Читать книгу Talismans - Nikolass Spārks - Страница 5

Beta

Beta nolika sāņus diētiskās kokakolas bundžiņu, apmierināta, ka Bens labi pavada laiku sava drauga Zaka dzimšanas dienas ballītē. Kad viņa aizdomājās, cik būtu jauki, ja dēlēnam nebūtu jādodas pie tēva, pienāca Melodija un apsēdās krēslā viņai līdzās.

– Tā bija laba doma, vai ne? Ūdenspistoles tiešām ir foršas, – Melodija smaidot sacīja. Viņas baltie zobi bija nedaudz par baltu, āda nedaudz par tumšu, it kā viņa taisnā ceļā būtu ieradusies no solārija. Iespējams, ka tieši tur viņa bijusi. Jau kopš vidusskolas laikiem Melodija ārkārtīgi rūpējās par ārieni, bet pēdējā laikā šīs rūpes kļuvušas par apsēstību.

– Atliek vien cerēt, ka viņi tās nepavērsīs pret mums.

– Lai tik pamēģina, – Melodija paziņoja. – Es Zaku brīdināju, ka tādā gadījumā tūliņ likšu visiem doties mājās.

Iekārtojusies ērtāk krēslā, viņa sāka iztaujāt draudzeni:

– Kur tu šovasar biji pazudusi? Es tevi nemanīju pilsētā, tu neatbildēji uz maniem telefona zvaniem.

– Tā bija. Piedod. Nolēmu baudīt vientuļnieces dzīvi. Man bija jārūpējas par Nenu, suņu mītni un dresūru. Man nav ne jausmas, kā Nena tik ilgi to spēja.

– Vai Nena jūtas labāk?

Nena bija Betas vecmāmiņa, kura audzināja meiteni kopš trīs gadu vecuma, kad autoavārijā bojā gāja viņas vecāki. Beta pamāja.

– Viņai kļūst labāk, bet triekas sekas vēl aizvien ir jūtamas. Ķermeņa kreisā puse joprojām ir nespēcīga. Šo to viņa var paveikt, tomēr vadīt suņu mītni un dresēt suņus viņai vairs nav pa spēkam. Un tu jau zini, cik prasīga viņa ir pret sevi. Es allaž uztraucos, ka viņa var pārpūlēties.

– Šonedēļ manīju, ka viņa atgriezusies baznīcas korī.

Nena vairāk nekā trīsdesmit gadus bija dziedājusi Pirmās baptistu baznīcas korī, Beta zināja, ka tā ir viena no vecmāmiņas kaislībām.

– Pirmā reize bija pagājušajā nedēļā. Nezinu, kā tur bija ar dziedāšanu, bet pēc atgriešanās mājās viņa iesnaudās un nogulēja divas stundas.

Melodija pamāja.

– Kas notiks, kad sāksies skola?

– Es tiešām nezinu.

– Tu taču turpināsi strādāt skolā, vai ne?

– Cerams.

– Cerams? Vai tad nākamnedēļ nav paredzētas skolotāju sapulces?

Beta negribēja par to pat domāt, kur nu vēl runāt, tomēr zināja, ka Melodija vēl viņai tikai labu.

– Jā, bet tas vēl nenozīmē, ka tās apmeklēšu. Apzinos, ka mana attieksme nav īsti godīga, bet es nevaru uz veselu dienu atstāt Nenu vienu. Vismaz pagaidām. Kas viņai palīdzēs suņu mītnē? Viņa nekādā ziņā nevar visu dienu nodarboties ar suņiem.

– Vai nevari algot palīgu? – Melodija ieminējās.

– Es mēģināju. Vai nestāstīju, kas notika vasaras sākumā? Pieņēmu darbā puisi, kurš nostrādāja divas dienas, bet, nedēļas nogalei tuvojoties, uzteica darbu. Nākamais puisis rīkojās tāpat. Un pēc tam vairs neviens pat nepieteicās. Kopš tā laika logā pastāvīgi karājas uzraksts “Meklējam palīgstrādnieku”.

– Deivids nepārtraukti sūdzas par labu darbinieku trūkumu.

– Saki, lai viņš piesola minimālo algu. Tad viņam tiešām būs iemesls sūdzēties. Pat vidusskolēni vairs negrib tīrīt būrus. Apgalvo, ka tas ir smags darbs.

– Tas ir smags darbs.

Beta iesmējās.

– Jā, tas ir smags darbs, – viņa piekrita, – savukārt es esmu laika badā. Domāju, ka līdz nākamajai nedēļai nekas nemainīsies, un, ja tā, tad būs vēl ļaunāk. Man tiešām patīk dresēt suņus. Viņi reizēm ir apķērīgāki par skolēniem.

– Arī manējais?

– Tavējais bija zelta gabaliņš, vari man ticēt.

Melodija norādīja uz Benu:

– Kopš pēdējās tikšanās reizes viņš ir pamatīgi paaudzies.

– Gandrīz collu, – Beta atbildēja un nodomāja: cik jauki, ka Melodija to ievērojusi. Bens allaž bijis mazāks nekā citi vienaudži – bērns, kuru klases fotogrāfijās sēdināja pirmās rindas kreisajā malā, gandrīz galvas tiesu īsāks nekā blakussēdētājs. Savukārt Melodijas dēls Zaks kā jau garākais zēns klasē vienmēr stāvēja pēdējās rindas labajā malā.

– Dzirdēju, ka Bens rudenī vairs nespēlēs futbolu, – Melodija ieminējās.

– Viņš grib pamēģināt ko citu.

– Ko?

