Читать книгу Talismans - Nikolass Spārks - Страница 7

Kleitons

Sestdienas vakars. Pulkstenis rādīja desmito vakara stundu, bet viņš bija iestrēdzis mājā kopā ar bērnu. Lieliski. Vienkārši lieliski.

Bet kā gan citādi šī diena varēja beigties? Vispirms kāda meitene gandrīz viņu pieķer ar fotoaparātu rokās, tad pazūd dienesta fotoaparāts, piedevām Logans Tai-bolts pārdur viņa automašīnai riepas. Un vēl ļaunāk – viņam nācās paskaidrot Apgabala Šerifa kungam, kā viņš pazaudējis fotoaparātu un kā ticis pie pārdurtām riepām. Kā jau Kleitons bija paredzējis, tēvs bija pārskaities un nenoticēja viņa sacerētajai pasaciņai. Viņš turpināja apbērt dēlu ar jautājumiem. Beigās viņš jau bija gatavs vecajam iegāzt pa seju. Lai arī vairums ļautiņu viņa tēvu uzskatīja par dižu vīru, tas vēl viņam nedeva tiesības izturēties pret dēlu kā pret idiotu. Lai nu kā, bet Kleitons turējās pie saviem meliem – viņam licies, ka pamanījis kādu, kas tiek meklēts, braucis tam nopakaļ un nelaimīgā kārtā pārbraucis pāris naglām.

Un fotoaparāts? Nejautā par to man! Es pat nezinu, vai tas bija patruļmašīnā. Tie nebija izcili meli, to viņš apzinājās, bet pietiekami labi.

Noliecies un aplūkojis riepas, tēvs paziņoja:

– Drīzāk gan izskatās, ka riepas pārdurtas ar medību dunci.

– Es tev teicu, ka pārbraucu naglām.

– Tur nekādi būvdarbi nenotiek.

– Es nezinu, kā tas gadījās! Es tikai stāstu to, kā notika.

– Kur ir naglas?

– Kā lai es to zinu? Iemetu krūmos.

Vecais vīrs negribēja uzķerties, bet Kleitons pietiekami labi zināja, ka viņam jāturas pie izdomātā stāsta. Nekad neatkāpies no saviem vārdiem. Tikko atkāpsies no teiktā, ķeza garantēta. Pratināšanas pamatprincips.

Galu galā vecajam apnika prašņāt, Kleitons uzlika rezerves riteņus un brauca uz darbnīcu, kur tās nomainīja pret oriģinālajām riepām. Pāris stundu bija zaudētas, un viņš bija palaidis garām tikšanos ar kādu Loganu Tai-bolta kungu. Nevienam, atkārtoju, nevienam nav ļauts tā izrīkoties ar Kītu Kleitonu, kur nu vēl tādam hipiju klaidonim, kurš iedomājies, ka drīkst apčakarēt šerifa palīgu.

Atlikušo pēcpusdienas daļu viņš pavadīja, braukādams pa Ārdenas ielām un taujādams, vai kāds nav redzējis noaugušo klaidoni. Tādu subjektu nav iespējams neievērot, ja nu vienīgi tā briesmoņa dēļ, kas viņu pavada. Pūliņi bija velti, un tas viņu satracināja vēl vairāk, jo bija skaidrs, ka šis Tai-bolts viņam melojis, acīs skatīdamies, bet viņam tas nav pielēcis.

Bet viņš to puisi sameklēs. Nav pamata šaubīties, kaut vai tikai fotoaparāta dēļ. Pareizāk sakot, bilžu dēļ. Īpaši to citu bilžu dēļ. Vismazāk viņš vēlējās, lai Tai-bolts iesoļotu šerifa kantorī un noliktu aparātu uz letes vai, vēl ļaunāk, dotos uz avīzes redakciju. Ja fotoaparāts uzrastos šerifa kantorī, tas būtu mazākais ļaunums, jo tēvs varētu šo nesmukumu noklusēt. Tēvs, saprotams, viņu uz dažām nedēļām nosēdinātu pie rakstāmgalda, bet turētu muti. Lai nu kāds bija viņa tēvs, muti turēt viņš prata.

