Читать книгу Talismans - Nikolass Spārks - Страница 3

Kleitons un Tibo

Šerifa palīgs Kīts Kleitons nedzirdēja viņus nākam, un tuvumā viņam abi patika vēl mazāk nekā pirmajā reizē. Liela nozīme bija sunim. Kītam nepatika vācu aitu suņi, un šis, lai arī stāvēja kluss un mierīgs, atgādināja Panteru, šerifa palīga Kenija Mūra policijas suni, kurš pie pirmās komandas bija gatavs klupt aizdomās turamajam kājstarpē. Lai gan viņš Mūru lielākoties uzskatīja par idiotu, tomēr nodaļā tieši viņš bija tas, ko Kīts varēja saukt gandrīz par draugu. Un jāatzīst, ka Mūrs prata pastāstīt savus piedzīvojumus tā, ka Kīts smējās locīdamies. Turklāt Mūram noteikti būtu patikušas nūdistu izklaides, kuras Kleitons tikko bija iztraucējis. Pārītis jaunu studentīšu, kailas kā no mātes miesām nākušas, gozējās saulē pie upes pietekas. Kopš ierašanās bija pagājušas vien dažas minūtes, un viņš bija paspējis ar digitālo kameru uzņemt tikai pāris kadru, kad aiz hortenziju krūma manīja parādāmies trešo meiteni. Aši iemetis fotoaparātu krūmos sev aiz muguras, viņš iznāca no slēpņa un aizšķērsoja meitenei ceļu.

– Tā, kas mums te ir? – viņš stiepa vārdus, mudinot meiteni aizstāvēties.

Kītam nepatika apziņa, ka ir pieķerts, tāpat viņš nebija apmierināts ar pliekano frāzi. Parasti sakāmais bija glaimīgāks. Daudz glaimīgāks. Par laimi, meitene bija pārāk apstulbusi, lai to pamanītu, un atkāpjoties gandrīz paklupa. Viņa izstostīja kaut ko līdzīgu atbildei, ar rokām vienlaikus cenšoties piesegt kailumu. Kīts šos pūliņus vēroja gluži kā “Tvistera” spēlētājas solo priekšnesumu.

Viņš pat nepapūlējās novērst skatienu. Tikai pasmaidīja un izlikās, ka neskatās uz viņas kailo augumu, it kā tikšanās ar kailām sievietēm meža vidū būtu gluži ikdienišķs notikums. Turklāt tagad Kīts nešaubījās, ka meitene pat nenojauš par viņa fotokameru.

– Tagad nomierinies. Kas te notiek? – viņš jautāja.

Viņš ļoti labi zināja, kas notiek. Ik vasaru vairākas reizes, bet jo īpaši augustā, studentes no Čepelhilas Ziemeļkarolīnā, kuras devās uz pludmali, lai pirms rudens semestra baudītu pēdējo garākas atpūtas iespēju Emeraldailā, bieži vien izmeta līkumu pa veco, izdangāto, mežstrādnieku iebraukto ceļu, kurš apmēram jūdzes garumā līkločiem ievijās nacionālā parka teritorijā, lai atdurtos vietā, kur Svonkrīka meta asu loku uz Sautriveras pusi. Upītes ielokā atradās oļiem klāta pludmale, kuru bija iecienījuši nūdisti. Kā tas noticis, Kleitonam nebija ne jausmas, tomēr viņš bieži vien aizbrauca līdz Svonkrīkas pludmalei cerībā uz veiksmi. Pirms divām nedēļām viņš redzēja sešas skaistules; šodien te bija tikai trīs, un divas no tām, kas gulēja, atlaidušās uz dvieļiem, jau sniedzās pēc krekliem. Lai gan viena no viņām bija pārāk apaļīga, abām pārējām, ieskaitot bruneti, kura stāvēja viņa priekšā, bija tāds augums, kura dēļ studentu brālības puiši būtu gatavi uz visu. Un šerifa palīgi arīdzan.

– Mēs nezinājām, ka te kāds ir! Mēs domājām, ka viss būs kārtībā!