– Grib iemācīties spēlēt vijoli. Mācīsies pie Heistingsas kundzes.

– Vai tad viņa vēl kādu māca? Viņai taču ir vismaz deviņdesmit gadu!

– Toties viņai ir pacietība strādāt ar iesācējiem. Vismaz tā viņa man apgalvoja. Turklāt Benam viņa ļoti patīk. Un tas ir galvenais.

– Laba izvēle, – Melodija sacīja. – Esmu pārliecināta, ka viņš lieliski spēlēs vijoli. Zaks gan būs apbēdināts.

– Viņi tāpat nespēlētu vienā komandā. Zaks taču spēlēs izlasē, vai tad ne?

– Ja viņam paveiksies.

– Paveiksies.

Zakam noteikti veiksies. Daba viņam devusi pārliecību par sevi un cīņassparu. Viņš bija no tiem bērniem, kas ātri mācās un apsteidz pārējos – mazāk apdāvinātos komandas biedrus. Tādus kā Bens. Pat šobrīd, skraidelējot pagalmā ar ūdenspistoli rokās, Bens netika draugam līdzi. Lai arī jauks un labestīgs, Bens bija slikts sportists, un tas bezgalīgi sarūgtināja Betas bijušo vīru. Pagājušajā gadā bijušais skābu seju vēroja spēli no laukuma malas, un tas bija vēl viens iemesls, kāpēc Bens vairs nevēlējās spēlēt futbolu.

– Vai Deivids atkal būs trenera palīgs?

Deivids bija Melodijas vīrs un viens no diviem bērnu ārstiem pilsētā.

– Viņš vēl nav izlēmis. Kopš Hoskina aizbraukšanas ir ļoti daudz izsaukumu. Tas viņam nepatīk, bet ko lai dara? Ir grūti atrast ārstu, kurš vēlētos te strādāt. Ne visi grib strādāt mazpilsētā, jo īpaši, ja tuvākā slimnīca ir Vilmingtonā, četrdesmit piecu minūšu brauciena attālumā. Tas nozīmē, ka darba dienas ievilksies. Viņš reti pārrodas mājās pirms astoņiem. Reizēm pat vēlāk.

Melodijas balsī ieskanējās raižpilna nots. Beta noprata, ka draudzene aizvien uztraucas par Deivida sānsoli, kurā viņš atzinās pērnziem. Beta par to zināja pietiekami daudz, lai izteiktos. Izdzirdējusi baumas, viņa nosprieda, ka ar draudzeni par to runās tikai tad, ja Melodija pati to vēlēsies. Un ja nu ne? Arī labi. Tur viņai savs deguns nav jābāž.

– Un kā pašai? Vai ar kādu satiecies?

Beta saviebās.

– Nē, kopš Ādama man neviens cits nav bijis.

– Kas toreiz notika?

– Nav ne jausmas.

Melodija nošūpoja galvu.

– Nevaru apgalvot, ka apskaužu tevi. Randiņi man nekad nav patikuši.

– Jā, bet tev tas padevās. Es gan esmu nejēga.

– Tu pārspīlē.

– Nemaz. Bet ne jau tas ir galvenais. Neesmu pārliecināta, ka man tam pietiktu spēka. Nu, tu jau zini – seksīgas biksītes, kāju epilācija, flirts, izlikšanās, ka tev patīk viņa draugi. Tas ir par daudz no manis prasīts.

Melodija sarauca degunu.

– Tu neskuj kājas?

– Saprotams, ka es skuju kājas, – Beta atbildēja. – Gandrīz vienmēr, – viņa piemetināja, – bet saproti mani pareizi – randiņi: tas ir grūti. Vismaz manā vecumā.

– Nu beidz! Tev vēl nav trīsdesmit, un tu jau izstājies no spēles.

Beta to bija dzirdējusi neskaitāmas reizes. Tomēr viņa nebūt nebija imūna pret to, ka vīrieši, pat precētie, bieži vien atskatījās, kad viņa pagāja tiem garām. Trīs skolā nostrādāto gadu laikā bija tikai viena vecāku sapulce, kuru bija apmeklējis kāda bērna tēvs. Pārējās apmeklēja tikai mātes. Viņa atminējās, ka reiz par to bija ieminējusies Nenai, kura tikai noteica:

– Viņas negrib, lai vīriņi satiek tevi, jo tu esi tik pievilcīga kā saulē nobriedis ķirsītis.

Nenai bija savs īpašs skatījums uz lietām.

– Tu aizmirsti, kur mēs dzīvojam, – Beta iebilda. – Šeit nav daudz brīvu mana vecuma vīriešu. Un ja arī tā, noteikti ir kāds iemesls, kāpēc viņi vēl ir brīvi.

– Nav tiesa.

– Tā varbūt ir lielpilsētā, bet ne šeit. Šādā mazpilsētā? Tici man. Es šeit esmu pavadījusi visu dzīvi, pat koledžas laikos es dzīvoju mājās. Mani reti aicināja uz randiņiem, un, ja nu tomēr, tad uz diviem vai trim, un tad viss, tie puiši vairs nezvanīja. Un nevaicā man, kāpēc, – Beta filozofiski noplivināja gaisā roku. – Bet tas ir sīkums. Man ir Bens un Nena.

Es neesmu viena, man ir ducis kaķu.

– Tev ir suņi.

– Tie nav mani. Tie ir citu cilvēku suņi. Tā ir milzīga atšķirība.

– Kā tad, – Melodija iespurdzās, – milzīga atšķirība.

