līmenis bija zems, un puse upes pārvērtusies par dubļainu klajumu līdz pat Lambetas pilij. Kāpnes veda uz nelielu molu, un tur jau pletās Vaitholas pils.

Pieradusi pie Luvras un Tilerī pilīm, to elegantajiem lokiem un četrstūriem, Frānsisa tagad satriekta uzlūkoja plašo namu un ēku kopumu, kas veidoja Vaitholu. – Tā vairāk līdzinās ciematam, nevis pilij! – viņa iesaucās.

Vaitholas labirints, kurā iekļauti vairāki simti nelielu istabiņu un lielu apartamentu, aizstiepās četru akru platībā garām Ķegļu laukumam, Slepenajam dārzam, karaļa tenisa laukumam, pils jātnieku sardzes parādes laukumam un Banketu namam gandrīz līdz Sentdžeimsa parkam.

– Mana māte to mēdza dēvēt par māju–kalnu. – Molla veltīja pilij mīlas pilnu skatienu. – Pusotrs tūkstotis istabu, kurās iespējams satilpināt sešus simtus galminieku. Lielākā un neglītākā pils Eiropā. Vai zināji, ka es uzaugu Jorkpleisā, kuru karalis pēc tam pievienoja savai pilij? Tādējādi es tagad dzīvoju galmā, bet vienlaikus esmu mājās.

Frānsisa notrīsēja gaidās, prātodama, vai izdosies ieraudzīt karali un vai viņš atcerēsies abu iepriekšējo tikšanos.

– Vai karalis ir šeit?

– Šajā laikā? – Molla pasmējās par meitenes nezināšanu. – Karalis uzturas Ņūmārketā. Šeit viņš viesojas pavasarī un rudenī. – Galma dāma sadrūma. – Un ņem līdzi To Dāmu. – Kaut gan pievienojusies galmam pavisam nesen, Frānsisa jau daudz zināja par bēdīgi slaveno Barbaru Kāslmeinu, dzimušu Viljersu. Šī sieviete, viena no daudzajām Mollas radiniecēm, satrieca visu valsti, pavadīdama karaļa skavās viņa pirmo nakti Londonā. Kāslmeina bija precējusies, tomēr tas viņu itin nemaz neaizkavēja. Karalis savukārt centās pielabināties nelaimīgajam Rodžeram Pālmeram, padarīdams viņu par Kāslmeinas grāfu, un Barbara kļuva par grāfieni.

Tomēr visi galminieki viņu dēvēja tikai par To Dāmu.

– Barbara drīz dzemdēs karaļa bastardu, – Molla turpināja. – Baumo, ka pirmais bērns vairāk līdzinās lordam Česterfīldam, dāmas iepriekšējam mīļākajam, nevis Viņa Majestātei.

Frānsisa iekoda lūpā, brīnīdamās, ka Molla tik brīvi runā par savu radinieci.

– Ak, es vēl pret viņu izturos iecietīgi! – Molla smiedamās paskaidroja. – Daudzi spriež krietni vien skarbāk. Kanclers Haids dāmu ienīst tik kvēli, ka nav ar mieru apstiprināt jebkādu naudas vai tiesību piešķiršanu viņai. Vēlēdamies padarīt viņas vīru Rodžeru par grāfu, karalis bija spiests ķerties pie īru tituliem, lai kancleram nevajadzētu rīkojumam uzspiest savu zīmogu!

– Vai karalis nevar rīkoties, kā pats vēlas?

– Frānsisa, vai tu visus šos gadus pavadīji miegā? Karalis nedrīkst pārkāpt robežu un radīt iespaidu, ka seko sava tēva pēdās. Kaut gan jāatzīst, ka manas asinis vārās, kad par to domāju.

Abas bija sasniegušas pili, un livrejā tērpts kalpotājs aizveda viņas uz apartamentiem, kas tika gatavoti karalienei.

– Vai ar nepacietību gaidi jauno kundzi, kas pārņems saimniecību savā ziņā? – Molla jautāja puisim.

Kalpotājs pamāja. – Protams, kundze.