Meitenes seja bija tieši tik nevainīga, lai Kīts nodomātu:

vai tētuks nelepotos, ja zinātu, uz ko viņa mazā meitiņa ir spējīga? Viņš pat iztēlojās, ko meitene atbildētu, bet viņš bija uniformā, tāpēc zināja, ka jāizturas kā amatpersonai. Turklāt viņš apjauta, ka izaicina veiksmi; ja paklīstu runas, ka apkārtnē patrulē šerifa ļaudis, koledžas meitenes turpmāk te vairs nerādītos. Par šādu iespēju viņš pat domāt negribēja.

– Iesim, aprunāsimies ar tavām draudzenēm.

Kīts sekoja meitenei uz pludmali, vērodams tās neveiksmīgos centienus piesegt pēcpusi. Tā bija īsta izrāde. Kad abi iznāca klajumā upes krastā, divas pārējās jau bija uzvilkušas krekliņus. Tumšmate teciņiem metās pie draudzenēm un naski paķēra dvieli, apgāzdama dažas pusizdzertas alus skārdenes. Kleitons pamāja uz koku, kurš auga turpat līdzās.

– Vai neviena no jums neredzēja šo zīmi?

Meitenes kā pēc komandas pavērās norādītajā virzienā. Cilvēki ir aitas, kurām nepieciešams gans, viņš nodomāja. Mazā brīdinājuma zīme, kuru daļēji aizsedza veca ozola nolīkušie zari, bija uzstādīta pēc tiesneša Kendrika Kleitona rīkojuma. Tiesnesis bija Kīta Kleitona tēvocis. Idejas autors bija Kīts;

viņš labi zināja, ka aizliegums padarīs šo vietu vēl pievilcīgāku.

– Mēs to neredzējām! – tumšmate iesaucās un atkal pievērsās Kleitonam. – Mēs nezinājām! Mēs par šo vietu uzzinājām tikai pirms pāris dienām!

Meitene aizvien vēl cīnījās ar dvieli; abas draudzenes bija pārāk nobijušās, lai iebilstu, turklāt bija aizņemtas, stīvējot kājās bikini biksītes.

– Mēs te esam pirmo reizi!

Tumšmate činkstēja gluži kā izlutināta studenšu korporācijas māsa. Iespējams, ka visas ir no vienas korporācijas. Tā vismaz izskatījās.

– Vai jūs zinājāt, ka plikumu izrādīšana sabiedriskās vietās šajā apgabalā skaitās pārkāpums?

Meitenes nobālēja vēl vairāk, un Kīts zināja, ka viņas iztēlojas, kā tiks fiksēts šis likumpārkāpums. To vērot bija īsta izklaide, tomēr viņš apzinājās, ka nedrīkst iet pārāk tālu.

– Kā tevi sauc?

– Eimija, – tumšmate izdvesa. – Eimija Vaita.

– No kurienes tu esi?

– No Čepelhilas. Vispār esmu no Šārlotas.

– Redzu, ka šeit ir arī alkohols. Vai visas esat pilngadīgas?

– Jā! – šoreiz atbildēja arī abas pārējās.

– Labi, Eimij. Zini, kā es rīkošos? Es noticēšu, ka jūs neredzējāt brīdinājuma zīmi, ka esat pilngadīgas un drīkstat lietot alkoholu, tāpēc necelšu par to traci. Es izlikšos, ka šeit neesmu bijis, ja vien varat apsolīt, ka mans priekšnieks neuzzinās, ka esmu ļāvis jums izsprukt sveikā.

Meitenes nezināja, ticēt viņam vai nē.

– Vai tiešām?

– Jā, – Kīts atbildēja. – Arī es reiz mācījos koledžā.

Lai arī tie bija meli, Kleitons zināja, ka tas skan labi.

– Jums vajadzētu apģērbties. Nekad jau nevar zināt, vai kāds neložņā pa krūmiem, – viņš smaidot sacīja. – Un neaizmirstiet savākt skārdenes, labi?

– Jā, protams.

– Pateicos, – Kīts noteica un pagriezās, lai dotos prom.

– Tas viss?

Viņš atskatījās un pasmaidīja.

– Tas arī viss. Tagad parūpējieties, lai viss ir kārtībā.