Pagalma dziļumā Bens ar ūdenspistoli rokās vilkās bērnu grupiņas astē, visiem spēkiem cenšoties turēties līdzi. Piepeši zēns paslīdēja un nokrita. Brilles iekrita zālē. Beta zināja, ka nav jāceļas un jāiet lūkoties, vai ar zēnu viss ir kārtībā. Pēdējoreiz, kad viņa tā bija rīkojusies, dēls neslēpa aizvainojumu. Sataustījis zālē brilles, viņš uzlika tās uz deguna, pielēca kājās un atkal metās barā.

– Viņi tik ātri izaug, vai ne? – Melodijas balss pārrāva Betas domu pavedienu. – Zinu, ka tas izklausās banāli, bet tā ir. Atceros, ka mana mamma tā teica, bet es domāju, ka viņa vispār nesaprot, ko pati runā. Es nespēju vien sagaidīt, kad Zaks nedaudz paaugsies. Tas, saprotams, bija tad, kad viņu mocīja vēdergraizes un es veselu mēnesi gulēju vien pāris stundu naktī. Un pēkšņi viņš jau ir beidzis sākumskolu.

– Vēl jau nav beidzis. Vēl priekšā vesels gads.

– Zinu, bet vienalga mani tas satrauc.

– Kāpēc?

– Zini… tas ir grūts vecums. Bērni sāk iepazīt pieaugušo pasauli, bet viņiem vēl nav tā brieduma, lai tiktu ar to galā. Un vēl visi tie vilinājumi, neieklausīšanās vecāku viedoklī, pusaudžu straujās garastāvokļa maiņas. Nebūšu pirmā, kas teiks, ka to nevēlas. Tu esi skolotāja. Tu to labi zini.

– Tāpēc es strādāju ar otrklasniekiem.

– Laba izvēle, – Melodija noteica, tad jau klusākā balsī ievaicājās: – Vai zini jaunumus par Eliotu Spenseru?

– Es nezinu jaunumus. Piekopju vientuļnieces dzīvesveidu, vai atceries?

– Viņu pieķēra tirgojam narkotikas.

– Viņš ir tikai pāris gadu vecāks par Benu!

– Un mācās pamatskolā. – Tagad tu mani satrauc.

Melodija iepleta acis.

– Neuztraucies, ja man būtu tāds dēls kā tev, es ne par ko neuztrauktos. Bens ir ļoti prātīgs. Vienmēr pieklājīgs, vienmēr laipns, vienmēr izpalīdz mazākajiem. Viņš ir iejūtīgs. Bet man ir Zaks.

– Zaks arī ir brīnišķīgs zēns.

– Zinu, bet viņu audzināt vienmēr ir bijis grūtāk nekā Benu. Turklāt viņš ir līdzskrējējs.

– Vai redzēji viņus rotaļājamies? No šīs vietas es redzu tikai vienu, kurš skrien pārējiem nopakaļ, un tas ir Bens.

– Tu labi zini, ko es domāju.

Viņa zināja. Jau kopš agras bērnības Bens bija sava ceļa gājējs. Betai nācās atzīt, ka tas bija jauki, jo dēlēns veidojās par labu cilvēku. Lai arī viņam nebija daudz draugu, viņam bija plašs un atzīstams interešu loks, kuras viņš centās attīstīt. Videospēles un sērfošana internetā puiku īpaši neaizrāva. Šad un tad viņš skatījās televizoru, bet jau apmēram pēc pusstundas televizoru parasti izslēdza. Toties viņš lasīja un spēlēja šahu (likās, ka šahu viņš izprot intuitīvi) elektroniskajā spēļu konsolē, kuru bija saņēmis kā dāvanu Ziemassvētkos. Benam patika lasīt un rakstīt, patika arī suņaudzētavas iemītnieki, tomēr to vairums bija nervozi, jo lielāko dienas daļu pavadīja voljērā, tāpēc par puiku nelikās ne zinis. Lielākoties pēcpusdienas viņš pavadīja, mētājot tenisa bumbiņas, kuras vairumā gadījumu pazaudēja.

– Būs jau labi.

– Cerams, – Melodija bilda un nolika dzēriena glāzi. – Vai tev nešķiet, ka pienācis laiks kūkai? Zakam piecos ir treniņš.

– Būs karsts.

Melodija piecēlās.

– Esmu pārliecināta, ka viņš gribēs ņemt līdzi ūdenspistoli. Droši vien, lai apšļāktu treneri.

– Vai tev palīdzēt?

– Nē, paldies. Sēdi un atpūties. Es tūliņ atgriezīšos.

Beta noraudzījās, kā Melodija aiziet, un tikai tagad atskārta, ka draudzene ir ļoti novājējusi. Zaudējusi desmit vai pat piecpadsmit mārciņu kopš pēdējās tikšanās reizes. Droši vien stresa dēļ, Beta nosprieda. Deivida neuzticība bija viņu salauzusi, tomēr atšķirībā no Betas, kura to jau bija piedzīvojusi, Melodija bija nolēmusi saglābt laulību. Betai bija jāatzīst, ka viņu laulības bija gluži atšķirīgas. Deivids bija kļūdījies, un tas sāpināja Melodiju, tomēr Betai joprojām šķita, ka viņi ir laimīgs pāris. Savukārt Betas laulība jau no sākuma bija īsts fiasko. Kā jau Nena bija paredzējusi. Nena spēja novērtēt cilvēkus vienā acumirklī. Ja viņai kāds nepatika, viņa raustīja plecus. Kad Beta paziņoja, ka gaida bērniņu, ka nebrauks mācīties koledžā, jo viņa un nu jau bijušais vīrs gatavojas precēties, Nenas pleci raustījās tā, it kā viņai būtu nervu tiks. Tobrīd Beta nelikās par to ne zinis, tikai nodomāja, ka vecmāmiņa nedod viņam iespēju. Viņa taču viņu nemaz nepazīst. Mums tas izdosies. Kā tad! Tā nenotika. Pret Betas bijušo Nena vienmēr izturējās pieklājīgi, pat sirsnīgi, tomēr pleci nerimās raustīties līdz dienai, kad pirms desmit gadiem Beta atkal atgriezās mājās. Viņas laulība ilga mazāk nekā deviņus mēnešus; Bens tobrīd bija piecas nedēļas vecs. Nenai bija izrādījusies taisnība.

