Читать книгу Trīs vēja mezgli - Народное творчество, Народное творчество (Фольклор), Олег Петрович Котельников - Страница 6

Iet pauninieks pa ceļu un satiek vecu vecu vīriņu.

Vecītis tūliņ uzrunā pauninieku:

– Puis, noliec savu paunu un staigā man līdzi!

– Man paunā daudz mantas, – puisis saka, – es nevaru to atstāt.

– Nekas, – vecītis saka, – atstāj vien savu paunu, es esmu brīnumārsts, un tu man palīdzēsi. Tā tu daudz vairāk nopelnīsi, nekā ar paunu apkārt staigājot.

Puisis vēl tiepjas, ka paunas žēl, bet beidzot ar mieru. Noliek paunu zemē un iet vīriņam līdzi.

Vīriņš izvelk no azotes divus siera gabalus un dod puisim:

– Tos tu paglabā, vēlāk mums noderēs!

Labi. Pauninieks iebāž sieru kabatā un iet tālāk.

Kad jau labu laiku gājuši un abi krietni izsalkuši, vecītis saka puisim:

– Dod nu sierus, apsēdīsimies un apēdīsim.

Puisis velk ar ārā, bet kabatā tikai viens siers, otru jau viņš, vecītim nemanot, apēdis.

– Kur tad tas otrs siers palicis? – vecītis prasa.

– Nezinu! Es to neesmu ēdis! – puisis vairīdamies atbild.

Neko darīt. Kad nezina, nezina.

Vecītis arī nekā vairāk neprasa, un iet abi tālāk.

Pa ceļam dabū zināt, ka ķēniņam dēls slims.

– Iesim uz pili ķēniņa dēlu dziedēt, – vecītis saka.

Labi. Atnāk abi ķēniņa pilī, un vecītis ņemas dziedināt ķēniņdēlu. Puisim tikai uguns jārāda. Nepaiet ne trīs dienas, ka ķēniņdēls vesels.

Nu ķēniņš dod zeltu, cik tik var panest.

Puisim acis vien zib, viņš gaužām mantkarīgs. Bet vecītis gluži mierīgi saka:

– Zelta mums nevajaga, dod mums divas lāpstas, ar tām mums pietiks.

Bet puisis varen pikts:

– Kālab tu neņem naudu, kad ķēniņš dod?

Vecītis nesaka nekā, paņem lāpstas, un iet abi prom. Pa ceļam padzird, ka vēl vienam ķēniņam dēls slims.

– Iesim izārstēt, – vecītis saka, un nu dodas abi uz pili.

Netālu no pils gadas liels ezers. Kā lai tiek pāri? Ne laivas, ne plosta.

– Pag, – vecītis saka, – pārbrauksim ar lāpstām.

Nu uzkāpj katrs uz savas lāpstas un brauc pāri ezeram.

Pašā ezera vidū puisis sāk grimt.

– Vai tu apēdi sieru? – vecītis prasa.

– Nē, neesmu ēdis! – puisis saka.

Kad nē, nē. Vecītis arī vairs nekā neprasa, bet palīdz puisim tikt otrā krastā.

Nu nonāk abi pilī un izārstē ķēniņdēlu.

Ķēniņš dod zeltu, cik var panest. Bet vecītis neņem.

– Dod man lāpstu un lampas degli, mums cita nevajaga.

Ķēniņš nobrīnās, bet iedod arī.

Bet puisis vēl piktāks:

– Kālab tu zeltu neņēmi? Kur mēs nabagi iesim, ko iesāksim?

Vecītis nesaka nekā. Paņem lāpstu un degli un iet projām.

Pa ceļu ejot, puisis sāk prātot:

– Ko man līdz ar tādu vecīti kopā staigāt, kas naudu neņem. Tagad jau es pats protu slimos ārstēt. Staigāšu viens pats un sapelnīšu daudz zelta.

Labi. Domāts, darīts – puisis atstāj vecīti un iet viens pats slimos ārstēt.

Aiziet pie viena ķēniņa, kam slims dēls, un solās izārstēt.

– Labi, – ķēniņš saka, – ja dēls paliks vesels, tu dabūsi daudz zelta.

Puisis ieiet pie slimā ķēniņdēla un sāk ārstēt.

Bet, tavu nelaimi, paiet viena diena, paiet otra diena, bet veselības kā nav, tā nav – dēls vēl slimāks.

– Labi nebūs, – puisis domā. – Būs jābēg prom.

Viņam vēl prātojot, ienāk pats ķēniņš.

Ierauga, ka dēls vēl slimāks, paliek nikns un liek puisi pakārt. Puisis dreb kā apšu lapa, bet nekas nelīdz. Ķēniņš sasauc ļaudis un liek taisīt kārtavas. Viltus ārstu jau ved uz kārtavām, te kur gadījies, kur ne, vecītis klāt:

– Vai tu apēdi sieru?

– Nē, neesmu ēdis! – puisis pārbijies kliedz.

Kad ne, nē. Vecītis nekā vairāk neprasa.

Vecītis iet pie ķēniņa un lūdz, lai apžēlo puisi. Par to viņš dēlu izārstēšot.

Labi. Vecītis izārstē ķēniņdēlu, un puisis kļūst brīvs.

Nu iet abi divi atkal kopā.

Iet, iet, līdz nonāk mazā klajumiņā. Vecītis dod puisim lāpstu un saka:

– Še roc, tur kaut kas ir.

Puisis arī ķeras klāt un drīz atrok lielu naudas podu.

Nu puisis stīvējas vai traks, bet nevar podu no zemes laukā dabūt.

Vecītis pieliek savu roku, un pods it viegli izceļas.

Vecītis sadala naudu trijās kaudzītēs un saka:

– Te nu mums būs katram viena kaudzīte zelta naudas!

– Bet kam tā trešā kaudzīte? – puisis iesaucas.

– Tā būs tam, kas sieru apēdis, – vecītis mierīgi atbild.

– Es jau pats to sieru apēdu! – puisis sauc.

Tai pašā mirklī pods ar zelta gabaliem atkrīt zemē, un vecais vīriņš pazūd.

Puisis rokas vien noplāta.

Viņš paskatās atpakaļ, vai vecais vīriņš vēl nav tuvumā, bet ierauga savu mantu paunu.

Nu puisis pazīst, ka tā ir tā pati vieta, kur pirmoreiz veco vīriņu satika un savu paunu atstāja.

Viņš paņem savu paunu un aiziet bēdīgs, galvu nokāris.