Читать книгу Talismans - Nikolass Spārks - Страница 4

Tibo

Dīvaini, kā var iegrozīties cilvēka dzīve. Vēl pirms gada Tibo ar sajūsmu būtu izmantojis iespēju pavadīt nedēļas nogali kopā ar Eimiju un viņas draudzenēm. Varbūt, ka tieši tas viņam bija nepieciešams, tomēr, netālu no Hemptonas izkāpis no automašīnas augusta pēcpusdienas svelmē un pamājis meitenēm ardievas, viņš jutās dīvaini atvieglots. Bija apgrūtinoši tēlot parastu puisi.

Devies prom no Kolorādo pirms pieciem mēnešiem, viņš labprātīgi nebija pavadījis ar kādu kopā vairāk par dažām stundām. Vienīgais izņēmums bija kāds pavecs piensaimnieks uz dienvidiem no Litlrokas, kurš ļāva viņam pārgulēt augšstāva tukšajā guļamistabā pēc vakariņām, kuru laikā vecais vīrs bija vārdos tikpat skops, cik Tibo. Logans novērtēja to, ka vecais fermeris nejuta nekādu vajadzību viņu iztaujāt par tik neparastu izturēšanos. Nekādu jautājumu, nekādas ziņkārības, nekādu divdomīgu mājienu. Viņš vienkārši saprata, ka Tibo nevēlas runāt. Pateicībā par sapratni Tibo pie vecā vīra pavadīja vairākas dienas, palīdzēja salabot šķūņa jumtu, tad ar pilnu mugursomu plecos atkal devās ceļā, un Zevs viņam sekoja.

Brauciens meiteņu automašīnā bija izņēmums, pārējo ceļu viņš bija paveicis kājām. Kopš tās dienas marta vidū, kad Tibo bija atstājis dzīvokļa atslēgas pārvaldnieka kantorī, viņš bija novalkājis astoņus apavu pārus, garajos pārgājienos starp pilsētām bija pārticis no enerģijas batoniņiem un ūdens, bet reiz Tenesī pēc gandrīz trīs dienu badošanās bija notiesājis piecas pamatīgas pankūku kaudzes. Kopā ar Zevu viņš bija piedzīvojis gan puteņus, gan krusu, viņi bija gājuši gan lietū, gan saulē, tik svelmainā, ka uz rokām parādījās apdeguma čūlas. Netālu no Tulsas Oklahomas pavalstī viņš pie apvāršņa bija manījis virpuļviesuli, divas reizes viņam gandrīz iespēra zibens. Tibo bija devies pa neskaitāmiem apkārtceļiem, turoties tālāk no lielajām šosejām, paildzinot ceļojumu reizēm tikai iegribas pēc. Parasti viņš gāja tik ilgi, līdz piekusa, un uz vakarpusi sāka lūkoties pēc vietas naktsguļai, kur viņš un Zevs varētu justies netraucēti. Vēl pirms rītausmas viņš jau atkal devās tālāk. Līdz šim neviens viņam nebija sagādājis rūpes.

Tibo bija aplēsis, ka viņš noiet vidēji divdesmit jūdzes dienā, tomēr neuzskaitīja ne ceļā pavadīto laiku, ne pieveikto attālumu. Tad tas nebūtu ceļojums. Iespējams, bija cilvēki, kuri uzskatīja, ka šādā veidā viņš atbrīvojas no atmiņām par pasauli, kuru viņš pametis; tas, viņaprāt, bija dzejiski. Citi, iespējams, domāja, ka viņš ceļo ceļošanas pēc. Ne vieniem, ne otriem nebija taisnība. Viņam patika staigāt, un bija kāda vieta, kur viņam jānokļūst. Tik vienkārši. Viņam patika iet, kad to gribējās, tempā, kāds viņam patika, uz vietu, kur vēlējās nokļūt. Pēc četriem jūras kājniekos pavadītiem gadiem viņš spēja novērtēt šādas brīvības šarmu.

Māte par viņu uztraucās, bet tā jau dara visas mātes. Vismaz viņa māte. Tibo zvanīja mātei ik pārdienas, lai paziņotu, ka viņam nekas nekaiš, bet, nolicis klausuli, ikreiz pārmeta sev, ka nav bijis godīgs pret viņu. Pēdējos piecus savas dzīves gadus viņš lielākoties pavadījis prom no mājām. Pirms katras no trim misijām Irākā viņam nācās noklausīties mammas pamācības un atgādinājumus nedarīt neko pārgalvīgu. Muļķības viņš nedarīja, tomēr vairākas reizes tik tikko izspruka ar veselu ādu. Lai gan viņš nekad par to mātei nestāstīja, viņa uzzināja no laikrakstiem. “Un tagad vēl tas,” naktī pirms viņa aiziešanas mamma bija gaudusies. “Tā man šķiet pavisam neprātīga doma.”

