Читать книгу Trīs vēja mezgli - Народное творчество, Народное творчество (Фольклор), Олег Петрович Котельников - Страница 2
LAKSTĪGALA UN LĒLIS
ОглавлениеCitām reizēm lakstīgala un lēlis3 sastrīdējās balss dēļ. Lēlis teica:
– Mana balss daudz jaukāka nekā tava.
Lakstīgala atbildēja:
– Ne, mana balss jaukāka.
Tā viņi strīdējās no rīta līdz pat vakaram, kamēr lakstīgalai iešāvās prāt labs padoms, un viņa teica uz lēli:
– Vai māki jauki dziedāt, par to nestrīdēsimies, bet es došu šādu padomu: kas rīt agrāki piecelsies, tas uzvarējis, un tam lai paliek skaistā balss.
Lēlis teica:
– Labi, tas man patīk.
Lēlis gāja gulēt, bet lakstīgala vis nē. Viņa dziedāja, pogoja, trekšķināja līdz pusnaktij. Pusnaktī drusku nosnaudusēs, dziedāja atkal; dziedāja, kamēr arājs nāca tīrumā art un apdziedāja to; dziedāja, kamēr gani dzina ganos un apdziedāja arī tos. Lēlis, rītā uzmodies, redzēdams, ka jau par vēlu, sapīcis dziedāja tikai “trrr”.
2
Šo dziesmiņu mūsu nelaiķis M. Krogzems pats ar savu roku uzrakstījis virs lapiņas, uz kuras uzzīmējis šo pasaciņu kāds viņa skolēns M. Stārķis. Br.
3
Lēlis ir putns vārnas lielumā, pelēki-melnu spalvu; viņš skraida pa vakara krēslu un perēkli netaisa, bet iedēj un izperē lielos sūnekļos kādā sausā bedrītē. M. St.