Bet avīzes… tas jau ir cits stāsts. Skaidrs, ka vectēvs izmantotu sakarus un darītu visu iespējamo, lai ziņa neaizietu tautās, tomēr diez vai viņam izdotos pilnībā noslēpt šo informāciju. Bildes bija pikantas, tās aplidotu pilsētu vēja spārniem ar vai bez pavadošā raksta. Kleitons jau tāpat tika uzskatīts par ģimenes melno avi, tāpēc viņam nepavisam nebija vajadzīgs vēl kāds skandāls, kas dotu iemeslu vectēvam izgāzt dusmas pār viņa galvu. Vectēvs vispār bija tendēts uz negatīvismu. Kur tas laiks, bet viņš vēl aizvien niknojās par to, ka Kīts un Beta pašķīrās. Kāda viņam daļa? Un dzimtas saietos viņš nevarēja vien beigt atgādināt, ka mazdēlam nav koledžas izglītības. Kleitona sekmes bija pietiekami labas, lai iestātos koledžā, tomēr viņš nespēja iedomāties, ka vēl četrus gadus nāktos deldēt skolas solu. Tāpēc viņš pievienojās tēvam apgabala šerifa kantorī. Tas bija pietiekami, lai večuks nomierinātos. Pusi savas dzīves Kīts bija aizvadījis, izpatīkot vectēvam.

Šoreiz viņam nebija izvēles. Lai gan Kītam vectēvs – dedzīgs Dienvidu baptists, kurš katru svētdienu apmeklēja dievkalpojumu, bet dzeršanu un dejas uzskatīja par grēku, kas Kleitonam allaž bija licies smieklīgi, – ne visai patika, viņš zināja, kas no viņa tiek gaidīts. Un jāteic, ka pliku koledžas skuķu bildēšana gluži neietilpa darāmo lietu sarakstā. Tāpat arī citas bildes, kurās viņš un citas daiļavas bija redzamas visnotaļ kompromitējošās pozās. Ja tas nāktu gaismā, vectēvs būtu pamatīgi apbēdināts, un viņš nebija no tiem, kas piedod šādu pāridarījumu, pat savas ģimenes piederīgajam. Jo īpaši ģimenes piederīgajam. Kleitonu dzimta Hemptonas apgabalā dzīvoja kopš tūkstoš septiņsimt piecdesmit trešā gada. Daudzējādā ziņā viņi bija Hemptonas apgabala simbols. Kleitonu dzimta bija devusi Hemptonai tiesnešus, advokātus, ārstus un zemes īpašniekus, tajā pat bija ieprecējies pilsētas mērs, tomēr ikviens zināja, ka Kīta vectēvs ir dzimtas galva. Viņš pārvaldīja pilsētu kā vecmodīgs mafijas dons, vairums pilsētnieku dziedāja viņam slavas dziesmas un bez mitas slavināja, cik īpašs vīrs ir vecais Kleitons. Večukam patika domāt, ka tas ir tāpēc, ka viņš atbalsta visu, sākot no bibliotēkas līdz teātrim un pamatskolai, bet Kīts zināja iemeslu – vectēvam piederēja lielākā daļa pilsētas centra darījuma ēku, kokzāģētava, abas piestātnes, trīs auto tirgotavas, trīs noliktavu kompleksi, vienīgais dzīvojamo namu komplekss pilsētā un iespaidīgas lauksaimniecības zemes platības. Tas viss deva ģimenei bagātību un varu. Tā kā Kīts lielāko daļu naudas saņēma tieši no ģimenes fondiem, svešinieks pilsētā, kurš varētu sagādāt kaudzi problēmu, viņam nebija vajadzīgs.

Paldies Dievam, ka īsajā laulībā ar Betu viņiem bija piedzimis Bens. Vecais bija apsēsts ar to mantinieku būšanu un, tā kā mazdēlam tika dots viņa vārds – visai viltīgs gājiens, jāatzīst –, vecais vīrs mazdēlu dievināja. Kleitonam pat likās, ka vectēvs mazmazdēlu Benu mīlēja vairāk nekā viņu.