Var jau būt, ka viņai taisnība. Varbūt tomēr nē. Viņš to vēl nezina.

– Zev, par ko tu domā?

Izdzirdējis savu vārdu, suns palūkojās uz saimnieku un pienāca klāt.

– Jā, zinu. Tu esi izsalcis. Vai tas ir kas jauns?

Tibo piestāja panīkuša piepilsētas moteļa stāvvietā, izvilka no somas bļodiņu un atlikušo suņu barību. Kad Zevs ķērās pie maltītes, Tibo sāka pētīt mazpilsētas ainavu.

Hemptona nebija no tām sliktākajām vietām, kādas viņš bija redzējis, ne tuvu ne sliktākā, tomēr ne arī pati labākā. Tā atradās Sautriveras krastos apmēram trīsdesmit piecu jūdžu attālumā no Vilmingtonas un okeāna. Pirmajā acu uzmetienā tā ne ar ko neatšķīrās no tūkstošiem citu dižmanīgu, lepnu par savu vēsturi un pašpietiekamu zilo apkaklīšu komūnu, ar kurām bija nosēta valsts dienvidu daļa. Šļauganajos vados nokarājās pārītis luksoforu, kas brīdi pa brīdim pārtrauca satiksmes plūsmu tilta virzienā, kurš šķērsoja upi. Galvenās ielas pretējā pusē pusjūdzes garumā stiepās zemu, kopā saspiedušos ķieģeļu ēku rinda, kuru izkārtnes un skatlogi piedāvāja iespēju paēst, padzerties vai iegādāties mājsaimniecībā noderīgas preces. Šur un tur auga pa kādai vecai magnolijai, virs kuru varenajām saknēm ietves asfalts šķita uztūcis. Tālumā Tibo pamanīja vecmodīgu bārddziņa izkārtni, bet iestādījuma durvju priekšā bārddziņa krēslā bija iesēdināta veca vīra lelle. Tibo pasmaidīja. Tas šķita dīvaini, kā piecdesmito gadu fantāzija.

Rūpīgāk papētījis apkārtni, viņš atskārta, ka pirmais iespaids bijis maldinošs. Tibo īsti nezināja, vai pie vainas ir ūdens tuvums vai kas cits, bet jumtu konstrukcijās bija iemetusies trupe un ķieģeļu sienas pamatu tuvumā bija izdrupušas. Pāris pēdu augstumā virs pamatu līnijas ēku sienām bija pabalējis tumsnējs ēnojums, kas liecināja, ka pagātnē šo vietu piemeklējuši pamatīgi plūdi. Neviens no veikaliņiem nebija slēgts, tomēr automašīnu trūkums pie tiem vedināja domāt, cik ilgi vēl tie noturēsies. Mazpilsētu veikaliņiem bija lemts dinozauru liktenis. Ja šī pilsētiņa līdzinājās daudzām citām, kuras sava ceļojuma laikā viņš bija iepazinis, tad noteikti arī šeit ap “Wal-Mart” vai “Piggly Wiggly” lielveikalu ir attīstījies kāds jauns tirdzniecības kvartāls, bet tas nozīmē tikai to, ka šai pilsētiņas daļai ir pienācis gals.

Un tomēr dīvaini būt šeit. Viņš vairs nevarēja pateikt, kādu bija iztēlojies Hemptonu – katrā ziņā ne šādu.

Vai nav vienalga? Kamēr Zevs mielojās, Tibo prātoja, cik ilgs laiks paies, līdz izdosies atrast meklēto. Sievieti no fotogrāfijas. Sievieti, kuru viņš meklē.

Tibo noteikti viņu sameklēs. Viņš par to bija pārliecināts.

Pacēlis mugursomu, viņš apvaicājās:

– Vai esi gatavs doties tālāk?

Zevs nodūra galvu.

– Sameklēsim kādu istabiņu. Man jāpaēd un jānomazgājas. Arī tev vanna par ļaunu nenāktu.

Tibo bija nogājis vairākus soļus, kad atskārta, ka suns nav izkustējies no vietas. Viņš atskatījās.

– Neskaties uz mani tā. Tev noteikti jānomazgājas. Tu slikti od.

Zevs joprojām nekustējās.

– Labi, dari, kā zini, bet es eju.

Zinot, ka Zevs sekos, Tibo devās uz moteļa pārvaldnieka biroju, lai noīrētu istabiņu. Galu galā Zevs vienmēr viņam sekoja.