Melodija nozuda mājā, lai pēc dažām minūtēm atkal parādītos. Viņai sekoja Deivids. Viņš nesa papīra šķīvīšus un dakšiņas un bija iegrimis domās. Beta pamanīja, ka viņam ir sirmi deniņi, bet pierē ievilkušās dziļas grumbas. Iepriekšējā tikšanās reizē grumbas bija tikko manāmas. Beta nosprieda, ka tās liecina par spriedzi, kāda viņam jāpiedzīvo.

Reizēm Beta prātoja, kā viņa dzīvotu, ja būtu precējusies. Protams, ne jau ar bijušo vīru. To iedomājoties, viņa riebumā noskurinājās. Paldies par kūkām! Satikt viņu katru otro nedēļas nogali bija vairāk nekā pietiekami. Un tomēr, ja viņa būtu precējusies ar kādu citu. Kādu… labāku. Šķita, ka tas nemaz nebūtu slikti, abstrakti runājot. Bija pagājuši desmit gadi, viņa bija mierā ar savu dzīvi, un tomēr, ja būtu kāds, ar kuru pavadīt kopā vakarus pēc darba, kurš šad un tad pamasētu viņai muguru, tas būtu jauki. Bet tikpat jauka viņai šķita iespēja visu sestdienu slaistīties pa māju pidžamā, ko viņa reizēm darīja un Bens arī. Viņi tās sauca par “slinkumdienām”. Tās bija vislabākās dienas. Reizēm viņi slinkoja visu dienu – pasūtīja picu un skatījās filmu. Debešķīgi.

Turklāt, ja attiecības ir sarežģītas, laulība mēdz būt vēl sarežģītāka. Ne jau Melodijai un Deividam vien bija nesaskaņas; tādas bija vairumam laulāto pāru. Tā ir cīņa par teritoriju. Ko Nena allaž mēdz sacīt? Iemitini divus dažādus cilvēkus ar atšķirīgām vajadzībām zem viena jumta, un tas nebūs kā garneles un putraimi Lieldienu rītā.

Precīzi! Lai arī Betai nebija skaidrs, kur Nena rāva tādas metaforas.

Ielūkojusies rokaspulkstenī, Beta nosprieda, ka, tikko ballīte būs galā, viņa steigsies mājās, lai apraudzītu Nenu. Nebija ne mazāko šaubu, ka vecmāmiņa būs suņaudzētavā – sēdēs pie galda birojā vai apraudzīs suņus. Nena bija tieši tik stūrgalvīga. Vai tad ir svarīgi, ka kreisā kāja ir gluži ļengana? Mana kāja nav ideāla, bet tā arī nav no vaska. Viņa var pakrist un savainot sevi? Es neesmu porcelāna tasīte. No kreisās rokas nav nekādas jēgas? Kamēr varu strēbt zupu, man tā tāpat nav vajadzīga.

Nena bija īpaša, lai Dievs viņu svētī! Allaž tāda bijusi.

– Māmiņ?

Iegrimusi domās, Beta nemanīja Benu tuvojamies. Dēla vasarraibumiņiem nosētā seja spīdēja no sviedriem. Drēbes bija tik slapjas, ka tās varēja izgriezt, uz krekla bija zāles traipi, kurus vairs nevarēs izmazgāt.

– Jā, mīļum?

– Vai varu palikt pie Zaka pa nakti?

– Man liekas, ka viņam ir futbola treniņš.

– Pēc treniņa. Daudzi paliks. Mamma viņam dzimšanas dienā uzdāvinājusi datorspēli.

Beta zināja, kāpēc dēls grib palikt pie drauga.

– Ne šoreiz. Tu nevari. Piecos pēc tevis ieradīsies tētis.

– Vai nevari viņam piezvanīt un pateikt?

– Es varu mēģināt. Bet tu taču zini…

Bens pamāja, un, kā jau allaž šādās reizēs, viņas sirds sažņaudzās.

– Jā, zinu.

Saule svilināja kā cepeškrāsnī, un Beta pieķēra sevi sodāmies, ka automašīnas kondicionieris nav salabots. Sānu logs bija atvērts, mati sitās sejā. Viņa atkal iedomājās, ka reizi par visām reizēm mati tomēr kārtīgi jāapgriež. Beta iztēlojās, kā frizierim sacīs: “Terij, griez tos nost. Gribu vīriešu griezumu!” Tomēr viņa zināja, ka kārtējo reizi lūgs apgriezt matus kā parasti. Savā ziņā viņa tomēr bija gļēvule.

– Man likās, ka jums bija jautri.

– Man bija jautri.

– Un tas ir viss, ko vari pateikt?

– Mamm, esmu piekusis.

Beta norādīja uz “Sniega karalieni” tālumā un apvaicājās:

– Gribi, lai piestājam un notiesājam pa saldējumam?

– Man nevajadzētu ēst saldējumu.

