Читать книгу Trīs vēja mezgli - Народное творчество, Народное творчество (Фольклор), Олег Петрович Котельников - Страница 13

Vecos laikos kāds tēva dēls bijis tik stiprs, ka nevarējis tai apgabalā neviena pretinieka dabūt.

Vienu rītu dēls pieceļas, saaun kājas un saka tēvam:

– Tēt, es iešu pasaulē meklēt sev pretinieku.

– Ej vien, dēls, – tēvs tikai nosaka.

Un dēls aiziet pasaulē. Iet vienu dienu, iet otru – nekur tāda atrast.

Iet vēl trešo dienu, līdz nonāk pie mazas mājiņas.

Dēls paskatās iekšā un redz, ka veca māmiņa plāceņus siekiem mērī.

Te māmiņa pamana puisi un prasa:

– Kur, puisīt, iedams?

– Eju meklēt sev pretinieku, ar ko spēkoties, – puisis atbild.

Tas viņam divreiz nav jāsaka, parādās divi māmiņas dēli un sāk spēkoties ar tēva dēlu.

Tēva dēls gan noķer abus brāļus, iebāž vienu vienā bikšu kabatā, otru otrā.

Atgriezies mājā, tēva dēls stāsta brīnīdamies:

– Vai akls! Esmu gan stiprs, bet tur uzgāju tādus, kam neesmu mazā pirkstiņa vērts. Tie divi bija stipri, kur nu vēl tas trešais!

No tā laika stiprais tēva dēls vairs negāja pasaulē spēkoties, jo bija neuzveicams.