Līdz dienai, kad viņš atrada fotogrāfiju, Tibo dzīve ritēja tieši tā, kā viņš bija ieplānojis. Viņam allaž bija kāds plāns. Viņš vēlējās skolā labi mācīties, un tā arī bija; gribēja nodarboties ar dažādiem sporta veidiem, un tā arī notika. Gribēja apgūt klavierspēli un spēlēt vijoli – lūdzu! Viņš to apguva pat tiktāl, ka spēja pats komponēt. Pēc Kolorādo universitātes koledžas beigšanas viņš bija ieplānojis pieteikties jūras kājniekos. Vervētājs bija sajūsmā par to, ka virsnieku skolas vietā puisis izvēlējies šādu dienestu. Šokēts, bet sajūsmā. Vairums absolventu nealka kļūt par parastiem kareivjiem, bet Tibo vēlējās tieši to.

Pret Pasaules tirdzniecības centru vērstais terora akts nekādi neietekmēja viņa izvēli. Kļūt par militāristu viņam šķita gluži parasta lieta – galu galā viņa tēvs divdesmit piecus gadus bija dienējis jūras kājniekos. Tēvs dienestu sāka kā ierindnieks un beidza kā viens no tiem sirmajiem, bargajiem seržantiem, no kuriem baidījās visi, izņemot viņu sievas un ierindnieku vadus, kurus tie komandēja. Viņš izturējās pret puišiem kā pret dēliem; viņa vienīgais mērķis, kā pats sacīja, bija atvest puišus mājās pie mātēm dzīvus, sveikus un veselus… un pieaugušus. Gadu gaitā tēvs bija apmeklējis vairāk nekā piecdesmit to puišu kāzas, par kuriem viņš bija atbildīgs, jo viņi nespēja iedomāties, ka varētu apprecēties, nesaņēmuši viņa svētību. Viņš bija labs jūras kājnieks. Vjetnamas kara laikā apbalvots ar Bronzas krustu un divām Purpura sirdīm, dienējis Grenādā, Panamā, Bosnijā un piedalījies arī pirmajā Līča karā. Tēvs bija jūras kājnieks, kurš nekurnēja par biežu pārcelšanos, tāpēc Tibo lielāko bērnības un jaunības daļu bija pavadījis, pārceļoties no vienas vietas uz citu, dzīvojot kara bāzēs dažādās pasaules vietās. Okinavu Tibo zināmā mērā uzskatīja vairāk par mājām nekā Kolorādo. Lai arī viņa japāņu valodas prasme bija nedaudz ierūsējusi, Tibo sprieda, ka pietiktu ar nedēļu Tokijā, lai atkal tekoši runātu japāniski. Līdzīgi kā tēvs, Tibo domāja, ka arī viņš pensijā dosies pēc dienesta jūras kājniekos, tomēr viņš bija apņēmies dzīvot ilgāk, lai šo atpūtu izbaudītu. Tēvu pievārēja sirdslēkme divus gadus pēc tam, kad viņš bija iekāris skapī zilo formastērpu. Negaidīts un smags infarkts. Viņš šķūrēja sniegu no piebraucamā ceļa, bet pēc minūtes viņa vairs nebija. Tas notika pirms trīspadsmit gadiem. Tibo tolaik bija piecpadsmit gadus vecs.

Tā diena un tēva bēres viņam spilgti iespiedušās atmiņā. Pēc tam nāca dienests. Kā jau kareivja bērnam, visas atmiņas bija sajaukušās, jo bieži nācās pārcelties. Draugi pastāvīgi mainījās, drēbes ceļoja no skapja koferos, no koferiem skapjos, pārējā mantība tika regulāri šķirota, lai atbrīvotos no nevajadzīgām lietām, tāpēc nebija nekā tāda, kam viņš būtu pieķēries. Tā dzīvot reizēm ir grūti, bet tas bērnu veido stiprāku, lai gan vairums cilvēku to nespēj izprast. Šāda dzīve māca aiziet no cilvēkiem, jo viņu vietu drīz neizbēgami ieņems citi; māca, ka ikvienā vietā ir kaut kas labs un kaut kas slikts. Karavīru bērni ātrāk kļūst pieauguši.