Kleitons atgriezās pie patruļmašīnas cauri pamežam, pieliekdamies zem zariem, kas šad un tad gadījās viņam ceļā. Viņš bija lieliski izkļuvis no situācijas. Patiešām lieliski. Eimija pat uzsmaidīja, kad viņš devās prom. Kīts apsvēra domu atgriezties un palūgt meitenes telefona numuru. Nē, lai nu paliek, viņš nosprieda, labāk būs likt meitenes mierā. Pēc atgriešanās mājās viņas, visticamāk, palielīsies draudzenēm, ka tika pieķertas, bet šerifa palīgs viņas atlaida. Paklīdīs runas, ka šajā apgabalā ir superīgi šerifa palīgi. Kaut nu bildes būtu izdevušās, viņš domāja, brienot cauri krūmājam. Tās būtu labs papildinājums viņa nelielajai kolekcijai.

Lai nu kā, diena bija izdevusies. Viņš jau grasījās doties pēc fotoaparāta, kad izdzirdēja kādu svilpojam. Viņš paskatījās uz to pusi un ieraudzīja svešinieku ar suni lēnam nākam pa veco meža ceļu. Vīrietis līdzinājās sešdesmito gadu hipijam.

Svešinieks nebija ieradies kopā ar meitenēm. Kleitons par to bija pārliecināts. Pirmkārt, svešinieks bija par vecu, lai mācītos koledžā; visticamāk, viņš drīz pārkāps trīsdesmit gadu slieksni. Vīrieša gari noaugušie mati atgādināja žurku midzeni, turklāt viņam plecos bija mugursoma, zem kuras Kleitons manīja kūļājamies saritinātu guļammaisu. Puisis nebija no tiem, kas pavada dienas pludmalē; viņš drīzāk izskatījās pēc cilvēka, kurš devies pārgājienā. Iespējams, garākā pārgājienā. Kleitonam nebija ne jausmas, cik ilgi vīrietis jau ir šeit un ko viņš redzējis.

Piemēram, Kleitonu ar fotokameru rokās?

Nē, tas nav iespējams. Viņš bija nolīdis tālāk no ceļa, krūmājs bija biezs, turklāt viņš noteikti būtu dzirdējis, ja kāds lavītos cauri brikšņiem. Vai ne? Un tomēr dīvaina vieta pārgājienam. Nekurienes pašā vidū. Vismazāk viņš vēlētos, lai tādi nelaimes putni kā hipiji sabojātu šo jauko koledžas meiteņu atpūtas vietu.

Tikmēr svešinieks jau bija pagājis viņam garām. Viņš bija pietuvojies patruļmašīnai un devās meiteņu džipa virzienā. Kleitons iznāca uz ceļa un ieklepojās. Svešais un suns atskatījās.

Viņš turpināja abus vērot no attāluma. Svešinieku šķietami nesatrauca šerifa palīga pēkšņā parādīšanās, tāpat arī suni, toties puiša skatiens darīja Kleitonu nemierīgu. It kā viņš būtu gaidījis Kleitonu parādāmies. Vācu aitu suns lūkojās tieši tāpat. Suns izlikās vienlaikus atturīgs un piesardzīgs, pat inteliģents – tieši tā bieži izturējās Pantera, pirms Mūrs viņu palaida no saites. Kīts juta, ka vēderā viss sagriežas. Viņš tik tikko noturējās, lai ar rokām instinktīvi neaizsegtu dzimumorgānus.

Labu brīdi abi vīrieši vērās viens otrā. Kleitons jau sen bija atskārtis, ka formastērps iedzen bijību vairumā cilvēku. Ikviens, pat nevainīgi ļautiņi, likumsargu klātbūtnē kļuva nervozi, un Kīts nosprieda, ka arī šis puisis nav izņēmums.

Tieši šī iemesla dēļ Kītam patika šerifa palīga amats.

– Jūsu sunim ir pavadiņa? – Tā drīzāk bija pavēle, nevis jautājums.

– Jā, tā ir manā mugursomā.

Puisis runāja bez akcenta, “Džonija Kārsona angļu valodā”, kā teiktu viņa māte.

– Uzlieciet to.

– Jums nav iemesla uztraukties, viņš neizkustēsies no vietas, līdz es viņam to likšu darīt.

– Vienalga uzlieciet.