– Viņam droši vien ir sajūta, ka jaunā kundze jau ieradusies, – Molla klusi sacīja Frānsisai. Abas sekoja puisim caur gaiteņu labirintu, līdz sasniedza plašus apartamentus, kuros sienas bija apšūtas ar angļu ozolkoka paneļiem. Tie bija smalki izgrebti un rotāti ar pilastriem, apzeltīti un izdaiļoti ar heraldiskām lilijām.

– Karalienes istabas! – jauneklis paziņoja un paklanījās.

No blakusistabas piepeši atskanēja čivināšana, it kā tur būtu sapulcējušies strazdi, meklēdami vietu ligzdošanai. Atvērās durvis, un vairākas galminieces iespurdza istabā. Pirmā bija pusmūža dāma.

– Molla Viljersa! Nāc un noskūpsti man roku, kā pieklājas rīkoties krietnai radiniecei.

Plati smaidīdama, Molla metās vecākajai sievietei klāt. – Tante, es ļoti priecājos, kad uzzināju, ka esat kļuvusi par galveno guļamistabas dāmu!

– Jā gan. Un arī par apmetņu uzraudzi un mantzini, – Safolkas grāfiene piebilda.

Frānsisa pārmaiņus uzlūkoja abas sievietes un ievēroja, ka abām ir augsta, gluda piere un gaiši brūnas acis, kurās atspoguļojas ass prāts.

– Un jums ir arī atejas pārzines tituls! – izdvesa jauna, eleganta sieviete, kuras tērps bija daudz skaistāks un greznāks nekā pārējām.

– Klusē, Kerija Freizere! Tu nekad nemitējies izplatīt baumas.

– Godājamā kundze! – Molla nolaidās reveransā, izrādīdama cieņu radinieces augstākajam stāvoklim. – Lūdzu, iepazīstieties! Frānsisa Stjuartes kundze.

Meitene paklanījās un juta, ka viņai piekalti sešu jaunu sieviešu vērtējošie skatieni.

– Vai jau pieņemti visi lēmumi par karalienes galmu? – Molla jautāja.

– Nepavisam! – Safolkas grāfiene sapurināja savu smalko tērpu; tā satraukta vista sapurina spalvas. – Mēs pagaidām esam ļoti juceklīga ģimene. Karaliene būs klāt jau pēc mēneša, un pagaidām atrastas tikai ģērbējas. Lēdija Vuda, lēdija Skrūpa, Lagardes kundze. – Viņa norādīja uz jaunu, biklu sievieti. – Un arī Kerija Freizere. Ja vien viņa varēs veltīt mums laiku, ko atņems savam šuvējam. Izvēlētas arī jaunākās galma dāmas, proti, Velsas kundze, Praisas kundze, Vormestri kundze, Bointones kundze. – Visas dāmas cita pēc citas pamāja, izdzirdot savu vārdu. Frānsisa jau zināja, ka uzruna “kundze” tiek piešķirta arī neprecētajām, jo uzruna “jaunkundze” apzīmē sievieti, kas tiek uzturēta. – Un arī Stjuartes kundze. – Meitene vēlreiz nolaidās reveransā, pateikdamās par izrādīto godu. Šīs vietas bija ļoti iekārotas, un ģimenes sparīgi cīnījās, pat atklāti uzpirka atbildīgos, lai meitas varētu nokļūt galmā. Dāmas pavadīja daudz laika kopā ar karalieni, tādējādi gūdamas lielu ietekmi.

– Kuras dāmas kalpos guļamistabā?

Šī loma bija visietekmīgākā, un daudzas pēc tās tiecās, jo nekas cits nenodrošināja tādu tuvību karalienei. Līdz ar to bija iespējams panākt, lai karaliene uzklausa kādu lūgumu, un vienlaikus saņemt par to atalgojumu.

Grāfiene pieklusināja balsi. – Pagaidām nav nosaukts neviens vārds. Tas ir noslēpums.

– Kāpēc?

Safolkas grāfiene pameta skatienu pār plecu. – Mums šķiet, ka tas varētu būt saistīts ar To Dāmu.

Frānsisa nekad vēl nebija redzējusi Mollu tik satriektu. – Viņa neuzdrošinātos! Karaļa mīļākā cer uz karalienes guļamistabas dāmas vietu? Pat viņa nav tik bezkaunīga!