Pat atmiņas par koledžā pavadītajiem gadiem bija visai miglainas, bet šim dzīves posmam bija sava īpaša kārtība. Mācības darba dienās, izklaides nedēļas nogalēs, saspringti noslēguma eksāmeni, draņķīgas kopmītnes maltītes, divas draudzenes; attiecības ar vienu no viņām turpinājās nedaudz ilgāk par gadu. Ikviens, kas mācījies koledžā, varētu stāstīt to pašu, turklāt koledžas dzīvei reti kad bija ilgstoša ietekme nākotnē. Galu galā nozīme ir tikai viņa izglītībai. Patiesībā Tibo šķita, ka viņa dzīve sākās tikai tad, kad viņš ieradās apmācību nometnē Perisailendā. Tikko viņš izlēca no autobusa, pie auss sāka kliegt seržants instruktors. Tikai šie seržanti spēj likt cilvēkam noticēt tam, ka tas, ko esi piedzīvojis, ko esi iemācījies pirms tam, nav nekas. Tu piederi viņiem, tas arī viss. Esi labs sportists? Piecdesmit reizes atspiesties no zemes, Čempiona kungs! Beidzi koledžu? Saliec šo ieroci, Einštein! Tēvs bija jūras kājnieks? Uzkop ķemertiņu, kā tavs vecais reiz darīja! Labi zināmas, ierastas klišejas. Skrien, soļo, sastingsti miera stājā, rāpo pa dubļiem, rāpies pāri sienai – nometnē nebija nekā tāda, ko Tibo nebūtu gaidījis.

Viņam bija jāatzīst, ka apmācības lielākoties bija iedarbīgas. Tās salauza cilvēkus, nospieda uz ceļiem un visbeidzot padarīja par jūras kājniekiem. Vismaz tā viņi apgalvoja. Tibo nesalūza. Viņš ļāva instruktoriem plosīties, nelēca acīs, klausīja pavēlēm un palika tāds, kāds bija. Un tomēr viņš kļuva par jūras kājnieku.

Pēc apmācībām viņš tika ieskaitīts pirmā bataljona piektajā jūras kājnieku vienībā Pendltonā. Sandjego bija viņam tīkama pilsēta – labs klimats, skaistas pludmales un vēl skaistākas sievietes. Bet viņam nebija lemts tur palikt ilgi. Divtūkstoš trešā gada janvārī, drīz pēc viņa divdesmit trešās dzimšanas dienas, viņu nosūtīja uz Kuveitu, lai piedalītos operācijā “Brīvību Irākai”. Dohas bāze, kas bija izvietota Kuveitas galvaspilsētas rūpniecības rajonā, tika izmantota jau kopš pirmā Līča kara laikiem un pārtapusi par pilsētu pilsētā. Tur bija gan sporta zāle, gan datorcentrs, gan karaspēka daļas veikals, gan ēstuves un vēl telšu pilsētiņa, kas pletās līdz pat apvāršņa līnijai. Gaidāmais iebrukums lika šai vietai gluži vai mutuļot. Jau no pirmajām dienām šeit valdīja īsts haoss. Viņa dienas aizritēja stundām ilgās sanāksmēs, mokošos vingrinājumos, uzbrukuma plānu slīpēšanā, kas nepārtraukti mainījās. Tibo vismaz simtiem reižu trenējās uzvilkt ķīmiskās aizsardzības tērpu. Šeit klīda arī nebeidzamas baumas. Vissliktākais, ko cilvēks varēja darīt, bija censties izprast, kuras no baumām ir patiesība. Ikvienam bija kāds paziņa, kuram savukārt bija paziņa, kurš bija dzirdējis “patieso stāstu”. Vienu dienu viņiem tika teikts, ka uzbrukums nenovēršami tuvojas, nākamajā paklīda runas, ka uzbrukums tiks atlikts. Viņi uzbruks no ziemeļiem un dienvidiem, tad tikai no dienvidiem, tad, iespējams, vispār neuzbruks. Klīda runas, ka ienaidniekam ir ķīmiskie ieroči un tie tiks likti lietā; nākamajā dienā jau runāja par to, ka ienaidnieks ķīmiju nelietos, jo baidās, ka Savienoto Valstu karaspēks atbildēs ar atomieročiem. Vieni melsa, ka Irākas Republikāņu gvarde sūtīs pāri robežai pašnāvniekus, citi – ka pašnāvnieku operācija notiks pie Bagdādes. Vēl citi apgalvoja, ka pašnāvnieki tiks sūtīti uz naftas atradnēm. Īsāk sakot, neviens neko nezināja, un tas tikai uzkurināja Kuveitā sapulcināto simt piecdesmit tūkstošu karavīru iztēli.

Kareivji lielākoties vēl ir bērni. Ļaudis to reizēm mēdz piemirst. Tie ir astoņpadsmit, deviņpadsmit, divdesmit gadus veci puiši – pusei no dienestā esošajiem pat nedrīkst pārdot alu. Viņi ir pārliecināti par sevi, labi apmācīti un alkst doties karā, tomēr nav iespējams ignorēt patiesību par to, kas viņus sagaida. Daļa šo jaunekļu ies bojā. Daži par to runāja atklāti, citi rakstīja vēstules ģimenēm un nodeva tās kapelānam. Visi bija satraukti. Bija kareivji, kuri nespēja aizmigt, citi to vien darīja kā gulēja. Dīvainā kārtā Tibo to visu vēroja it kā no malas. Laipni lūgti karā, viņš šķita dzirdam tēva balsi. Tas allaž ir SNVJ: situācija normāla, vispārējs juceklis.