– Hei, man šķiet, ka es te esmu mamma. Es varētu tā teikt. Iedomājos, ka tev ir karsti un varbūt tu vēlies saldējumu.

– Neesmu izsalcis. Es tikko ēdu kūku.

– Labi, kā vēlies. Tikai nevaino mani, ja mājās attapsies, ka varēji izmantot šo izdevību.

– Nevainošu, – Bens noteica un sāka lūkoties pa logu.

– Mīļum, vai viss kārtībā?

Bena balss bija tik klusa, ka vēja rūkoņā to gandrīz nevarēja saklausīt.

– Kāpēc man jābrauc pie tēta? Tur būs garlaicīgi. Viņš liek man iet gulēt deviņos vakarā, it kā es būtu otrklasnieks. Es pat vēl neesmu noguris. Un rīt viņš man liks visu dienu kārtot māju.

– Es domāju, ka rīt pēc dievkalpojuma viņš tevi vedīs pie vectētiņa brokastīs.

– Es vienalga negribu braukt.

Es arī negribu, lai tu brauc, Beta nodomāja. Bet ko lai dara?

– Paņem līdzi grāmatu, – viņa ierosināja. – Vakarā varēsi palasīt, arī rīt pa dienu, ja tev kļūs garlaicīgi.

– Tu vienmēr tā saki.

Tāpēc, ka nezinu, ko citu lai saku, viņa nodomāja.

– Aizbrauksim uz grāmatveikalu?

– Nē, – Bens atbildēja. Beta zināja, ka patiesībā viņš vēlas turp doties.

– Labi, bet atnāc man līdzi. Es gribu nopirkt sev grāmatu.

– Labi.

– Man tiešām žēl, ka tev jābrauc.

– Zinu.

Grāmatveikala apmeklējums tikai nedaudz uzlaboja Bena omu. Lai gan viņš izvēlējās pārīti piedzīvojumu romānu bērniem, stāvot rindā pie kases, Beta manīja, ka dēls ir pavisam sašļucis. Iekāpis mašīnā, viņš atvēra vienu no tiem un izlikās lasām. Beta bija pārliecināta, ka viņš tā rīkojas, lai izvairītos no mammas jautājumiem vai viņas uzspēlētajiem mēģinājumiem uzlabot omu pirms došanās pie tēva. Benam bija tikai desmit gadu, bet viņš jau lieliski prata prognozēt viņas uzvedību.

Betai nepatika, ka dēls nevēlas braukt pie tēva. Viņa nolūkojās, kā dēls ieiet mājā, un zināja, ka viņš dodas uz savu istabu, lai saliktu somā lietas, kas viņam būs nepieciešamas. Beta izkāpa no mašīnas un apsēdās uz lieveņa pakāpieniem, jau kuru reizi sev pārmetot, ka nav uzstādījusi dārzā šūpoles. No suņaudzētavas pagalma otrā galā atskanēja smilksti; bija skaidrs, ka arī dzīvniekus nogurdinājusi neciešamā svelme. Viņa sasprindzināja dzirdi, lai saklausītu mājā Nenu. Ja vecmāmiņa būtu virtuvē, kad Bens iegāja mājā, viņa noteikti būtu ko dzirdējusi. Nena bija staigājoša kakofonija – ne triekas dēļ, bet tāpēc, ka troksnis bija viņas personības neatņemama sastāvdaļa. Nenai bija septiņdesmit seši gadi, bet viņa bija kā septiņpadsmit gadus veca meitene – skaļi smējās, bungoja ar karoti pa pannām un kastroļiem, kad gatavoja ēst, dievināja beisbolu, bet, ja radio pārraidīja bigbenda ēras skaņdarbus, uzgrieza to tik skaļi, ka bungādiņas vai plīsa. “Tāda mūzika, vai zinies, neaug kā banāni,” Nena mēdza teikt. Līdz dienai, kad viņu pēkšņi ķēra trieka, vecmāmiņa teju katru dienu soļoja pa pagalmu gumijas zābakos, kombinezonā, milzīgu salmu cepuri galvā, mācot suņiem klausīt tādām komandām kā “Sēdēt!”, “Šurp!” un “Mierā!”. Savulaik Nena un viņas vīrs spēja suņiem iemācīt jebko. Divatā viņi audzināja un dresēja medību suņus, pavadoņus akliem cilvēkiem, narkotiku meklētājus policijas vajadzībām, sargsuņus. Pēc vīra nāves vecmāmiņa reti to darīja. Ne jau tāpēc, ka to nemācētu; viņa jau bija galvenā dresētāja. Bet sargsuns jāapmāca četrpadsmit mēnešu garumā. Ņemot vērā to, ka Nena trīs sekundēs varēja pieķerties vāverei, viņas sirds vai lūza, kad pēc apmācības suns bija jāatdod. Un ja līdzās nebija vectētiņa, kurš teiktu: “Mēs tāpat viņu jau esam pārdevuši, nekas vairs nav līdzams.” Nena uzskatīja, ka vienkāršāk ir no šīs darba jomas atteikties.

Tā vietā Nena bija izveidojusi paklausības skolu. Ļaudis uz pāris nedēļām nodeva savus suņus, kā Nena to sauca, suņu treniņnometnē, kur vecmāmiņa mācīja tiem sēdēt, palikt uz vietas, nākt pie saimnieka un sekot. Tās bija vienkāršas, pat primitīvas komandas, kuras iemācīties bija pa spēkam katram sunim. Parasti šajā nometnē ik pārnedēļu nonāca no piecpadsmit līdz divdesmit pieciem suņiem, un katram no tiem nācās veltīt apmēram divdesmit minūtes dienā. Ja nodarbība bija garāka, suns zaudēja interesi. Piecpadsmit audzēkņi vienlaikus nebija nekas traks, bet, ja nometnē bija divdesmit pieci suņi, tas nozīmēja garas darba stundas, jo dzīvnieki taču bija arī jāved pastaigās. Un kur tad vēl barošana, telefona zvani, tikšanās ar klientiem un dokumentu kārtošana. Vasaras lielāko daļu Beta bija strādājusi divpadsmit, trīspadsmit stundu dienā.