Paraustījusi plecus, grāfiene ar galvas mājienu norādīja, lai Molla seko viņai uz attālāku istabas stūri, kur abas turpināja sačukstēties.

– Stjuartes kundze… – Trīs dāmas sapulcējās meitenei apkārt. Kerija Freizere, būdama drosmīgāka nekā pārējās, pieskārās Frānsisas tērpam. – Pastāstiet mums, kā darinātas šīs piedurknes! – Viņa norādīja uz zilo satīna piedurkni, ko Frānsisa bija sasējusi ar lentēm, atklājot skatienam apakškreklu.

– Tā ir neliela viltība, ko mēdz izmantot dāmas Parīzē.

– Vai tiešām? – Kerija pārjautāja. – Pārāk sarežģīta mums, nabaga anglietēm?

Frānsisa noprata, ka viņas centieni izrādīt pieticību ir uztverti kā dižošanās.

– Jūs atklājat ļoti daudz no sava apakškrekla, piemēroti buduāram, nevis sabiedrībai, – noteica Džeina Lagarde, pataustījusi mīksto audumu, ko Frānsisa valkāja zem tērpa. – Vai tiešām neviens nav paudis sašutumu, redzot jūsu apakšveļu?

– Francijā tā dara visas. – Frānsisa paraustīja plecus.

– Un jūsu matu krāsa! – iesaucās Ketrīna Bointone. – Šeit es neko tādu neesmu redzējusi. Kādu toni tam piešķīra jūsu matu meistars?

To dzirdot, Frānsisa atmeta galvu, apjautusi, ka šī nav draudzīga iztaujāšana. – Dabas toni, kundze. Es jau piedzimu ar šādas krāsas matiem.

– Lieliski, Frānsisa! – Molla atzinīgi noteica. – Beidziet šo izprašņāšanu, dāmas. Parīzē Stjuartes kundze ir izslavēta ar savu nesamāksloto skaistumu.

Dāmas apslāpēti iespurdzās, un Frānsisa kaismīgi vēlējās, kaut Molla nebūtu iejaukusies.

– Šajā galmā mēs tik tiešām neko nezinām par nesamākslotību! – Mērija Skrūpa pajokoja.

– Man jūsu mati ļoti patīk, – steidzīgi ieminējās Džeina Lagarde. – Vai parādīsiet man, kā tos sakārtot šādā bizē, no kuras pār plecu slīgst dažas cirtas?

Frānsisa aizrautīgi pasmaidīja. – Protams! Franču dāmām es gan šķitu neaptēsta kā lauciniece salīdzinājumā ar viņu izkopto daili.

– Tā kā mēs neesam tik elegantas kā jūs, mēs acīmredzot esam derīgas tikai nabagu būdām, nevis karalienes guļamistabai. – Ketrīnas Bointones balss bija kā etiķī mērcēta.

– Dāmas, dāmas! – Molla bija pabeigusi kluso sarunu ar radinieci. – Kalpojot karalienei, mēs pavadīsim kopā daudz laika, tāpēc mums jābūt draudzenēm.

Šie vārdi atgādināja Frānsisai, kā vecā aukle mēdza lūgties, lai viņas ar māsu nestrīdas. Viņu piepeši pārņēma spējas ilgas pēc māsas un Palērojālas istabām. Tomēr viņas jaunās mājas bija Anglijā, un viņa grasījās tajās justies laimīga, par spīti naidīgajām dāmām.

– Kad ieradīsies karaliene Katrīna, kundze? – Džeina jautāja Safolkas grāfienei.

– Maija beigās. Pēc tam karaļpāris dosies uz Hemptonkortu, kur pavadīs medusmēnesi.

– Vai taisnība, ka lēdija Kāslmeina grasās tur laist pasaulē karaļa bastardu? – painteresējās Ketrīna Bointone.

– Ja viņa to uzdrošināsies, tad no manis saņems bargu rājienu, nemaz nerunājot par brēcošu bērnu, kas būs pašai jāaprūpē, – lēdija Safolka atcirta. Arī viņa bija Barbaras radiniece.