Svešinieks nolika mugursomu zemē un parakņājās tajā. Kleitons izstiepa kaklu cerībā pamanīt ko līdzīgu narkotikām vai ierocim. Pēc mirkļa pavadiņa bija piesprādzēta pie kaklasiksnas un svešinieks veltīja šerifa palīgam skatienu, it kā vaicājot: kas vēl?

– Ko jūs šeit darāt? – Kleitons jautāja.

– Dodos pārgājienā.

– Pamatīga mugursoma, lai dotos pārgājienā.

Svešinieks neatbildēja.

– Varbūt jūs ložņājat apkārt, jo esat lūriķis. – Vai cilvēki šeit ierodas šāda iemesla dēļ?

Kleitonam nepatika ne tonis, kādā puisis to pateica, ne skaidri manāmais zemteksts.

– Es vēlētos aplūkot jūsu dokumentus.

Svešinieks atkal noliecās pie mugursomas un izvilka no tās pasi. Ar paceltu plaukstu licis sunim palikt uz vietas, viņš spēra soli tuvāk Kleitonam un pasniedza dokumentus.

– Jums nav vadītāja apliecības?

– Man tādas nav.

Tikko manāmi kustinot lūpas, Kleitons izlasīja puiša vārdu un uzvārdu: – Logans Tibo?

Svešinieks pamāja.

– No kurienes jūs esat?

– Kolorādo.

– Esat veicis garu ceļu. Svešinieks neatbildēja.

– Jums ir kāds noteikts galamērķis?

– Dodos uz Ārdenu.

– Ko darīsiet Ārdenā?

– Nezinu. Nekad neesmu tur bijis.

Kleitons sarauca pieri. Pārāk izveicīga atbilde. Pārāk… izaicinoša? Pārāk… vispārīga. Bija pilnīgi skaidrs, ka viņam šis puisis nepatīk.

– Uzgaidiet šeit, – viņš sacīja. – Jūs taču neiebildīsiet, ka es to pārbaudīšu?

– Nē, nepavisam.

Pa ceļam uz mašīnu viņš atskatījās pār plecu un pamanīja, ka Tibo izvelk no mugursomas nelielu bļodiņu un no pudeles ielej tajā ūdeni. It kā viņu nekas neuztrauktu.

Mēs visu noskaidrosim, vai ne? Iekāpis patruļmašīnā, Kleitons pa rāciju nosauca svešinieka vārdu, tad pa burtiem tā rakstību. Dispečere viņu pārtrauca:

– Viņu sauc Tibo, kā Tibeta, nevis Taibolts. Tas ir franču uzvārds.

– Vai man būtu jāuztraucas par pareizu izrunu?

– Es tikai saku, ka…

– Lai nu paliek, Mārdž. Vienkārši pārbaudi, labi?

– Vai viņš izskatās pēc francūža?

– Kā, pie velna, lai es zinu, kādam jāizskatās francūzim?

– Tā ir tikai ziņkārība. Neīgņojies, esmu ļoti aizņemta.

Ļoti aizņemta, kā tad! Visticamāk, stumj māgā virtuļus. Mārdža dienas laikā notiesāja kādu duci virtuļu ar krēma pildījumu. Viņa svēra vismaz trīssimt mārciņu.

Kīts pa logu vēroja, kā svešinieks notupstas un kaut ko čukst sunim pie auss, kamēr dzīvnieks laka ūdeni, un nogrozīja galvu. Sarunājas ar kustoņiem. Ķertais. It kā suns spētu saprast ko vairāk par pāris visvienkāršākajām komandām. Tā rīkojās arī Kīta bijusī sieva. Tā sieviete pret suņiem izturējās kā pret cilvēkiem. Vajadzēja to jau sākumā pamanīt un turēties no viņas pa gabalu.

– Neko nevaru atrast, – Kīts izdzirdēja Mārdžas balsi. Izklausījās, ka viņa kaut ko gremo. – Nav ne uzskaitē, ne meklēšanā.

– Esi droša?

– Jā, esmu droša. Es zinu savu darbu.

It kā būtu noklausījies viņu sarunu, svešinieks pacēla no zemes bļodiņu, ielika to mugursomā, bet somu uzmeta plecā.

