Читать книгу Trīs vēja mezgli - Народное творчество, Народное творчество (Фольклор), Олег Петрович Котельников - Страница 5

Reiz vērsis visus mājas kustoņus saaicināja kūti būvēt. Visi arī sanāca. Bet kad sāka būvēt, tad cits pēc cita aizgāja, jo darbs bijā grūts. Nu vērsis viens pats kūti būvējis: ragiem dzinis baļķus augšā un lielām pūlēm to taisījis gatavu. Kad uzbūvējis, tad vērsis nav neviena cita kustoņa gribējis laist iekšā. Bet zoss teikusi:

– Es visas sūnas izvilkšu no sienām, un tev būs vēl aukstāki nekā ārā.

Gailis un vistas sacījuši:

– Mēs jumtu nokasīsim, tad sniegs snigs iekšā.

Tā nu ikkatrs mājas kustonis stāstījis savu sliktumu, ko darīšot, ja nelaidīšot iekšā. Vērsim bijis visus jālaiž iekšā. Kādu laiku tur kūtī mierīgi dzīvojušiem, pie tiem atnācis vilks. Bija tumšs, un vilks neredzēja nekā. Bet tikko mājas kustoņi saoda vilka smaku, tie visi skrēja tam virsū. Vērsis ar ragiem visupirmais iegrūda tam sānos; suns ar zobiem metās tam klāt; pīle ar knābi bakstīja to, un gailis no laktas kliegšus kliedza:

– Nāk, nāk dīkā! Nāk, nāk dikā! Dodat man ar! Dodat man ar!

Vilku sagrāba briesmīgas sāpes un bailes. Tas muka pa kūts durvīm laukā, mežā iekšā. Tur tas satika draugu, kas arī patlaban taisījās iet uz vērša māju.

– Turp tu neej, – teica vilks vilkam, – mani tur nupat tikko nenogalināja. Vispapriekš man krita virsū viens ar divzaru dakšām; otrs ņēmās plēst manu pavēderi, it kā gribētu noplēst visu ādu; trešais ar īlenu man varen dūra, vai sānus pušu gribēja pārdurt, un tad vēl kāds cits pašā augšā brēca: “Dodat man ar! Dodat man ar!” Tas tur pašā augšā bija laikam tas visstiprākais – garu sarkanu bārdu, cik tumsā varēja redzēt. Tas pilnā kaklā kliedza: “Nāk, nāk, dodat man vienam pašam!” Bail man bija, ka nezināju, kur sprukt; labi, ka tiku ārā sava paša ādā. Neej labāk turp, citādi tev tāpat ies.

No tās reizes neviens vilks vairs nedrīkstēja iet māju kūtī.