– Kaut nu tā būtu taisnība un grāfiene patiesi ar rājienu vien varētu padzīt lēdiju Kāslmeinu no galma! – Molla nočukstēja, kad viņas devās uz upes pusi, atvadījušās no dāmām. – Bet, tiklīdz runa ir par manu māsīcu Barbaru, karalis šķiet akls kā nupat dzimis kucēns.

– Kas viņai dod tādu varu pār karali? – Frānsisa apvaicājās. Karalis bija labsirdīgs un iecietīgs cilvēks, krietns vīrs un valdnieks, kas pelnījis apbrīnu, un meitene nesaprata, kāpēc Tā Dāma prot viņu apvārdot. – Vai skaistums?

– Jā, Barbara Kāslmeina ir skaista sieviete. Viņa līdzinās nobriedušam persikam brīdī, kad tas ir vissulīgākais un jau svārstās uz sabojāšanās robežas. Tomēr viņas spēcīgākā puse ir kas cits.

– Kas?

– Apetīte. Barbaras iekāre deg tikpat kvēli kā vīriešu kaislības. Bērnībā viņa mēdza sev pieskarties apakšā, visiem redzot, it kā tas nebūtu nekas apkaunojošs.

Frānsisa satriekta novērsās, tomēr dzirdētais viņu aizgrāba. Kaut gan Mollai viņa to nemūžam neteiktu, meitene juta sevī mostamies interesi par šo neparasto būtni, kas uzdrošinās pārkāpt visus tikumīgām sievietēm izvirzītos noteikumus. Barbara Kāslmeina izklausījās pēc sātana iemiesojuma, tomēr salīdzinājumā ar dāmām, kuru sabiedrībā Frānsisa bija uzaugusi un kuru galvenā izklaide bija dievbijīga lūgšanu skaitīšana, viņa šķita patiesi aizraujoša.

Pēcpusdienu meitene pavadīja kopā ar Mollu un mazo Mēriju, rotaļājoties Samerseta nama dārzā, kur bija daudz zālienu. Tos ieskāva taisnas grantētas takas un trīs koku avēnijas, aiz kurām bija izbūvētas lielas akmens kāpnes, kas veda uz zemāku dārzu pie upes. Aiz slēgtiem dzelzs vārtiem bija saskatāma savāda laiva, un Molla paskaidroja, ka tā veidota līdzīga Venēcijā redzamajām gondolām.

– Es labprāt tajā pavizinātos, – Mērija ieminējās.

– Es arī, – Frānsisa piebalsoja.

– Ne šodien, mīļumiņ.

Mērija izskatījās tik apbēdināta, ka Frānsisa pūlējās viņu uzmundrināt, dzīdamās meitenei pakaļ pa zālienu, slēpdamās aiz Tritona statujas un spēji izlēkdama no aizsega, saucot: – Bū!

Kad viņas atgriezās namā, tur bija ieradies kāds drukns kungs ar sarkanu seju, toties lieliski ģērbies – melnā samta mētelī, ko rotāja vairāki duči misiņa pogu, un viņa galvu sedza gaiša parūka.

– Vai esat kareivis? – Mērija painteresējās.

– Nē, vismaz šobrīd ne, un arī turpmāk tas nenotiks, ja vien viņam izdosies panākt savu, – Molla smiedamās paskaidroja meitai. – Šis ir mans brālis Džordžs Viljerss, negantais Bakingemas hercogs. Mērij, sasveicinies ar savu tēvoci!

– Vai jūs tiešām esat mans tēvocis? – meitene jautāja.

– Velns un elle, Molla, tu esi izvēlējusies savādu veidu, kā iepazīstināt mani ar šīm apburošajām būtnēm! – Viņš nometās uz ceļgala, bet sava smagnējā auguma dēļ izskatījās smieklīgs, nevis romantisks. – Esmu gan, jaunā dāma.

– Es esmu Mērija, lēdija Stjuarte, – bērns svinīgi paziņoja. – Tomēr es nebūšu Ričmondas hercogiene, kaut gan mans brālis nomira; es esmu meitene.

Frānsisa slepus uzlūkoja Mollu, bīdamās, ka atgādinājums par Esmi viņu sāpinās, bet Molla tikai pasmaidīja.

– Patiesi! Par Ričmondas hercogu kļuvis mana nelaiķa vīra brāļadēls Čārlzs. – Un Molla savukārt veltīja uzjautrinājuma pilnu skatienu Frānsisai, kas izlikās to nemanām.