Tibo nebija pilnībā imūns pret pieaugošo spriedzi, un, kā jau ikvienam, viņam bija nepieciešams izlādēties. To nedarīt vienkārši nebija iespējams. Viņš sāka spēlēt pokeru. To viņam iemācīja tēvs, viņš zināja, kā to spēlē… vai vismaz domāja, ka zina. Tibo ātri vien atskārta, ka citi to dara labāk par viņu. Pirmajās trīs nedēļās viņš bija paspēlējis gandrīz visu naudu, ko bija iekrājis kopš iestāšanās armijā. Viņš blefoja, kad vajadzēja izstāties, izstājās, kad vajadzēja turpināt spēli. Tā nebija liela nauda, turklāt, ja nebūtu to paspēlējis, viņam tāpat nebūtu, kur to tērēt, tomēr tas viņam samaitāja omu uz vairākam dienām. Tibo nepatika zaudēt.

Vienīgais pretlīdzeklis bija garie rīta skrējieni. Tibo devās skriet vēl pirms saules lēkta. Rīti šeit bija salti. Lai arī Tuvajos Austrumos bija pavadījis jau veselu mēnesi, viņu aizvien vēl pārsteidza tas, cik tuksnesis var būt auksts. Viņš skrēja, virs galvas pletās zvaigznēm nosētas debesis, bet elpa dzestrajā gaisā veidoja mazus tvaika mutulīšus.

Reiz, atgriežoties no skrējiena, viņš pa gabalu ieraudzīja savu telti un palēnināja gaitu. Tobrīd virs apvāršņa parādījās saules maliņa, pielejot neauglīgo klajumu ar zeltainu gaismu. Salicis rokas sānos, Tibo centās izlīdzināt elpu, un pēkšņi, ar acs kaktiņu pamanīja nespodri iemirdzamies smiltīs iemītu fotogrāfiju. Viņš apstājās, lai to paceltu. Fotogrāfija bija rūpīgi ielaminēta lētā plēvē, droši vien, lai pasargātu no mitruma. Viņš notrausa no tās smiltis, nospodrināja attēlu, un tā bija pirmā reize, kad Tibo viņu ieraudzīja.

Tā bija smaidoša gaišmate ar nebēdnīgām nefrīta krāsas acīm. Viņa bija tērpusies džinsos un T kreklā, kura priekšpusi rotāja uzraksts “Veiksmes talismans”. Viņai aiz muguras bija transparents “Hemptonas gadatirgus”. Sievietei līdzās stāvēja vācu aitu suns ar sirmu purnu. Pūlī aiz viņas pie biļešu stenda bija neskaidri saskatāmi divi jauni vīrieši T kreklos, kurus rotāja kāds logotips. Tālumā debesīs stiepās trīs mūžzaļi koki – piramidāli, tādi varētu augt jebkur. Fotogrāfijas aizmugurē bija ar roku rakstīti vārdi: “Sargi sevi! E.”

To visu viņš nepamanīja uzreiz. Pirmajā brīdī viņš gribēja ļauties instinktam un aizmest fotogrāfiju. Gandrīz to izdarījis, viņš attapās – ja kāds fotogrāfiju pazaudējis, tad, iespējams, vēlas to atgūt. Tā noteikti kādam kaut ko nozīmēja.

Atgriezies nometnē, viņš to piesprauda pie ziņojumu dēļa līdzās ieejai datorcentrā. Viņaprāt, teju ikviens nometnes iemītnieks šeit iegriezās tādu vai citādu iemeslu dēļ. Nav šaubu, kāds noteikti to paņems.

Aizritēja nedēļa, desmit dienas. Fotogrāfija joprojām atradās pie ziņojumu dēļa. Tas bija laiks, kad viņa vads katru dienu neskaitāmas stundas pavadīja treniņos, tāpēc brīvajā laikā puiši nopietni pievērsās pokeram. Dažs labs vīrs bija zaudējis tūkstošus; klīda runas, par kādu jaunāko kaprāli, kurš palaidis vējā gandrīz desmit tūkstošus dolāru. Tibo, kurš nebija kārtīm pieskāries kopš pazemojuma jau pirmajā reizē, brīvo laiku īsināja pārdomās par plānoto uzbrukumu un prātoja, kā rīkosies, ja uz viņu šaus. Trīs dienas pirms operācijas sākuma viņš aizklīda līdz datorcentram un pamanīja, ka fotogrāfija vēl ir turpat. Līdz pat šai dienai viņš īsti nesaprata, kāpēc atkal paņēma fotogrāfiju un ielika to kabatā.

