Читать книгу Trīs vēja mezgli - Народное творчество, Народное творчество (Фольклор), Олег Петрович Котельников - Страница 10

Reiz lācis ar vilku nodomājuši iet karā. Tie gāja gāja un meklēt meklēja savus pretiniekus. Vilks sacīja lācim:

– Vadzi, es līdīšu zem sārta, bet tu kāp kokā un pielūko, no kurienes nāks pretinieki.

Labi. Vilks palien zem sārta un noguļas, un lācis uzkāpj kokā un skatās.

Ap to pašu laiku kaķis ar gaili arīdzan bija sadomājuši iet karā. Tie arī gāja meklēt savus pretiniekus… Gadījās tā, ka kaķis ar gaili gāja pa ceļu taisni turp, kur bija apmetuši lēģeri vilks ar lāci. Lācis, kokā tupēdams, piepēži ierauga, kā uz tiem nākot kaķis ar gaili, un sauc vilkam:

– Pretinieki, pretinieki nāk!

Vilks zem sārta prasa, kādi tie esot. Lācis kokā atbild:

– Vienam šķēps uz pleciem, un otram divi sacelti zobeni; viens saukšus sauc: “Dod šurp! Dod šurp!” un otrs nikni rūc: “Nau! Nau!”

Abiem tā sarunājoties, ienaidnieki arī jau klāt. Vilkam no bailēm drebēt dreb astīte, kuras galiņu nabadziņš par nelaimi bija aizmirsis sārta ārpusē. Te kaķis, nejauši pamanījis vilka astes galiņu drebam un domādāms, ka tur pele, – čapts! tam virsū. Vilks lielu lielās bailēs no sārta ārā, palēca kādu gabaliņu un turpat izstiepās un bija no bailēm nost. Kaķis ar gaili, no tāda trokšņa paši vareni pārbijušies, viens spraukšļodams, šķaudīdams un otrs kladzinādams un spārniem sizdams, devās kokā, akurāt tanī pašā kokā, kur tupēja lācis. Ko nu darīt šim nabadziņam! Tas tak nupat redzēja, ka vilks dabūjis savu galu tikai no viena paša pretinieka: kas tad būs ar šo, kad nu šim krīt virsū abi divi. Neko darīt: no bailēm tas – brāc, no koka zemē un – nositās uz vietas.

Tā kaķis ar gaili bēgdami it nejauši palika par lieliem uzvarētājiem.