Protams, Kīts zināja, ka Bens ir labs puika. To apgalvoja ne tikai vectēvs – tā runāja visi. Viņš mīlēja dēlu, lai gan reizēm zēns bija kā skabarga dibenā. No sēdvietas uz mājas lieveņa Kīts redzēja, ka Bens beidzis uzkopt virtuvi un atkal atlaidies uz dīvāna. Viņš zināja, ka vajadzētu dēlam pievienoties, bet vēl nebija tam gatavs. Kīts nevēlējās zaudēt savaldīšanos un pateikt ko tādu, ko vēlāk nožēlos. Viņš centās būt labāks tēvs; vēl pirms pāris mēnešiem vectēvs bija viņam paskaidrojis, cik svarīga ir neatslābstoša ietekme. Vecais āksts. Viņam vajadzētu Benam ieskaidrot, ka jādara tas, ko tēvs liek, Kleitons nodomāja. Tam būtu lielāka jēga. Šovakar sīkais jau vienu reizi bija viņu aizkaitinājis, tomēr, atcerējies vectēva teikto, Kīts savaldījās un, cieši sakniebis lūpas, izslāja pagalmā.

Šķiet, ka pēdējā laikā Bens viņam allaž krīt uz nerviem. Bet tā nebija viņa vaina – viņš patiesi centās saprasties ar puiku! Iesākumā viss bija kārtībā. Viņi aprunājās par skolu, apēda pa hamburgeram, kopīgi skatījās sporta ziņas ESPN kanālā. Viss bija kārtībā. Bet tad – ak šausmas! – viņš palūdza Benam uzkopt virtuvi. Vai tas būtu par daudz prasīts? Pēdējās dienās Kleitonam nebija atlicis laika to izdarīt, viņš zināja, ka puika ar to lieliski tiks galā. Bens apsolīja, ka to izdarīs, tomēr pie darba neķērās, bet turpināja sēdēt. Tā viņš sēdēja. Laiks ritēja. Viņš joprojām sēdēja. Kleitons dēlam to atgādināja – viņš bija pārliecināts, ka darīja to pavisam mierīgi. Un, lai arī viņš nebija drošs, tomēr gandrīz būtu gatavs apgalvot, ka Bens izbolīja acis un beidzot ķērās pie darba. Tas arī viss. Kītam riebās, ka Bens allaž bolīja acis, savukārt Bens zināja, ka tēvam tas nepatīk. It kā puika zinātu, uz kurām pogām jāspiež, bet brīvo laiku pavadītu prātojot, uz kurām pogām uzspiest nākamajā reizē. Tā nu Kīts attapās uz lieveņa.

Šāda uzvedība bija mammas pirksts; Kleitonam par to nebija šaubu. Viņa bija ellīgi izskatīga sieviete, tomēr Betai nebija ne jausmas, kā no zēna izaudzināt vīrieti. Viņam nebija nekas iebilstams pret to, ka zēnam bija labas sekmes, tomēr viņš šogad nespēlēs futbolu, jo vēlas apgūt vijoļspēli. Kas tie par murgiem? Vijole? Tas jau ir tāpat, kā tērpt puiku rozā drēbēs un mācīt jāt dāmu seglos. Kleitons centās kontrolēt šādas memmesdēliņu cienīgas izpausmes, bet galvenais šķērslis to apkarošanā bija tas, ka dēla audzināšanai viņam bija atvēlēta vien pusotra diena katrā otrajā nedēļas nogalē. Tā nebija viņa vaina, ka puika vicināja beisbola nūju kā tāds skuķis. Viņš pārāk daudz laika velta šaham. Bija skaidrs, ka, par šausmām visai pasaulei, viņš labprāt apmeklēs arī vijoļspēles nodarbības.

Vijoļspēles nodarbības. Dieviņ tētiņ! Kas gan notiek šai pasaulē?