– Vai nav saņemti kādi neparasti ziņojumi? Svešinieki, kas klīst pa apkaimi, kaut kas tamlīdzīgs?

– Nē, šorīt viss ir mierīgi. Starp citu, kur tu esi? Tavs tēvs tevi meklēja.

Kleitona tēvs bija apgabala šerifs.

– Saki viņam, ka pēc īsa brītiņa būšu klāt.

– Viņš šķiet pārskaities.

– Vienkārši pasaki, ka es patrulēju, labi?

Kleitons neuzdrīkstējās piebilst, ka tad būs skaidrs, ka viņš strādā.

– Pateikšu.

Tas jau izklausās daudz labāk.

– Man jāiet.

Nolicis rāciju vietā, viņš kādu brīdi sēdēja nekustīgi un jutās nedaudz vīlies. Būtu īsta bauda nolūkoties, kā šis puisis izskatās aiz restēm – puisis ar matiem kā meitenei un visu pārējo. Brāļiem Lendrijiem būtu laba izklaide. Lendriji bija iecirkņa pastāvīgie iemītnieki sestdienas vakaros – piedzērušies un nevaldāmi, taisīja jandāliņus, gandrīz vienmēr klupa viens otram matos. Toties, tiklīdz tos ielika aiz restēm, viņi izvēlējās kādu no kameras biedriem un kopīgiem spēkiem metās virsū tam.

Kleitons knibināja auto durvju rokturi. Un par ko tēvs atkal saskaities? Patiesi kaitinošs tips. Izdari to! Izdari šito! Vēl joprojām neesi ticis galā ar dokumentiem? Kāpēc nokavēji? Kur tu biji? Kleitonam lielākoties bija vēlēšanās pasūtīt veco, lai nebāž degunu, kur nevajag. Tēvs vēl aizvien domāja, ka viņš ir noteicējs.

Vienalga, nav svarīgi. Gan jau agrāk vai vēlāk viņam izdosies ar to tikt galā. Tagad laiks atbrīvoties no šī hipija, kamēr nav parādījušās meitenes. Šī taču ir slepena vietiņa, vai ne tā? Tādi ķēmi kā hipiji var visu sabojāt.

Kleitons izkāpa no automašīnas un aizcirta durvis. Suns saausījās un pagrieza galvu pret Kleitonu. Pasniedzis pasi svešiniekam, Kleitons pieklājīgi atvainojās:

– Atvainojiet par sagādātajām neērtībām, Taibolta kungs. Šoreiz Kīts apzināti izrunāja uzvārdu nepareizi. – Es tikai daru savu darbu. Ja vien jūsu somā nav narkotiku vai ieroču.

– Nav gan.

– Vai ļausiet man pašam par to pārliecināties?

– Diez vai. Ceturtais grozījums likumā.

– Redzu, ka jums ir guļammaiss. Vai nakšņojat kempingā?

– Vakarnakt Bērka apgabalā.

Kleitons vēroja puisi un apsvēra atbildi.

– Šajā apkaimē nav kempingu.

Puisis neko neteica.

Kleitons novērsa skatienu.

– Suns taču paliks pie pavadas?

– Nezināju, ka šajā apgabalā ar likumu noteikts suņus vadāt pavadā.

– Tāda likuma nav. Tas jūsu suņa drošības labad. Uz lielā ceļa ir intensīva satiksme.

– Paturēšu to prātā.

– Tad tas arī viss, – Kleitons noteica un pagriezās. Atskatījies vēl apjautājās: – Vai neiebilstat, ja jautāšu, cik ilgi jūs šeit jau esat?

– Tikko ierados. Kāpēc jautājat?

Tas, kā puisis atbildēja, lika Kleitonam saausīties. Brīdi vilcinājies un atgādinājis sev, ka šis svešinieks pirmīt nekādi nevarēja redzēt Kleitonu, viņš atbildēja:

– Tāpat vien.

– Vai varu iet? – Jā, protams.