Viņa labākais draugs nodaļā Viktors – abi bija kopā jau kopš apmācību nometnes laikiem –, par spīti Tibo noliedzošajai attieksmei, tovakar pielauza viņu pievienoties pokera spēlētājiem. Tā kā naudas viņam bija maz, Tibo spēli uzsāka visai apdomīgi un nosprieda, ka nenoturēsies ilgāk par pusstundu. Pirmās trīs partijas viņš zaudēja, ceturtajā viņam jau bija iela, bet sestajā – Full House. Veiksmīgo kāršu birums turpinājās, veidojot flašus, ielas un fulhausus, un vakars vēl bija tikai pusē, kad Tibo jau bija atspēlējis iepriekš zaudēto summu. Spēlētājus, kuri spēli bija uzsākuši kopā ar Tibo, jau bija nomainījuši citi. Tibo turpināja spēlēt. Veiksme nenovērsās, un līdz rītausmai viņš bija vinnējis vairāk, nekā nopelnījis sešu mēnešu dienesta laikā.

Tikai tad, kad kopā ar Viktoru viņi atstāja spēles galdu, Tibo atskārta, ka visu šo laiku kabatā bijusi atrastā fotogrāfija. Kad abi bija atgriezušies teltī, Tibo parādīja fotogrāfiju draugam un mudināja pievērst uzmanību vārdiem, kas rotāja sievietes krekliņu. Viktors, kura vecāki bija nelegāli imigranti un dzīvoja netālu no Beikersfīldas Kalifornijā, bija ne tikai ļoti reliģiozs cilvēks, bet arī ticēja zīmēm. Pērkona negaiss, ceļa sazarojumi un melni kaķi bija viņa favorīti. Pirms došanās uz nosūtījuma vietu Viktors viņam stāstīja par tēvoci, kuram it kā bija ļauna acs: “Ja viņš uz kādu īpaši paskatās, nāve ir tikai laika jautājums.” Viktora stāstījums bija tik pārliecinošs, ka Tibo jutās kā desmit gadus vecs puišelis un aizrautīgi klausījās, kā draugs, iespiedis pazodē kabatas lukturīti, stāsta brīnumu lietas. Tobrīd viņš neko neteica. Katram jau ir savas dīvainības. Puisis tic zīmēm? Lai jau tic. Daudz svarīgāks bija fakts, ka Viktors bija izcils šāvējs, norīkots misijā kā snaiperis, un Tibo bija gatavs uzticēt viņam savu dzīvību.

Viktors aplūkoja fotogrāfiju, tad atdeva to Tibo.

– Tu stāstīji, ka atradi to rītausmā?

– Jā.

– Rītausmai piemīt spēks.

– Tā tu man sacīji.

– Tā ir zīme, – Viktors turpināja. – Tas ir tavs talismans.

Redzi, kāds krekliņš viņai mugurā?

– Tā ir tikai šī vakara veiksme.

– Ne tikai šī vakara. Tu atradi šo fotogrāfiju, jo tev bija lemts to atrast. Neviens to nepaņēma, jo tā bija lemts. Tu šodien to paņēmi ne bez iemesla. Šī fotogrāfija gaidīja tevi.

Tibo gribēja ieminēties par puisi, kas to, iespējams, pazaudējis un pārdzīvo, tomēr nolēma turēt mēli aiz zobiem. Viņš atlaidās guļvietā un aizlika rokas aiz galvas.

Viktors darīja to pašu.

– Man prieks par tevi. Kopš šīs dienas veiksme būs tava pavadone, – viņš piebilda.

– Es ceru.

– Bet tu nedrīksti fotogrāfiju pazaudēt.

– Nē?

– Ja tā notiks, tevi piemeklēs tikai neveiksmes.

– Kā tas jāsaprot?

– Tas nozīmē, ka tevi vajās nelaimes. Bet karā neviens nevēlas būt neveiksminieks.

Moteļa istabiņa bija tikpat atbaidoša, cik pats iestādījums no ārpuses. Sienas klāja koka paneļi, gaismekļi pie griestiem bija nostiprināti ar ķēdi, grīdu klāja nodilis tepiķis, televizors bija pieskrūvēts pie plaukta. Likās, ka remontu tā piedzīvojusi ap tūkstoš deviņsimt septiņdesmit piekto gadu un kopš tā laika nekas nav mainījies. Tibo tā atgādināja vietas, kurās viņi apmetās valsts dienvidaustrumu daļā, ģimenes atvaļinājuma laikā, kad viņš vēl bija bērns. Viņi mēdza pārnakšņot moteļos lielceļu malās, ja vien tēvs uzskatīja, ka istabiņa ir pietiekami uzkopta. Mamma gan reizēm viņam nepiekrita, bet ko gan viņa varēja iebilst? Galu galā ne jau visās ceļmalās ir pa Four Seasons viesnīcai. Pat ja tādas tur būtu, tajās nakšņot viņi nevarētu atļauties.