Domas atkal aizklīda pie Tai-bolta, un, lai gan Kīts vēlējās ticēt, ka svešinieks jau ir ārpus apgabala robežām, viņu tomēr mocīja šaubas. Puisis pārvietojās kājām, tātad līdz tumsai nekādi nevarēja tikt pāri robežai. Kas vēl? Viņu visu dienu urdīja nemiers, un tikai tagad uz lieveņa viņš saprata kāpēc. Ja Tai-bolts nemeloja, ka nāk no Kolorādo – pieņemsim, ka nemeloja –, tas nozīmē, ka viņš virzās no rietumiem uz austrumiem. Un kas ir nākamā pilsēta austrumu virzienā? Ne jau Ārdena. Pilnīgi noteikti. Ārdena atrodas uz dienvidrietumiem no vietas, kur viņi satikās. Toties, turpinot ceļu uz austrumiem, puisis nonāks vecajā labajā Hemptonā. Jā, tieši te, viņa dzimtajā pilsētā. Un tas, saprotams, nozīmē tikai to, ka viņš atrodas kaut kur piecpadsmit minūšu attālumā no vietas, kur pašlaik sēž Kīts.

Bet ko tad dara Kleitons? Devies puiša meklējumos? Nē, viņš pieskata bērnu!

Viņš atkal pašķielēja caur logu uz dēlu. Zēns, atlaidies dīvānā, lasīja, un tā, šķiet, bija vienīgā nodarbe, kurai viņš allaž bija gatavs. Ak, jā, vēl jau ir vijole. Kīts nogrozīja galvu prātodams, vai zēns vispār mantojis viņa gēnus. Visticamāk, ka nē. Viņš caurcaurēm bija mammas puisītis. Betas dēls.

Beta…

Jā, viņu laulība nebija izdevusies. Un tomēr starp viņiem vēl kaut kas bija. Un vienmēr būs. Lai cik Beta moralizētu un iebilstu, bet viņš vienmēr rūpēsies par viņu. Ne jau tikai Bena dēļ, bet tāpēc, ka viņa tiešām bija visskaistākā sieviete, ar kādu Kīts pārgulējis. Viņai bija smuks dupsītis, tagad tas ir vēl smukāks. Smukāks nekā šodien sastaptajām koledžas meitenēm. Dīvaini. It kā viņa būtu sasniegusi vecumu, kad skaistums uzplaucis visā krāšņumā, un vairs nenovecotu. Bet viņš zināja, ka tas nav uz ilgu laiku. Gravitācija paņems savu, bet pagaidām viņš nespēja nedomāt par ašu kniebienu ar Betu. Veco labo laiku vārdā, lai nedaudz… izlādētos. Kīts iedomājās, ka varētu piezvanīt Endžijai. Vai, piemēram, Keitai. Viena bija divdesmit gadus veca un strādāja zooveikalā, otra bija gadu vecāka un tīrīja Stretfordas krodziņa tualetes. Abām bija skaisti, tvirti augumiņi, turklāt, kad lietas iegrozījās līdz mazai izlādei, viņas bija kā dinamīts. Viņš zināja, ka Bens neiebilstu, ja tēvs kādu no viņām uzaicinātu ciemos, tomēr vispirms viņam nāktos meitenes pārliecināt. Jau pēdējā tikšanās reizē abas bija pārskaitušās uz viņu. Viņam būtu jāatvainojas, jāliek lietā šarms, bet viņš nebija pārliecināts, ka šobrīd spēs noklausīties, kā viņas gremo košļeni un čivina par to, ko redzējušas MTV kanālā vai izlasījušas “National Enquirer”. Reizēm tas viņam šķita, ka jāiegulda pārlieku daudz darba.

Tātad tas ir izslēgts. Tāpat ir izslēgta iespēja, ka viņš varētu šovakar dzīt pēdas Tai-boltam. To viņš nevarēs darīt arī rīt, jo vectēvs ielūdzis visus vēlās brokastīs pēc dievkalpojuma. Tikmēr Tai-bolts ar mugursomu plecos un suni pie sāniem virzījās uz priekšu, un viņu panākt jau būs grūtāk. Cik tālu viņš varētu tikt līdz rītdienas pēcpusdienai? Noiet divdesmit jūdzes? Labākajā gadījumā trīsdesmit? Ne vairāk. Tas nozīmē, ka viņš joprojām būs tuvākajā apkārtnē. Kīts piezvanīs pāris departamentiem kaimiņu apgabalos un lūgs, lai pavēro apkārtni. Nemaz jau nebija daudz ceļu, pa kuriem varēja atstāt apgabalu. Kīts nosprieda – ja piezvanīs vairākiem ceļmalas veikaliņiem, noteikti kaut ko uzzinās. Kāds noteikti svešinieku būs manījis. Un, kad tas notiks, viņš dosies ceļā. Tai-boltam nevajadzēja izstrādāt tādu joku ar Kītu Kleitonu.