Tās bija intensīva darba stundas. Mācīt suni nebija grūti – Beta jau kopš divpadsmit gadu vecuma šad un tad bija piepalīdzējusi Nenai –, turklāt par šo tēmu bija sarakstīts dučiem grāmatu. Piedevām arī veterinārā klīnika katru sestdienu par nieka cenu piedāvāja nodarbības suņiem un to saimniekiem. Beta zināja, ka vairums cilvēku var atvēlēt divdesmit minūtes dienā pāris nedēļu garumā, lai apmācītu savus suņus, bet viņi to nedarīja. Tā vietā ļautiņi brauca pat no Floridas un Tenesī, lai suņus atstātu kādam citam, kas to izdarītu viņu vietā. Saprotams, ka vecmāmiņai bija izcilas suņu treneres reputācija, tomēr tagad viņa tiem mācīja izpildīt tikai vienkāršākās komandas. Galu galā suņu skola taču nav raķešu zinātne. Un tomēr ļaudis bija ļoti pateicīgi par paveikto un vienmēr, vienmēr pārsteigti.

Beta ielūkojās pulkstenī. Kīts, viņas bijušais vīrs, drīz būs klāt. Ar šo vīrieti viņai bija problēmas – Dievs zina, cik nopietnas problēmas. Viņi dalīja aizbildniecību par dēlu, un viņa no sirds centās. Viņa centās sev iegalvot, ka Benam būs tikai labāk, ja viņš pavadīs laiku kopā ar tēvu. Zēniem jābūt kopā ar tēvu, jo īpaši, kad tuvojas pusaudža vecums, turklāt viņai bija jāatzīst, ka Kīts nebija slikts cilvēks. Nenobriedis, bet ne slikts. Šad un tad viņš iedzēra pāris aliņu, bet nebija alkoholiķis, narkotikas nelietoja, nekad nebija izturējies pret viņu vai dēlu varmācīgi. Katru svētdienu Kīts gāja baznīcā. Viņam bija stabils darbs, un uzturnaudu viņš arī maksāja laikā. Vai, visticamāk, par to rūpējās viņa ģimene. Nauda tika pārskaitīta no krājkonta, viena no daudziem, kurus viņa ģimene laika gaitā bija izveidojusi. Nedēļas nogalēs, kad pie viņa viesojās Bens, neviena no viņa neskaitāmajām draudzenēm lielākoties netika laista pār slieksni. Šeit atslēgvārds ir “lielākoties”. Pēdējā laikā tā bija, tomēr Beta bija pārliecināta, ka tas īsti nebija saistīts ar Kīta tēva jūtām un atbildības izjūtu, bet gan to, ka viņam šobrīd, visticamāk, nemaz nebija draudzenes. Betai nebūtu iebildumu pret Kīta draudzenēm, ja vien tās vecuma ziņā nebūtu tuvākas Benam nekā Kītam un viņu intelektuālās attīstības koeficients būtu augstāks nekā salātu bļodai. Nē, viņa nav nešpetna, pat Bens to bija atzinis. Pirms pāris mēnešiem Benam nācās vienai no tām palīdzēt uzvārīt otru makaronu porciju ar siera mērci, jo pirmā bija piedegusi. Droši vien ielāgot tik sarežģītu manipulāciju secību kā “pielej pienu, pievieno sviestu, sajauc un apmaisi” nebija viņas spēkos.

Un tomēr ne jau tas Benu satrauca. Tēva draudzenēm nebija ne vainas – viņas pret puiku izturējās drīzāk kā pret jaunāko brāli, nevis dēlu. Viņam nebija nekādu iebildumu veikt arī šādus tādus mājas darbus. Pat ja viņam bija pagalmā jānogrābj lapas, jāuzkopj virtuve vai jāiznes atkritumu maiss, Kīts neizturējās pret Benu kā pret sulaiņa mācekli. Turklāt mājas darbi puikam nāca par labu, jo arī tajās nedēļas nogalēs, kuras viņš pavadīja kopā ar Betu, viņam bija jāpilda zināmi pienākumi. Lielākā problēma bija Kīta bērnišķīgā, nemitīgā vilšanās Benā. Kīts bija vēlējies sportisku dēlu, bet tā vietā viņam bija dēls, kurš gribēja iemācīties vijoļspēli. Kīts vēlējās dēlu, ar kuru kopā doties medībās, bet viņa dēlam labāk patika lasīt grāmatas. Kīts vēlējās dēlu, ar kuru varētu uzspēlēt beisbolu vai basketbolu, bet viņa dēls bija neveikls, turklāt ar sliktu redzi.