Kleitons nolūkojās, kā svešinieks un suns aizsoļo pa meža ceļu un nogriežas uz taciņas, kas veda dziļāk mežā. Tikko viņi bija izzuduši skatienam, Kleitons atgriezās savā slēpnī un sāka meklēt fotoaparātu. Izčamdījis sūnas zem krūmiem, viņš iespēra pa priedes sakni, vairākas reizes atkāpās un atgriezās, lai pārliecinātos, vai meklē īstajā vietā. Pēdīgi uztraucies nometās ceļos. Fotoaparāts bija šerifa iecirkņa īpašums. Dodoties šajās īpašajās misijās, Kīts to mēdza aizņemties, un tas nozīmē tikai to, ka jautājumi birs kā no pārpilnības raga, ja tēvs uzzinās, ka tas pazudis. Un būs vēl ļaunāk, ja to atradīs un uzzinās, ka atmiņas karte ir pilna ar kailfoto. Tēvs bija dedzīgs protokola un pienākuma piekritējs. Bija aizritējušas vairākas minūtes. Kīts izdzirdēja, kā tālumā dobji ierūcas automašīnas dzinējs. Viņš nosprieda, ka koledžas skuķi brauc prom. Tikai uz īsu mirkli galvā pazibēja doma, ko gan meitenes domās, pamanījušas patruļmašīnu vēl stāvam. Bet viņu nomāca kaut kas cits.

Fotoaparāts bija pazudis.

Ne jau pazudis – tas bija aizgājis. Ir skaidrāks par skaidru, ka tas neaizgāja pats savām kājām. Tāpat ir skaidrs, ka meitenes to nevarēja uziet. Un tas nozīmē, ka Tai-bolts viņu apspēlējis. Tai-bolts. Apspēlējis. Viņu. Neticami. Viņam jau bija licies, ka puisis izturas pārāk dīvaini, pārāk es zinu, ko jūs darījāt pagājušajā vasarā.

Nu nē, viņš neizspruks ar veselu ādu. Tāds netīrs, noaudzis ķēms, kas sarunājas ar suni, nečakarēs Kītu Kleitonu.

Vismaz ne šajā dzīvē.

Kīts izspraucās cauri krūmājam uz ceļa prātodams, kā viņš panāks Loganu Tai-boltu un nedaudz viņu izčamdīs. Un tas būs tikai iesākumam. Tam sekos kas vairāk, tas ir pilnīgi skaidrs. Tas puisis ar viņu dzen velnu? Tā nu tas nenotiks. Vismaz ne šajā pilsētā. Un kas par to, ka viņam ir suns. Sunim tas nepatiks? Atā, atā, sunīt. Viss ir vienkārši. Vācu aitu suņi ir ieroči – tas tiks uztverts kā arguments jebkurā šīs valsts tiesā.

Tomēr visu pēc kārtas. Jāatrod Tibo. Jāatņem fotoaparāts.

Tad apsvērsim, kā rīkoties tālāk.

Tikai tuvojoties patruļmašīnai, Kīts Kleitons atskārta, ka tai ir pārdurtas abas pakaļējās riepas.

– Kā tu teici, kāds ir tavs vārds?

Dažas minūtes vēlāk Tibo pārliecās pāri džipa priekšējam sēdeklim un, cenšoties pārspēt dzinēja troksni, atbildēja:

– Logans Tibo.

Tad, pametis ar īkšķi pār plecu, viņš piebilda:

– Un tas ir Zevs.

Zevs sēdēja džipa aizmugurē, mēli izkāris, degunu saslējis pret vēju, bet džips traucās lielceļa virzienā.

– Skaists suns. Es esmu Eimija. Un tās ir Dženifera un Lorija.

Tibo palūkojās pār plecu.

– Sveikas!

– Sveiks!

Meitenes likās aizdomājušās. Nav jau nekāds brīnums, Tibo nodomāja, ņemot vērā, ko viņām nācās pārdzīvot.

– Liels paldies, ka paņēmāt mani līdzi.

– Nieks. Tu teici, ka dodies uz Hemptonu?

– Ja vien tas nav pārāk tālu.

– Tas ir tieši pa ceļam.

Nogriezies no meža ceļa un parūpējies par pāris lietiņām, Tibo iznāca ceļa malā brīdī, kad parādījās meiteņu džips. Viņš pacēla roku ar gaisā pavērstu īkšķi, priecīgs, ka līdzās ir Zevs, un meitenes piestāja.