Iegrimis domās, Kīts tik tikko sadzirdēja durvis iečīkstamies.

– Tēt?

– Jā?

– Tev zvana.

– Kas?

– Tonijs.

– Nu protams.

Kīts iztrausās no krēsla, prātodams, ko gan Tonijs varētu vēlēties. Pastāstīt, ka zaudējis. Kaulains un pūtainu seju, viņš bija viens no tiem liekēžiem, kas grozījās šerifa palīgu tuvumā, cenšoties radīt ilūziju, ka ir viens no tiem. Iespējams, viņš brīnījās, kur Kleitons palicis, un gribēja uzzināt, ko Kīts darīs vēlāk, jo jutās izmests pār bortu. Kroplis.

Kīts izdzēra pēdējās alus lāses, pa ceļam izmeta tukšo skārdeni un ieklausījās, kā tā nograb atkritumu konteinerā. Piegājis pie letes, viņš satvēra klausuli.

– Lūdzu?

Fonā mūzikas automāts neskaidri atskaņoja kantrimūziku, bija dzirdama balsu murdoņa. Kīts prātoja, no kurienes tas ņerga zvana.

– Sveiks! Esmu Dekera biljarda zālē. Te ir kāds dīvains puisis. Domāju, ka tev tas būtu jāzina.

Kīts saausījās.

– Vai viņam ir suns? Mugursoma? Tāds noskretis, kā no meža iznācis?

– Nē.

– Esi pārliecināts?

– Jā. Viņš spēlē pūlu. Bet ieklausies. Gribēju tev pateikt, ka viņam ir tavas bijušās sievas fotogrāfija.

Tas bija kas negaidīts. Kīts centās izlikties bezrūpīgs.

– Un tad? – viņš vaicāja.

– Es tikai domāju, ka tu vēlētos zināt. – Kādēļ man būtu par to jāuztraucas?

– Es nezinu.

– Saprotams, ka tu nezini. Sasodīts!

Nolicis klausuli, Kīts nosprieda, ka tam puisim smadzeņu vietā galvā ir kartupeļu salāti, tad pārlaida skatienu virtuvei. Tik tīrs, cik nu vispār iespējams. Puika kā parasti labi pastrādājis. Viņš teju vai skaļi paslavēja zēnu, tad pamanīja, cik sīks izskatās viņa dēls. Skaidrs, ka pie tā vainīgi gēni, pāragra vai kavēta augšana un tamlīdzīgi, tomēr no svara ir arī veselība. Tā bija visiem zināma patiesība. Pareizs uzturs, vingrinājumi, daudz atpūtas. Tas ir pats pamats; katra māte to bērniem stāsta. Un mātēm ir taisnība. Ja kārtīgi neēd, tu nevari augt. Ja pietiekami nesporto, neattīstās muskuļi. Un kad tad cilvēks aug, kā jums šķiet? Naktī! Kad organisms atjauno spēkus. Kad cilvēki sapņo.

Kīts bieži prātoja, vai Bens pie mammas pienācīgi izguļas. Kleitons zināja, ka ar Bena apetīti viss ir kārtībā – zēns notiesāja gan hamburgerus, gan ceptos kartupelīšus. Viņš zināja, ka puika ir arī aktīvs. Tad varbūt nepietiekams miegs kavēja augšanas procesu? Puika taču negribēs palikt par liliputu, vai ne? Saprotams, ka nē. Turklāt Kīts vēlējās palikt viens. Gribēja pafantazēt par to, ko izdarīs ar Tai-boltu, ja viņi vēl satiksies.

Viņš ieklepojās.

– Ben? Ir jau pavēls, vai tev tā nešķiet?