Viņš gan nekad par to nebija ieminējies ne viņai, ne Benam, bet tas nemaz nebija jādara. Tas tāpat bija skaidrs no viņa nicīgās sejas izteiksmes Bena futbola spēles laikā, no nevēlēšanās uzslavēt dēlu par uzvaru šaha turnīrā, no pastāvīgās urdīšanas, mudinot Benu būt citādam. Tas Betu tracināja; pat viņai smeldza sirds, kur nu vēl Benam. Zēns gadiem bija centies izpatikt tēvam, bet, laikam ritot, viņš no tā bija noguris. Nu, kaut vai beisbols. Tas taču nav nekas slikts, vai ne? Varbūt tas Benam pat iepatiktos, varbūt viņš pat vēlētos spēlēt Mazajā līgā. Tā arī bija, kad bijušais vīrs par to bija ierunājies. Sākumā Bens par to bija sajūsmā, bet pēc kāda laika jau ienīda. Ja zēns noķēra bumbu trīs reizes pēc kārtas, tēvs vēlējās, lai noķer arī ceturto. Ja tas izdevās, bija jānoķer arī piektā. Kad puika jau bija iemanījies, Kīts uzstāja, ka jānoķer visi metieni. Tad jānotver bumba, skrienot uz priekšu. Jātver metiens, skrienot atmuguriski. Jātver sānslīdē, jātver kritienā. Jānotver pat tad, ja tēvs bumbu meta no visa spēka. Un kas notika, ja zēns nenotvēra? Tad varēja domāt, ka pienācis pasaules gals. Kīts nebija no tiem, kas teiktu: “Labs mēģinājums, čempiņ!” vai “Malacis!” Nē, viņš bija tēvs, kurš tādās reizēs auroja: “Nu, kas ir? Beidz tizloties!”

Viņa ar Kītu par to bija runājusi. Runājusi līdz nelabumam. Bet tas viņam bija pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Kā parasti. Par spīti vai varbūt tieši tāpēc, ka Kītam trūka brieduma, viņš bija spītīgs un viņam allaž par visu bija savs viedoklis. Arī par to, kā jāaudzina Bens. Viņš zināja, kādu dēlu vēlas, un panāks to par katru cenu. Kā jau to varēja paredzēt, Bena reakcija bija pasīvi agresīva. Viņš apzināti netvēra tēva metienus, pat visvienkāršākos, un nelikās ne zinis par izrādīto neapmierinātību, līdz Kīts dusmās nometa cimdu zemē, pārskaities iegāja mājā, lai īgņotos visu atlikušo pēcpusdienu. Bens izlikās to nemanām, iekārtojās terpentīna priedes pavēnī un lasīja grāmatu, kamēr pēc dažām stundām viņam pakaļ ieradās Beta.

Viņiem bija domstarpības ne tikai jautājumos, kas skāra Benu; viņi bija absolūti pretstati. Kā uguns un ledus. Kītam viņa aizvien ļoti patika, Betu tas bezgalīgi kaitināja. Beta nespēja saprast, kāpēc bijušais vīrs iedomājies, ka viņiem vēl būtu iespējams kaut un kopīgs, bet, lai ko viņa Kītam teiktu, tas nemazināja viņa apņēmību. Viņa pat nespēja atcerēties, kas Kītā viņu tik ļoti pievilcis. Viņa spēja tekoši nosaukt iemeslus, kāpēc viņi apprecējās – viņa bija jauna un stulba, kas bija noteicošais, turklāt viņa gaidīja bērnu –, bet tagad ik reizi, kad Kīts uz viņu paskatījās, Betai vēders rāvās čokurā. Kīts nebija vīrietis, kas Betai patiktu. Atklāti runājot, viņš nekad tāds nav bijis. Ja uzņemtu video par viņas dzīvi, tad viņu kopdzīve būtu tas fragments, kuru Beta labprāt izdzēstu. Saprotams, tas neattiecās uz Benu.

Beta vēlējās, kaut viņai līdzās būtu jaunākais brālis Dreiks. Kā jau parasti, kad Beta iedomājās par brāli, viņai iesāpējās sirds. Ikreiz, kad viņš ieradās, Bens tēvocim sekoja pa pēdām kā Nenai suņi. Abi allaž aizklīda ķert tauriņus vai pavadīja laiku rotaļu mājā, kuru vectētiņš bija uzbūvējis kokā un kurā varēja nokļūt pa ļodzīgu tiltiņu, kas šķērsoja vienu no divām upītēm īpašuma teritorijā. Pretstatā Betas bijušajam, Dreiks pieņēma Benu tādu, kāds puisēns bija, izturējās pret viņu kā tēvs – atšķirībā no zēna īstā tēva. Bens Dreiku apbrīnoja, savukārt Beta apbrīnoja Dreiku par to, kā viņš pamazām veidoja dēla pašapziņu. Viņa atminējās, ka reiz pateikusies brālim par to, bet viņš tikai paraustīja plecus un paskaidroja:

– Es jau tikai pavadu laiku kopā ar viņu.

Beta atskārta, ka jāaprauga Nena. Piecēlusies kājās, viņa pamanīja kabinetā gaismu, tomēr neticēja, ka Nena būtu ķērusies pie dokumentu kārtošanas. Visticamāk, vecmāmiņa ir aplokos aiz suņu būdām, tāpēc Beta devās uz turieni. Cerams, ka Nena nebūs nolēmusi vest pastaigā suņu grupiņu. Ja suņi sāktu spriņģot, viņa nespētu tos noturēt pavadā, nespētu noturēties kājās, tomēr tā bija vecmāmiņas mīļākā nodarbe. Viņa uzskatīja, ka vairumam suņu fiziskā slodze nav pietiekama, toties septiņdesmit akru lielais īpašums, kurā bija vairāki plaši, ar koka sētām iežogoti lauki, pusducis līkumainu taciņu un divas mazas upītes, kas tecēja uz Sautriveras upi, bija pietiekami plašs, lai šo trūkumu labotu. Pirms piecdesmit gadiem viņa bija iegādājusies šo īpašumu par nieka cenu, bet tagad tā vērtība bija krietni pieaugusi. Tā vismaz bija sacījis jurists, kurš bija iegriezies aptaujāties, vai Nena nav apsvērusi iespēju to pārdot.