Reizēm lietas iegrozās tieši tā, kā tām jābūt.

Viņš nolēma neteikt, ka visas trīs šorīt jau redzējis atbraucam, jo bija apmeties upmalā klints otrā pusē. Kad meitenes sāka izģērbties, viņš bija delikāti attālinājies. Viņaprāt, meiteņu rīcība bija ierindojama nekā slikta, nekā pretlikumīga kategorijā. Ja neskaita viņu, tuvākajā apkārtnē cita neviena nebija, turklāt viņš pat nedomāja slapstīties aiz klints un lūrēt uz plikajām meičām. Kas viņam par daļu, ja viņas vēlas izģērbties vai, piemēram, pārģērbties par vistām? Tas viņu galīgi neuztrauca līdz brīdim, kad pamanīja pa ceļu tuvojamies Hemptonas apgabala šerifa dienesta patruļmašīnu.

Logans caur vējstiklu kārtīgi nopētīja šerifa palīgu – kaut kas šī puiša sejas izteiksmē viņam nelikās tīkams. To bija grūti formulēt, tāpēc viņš nekavējoties devās mežā, izmeta loku un parādījās automašīnas tuvumā brīdī, kad Kleitons pārbaudīja fotokameras atmiņas karti. Klusiņām aizvēris patruļmašīnas durvis, šerifa palīgs lavījās uz klints pusi. Tibo zināja, ka šerifa palīgs, iespējams, devies apgaitā, tomēr viņš izturējās gluži kā Zevs, kad gaidīja gardo liellopa gaļas gabalu. Pārāk satraukts un ieinteresēts.

Tibo lika sunim palikt uz vietas, bet pats sekoja šerifa palīgam drošā attālumā, lai tas viņu nesadzirdētu. Pārējais notika spontāni. Viņš zināja, ka tieša konfrontācija nav vēlama, jo tad šerifa palīgs apgalvotu, ka vācis liecības. Likuma kalpa vārdam vienmēr ir lielāks spēks nekā svešinieka teiktajam. Spēku pielietot nevarēja, jo tas radītu vairāk problēmu nekā vajadzīgs, lai gan viņš labprāt būtu pārmācījis to puisi. Parādījās meitene – par laimi vai nelaimi, to redzēs vēlāk, Tibo nosprieda. Šerifa palīgs sanervozējās, un Tibo redzēja, kā fotoaparāts ielido krūmos. Kamēr likumsargs un meitene devās uz upmalu, Tibo izvilka fotoaparātu no krūmiem. Viņš mierīgi būtu varējis doties prom, tomēr nosprieda, ka tas puisis ir jāpārmāca. Ne jau kā īpaši, bet tā, lai meiteņu gods netiktu aizskarts. Tibo apņēmās samaitāt šerifa palīgam omu – viņš lavījās atpakaļ un pārdūra patruļmašīnai riepas.

– Ak, jā, – Tibo ierunājās, – atradu mežā jūsu fotokameru.

– Tā nav mana. Lorij, Džena, vai kāda no jums nav pazaudējusi fotoaparātu?

Abas noliedzoši purināja galvas.

– Lai nu kā, paturiet to, – Tibo sacīja, nolikdams fotoaparātu uz sēdekļa, – un paldies, ka paņēmāt mani līdzi. Man pašam ir savs fotoaparāts.

– Esi drošs? Tas varbūt maksā lielu naudu.

– Pilnīgi drošs.

– Paldies.

Tibo manīja, kā gaismēnas rotaļājas meitenes vaibstos, un nosprieda, ka viņa ir ļoti pievilcīga pilsētas meitene – skaisti veidotu seju, olīvkrāsas ādu un lāsumaini brūnām acīm.

Viņš spētu viņā lūkoties stundām ilgi.

– Hmm… vai šai nedēļas nogalei esi ko ieplānojis? – Eimija vaicāja. – Mēs dodamies uz pludmali.

– Paldies par piedāvājumu, bet nevaru.

– Lieku galvu ķīlā, ka tu dodies apciemot savu meiteni, vai ne?

– Kāpēc tu tā domā?

– Tā izskatās.

Tibo novērsa skatienu.

– Jā, apmēram tā.