Читать книгу Trīs vēja mezgli - Народное творчество, Народное творчество (Фольклор), Олег Петрович Котельников - Страница 12

LIELSKUNGS UN LĀCIS

Оглавление

Kāds lielskungs brauca pa biezu mežu, te uzreiz, kur bijis, kur nebijis, lācis – capst! – iz krūmiem ārā un grib lielkungu apēst tīri dzīvu. Neko darīt: lielskungs sāk lūgties ko māk, lai šoreiz vēl laižot vaļā. Pēdīgi par tik lielu lūgšanos lācis apžēlojas un teic:

– Labi, es tevi pametīšu dzīvu, bet tev jāapsolās, ka tu man atsūtīsi vienu labi lielu vīru ar diviem zirgiem, un lai viņš atved veselu podu medus, pūru auzu, podu gaļas un vistu ar visiem cāļiem.

Lielskungs apsolījās, un lācis to atlaida.

Mājās pārbraucis, viņš pavēlēja kādam vīram solīto mantu vest uz mežu. Vīrs prasīja, kurp un kam lai mantu vedot. Lielkungs teica:

– Kad iebrauc mežā, tad sauc: “Eh, vīr, nāc ārā! Še tev solītā tiesa!”

Labi. Vīrs nobrauc mežā un darīja, kā kungs tam teicis. Bet tikko šos vārdus bij izsaucis, te arī jau lācis klāt un teic vīram:

– Brauc man pakaļ.

Vīrs brauca, un lācis to aizveda uz mazu klajumu, kas bija visapkārt aizaudzis lielu biezu mežu. Lācis apstājās un teica vīram:

– Kur uguni!

Vīrs to darīja, un, kad viņš uguni bija sakūris, tad lācis sacīja:

– Cep gaļu!

Kad gaļa bij izcepta, tad lācis teica vīram:

– Ēd no tās gaļas!

Vīrs tam prasīja:

– Ar ko tad lai es ēdu?

Lācis atteica:

– Zobiem.

Vīrs ņēmās ēst, un arī lācis ēda.

Kad gaļa bij apēsta, tad lācis likās gar sieksti gulēt. Bet pa to laiku lapsa, medus smaku saodusi, tecēja uz uguni. Netāļu no uguns tā apstājās un teica:

– Vai Dieviņ, kā kājas salst!

Lācis vīram mirkšķināja ar acīm, lai lapsu saucot pie uguns.

Vīrs uz lapsu teica:

– Nāc sildīties!


Lapsa, uz lāci rādīdama, atteica:

– Kas tas?

Vīrs teica:

– Pelu maiss. Lapsa atteica:

– Ja tas būtu pelu maiss, tad tu viņu aizvestu uz glāžu šķūni. – Un ieskrēja atpakaļ mežā.

Pēc kāda brīža tā atkal atskrēja un teica vīram:

– Ja tas būtu pelu maiss, tad tu viņu uzsietu uz vāģiem.

Vīrs lāci uzsēja uz vāģiem, ko šis arī ļāvās, uz lapsu tīkodams.

Lapsa:

– Ja tas būtu pelu maiss, tad tu to drusku pieklapētu.

Vīrs pieklapēja.

Lapsa:

– Ja tas būtu pelu maiss, tad tu to drusku stiprāk pieklapētu.

Vīrs pieklapēja stiprāk. Nu lapsa tam uzsauca:

– Ja tu gribi savu dzīvību glābt, tad sit to nost!

Vīrs lāci nosita un, kopā ar lapsu medu izēdis un cāļus un vistu apēdis, brauca uz mājām.

Mājās tam lielskungs atdeva puspili, un abi dzīvoja bagāti.

Trīs vēja mezgli

Подняться наверх