Beta lieliski zināja, kas aiz tā stāv. Tāpat arī Nena, kura tēloja pamuļķi, kamēr jurists centās viņu apvārdot. Vecmāmiņa blenza uz vīrieti platām, tukšām acīm, vienu pēc otras meta uz grīdas vīnogas un nesaprotami murmināja. Pēc tam abas par to stundām ilgi uzjautrinājās.

Ielūkojusies pa kabineta logu, Beta vecmāmiņu tur nemanīja, toties izdzirdēja viņas balsi skanam aplokos.

– Stāvi… pie manis! Laba meitene! Labs darbiņš!

Nogriezusies ap stūri, Beta redzēja, kā Nena sniedz gardumiņu šitcu kucītei, kas sīkiem solīšiem tipināja viņas virzienā. Betai sunītis atgādināja “Wal-Mart” lielveikalā nopērkamās uzvelkamās rotaļlietas.

– Nena, ko tu dari? Tev nevajadzētu nākt šurp.

– Ā, Beta! Sveika! – vecmāmiņa neskaidri nošļupstēja. Vēl pirms diviem mēnešiem viņas runa bija skaidra un tekoša.

Beta ielika rokas sānos un bargi noteica:

– Tev nevajadzētu te būt vienai.

– Es paņēmu līdzi mobilo telefonu. Nospriedu, ja man gadīsies kāda ķibele, es tev zvanīšu.

– Tev nav mobilā telefona.

– Man ir tavējais. Šorīt izvilku to no tavas somiņas.

– Un kam tad tu būtu zvanījusi?

Šķiet, ka par to vecā kundze nebija iedomājusies. Viņa sarauca pieri, tad pievērsa skatienu sunītim.

– Redzi, ar ko man te jātiek galā, Mīlulīt? Es jau tev teicu, ka tas meitēns ir niknāks par lapseni.

Nena nopūtās. Nopūta skanēja kā pūces brēciens. Beta zināja, ka vecmāmiņa mainīs sarunas tematu.

– Kur tad Bens? – viņa vaicāja.

– Mājā, kravā somu. Viņam jābrauc pie tēva.

– Varu derēt, ka viņš par to ir stāvā sajūsmā. Esi pārliecināta, ka viņš nav noslēpies namiņā kokā?

– Esi nu iecietīgāka, – Beta noteica. – Viņš tomēr ir Bena tēvs.

– Tu tā domā.

– Esmu pārliecināta.

– Vai esi pilnīgi pārliecināta, ka tolaik nesagrēkoji ar vēl kādu? Vai tev nebija vienas nakts sakars ar kādu oficiantu, tālbraucēju vai skolasbiedru? – Nenas balsī bija jaušamas cerības. Par šo tematu viņa vienmēr runāja ar cerībām.

– Esmu pilnīgi pārliecināta. Esmu tev to jau miljoniem reižu teikusi.

Vecmāmiņa viltīgi piemiedza aci un sacīja:

– Jā, bet Nena jau vienmēr var cerēt, ka tava atmiņa uzlabosies.

– Starp citu, cik ilgi tu te esi?

– Cik pulkstenis?

– Gandrīz četri.

– Tad es te esmu trīs stundas.

– Tādā karstumā?

– Beta, es neesmu nespējniece. Tas bija negadījums.

– Tā bija trieka.

– Bet tā nebija nopietna.

– Tu nevari pakustināt roku.

– Kamēr varu paēst zupu, man tā nav vajadzīga. Un tagad ļauj man doties pie mazdēla. Gribu atvadīties, pirms viņš aizbrauc.

Abas sievietes devās uz suņu mājas pusi. Mīlulīte sekoja, astīti naski vēcinādama. Jauks sunītis.

– Es šovakar labprāt notiesātu kādu ķīniešu ēdienu, – Nena ierunājās. – Vai tu vēlies ķīniešu ēdienu?

– Neesmu par to vēl domājusi.

– Tad padomā.

– Lai būtu ķīniešu. Bet tikai neko smagu vai eļļā ceptu.

Ir pārāk karsts.

– Tu gan esi garlaicīga.

– Jā, bet es esmu vesela.

– Tas ir viens un tas pats. Tā kā tu esi vesela, neiebildīsi, ja lūgšu tevi aizvest Mīlulīti uz būri. Viņa mīt divpadsmitajā. Dzirdēju jaunu joku, gribu to izstāstīt Benam.

– Kur tu to joku dzirdēji?

– Radio.

– Tas ir piedienīgs?

– Saprotams, ka piedienīgs. Kas es, tavuprāt, esmu?

– Es labi zinu, ko no tevis var sagaidīt, tāpēc arī jautāju. Kas tas ir par joku?

– Divi kanibāli ēd komiķi. Viens pagriežas pret otru un jautā: “Vai arī tev šķiet, ka garšo smieklīgi?”

Beta iesmējās.

– Benam patiks.

– Lieliski. Jāuzlabo oma nabaga bērnam.

– Viņam nekas nekaiš.

– Nu, protams, ka nekaiš. Neesmu jau tikko no ratu pakaļas izvēlusies!

Nena turpināja ceļu uz māju. Viņa kliboja stiprāk nekā no rīta. Protams, viņas stāvoklis uzlabojās, bet līdz pilnīgai atlabšanai vēl tāls ceļš.