– Nāc, Mērij, skriesim augšā pa kāpnēm un apsteigsim tavu māti un tēvoci!

To dzirdot, Mērija satvēra svārkus un metās prom, un Frānsisa viņai sekoja.

– Nu, Taurenīt, kā tev patīk atgriešanās angļu galmā? – hercogs jautāja māsai. Frānsisa nesaklausīja draudzenes atbildi, bet bija spiesta apstāties kāpņu augšā aiz Nereīdas statujas atrisušas kurpju saites dēļ. Viņa pieliecās, lai to aizsietu, bet nākamie sadzirdētie vārdi lika viņai sastingt.

– Lieliski, māsa! – hercogs klusi uzslavēja Mollu. – Viņa ir izcili piemērota. Cik nevainīgs skaistums un nesamākslots valdzinājums! Nebūtu iespējams atrast labāku pretstatu Barbaras pārmērīgajam briedumam un vēlamāku atbildi mūsu lūgšanām. Kā gan karalis varētu atteikties no tik kārdinoša kumosa?

Frānsisa gaidīja Mollas sašutumu par tik noniecinošu spriedumu, bet draudzenes atbilde bija pārāk baisa, un meitene šausmās notrīsēja.

– Domāju, ka tev taisnība, Džordž. Viņa līdzinās ledus gabaliņam, kas atsvaidzinās karaļa mēli pēc tik ilgas barošanās ar pārbagātu ēdienu.

– Gudrais Taurenītis! Kā tev veicas ar savas skandalozās dzejas sacerēšanu?

Frānsisa nekavējās, lai saklausītu turpinājumu, un metās skriet pakaļ mazajai Mērijai, sirdij strauji pukstot. Cik naiva muļķe viņa bijusi! Līdz šim šķita, ka Molla ir viņas draudzene, vienīgā šajā galmā, bet tagad bija skaidrs, ka arī Mollai nevar uzticēties, tāpat kā dzēlīgajām galma dāmām.

Kaut gan daudzi slavēja Frānsisas skaistumu, viņa pati tam nekad nebija īsti ticējusi un šobrīd kaismīgi vēlējās, kaut nebūtu saņēmusi šo velti. Droši vien nebija prātīgi tik akli uzticēties Mollai, kura galu galā visu mūžu pavadījusi galmā un iemācījusies izvērtēt, kas varētu būt noderīgs un kas ne. Frānsisa sevi uzskatīja par šīs galma dāmas draudzeni, gandrīz vai par meitu, jo viņas pašas māte nebija radusi izrādīt pieķeršanos. Tagad meitenes sirdī modās aizdomas, ka Molla vēsu prātu apsvērusi viņas valdzinājumu un nevainību kā iespējamu ieroci Viljersu interešu veicināšanai, nevis vienkārši kā meitenes rakstura īpašības.

Bija pienācis laiks izrauties no Mollas paspārnes un iegūt dažus draugus, kam varētu uzticēties.

Sasniegusi Samerseta nama elegantās arkas un portikus, Frānsisa atklāja, ka tur viņu jau gaida guļamistabas sulainis, turēdams sudraba paplāti, uz kuras bija uzlikts neliels ziedu pušķis.

– Cik skaistas puķes! – Mērija iesaucās. – Vai tās domātas man?

Vīrietis pasmaidīja, bērnišķās jūsmas uzjautrināts. – Jūs, jaunā dāma, vēl esat nedaudz par mazu, lai saņemtu pušķus. Šo Stjuartes kundzei sūta Lagardes kundze, – viņš svinīgi paziņoja un sniedza Frānsisai vēstuli. – Ziediem klāt bija pielikta šī zīmīte, un dāma arī atvainojās, ka nevarēja pasniegt puķes pati.

Frānsisa atplēsa vēstuli. Tā bija īsa, pilna ar pareizrakstības kļūdām un bagātīgi rotāta ar tintes traipiem; Džeina Lagarde atvainojās par nelaipno uzņemšanu, ko Frānsisai sagādāja galma dāmas.

Šķita, ka viņai Anglijā ir vismaz viena draudzene.