Читать книгу Trīs vēja mezgli - Народное творчество, Народное творчество (Фольклор), Олег Петрович Котельников - Страница 15

Vecos laikos kāds zēns ganīja mežmalā lopus. Pa mežu staigādams, viņš atrada žagatas ligzdu ar četriem bērniem. Nedarbis zēns izņēma žagatēnus no ligzdas un jau taisījās tos pabārt ganības malā pie sklandām (sētas kārtīm). Te tam piepēži palika žēl mazo nevainīgo putniņu; viņš tos aiznesa atpakaļ ligzdā. Ligzdā putniņus liekot, viens no tiem it kā par pateicību izmeta iz knābja zēnam rokā pelēku oliņu. Ar oliņu visādi rotādamies, zēns to arī reizām iebāza mutē. Bet tikko oliņa viņam bija mutē, nomanīja, kā lopiem un cilvēkiem kļuva neredzams. Kādu dienu gadījās gar to pašu mežmalu garām braukt kādam kungam. Kungs redz, ka gana zēns, oliņu mutē ņemdams, paliek neredzams, paņēma brīnišķīgo zēnu līdz ar visu viņa oliņu. Kungs paturēja zēnu pie sevis par sulaini, kamēr tas izauga liels vīrs.

Kungam bij viena vienīga ļoti skaista meita. Šī aplam iemīlēja sulaini, bet tēvs to bij apsolījis kādam bagātam, bet nelabam kungam un neklausījās nebūt uz meitas lūgšanām. Visi jau sataisījās uz kāzām pie brūtes tēva. Bet sulainis nu gudroja un gudroja, kamēr izgudroja stiķi, kā izglābt savu mīļāko no bagātnieka nagiem. Viņš pagādāja sev mazu vālīti, ieņēma oliņu mutē un nostājās bajāram blakus. Kad nu mācītājs, spēcīgu laulības runu turēdams, paceltu pirkstu brūtgānam pretī kratīja, spēra neredzamais sulainis šim ar vālīti pa degunu. Pēc pirmā vilciena bajārs gan vēl nekustēja, lai arī deguns metās jau zils. Bet, kad dabūja vēl pāris reizas pa degunu, tad zils melns metās uz pašu mācītāju, kā tas drīkstot viņam degunu dauzīt… Laulāt nesalaulāja, bajārs aizgāja un vairs nekad neprecējās, jo laulību viņš jau nevarēja izturēt. Beidzot sulainis dabūja apprecēt savu skaisto iemīlēto līgaviņu, kunga meitu, un palika pats par bagātu kungu.