Ienācis istabiņā, Tibo rīkojās tieši tāpat kā savulaik tēvs: pacēla gultas pārklāju, lai pārbaudītu, vai palagi ir tīri, palūkojās, vai uz dušas aizkariņa nav pelējuma, ieskatījās izlietnē, vai tajā nav matu. Numuriņš bija tīrāks, nekā Tibo bija iztēlojies – ne rūsas nosēdumu, ne piloša krāna, ne cigarešu izdedzinātu caurumu. Turklāt vēl arī lēts. Tibo bija apmaksājis numuriņu skaidrā naudā un nedēļu uz priekšu, administrators viņam neko nejautāja, turklāt nebija jāpiemaksā par suni. Labs darījums. Lieliski! Tibo nebija ne kredītkartes, ne debetkartes, ne maksājumu kartes, ne reģistrētas pasta adreses, ne mobilā telefona. Gandrīz viss, kas viņam piederēja, atradās mugursomā. Toties bija bankas konts, no kura viņš varēja izņemt naudu, ja radās nepieciešamība. Konts bija reģistrēts uz uzņēmumu, nevis uz viņa vārda. Viņš nebija bagāts. Viņš pat nepiederēja vidusslānim. Uzņēmums nedarbojās. Tibo patika privātums.

Viņš ieveda suni vannas istabā, izmazgāja ar šampūnu, ko izņēma no mugursomas. Pēc tam pats nomazgājās dušā un uzvilka pēdējo tīro drēbju kārtu. Apsēdies gultā, viņš izšķirstīja telefonu grāmatu, it kā ko meklējot. Viņam neveicās. Nospriedis, ka izmazgās netīrās drēbes tad, kad būs laiks, viņš devās uz mazo ēstuvi, ko bija pamanījis ielas malā.

Zevu ēstuvē neielaida, bet tas Tibo nepārsteidza. Suns apgūlās uz ietves pie ārdurvīm un aizmiga. Tibo notiesāja sierburgeru un fritētus kartupelīšus, pa virsu uzdzēra piena kokteili ar šokolādi un pasūtīja sierburgeru līdzņemšanai – Zevam. Izgājis no ēstuves, viņš nolūkojās kā Zevs mazāk nekā divdesmit sekundēs aprij cienastu. Suns ielūkojās saimniekam acīs.

– Man prieks, ka tev garšoja. Ejam.

Nopircis pārtikas veikaliņā karti, Tibo apsēdās uz soliņa pilsētas laukumā – vienā no tiem vecmodīgajiem parkiem, ko ieskauj bodītēm nosētas ielas, kuru apēno lieli koki, kur ir bērnu rotaļlaukums, milzum daudz ziedu un maz ļaužu. Tobrīd parkā bija dažas mammas, kuras bariņā vēroja, kā bērni šļūc no slīdkalniņa un šūpojas šūpolēs. Nopētījis sievietes un pārliecinājies, ka starp tām nav meklētās, viņš novērsās un atlocīja karti. Sievietes nedrīkst ilgi pētīt. Mazu bērnu māmiņas allaž satraucas, ja tuvumā ir vientuļš svešinieks, kurš nav iesaistīts lietderīgā darbā. Par to viņas nevar nosodīt. Pasaule ir pilna izvirtuļu.

Tibo pētīja karti, izvēlējās orientierus un plānoja, ko darīt tālāk. Viņš neloloja cerības, ka tas būs viegli. Galu galā informācija, kas bija viņa rīcībā, bija niecīgāka par niecīgu. Viņam bija tikai fotogrāfija, viņš nezināja ne sievietes vārdu, ne adresi. Pat ne darbavietu. Ne telefona numuru. Ne laiku, kad fotogrāfija uzņemta. Tā bija tikai seja ļaužu pūlī. Un tomēr bija dažas norādes. Izpētījis fotogrāfiju, kā jau to bija darījis neskaitāmas reizes iepriekš, viņš uzskaitīja faktus, kas bija viņa rīcībā. Fotogrāfija uzņemta Hemptonā. Fotogrāfijā redzamajai sievietei tolaik bija nedaudz pāri divdesmit gadiem. Pievilcīga. Viņai bija vācu aitu suns – vai arī viņa bija pazīstama ar tā īpašnieku. Sievietes vārda pirmais burts ir E. Emma, Elena, Elaiza, Eilīna, Emīlija, Erina, Erika… visticamāk, lai gan Dienvidos arī tādi vārdi kā Erdīna vai Elspeta nav retums. Viņa apmeklējusi gadatirgu kopā ar kādu, kas vēlāk nosūtīts uz Irāku. Tieši šim cilvēkam viņa uzdāvinājusi fotogrāfiju, kuru Tibo atrada divtūkstoš trešā gada februārī, un tas nozīmē tikai to, ka tas noticis agrāk. Ja tā, tad sieviete drīz varētu svinēt trīsdesmito dzimšanas dienu. Fonā redzami trīs skujkoki. Tas arī viss, ko viņš zināja. Fakti.

Pārējie bija tikai pieņēmumi, sākot jau ar Hemptonu. Hemptona ir visai plaši izplatīts vietvārds. Interneta pārlūkprogramma piedāvāja virkni rezultātu. Apgabalus un pilsētas ar šādu nosaukumu Dienvidkarolīnā, Virdžīnijā, Ņūhempšīrā, Aiovā, Nebraskā, Džordžijā. Arī citās pavalstīs. To ir ļoti daudz. Un starp tām arī Hemptona Hemptonas apgabalā Ziemeļkarolīnā.

Lai arī attēlā nebija nekādu konkrētu norāžu – Montičello, kas norādītu uz Virdžīniju, vai, piemēram, plakāta “Laipni lūgti Aiovā!”– tajā bija vēl kāda informācija, kas norādīja uz šo vietu. Tibo izpētīja vīriešus, kuri bija redzami fotogrāfijā stāvam rindā pēc biļetēm. Diviem mugurā bija T krekli ar logo. Vienā no tiem bija Homērs Simpsons, kas, saprotams, ne par ko neliecināja. Otram uz krūtīm rotājās uzraksts DAVIDSON, kas iesākumā likās tikpat nejēdzīgs. Pirmajā brīdī Tibo nosprieda, ka uzrakstam ir kāds sakars ar Harley-Davidson motocikliem. Iegūglējis nosaukumu, Tibo atskārta, ka maldījies. Tā bija prestiža koledža Šarlotas apkaimē Ziemeļkarolīnā. Humanitāro zinātņu skola rūpīgi atsijātiem ambicioziem jauniešiem. Internetā pieejamais katalogs uzrādīja tieši šādu krekla paraugu.

Krekliņš, kā Tibo nosprieda, vēl nav nekāds pierādījums tam, ka fotogrāfija uzņemta Ziemeļkarolīnā. Varbūt puisim kreklu iedevis kāds, kas mācījies Deividsona koledžā, varbūt puisis studē šajā koledžā, bet devies brīvdienās uz mājām citā pavalstī, varbūt jaunajam vīrietim vienkārši iepaticies krekliņš, varbūt tas ir koledžas absolvents, kurš pārcēlies uz dzīvi citur. Un tomēr Tibo bija sazvanījis Hemptonas Tirdzniecības kameru un noskaidrojis, ka tur tiešām ik vasaru tiek rīkots apgabala gadatirgus. Kārtējā zīme. Tibo bija galamērķis, bet tas vēl nebija fakts. Tas bija tikai viņa pieņēmums. Un tomēr kaut kādu iemeslu dēļ Tibo juta, ka tā ir īstā vieta.

Bija arī citi pieņēmumi, bet pie tiem viņš atgriezīsies vēlāk. Vispirms jāatrod gadatirgus norises vieta. Cerams, ka tirdziņš gadu no gada notiek vienā un tajā pašā vietā, turklāt Tibo cerēja, ka cilvēks, kurš viņam palīdzētu atrast šo vietu, sniegs atbildi arī uz šo jautājumu. Vispiemērotākā vieta, kur šādu cilvēku meklēt, ir kāda no vietējām bodītēm. Saprotams, ne suvenīru, ne arī senlietu veikaliņā, jo tādi parasti pieder klejotājiem, ļaudīm no ziemeļiem, kuri alkst mierpilnas dzīves siltākā klimatā. Tibo nosprieda, ka šim mērķim vispiemērotākais būtu mājsaimniecības preču veikaliņš vai bārs, vai arī nekustamā īpašuma aģenta kantoris. Viņš zināja, ka atradīs īsto vietu.

Tibo vēlējās aplūkot vietu, kur uzņemta fotogrāfija. Ne jau tādēļ, lai labāk izprastu, kāda ir fotogrāfijā redzamā sieviete. Vietai šajā ziņā nebija nekādas nozīmes.

Viņš gribēja zināt, vai tur aug trīs mūžzaļi skujkoki, smaili, kopā saspiedušies, kādi varētu augt gandrīz jebkur.